Читать книгу Vēža dienasgrāmata - - Страница 1

Sliktāk nevar būt

2009. gads – …

Reiz sensenos laikos kādai jaunai, ļoti jaunai sievietei piedzima meitenīte, un nosauca viņu par Oleftinu…

…Tā es sāku rakstīt un sapratu, ka tas ir tik triviāli un garlaicīgi. Aiz loga čukstēja lietus, ārā bija pavisam neomulīgi, bet dzīvoklī silti un ērti. Meita kā tipiskais pusaudzis neapmierināta ar sevi un ar dzīvi, ar visiem un par visumu, meklēja, ko apģērbt uz skolu, bet es mēģināju iedziļināties savās domās un noķert mūzu. Mazais jau gulēja, jo vienīgais, kas viņu uztrauca, tas bija – kā tikt pie jauna beibleida un nepildīt MAMMAS mājas darbus. Laimīgākais cilvēciņš uz visas pasaules – sešgadīgais Alefs.

Viņa vecumā es biju kārtīga un ērta meitene bez problēmām, bez grūtībām, bez rūpēm. Vecākiem prieks un lepnums, jo mācības padevās viegli un veiksmīgi, īpaši neblēņojos, manus vecākus nemaz neapgrūtināja mana klātbūtne, jo reāli biju kaut kur blakus nevis kopā. Mamma mēģināja sakārtot savu dzīvi ar kādu jaunu un jauku vīrieti, kaut pati arī bija pavisam zaļa un īsti nezināja, kā to izdarīt. Tēti neatceros, jo viņš pameta mammu un aizbrauca tālu prom. Mamma īpaši smagos brīžos, kad bija pavisam riebīgi ar tā brīža vīru, stāstīja par manu bioloģisko tēvu visādas skaistas pasakas un pustaisnības. Es biju maza un ticēju salavecim, brīnumiem un mammas uzslavām manam tēvam. Biju lepna par to, ka viņam ir augstākā izglītība, kaut tagad saprotu, ka viņš nebija nekāds salavecis, parasts vīrietis, vājš, paviršs. Mamma ilgu laiku, arī tad, kad bija pieaugusi un pati kļuvusi par mammu, atcerējās savu mūža mīlestību. Tikai tad, kad man palika 33, mamma secināja, ka viņš nemaz nav ideāls vīrietis un mīlestība nebija tik mūžīga. Vienkārši 28 gadus viņa dievināja un loloja savu sapni par ideālu dzīvi.

Kamēr kavējos atmiņās par savu bērnību, meita aizmiga man blakus, aizmirstot par skaistumu, pinnēm un drēbēm, mīļš eņģelis. Centos dot viņai mācību, kā nepieļaut kļūdas: manas, vecmammas un visa sieviešu pulka. Savā dzīvē mazā piedzīvoja un pārdzīvoja tik daudz, ka tam jāatvēl laiks un par to obligāti jāpastāsta. Es viņas vecumā nemaz nezināju, kā ir tik smagi dzīvot, jo biju veselīga un bezrūpīga. Es biju laba meitene, pareizi dzīvoju. Vienīgais, kas mani sarūgtināja – mammas un viņas vīra problemātiskās attiecības. Mamma kārtoja māju un dzīvi, vīrs meloja un mēsloja…

…Emma, tā sauc manu meitiņu, arī līdz 11 gadiem smējās un lidoja pa dzīvi, kamēr vienā jaukā dienā nesaslima… Protams, viņa arī agrāk slimoja, bet tās bija parastās lietas: angīna, gripa… Nekas nopietns. Tas bija mans pirmais spēcīgais satricinājums, jo līdz dienai x es uzskatīju, ka mana dzīve ir ideāla un es to dzīvoju pareizi, kontrolēju un vadu, tā bija pirmā kļūda, kuru es pieļāvu, uzņemoties pārāk daudz, pārvērtējot savu lomu savas dzīves scenārijā. No tās dienas sākās manas atmodas ilgais process. Bet, protams, to es sapratu tikai divus gadus vēlāk, pēc visa murga, ko mēs bijām pārdzīvojuši. Tajā brīdī zem ideālas ģimenes utopiskā aizslietņa neredzēju, par ko pārvēršas mana dzīve, es atkārtoju manas mammas dzīvi… Vēlējos ideālo ģimeni, kur būs ideāli, gudri, talantīgi un veselīgi bērni, ideāls skaists, paklausīgs un veiksmīgs vīrs, un es – pasakaina princese vai karaliene savā karaļvalstī.

Tomēr realitātē dabūju beziniciatīvas amorfu vīrieša pārstāvi, tipisko alkoholiķi – vīru, kuru es vainoju visās savās bēdās: meitas nopietnajā saslimšanā, dēla liekajā svarā, ģimenes krahā…

…Tomēr sākās viss ļoti romantiski. Divi septiņpadsmitgadīgi jaunieši satikās, iemīlējās, pēc apmēram diviem gadiem apprecējās, jo tā gribējās un vajadzēja. Viņš bija ļoti laimīgs pirmo laiku, neticēja savai laimei, es ļoti gribēju, lai viss būtu pareizi, vispirms laulība, pēc tam bērns. Viņš ļoti centās atbilst maniem nodomiem, bet cik tas bija grūti! Tik grūti, ka noturējāmies kopā laulībā tikai trīspadsmit gadus…

…Emma saslima nejauši un pēkšņi, kaut slimības pazīmes bija nojaušamas jau vasarā, bet līdz slimnīcai meitiņa tika jau rudenī. Pirmās pazīmes bija grūti pamanāmas, viņa sāka zaudēt svaru jau vasarā, bet es biju tik aizņemta savās problēmās ar vīru, ka varēju domāt tikai par to, kā man salīmēt mūsu sūdīgās attiecības. Vīrs gavilēja, baudot brīvību, es mocījos un žēlojos labai draudzenei par vīru, un pavadīju jau kārtējo vasaru ar bērniem un bez viņa. Ģimenes ārsts septembrī vēl priecājās, ka Emmai tik ideāls svars, jo iepriekšējā gadā bija tendence uz paaugstinātu svaru. Es arī priecājos, gan bērniem viss kārtībā, gan salauztās attiecības jau kārtējo reizi mēģināju salabot. Bet nedz man, nedz vīram tas vairs nebija pa spēkam, vienkārši bijām pieraduši apmesties vienā vietā, un abi divi kārtējo reizi turpinājām veco dzīvi bez izmaiņām. Es ar bērniem rozā brillēs, viņš ar ragiem pastāvīgā reibumā. Emmai ar katru dienu pasliktinājās pašsajūta, es to neredzēju un uzskatīju, ka viss ir kārtībā. Mācīju, audzināju, mocījos pati un mocīju meitu. Es biju tik hroniski pieradusi uztvert dzīvi zem ideālas prizmas, ka neko citu nemanīju. Man bija hroniska neapmierinātība, saistīta ar vīra dzeršanu un manu sadzīvi. Es jau pieradu visu slēpt un vilkt visu pati. Es domāju, ka dzīve ideālā un reālā – tas ir viens un tas pats, tikai ar vienu sīku atšķirību, tā saucamo melno plankumu uz baltā krekla – vīru dzērāju. Divas nedēļas, pirms nonācām slimnīcā, pamanīju, ka meitai fekāliju krāsa ir bāla, bet atkal neuztvēru to nopietni, padomāju, ka varbūt ko apēdusi skolā. Mana mamma tajā brīdī, atšķirībā no manis, dzīvoja nevis nepārtrauktā fantāzijā par ideālo dzīvi vai vīrieti, bet šeit un tagad, un uzreiz pamanīja, ka Emma ir dzeltena, gan acis, gan āda… Tikai zobi bija balti. Piezvanīju ģimenes ārstam, atnācām, secinājām, ka tā ir dzelte. Steidzīgā kārtā mūs nosūtīja uz infekciju nodaļu. Atbraucām uz slimnīcu. Jā, Emma bija dzeltena, bet īpaši nežēlojās par savu stāvokli, jo reāli viņa bija tik nogurusi, ka baudīja mieru – bez skolas, dejām un pārējās slodzes. Es atkal turēju visu zem kontroles, ārstēju meitu, strādāju, audzināju mazo dēlu un vīru.

Slimnīcā meita gulēja viena, jo es biju ļoti aizņemta, strādāju, vadīju uzņēmumu, domāju, ka nevaru atstāt darbavietu, bez manis viss apstāsies un neviens cits netiks galā. Kaut reāli es vairāk baidījos pazaudēt darbu, nekā uztraucos par meitas veselības stāvokli… Man nebija ne jausmas, cik tas varētu būt bīstami. Es domāju – parasta dzelte. Apmēram otrajā dienā mums bija nozīmēts sonogrāfijas izmeklējums, jo analīzes nebija tik sliktas, lai dzeltenums tik ilgi turētos. Uz sonogrāfiju mēs devāmies agri no rīta vislabākajā garastāvoklī, kopā ar vīru smējāmies, uzmundrinājām Emmu. Sonogrāfijas kabinetā meita bija viena, jo tajos laikos medicīnas personāls neatbalstīja mammas klātbūtni tik lieliem vienpadsmit gadus veciem bērniem. Es jutu kādu iekšējo uztraukumu jau no rīta, bet padomāju, ka tas ir loģiski – izmeklējums taču… Uztraukums auga ar katru minūti… Pagāja 10 minūtes, 20, pusstunda, Emmas nebija. Uz kabinetu atskrēja vēl speciālisti. Viņi kaut ko apsprieda aiz durvīm. Es neko nevarēju sadzirdēt, bet sapratu, ka tas, kas izraisa tādu aktīvu uzmanību, nav nemaz tik niecīgs. Kad mēs gājām uz slimnīcas palātu, es ārēji turējos, bet iekšā mani apturēja bailes. Nākošajā dienā, kad sonogrāfijas rezultāti bija gatavi, infektoloģijas nodaļas vadītāja izsauca mani uz savu kabinetu, un, kad es viņu klausījos, neticēju savām ausīm. Daktere kaut ko runāja un runāja, rādīja sonogrāfiju, bet no visa teiktā sapratu vienīgi to, ka viss ir ļoti slikti. Skaidri atceros vienu frāzi:

“Izbaudiet braucienu uz Rīgu, varat pavizināties ar slidām LIDO, jo jums steigties nevajag.”

Kā izgāju no kabineta, neatceros, kad gāju pa koridoru pie meitas, piezvanīja boss, kā parasti uzbrauca man, kur es esmu, un tad es neizturēju, es raudāju priekšniekam klausulē. Nevis vīram klausulē, bet citam. Nevis vīrs, bet cits mani atbalstīja, piedāvāja savu palīdzību. Tajā momentā mēs ar vīru attālinājāmies vēl vairāk, bet to es saprotu šodien, tajā laikā es neapzinājos, kas notiek ar mūsu attiecībām. Es pilnīgi pārslēdzos uz meitas problēmu. Saņemt spēkus man palīdzēja mana pirmā augstākā izglītība – psihologs. Šī diena, kad uzzināju, ka meitai ir ļoti nopietna, bet neskaidra diagnoze, izrādījās manas ideālās pasaules kraha sākums. Pēc sarunas ar dakteri un bosu nosusināju seju no asarām un ienācu palātā. Emmai ļoti gribējās uzzināt, kad viņu izrakstīs, es iepriecināju meitu divkārši:

“Piektdien brauksim mājās, bet svētdien uz Rīgu, uz LIDO centra slidotavu. Pirmo reizi mūžā varēsim pavizināties ar slidām – visa ģimene kopā.”

Meita bija sajūsmā par tik patīkamu piedzīvojumu kopā ar ģimeni. Protams, es spēlēju labi savu bezrūpīgas mammas lomu, jo no gudrām psiholoģijas grāmatām zināju, ka no manas nostājas atkarīgs meitas miers. Bet vakarā, kad salasījos šausmas par līdzīgām kaitēm internetā, raudāju un vaicāju – tajā brīdī nezināju, kam – KĀPĒC? Kāpēc manai meitiņai? Kāpēc tas notiek ar mani? Tas nevar būt… Tā es sēdēju, žēloju sevi, kamēr vienu brīdī neapstādināju savas domas un pateicu sev – stop! Pietiek! Kāpēc raudāt? Nav iemesla, pirmkārt, diagnoze neskaidra, otrkārt, nekādā gadījumā nedrīkst ļauties negatīvām domām, jācīnās un jātic… Viss būs kārtībā.

Cik reizes pēc tam es atkārtoju šo frāzi? Simts reizes dienā… Katru dienu…

Alefs arī bija ļoti priecīgs par pēkšņi izdomāto braucienu uz Rīgu. Viņam tajā laikā bija tikai seši gadiņi. Kā var raksturot puišeli sešu gadu vecumā? Jautrs, dzīvespriecīgs, tendēts uz izklaidēm, dzīves baudīšanu. Brālis zināja, ka māsa saslimusi, bet uztvēra to viegli, īpaši neraizējās, jo viņš arī kādu laiku atpakaļ slimoja ar plaušu karsoni un gulēja slimnīcā kopā ar mani. Šis negadījums bija nepatīkams gan man, gan dēlam, it īpaši sākumā, kamēr turējās temperatūra un simptomi, bet pēc dažām dienām mēs jau baudījām savstarpēju klātbūtni… Šis negadījums bija nepatīkams, bet ne vairāk. Alefs bija laimīgs par to, ka mamma – vismīļākais cilvēciņš pasaulē – bija visu laiku blakus, gan dienā, gan naktī.

Agrā bērnībā Alefs bija ļoti atkarīgs no manis, vēlējās, lai mamma visu laiku pavadītu tikai ar viņu, raudāja, kad māmiņa gāja uz darbu, negribēja atlaist. Mazais piedzima, kad man bija 24 gadi, es viņu ļoti gribēju, ļoti gaidīju, bet bērnu kopšanas atvaļinājumu kā nākas neizmantoju. Paauklēju tikai divus mēnešus un atgriezos darbā. Kāpēc? Laiki bija tādi. Kaut ko nopelnīt, izveidot pamatu un augt, manuprāt, varēja tikai strādājot, turklāt ne tikai parasti strādājot, bet strādājot tā, lai bez tevis jau nevarētu tikt galā. Es vēlējos augt, sasniegt ambiciozus mērķus – tikt līdz prestižam darbam un ieņemt augstu amatu…

…Mēs pilnas ģimenes sastāvā: mamma, tētis, māsa, brālis, devāmies uz Rīgu…

…Pagātni uz brīdi atstāsim… Alefs gāja no skolas un nokrita, es biju darbā, kad dēls man piezvanīja un pažēlojās, ka jūtas slikti – galva sāp un slikta dūša. Tētis tajā laikā bija mājās, bet pēc nakts maiņas gulēja. Starp citu, tas bija kārtējais un viens no vairākiem mēģinājumiem salīmēt mūsu attiecības jau pēc šķiršanās.

“Mammu, man slikti, tētim saku, bet viņš guļ,” man žēlojās dēls pa mobilo.

Piezvanīju tētim, tad viņš kaut kā noreaģēja. Pamērīja temperatūru un iedeva pretsāpju tableti. Atbraucu mājās, dēls gulēja. Vakarā, kad Alefs pamodās, neskatoties uz slikto dūšu, atkārtojām matemātikas tēmas, jo nākošajā dienā bija ieplānots pusgada noslēguma pārbaudes darbs. Nākošajā rītā Alefs aizgāja uz skolu rakstīt darbu. Mēs ar dēlu sarunājām – pēc matemātikas stundas, ja jutīsies slikti, lai atprasās pie skolotājas. Pati aizbraucu uz darbu un ik pa laikam zvanīju, pārbaudot, kā Alefs jūtas. Pēc brīža dēls piezvanīja, palūdza atbraukt viņam pakaļ. Es piezvanīju ģimenes ārstam, man rekomendēja braukt uz uzņemšanu, jo pie viņiem palīdzību var saņemt operatīvāk. Pa ceļam uz mājām Alefs izstāstīja, ka mēģinājis kopā ar skolotāju sazvanīt tēti. Tētis atbildēja, ka nevar runāt pašlaik pat ar skolotāju. Mājās tētis mūs satika dīvainā stāvoklī, vispirms, kā vienmēr, nesapratu, iedarbojās aizsardzības mehānisms, pēc tam ieslēdzu prātu. Bijušais attaisnojās, kamēr es ieskrēju virtuvē un pamanīju vāciņu no pudeles. Trīs nedēļas atpakaļ solīja, ka nekad mūžā vairs nedzers, ka ģimene viņam ir galvenā vērtība. Bet, tikko saņemot algu, visu aizmirsa un sāka no jauna pa vecam. Tajā momentā man nebija laika vērtēt un analizēt šo faktu. Slimnīcā mums konstatēja smadzeņu satricinājumu, ievietoja traumatoloģijas nodaļā. Es iekārtoju bērnu, Alefam uzlika sistēmu, braucu mājās pakaļ dēla mantām. Mājās mani sagaidīja Bijušais ar savu mūžīgo dziesmu par to, kāds viņš vairāk nebūs un ko nedarīs.

Kas ir vainīgs, ka viss atkārtojās? Protams, es teorētiski atbrīvojos no juridiskām saistībām. Laba meitene – teicamniece, ideāli saplānoja un īstenoja šķiršanās lietu. Ļoti akurāti, korekti un precīzi – pat nav, kur piekasīties! Bet esot, manuprāt, zinošs un pieredzējis psihologs, nemaz nepadomāju par zemūdens akmeņiem. Par savu vājo vietu – dēlu. Viņš izrādījās par Ahileja papēdi. Brīdī, kad es jau atbrīvojos no visām emocionālajām mocībām pēc šķiršanās, dēls man “parādīja zvaigznes debesīs”. Tētis izrādījās vislabākais, vismīļākais cilvēks pasaulē. Cilvēks, kas viņu nemaz negribēja un negaidīja! Protams, dēlam nebija ne jausmas par šo tēva noslēpumu. Izradījās, dēls tēti mīl un grib dzīvot ar tēti! Tas bija satricinājums, es jau domāju, ka pats grūtākais būs tikt līdz šķiršanās vispār, bet dabūt juridisko brīvību bija vieglāk, nekā savaldīt dēla vēlmi dzīvot kā iepriekš, kopā ar tēti. Domas par šķiršanos mani apciemoja diezgan bieži pēdējos četrus laulības gadus, bet es domāju, ka tas nav iespējams, jo mēs laulājāmies baznīcā, un baznīckungs izteicās – tas ir uz mūžu. Bet gāja laiks, es augu, briedu, mainījos, valsts likumi arī. Pēc aktuālākajiem grozījumiem civillikumā parādījās iespēja šķirties civilāk, bez tiesas gaitām.

Jau laiciņu iepriekš ļoti civilizēti es ar pieredzējuša jurista palīdzību izcīnīju no vīra alimentus bērniem. Tādejādi juristi, ar kuru varētu nokārtot šķiršanās lietu, es jau zināju.

Pirms tam, vēl kādu laiku atpakaļ, kad mums ar vīru bija tā saucama psiholoģiskā krīze attiecībās – 7 LAULĪBAS gadu krīze (akurāti kā psiholoģijas grāmatās), es ieguvu savu pirmo brīvības atelpu – aizgāju no vīra lauku mājas un paņēmu hipotekārajā kredītā SEV dzīvokli. Pirmoreiz mūžā man piederēja īpašums – tikai mans un bankas. Tajā laika posmā es jau mēģināju dzīvot atsevišķi, bez vīra, tikai ar bērniem. Dzīvoju ar vecākiem, kamēr taisījām remontu. Kā aizbraucu no vīra? Ļoti vienkārši, mocījos kaut kur pusgadu ar viņa dzeršanu. Katru dienu braukāju uz darbu, bērnus vedu uz bērnudārzu, skolu, bet vakaros mani, kā parasti, satika piedzēries vīrs. Es mēģināju runāt, skaidrot, lamāties. Bet, jo vairāk es pūlējos, jo vairāk viņš mani ignorēja. Kādā saulainā vakarā es ar bērniem un produktu maisiem atbraucu mājās, vīriņš atkal reibumā, es viņam lekciju, viņš man pretī – ej tu dirsā ar savām notācijām!

Un prom no manis, smejoties. Es apsēdos uz piemājas kāpnītēm un sāku rūgti raudāt un žēlot sevi. Tā es raudāju par savu likteni, kamēr manā galvā neparādījās glābjošs vārds – PIETIEK! Tas bija pirmais mans STOP vārds, kas palīdzēja iegūt tik spēcīgu izrāvienu brīvības ceļā. Emmas slimība jau bija otrais STOP! Es beidzu savu bezjēdzīgo raudāšanu. Raudāšana varbūt bija bezjēdzīga, bet, kamēr es turēju visu iekšā, nekas nemainījās, es pielāgojos, nevis rīkojos. Tās asaras bija pēdējais piliens. Es piecēlos kājās, ātri salasīju visas nepieciešamas mantas mazajiem, sev, pasaucu bērnus un aizbraucu. Tas nebija tik viegli, kā rakstu, jo vīrs katru reizi, kad es gribēju aiziet no viņa, mani fiziski turēja, atņemot mašīnas atslēgas vai izdomājot vēl ko trakāku – atslēgt akumulatora klemmes, ar citiem vārdiem sakot, nodarbojās ar psiholoģisko vardarbību… Kamēr es atļāvu. Es braucu pie stūres, bērni aizmugurē, un domāju, ko darīt tālāk, blakus uz sēdekļa ieraudzīju vietējo avīzi ar sludinājumiem, kuru nesen pašķirstīju, un atcerējos vienu sludinājumu par dzīvokļa pārdošanu. Cena bija pati piemērotākā, turklāt laba atrašanās vieta, tuvu skolai, bērnudārzam. Es atstāju bērnus pie mammas un uzreiz piezvanīju…

Kad ieraudzīju dzīvokli, tā šausmīgais stāvoklis mani neatbaidīja un nenobiedēja, jo patika tā enerģētika. Padomāju, galvenais, ka sienas, griesti ir, nu un kas, ka prasa pēc kārtīga remonta. Mana dzīve bija līdzīga mājokļa stāvoklim, tas mani uzrunāja. Remonts bija nepieciešams gan dzīvoklim, gan manai dzīvei. Ar optimismu es nodomāju – izremontēšu dzīvokli un ar savu nožēlojamo dzīvi tikšu galā. Visu teorētiski pārdomāju labi, bet praksē tik labi nesanāca. Vīrs, nodzerot mēnesi, kura laikā paspēju sakārtot formalitātes dzīvokļa iegādāšanai, pārtrauca dzeršanu un aktīvi sāka nodarboties ar ģimenes atgriešanu, precīzāk teikt, sevis ievešanu jaunajā dzīves vietā. Saprotot, ka viss jau aizgāja tik tālu, ka nopirkts dzīvoklis un remonts iet pilnā sparā, vīriņš pameta gan pašus laukus, gan savus sapņus par ģimenes dzīvošanu laukos, un aktīvi piedalījās jaunās mājās labiekārtošanā. Apsolīja, ka viss būs, kā es gribu, par dzeršanu aizmirsīs, mājās visu darīs, visu algu atdos man, jo es esmu ģimenes īstais plānotājs, kurš prot gan naudu sakrāt vecumdienām, gan ikdienu izpušķot. Kā apstiprinājums mūsu godīgiem nolūkiem tika sastādīts un parakstīts notāra klātienē LAULĪBAS līgums, kurā godīgi tika aprakstīts, kas ir manējais, tas ir mans, kas viņa, tas ir viņa. Tā kā līguma saturs bija par labu abām pusēm, vīrs to parakstīja. Tā kā tā bija mana iniciatīva, es visu apmaksāju. Mantu sadale bija mans pirmais viltīgais gājiens, lai nodrošinātu maniem bērniem plus mīnus stabilu nākotni (vismaz augstāko izglītību).

