Реклама. ООО «ЛитРес», ИНН: 7719571260.
PROLOGS
PIRMĀ NODAĻA
OTRĀ NODAĻA
TREŠĀ NODAĻA
CETURTĀ NODAĻA
PIEKTĀ NODAĻA
SESTĀ NODAĻA
SEPTĪTĀ NODAĻA
ASTOTĀ NODAĻA
DEVĪTĀ NODAĻA
DESMITĀ NODAĻA
VIENPADSMITĀ NODAĻA
DIVPADSMITĀ NODAĻA
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
PIECPADSMITĀ NODAĻA
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
DIVDESMITĀ NODAĻA
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA
DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA
DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA
DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA
TRĪSDESMITĀ NODAĻA
TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA
TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA
TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA
TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA
TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA
Laiks ir viltīgs, Daniels teica savai mātei, būdams vēl pavisam mazs. Kad tu gribi kaut ko izbaudīt, tas aizsteidzas nemanot. Kad gribi, lai kaut kas ātrāk beigtos, tas velkas nebeidzami. Eleina Gārlenda ierakstīja šo citātu savā dienasgrāmatā, tāpēc ka tas bija gudrs novērojums astoņgadīgam puikam.
Daudz vēlāk viņa atgriezās pie tā, pārlasīja ierakstu un klusībā nosprieda, ka to pašu var teikt arī par atmiņām. Kad tu vēlies kaut ko aizmirst, tas atgriežas pie tevis ar brutāli nežēlīgu skaidrību. Kad vēlies atcerēties, sīkumi mēdz izgaist no prāta gluži kā sapnis, tuvojoties rītam. Tagad tā notika ar viņiem visiem, lai arī viņi tikai retumis par to runāja, vismaz ne savā starpā. Bija pagājuši teju piecpadsmit gadi, reizē lēni un piepeši.
.....
Tā vietā šajā otrajā realitātē, tajā, ko viņi visi veltīgi iztēlojās, Daniels būtu laimīgi apprecējis Sofiju un kļuvis par tēvu diviem vai trim bērniem. Viņš kaut kur strādātu par ārstu, visticamāk, ka šeit pat, Atlantā, un mainītu pasauli, glābjot cilvēku dzīvības. Viņam apritētu četrdesmit gadi šī gada beigās, un tā būtu vecāka un gudrāka versija par to jauno vīrieti, kāds viņš reiz bija. Cilvēks, kurš saprot, ka nekas nav svarīgāks par ģimeni. Ka mīlestība ir pirmajā vietā.
Viņi centās cits citam to atgādināt – visu to, par ko Daniels bija iestājies un ko viņš būtu vēlējies sagaidīt no savas ģimenes. Dažkārt viņi pat pieņēma lēmumus, domājot par viņu, vai arī iztēlojās, ka viņš noskatās uz tiem no augšas. Taču tas nespēja atvieglot viņu sāpes vai vainas apziņu. Tagad, pēc teju piecpadsmit gadiem, viņš vēl aizvien bija miris, bet viņi atradās turpat, kur vienmēr. Vēl aizvien atcerēdamies, nožēlodami, prātodami par to, kas būtu, ja būtu.
.....