Оглавление
Deivids Morels. Slepkavība kā smalkā māksla
IEVADS
1. nodaļa. Nāves mākslinieks
2. nodaļa. Vīrietis, kurš slēpa rudos matus
3. nodaļa. Opija lietotājs
4. nodaļa. Mūsu vidū ir briesmoņi
5. nodaļa. Slepkavības diženums
6. nodaļa. Kapraču patrons
7. nodaļa. Izpriecu dārzs
8. nodaļa. Revolūcijas gads
9. nodaļa. Atsevišķā sistēma
10. nodaļa. Ēnu valstībā
11. nodaļa. Tumšais tulks
12. nodaļa. Mākslinieka izglītība
13. nodaļa. Inkvizīcija
14. nodaļa. Sieviete bēdās
15. nodaļa. Veidols vaskā
16. nodaļa. Nopūta no dzīlēm
Postskripts
Pēcvārds. Dēkas ar Opija lietotāju
Pateicība
Par autoru
Отрывок из книги
No pirmā acumirkļa šķiet dīvaini, ka Anglijā Viktorijas laikmeta vidū, kas pazīstams kā cieši iegrožotu emociju laiks, tauta kļuva vai apsēsta ar jaunu literatūras paveidu, ko dēvēja par sensāciju romāniem. Kad 1860. gadā iznāca Vilkija Kolinsa romāns “Sieviete baltā”, tas aizsāka “sensāciju māniju”, kā to vēlāk nodēvēja tālaika kritiķi, – tas apmierināja “slimīgās apetītes alkas” un kā “vīruss… izplatījās pa visu valsti”. Lai gan jauno šokējošo literatūras darbu sākotne meklējama iepriekšējā gadsimtā populārajos gotiskajos romānos, sensāciju romānos sižets risinājās nevis senlaicīgās nomācošās pilīs, bet gan pavisam īstās Viktorijas laikmeta Anglijas mājās un to apkaimēs. Turklāt drūmajā noskaņā nebija nekā pārdabiska – tā auga un pūžņoja it kā cienījamu sabiedrības locekļu sirdīs, un to privātā dzīve slēpa šausminošus noslēpumus. Ārprāts, incests, izvarošana, šantāža, zīdaiņu slepkavības, dedzināšana, narkotiku lietošana, indēšana, sadomazohisms un nekrofilija – to un ne tikai to atbilstoši sensāciju romānu autoru ieskatiem slēpa viktoriāņu pieklājības un atturības plīvurs.
Papētot uzmanīgāk, Viktorijas laiku vidusposma sensāciju mānija šķiet loģiska reakcija uz tā laikmeta stīvajām, iegrožotajām emocijām. Nav iespējams pārvērtēt vidusšķiras un augstākās šķiras angļu centienus stingri nodalīt sabiedrisko un privāto dzīvi, slēpt savas patiesās jūtas no nepiederīgajiem. Paraža vienmēr turēt aizkarus aizvilktus pilnībā atspoguļo Viktorijas laikmeta cilvēku pārliecību par viņu mājas un privātās dzīves neaizskaramību – tai ir redzamā daļa, bet neredzamajā ielūkoties nav pieļaujams. Ikkatrā ģimenē noslēpumu bija pārpārēm, piedevām šis fakts tika uzskatīts par pašsaprotamu un svešiem gar tiem nebija nekādas darīšanas.
.....
Detektīvinspektors pagrieza laternas metāla vāku, lai deglim piekļūtu vairāk gaisa. Laternas gaismas stars kļuva spilgtāks. Pavērsis to sev priekšā, viņš devās pa dubļiem klāto slīpumu. Dzīvnieks aiz muguras atkal ierukšķējās, un Bekera steka dzelzs uzgalis atkal nodžinkstēja pret kronšteinu. Tumsā noklinkstēja atbalss.
Turēdamies cieši pie mūra, Raiens sekoja pēdām. Viņš virzījās piesardzīgi un ne mirkli neaizmirsa, ka slepkava var atrasties tepat tuvumā. Miglas taustekļi vijās apkārt, un bija dzirdama žurku nagu skrapstoņa uz akmens. Pēc piecām minūtēm viņš nonāca atkritumu piebārstītajā šķērsielā pa labi, un te noziedznieka apavi uz ielas nelīdzenā seguma bija atstājuši dubļu sliedi. Gar kājām, skaļi ņaudēdams, pazibēja kaķis.
.....