Kāpēc es to darīju? Tāpēc, ka es neticēju viņam, mūsu attiecībām. Par nākotni domāju tikai es viena pati, viņš tādām nopietnām domām bija pārāk zaļš. Vai es biju viltīga? Kāds varētu teikt – jā, bet es tāda kļuvu bērnu dēļ vai pateicoties tiem. Kad man piedzima bērni – piedzima mans pragmatisms. Bērni auga, un kopā ar viņiem auga mans pragmatisms. Manas bērnības naivumam un jaunības maksimālismam piebiedrojās pragmatiskums…

Mājokli izremontējām, labiekārtojām un sākām dzīvi no jauna. Mums izdevās noturēties labas ģimenes formātā… Bet neilgi bija tā laime. Sieviešu laimi pabaudīju īsu laiku, kādus divus gadus. Protams, bija strīdi, problēmas, bet tas viss nebija tik būtisks un traģisks, lai izbeigtu attiecības. Tāds bija mans skatījums uz dzīvi tolaik, bet vīram, kā es sapratu vēlāk, bija pavisam cita vīzija. Es jutos ļoti gandarīta, jo visu biju saplānojusi – SAVAS ģimenes budžetu, atpūtu, SAVU turpmāko izglītību. Bet vīrs, kā izrādās, pakāpeniski tika novietots maliņā. Vīram tik komfortabli nebija… Vienīgais, ko es no vīra prasīju un gaidīju, lai viņš, kur nevajag, nelīstu, ja neprot. Viņam atdevu namatēva lomu: uzkopt māju, pieskatīt bērnus. Pati ļoti aktīvi pilnveidojos, izglītojos, skrēju pa karjeras kāpnēm. Domāju, ka viņu es jau izaudzināju vai, precīzāk, pāraudzināju (ar savu aiziešanu no viņa) par labu cilvēku, par čaklu un atbildīgu vīrieti, kas bez manis dzīvi neredz un, protams, mūžīgi mani mīlēs un pildīs ideāla vīra pienākumus. Un es viņu vairāk nepieskatīju, nekontrolēju, nemācīju un nesekoju viņa dzīvei, mēs fiziski dzīvojām vienā vietā, bet emocionāli atsevišķi – katrs veidoja sevi pats. Katrs veidoja sevi, kā gribēja, es maldīgi domāju, ka skatāmies vienā virzienā. Es augu, un viņš aug kopā ar mani. Viņš maldījās, domājot, ka neviens nekur neaug, nekas nemainās. Es pelnīju naudu pati, saņēmu vīra algu, veidoju uzkrājumus bērnu izglītībai. Viņš atkārtoja sava tēva scenāriju, dzēra alutiņu atkal un atkal un skatījās televizoru. Kamēr skatījās, pārskatījās, kā izauga ragi, kā pārvērtās no laba puiša par alkoholiķi.

Kamēr es skrēju, augu, ļoti vēlu pamanīju vīra degradāciju. To es sapratu pēc šķiršanās deviņiem mēnešiem. Kad pamanīju, kas noticis, mēģināju izglābt situāciju, bet, tāpat kā vēža slimībā stadiju ir daudz, mūsu slimībai stadija jau bija pati pēdējā, bezcerīga. Nē, es nenolaidu rokas uzreiz, cīnījos. Tā cīnījos, ka pati gandrīz nenogrimu. Kamēr gandrīz nesajuku prātā, gandrīz.

Kārtējo, ja nemaldos, jau desmito reizi pēc šķiršanās dienas, gandrīz deviņus mēnešus pēc tam, es atkal kā stulba govs ieklausījos bijušā vīra vārdos un sadzirdēju to, ko ļoti gribēju dzirdēt. Bet viņš pateica to, ko gribēju dzirdēt, bet pat nedomājot atlikt dzeršanu, slinkumu un vienaldzību.

“Es vairāk nedzeršu, piedod, tas vairs neatkārtosies nekad mūžā. Es tevi mīlu, dzīvot bez tevis nevaru!”

Es ticēju katru reizi. Deviņi mēneši pēc šķiršanās pagāja, bet es joprojām cīnījos un cerēju, ka viņš beidzot visu sapratīs un šī reizē būs pēdējā, un viņš tiešām turēs doto vārdu! Deviņus mēnešus pēc kārtas kopš šķiršanās dienas turpinājās viens un tas pats bezgalīgais stāsts – trīs nedēļas mēs dzīvojām atsevišķi, trīs nedēļas kopā, un tā deviņu mēnešu ilgs murgs! Deviņus mēnešus es pati uzturēju sevi, suņus un bērnus. Pati ar visu tiku galā un nezinu, kāpēc, piedevu atkal un atkal. Tāda rīcība psiholoģijas grāmatās saucas neiroze, vairākas reizes atkārtojas emocijas, domāšana, rīcība, stāvoklis vienā un tajā pašā problemātiskajā situācijā. Cilvēks pats ar neirozi nav spējīgs tikt galā, jo viņš neapzinās savu problēmu – nesaprot, ka viņa centieni tikt vaļā ir bezjēdzīgi, ka viņa rīcības dēļ situācija atkārtojas un atkārtosies mūžīgi. Šajā gadījumā ir nepieciešama speciālista palīdzība. Neirozes stāvoklis mums bija abiem, tas mūs satuvināja un turēja kopā visu mūsu laulības un pēcšķiršanās periodu. Bijušais katru reizi bija pārliecināts, ka viegli man varēs samelot, pārliecināt, varbūt juta, ka es pati nebiju godīga. Kā parasti viņš dzēra, es to neredzēju, es krāpu, un viņš to arī nemanīja…

…Slimnīcā es sarunāju ar dēliņu, ka viņš nakšņos palātā jau viens pats kā liels puisis. Bet nākamās divas dienas ar viņu pavadīja tētis, jo dēls viņu pierunāja. Protams, tēvs piekrita, jo pēc alus dzeršanas pieķeršanas fakta kā vienmēr vēlējās reanimēties manās acīs. Es kā akla stulbene, kurai ļoti gribējās ticēt, iedevu pēdējo iespēju tētim atgūt uzticību dēla, bet drīzāk manās acīs. Kā es varēju alkoholiķim, kuram atsākās dzeršanas cikls, atļaut atrasties slimnīcā ar bērnu?

Es nevarēju pat iedomāties, ka alkoholisms eksistē reāli mūsu ģimenē un tik ātri progresē! Tikai, kad izrakstoties no slimnīcas, ieraudzīju viņa mugursomā divas divlitrīgas iztukšotas alus pudeles, kuras viņš bijis izdzēris, atrodoties pie dēla slimnīcā, biju spiesta atzīt, ka viņš reāli ir alkoholiķis, kaut sirds protestēja. Es biju tik ļoti pieradusi pie tā, ka viņš ir labs, mani nekrāpj, ka nepamanīju, kā viņš kļuvis par īstu monstru, parazītu, alkoholiķi. Es sapratu – viņš jau sen mani ienīst. No kura laika? Manuprāt, no tā, kad es uzticējos vīra apņemšanai pārcelties no pilsētas uz viņa dzimto pusi laukos. Man tikko piedzima otrs bērns, un es ļoti gribēju, lai viņš beidzot uzņemtos atbildību par ģimeni, lai viņš kļūtu par ģimenes galvu. Man sagribējās kļūt par vistiņu pie oliņām, tapāt kā meitiņas piedzimšanas laikos. Sagribējās, lai vīrs pārņem iniciatīvu un kļūst par ģimenes vadoni kā pienākas tradicionālās ģimenēs. Es iedomājos, ka viņš tagad spēs izglābt mani un iznīcināt manu “skeletu skapī”. Tā bija kārtējā kļūda, vajadzēja vadīt man, nevis mainīt vadoni pusceļā. Laukos nodzīvojām gadu, vīram cēlās pašapziņa. Vecāki blakus, dzimtā māja, viņš savā šķīvī jūtās ērti, īsts saimnieks, bet es tikai viesis – svešiniece viņu lielajā klanā, saimniecībā. Es turējos, cik varēju, bet man bija slikti. Kamēr sagaidīju vīra vārdus:

“Man apnika, es esmu vīrietis nevis kaut kāds puišelis, gribas būt mīlētam, man apnika, ka tu tikai dod iespēju mīlēt tevi, tāda karaliene! Bet pati mani nemaz nemīli. Es arī esmu cilvēks, es esmu vīrietis, kas patīk sievietēm. Izdomāji, ka esi vienīgā sieviete pasaulē, tik izcila! Es arī neesmu nemaz tik slikts!”

Tādus vārdus es biju dzirdējusi pirmo reizi mūsu sadzīvē. Protams, pirms un pēc tam vēl bija ļoti daudz sāpīgu vārdu, kurus es vairs neatceros. Bet šos vārdus es iegaumēju ļoti labi! Es pēc tā strīda sajutu, ka viņš sāka mainīties, pārvērsties par monstru! Varbūt nevis pārvērsties, bet atklāt savu īsto būtību. Visdrīzāk viņam jau sāka apnikt slēpties zem labā puiša maskas. Vīra attieksmes svārstības attiecībā pret mani tolaik bija retas. Pēc rupjā cikla viņš atgriezās labā puiša lomā un tad ļoti reālistiski nožēloja izteikto, atvainojās. Apgalvoja, ka viņš tā nedomā, tie rupjie vārdi bija tikai dusmu sekas. Es, protams, ticēju, jo nevarēju pat iedomāties, kā tik labs mīlošs, mīļš, nevainīgs, kristālgodīgs puisis var tā domāt par vislabāko, vismīļāko meiteni pasaulē. Es biju pārāk pašpārliecināta un ļoti ilgi nepievērsu uzmanību tam, kāds viņš īsti ir, kas slēpjas zem maskas. Es stūrgalvīgi biju pārliecināta, ka viņu pazīstu ļoti labi, kaut vīra īstā seja bija man pilnīgi sveša. Es nespēju ieraudzīt, ka viņš dusmās teica man taisnību par savu attieksmi pret mani. Es biju akla, kurla vairākus gadus, tāpēc, ka pati darīju pāri. Savu morālo pašpārmetumu dēļ pati jutos vainīga, tāpēc piedevu un nemanīju. Ko es varēju, ja pati biju gana laba. Kaut mani tuvi radi un draugi jau daudz ko bija pamanījuši, viņi redzēja vairāk par mani. Mūsu ģimenes draugi kopēju tusiņu laikā vaicāja man: “Kas ar tavu vīru? Viņš ļoti izmainījies, daudz dzer, netur sevi rokās, kad ir piedzēries, vēlas pabraukāt viens pats pa lauku klubiem, ļoti bieži ignorē tavus vārdus, apsaukājas!”

Es viņu vienmēr attaisnoju, ka tā gadās viņam tikai alkohola ietekmē tusiņos. Kad viņš ir viens pats un skaidrā, ikdienā, joprojām vienmēr ir tikpat omulīgs un galants pret mani kā septiņpadsmit gadu vecumā. Man nebija taisnība, es savas pašpārliecinātības dēļ neredzēju, ka reāli viņš ir rupjš, pat agresīvs, riebīgs un egoistisks. Manās acīs tajā laikā viņš bija tāds pats jauneklis, kurš ļoti gribēja mani iekarot, kurš mani dievināja. Jā, starp citu, kad mēs bijām jauni, viņš bija ļoti izskatīgs, turklāt gan iekšēji, gan ārēji. Viņa pievilcība un iekšējais godīgums mani piesaistīja, pievilināja, bet ko es zināju par cilvēkiem savos septiņpadsmit gados? Nedrīkstēja spriest par cilvēku pēc pirmās tikšanās, bet es uzdrīkstējos un saņēmu tādu sev īpašu dāvanu dzīvē! Jo pirmās tikšanās vilinājums izveidoja viņa ideālo tēlu – tik labu, savam vecumam neparasti gudru un stipru puisi, kāds viņš patiesībā nebija, bet es sev to visu pati biju izdomājusi. Tādēļ, ka biju naiva meitene rozā brillēs, kurai ļoti gribējās ticēt pasakām par īstu princi uz baltā zirga. Tāpēc, ka bija tikko piedzīvotas sirdssāpes, neveiksmīga pirmā mīlestība. Tās bija kļūdainas gaidas par parastu cilvēku, pārkrāsota glezna. Sākumā iemīlējos savos sapņos, pēc tam ilgus gadus loloju šo savu izdomāto ideālo vīrieti, kurš patiesībā nemaz neeksistēja. Bija tikai zaļš puisis, kas ļoti gribēja intīmas attiecības, kurās man jau bija pieredze. Tā kā abiem hormoni spēlēja, es gribēju, un viņš gribēdams noreaģēja uz manu gribēšanu. Tagad, kad man ir 33 gadi, es beidzot to sapratu. Es mocījos tik ilgi kļūdaina sprieduma dēļ, naivas fantāzijas un pārāk stipras vēlmes aizmirst pirmo mīlestību dēļ. Man tā gribējās, lai jauna, burvīga mīlestība izdzēstu pirmo neveiksmīgo attiecību sāpes, ka es padarīju parastu cilvēku par ideālu vīrieti. Atļāvu viņam sevi mīlēt un domāju, ka tagad man būs viegli un nesāpīgi. Godīgi, es pirmajā tikšanās reizē iemīlējos, bet, kad iekaroju viņu, manas jūtas kaut kur pazuda. Starp citu, es nekad viņam nemeloju un godīgi teicu, ka nemīlu, ka viņš ir tikai draugs. Bet viņš bija neatlaidīgs, un es padevos, jo labāku pretendentu tolaik nebija. Puisis dabūja meiteni, kura gribēja padarīt viņu par ideālu vīrieti priekš sevis. Puisis neiedziļinājās, ka meitene nemīl viņu īsto, ka meitenei gribas princi. Puisis vienkārši nepievērsa uzmanību tādam nebūtiskam sīkumiņam.

Mūsu kopdzīves sākumā mums veicās tīri labi. Skaists džekiņš, tomēr degradējās gan ārēji, gan iekšēji. Iepriekš izskatīgais jauneklis krietni pieņēmās svarā un pazaudēja manās acīs galveno odziņu – seksīgumu. Viņš pazuda ārējā vienaldzībā, opozīcijā pret jebkādām morālām vērtībām, it īpaši tām, kurām ticēju es. Viņš sāka ticēt vienīgajam dievam – alkoholam. Viņš kļuva par dzērāju prinča vietā.

Visi vainīgi, bet tikai viņš nekāda veidā nav, ja runājam tieši par šķiršanos. Viņš uzskatīja, ka pie šķiršanās vainīga esmu es, un ar šo īstenību mierīgi turpināja dzert. Viņš vispār nesaprata, ka mēs esam šķirti jau deviņus mēnešus! No dzeršanas viņam it kā izdzēsās šķiršanās diena. Jo es viena pati paveicu visus sagatavošanās darbus pie advokātes bez viņa. Un pati šķiršanās procedūra vīram aizņēma tikai 30 minūtes – 15 minūtes mašīnā, lamājoties ar visādiem vārdiem uz mani, un 15 minūtēs pie notāra parakstīja iesniegumu par abpusēju lēmumu šķirties un vienošanos par bērnu audzināšanu un par mantu sadali. Pusstundas laikā vīrs kļuva par Bijušo. Cik stipri baidījos, ka nekas nesanāks, kamēr gatavojos šķiršanās procesam, tik ļoti priecājos, saņemot šķiršanās apliecību! Domāju, ka saņēmu brīvību! Tik viegli!…

Un, galu galā, kāpēc es šķīros, ja pēc tam pati deviņus mēnešus vēl mēģināju atgriezt viņu un dzīvot ar viņu no jaunas lapas. Vienkārši šķiršanās procedūra bija pārāk ātra un formāla. Juridiski brīvi, bet emocionāli nē. Gan viņš, gan es neatzināmies, ka viņš ir alkoholiķis. Izšķīros, nodomāju, ka šis stress viņu savedīs kārtībā un viņš beigs dzert. Naivā muļķe! Parasta sieviete, nekāda ne īpaša, nekāda ne gudra, nekāda ne psiholoģe. Es nevarēju būt neitrāla, jo biju tajā visā iekšā, biju nevis neitrāls skatītājs, bet izrādes varone, stāvēju uz skatuves un mocījos savas dzīves lugā. Spēlēju teātrī, kurā vēlējos būt režisore, bet nevarēju atrasties abās puses vienlaikus – no malas un iekšā.

Varbūt viņš vispār nespēja kritiski paskatīties uz sevi no malas, ieskatīties sevī un pajautāt sev: “Kāpēc es dzeru?”

Bet tas viņam nebija vajadzīgs, jo viņš gribēja, lai viss atgrieztos vecajās sliedēs – viņš mierīgi dzertu, bet es ņemtos ar bērniem, glābtu kopdzīvi, krātu drošības spilvenu nākotnei, bet viņš sēdētu un dzertu uz dīvāna. “Kāpēc tu trako, kas ar tevi lēcies?” viņš vaicāja katru reizi, kad es cēlu iebildumus.

“Kas tev ir?” citāts, ko no vīra ļoti bieži dzirdēju katru reizi, kad pārmetu viņam. Smieklīgi, būtu ļoti smieklīgi, ja nebūtu tik skumji. Ja tas nenovestu tik tālu vienu un otru, vienu no otra.

Man bija beidzot jāsaprot, ka nav vērts mēģināt tikt galā ar viņa tarakāniem. Ir vērts tikt galā ar savējiem. Dzīves un nāves jautājums!

Kādēļ es joprojām atgriezos vecajās sliedēs? Katru reizi neticēju aukstam prātam, bet klausījos sirdī? Es taču biju tik gudra, pragmatiska, bet kāpēc šajā gadījumā es pieļāvu vienu un to pašu kļūdu visu laiku, katru reizi darīju vienu un to pašu – dzinu prom, pēc tam ilgojos un mēģināju vēlreiz? Tā ir patoloģiskā bremzēšana kaitīgā situācijā – tā pati neiroze. Es negribēju ticēt, ka mans galvenais psiholoģiskais projekts ar nosaukumu “ideāla ģimene” bija izdzīvojis sevi pēc 16 kopdzīves gadiem. No tiem pirmos divus gadus mēs bijām ļoti jauni un vienkārši pētījām kopdzīvi. Viņš iemīlējies – es nē. Nākošos piecus gadus nodzīvojām laulībā pirmās grūtniecības dēļ. Pēc šiem pieciem gadiem mēs gandrīz izšķīrāmies, jo es jau sāku savu pragmatisko dzīves posmu un sedēju uz diviem krēsliem, viņš arī pavadīja laiku ar brāli un kompāniju laukos vai kaut kur citur, bet bez manis. Mēs viens otram vairs nebijām interesanti. Bet es paliku stāvoklī otrreiz, tas attālināja šķiršanos vēl uz dažiem gadiem. Pati pieņēmu lēmumu dzemdēt, viņš negribēja. Man bija vienalga, ko viņš domā par manu lēmumu, jo pati pieļāvu iespēju, ka viņam nemaz nav nekādas lomas šajā jaukajā pasākumā. Pēc dēla piedzimšanas četrus gadus nodzīvojām ārēji mierīgi – es dzīvoju pēc pragmatisma principiem, viņš – pēc “pofigisma”. Pēc tam vēl pāris gadus stūrgalvīgi domāju, ka turu visu zem kontroles. Tā turpinājās līdz meitas saslimšanai, līdz operācijai, tik ilgi, kamēr varēju izturēt. Pēdējos divus laulības gadus valdīja pilnīgs haoss, vai, precīzāk nosaukt, murgs. Ar manām rokām sastrādāta šausmu filma. Jau pastāvīga vīra dzeršana, bet laiks jau bija pazaudēts, es redzēju, ka sākās neatgriezeniskas pārvērtības. Vienalga, domāju, vēl varēšu tikt galā. Kļūdījos. Šķiršanās posmā un pēdējos deviņus mēnešus pēc šķiršanās jau aktīvi cīnījos ar bijušā vīra dzeršanu. Mans prāts protestēja: “Tā nav taisnība, neticu, tā nevar būt, ne ar mani!!! Ideālas ģimenes projekts dzīvo, tas nav pagalam, tas eksistē, tikai vajag vairāk papūlēties.” Nesanāca, vēl drusku, atkal nesanāca, tad vienalga mēģināšu vēl, es taču varu, es taču ticu. Atkal pa vecam? Nekas, vēlreiz… Un tā bezgalīgi. Nu, jā, es vienmēr biju psiholoģisko trilleru žanra cienītāja, tikai nedomāju, ka pati kļūšu par filmas galveno varoni – upuri.

Es ar savu perfekcionista būtību domāju, ka vienmēr rīkojos pēc ideāli izdomāta dzīves plāna. Es domāju, ka pati vadu. Kāda pašpārliecinātība!!! “Brūss visuvarenais” sieviešu kleitā. Par to samaksāju pilnā mērā.

Manas ambīcijas, tieksme pēc komfortablas dzīves izspēlēja niknu jociņu. Domāju, ka dzīves gudrība “nevar veidot karjeru un privāto dzīvi” ir vāju cilvēku attaisnojums. Es esmu citādāka – spējīga un spēcīga, lai kļūtu par ieguvēju visās dzīves jomās.

Kas man varēja nodrošināt atbilstošu dzīves līmeni? Pēc manām domām, tikai es, jo es labāk par visiem zināju, ko es gribēju, un aktīvi meklēju pieeju, efektīvus paņēmienus, kā nodrošināt sev labu dzīvi. Vai vīrs man palīdzēja? Protams, nē. Viņš bija vienkārši puišelis, un, pēc manām domām, viņš man neko nevarēja dot. Manā horizontā bija kaut kas spēcīgāks un viltīgāks, ar kuru es sāku pamazām īstenot savus plānus labākai dzīvei. Vīrs tikai izmantoja visus labumus priekš sevis un negribēja neko pat padomāt. Vai viņš reāli neko nemanīja? NETICU! Vai tāpēc sāka dzert, jo juta, bet negribēja neko darīt, cīnīties, mainīt? Diez vai! Varbūt?

Es domāju, kā nopelnīt vairāk, skrēju pēc lielas naudas, bet viņš domāja, ka pelna pietiekoši, lai uzturētu ģimeni. Kāda tā bija liela kļūda – apvienot budžetus, viņš pazaudēja naudas vērtību ikdienas dzīvē. Es, savukārt, loģiski neteicu, cik es pelnu un kā pelnu. Kāpēc nepateicu, kāpēc neizbeidzu? Es biju pārliecināta, ka tikšu galā ar visu pati klusiņām – saglabāšu ģimeni un uzbūvēšu materiālu pamatu turpmākajai dzīvei ar viņu. Bet, kamēr es viju intrigas, nokavēju. Jau bija par vēlu. Izrādījās – es atklāju sev, ka tas, kas no manis tieši nav atkarīgs, var iet pa savu neprognozējamo ceļu. Par to es nepadomāju. Zaudēju cīņā par ideālu ģimeni ar ideālu komfortu, prātīgu vīru, kamēr, spēlējot karjeras lugā, atstāju bez kontroles savu vecāko bērnu – vīru. Mans bērns – vīrs, kamēr es neredzēju, izauga un kļuva par statistiski viduvējo pārstāvi, izauga, kā pats vēlējās. Izrādās, audzināt vajag visu laiku, bez pārtraukumiem. Es paņēmu pauzi, bet pārāk ilgu, bērns pārvērtās par vīrieti – parazītu. Es mēģināju atgriezt atpakaļ savu autoritāti, bet bija par vēlu, viņš vairs mani neuzskatīja par autoritāti. Viņš pats sev kļuva par nozīmīgu personu, viņš atrada jaunu mīlestību – sevi. Sevi lutināja, sevi loloja, sevī ieguldot, no tā sasniedzot gandarījumu. Es, savukārt, bez skatiena pa malām kurli un akli īstenoju savu projektu. Ieguvu bakalaura, divus maģistra grādus, kļuvu par uzņēmuma valdes locekli, vadītāju un līdzīpašnieku ar nelielu, bet stabilu atalgojumu, trīs istabu dzīvokļa īpašnieci ar hipotekāro apgrūtinājumu, triju suņu saimnieci un divu bērnu mammu. Tādas bija manas visbiežāk spēlējamās lomas. Nebija tikai vājas sievietes, mīļotās un mīlošas sievietes lomu manā arsenālā.

