Оглавление
Džoanna Hiksone. Azenkūras līgava
Pateicības
Teicējas piezīme
1. daļa. Svētā Pāvila nams, Parīze Neprātīgā karaļa galms, 1401. – 1405. g
1. nodaļa
2. nodaļa
3. nodaļa
4. nodaļa
5. nodaļa
2. daļa. Svētā Pāvila nams, Parīze Azenkūras vēsmas 1415. – 1418. gads
6. nodaļa
7. nodaļa
8. nodaļa
9. nodaļa
10. nodaļa
11. nodaļa
12. nodaļa
13. nodaļa
14. nodaļa
15. nodaļa
16. nodaļa
3. daļa. No Pontuāzas muižas līdz Truā Šausminošā Burgundija vara 1418. – 1420. gads
17. nodaļa
18. nodaļa
19. nodaļa
20. nodaļa
21. nodaļa
22. nodaļa
23. nodaļa
24. nodaļa
25. nodaļa
26. nodaļa
27. nodaļa
28. nodaļa
29. nodaļa
30. nodaļa
4. daļa. No Truā uz Parīzi Liktenīgais gads 1420. – 1421. gads
31. nodaļa
32. nodaļa
33. nodaļa
34. nodaļa
35. nodaļa
36. nodaļa
37. nodaļa
38. nodaļa
Отрывок из книги
Daži, kam jūtos pateicību parādā, ir miruši. No tā nav iespējams izvairīties, vedot lasītāju uz sešsimt gadus senu pagātni. Ja tas būtu iespējams, es labprāt pateiktos Valuā Katrīnai par viņas neparasto dzīvi, kā arī pateiktos brīnišķīgajiem hronistiem Angerānam de Monstrelē, Živenālam de Irsēnam un Žanam Fruasā, kas vēstīja par Franciju piecpadsmitajā gadsimtā. Man neizsakāmi gribētos viņus satikt! Un ir arī daudzi vēlāko gadsimtu vēsturnieki, kuru darbus esmu nekaunīgi izmantojusi – pārāk daudzi, lai visus nosauktu vārdā, bet esmu tiem pateicību parādā. Protams, jebkādas pieļautās kļūdas ir mana vaina.
Medicīniskas dabas padomus par Šarla Sestā neprāta iespējamiem cēloņiem un simptomiem sniedza Bills un Džeinija Ridli, attiecīgi psihiatrs un psihoterapeite, un es guvu vērtīgu informāciju no dažādiem pacietīgiem kuratoriem un bibliotekāriem, kad apceļoju Parīzi, Pikardiju, Normandiju, Šampaņu un Ildefransu un biju spiesta nemitīgi patērēt lielisku franču ēdienu un vīnu. Pateicos tiem visiem, izņemot kāda alžīriešu restorāna īpašniekiem Puasī, kur man pasniedza tādu Couscous Royal, no kura mana vidukļa līnija vēl joprojām nav atguvusies!
.....
Tūkstoš četrsimt piektā gada augusta beigās sākās svelmējošs karstums. Koki nokalta, un gaiss virs mūra sienām virmoja. Cerot uztvert pēcpusdienas vēja pūsmu no upes, es aizvedu bērnus uz veco dārzu, kas pletās līdz upes vārtiem. Reiz to iestādīja pēc karaļa mātes Žannas pavēles, bet kopš viņas nāves dārzs bija pamests novārtā. Visur auga rozes, kas vijās ap sabrukušām lapenēm un kalpoja par nevainojamām paslēptuvēm Katrīnas iedomātajām fejām un elfiem. Mazais Šarls vienmēr sekoja māsai kā sīks, šļupstošs goblins un apņēmīgi gāzelējās uz kaulainām kājām, kas ietērptas saburzītās, lietotās šosēs. Katrīna vienīgā viņu mīlēja un mierināja, kad bērns raudāja.
Klusā Mišela rātni sēdēja uz soliņa zem koka un lasīja Voradžinas Jēkaba “Zelta leģendas”. Savukārt man kaunpilni jāatzīstas, ka es atbalstīju muguru pret saules sildīto mūri, klausījos bišu sanoņā un iemigu. Tomēr ilgi es nesnaudu, jo mazais delveris Luijs izmantoja manu neuzmanību, lai piezagtos man klāt un iemestu man aiz krekla kaut ko lokanu un sarainu. Sajutusi dzēlienu starp krūtīm, es pamodos, iespiedzos un aizslēpos aiz krūmiem. Kamēr es atrāvu saites un iebāzu roku aiz ņiebura, zēni skaļi smējās. Es nodrebinājusies izņēmu melnu, spalvainu kāpuru un aizsviedu to. Uz maigās, miklās miesas jau bija parādījušies sarkani izsitumi. Kauna pārņemta, es sēju ņieburu un prātā jau izmēģināju pērienu, ko dabūs abi jaunie prinči, bet abu smiekli piepeši aprāvās. Es piesarkusi iznācu no paslēptuves un pavēru muti, ieraudzījusi kaut ko neticamu.
.....
