Отрывок из книги
To, ka gribu uzrakstīt par “Tifanija” meitenēm, es zināju kopš brīža, kad mamma pirms četriem gadiem pastāstīja man par viņu eksistenci. Kad uzzināju, ka viņām ir veltīta ceļojoša muzeja ekspozīcija, es aizsūtīju savu māsu un asistenti Geilu Eversu uz Floridu to apskatīt, tāpēc ka man pašai vajadzēja nodot citu grāmatu.
Dažus mēnešus pēc tam viņa aizlidoja uz Amerikas Savienoto Valstu ziemeļaustrumiem pārskatīt tūkstošiem lappušu garās ar roku rakstītās vēstules – to autore Klāra Driskola deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados bija "Tifanija” sieviešu nodaļas vadītāja. Geilai tas prasīja veselu nedēļu, strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tad viņa pavadīja neskaitāmus mēnešus, gatavojot tās man. Šīs vēstules bija mana pētījuma stūrakmens, bez kā es nevarētu uzrakstīt šo grāmatu. Tas bija milzīgs darbs, un es jūtos ļoti pateicīga viņai par padarīto. Tagad viņa ir devusies pelnītā atpūtā un priecājas par nupat piedzimušo mazbērnu, kurš viņai ir jau ceturtais. Liels paldies Tev, māšuk. Tu esi vislabākā! Mana kritiķe, apdāvinātā rakstniece Mega Moslija šoreiz pārspēja pati sevi. Viņa ir bijusi mana kritiķe desmit gadus un ir vienīgais cilvēks uz planētas, kurš redz manus darbus “jēlus”. Es viņai sūtu padarīto katru nedēļu, un viņa sūta man savējo. Mēs kritizējam viena otras materiālu, sūtām to atpakaļ un tad atkārtojam to pašu nākamajā nedēļā. Tomēr dažreiz dzīve ievieš savas korekcijas. Šis gads bija viens no tādiem, un man nācās uzrakstīt lauvastiesu no šīs grāmatas, katru dienu jūtot, kā termiņš tuvojas.
.....
– Es zinu, taču ar katru nokavēto dienu es atpalikšu no programmas.
– Tu jau tāpat esi daudz ko sasniegusi.
.....