Labi, ko es pazaudēju ar šķiršanas faktu? Vīru – DZĒRĀJU. Bet sabiedrības priekšā joprojām spēlēju precētas sievietes lomu. Pazaudēju dzērāja aktīvas un pasīvas atbalstītājas un upura lomu, bet sabiedrībai nekad tādu lomu nespēlēju un joprojām biju ideāla teicamniece ar ideālu ģimeni. Absurds, teorētiski šķīrusies, bet praktiski – nē. Teorētiski vadu, bet praktiski pildu. Lai tiktu galā ar saviem tarakāniem, vajag reāli šķirties un vadīt. Šeit ir tā lieta. Atlaist pagātni ar bijušo vīru alkoholiķi un baudīt dzīvi ar brīvu elpu. Es nebiju šausmīgā grēciniece, jo esmu šķīrusies un varu nodarboties ar savu projekta īstenošanu ar tādiem rīkiem, kuri ir visefektīvākie. Vienkārši projekta grupas sastāvs tika nokoriģēts, bet galvenais taču kvalitāte, nevis kapacitāte! Kā saka, bērns – tā ir pati ienesīgākā investīcija. Manā gadījumā man ir divi bērni, ir, kur investēt. Galvenais, lai būtu, ko investēt. Es par to raizējos un rīkojos. Man vairs nebija divdesmit gadi, lai būvētu mīlestību un ticētu tai, tam es jau esmu izgājusi cauri, pat divreiz savā mūžā, pagaidām pietiekoši. Vajag atstāt to, kas nesanāk, un nodarboties ar to, kas sanāk – strādāt, audzināt. Ar to, kas patīk – rakstīt. Ar to, kas iepriecina…

Kas iepriecināja? Tie, kuru dēļ strādāju un darbojos dažādās jomās, tie, kurus audzināju – mani bērni. Pietiek bremzēt vienā un tajā pašā situācijā. Īstais laiks atzīt vienkāršu realitāti – mums nav pa ceļam. Mēs esam pilnīgi atšķirīgi, pietiek vainas sajūtas dēļ upurēt sevi parazītiem. Īstais laiks ieguldīt sevī un bērnos, viņi to novērtēs. Viss darba rezultāts jābauda tiem, kam tas bija domāts – sev un bērniem. Neviens svešinieks, kas spēlēja labā puiša lomu, vairs neielīdīs manā kabatā, mana makā un manā sirdī, kur ir vieta tikai tiem, kas ir mans turpinājums vai sākums… Pietiek mocīties, ja var baudīt dzīvi, kura ir tik skaista. Vienkārši vajag atvērt acis un skatīties uz priekšu nevis atpakaļ!

Tā es sevi mierināju un uzrunāju pēc deviņiem mēnešiem kopš šķiršanās dienas. Un turpināšu uzrunāt līdz laikam, kad uzrakstīšu – beidzot es esmu brīva un laimīga!…

…Līdz kārtējā gada beigām bija palikušas tikai piecpadsmit dienas, jutu, ka šīs dienas man ir ļoti nozīmīgas un tās es atcerēšos ilgi, pat mūžīgi. Ticēju veiksmei, saviem spēkiem un prātam!…

…To pēdējo kopīgo svētdienu mēs jautri pavadījām LIDO centrā, gardi pusdienojām, izklaidējāmies slidotavā. Bērni mēģināja iemācīties slidot, es kopā ar vīru turēju bērnus un mēģināju viņus iemācīt. Turējos, kaut nevarēju uz Emmu mierīgi skatīties, sirds sāpēja no viņas dzeltenās sejiņas, actiņām, tievajām rociņām. Gribējās raudāt – nedrīkstēju, bija ļoti bail – nevienam neteicu, jo nedrīkstēja. Pati sevi atbalstīju, manus vecākus arī orientēju, kā uzvesties mazmeitas klātbūtnē. Alefam bija viegli, jo viņš zināja tik daudz, cik vajag zināt bērnam viņa vecumā, lai neuztrauktos par māsu. Vīrs, domāju, pārdzīvoja kā jebkurš normāls cilvēks, bet es viņu tajā laikā slikti sapratu un varēju uztvert tikai no negatīvās prizmas – trekns un ar trīcošām rokām pastāvīgā paģiru stāvokļa dēļ. Man nerūpēja, ko viņš domāja, jo viņš vairāk domāja par sevi – kāpēc ar viņu tas viss notiek? Nevis par meitas izveseļošanās plāna izstrādi un īstenošanu. Viņam prātā bija cita programma – kā iedzert, lai es nepamanītu.

Šī svētdiena bija pēdējā diena manai dzīvei “pirms”, tālāk sākās mana dzīve “pēc”. Konkrēti manas dzīves, labi, vēl manu vecāku divi dzīves posmi. Pārējiem tās bija vienkārši nepatikšanas. Manā “pirms” posmā, kad es domāju, ka dzīve ir ideāla un pareiza, es to viegli vadīju, un grūtības uzskatīju par niecīgām niansēm. Dzīve “pirms” bija kā izcili izdomāts scenārijs, pārdomāts dzīves plāns, stratēģija, vai kā bērnībā – izcili izpildīts mājās darbs. Bet, cik laika tas aizņēma, cik pūļu tika veltīts un no kuriem avotiem tika izmantota informācija, lai paveiktu darbu, tas mani netraucēja. Galvenais man bija gala rezultāts – izcila vai laba atzīme manas dzīves dienasgrāmatā. Es ļoti maz rūpējos par jūtām, par sekām, par sāpēm, jo man viss izdevās, un nebija pamata raizēm. Tā bija teorētiskā pieeja dzīvei, bez emocijām, bez pārdzīvojumiem. Kāpēc pārdzīvot, ja viss zem kontroles, viss saplānots un zināms jau iepriekš un pirms jebkuras iesāktās darbības – gala rezultāts obligāti būs izcils vai teicams. Vienkārši es vēl biju jauniete – ideāliste.

Kad sākās dzīve “pēc”, sākas mans nobriešanas process. Teorētiskās zināšanas no “pirms” dzīves man ļoti palīdzēja. Es ļoti labi turējos gan ārēji, gan iekšēji, ticēju savam plānam. Teorija palīdzēja man izturēt visu, bet, protams, prakse parādīja, ka nav gudri domāt, ka visu var zināt uz priekšu. Var plānot un prognozēt, cik gribi, bet dzīve ienesīs savas korekcijas. Īpaši tad, kad tu nemaz tās negaidi. Bez šaubām, var un vajag ticēt, tikai bez stūrgalvīgas pašpārliecinātības, ka es vadu visu. Realitātē es vadīju tikai to dzīves pusi, kura bija manos spēkos – emocionālo noskaņojumu, gribasspēku, ticību un atbildību. Posms “pēc” – tā jau bija praktiska dzīve ar reālām emocijām, sāpēm un reizēm, kad manā ideāli izdomātajā scenārijā laiku pa laikam ieviesās stingra realitāte ar rupjām korekcijām. Arvien biežāk manā ideālajā dzīves plānā es manīju patoloģiskas novirzes, kuras krietni atšķīrās no manas ideālās vizījas…

…Ļoti grūti atgriezties tajās dienas, ja tevi mēģina iznīcināt tagadne. Bijušais atbrauca atkal uz manu dzīvokli, sačukstējās ar dēlu! Es atkal sēdēju un pārdzīvoju, nervozēju, negribēju, lai viņš pavada laiku ar bērnu… Galu galā, viņam izdevās izvest mani no sevis. Es jau vairāk nevarēju mierīgi sēdēt un klusēt. Uzbraucu virsū, kamēr viņš devas uz durvīm:

“Ko sačuksties ar manu bērnu, manā dzīvoklī? Tu jau, ko varēji, visu esi piedarījis!”

Viņš iekoda man pretī: “Visu piedarījusi esi TU! Tu mani izdzini!”

Es uzsprāgu atkal, kārtējo reizi. VIŅŠ mani izveda no līdzsvara, joprojām tas viņam izdevās ļoti labi. Kas mani izveda? Viņš ar savas vainas neatzīšanu, vainas novelšanu uz maniem pleciem! Acīmredzamais fakts, ka ar savu kārtējo izgājienu un saldajiem solījumiem par ideālo dzīvi viņš izdarījis man ļoti sāpīgi. Viņš nenoturējās, neturēja vārdu, viņa vārds neko nemaksā! Protams, kā vienmēr! Tāpēc es piekasījos! Kā viņš varēja neturēt man un bērniem doto vārdu? Vai to var piedot? Kāpēc deva vārdu, ja zināja, ka neturēs to. Tā ir nodevība, viņam uzticēties nedrīkstēja, uzticēties bija ne tikai riskanti, bet pat bīstami! Kā tā var? Apsolīt bērniem un neturēt vārdu! Vai tā rīkojas nobriedusi persona, divu bērnu tēvs? Vai tas ir īsta vīrieša labs piemērs? Kur bija mans aukstais psihologa prāts? Jā, es biju pārāk iesaistījusies, nevarēju pārvarēt savas emocijas. Viņš nevarēja pārvarēt savu tieksmi dzert. Es negribēju pieņemt viņa dzeršanu, viņš negribēja mainīties. Es gribēju, lai viņš nedzertu, viņš gribēja, lai es nepiekasos pie viņa dzeršanas.

Ko gribēju pierādīt viņam? Neko, vienkārši gribēju sāpināt tikpat stipri, kā viņš mani. Un vēl vēlējos pierādīt viņam, ka vainīgs ir tikai viņš vienīgais. Ja ne viņa dzeršana, mēs varētu sarunāties, atrast kompromisu jebkurā konfliktsituācijā. Viņš gribēja pārliecināt mani, ka viņa dzeršana nemaz nav tik milzīga problēma, ka viņš daudz nedzer. Es visu izdomājusi sev, un viss.

Kāpēc es mēģināju viņam kaut ko pierādīt, ja viņa pozīcija bija acīmredzama? Jo man joprojām bija sāpīgi, es vēl nebiju atbrīvojusies no viņa psiholoģiski, no mūsu slimajām attiecībām. Biju tajās pārāk iesaistīta, es diemžēl nestāvēju aiz spoguļloga un nevēroju kādu bijušo pāri, kuri piedalās psiholoģiskajā eksperimentā, bet pati dzīvoju tajā un cietu.

Kāpēc? Varbūt joprojām neticēju, ka tās ir beigas, ka nevarēšu viņu izmainīt. Katru reizi domāju, ka šī ir tā īstā reize, kad viņš beidzot sapratīs – dzīvot bez ģimenes nevar un negrib, ka ir spēlējies jau pietiekami! Sapratīs, ka es viņu nepiespiežu, ka viņš pats to visu grib.

Pietiek, bija jāatzīst, ka viņš ir monstrs! Es nekad nesagaidīšu, ka viņš atgriezīsies atpakaļ tāds, kā bija, un kļūs par labu puisi. Es biju tipiskais upura profils, tipiskā stulbā sieviete. Bet kaut kad, sensenos laikos, biju tik gudra. Domāju, nekad nepieļaušu tādu kļūdu, tādu stulbību un vājumu, jo es esmu cita – visprātīgākā, visspēcīgākā, visnevainojamākā – ar vienu vārdu sakot, perfekta. Kā es kritizēju savu mammu, bet tagad atkārtoju viņas kļūdas, tipisko stulbas sievietes kļūdu – iesaistījos un nevarēju kontrolēt savas jūtas, emocijas. Atceros, kā bērnībā mamma ar vīru ļoti asi konfliktēja. Pirmajā laikā es, kamēr biju vēl bērns, ļoti viņus abus žēloju un vienmēr lūdzu mammu piedot tētim. Bet piecpadsmit gadu vecumā – pusaudžu krīzes vidū – jau lamāju mammu, mācīju pamest dzērāju, skaidroju, ka ar tādu cilvēku viņai nav, ko darīt un ko gaidīt. Pati nekā nevarēju saprast – kāpēc mammai tik grūti tikt galā ar tādām problemātiskām attiecībām? Atceros, kā viņa visu laiku viņam piedeva. Domāju, ja viņai tik slikti ar tādu niecīgu vīru, kāpēc nevar pamest? Domāju, tas taču ir tik viegli, pametīs – uzreiz kļūs labāk, un viņa būs uz mūžu laimīga.

Pēc tam kādu laiku nejaucos, jo jau kārtoju savu tīneidžera dzīvi. Mamma arī neprasīja pēc palīdzības, it kā viss viņiem nokārtojās – mammas vīrs kodējās no dzeršanas. Kamēr viss neatsākās – vīrs atkal dzer, viņa atkal mokās un piedod katru reizi. Es jau tajā laikā biju jauna, tikko apprecējusies sieviete un atkal nesapratu mammas vājumu.

Vispirms kādu laiku ironizēju un kritizēju, pēc tam, kad ieraudzīju, ka mammai pavisam slikti, palīdzēju tikt vaļā no vīra, jo redzēju, ka problēma jau pārāk nopietna. Viņš dzer, viņa depresijā. Atkal, jau strādājot par psihologu, mammas stāvokli pati nevarēju saprast, nevarēju pat iedomāties, cik viņai bija grūti psiholoģiski, cik viņai bija smagi, cik sāpīgi, cik viņa bija iznīcināta. Kāda tā bija vardarbība, kā viņa cieš! Domāju, viņai tas viss pašai patīk, jo labu dzīvi viņa nemaz nepazina. Ja atņems slikto, kā tad aizpildīs tukšumu? Domāju – pati vainīga. Teorētiski domāju pareizi, bet praktiski – kāda es biju psiholoģe, ja nevarēju pati sajust, izprast sāpes. Kur bija mana empātija?! Ja nevarēju izprast sāpes, kā varēju palīdzēt viņai psiholoģiski? Es palīdzēju tikt galā ar dzērāju tā, kā varēju, rīkojos! Nenoņēmu sirds sāpes, bet palīdzēju pragmatiski ar dzīvokļa jautājumu. Iesaistījos viņas dzīvē nevis ar empātiju, bet ar aukstu prātu un pragmatisku rīcību, un, nav brīnums, man izdevās, es uzvarēju – izrāvu mammu no šausmām, izrāvu viņas vīru no dzeršanas. Tā bija tā saucama šoka terapija, mammas vīrs vienkārši nobijās, ka pazaudēs visu, jo mammas dzīvē parādījās stipra persona, un tagad viņš jau vairs nevarēja ar mammu manipulēt. Viegli, bez liekām pūlēm, liekām emocijām, liekiem pārdzīvojumiem, ātri savedu mammas dzīvi kārtībā. Man tas izdevās ļoti vienkārši tādēļ, ka dotā situācija nebija mana, tāpēc, ka tā man bija pavisam nesāpīga. Es viegli saplānoju un īstenoju prātīgu un loģisku rīcības plānu mammas dzīves sakārtošanai. Tajā laikā nevarēju pat pieļaut tādu, kā man šķita, stulbu domu, ka pati būšu ļoti tuva mammas situācijai. Pat ne tuvu – bet iekšā tajā visā. Pēc kāda laika pati mocīšos un bremzēšu, skriešu uz riņķi! Tikai tad sapratu, cik mammai bija sāpīgi, kāpēc viņa bija tik vāja. Šīs sāpes traucēja kritiski domāt, paralizēja spēju rīkoties un mainīt situāciju, nogalināja vēlmi cīnīties ar problēmu. Mammas bēdās es mācēju uzvarēt, jo es biju ārpus situācijas. Es vainoju mammas vājo raksturu, bet ko tagad darīju pati? Kāds absurds – ar viņu slikti un bez viņa slikti…

…Pēc LIDO apmeklējuma mēs devāmies slimnīcas meklējumos, navigatora mums nebija, ceļu nezinājām. Viņš bija pie stūres, es blakus kā stūrmanis. Kamēr braucām pareizā virzienā, viss bija mierīgi, tikko pazaudējām ceļu, viņš jau bija baigi neapmierināts. Es tikai viņu mierināju un skraidīju, rīdziniekiem prasīju pareizo ceļu. Viņš tajā laikā kā kungs sēdēja mašīnā neapmierināts. Es nervozēju, lai tikai kungam viss būtu labi. Džentlmenis, ģimenes “galva” sēdēja un gaidīja, kad “kakls” kārtējo reizi aizskries pakaļ norādījumiem un tiks galā. Es turējos, klusēju un laboju situāciju. Galu galā, mēs atbraucām uz īsto vietu. Slimnīcas ēka bija liela, ar daudziem korpusiem. Kamēr es atradu īsto, kamēr es piereģistrējos, kamēr iekārtojāmies palātā. Viss tas bija ļoti stresaini un neparasti, jo slimnīca galvaspilsētā krietni atšķiras no provinces. Ļoti lielas platības, telpas un ļoti augstprātīgs personāls. Tas viss ļoti biedēja. Emmu ievietoja bērnu ķirurģijas nodaļā 9. stāvā, es paliku kopā ar meitu slimnīcā. Svētdien, iebraucot, protams, nevienu ārstu nesatikām, bet tā gribējās ātrāk tikt galā ar visu, pēc iespējas ātrāk uzsākt izmeklējumus, lai noskaidrotu diagnozi un sāktu ārstēšanos. Mūsu puiši atvadījās un devās atpakaļceļā uz mājām. Bija ļoti skumji, ka mēs ar meitu bijām spiestas palikt slimnīcā, gribējām braukt kopā ar viņiem uz mājām. Lai šī saslimšana būtu tikai nepatīkamais sapnis, mēs pamostos un dzīvotu tālāk laimīgi!

Bet, protams, es sapratu, ka tas viss notiek reāli un viss tiek darīts tikai Emmas labā. Un tā ir viennozīmīgi vienīgā pareiza izvēle – ārstēties nevis raudāt. Laiks slimnīcā gāja ļoti lēni. Mūs ievietoja četrvietīgajā palātā, kaut gribējās dabūt divvietīgu, lai neviens netraucētu. Nākošajā dienā sākās slimnīcas ikdienas gaitas. Meitai paņēma analīzes, kā parasti to dara slimnīcās. Bet, kas mani tiešām izbrīnīja, ka pie mums palātā no rīta ieradās vesels māsiņu pulks un visu acu priekšā iepazinās ar katru pacienta diagnozi un anamnēzi. Īsumā tika stāstīts, kādas manipulācijas tiks veiktas pa dienu. Kaut ko tādu es vēl nebiju redzējusi! Tāpēc pirmo laiku mēs jutāmies ļoti neērti, jo ar mums kopā gulēja citi pacienti, pavisam svešinieki.

“Kāpēc viņiem zināt par mūsu problēmām?” protestējām mēs ar meitu. Gan mēs, gan citi pacienti tajā brīdī, kad skaļi deklarēja diagnozi, jutāmies nevis kā cilvēki, bet kā pērtiķi zoodārzā. Personāls, skandinot diagnozi, nevarēja pat iedomāties, ka mums ir ļoti nepatīkama tāda publicitāte. Pēc tam pieradām pie visa – pie skaļās runāšanas, kura neko nenozīmēja, jo pacienti, kuri dzirdēja mūsu diagnozi, mainījās katru dienu, un viņiem bija pilnīgi vienalga. Viņus neinteresēja citu slimība, jo viņi galvenokārt rūpējās par sevi un saviem bērniem. Kas attiecas uz medicīnas personālu, tas bija speciāli sagatavots, lai norobežotos no visa. Un mēs ar meitu nomierinājāmies, jo cilvēks ir tāda būtne, pie visa pierod. Viss, kas viņu nenogalina, padara stiprāku.

Pēc māsiņu skaļās apgaitas mūs ik rītu apmeklēja ārsts. Mums nozīmēja nodaļas vadītāju kā ārstējošo dakteri. Viņš bija ļoti respektabls vīrietis vidējos gados, līdzīgs Emmas vectēvam. Tikpat garš, ar īsiem matiem, stiprām rokām un labu seju, ar prezentablām brillēm. Mums ar Emmu viņš ļoti iepatikās, raisīja uzticību un kaut kādu pārliecību par to, ka viss izdosies. Personāls un pacienti slavēja mūsu ārstu, visi vienā balsī teica, ka viņš ir labākais savā jomā, ka mums ļoti paveicās. Es nodomāju:

“Labi, ka paveicās, jo veiksme mums tagad ir ļoti svarīga. Labi, ka paveicās vismaz ar ārstu, jo par veselību to īpaši nepateiksi!…”

…Biju skolas koncertā, veltītā Ziemassvētkiem, uzstājās skolas aktīvākie un talantīgākie bērni, dziedāja korī, dejoja, mani bērni arī piedalījās!!! Mēs kopā ar omu baudījām izrādi un ļoti lepojāmies ar Emmu un Alefu. Abi divi dziedāja korī, mani malači!!!

Alefs melnajā uzvalkā ar taurentiņu izskatījās ļoti gaumīgi. Emma uzstājās kaķenes tēlā ar mīļām austiņām un ūsiņām. Ar omu skatījāmies un pļāpājām klusiņām, kamēr uznāca meita ar meiteņu kori. Visas skaistules sastājās vietās un iesāka savu dziesmiņu. Es atgriezos gadu atpakaļ savās atmiņās. Šodien es biju mierīga un baudīju jauku vakaru. Gadu atpakaļ mana dvēsele raudāja, skatoties uz veselīgiem, stipriem bērniem un uz vienu vājiņu meitenīti. Tik maziņu un tieviņu… Skatījos uz viņu, bet redzēju sevi – mazu un vāju.

Tajā brīdī pajautāju sev:

“Vai es kaut kad savā dzīvē vēl sēdēšu mierīgi koncertā, vai es kaut kad varēšu aizmirst visus murgus?”

Psiholoģijas lekcijās no mūsu gudrā cilvēka – profesora es ne vienu reizi vien dzirdēju, ka sieviešu psihe uzbūvēta tā, ka tā diezgan ātri aizmirst negatīvās emocijas, saistītas ar traumatisko situāciju, citādi sieviete nevarētu dzemdēt bērnus.

Viņam bija taisnība! Pārliecinājos par izteiciena pareizību pati. Pirmo reizi tad, kad dzemdēju savu otro bērnu, kaut pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka nekad vairs tā nemocīšos. Otro reizi atzinu todien, kad baudīju koncertu. Pēc gada es aizmirsu nevis faktu, bet gan negatīvās emocijas, pārdzīvotās tajā periodā. Pie profesora vārdiem par sievieti vēlos pievienot savu novērojumu – sievietes, dotās psihes īpašību dēļ, vairakkārt piedod. Varbūt tāpēc es tik ilgi mēģināju sākotnēji ar vīru, pēc tam ar Bijušo salīmēt mūsu attiecības. Es ātri aizmirsu negatīvās emocijas, pārdzīvotas pastāvīgajos konfliktos. Es turēju atmiņā konfliktu kā faktu, bet ātri aizmirsu, cik sāpīgi bija strīdēties, klausīties apsaukāšanu un justies pazemotai. Pēc šķiršanās, deviņus mēnešus pēc kārtas, ik pēc trim nedēļām atkārtojas šīs murgs. Trīs nedēļas viņš dzīvoja manā dzīvoklī ar maniem bērniem. Pēc tam viņš sāka dzert. Sākumā tas bija it kā nemaz nemanāmi, pēc tam doza tika paaugstināta līdz tādam stāvoklim, ka viss jau bija acīmredzami. Un tad es vaicāju sev:

“KĀPĒC ATKAL?” Un vēl daudz visādas nevajadzīgas filozofiskas muļķības. Mēs strīdējāmies, un viņš bija atvieglots, priecājās – beidzot varēšu kā pienākas piedzerties! Brauca uz laukiem un dzīvoja tur trīs nedēļas bez raizēm par mājas darbiem, par pulciņiem, par brokastīm un vakariņām, par to, ko bērni ēdīs pa dienu. Es šīs trīs nedēļas kā laba mamma nodrošināju bērniem visu nepieciešamo normālai dzīvei un cietu, un tēloju varoni, un žēloju sevi, nabadzīti. Viņš pēc trīs atpūtas nedēļām ņēmās prātā, beidza dzert uz laiciņu un cīnījās ar manām dusmām, skaisti dziedot par to, ka viņš visu saprata un uzsāks dzīvi no jauna. Grūti jau pateikt, kas nāca pirmais – apsaukāšanās, pazemošana, raudāšana vai piedošana. Bet visi šie draugi gāja ciešā pulkā. Tādu jautru dzīvi es sev nodrošināju deviņus ilgus mēnešus…

…Atbrauca bērnu tēvs, atkal smirdēja kā alus muca. Pasēdēja pie dēla istabā, pēc tam es pusstundu vēdināju istabu no ekskluzīvās smaržas.

Iesāku programmu “Mīli sevi, ja gribi, lai tevi mīlētu citi”. Nopirku sev jaunu mēteli, meitai feinu virsjaku, omai stilīgu pusmēteli Ziemassvētku sagaidīšanai. Ļoti gaidīju svētkus, cerēju kā līdz ar Jaunā gada sākumu vecajām rūpēm pienāks gals…

…Slimnīcā es paņēmu līdzi laptopu un strādāju pa dienu, tātad manu prombūtni darbā īpaši neviens nejuta. Attālinātā kontrole arī bija efektīva. Darba telefons arī bija līdzi, tāpēc pa dienu ļoti daudz strādāju. Emmai veica visādus izmeklējumus, tajā laikā es uzzināju par bilirubīnu, meitai tas krietni pārsniedza normu. Izmeklējumi tika veikti visās jomās, un tie aizņēma ilgas trīs nedēļas. Pēdējais noteicošais bija magnētiskās rezonanses izmeklējums. Pēc tā mēs varētu jau konkrēti zināt, kas ar mums ir un kas notiks tālāk.

Tajā laikā es daudz ko biju sapratusi – kukulis ir norma, ja gribi, lai tavs bērns dzīvotu. Tā bija mana pirmā pieredze “pateicības” sniegšanā. Godīgi, es to nosauktu par triviālo kukuli. Cik man bija neērti materiāli motivēt ārstu! Es vienkārši nekad nebiju to darījusi un nezināju spēles noteikumus. Zināju tikai vienu – meitai jādzīvo. Pateicības sniegšanas īstenošanas plānu es apspriedu ar daudziem cilvēkiem, izņemot vienu. Pareizi atminējāt – ar vīru! Viņu neinteresēja pateicības problēmas, viņš sēdēja ar mazo dēlu uz slimības lapas laukos un nodzēra problēmas. Viņam nebija laika pat padomāt par reālo rīcību meitas izglābšanai. Viņš baudīja savu bēdu, dzerot no dienas uz dienu. Viņš man, protams, zvanīja uz slimnīcu, bet, kā parasti, reibumā un ar šķībām runām par nabadzīti meitiņu. Es vienkārši, kad viņš zvanīja, dzirdot viņa balsi, netērēju savu laiku un nervus, metu nost klausuli. Kad viņš zvanīja skaidrā, visbiežāk no rītiem, prasīju reibumā nezvanīt. Viņš, protams, solīja, bet situācija atkārtojās pastāvīgi. Man jau bija vienalga, jo neticēju, ka vīrs viens pats bez manas kontroles tiks galā ar dzeršanu. Es sapratu, ka viņš dzers jebkurā gadījumā, it īpaši tagad, kad ir iemesls. Man bija jau vienalga, jo primārais priekš manis bija mana bērna izglābšana. Mani neuztrauca mūsu ar vīru attiecību attīstības scenārijs. Man nebija nedz vēlmes, nedz laika, nedz brīva spēka un enerģijas, lai par to vispār domātu.

Atceros ļoti spilgti, kā vienu vakaru es gulēju ar Emmu slimnīcas palātā un turēju meitiņas tieviņo rociņu savās rokās, un prasīju, lai slimība no Emmas rociņas pārietu uz mani. Viņa bija tik trausla un skaista tajā brīdī – īsts eņģelītis. Man bija tik draņķīgi, bet uz sejas mēģināju noturēt smaidu. Meita, paskatoties man acīs, prasīja:

“Māmuliņ, ko tu, kas tev ir? Kāpēc tu esi tik skumja? Viss taču labi! Mani izārstēs!”

Emma bija vēl maza, es viņai skaidroju, kā spēju, kas ar viņu notiek, kāpēc ir nepieciešami visādi izmeklējumi. Es taču nebiju nekāds mediķis. Viņa man ticēja, ticēja, ka viss, ko dara mediķi, ir viņai par labu. Mēs ar meitu sākumā ticējām, ka izārstēsimies tikai ar zālēm. Bet pēc vairākiem izmeklējumiem mūsu ārsts secināja, ka vajag operēt, jo tas, kas izauga un atradās iekšā, nedod un nedos mierīgi dzīvot, ilgi dzīvot. Jo tas, kas ir iekšā, ir ļoti kaitīgs meitas organismam. Ārsts skaidroja man, kad es kārtējo reizi ienācu viņa kabinetā:

“Tas, kas izauga iekšā, traucē normālu bērna dzīvesveidu, simptomi runā paši par sevi. Gadījumā, ja pēc rezonanses būs redzams, ka tā ir tikai cista, labvēlīga rakstura audzējs, tas būs ļoti labs rezultāts. Bet cistu nevar likvidēt ar zālēm, jo tā izaugusi pārāk liela un neļauj izvadīt žulti, kā pienākas. Organisms pats sevi nogalina – parādās iekšējā intoksikācija. Tāpēc, neskatoties uz audzēja raksturu, to vajag izoperēt, viennozīmīgi.”

Tas bija acīmredzami, pat neesot mediķis, es to sapratu. Protams, slimnīcā kopā ar izmeklējumiem, mierīgu dienas režīmu un mammas rūpēm, meitas stāvoklis mazliet uzlabojās. Mēs ar meitu katru mirkli gaidījām brīnumu – varbūt tagad pēc pusdienām klozetpodā mēs ieraudzīsim skaistu, brūnu kaku! Varbūt rītdien, pieceļoties, es ieraudzīšu manu mīļo meitiņu ar normālu ādas un actiņu krāsu. Veltīgi gaidot, mēs nodzīvojām trīs nedēļas slimnīcā. Lietojām kaut kādas zāles, veicām visādus izmeklējumus, staigājām ārā divas stundas dienā līdz tuvākajam veikaliņam pakaļ pārtikai, skatījāmies multfilmas vakaros pirms gulētiešanas, un tā katru dienu. Ja nebūtu šīs saslimšanas, tie būtu vislabākie laiki mana dzīvē! Kad es visu savu laiku veltīju mūsu saskarsmei ar meitu, nevis skriešanai veiksmīgās dzīves maratonā. Katru dienu mēs devāmies pastaigā pa sniegotiem celiņiem zem sniegotiem kokiem. Emma bija tika vāja, ļoti ātri nogura, bet vienalga ļoti labi turējās un vēl mēģināja man palīdzēt nest somas ar mūsu dienas iztikas minimumu. Tajā laikā mēs ar meitu bijām īsta komanda, labākais atbalsts viena otrai. Es viņu uzmundrināju, viņa man ticēja. Meitas ticība deva man spēkus turēties. Mans uzmundrinājums deva viņai ticību. Kad es uzzināju par operāciju, viņai, protams, par to paziņoju ļoti optimistiski:

“Tev izauga nelaba lietiņa iekšā, to vajag izņemt no tevis, bet tas ir iespējams, tikai veicot operāciju. Onkulis dakteris ir ļoti gudrs, ļoti zinošs un visu izdarīs ļoti labi. Tu taču pati redzēji, ka viņš taisa operācijas katru dienu no rīta līdz vakaram. Viņam tā ir parasta lieta. Kā tev uzzīmēt skaistu zīmējumu, tā viņam izoperēt šo mantiņu. Pēc operācijas tu atkal kļūsi veselīga, un mēs brauksim mājās. Vecajā gadā izārstēsimies un jaunajā – jau kā normāli cilvēki dzīvosim!”

Tā es mierināju meitu, viņa man ticēja. Es mierināju arī sevi un ticēju viņas uzticības dēļ. Vīram es arī par visu ziņoju, bet atbalstu nesaņēmu, tāpēc pat negribas to pieminēt un atkal sūdzēties. Katru reizi, kad zvanīju, dzirdēju tikai visādus stulbumus. Tik aktuālo, tik vajadzīgo vīrieša atbalsta vārdu tā arī nesadzirdēju nevienu reizi. Spēkus meklēju sevī, meitas uzticībā, mammas un viņas vīra morālajā atbalstā un fiziskajā palīdzībā. Manas mammas vīrs bija viens no pirmajiem, kas kopā ar mani pieņēma aktīvu cīņas pozīciju. Mammas vīrs, salasoties visādus murgus, arī ļoti ātri saprata, ka galvenais ticēt vienīgi iespējamam iznākumam – tam, ka notiks izveseļošanās. Mēs ar viņu gandrīz vienlaikus uzsākām “maratonu” vai garās distances skrējienu. Precīzāk, es jau startēju, bet viņš pievienojās stafetei, līdzi paņemot manu mammu. Viņš pēc šoka stāvokļa ātrāk noreaģēja, mana mamma vēl atradās šokā, bet no šoka stāvokļa mēs viņu uzreiz izrāvām, jo Emmai bija nepieciešama spēcīga atbalsta komanda. Tātad panikai nevienam no mums laika nebija, jo uz kārts stāvēja bērna dzīve. Nevaru pateikt to pašu par Emmas tēvu un viņa vecākiem. Viņi bija pavisam citādi cilvēki. Uzzinot par Emmas diagnozi, viņi visi bez izņēmuma izvēlējās raudāšanu, pasivitāti un regresu, gan dēls, gan viņa māte vaicāja:

“Kāpēc, kādēļ Emmai vēzis? Vai, vai, vai un bla bla bla…” Un pēc tās visas tukšu vārdu caurejas nāca asaras. Cik es biju nikna par šo viņu šausmīgo diagnozi – vēzi. Neviens dzīvs cilvēks, pat ārstējošais dakteris, tādu diagnozi neizteica, jo viņš ticēja labākajam.

Protams, ka vecmamma no Emmas tēva puses mēģināja pažēlot mazmeitu, es viņu uzreiz apstādināju un pirms sarunas ar mazmeitu nodevu omai instruktāžu, sagatavoju, ko var un ko nevar runāt, kā uzvesties (bez asarām un raudāšanas klausulē).

Es viņai un viņas dēlam teicu kategoriski:

“Nekas vēl tik šausmīgs un nepārvarams nav noticis, lai pieļautu raudāšanu un žēlošanu, jācīnās, jāpārliecina sevi un mazmeitu par izveseļošanos. Emmas klātbūtnē runājiet jautri un pozitīvi, tikai par konstruktīvām un abstraktām tēmām, kuras neskar Emmas slimību – runājiet par visādiem ikdienas jaunumiem, labām ziņām, smieklīgām situācijām..”

Pie sevis domāju – kā var būt tik vāji? Nedrīkst pat pieļaut sliktu domu, jo domas, kā mēs zinām, ir materiālas. Jādomā pozitīvi! Kā man tajā laikā noderēja manas zināšanas psiholoģijā.

Bet viņi, man šķiet, nodomāja, ka es esmu vienkārši cietsirdīga. Man bija vienalga, ko viņi par mani domā, es rūpējos tikai par meitas izveseļošanos un ar visiem saviem spēkiem sargāju meitas pozitīvo noskaņojumu no visādām raizēm.

…Todien bija jau ceturtā ziemas brīvlaika diena. Bērnu brīvlaiks sakrita ar Ziemassvētku brīvdienām, un es jau ceturto dienu pavadīju mājās ar bērniem. Pa šo laiku es paspēju sapirkt visiem maniem tuvajiem Ziemassvētku dāvanas, apmeklēt ar bērniem svētku teātra izrādi, nopirkt svētku eglīti un izrotāt to, uzkopt māju, paslidot un pamācīt bērnus slidot, kā arī iemācīties no galvas reizināšanas tabulu līdz seši. Pagāja jau gandrīz divas nedēļas no pēdējās dienas, kad mēs mēģinājām ar Bijušo sadzīvot kopā, no dienas, kad viņš izvācās no manām mājām un apmetās pie vecākiem. Es dzīvoju mājās ar savu ģimeni, viņš kā bezpajumtnieks pie mammas. Tāpat kā pēdējos deviņos mēnešos, atkal viņš pēc divām klusām nedēļām sāka mani kaitināt, šovakar zvanīja man daudzreiz, es necēlu klausuli, lai neatkārtotos tas pats, kas iepriekš. Kad es pakļāvos viņa manipulācijām, man bija tik sāpīgi, ka es mēģināju sāpināt pretī, runājot un lamājoties ar viņu pa mobilo. Tā kā viņam nekas neizdevās, viņš zvanīja bērniem, kuri, protams, ar viņu runāja, bet bērnus viņš nekaitināja, tieši otrādi, vilināja ar svētku dāvanu pirkšanu. Tāpēc caur bērniem viņam mani sakaitināt neizdevās, jo bērni jau bija tik gudri, ka zināja – labāk tā, kā ir tagad – vecāki dzīvo atsevišķi. Viņš sāka zvanīt manai mammai un viņas vīram, bet manējie arī jau labi apzinājās, ka labi ir tā, kā ir tagad – es dzīvoju savā mājā kopā ar bērniem un suņiem, ar tuvākajām būtnēm, kuras es mīlu un tie mīl mani. Tāpēc arī viņi neatbildēja uz zvaniem, jo visi pie visa jau bija pieraduši. Tādi zvani no Bijušā bija jau parasta lieta, viņš zvanīja, pēc tam lamājās, uzbrauca un atvainojās. Viss atkārtojās deviņu mēnešu garumā, un neviens vairs neuztvēra nopietni tādus zvanus, visi zināja jau iepriekš, ko runās un kādā stāvoklī zvana. Stulbumus reibumā, kad ir ļoti drosmīgs. Skaidrā viņš nekad nezvanīja.

Man bija nepieciešami deviņi mēneši pēc šķiršanās fakta, lai apzinātos izveidotās situācijas absurdu. Es izšķīros, bet joprojām turēju šo manas dzīves nopietno un tik nozīmīgo notikumu noslēpumā. Baidījos atklāt taisnību, jo pati neticēju laulības beigām. Cerēju, ka šķiršanās izmainīs tagadējo monstru un atgriezīs man atpakaļ skaisto, slaido septiņpadsmitgadīgo puisi, kurš ir līdz ausīm manī iemīlējies. Mans ideālais plāns tika īstenots daļēji, es diezgan viegli dabūju juridisku brīvību, bet monstra pārveidošana kavējās, ļoti kavējās – veselus deviņus mēnešus. Tikmēr es sapratu savā plāna īsto mērķi – atbrīvoties pašai, nevis izmainīt citu. Kā mēs studējām vairākās psiholoģijas lekcijās – indivīda temperamentu nevar izmainīt. Var tikai attīstīt spējas. Pēc ilgstošiem novērojumiem varu piebilst – cilvēku izmainīt nevar, bet var attīstīt viņa spējas vai bezspēju. Tādējādi es attīstīju savu kritisko pašapziņu un viņa bezspēku. Labi, ka ne otrādi, tas mani reāli iepriecināja!

Todien atkal Bijušais zvanīja un prasīja:

“Kāpēc tu esi tik cietsirdīga, tev kauns vecāku priekšā? Nedomā par viņiem, par to, kā viņi uztvers tavu kārtējo piedošanu! Es tevi mīlu, bez tevis dzīvot nevaru!”

Es biju neatlaidīga, atbildēju viņam:

“Es sen jau esmu pieaugusi sieviete un pati pieņemu lēmumus. Manējie mani atbalstīs jebkurā gadījumā! Es tevi vairs nemīlu un negribu, lai tu pat atrastos manā mājā, nerunājot par dzīvošanu. Mans dzīvoklis ir mans cietoksnis, un es vairs nekad nelaidīšu šeit ienaidniekus!”

Kaut brīžiem, kad mans prāts atslēdzās, es kā iepriekš gandrīz iesaistījos, kā iepriekš riebīga žēlastība sāka rāpties arvien tuvāk un tuvāk sirdij. Bet, galu galā, es uzvarēju, todien es izturēju un neiesaistījos. Tā bija mana lielā uzvara! Tā es domāju.

Tad vakarā viņš atkal mēģināja sazvanīt manu mammu un viņas vīru. Atkal iedzēris spēlēja uz dvēseles stīgām, izdomāja sev tik gudru, grūti prognozējamu un viltīgu plānu:

“Iesaistīšu bijušo caur viņas mammu! LAI VISIEM BŪTU SLIKTI!”

Neizdevās, nepaveicās, jo viņš tagad bija tik viegli prognozējams. Kāpēc ar viņu runāt, viss tik un tā skaidrs – mīl, bet neizturēja, tā bija tikai viena alus pudele, turpināja dzert tāpēc, ka mēs jau bijām sastrīdējušies, ko zaudēt? Bet tagad jau tiešām vairāk nedzeršu.

Tukši solījumi. Tādēļ ar viņu vairs neviens nerunāja, jo visiem apnika katru reizi vākt no ausīm nūdeles.

Kas ļoti svarīgs priekš manis todien notika – mans dēliņš, mans mīļais puika mani aizstāvēja! Pateica tēvam, kad tas pieskārās pie manis rupji un pat vardarbīgi, mēģinot piespiest mani viņu piedot:

“Tēti, nevajag kaitināt mammu, viņa ir tik tieviņa, trausla, viņai ir ļoti nepatīkami, pat sāpīgi!”

Tētis par dēla vārdiem piebilda:

“Vai man nav sāpīgi?”

“Sāpīgi, arī sāpīgi!”

Es stāvēju un vēroju bērnus, meita jau nepārdzīvoja, viņai bija vienkārši nepatīkama visa šī situācija, bet uz dēla sejas es gandrīz paspēju pamanīt, tikai uz vienu mirkli, tādu izmisumu, dēls kopā ar tēti prasīja man piedošanu. Es vēlreiz pārliecinājos, ka uz dēla psihi tas viss atstāj ļoti sāpīgu nospiedumu. Es pieķēru sevi pie domām, kā tas ietekmēs viņa pieaugušo dzīvi? Kādas būs sekas? Es sevi mierināju, bet kāda tā būs ietekme, ja blakus turpinās dzīvot tēvs dzērājs, kurš rada pastāvīgu piemēru, kā melot mammai, kā slēpt sliktu rīcību un pēc tam pārliecināt visus, ka nekas briesmīgs nenotiek, kā aizstāvēt savu vājumu, vainojot citus, kā attaisnot sevi. Ja es atstāšu visu, kā bijis, es pazaudēšu sevi kā personību, zaudēšu savu spēku, es vainošu sevi par bezspēju, par vienaldzību. Todien, izolējot tēvu no bērniem, es darīju visu iespējamo, lai bērni augtu laimīgāki, lai bērni varētu normāli attīstīties psiholoģiski veselīgā vidē, lai bērni varētu sekot kaut vienam no vecāku pozitīvajam piemēram. Ikdienā atrasties tuvu vecākam, kas māca ar savu reālo piemēru turēt vārdu, nest atbildību, cienīt un ticēt labajam. Mana pasivitāte spēlētu sliktu lomu dēla un meitas personību veidošanā.

Kādas būtu sekas? Meita atkārtotu mammas un vecmāmiņas dzīves ceļu – atļautu vīrietim emocionālu vardarbību pret sevi, tāpat kā mamma atļāva. Viņai nebūtu iespējas uzzināt un baudīt pozitīvu attieksmi un cieņu pret sievieti. Viņa domātu, ka mīlestība un ģimene, tas ir skandāli, strīdi un sāpes. Viņa uztvertu savu pieredzi kā sieviešu – vīriešu attiecību normu, kā paraugu savai ģimenei. Es to apzinājos, es to negribēju, es to nepieļaušu. Dēls iemācītos melot, slēpt, kaitināt ar īsta eņģeļa nostāju: “ES ESMU LABS. ES NEESMU VAINĪGS! CITI IR VAINĪGI!” Iemācītos padoties slinkumam, būt vājam un vienaldzīgam, būt primitīvam, dzīvot pēc hedonisma principa – dzīvot vienīgi un tikai vitālo vajadzību apmierināšanai. Iemācītos rupji attiekties pret sievieti, pret bērniem, pret ģimeni, pret cilvēkiem, pret dzīvniekiem, galu galā, pret sevi.

Man ļoti paveicās, ka es biju kaut ko mācījusies, studējusi personības psiholoģiju, un tāpēc es apzinājos, kā ģimenē esošā traumatiskā situācija negatīvi ietekmē bērnu psiholoģisko attīstību un ka tā var projecēties uz zēna un meitenes turpmāko dzīvi. Ar citiem vārdiem sakot, viņi atkārtotu mūsu dzīves scenārijus. Es to negribēju saviem bērniem, es negribēju to nevienam cilvēkam pasaulē! Tāpēc es rīkojos, tāpēc es cīnījos, tāpēc es biju tik cietsirdīga. Tā es uzskatu šodien, tā es jutu gadu atpakaļ....

…Ļoti labas ziņas, todien, 28. decembrī, uzdrīkstējos un pateicu darba kolēģiem taisnību, ka esmu šķīrusies, un sajutu tādu atvieglojumu, vairāk nevajag slēpt šķiršanās faktu, tēlot laimīgu sievu. Kāds atvieglojums, nokrita akmens no sirds, tajā brīdī, kad atklāju taisnību, es nomierinājos un visu atlikušo dienas pusi es jutos ļoti labi, manu dvēseli apvilka tāds miers, kādu es nejutu jau pāris gadus. Vakarā, kad atbraucu mājās, es priecājos, smējos un jokoju ar bērniem.

Esmu malacis, es šodien ļoti lepojos ar sevi. Es atrados pavisam tuvu savai brīvībai, palika tikai trīs dienas, un es atvadīšos no vecā gadā un vecajām rūpēm. Šo ziņu es biju ieplānojusi pateikt meitenēm darbā jaunajā gadā, bet nodomāju – kāpēc nest veco problēmu uz jauno gadu, vajag ar slikto pabeigt vecajā…

…Slimnīcā laiks gāja ļoti lēni, nedēļu gaidījām operāciju un saņēmām ārstēšanu. Gadījās ne tikai raizēties, bet arī smieties no visas sirds. Tehniskais personāls slimnīcā nebija tik augstprātīgs kā māsiņas. Ar mīļām tantiņām, kuras katru dienu mazgāja palātas grīdu, bieži pļāpājām par visādiem niekiem. Tantes bija kaut kad atbraukušas no bijušajām padomju valstīm un ar mums labprāt pļāpāja, jo saskatīja tuvas dvēseles: mēs no provinces, viņas no svešzemēm, visas esam krievvalodīgas. Meitai kā pusaudzim ļoti nepatika sieviešu žēlastīgā attieksme pret mums, viņa klusītēm protestēja:

“Kāpēc tante ar mums runā ar kaut kādu žēlastību, it kā mēs esam no kādiem trūcīgiem laukiem. Pati viņa tāda, mēs esam no Latgales novada galvaspilsētas, mēs neesam kaut kādi nabadzīgie, tu man esi direktore, mēs esam izglītotas un progresīvās pilsētnieces nevis provinciāles!”

Tajā pašā dienā palātā tantuks mazgāja grīdu, un mēs pļāpājām, meita sērfoja internetā, kad ienāca medmāsa un klusi pasauca meitu:

“Ejam, Emmočka, iesim, pamērīsim augumiņu!” Tiešais tulkojums no krievu valodas – poidem, izmerim rostik.

Emma pacēla savās skaistās, inteliģentās, brūnās acīs, izrotātas ar garām, tumšām skropstām un rupji un skaļi noprasīja:

“KAVO?” Krievu žargona vārda latviskais tulkojums – ko?

“Kādu rostik?”

Es domāju, ka es nokritīšu no gultas, uz kuras sēdēju. Es neķiķināju klusiņām, bet smējos no visas balss, smējos tā, kā sen nesmējos. Visi klātesošie skatījās uz mani kā uz nenormālu. Viņiem nebija ne jausmas, kas izsauca tādu pieauguša un nopietna cilvēka reakciju. Protams! Neviens taču nedzirdēja manas meitas snobiskos vārdus par mūsu augsti inteliģento būtību. Kad meita izmērīja augumiņu un atnāca atpakaļ uz palātu, viņa bija pilnīgā neziņā par to, kas mammu tā uzjautrināja:

“Mammu, ko tu smejies kā nenormāla? Kas tev ir?”

“Kad es sadzirdēju tavu provinciāli izteikto jautājumu, uzreiz atcerējos tavu uzstāšanos par mūsu inteliģenci. Tas bija tik smieklīgi, ka es nenoturējos. Padomā tikai, tavs paaugstinātais pašvērtējums un reālā runa atšķiras viens no otrā kā balts un melns,” ķiķināju es.

“Es vienkārši nesapratu, ko vajadzēja izmērīt, varbūt tas ir kaut kāds asins elements kā bilirubīns. Tāpēc uzprasīju. Kas šeit ir tik smieklīgs?” sāka dusmoties meita.

“Emmu, mani uzjautrināja nevis, ko tu pajautāji, bet kā tu to izsaki!” turpināju ķiķināt es.

“Kā es to izsaku, normāli es pajautāju, ko tu, mammu, piedomājusi?”

“Nekā īpaša, vienkārši nesen tu gudrojies, kādas mēs esam augsti inteliģentas lēdijas – pati viņa tāda, mēs esam no Latgales novada galvaspilsētas, mēs neesam kaut kādi nabadzīgie, tu man esi direktore, mēs esam izglītotas un progresīvās pilsētnieces nevis provinciāles!” atkārtoju es meitas vārdus, un smiekli izrāvās no manis ar jaunu spēku.

“Mani uzjautrināja nevis, ko tu pajautāji, bet kā tu pajautāji. Iztēlojoties no sevis ideāli audzinātu lēdiju, tu pavaicāji kā lauku meita – KAVO?” es pamēģināju ieslēgt visas savas aktierspējas un pēc iespējas precīzi notēlot meitas runu un sejas izteiksmi.

Un man sanāca, tas bija furors! Emma smējās bez apstājas, es smējos viņai līdzi. Mēs smējāmies bez apstājas. Un jau uz mums abām kaimiņi skatījās kā uz nenormālām, bet mums bija vienalga, jo nevarējām apstāties. Pēc tam vēl vairākas dienas atcerējāmies un atkal smējāmies no visas sirds! Vēlāk šo kuriozu mēs atcerējāmies vēl vairākas reizes, stāstījām kā labu anekdoti paziņām, draugiem un radiem. Un ne vienu reizi vien mums izdevās pacelt visiem garastāvokli…

…Todien bija pēdējā gada diena, es to ar bērniem sagaidīju mājās, neguļot, jo gatavojāmies ekskursijai uz Igauniju. Pusnaktī uzdāvinājām viens otram svētku dāvanas un pusdivos naktī devāmies ar autobusu līdz Rīgai. Mūs pavadīja vectēvs un sunīši. Bērnu tēvs piezvanīja dēlam, novēlēja labu ceļu. Man arī novēlēja veiksmīgu ceļojumu ar tādu trīcošu balsi, lai parādītu man, kā viņš pārdzīvo un nožēlo. Pats interesantākais bija tas, ka uz mammas mobilo atnāca īsziņa, akurāt pulksten divos naktī, ar vislabākajiem novēlējumiem, lai Jaunajā gadā dzīvē valda laime. Mammas vīram nekas nebija atnācis, it kā viņam svētku nebūtu. Bijušais maldīgi uzskatīja, ka pārdomājis visus ceļus, ar kuriem viņam izdosies mani saķert atkal savā tīklā, bet tieši tā, kā klasiskā krāpšanā vai noziegumā krāpnieks visu ir pārdomājis, bet pieļauj niecīgu kļūdu, un viss viltīgais plāns sagraujas kā kāršu mājiņa, tā arī Bijušais ar bērniem parunāja, ar mani arī, vecmāmiņai nosūtīja īsziņu, bet par vectēvu aizmirsa. Protams, viņš nevarēja iedomāties, ka mēs visi savā starpā cieši komunicējam un stāstām viens otram – esam lietas kursā par viņa rīcībām, kuras skar kādu no mums.

No rīta bijām pie Zinātņu akadēmijas, aizņēmām vietas ekskursijas divstāvu autobusā, lai baudītu braucienu uz Igauniju. Tur mēs pavadīsim veco gadu un satiksim jauno.

Biju ļoti gandarīta par Jaungada sagaidīšanu, mans iecerētais plāns tika īstenots pilnīgi. Pavadīju brīnumainu laiku kopā ar pašiem mīļākajiem un tuvākajiem cilvēkiem, ar manu ģimeni. Pirmoreiz pēc sešpadsmit gadiem mentālā cietumā es izjutu tādu mieru, ka manā dvēselē iemitinājās harmonija, es baudīju katru mierīgās atpūtas mirkli, kur nebija viņa – galvenā traucējošā faktora manā dzīvē. Kad salīdzinu mūsu ģimenes atpūtu pirms šķiršanās un tagadējo, tad sapratu, ka es mocījos pati, mocīju bērnus un galvenokārt viņu. Viņu nekad nevilināja ceļojumi kā brīvā laika pavadīšana, viņam vairāk patika pasīva atpūta, tāda kā dzeršana, diemžēl. Tas ir tāpēc, ka, kam dots pa dzīvi rāpot, tas nekad nelidos. Pārfrāzējot manā interpretācijā, kam patīk rāpot, tam nav vajadzības lidot! Vai arī labi raksturojošs sakāmvārds – kur piedzima, tur arī noderēs. Un nevajag attīstīties, sasniegt, pūlēties, labāk ir, kā ir. Viņam tā, man citādi. Es mocījos, gribēju viņu piespiest izjust manu gandarījumu, saistītu ar atpūtu. Kādēļ es mēģināju viņu attīstīt, tā bija mana dzīves kļūda. Tur ir tā lieta, labi, ka es to sapratu vismaz tagad. Tāpēc es devu ceļojumu dzīves baudīšanas prieku tiem, kas bija atvērti un tiecās pret jaunu un pozitīvu pieredzi – maniem bērniem. Viņi redzēs jaunas zemes un pacels savu pretenziju līmeni. Es gribēju ar to teikt, ka cerēju, ka nodrošināts dzīves komforts un tā līmeņa pastāvīgā paaugstināšana dos maniem bērniem augstu startu turpmākai dzīvei. Viņi arī lidos un lidos vēl augstāk. Viņi sasniegs vairāk, jau tad mani bērni redzēja vairāk, nekā es viņu gados, saprata, prata un sasniedza daudzkārt vairāk. Es lepojos ar saviem bērniem, es mīlēju savus bērnus, es turpināju attīstīties priekš sevis un bērniem. Domāju, ka mana attīstība, īpaši bērnu personību brieduma posmā, nodrošinās bērnu attīstību, un otrādi, mans regress – viņu bremzēšanu. Tur ir tā lieta, labi, ka es to sapratu, galu galā…

…Vienu rītu dēls ielaida tēvu dzīvokli, jo viņš gribēja atdot pienu no laukiem. Es biju vannā, dēls, ar Bijušo pļāpājot, iegāja dēla istabā, bet es iegāju guļamistabā apģērbties uz darbu un pamanīju kādu dīvainu troksni. Bijušais pacēla balsi uz dēlu:

“Nu ko tu, Alef, trokšņo?”

Es sajutu kaut kādu trauksmi un izgāju no guļamistabas, Bijušais stāvēja pret mani ar muguru pie virtuves plīts un kaut ko ļoti slēpjoties no manis skaitīja. Mana soma koridorā karājās uz āķa atvērta.

“Ko tu dari?”

Viņš pavērās pret mani ar seju, un viņa rokās es pamanīju manu atvērto maku. Es negribēju ticēt savām acīm. Tas bija tik riebīgi, tik pazemojoši, tik sāpīgi.

“Aizdod man naudu, nav, par ko dzīvot, es tev atdošu, kad būs alga,” turot rokās atvērtu maku un divdesmit latu banknoti, viņš teica.

Mana sirds, rokas un balss sāka trīcēt: “Kā tu varēji, pavisam pazaudēji kaunu?”

Izrāvu no viņa rokām māku un banknoti. Es biju šokēta, gribējās bļaut, raudāt no emocijām, kuras sāpināja manu sirdi. Es nodomāju pie sevis, kāpēc viņš nepaprasīja, bet nozaga. Kā es viņam varēju uzticēties, viņš tā darīja ilgus gadus, bet šodien, tikai šodien, man pienāca laiks to ieraudzīt un rīkoties. Kāda mīlestība? Viņš mani izmantoja ilgu laiku, tikai šoreiz viņam nepaveicās, es pati biju zagšanas lieciniece.

Viņš atkal saka raudāt un lūgt mani: “Piedod!” Viņš mani mēģināja apskaut ar spēku. “Piedod man!” Es jau kliedzu:

“Bērni, palīgā! Palaid mani, ej prom! Bērni, sauciet policiju!” Sadzirdot par policiju, viņš piecēlās kājās un izskrēja no dzīvokļa. Es aizslēdzu durvis, pamēģināju nomierināties un aizbraucu uz darbu. Pēc pusdienām piezvanīju viņa mātei, izstāstīju, ko viņš bijis izdarījis, pabrīdināju, lai netur skaidru naudu mājās, un atvadījos. Bet vakarpusē, pirms došanas mājās, sajūtot atkal trauksmes kodienu, pārskaitīju naudu makā. Kāds bija satricinājums, viņam izdevās, viņš bija ātrāks par mani un paspēja pirms tā, kad es viņu noķēru, nozagt diezgan lielu summu – visu svētku prēmiju. Es sevi mierināju, ieslēdzu aizsardzības mehānismu, kā parasti:

“Tā nevar būt, viņš nav tik zemisks. Vienkārši atstāju naudu mājās, viss kārtībā, atbraukšu mājās un visu atradīšu.” Bet realitāte bija sāpīga – viņš nozaga, viņš uzdrošinājās, viņš mani jau sen nemīlēja, ja vispār mīlēja kaut kad? Es biju izmisumā, man bija ļoti sāpīgi, es kā tīģeris trakoju krātiņā.

Dēlam pa to laiku piezvanīja Bijušā māte, es izrāvu klausuli un visu izmisumu, kas bija uz sirds, izbļāvu:

“Viņam izdevās, viņš ir zaglis. Lai nedomā, ka viņa zagšana paliks bez soda. Es griezīšos pie tiesas izpildītāja, lai viņš piedzītu no tēva visus alimentus par deviņiem mēnešiem no šķiršanās brīža, un vēl samaksās valstij ļoti lielus sodus. Negribēja mieru, pats iesāka karu. Es nepadošos, cīnīšos līdz galam, neļaušu sevi pazemot nevienam. Tā viņam nodod! Saku tev, jo viņam bezjēdzīgi kaut ko teikt.”

Un tad sākas zvani no Bijušā – protams, viņš visu noraidīja ar vārdiem, ka viņš neko neņēma, ka es visu izdomāju.

Zinātu viņš tikai, kā es gribēju, lai zagšanas fakta nebūtu vispār, lai šķiršanas fakta arī nebūtu, lai dzeršanas nebūtu, lai sāpju nebūtu.

Realitāte bija citāda, bija dzeršana, bija šķiršanās, bija zagšana un bija milzīgas, šausmīgas sāpes. Tas viss bija. To visu pārdzīvoju es, tā nebija filma, kuru es vienkarši skatījos. Tā bija dzīve, man dvēsele raudāja, bet prāts jau neko nevarēja nedz saprast, nedz paskaidrot. Tā bija dzīve “pēc”, kurā viss aizgāja no manas kontroles loka, un man atlika tikai vienīgais – cīnīties ar viļņiem, peldot pa, caur vai zem tiem. Šajā dzīvē aktieri spēlēja lugā kā gribējās viņiem, nevis kā gribējās man…

…Skatījāmies ar bērniem mūsu ģimenes albumu fotogrāfijas, dēls pat brīnījās, kāds bija viņam labs tētis, sportisks, slaids, priecīgs. Skatījās bildes un vaicāja:

“Šeit jau tētis dzēra?”

“Tētis sāka dzert, kad tev palika četri gadiņi,” iebildu es.

Es pajautāju meitai, kurš ir pēdējais gads, kad tika taisītas bildes. Paskatījos uz albumu uzrakstiem un sapratu, ka albumi beidzas ar pēdējo gadu, kad tētis nedzēra. Pēc tam, kad viņš sāka dzert, es vairs fotogrāfijas netaisīju. Cik bēdīgi, dzīves posms sešpadsmit gadu garumā palika tikai failos datorā, pat atmiņā nekas jau nav palicis. Cik sāpīgi, cik žēl, cik slikti, cik bezcerīgi!

Pilnīgs aptumsums, apjukums. Sirds brūce asiņoja. Tā katru reizi, pirmās divas nedēļas bez viņa es atpūtos, pēc tam nedēļu vispār neko nejutu, bet ceturto – man bija slikti kā narkomānei, tāpēc, ka tā ir atkarība no kopdzīves mocīšanas pieraduma. Un tajā laikā mierināju sevi – vajag noturēties vēl dažas nedēļas un paliks arvien vieglāk, un pa šo laiku var sakārtot visu līdz galam. Pieprasīt caur tiesas izpildītāju alimentus deviņu mēnešu apmērā, un man būs miers, jo pēc tāda mana izgājiena viņš vairs nelīdīs pie manis ar savu mīlestību. Riebīgi būs pašam. Tādus psihoanalīzes monologus ar sevi es praktizēju bieži, bet dotajā situācijā jēgas no viņiem nebija. Jo nekad nevarēju noturēties un būt vienaldzīga – piedevu atkal un atkal.

Atkal piezvanīja Bijušais pēc viņa mātes paskaidrojumiem par tuvāko perspektīvu, raudot par savu mūža mīlestību:

“Atdošu visu algu, pārdošu mašīnu, atlikšu dzeršanu, notievēšu, tikai piedod. Pagaidi divas dienas, man būs alga, es tev to visu atdošu, tikai nevajag alimentu piedzīšanu. Atdošu algu un dzīvošu pats pie mammas.”

Kā nobijās, kā negribas, lai uzzinātu darbā par šķiršanos, par to, ka viņš nenodrošina bērniem uzturnaudu. Negrib rādīt savu īsto seju, gribas uzreiz atgriezties vecās sliedēs, pie manis, it kā nebija šķiršanās, dzeršanas, sāpju – zobojos es sev.

Nesanāks, vairs nesanāks! Par šķiršanos uzzinās, tā būs pareizi, tā būs godīgi pret mani. Tad baidīsies, jo zinās, ka nākamais mans solis būs tēva vecāku tiesību atņemšana. Viņam bija iespēja atmest dzeršanu un kļūt par ģimenes vadoni, bet viņš izvēlējās citu ceļu, pats vainīgs. Dievs redzēja, ka es negribēju novest līdz tādam iznākumam, bet esmu spiesta sevi glābt no psiholoģiskās vardarbības, izmisuma un sāpēm.

Es to izdarīju… Nomocījos visu nakti ar visādām domām, atbraucu uz darbu, manas mātes vīrs piezvanīja, uzbrauca:

“Ko tu darīsi? Sēdēsi darbā? Priekš kam atslēgu samainīju? Priekš kam tas viss tika izdarīts?”

“Tevi tas ļoti apgrūtināja? Pārstrādājies? Ko tu uz manis uzbrauc? Aizmirsi pats, kā ar mammu bija? Cik ilgi viņa ar tevi mocījās? Tu prasīji piedošanu, viņa piedeva! Cik gadus tas turpinājās?

Tu domā, ka es esmu lelle, man nav dvēseles un es neko nejūtu. Pagāja 16 gadi no manas dzīves, es to reāli dzīvoju. Nevis tu manā vietā, bet es! Un man ir sāpīgi, jo ar šo savu gājienu es pielikšu punktu. Vai tu domā, ka esmu maza un glupa meitene, kura pati nevar rīkoties un viņu vajag audzināt. Bet tu, savukārt, esi daudz zinošs, gudrs vīrietis, kuram ir tiesības mani audzināt. Tu ar tādu dzīves pieredzi jau zini labāk par mani, kas man jādara! Ej prom! Negribu ar tevi runāt!”

Man bija slikti, es sapratu, ka mana rīcība pret Bijušo uzsāks karu starp diviem ienaidniekiem. Vai tas bija mans mērķis – uzsākt karu? Nē, es gribēju, lai mēs dzīvotu laimīgi, bet tas nesanāca. Tikai, lai Bijušais mani atstātu mierā.

Pasēdēju kabinetā, nomierinājos un aizgāju pie mātes aprunāties. Viņa mani pažēloja, saprata manas šaubas, bet piebilda:

“Ko tu gribi, lai viņš turpinātu ņirgāties ar tevi! Turpinātu staigāt pie tevis dzīvoklī, tavas prombūtnes laikā zagtu naudu no tava maka? Nodarbotos ar morālo vardarbību. Cik ilgi tu vēl esi gatava ciest?”

Viņai bija taisnība, es aizgāju pie tiesa izpildītāja un uzrakstīju iesniegumu par uzturnaudas piedziņu.

Nevajadzēja ilgi gaidīt, kā sākās kara batālijas. Viņš man piedraudēja:

“Ja tu uzsāksi alimentu piedziņu, es pierādīšu, ka tev maksāju. Man ir visas izdrukas no bankas. Varu aizvest tev uz mājām parādīt, ja netici!”

Viņš bļāva, lamājās, bija īsts monstrs. Tas bija šausmīgi. Jā… Sākās karš, bet es devu atpakaļ:

“Nevajag man neko rādīt, man arī ir visi pārskaitījumi internetbankā. Tu man atdevi aizdevumu, nevis maksāji alimentus. Par to uz balta ar melnu rakstīts katrā pārskaitījumā. Tā ir cita lieta – mūsu laulības saistības un darīšanas, kuras nekāda veidā neskar bērnu uzturlīdzekļus,” un nometu klausuli.

Rokas trīcēja, biju samulsināta, sanervozējusies piezvanīju mammai padalīties, kāds Bijušais ir bezkaunīgs.

Kamēr žēlojos, emocijas pārgāja un sāku domāt loģiski. Pirmkārt, es varēšu pierādīt savu taisnību, jo pārskaitījumu ailēs rakstītais “aizdevuma atgriešana” runā pats par sevi – viņš man atgrieza aizdevumu, nevis uzturlīdzekļus bērniem. Bet tagad, pēc šķiršanās, viņš izdomā un pierunā, jo ir sarūgtināts par šķiršanās faktu. Otrkārt, gan man, gan Bijušajam uz rokām ir manu tiesību un taisnības pierādījumi – Laulības līgums par to, kas ir mans – pieder man, kas pieder viņam – viņa. Dokumentam ir juridisks spēks, un tas ir saistošs abām pusēm. Treškārt, ja man būs pārāk riebīgi aizstāvēt sevi pašai, pieaicināšu advokātu, lai nebojātu savus nervus.

Kad man bija septiņpadsmit gadi, es, protams, dzirdēju par skandaloziem šķiršanās procesiem, bet domāju, ka mani tas nekad neskars. Man bija taisnība, protams, es pati nodrošināju mums civilu šķiršanās lietu. Bet es pat nevarēju iedomāties, ka grūtākais būs nevis civili šķirties, bet civili dzīvot pēc šķiršanās. Šķirties bija grūti, bet reāli dzīvot pēcšķiršanās periodā ir grūti un neiespējami. Tikai romantiskās filmās vīrs aiziet no sievas un bērniem, atstājot visu viņiem. Realitāte ir citāda, Bijušais nemaz nav džentlmenis, parasts cilvēks, ļauns un mantkārīgs. Realitātē viņš piezvanīja vienu vakaru, bija reibumā un uzbrauca atkal:

“Kāpēc tu to izdarīji, es iešu tiesā pie tavas draudzenes, un paskatīsimies, kas ir vainīgs, bet kam ir taisnība!”

No rīta man bija priekšnojauta, ka kaut kas notiks. Pusdienlaikā piezvanīja Bijušais un jau ar citu nostādni ar mani runāja, prasīja sadalīt termiņos parādu un noņemt arestu no mājas un mašīnas. Sākumā es biju neatlaidīga, kamēr nepadomāju, ka vienalga nāksies noņemt arestu no īpašuma, un būtu stūrgalvīgi neizmantot situāciju un iegūt labumu sev. Ko es varēju no viņa paprasīt apmaiņā? Tikai vienu – brīvību, jo paprasīt viņu izmainīties es, protams, varēju, bet tas būtu bezjēdzīgi un bezcerīgi, jo to es prasīju un mēģināju īstenot “Bijušā izmaiņas programmu” deviņus mēnešus pēc šķiršanās, un viss tas bija lieki, daudz pūļu ar nulles iznākumu. Es uzrakstīju apliecinājumu no Bijušajā vārda par atzīšanu par to, ka viņš nodarbojas ar psiholoģisko vardarbību pret mani, negatīvi ietekmēja bērnu psiholoģisko stāvokli pēdējos deviņus mēnešus, un apliecina, ka nemēģinās piespiest mani atsākt kopdzīvi. Protams, viņš to parakstīja, jo citādi pazaudētu māju un mašīnu. Es aizgāju pie tiesas izpildītāja un noņēmu arestu no mašīnas. Atgriezos darbā un aizgāju restorānā papusdienot, piezvanīju mammai un, kamēr runāju, sapratu, ka piemirsu vienu ļoti svarīgu lietu – pārrakstīt nodokļus par bērniem no viņa uz mani, to es varēju panākt tikai šodien, kamēr nenoņem arestus. Bet es to jau esmu izdarījusi, muļķe! Miers, Bijušais par to nezin, vajag drusku pablefot, un man ir visas izredzes, ka viss sanāks. Piezvanīju Bijušajam:

“Tev ir divas stundas pārrakstīt bērnu nodokļu atvieglojumus uz mani, tad es noņemšu arestu.”

“Es jau esmu laukos. Man nav benzīna mašīnā, nevaru atbraukt. Rītdien pēc darba to izdarīsim.”

Kāda rītdiena, man taču to vajag šodien, jo es blefoju, ka nenoņēmu vēl, kaut biju to izdarījusi jau!!!

Ilgi nestāstīšu, bet galvenais, ka man izdevās!!! Tā bija neapšaubāma uzvara!!! Es gavilēju vairāk nekā šķiršanās dienā!!!! Es ieguvu brīvību – finansiāli un mentāli. Tagad, zinot, kāda es esmu šausmīga, viņam būs riebīgi, un viņš mani vairs neaiztiks.

Priecājos neilgi, kādas divas dienas. Pēc tam atkal sākās zvani un īsziņas ar Bijušā lūgšanām un mīlestību…

…Gaidījām ar Emmu operācijas dienu, laiks gāja ļoti lēni, bet vienalga gāja. Tajā dienā es kā parasti ārēji turējos, kaut iekšā ļoti nervozēju. Iepriekšējā dienā bērnu ķirurgs man skaidroja, ka operācija būs ļoti smaga, var ilgst ap sešām – astoņām stundām, jo būs komplicēta vēdera rezekcija. Tādu līdzīga rakstura operāciju dakteris bijis veicis desmit gadus atpakaļ, bet tā bija nevis galviņas, bet vairogdziedzera astes rezekcija.

“Gadījums ir ļoti sarežģīts, bet ticēsim labajam un lūgsim Dievu!”

Vakaros es studēju interneta rakstus par vairogdziedzera rezekcijām, tāpēc jau biju lietas kursā par paredzamo operāciju. Mūsdienās ar interneta palīdzību var uzzināt par jebkuru aktuālo jautājumu, izsmeļoši un ar visām ilustrācijām. Izlasot es sapratu, ka ir divi operācijas varianti: klasiskais – 6-8 stundas ar skalpeli, pēc kura paliks liela brūce un būs ilgs rehabilitācijas periods līdz mēnesim; vai inovatīvais – 3-4 stundas ar lāzera palīdzību, mazām brūcēm un īsāks rehabilitācijas periods līdz 3-5 dienām. Pēc daktera teiktā secināju, ka mūs gaidīs pirmais variants. Pēc visa izlasītā sapratu, ka teorētiski es orientējos, kā var izoperēt šo audzēju, bet praktiski, neapšaubāmi, man nebija ne jausmas, kā to īstenot. Tā bija ķirurga prerogatīva.

Meitu es sagatavoju operācijai, visu, ko varēju, bērnam saprotošā optimistiskā valodā izskaidroju, tāpēc Emma diezgan mierīgi sagaidīja operācijas rītu. Pirms operācijas neko neēdām un nedzērām. Mūsu palātā ievietoja jaunu māmiņu ar pirmskolas vecuma meitu no Liepājas. Jaunā sieviete bija ļoti uzbāzīga pēc manas meitas domām. Emmai pirms operācijas gribējās pabūt ar mammu, lai mamma veltītu viņai visu savu uzmanību, bet šī sieviete bija tik naivi nekorekta savas nenobriedušas personības dēļ, ka līda pie manis visu laiku. Meitai tas galīgi nepatika. Viņa man par to klusiņām pasūdzējās:

“Mammu, man drīz operācija, pietiek ar šo tantuku pļāpāt!” Viņai bija pilnīga taisnība. Es atvainojos sievietei un kategoriski, bet korekti atraidīju:

“Tagad primārais ir meitas labsajūta, noskaņojums pirms operācijas! Tāpēc atvaino, veltīšu sevi bērnam. Viņai tagad mana uzmanība ir vairāk aktuāla nekā tev.” Man viņas uzmanība bija arī visaktuālākā, bet es, kā vienmēr, gribēju būt pieklājīga pret visiem. Stulba teicamnieces pozīcija, labi, ka bērns izrāva mani no pieklājības etiķetes ievērošanas. Kāpēc es tā uzvedos? Jo nesapratu, cik nopietna situācija vispār bija!!! Kā tad varēja tētis saprast, ja visu laiku bija reibumā, un es atrados fiziskā un morālā atstumtībā.

…Jaunajā dzīvē jaunajā gadā es izturēju 1 mēnesi un 11 dienas. Atkal spēka nepietika, lai atlaistu jūtas vai pieradumu. Vai Bijušais izrādījās stiprāks par mani, un es padevos viņa uzbāzības dēļ? Bijušais atbrauca atbalstīt mūs, jo sanāca nepatīkams negadījums – kamēr dēls staigāja ar suni ārā, piezvanīja tētis un, protams, dēls atbildēja uz zvanu. Pa to laiku pa ceļu gāja vecītis, mūsu suns pieskrēja pie večuka. Vecītis nobijās, un, tā kā ārā bija ziema un slidens laiks, protams, ka nokrita un piecelties jau nevarēja. Tas bija negadījums, bet es, suns un dēls jutāmies vainīgi. Veco vīru aizveda uz slimnīcu, kā solīju, piezvanīju večuka meitai, izrādās, ka viņam gūžas lūzums un vajag taisīt operāciju. Atvainojāmies vēl un piedāvājām savu palīdzību, bet kaimiņienes vīrs mūs nomierināja, ka viss kārtībā un nekāda palīdzība nav nepieciešama.

Pagāja nedēļa, kopš atsākām kopdzīvi ar Bijušo. Visiem bija grūti, jo jau gandrīz pieradām dzīvot bez viņa, gan bērni, gan es. Tagad atkal viss uz riņķi. Pirmo nedēļu Bijušais uzvedīsies kā ideāls vīrietis, otro nedēļu kā parasts, trešo nedēļu kā atkarīgs un kārs pēc alkohola…

…Pagāja divdesmit dienas, interesanta situācija, Bijušajam naudas nav, jo tā pēc pēdējiem notikumiem (tiesas izpildītāja alimentu piedziņa), tiks pārskaitīta uz manu kontu. Bijušajam paliek tikai sīkumiņš cigaretēm. Tāpēc viņš bija tik paklausīgs un mierīgs, naudas nav un pie mammas atpakaļ negribas. Tādēļ pagaidām turējās.

Darbā arī viss ļoti interesanti, valdes priekšsēdētājs pieņēma darbā pie sevis savu sirds draudzeni.

…Operācijas dienā mūs ar meitu atbrauca atbalstīt mana mamma un viņas vīrs…

…Bija 25. februāris, Bijušais noturējās mēnesi un atgriezās vecajās sliedēs – Bijušais atkal bijušais, es atkal es, un nav nekāda vairs mēs, jo atkal pieķēru viņu. Viss kā vecajā filmā “Murkšķa diena” atkārtojās. Atkal atbraucu agrāk no darba, jo sīkais saslima, meita arī sēdēja mājās ar saaukstēšanos. Atbraucu un klusiņām piezvanīju meitai, lai tā atvērtu durvis. Es jau jutu sliktu, vēl nezinot, kas mani sagaidīs. Akurāt, tētis gulēja uz dīvāna. Alus pudele stāvēja virtuves plauktā. Bērni skatījās televizoru blakus tētim. Atkal viss, kā vajag, pilnīgā kārtībā.

Ko es izdarīju? Nofotografēju meitu ar alus pudeli fonā un pamodināju cienījamo vīru. Tā bija nepārdomāta emocionālā rīcība, izdevīgāk būtu izsaukt policiju.

Bet, kā saka tautas gudrība, nav slikta bez laba, uzzināju, ka Bijušais bija tik labs un tika caur paroli pie manas piezīmju grāmatas planšetdatorā. Un visu, kā man pateica, izlasīja. Vēl atrada vietu, kur es uzrakstīju, ka viņš naudu nenozaga. Tas bija stilistiski nekorekti izveidots teikums, kur vajadzēja emocionāla teksta vietā ierakstīt tiešo uzrunu vai vārdu “ka”. Sākumā es biju šokā par viņa vārdiem, kā es varēju tā uzrakstīt, ja bija zagšanas fakts, kuru es psiholoģiski nevarēju pieņemt. Viņš ielauzās manā noslēpumā, izlasīja to, ko es viņam pat nedomāju rādīt, un saprata tā, kā viņam bija izdevīgi. Vēlāk es atradu šo vietu, “protams, viņš naudu neņēma, es visu izdomāju”, un izlaboju uz precīzo tiešo runu: “Es naudu neņēmu, tu visu esi izdomājusi.” Viņš man šos izlasītus vārdus bļāva tieši sirdī, bet es sēdēju un domāju, ko tu gribi man pierādīt, pārliecināt vai attaisnoties, ja tu zini taisnību. Es pati labprāt zinātu, domātu, ka tu esi labs, neesi krāpnieks un tas bija tikai mans murgs.

Viņš bļāva: “Pavisam esi stulba, neatceras vairs, ko raksta. Tev vajag paārstēties, lai…” un visādus citus stulbumus.

Es pat nemēģināju taisnoties, priekš kam un kā dēļ. Es nemēģināju pat protestēt vai argumentēt savā labā, priekš kam? Es un viņš zinājām taisnību. Es zinu, ka viņš nozaga, bet negribēju tam ticēt. Viņš zināja, ka nozaga, ka es nekad neskaitīju naudu makā un vienmēr viņam uzticējos, ka viņš bez sekām vienmēr “aizņēmās” no manis. Vienkārši viņš negaidīja un pat nevarēja pieļaut domu, ka es kaut kad sākšu šaubīties viņa kristāla taisnīgumā un sākšu skaitīt naudu, un kaut kad pieķeršu viņu.

Cilvēks patvaļīgi bez manas piekrišanas iekļuva tur, kur viņu neaicināja, ko vēl var runāt par dotā cilvēka sirdsapziņu, viņam tā ir sveša, viņš tādu pat nezina vai tik sen nebijis saticis, ka neatceras, kas tas ir vispār un priekš kam tā vispār ir vajadzīga. Tādam cilvēkam sirdsapziņa ir tikai stulbs nieks.

Viņš bļāva, attaisnojās un pa šo laiku vēl paspēja atkal nozagt no mana maka divdesmit latus. Kāpēc tikai divdesmit? Atbilde acīmredzama, jo vairāk naudas makā nebija. Pēc pēdējām Bijušā “materiālās piesardzības apmācībām” es vairāk par divām banknotēm makā neturēju. Tajā dienā paņēmu divas banknotes 10 latu apmērā un, kad veikalā maksāju par pārtiku, konstatēju zagšanas faktu. Esmu stulba govs un dzīve mani māca, esmu bezcerīga un pati esmu vainīga. Nopelnīju atkal mācību – nevienam netici un neņem tik lielu naudu mājās, tur ienaidnieki. Labi, ka pietika naudas samaksāt par ēdamo. Paldies, ka atlikumu no aptiekas ieliku citā maka daļā, protams, nejauši, bet vienalga labi, ka tā sanāca, un man paveicās apmaksāt pirkumu. Pēc šī notikuma es Bijušo izdzinu. Kā parasti!

Viņš savukārt atkal zvanīja un dziedāja tās pašas dziesmas. Vispirms: “Piedod!” Pēc tam: “Es neko tādu neesmu izdarījis!” Un, galu galā, atzīstot vainu: “Es tā vairs nedarīšu!”

Ko nedarīs? Nesolīs to, ko nevar izdarīt, tad labi. Vai ka nedzers, vai tas ir reāli?

…Mamma ar vīru atbrauca jau no rīta un visu laiku līdz operācijai pavadīja kopā ar mums, visādi atbalstot. Emmu pārģērba speciālajā operācijai paredzētā tērpā rozā krāsā un iedeva nomierinošu tableti, lai sagatavotu narkozei. Meitai šīs specifiskais stāvoklis ne visai patika, zāļu reakcija bija jocīga, kas nebiedēja, tikai izsauca meitā vājas flegmatiskas sūdzības:

“Man nepatīk tabletes ietekme, man nepatīk šīs stāvoklis!”

Viņa ar katru sekundi kļuva arvien miegaināka un mierīgāka, kad pakaļ meitai ieradās sanitāri, viņai jau bija pavisam vienalga, kur viņu veda un ko viņai darīs. Es nervozēju ļoti, kaut kā vienmēr mēģināju rādīt smaidīgu seju. Domāju, ka man tas ne īpaši izdevās, bet meita, mani redzot bija mierīga, tas bija galvenais, meitiņu viņas labā man izdevās apmānīt.

Laiks gāja, pirmās četras stundas paskrēja diezgan ātri, bet pēdējās četras bija šausmīgas. Es nezināju, kur sevi likt, ko darīt, bet ko es varēju? Tikai gaidīt, cerēt un ticēt labākajam. Neciešami, tavs bērns guļ uz operācijas galda, bet tu vienkārši sēdi un gaidi. Es lūdzu Dievu. Mamma ar vīru arī pārdzīvoja šīs jūtas – bezspēcību, cerību un trauksmi. Bailes un šaubas mēs dzinām prom, cerību un ticību lolojām. Meitas tēvs dienā pirms operācijas piezvanīja un kā vienmēr pierunāja mani, ka viņš labāk paliks laukos ar sīko – ko mēs brauksim un tā tālāk. Es atbalstīju šo viņa lēmumu, jo pati pa to laiku negribēju viņu nedz dzirdēt, nedz redzēt. Viņš to juta. Domāju, ja es palūgtu, viņš atbrauktu, bet es negribēju prasīt, man nebija vēlmes un spēka viņu redzēt.

…Joprojām neesam kopā… Es visu atklāju Bijušajam!!!…Vienu vakaru man bija tik neciešami, viņš piezvanīja atkal, lūdza piedošanu atkal, bet es jau nevarēju vairāk dzīvot tā, kā dzīvoju vairākus gadus. Es negribēju ciest, negribēju melot, man bija riebīgi, nebija vairāk spēka un jēgas un vēlmes dzīvot kā cietumā, dzīvot it kā divas dzīves. Kamēr es domāju, ka viss ir man zem kontroles, novedu sevi līdz pēdējam… Līdz taisnības atklāšanai. Es turējos kādus 11 gadus. Vai tas ir daudz vai maz? Tas nav galvenais, izmērīt manu noturīguma pakāpi, galvenais, ka es sapratu, ka vairāk tā nevaru, nevaru nest uz saviem pleciem visu, ko sastrādāju es tīši, bet viņš netīši. Bija tā – Bijušais prasījās atpakaļ, es klausījos viņu un domāju, iešu līdz beigām, neapstāšos, kas būs, tas būs. Bet upurēt sevi, lai dzīvotu tā tālāk, vairs nevarēju. Pateikt pirmos vārdus bija ļoti grūti, bet es to izdarīju, un man palika vieglāk, es sajutu tādu atvieglojumu, kā akmens nokrita no sirds. Mana grēcīgā dvēsele atbrīvojas no smaguma, un es sāku elpot ar pilnu spēku.

“Es nekad tevi nenodevu, mēs nenodevām,” Bijušais izlaboja savus vārdus, pavaicājot: “Kāpēc mēs nevaram pamēģināt vēlreiz?”

“Runā tikai par sevi!” atsitu.

“Ko tu izdomā, kāpēc sevi aprunā”

“Tu mani vispār nezini. Atceries un uztver mani kā septiņpadsmitgadīgu meiteni, bet es jau sen izaugu – man jau ir 33 gadi, es esmu jau sieviete!”

“Es tevi ļoti labi zinu, tu esi ļoti labs un godīgs cilvēciņš, tādu vairāk nav!” Es klusēju, saņēmu drosmi un beidzot pieņēmu lēmumu – iet līdz galam, un izspļāvu:

“Es tevi krāpu ilgus gadus, bet tagad izbeidzu ar to!”

“Tas nevar būt, es tev neticu!!” viņš negribēja pat pieļaut šādu domu.

“Tā ir!” es paliku pie sava.

“Kas viņš bija?” vaicāja viņš. Es sākumā neteicu, pēc tam sapratu, ja slēpšu tālāk, Bijušais nomierināsies, un man vairs nebūs iespējas tikt ar visu galā, tāpēc turpināju:

“Tā nebija klasiskā krāpšana, jo man nebija romantisko attiecību, tas bija tikai plāns materiāli nodrošināt ģimeni. Es pazaudēju ticību taviem spēkiem. Iedomājos, ka man sanāks labāk, bet nedomāju, kas ar mani būs pēc gadiem. Kā es varēšu dzīvot ar tādu smagumu! Es turējos, sekoju savam stratēģiskajam plānam, līdz brīdim, kamēr gandrīz nepazaudēju to, kā dēļ īstenoju savu viltīgo plānu. Apstājos, kad sapratu, ka Emmas dēļ man jāapstājas. Tas, ko es īstenoju, bija grēks, un Dievs mani sodīja par visu. Dievs ar meitas izveseļošanos man iedeva iespēju labot savas kļūdas un piedeva man!!! Emmas slimības dēļ man atvērās acis, un es ieraudzīju to, ko es esmu izdarījusi. Es sapratu, ka nauda nav galvenā dzīvē, ka visu naudu nenopelnīsi. Pelnot naudu ģimenei, es to – ģimeni – pazaudēju. Tāpēc es izbeidzu ar savu projektu un pieliku punktu,” taisnojos un turpināju:

“Ko es gribēju – naudu, amatu un ģimeni. Vai paņēmiens, kā to īstenot, bija pareizi izvēlēts? Šis karjeras izaugsmes ceļš ir klasisks, bieži sastopams. Man parādījās iespēja ne pēc divdesmit darba gadiem kļūt par skolas direktori, bet ātrāk caur ietekmīgo personu sasniegt savu mērķi – kļūt par vadītāju. Vai es varēju šai iespējai, ambicioza meitene bez jebkādiem sakariem, paiet garām? Es nevarēju atļauties ignorēt iespēju izmantot un vinnēt. Es nezināju tad, kādas sirds mokas sākumā un kāds nogurums un fiasko beigās mani sagaidīs!!! Kļūstot par uzņēmuma valdes locekli un līdzīpašnieci, es mēģināju apstāties un pielikt punktu karjeras spēlēm. Meitas slimība izmainīja manu dzīves pozīciju, es vairs negribēju dzīvot tā, kā dzīvoju, pieliku punktu!”

Bet misters X manu punktu pakāpeniski gada laikā pārtaisīja par daudzpunkti, jo viņa mēģinājumi mani pārliecināt, ka mēs esam domāti viens otram, bija ļoti efektīvi. Misteram X gandrīz izdevās mani pārliecināt, es gandrīz iznīcināju savu veco dzīvi – dzīvi “pirms”. Ja Bijušais nebūtu tik uzbāzīgs un nenoturētos savā vēlmē saglabāt mūsu attiecības, būtu es vientuļa ar papildu iztikas naudu bērniem, bet vientuļa. Protams, tad, tālajā pagātnē es nedomāju, ka viss tā attīstīsies, ka visam ir gan sākums, gan beigas. Ka pēc padsmit gadiem es sasniegšu visu iespējamo mistera X uzņēmumā, paliks tikai divas lietas – kļūt par mistera vai par uzņēmuma īpašnieci. Šīs divas lietas izrādījās priekš manis par neiespējamo misiju. Par mistera īpašnieci kļūt es nevarēju sevi piespiest. Kā tikai iedomājos sev, ka visu mūžu vajadzēs ciest viņu, tad uzreiz kļuva riebīgi un neciešami. Pie tā visa misteram jau bija klāt lēdija, un īpašumu viņa, protams, neatdotu tik viegli, jo pati, jau vairākus gadus atrodoties mokās, uzskatīja sevi par īsto saimnieci. Bet man to nemaz negribētos, negribēju ar viņu dzīvot visu mūžu un ciest, es vēlējos vienkārši strādāt un zināt, ka pēc ilgiem darba gadiem es, nevis kāda cita, vākšu ar manām rokām izaudzināto ražu. Tā kā man nekas neizdevās, es nevarēju sevi pierunāt mocīties tālāk, es atklāju misteram taisnību par savām jūtām, precīzāk par to, ka mīlestības nav. Un misters X, neticot atteikumam, man piedāvāja tikai sīkumu – tikšanās pāris reizes nedēļā par konkrētu honorāru. Bet viņai visu, lai es zinātu, ko es pazaudēju!!! Es, protams, atteicos no tādas perspektīvas, un atgriezos pie Bijušā. Jo Bijušais man apsolīja vairāk – īstas jūtas, mīlestību uz mūžu, pilnu ģimeni un laimi. Bijušais solīja man laimi, solīja uzņemties pilnīgu atbildību un veikt vīrieša darbu, un pildīt vadoņa pienākumus.

Atvadīties no mistera X nebija nemaz tik viegli, jo viņš kā zirneklis – visu laiku blakus un vilināja ar savu papildfinansējumu par nelielu pakalpojumu no manas puses. Nauda nekad nav lieka, bet es negribēju vairs tā, gribēju, lai viņi – vīrieši – strādātu manā labā. Es negribēju vairs un nevarēju – tas ir pats galvenais!

…Pelēkā ikdiena – misters X atkal uzmācās, atkal vilināja mani ar materiālo atbalstu, bet Bijušais papildus darbu nemeklēja un mašīnu nepārdeva, kaut pēc mana noslēpuma atklāšanas viņš apsolīja uzņemties atbildību un pelnīt, pārdot mašīnu, notievēt un padarīt mani par laimīgāko sievieti pasaulē. Bet viņa bezdarbība vai pasivitāte mani provocēja izmantot piedāvājumu. Domāju pagaidām, kā tikt galā ar šo situāciju, kā izdarīt tā, lai vīrieši par mani domātu, nevis es par viņiem. Kamēr es domāju un Bijušais solīja, misters Zirneklis bija visapķērīgākais – viņš rīkojās – izsniedza man kādu summiņu… Es īsti nesapratu viņa teikto, bet, manuprāt, viņam bija sava viltīgā stratēģija. Es mēģināju atgriezt atpakaļ šo šaubīgo naudu, bet, protams, viņš to nepaņēma. Es nezināju, ko man darīt tālāk, ja šī nauda ir prēmija, tad es varu pastāstīt par to bērniem, Bijušajam. Bet, ja tā ir nauda, lai nopirktu manus pakalpojumus, man nav, ko pārdot, tāpēc naudu pieņemt es nevarēju. Zirneklis mani nomierināja, ka tā ir prēmija par veiksmīgo sadarbību, par labi padarītu darbu, un it kā nejauši pieminēja – un par labu attieksmi, kaut par nelielu skūpstu. Par prēmiju viņš man atļāva pastāstīt ģimenē, bet ne darbā. Atkal dīvaini. Tāpēc es uztvēru šo naudu kā apgrūtinājumu nevis kā labumu. Par šo naudu es nevarēju priecāties, jo es to nenopelnīju pati, bet labs kungs atvēlēja man mazu gabaliņu no liela kukuļa. Mājās es izstāstīju par prēmiju Bijušajam, bet viss sanāca ne īpaši veiksmīgi, jo viņš piedāvāja naudu atstāt un iztērēt, bet es gribēju dzirdēt ko citu – atdod šo naudu, es pats nopelnīšu.

Sanāca, ka abus divus šī situācija apmierināja, cietu atkal tikai un vienīgi es.

Es nevarēju pieļaut tādu pašu situāciju kā pēdējos padsmit gadus, es to vairs nevarēju izturēt, vīna glāze palīdzēja man atraisīt mēli, un es atklāju savu pēdējo kārti, lai izprovocētu Bijušo beidzot kaut ko darīt mana labā, aizstāvēt mani, cīnīties par mani. Bet pateikt, ka Zirneklis atkal uzmācās, es nevarēju, bija bail, ka Bijušais var visu sabojāt. Es tik ilgi cietu, lai šodien pelnītu, bet Bijušais ar savu rīcību varētu novest mani līdz darba zaudēšanai. Es nevarēju to pieļaut, un par jebkādu cenu centos saglabāt sasniegto, to, ko es sasniedzu, tik ilgi un smagi strādājot. Izstāstīju par savām šaubām sakarā ar manu dēlu, un ar to saputroju visu vēl vairāk…

…Operācijas sākums pienāca ļoti ātri, bet beigas nekā nevarējām sagaidīt, ar katru stundu man kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Pēdējās divas stundas nevarēju atrast sev vietu, visi pārējie bērni tika izoperēti, un viņu vecāki ar nogurušām un jau nomierinātām sejām rūpējas par saviem mīļajiem. Es ar saviem vecākiem mierināju sevi, ka viss ir kārtībā, vienkārši mums ir ļoti smags gadījums, tāda veidā operāciju netaisa katru dienu. Mūsu gadījums prasa vairāk laika nekā tiem bērniem, kurus jau izoperēja. Nevarējām sēdēt visu laiku palātā, tāpēc izgājām koridorā. Kad atnāca mūsu dakteris, bija pagājušas garas astoņas stundas. Bet brīdī, kad ieraudzīju ķirurgu, visu uztvēru kā no malas, es runāju ar dakteri un paralēli vēroju mūsu sarunu no malas. It kā sapratu kopumā, ko viņš man teica, bet pēc tam tāpat aizmirsu, ka meitai izoperēja žultspūsli. Dzirdēju pašu galveno, ka viss kārtībā un tagad tikai jālūdz Dievs par vieglu un ātru izveseļošanos…

…Todien aizgājām ar bērniem uz mūsu pilsētiņas gājēju ielas atklāšanas svētkiem, bija reāls lepnums par dzimto pusi. Sagaidījām dienu, kad nabadzīga, novecojusi pilsēta pārvēršas par omulīgu, zaļu tūrisma objektu, kur tik jauki pastaigāties kopā ar ģimeni gar upi nedēļas nogalē pēc kādas jaukas filmas skatīšanās. Gar upi izvietojās ielu muzikanti, dzīvās bronzas skulptūras, kuras atdzīvojās brīdī, kad kāds no skatītājiem iemeta dažas monētas uz bruģa stāvoša bronzas cilindrā. Pie mūsu grandiozā projekta – vienas no mūsdienīgākajām celtnēm Eiropā – akustiskās koncertzāles tika samontēta pagaidu skatuve, uz kuras spēlēja vietējie muzikanti, maigi skanēja pasaulē slavenie hīti, tirgotāji vilināja ar saldējumu un saldo vati, pat gaisā bija jūtams pilsētnieku gandarījums par ielu, par svētkiem, par pavasara karsto brīvdienu…

…Ķirurgs izstāstīja par operācijas gaitu un ielaida mani reanimācijas zālē, kur pēc operācijas gulēja meitiņa. Oma ar vectēvu pievienojās, un mēs devāmies pie Emmas. Nevarējām sagaidīt, kamēr mūs laidīs tieši zālē. Neatceros, kādēļ, bet vispirms ienācu es ar vectēvu. Nekad iepriekš nebiju bijusi tādā vietā, gājām pa garo koridoru, nomazgājam rokas un tikām līdz zālei. Tā bija milzīga, un tur valdīja atbaidoša atmosfēra – lielajā telpā izvietota gultu rinda ar visādiem pīkstošiem aparātiem. Mūs pavadīja līdz vietai un noinstruēja, ka uzvesties vajag mierīgi, bez izteiktām emocijām, jo tas uzbudinās un negatīvi ietekmēs bērna stāvokli. Mana mīļā meitiņa gulēja tik bāla, plika, lielākā vēdera daļa aizlīmēta ar milzīgiem plāksteriem, pie pirkstgaliem pielikti visādi vadi, rokas sasietas ar siksnām, mutē ievietota skābekļa caurule. Es biju kā paralizēta pēc šokējošā skata. Galvā izskrēja tūkstotis domu – nabadzīte, viņai taču auksti bez krekliņa, bet, ieraugot ekrānā skaitļus, sapratu, ka meitai ir temperatūra, un jau uztraucos, ka viņai ir karsti; viņai tik sāpīgi, jo brūce zem plāksteriem milzīga. Paskatījos uz caurulēm, secināju, ka viņai pa tām droši vien ievada visas nepieciešamas zāles: pretsāpju un pretdrudža, un pret visu… “Viņa tā cieš, bet es nevaru palīdzēt” es kritu panikā kādu brīdi. Galvā parādījās māsiņas vārdi – mierā! Un sapratu, ka varu palīdzēt meitai, ja saņemšos, nomierināšos un ticēšu labajam. Meita mani jūt, un viņai paliks labāk. Tikko savedu savas domas nosacītā kārtībā, kā pie mums pievienojās oma. Viņa stipru emociju varā sāka nervozēt un runāt ar mazmeitu impulsīvi. Emma, kad es ar vectēvu atnācu, gulēja mierīgi, bet, tikko parādījās oma, pie mūsu bērniņa pievienotā aparatūra parādīja, kā paātrinājās sirds pulss. Es nodomāju, ka medmāsai bija taisnība – meitiņa jūt mūsu klātbūtni. Vecmamma vaicāja: “Kā tu jūties, mana mīļā?”

…MĒĢINĀJUMS sākt dzīvi ar Bijušo no jauna bija neveiksmīgs, un laimes laiva avarēja atkal… Tāpēc, ka viņš ir bijušais, nevis esošais. Tāpēc, ka es gribēju jaunas attiecības, jaunu dzīves posmu, bet tas ir absurds, jo dzīve jauna, bet ar veco kravu. Man šī krava nebija nedz svarīga, nedz sāpīga, ja godīgi, veco kravu es atstāju pagātnē, kopā ar sāpēm, kļūdām un intrigām. Bet viņš paņēma līdzi un klusiņām ienesa to mūsu jaunajās attiecībās. Kamēr es veidoju jaunas un ideālas attiecības, viņš loloja savu bēdu, tā auga, bet pašvērtējums kļuva pavisam zems un prasīja pēc atriebības. Viņš sameloja man, ka visu saprata un piedeva, es ticēju, jo pati piedevu. Bet sev samelot tā, kā man, viņam neizdevās. Kaite bija stiprāka par prātu. Tā ēda no iekšas, viņš centās, mēģināja dzīvot no jauna. Kā to darīt ar veco bagāžu viņš nesaprata, bet domāja, ka tiks galā. Es arī domāju, ka joprojām man ir jūtas pret viņu, ka, ja izbeigšu ar veco, izmetīšu nevajadzīgo bagāžu, mūsu mīlestība kļūs vēl košāka, viņš kļūs par mana sapņa iedeālo vīrieti. Mēs bijām kļūdījušies abi, viņš nespēja piedot man. Man apnika gaidīt, kad viņš pārvērtīsies par ideālo vīrieti. Galu galā, es sāku saprast, ka tālāk tā nevar turpināties, jo man ir slikti. Es esmu godīga pret viņu, bet es vairs nemīlu un negribu. Man ir ļoti ērti, jo mazāk pūļu sadzīvē, bet tik garlaicīgi intīmajā dzīvē. Viņš visu laiku sūdzējās, ka es neesmu pietiekami ieinteresēta viņā. Viņam bija taisnība, viņš ar saviem ieradumiem mani besīja ārā. Viņš neatbilda manām gaidām. Pirmajā laikā viņš meloja pārliecinoši, pēdējā – viņam arī jau apnika bēdāties un lūgt, viņam tas arī jau bija līdz kaklam. Es turējos, žēloju sevi, stāstīju par savu nelaimīgo dzīvi mammai, bet nezināju, kā pamest Bijušo. Viņš gribēja mani sodīt par manu grēku pret viņu. Vai viņam ir tādas tiesības – sodīt, atņemot dzīvi? Nevienam cilvēkam nav tādu tiesību. Tikai psihopāts to var atļauties un pēc tam sevi vēl attaisnot. Jā, man paveicās, esmu dzīva.

…KĀDI ieguvumi, zaudējumi no MĒĢINĀJUMA? Vairāk dzīves pieredzes, vairāk sāpju. Kas no tiem ir pozitīvs, kas negatīvs? Acīmredzami abi divi ieguvumi. Kļuvu gudrāka, un fiziskās sāpes nožņaudza garīgās. Zaudējums tas, ka pazaudēju laiku. Dabūju sabojātu vannas istabu ar viņa reibumā un nelaikā iesākto remontu. Dēlu, kas pameta deju nodarbības. Ieguvums – dēls pats jau nožēloja par savu stūrgalvīgo lēmumu.

Es pamēģināju un sapratu, ka salauztu vāzi pārtaisīt par jaunu nav iespējams, var tikai salīmēt, bet sanāks kroplīgi. Dzīves gudrība, nevis mana, bet sajutu to pilnā mērā, un jau varu teikt, ka tā ir mana gudrība. Zaudējums, ka neguļu līdz trijiem naktī, ieguvums – rakstu atkal, lai manas kļūdas kļūtu par pamācību citām sievām, mātēm un viņu meitām.

Viņš izrādījās vājāks par manu izturību vai neizlēmību un padevās, neizturēja slodzi, neizturēja mani, neizturēja pašvērtējuma pazemināšanos, un gandrīz tika ar mani galā tiešā šīs frāzes nozīmē. Protams, tas viss notika viņa reibumā, bet vienalga, kādā stāvoklī, es nobijos ļoti un nopietni, un tajā brīdī jau atvadījos no dzīves. Es cīnījos par savu dzīvību, lūdzu viņu:

“Nedari man pāri, laid mani vaļā, rītdien tu nožēlosi, ja bērniem atņemsi māti ar savām rokām!”

Viņš mani nedzirdēja, tikai atkārtoja:

“Es tevi nogalināšu, maita!”

Es zaudēju spēkus un domāju tikai, kā lai ātrāk zaudē samaņu, cīnīties nevarēju, un tajā brīdī viņš mani atlaida. Es biju šokā… Viņš gribēja mani nogalināt… Viņš ienīst mani… Piezvanīju mammai un nočukstēju klausulē:

“Viņš mani žņaudza… Lūdzu, atbrauc!” paspēju, kamēr viņš dzēra ūdeni virtuvē. Viņš bļāva, es sēdēju klusi.... Mamma atbrauca, viņš bļāva uz viņu un turēja aiz rokām. Mamma piedraudēja Bijušajam:

“Tūlīt izsaukšu policiju! Meitiņ, man nav telefona, zvani no savējā!”

Manu telefonu biju atstājusi uz gultas. Pieskrēju, paņēmu, viņš izrāva man to no rokām. Mamma ar viņu strīdējās, Bijušais bļāva. Pēc tam pēkšņi telefons parādījās mammas rokās. Viņa to atdeva man. Bijušais aizbēga, bet es izsaucu policiju. Policija noreaģēja diezgan ātri, tā man šķita. Es mēģināju izturēties drosmīgi, kā man tas izdevās, nezinu. Bet inspektore sieviete sastādīja iesniegumu un norādīja:

“Jums vajag obligāti taisīt ekspertīzi. Nedrīkst šo situāciju atstāt bez tālākas rīcības, jo tas ir bīstami jūsu dzīvībai.”

Es to sapratu, citādi policijas šeit nebūtu, tas bija vienīgais, ko es varēju izdarīt, lai aizstāvētu savu dzīvi un pašcieņu, atgrieztu sirdsmieru.

Kad es pavadīju policistus, pamanīju, ka mašīnas un dzīvokļa atslēgas viņš paņēmis līdzi.

“Jums labāk šonakt aizbraukt pie mammas,” inspektore iedeva padomu, pametot dzīvokli.

Es salasīju dažas mantas un devos ar mammu uz viņas mašīnu, kur gaidīja viņas vīrs. Mēs aizbraucām uz vasarnīcu, kur vecāki dzīvoja pa vasaru. Es biju vēl šoka stāvoklī, nekā nevarēju iziet no murga, kas notika ar mani. Acu priekšā visu laiku stāvēja viņa sarkanā seja, asiņainās acis. Man trūka gaisa, normāli nevarēju paelpot. Bet zināju, ka esmu dzīva, un tas ir pats svarīgākais. Mammas vīrs ielēja šņabja glāzi, es izdzēru, bet tas nelīdzēja. Runājām ilgi, aizgājām gulēt vēlu naktī. Iedzēru korvalolu, bet tas nelīdzēja, es trīcēju gultā kā koka lapa, skaitīju lūgšanu, nelīdzēja, atkal izdzēru korvalolu, mamma gulēja ar mani un mierināja mani kā mazu meitenīti. Galu galā aizmigu. No rīta ar inspektores iesniegumu aizskrēju pēc ekspertīzes. Kamēr gāju un meklēju eksperta kabinetu, sirds trīcēja, bet it kā kāds spēks mani virzīja uz priekšu, es zināju, ka man ir taisnība, ja es to neizdarīšu, viņš novedīs iecerēto līdz galam. Es domāju, man jābūt stiprai, man jāizdara sevis dēļ, bērnu dēļ, mammas dēļ. Eksperts izrādījās patīkams vīrietis gados.

“Kas jums noticis?” viņš pavaicāja un paskatījās uz mani pār brillēm. Es iedevu inspektores iesniegumu, eksperts izsauca asistenti. Viņš mērīja ar lineālu zilumus uz rokas, uz sejas. Asistente fiksēja viņa vārdus dokumentā. Kad izgāju no kabineta, man palika vieglāk, no sirds nokrita akmens, noskaņojums jau nebija tik nomācošs. Parādījās cerība, ka man sniegs atbalstu, es neesmu viena, es varēšu aizstāvēt savas tiesības. Eksperts solīja nodot ekspertīzi policistiem, bet naudu no manis nepaņēma, kaut inspektore nebija pārliecināta, ka procedūra būs bezmaksas. Tagad gaidīju kādu rīcību no policijas.

Jā, viņš uzņēmās par daudz – piedot un atbilst manam ideālam, nemaz par tādu neesot. Tā bija neiespējamā misija.

Pagāja jau piecas dienas, bet nekādu ziņu no policijas, es baidījos parādīties mājās, jo pie viņa joprojām bija atslēga no dzīvokļa. Kad viņu redzēju uz mirkli nākošajā dienā remonta dēļ, pat bērnu klātbūtnē uzreiz kritu panikā, manu prātu vadīja tikai viena vēlme, vienīgā doma ātrāk un tālāk aizbēgt prom no viņa. Piektajā dienā pēc notikuma mana panika atkal valdīja pār manu prātu, tikko viņu ieraugot pie dzīvokļa. Viņam izdevās ļoti efektīvi mani izārstēt no atkarības – tagad, izņemot paniku un bailes, es pret viņu neko labu nejutu…

….Todien mammas vīrs visu dienu veltīja vannasistabas remontam, es nopirku visu nepieciešamo, lai izveidotu plastikāta griestus, bija grūti koncentrēties, bet kopā ar veikala konsultantu un vectēva rekomendācijām es tiku galā…

…Uz vecmammas vārdiem mazmeita sāka aktīvi reaģēt, joprojām atrodoties narkozē, mēģināja ar visām siksnām pacelties no gultas un apsēsties. Visi monitori rādīja, kā ceļas augšā visi skaitļi. Mēs nobijāmies un pasaucām māsiņu. Viņa uzreiz pienāca pie mums un paskaidroja, ka meitenei jau laiks celties augšā, jo narkozes laiks jau iet uz beigām. Māsa mums skaidroja:

“Es tagad atslēgšu mākslīgo elpošanas sistēmu, jo bērnam jau jāelpo pašam.”

Kā es pārdzīvoju, tūkstoš domu kā skudras skrēja smadzenēs – vai pietiks spēka manai meitiņai, varbūt nevajag atslēgt skābekli, jo viņa joprojām guļ. Viņai tik grūti, un vēl pašai jāelpo!

Mans prāts mierināja manu sāpošo sirdi – mediķi zina, ko dara, viņi taču nedarīs bērnam pāri. Viss notiekošais priekš manis bija tik šokējošs, es domāju – cik šausmīgi, sliktāk vairs nevar būt. Bet dzīve pierādīja, ka var! Temperatūra cēlās augšā, māsa mūs mierināja – tā ir normāla reakcija, organisms cīnās.

Nezinu, cik ilgi mēs tā stāvējām, es tā stāvētu visu laiku, bet māsa palūdza mūs ļaut meitai atpūsties, nomierināja, ka medpersonāls profesionāli strādā un visu kontrolē…

…Beidzot pēc kādam trijām nedēļām pa pastu atnāca pavēste no policijas par to, ka iesākta administratīva lieta sakarā ar miesas bojājumiem. Es jau gandrīz pazaudēju cerību, ka šī šausmīgā lieta kaut kad virzīsies uz priekšu. Turklāt mans dēls apmeklēja psihologu un visu, kas notika ģimenē ar tēti, izstāstīja labai tantei. Varu iedomāties, cik viņai bija aizraujoši klausīties šo jauko stāstu.

Es dēlam pavaicāju – kāpēc tu visu izstāstīji?

“Lai man paliktu vieglāk un lai tētis vairs tā nedarītu!”

Es biju šokā, pirmajā brīdī nezināju, kā rīkoties, pajautāju, vai palika vieglāk, un, saņemot pozitīvu atbildi, uzslavēju:

“Kāds tu esi gudrs un apķērīgs, tu vari visu pārvarēt un visas savas spējas un talantus parādīt pilnā spēkā, jo tev pietika drosmes atklāt tādu noslēpumu par savu vismīļāko cilvēku – tēvu, lai aizstāvētu vēl vienu vismīļāko, bet fiziski vājāko – mammu.”

Pagāja vēl viena nedēļa, mēs ar bērniem dzīvojām tālāk, viņš dzēra, raudāja un prasīja piedošanu. Baroja mani ar solījumiem, kā izmainīsies utt, bet es neticēju un man vienalga, jo pēc pēdējā viņa izgājiena man jau vairs nebija jūtu. Beidzot es sapratu, ka man vislabāk dzīvot kopā ar bērniem, bez viņa. Viņam arī piezvanīja no policijas par administratīvo lietu sakarā ar miesas bojājumiem, kas nodarīti manam nabaga ķermenim. Uzaicināja ierasties iecirknī. Kad piezvanīja, viņš pārtrauca dzert, lai atgūtu normālu izskatu, lai maldinātu policistus. Pēc tikšanās ar policijas pārstāvi viņš ieradās pie manis darbā un vislabākajā omā pazobojās:

“Salamāja un atlaida!”

Nepamanot manu reakciju, turpināja priecāties:

“Policists man iedeva padomu, ka izdevīgāk būtu pakauties ārā, tad sods būtu mazāks – tikai simtnieks. Tā iedeva 300 latu lielu sodu.”

Pēc tam uz mirkli paskatījās uz mani un, pamanot manu reakciju, pabeidza:

“Nu, protams, mani pabrīdināja, ka nākošreiz policijas izsaukums var novest līdz 20 minimālo algu lielam sodam vai piespiedu darbiem, vai līdz pat brīvības atņemšanai – arestam līdz vienam gadam.”

Es viņam piebildu:

“Kaut valstij palīdzēsi, ja saviem bērniem nevari.”

“Vai tad soda nauda ne tev aizies? Es domāju, ka tev nāksies sodu izmaksāt par morālo kaitējumu, nevis valstij.”

Sākumā es biju šokēta par policistu attieksmi, bet stāsta beigās sapratu, ka likums ir manā pusē. Un secināju, ka tagad zinu, kā rīkoties, viņš baidīsies man nodarīt pāri, jo uz cietumu diez vai gribas. Atliks viņam tikai iedomāties, es uzreiz izsaukšu policiju, un tad viss… Ardievu bezrūpīgā dzeršana. Šī doma mani nomierināja. Viņš, savukārt, akurāti tajā pašā dienā pēc policijas iecirkņa apmeklējuma atsāka dzert tapat kā iepriekš, bet ar jaunu spēku. Jo atkal paveicās, tika galā ar niecīgu sodu.

Zirneklim es, protams, izstāstīju par žņaugšanu, lai viņš zinātu savas perspektīvas par manu grēksūdzi. Ko viņš? Skaidra lieta, nobijās sākumā ļoti, bet pakāpeniski atguva mieru un labu omu. Pat iesāka uzmākties, kamēr atkal no manis nesaņēma asu vārdu. Protams, kā niecīgs cilvēciņš uzreiz iekoda man:

“Ja es būtu viņa vietā un mana sieva mani krāptu un pēc tam man visu izpļāpātu, es ar viņu izdarītu to pašu. Priekš kam visu stāstīt, kur ir loģika, es nesaprotu?”

Es atcirtu:

“Man tad pēc šiem vārdiem nav ko ar jums vispār runāt.”

Un pabeidzu:

“Pirmkārt, es stāstīju ar nolūku tikt no jums vai ar jums abiem galā. Un man izdevās. Ar jums ātrāk un vieglāk, ar viņu drusku vēlāk. Bet galvenais, ka mani nodomi piepildījās. Man izdevās. Otrkārt, jums zarna pārāk tieva, lai izdarītu kaut ko tādu.”

Jā, abi divi izrādās bija morālie kropļi, nekādas starpības nav, līdzīgi kā dvīņi… Abiem diviem tikai viena vēlme – izmantot seksuāli bez jebkādas, pat niecīgas atbildības. Viss, mīļie draudziņi, nekas jums vairāk nesanāks, jo es jūs jau pati gan izmantoju, gan izlietoju. Vairs nav, ko paņemt nedz no viena, nedz no otra. Bērnu man pietiek, spermas banku man nevajag, bagātības nedabūšu, jo naudas bankā nav nevienam. Tas nozīmē, jādodas tālākā ceļā citu mērķu sasniegšanai. Laba morāle šim dzīves stāstam…

…Vēl trīs mēneši, un beigsies vēl viens gads, kad es mēģināju izlabot visas savas kļūdas, kuras sastrādāju. Otrajā gadā pēc šķiršanās es emocionāli jutos labāk, stabilāk, man jau ne tik stipri sāpēja, tikai dažreiz, kad uznāca nostalģija par sapņiem, kuriem tā arī neizdevās īstenoties. “Nekad mūžā, nekad ar viņu, jo viņš nekad nebija tāds, kādu es viņu sev izdomāju.”

Kā vienmēr svētdienās mani mocīja bezmiegs. Atkal iedziļinājos sevī. Pagāja gandrīz divi gadi, kopš sāku kārtot savas domas, bet kas izmainījās pa šo laiku. Mamma vairs nerunāja tik bieži par “īsto” vīrieti – manu bioloģisku tēvu – un vairs neuzskatīja viņu par īsto. Mamma vairs nerunāja par savu māti negatīvā kontekstā. Es vairs negaidīju, ka Bijušais izmainīsies, sapratu beidzot, ka tas nav iespējams. Jo viņš ir tāds, kāds viņš ir. Es pati tiku galā ar visu, un man vairs nebija grūti, jo pieradu un beidzot atguvu emocionālo brīvību. Manā mājā tagad bija tikai viena saimniece – es, kā tam arī jābūt. Nevis viņš sievietes mājsaimnieces lomā. Kāpēc man sieva mājās, apkopēja dzīvoklī, kura pēc savas būtības nevar būt kārtīga. Vīrietim ir domāta un dota cita loma, citas funkcijas – medīt un vairoties. Bet, kā izlasīju vienā diezgan prātīgā rakstā, lomu aizvietošana vīrietim atņem iespēju iekarot un pelnīt – būt par vīrieti. Vīrietis no laimīgas savvaļas lauvas pārvēršas par nelaimīgu nevis kaķi, bet agresīvu un nelaimīgu mājas lauvu. Protams, ja runājam par vīrieti. Bet, ja puika neizaug, tad viņš nemaz nekļūst par lauvu. Nedz laimīgu, nedz nelaimīgu. Man neizdevās pāraudzināt puiku par vīrieti, kaķi par lauvu. Es pieliku punktu stulbai cīņai un pretestībai. Mēs pamēģinājām bez pagātnes skeletiem skapī sākt laimīgu kopdzīvi no jauna, bet sanāca kā vienmēr – stulbi un pretīgi. Neizturējām. Un es tagad esmu priecīga par to, ka viss beidzās labi un ka es paliku dzīva. Man tagad jādzīvo, nevis jāgaida īstais laiks, jo citādi visa dzīve paies, un nepamanīšu, kā kļūšu par vecu tanti. Man jāsaprot, ka vienīgā laime – mani bērni. Tikai ar viņiem es varēšu sadzīvot ar savu raksturu. Bērniem es esmu vairāk lietderīga un nepieciešama nekā mūžīgajiem puikām. Man neizdevās izaudzināt puišeli par vīru, es vairāk necentīšos to darīt. Beidzot… Galu galā, es nomierinājos. Tagad atlicis tikai dzīvot pilnā spēkā, baudot brīvību.

“Ja tā padomāt, kāds man ir raksturs? Normāls! Ja padomā, cik laimīgu dzīvi nodzīvoju īpaši pēdējos gados, tad var secināt, ka raksturs atbilst pārdzīvotajiem notikumiem. Var, protams, apsūdzēt sevi un pateikt – pati esi vainīga, bet vieglāks raksturs no tā nekļūs. Attaisnot savu raksturu ar to, ka dzīve tāda, arī nav efektīvi. Kas man neļauj justies laimīgai – mani tarakāni, es pati. Kad izmazgāšu un sakārtošu visus plauktiņus, izdzīšu visus prusakus, mācēšu priecāties. Jau sāku to darīt, bet pamazām. Jūtu vai, pareizāk teiktu, gribu ticēt, ka man viss būs labi, ka man izdosies justies laimīgai. Pat ne justies, jo es jau esmu laimīga, bet, beidzot apzināties to. Es jau apzinos… Tikai ne pilnā mērā. Bet tas ir loģiski, jo sēkla arī ne vienā dienā pārvēršas par augu. Tā aug pakāpeniski, es arī pakāpeniski, bet pārliecinoši un stabili attīstos. Kā saka pieredzējušie tantuki, vajag laiku, kam – 5, bet citam pat 10 gadus, lai atgūtu dzīvesprieku. Pārliecību es jau esmu atguvusi, tas ir labs darbs ceļā uz laimi,” peldēju es savās pārdomās.

Izlasīju labu teicienu, kas atbilst manam emocionālajām stāvoklim: “Kad sapratīsi, ka neesi nevainojama, kļūsi neievainojama.” Šajā dzīvē “pēc” es ne tikai apzinājos, ka neesmu ideāla un atļāvu sev kļūdīties, šaubīties, bet arī pieņēmu savu cilvēcisko vājumu. Cerēju, ka ar savas nepilnvērtības pieļaušanu kļūšu neievainojama, vesela un stipra. Es nebaidījos apvainot vai traucēt citu personu mieru, lai iegūt pilnu informāciju par aktuālo situāciju. Iepriekš gribēju būt nevainojama citu acu priekšā, vairāk klusēju un nodarbojos ar paškritizēšanu un ar pašanalīzi. Tagad, ja gribēju uzzināt, vaicāju, nevis kautrējos. Ko es pazaudēšu, ja pajautāšu – dabūšu informāciju pozitīvu vai negatīvu, bet saņemšu. Un nedzīvošu neziņā vai šaubās savā morālajā stiprumā. Un nesūdzēšos par savu neizlēmību: “Kā vienmēr baidījos skaļi pajautāt un iztraucēt ar savu uzbāzību.”

Tikko uzņēmos rīkoties izlēmīgi, un dabūju. Aizbraucot uz Rīgu uz meitas plānveida apskati pie ārstējošā hematologa un uzgaidot, neskatoties uz iepriekšējo pierakstu, 40 minūtes, ienācām vislabākajā omā kabinetā, pārrrunājam visus aktuālos jautājumus, un nekas neliecināja par nelaimi. Kamēr es, vadoties pēc savā rīcības plāna “ja esmu šeit, tad vajag paņemt no situācijas visu iespējamo”, pavaicāju par nākamo invaliditātes komisiju, kuras lēmums par meitas invaliditāti zaudēs spēku pēc četriem mēnešiem. Un saņēmu pilnīgi visu, pat vairāk nekā vēlējos. Jā, sanāca, ka es pārkāpu oficiālas sarunas robežu un palūdzu tīri cilvēcīgi pārāk daudz – manu dzīvi atvieglot un nosūtīt izziņu pa pastu.

“Es nestrādāju 24 stundas dienā, man jābūt laikam manai personīgai dzīvei un laikam, ko veltīt savai ģimenei,” asi izteicās daktere.

Es piebildu:

“Man tas izmaksās 40 latus, tos es varētu iztērēt bērniem, nevis benzīnam, un veselu dienu pazaudēšu.” Un klusiņām nodomāju “Tu bļauj par ģimeni, bet man ģimenes vairs nav, es esmu pavisam vientuļa un viena tieku galā ar bērniem.” Ja braukšu, un pēc tam meita nesaņems statusu, kāpēc tērēt laiku. Un, neskatoties uz savām problēmām, es turos un neapgrūtinu nevienu ar savām problēmām. Neatļāvos uzbraukt virsū, kad jutos slikti.

Bet viņai pateicu:

“Es vienkārši pavaicāju, lai pēc tam sevi nemocītu un nevainotu ar liekām šaubām, kāpēc nepajautāju, varbūt tāds pakalpojums jūs neapgrūtinātu, un man nevajadzētu sarežģīt situāciju.”

Pie sevis attaisnojos – daktere man palīdzētu, es viņai kaut kad, galvā pazibēja ātra doma, “pakalpojums par pakalpojumu” vai “labie darbi vienmēr atpelnās”. Es taču nemaz neko sliktu negribēju.

“Dakter, ja es jūs apvainoju, es to nemaz negribēju! Tas nekas, ka jūs nevarat, es jūs sapratu…”

Ar šiem vārdiem es izsaucu tādu agresiju! Bet, vienalga, kā parasti gadās, jau nevarēju apstāties un mēģināju izlabot situāciju un nomierināt dakteri:

“Es vienkārši pavaicāju, nē tad nē, viss kārtībā, daktere!”

Un izvedu viņu vēl vairāk:

“Es vienmēr nāku visiem pretī, redzat, cik man pacientu pierakstu. Kāpēc? Jo nevaru atteikt. Bet man jāvelta laiks savai ģimenei!”

Protams, es visu sapratu, ka viņa arī ir tikai cilvēks, ka viņa arī nav no dzelzs. Bet viņai darba laikā nav tiesību pārkāpt robežu un atteikt ar argumentu par tiesībām uz savu privātu dzīvi un vainot mani par to, ka citi viņu izmanto un ka viņa ir ļoti apvainota par to. Viņa varēja atteikt korekti, bez agresijas. Es sapratu, kāpēc viņa tik agresīvi reaģēja, bet mani arī jau pārņēma emocijas. Un es atļāvu sev arī pārkāpt distanci un parādīt viņai savu vietu.

“Jūs tik asi noreaģējāt tāpēc, ka jūtat savu vainu sakarā ar savu atteikumu. Viss kārtībā, daktere!”

“Es nemaz nejūtos vainīga! Jūs varat atbraukt, tas jums ir vajadzīgs, nevis man, jūs par to saņemsiet pabalstu! Jums nav tik nopietns stāvoklis, lai kaut ko tādu prasītu!”

“MAN nav, piekrītu. Un jā, MUMS nav tik nopietns stāvoklis, kāpēc tad vispār pat uzsākt šo procedūru?”

“Es neesmu spējīga izlemt, es tikai rakstīšu slēdzienu, bet komisija jau vērtēs un pieņems lēmumu. Viss! Pasauciet nākošos pacientus!”

Mēs izgājām ar Emmu kā sīki blēņdari, kurus nosodījusi stingra skolotāja.

Mēs bijām šokā, es jutos tik stulbi, gribējās raudāt kā mazai meitenītei. Meita bija šokā, tādu dakteri viņa redzēja pirmo reizi. Emma stāstīja par savām jūtām:

“Man bija tik bail, it kā es būtu sastrādājusi kaut ko ļoti sliktu.”

Godīgi, es pati jutos analoģiski, bet meitas priekšā mēģināju turēties un attaisnot dakteri:

“Tu taču pati stāstīji par dakteres grūto dzīvi pēdējā laikā, ka viņa atstāja nodaļas vadītājas amatu pacienta nāves dēļ. Viņa jūtas ļoti vāja, tāpēc sevi aizstāv, lai neviens pat nepadomātu viņu aizvainot. Labāk uzbrukt pirmajai. Kaut esmu pārliecināta, pēc laika, sēžot mājās pēc saspringtas darba nedēļas, viņa ne vienu reizi vēl nožēlos par savu vājumu, par savu paškontroles zaudēšanu. “Nesodi un tevi nesodīs.” Tikai Dievam ir tāda vara! Mums jāsaprot un jāpiedod, pašām būs vieglāk!”

Sākumā šo nepatikšanu dēļ es dusmojos un pat nožēloju par savu aktīvo rīcību, bet pēc tam sapratu, ka izdarīju pareizi – saņēmu izsmeļošu informāciju. Ģimenes ārsts izrakstīs DEAK, hematologs pierakstīs pie tā klāt savu slēdzienu. Un ģimenes ārsts nosūtīs uz komisiju tur, kur ir bērna ambulatorā novērošanas vieta.

Pēc viņas teiktā, tas notiks mūsu mājvietā, tikai nesapratu, kāpēc pagājušajā reizē, mēs braucam uz Rīgu? Ja novērojamies tajā pašā kārtībā, kā šogad. Labi, dzīvosim – redzēsim…

…Pēc reanimācijas apmeklējuma mēs ar vecākiem drusku pasēdējām, padalījāmies ar mūsu pārdzīvotajām emocijām. Atvadījāmies, un viņi devās uz mājām.

Es gāju uz mūsu ar Emmu palātu, un piezvanīja vīrs, atkal reibumā. Atkal ar savu dziesmu par netaisnīgo likteni.

“Kāpēc mūsu meitai, vai viņai viss būs kārtībā, vai viņa atveseļosies?” viņš raudāja klausulē.

Es biju tik nogurusi un gribēju tikai vienu – atpūsties. Man nebija spēka un vēlmes viņu mierināt. Es biju nikna, kāpēc man jātērē sava enerģija uz dzērāja asarām.

“Man vajag taupīt spēkus rītdienai, jo no rīta man vislabākajā omā jābūt pie meitas!” Pēc visa pārdzīvotā, pēc ieraudzītās izoperētās meitas man vajadzēja saņemt spēkus, iesmeļot enerģiju, lai atdotu visu savu dzīves spēku manai meitiņai. Tai, kurai mana enerģija ir vajadzīga visvairāk.

Ar šo cilvēku parunājot, es vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu attiecībām drīz būs beigas, viņš nav spējīgs palīdzēt man atgūt savus spēkus tālākajai cīņai. Mēs attālinājāmies vēl vairāk, mūs vēl vairāk atšķīra mūsu attieksme pret situāciju, mūsu pārdzīvotā pieredze. “Tas, kas mūs nenogalina – padara stiprākus.” Šī dzīves gudrība attiecās uz meitu, mani, maniem vecākiem, bet vīrs bija citā pusē. Viņam bija cita pieredze – jā, ir slikti, jā, ir bail, tad jādzer, un paliks vieglāk. Man bija cita – jā, ir slikti, jā, ir bail, jācīnās, jārīkojas.

“Nekāda gadījumā nenolaid rokas, tev nav tādu tiesību meitas dēļ. Tev jāatbild par savu bērnu, tev jāuzvar!” atkārtoju es bez apstājas.

Zaudēt ir pati vieglākā izvēle, bet man tādas izvēles nav un nevar būt. Lai viņš dzer, es viņu pārliecināt nevaru, bet palīdzēt meitai gan varu. Ar tādu nostāju es aizmigu. No rīta piecēlos pārāk agri un līdz pulksten desmitiem nezināju, kur sevi likt. Agrāk pie meitas nelaida. Sagaidot laiku, es piesteidzos pie manas mīļās zaķenītes. Kad gāju pa reanimācijas koridoru, sāku nervozēt vēl vairāk. Un ienākot sapratu, ka manas raizes attaisnojās, meita nebija tur, kur bija gulējusi vakardien! Es biju šokā:

“Kur mana meitiņa?” nervozi prasīju mediķiem. Bailes iekaroja manu sirdi, es sāku krist panikā. Bet iekšējā balss mani mierināja – viss būs labi, tikai mieru!

“Pārvedām uz blakus telpu, atbrīvojām vietu pie skatu loga citiem bērniņiem, kuriem mūsu tieša pieskatīšana ir vairāk aktuāla. Un jums nodrošinājām atsevišķu telpu, lai jums būtu ērtāk pavadīt laiku kopā,” nomierināja mani māsiņa…

…Pagāja mēnesis un 14 dienas kopš pēdējā murga, kad Bijušais gribēja mani nožņaugt. 44 dienas, kad mēs atkal dzīvojām šķirti. Viņš šo visu laiku nedeva man mieru, un visa saskarsme mums notika diezgan agresīvi. Asaras, skandāli, uzbrukumi… Tagad mēs it kā nonācām līdz kompromisam – dzīvojām atsevišķi, bet draudzīgi. Bet šo vienošanos katrs saprata, kā bija izdevīgāk. Es tā īsti nesapratu sevi, kāpēc man šis kompromiss, bet secināju, ka “vājš miers labāks par stipru strīdu”. Priekš kam man lamāties, konfrontēt, no tā man paliek vēl sliktāk. Es taču gribu dzīvot laimīgi. Viņš prātoja: “Kādu laiku šī muļķe vēl rādīs savus nadziņus, tad padosies un piedos, un dzīvosim mēs uz mūžu laimīgi.” Vadoties no tādām domām, es pierunāju viņu ne tikai noņemt laulības gredzenu, bet arī nodot abus divus gredzenus lombardā.

“Kā atnāca, tā aizgāja!” es viņu uzmundrināju. “Tu taču zini, kā mēs tos dabūjām. Naudas īpaši nebija, ekonomējām uz sava rēķina, uz savas laimes. Pēc mūsu vienošanās es nopirku gredzenus lombardā, lai būtu lētāk. Kāzu kleitu paņēmām no tavu vecāku mājas bēniņiem. Kleita karājās tur dažus gadus un tika atsūtīta no Vācijas radinieku puses kā humanitārā palīdzība. Kāzas nosvinējām neapdzīvotā mājā, lai būtu lētāk. Mēs taču sarunājām, ka sāksim dzīvi no jauna! Tad darām tā!”

Protams, ar manu ietekmēšanas talantu man izdevās Bijušo pārliecināt. Tagad Bijušais braukāja visu laiku pie mums un uzbāzās ar savām rūpēm par manu un bērnu labklājību. Gatavoja ēst, kārtoja māju, bet es atkal sāku dusmoties un pamazām zaudēt pacietību. Es pati visu laiku teicu, ka viņš nekad neizmainīsies, ka es viņu nevarēšu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Bet bez viņa ilgi dzīvot arī varēju ne īpaši komfortabili. Tāda sajūta, ka sieviešu psihe jau sāka izspēlēt savus jokus, un es sāku piemirst visas pēdējas šausmas, man atkal kaut kā pietrūka. Man iekšā atkal bija divpolāras jūtas, domas un vēlmes. Gribu, lai viss būtu labi, bet negribu, lai viņš man bojātu dzīvi tālāk, lai viņš dzīvotu manā dzīvoklī, gulētu manā gultā. Savukārt man bija ļoti ērti, ka viņš ved mūs uz sacensībām un man to nevajag darīt, ka mazgā manu mašīnu, ka pilda mājas darbus ar dēlu.

Viss notika tik ātri, ka es atkal gandrīz pazaudēju realitātes sajūtu, atkal kā romantiska muļķe sāku iedzīvoties savās vēlēšanās un zaudēt auksto prātu, un sāku cerēt, ka viss var būt labi, sāku aizmirst par saviem vārdiem, ka nekad viņam nepiedošu. Bet tad meita mani atgrieza realitātē. Dienu pirms tam vienkārši bija ļoti patīkama diena. Aizbraucām uz citu pilsētu ar Bijušo darīšanās, pavadīju ar viņu visu dienu, papusdienojām ķīniešu restorānā, staigājām pa veikaliņiem, palūkojāmies uz saderināšanās gredzeniem ar briljantiem, nopirkām dažas drēbes. Un, kamēr braucām atpakaļ uz mājām, pļāpājām par mūsu kļūdām un stulbumiem. Es pajautāju:

“Tu vari iedomāties tādu ainu, tu reibumā resns guli laukos, bet es braucu mašīnā ar Zirnekli? Man riebīgi no tādām domām. Jo es tādā situācijā jau biju, un šodien, kad braucu ar tevi, varu salīdzināt savas jūtas. Atceros, cik man bija tad pretīgi un sāpīgi. Man blakus cits, nevis tu, es braucu mašīnā ar Zirnekli un klausījos Vaengas dziesmas, un mana dvēsele raudāja par manu nelaimīgo dzīvi. Es atceros, cik man bija slikti bez tevis, kā es skumu. Tagad ir otrādi, man ir ļoti viegli, es jūtos dabiski, man ir labi un silti dvēselē.”

“Bet es sapratu, ka vispār nevaru dzīvot bez tevis. Bez tevis es nezinu, kā tālāk dzīvot. Tas ir šausmīgi. Vienkārši tevi mīlu,” piebilda Bijušais.

“Tavu stulbo domu dēļ mēs tagad esam tur, kur esam. Ja pēc mūsu pēdējas apvienošanās tu nepiedomātu sev muļķības, viss būtu citādi. Bet es esmu priecīga par to, ka šodien tu man esi blakus nevis Zirneklis. Jo sapratu, ka es negribu un nevaru tā vairāk, ka mantkārība mani padarīja nelaimīgu. Es nevarētu būt kopā ar viņu bez mīlestības, vienīgi naudas dēļ. Es to jau sen sapratu, bet tu ne…”

“Es vairāk nekad tā nedomāšu un nedarīšu!” Bijušais apsolīja.

Un mēs abi divi ļāvāmies tieksmei mīlēt un būt mīlētiem. Bet varbūt tikai es paļāvos un kļuvu atkal akla. Bet viņš izmantoja situāciju savā labā. Vakarā, skaistos tērpos, devāmies uz teātra izrādi, uz kuru es sen nopirku biļetes un plānoju iet kopā ar meitu. Bet sanāca tā, ka meitai skolā bija disko balle, tāpēc gājām ar Bijušo. Visu acu priekšā mēs izskatījāmies kā laimīgs un skaists pārītis, kuram ir ideālas attiecības. Mums izdevās apmanīt ne tikai sevi, bet arī parējos. Pārtraukumā es viņam iekodu:

“Cik tu skaists stāvēji foajē! Patīkami? Bet nesen reibumā klaiņoji pa laukiem! Labāk bija?”

“Es neklaiņoju, es reibumā gulēju mājās kā žurka,” piebilda Bijušais ar rūgtumu.

Vēlu vakarā, atbraucot no teātra atpakaļ uz mājām, mēs sēdējām un skatījāmies kādu komēdiju un bijām tik laimīgi. Es pēc pēdējā konflikta, laikā, kad sakām normāli runāt, nepārtraukti cīnījos ar vēlmi viņam piedot. Tajā vakarā es vairs negribēju cīnīties, vienkārši baudīju mirkli.

Ap pusnakti atgriezās no disko balles meita. Mēs jautri pavadījām vakaru trijatā, mamma, tētis un meita – pusaudzis. Sīkais ciemojās pie maniem vecākiem. Pēc meitas uzvedības bija redzams, kā viņa ilgojas pēc tēva. Pozēja, dziedāja dziesmas un visādi pievērsa tēta uzmanību sev. It kā vēloties mani atbalstīt, teica:

“Mani neskar tēta prombūtne. Man vienalga. Mammu, tā ir tava dzīve, un tev to jādzīvo tā, kā tev patīk. Ja tev ir slikti ar tēti, dari tā, lai tev būtu labi! Mūsu dēļ nevajag bojāt sev dzīvi!”

Meitiņa jau bija tik gudra, ar prātu visu sprieda pareizi, bet pati skuma. Ko tu padarīsi, visi mēs esam tikai cilvēki!

Pa nakti man nepietika spēka Bijušo izraidīt aiz durvīm, un viņš izmantoja šo manu vājumu savā labā. Pārnakšņojis devās uz darbu. Jo ar mašīnu vairāk braukt nevarēja, tāpēc, ka beidzās TA.

Kad es pamodos, bija pusdienlaiks, nevarēju noorientēties savās domās un jūtās. Atcerējos, ka pa nakti atkal redzēju nepatīkamus sapņus. Un nevarēju saprast, vai man ir morāli labi vai slikti, jo laiku pa laikam manīju kaut kādu trauksmi. Papļāpājām pa telefonu ar mammu, viņa, uzklausot atskaiti par vakardienu, mani atbalstīja, kā vienmēr.

Bet, paldies Dievam, es atguvu iespēju skaidri domāt. Viena it kā sīkuma dēļ es sastrīdējos ar meitu tādēļ, ka viņa iedeva draudzenei savas skaistās kurpes, bet pati staigāja draudzenes vecajās. Pēc asām pārrunām es secināju, ka draudzene viņu izmanto.

Par saviem spriedumiem, protams, es paziņoju meitai, kura man pretī atcirta:

“Bet tu taču teici, ka nekad nepiedosi tētim!”

Un man atvērās acis, es pati atrados līdzīgā situācijā, Bijušais atkal manipulēja, un es tik ātri padevos. Es pati biju vainīga, rādīju meitai negatīvu piemēru. Devu iespēju Bijušajam mani izmantot. Un rozā brilles acumirklī nokrita no manām acīm. Man kļuva tik slikti no tā, ka es atkal biju pieļāvusi to pašu kļūdu. Atkal kļuvu vāja un stulba, pati runāju vienu, bet darīju kaut ko citu. Ko tad es varu pieprasīt no meitas? Meitai ir taisnība, pati esmu laba, kā varu prasīt no viņas būt par personību, ja pati uzvedos kā lupata! MAN nav nekādu tiesību pieprasīt vai sodīt, ja pati savu vārdu neturu. Ja no rīta es vēl atrados gandrīz labā omā, tad tuvāk vakaram varēju tikai raudāt un žēlot savu niecīgo būtību.

No manām atmiņām uzpeldēja aina, kā es savos piecpadsmit gados sodīju un audzināju savu mammu, kad viņa tāpat kā es mēģināja salīmēt šķembas no sasistās dzīves. Pusaudžu vecumā es skaidri redzēju, kā labāk, meita arī vēl spēj redzēt, ka es pieļauju kļūdu. Žēl, ka savā draudzībā viņai nav tikpat auksts prāts, lai atšifrētu manipulāciju un tiktu no tās vaļā.

Kad vakarā izdzinu Bijušo, man palika vieglāk, jo pieņēmu pareizo lēmumu. Man jābūt savas dzīves saimniecei, sava likteņa kalējai. Es pati padodos manipulācijai un pati pēc tam ciešu. Kā māca psiholoģiskās grāmatās, jātic sev, jābūt konkrētam dzīves plānam, spēcīgam, kuram tu patstāvīgi sekosi bez atkāpēm, bez novirzēm.

Ar to bija jāsāk – ar mana tālākrīcības plāna sastādīšanu, pēc tam jau varēs nodarboties ar tā īstenošanu.

“Jūsu spēks, drosme un patstāvība pieaug ar katru reizi, kad jūs spējat pārvarēt bailes un sacīt pats sev – es esmu pārdzīvojis šīs šausmas un esmu gatavs stāties pretī visam, kas vēl nāks.”

Eleonora Rūzvelte

Pēdējās dienas ļoti daudz “netīrās veļas” nācās “noskalot”… Kā vienmēr Bijušais sevi attaisnoja, viņam nav ne vainas, viņš ir labs, bet visi citi – tik slikti un ļauni!… Bet es taču zināju taisnību, ka Bijušais sevi parādīs… Ilgi gaidīt nevajadzēs.

Pēdējā laikā, kad Bijušais nolēma mainīties un atmest dzeršanu, mēģinot savu plānu īstenot, pastāvīgi pirms vai pēc darba mūs apciemoja, pildīja ar sīko mājas darbus un vēlu vakarā brauca uz laukiem, jo turēja savu solījumu un neprasīja palikt pie manis. Aizbraucot uz laukiem, viņš turpināja realizēt savu attīstības plānu, rādīja savu stipro pozīciju man – sūtīja īsziņas ar salda miega novēlējumiem, no rīta sīkajam zvanīja, modināja uz skolu. Ar to visu it kā sakot man: „Re, es mainos – es nedzeru!” Viss bija labi, jo Bijušajam taču jau bija izstrādāts precīzs laimīgas dzīves plāns! Un palika tikai maziņš nieciņš – tam sekot! Bet jaunas, laimīgas dzīves plāna ilgstoša realizācija Bijušajam izrādījās ne pa spēkam! Noturējās veselas divas nedēļas, nabadziņš! Un viņam pietika! Vienā jaukā vakarā īsziņu es vairs nesaņēmu, arī dēliņš kādā skaistā rīta tēta modināšanas zvanu nesagaidīja. Labi, ka no rīta meita piecēlās gandrīz laikā – drusku vēlāk, bet ne kritiski, un pamodināja mūs. Un sirsnīgs paldies meitai, bet ne tētim, nenokavējām skolu un darbu! Atkal es paļāvos neuzticamajam tipam, neieslēdzu modinātāju. “Uzticies, bet pārbaudi!” Nu, kā saka, mūžu dzīvo, mūžu mācies, kādi mani gadi! Iemācīšos, paspēšu vēl! Es pat nepabrīnījos, kas tāds nopietns noticis ar Bijušo! Skaidra lieta, ka pēc ilgas darba nedēļas, beidzot, brīvdiena-a-a-s!!! Protams, ka tas jānosvin kārtīgi! Kā? Organizēt sev kvalitatīvu relaksu! Kāda ir vislabākā atpūta? Pavadīt laiku ar pašu labāko, tuvāko draugu. Ar kādu draugu? Atminiet paši!

“Bet kas ar plāna īstenošanu, dārgais draugs?” man pēc pieraduma gribējās pavaicāt Bijušajam. Pamodināt viņa sirdsapziņu.

“Kādu plānu? Kādu īstenošanu! Vispār, ko es tādu daru? Es taču ne krāpu, ne nodevu, esmu kristālgodīgs!” sekotu Bijušā atbilde.

Tā kā visas atbildes un attaisnojumus es jau dzirdēju tūkstoš reizes un zināju no galvas, Bijušo netraucēju un nevaicāju, savu ziņkārību neapmierināju.

Viņš, kad pamodās, pats sāka mani terorizēt ar zvaniem un īsziņām, vēloties apmierināt manu zinātkāri. Šoreiz, protams, kā vienmēr, viņš atkal nebija vainīgs. Telefons un brālis bija tie, kuri nodarīja pāri viņa plāna veiksmīgai īstenošanai. Telefons izlādējās. Kāds nodevējs! Bet lādētāja nebija pie rokas, jo to nejauši aizņēmās brālis, kurš nu ir ļoti tālu, 200 m attālumā.

Pret tādu argumentāciju neko nevar iebilst!

Melot – ne akmeņus celt augšā! Mēle taču bez kauliem! Pateiktu labāk taisnību, tas būtu īsts brīnums! Kāpēc viņš meloja? Vienkārši es biju pierādījusi, ka esmu naiva muļķe, kurai nūdeles uz ausīm uzkarināt – īsta nieka lieta!

Bet visam ir savs sākums un beigas, un manam naivumam pienāks gals. Mans naivums bija manas jaunības zaļuma pierādījums. Nemaz nebiju pieredzējusi vecene (sieviete?), kura visu par visiem zina labāk nekā viņi paši. Bet ļoti gribēju tāda būt.

Šajā dzīvē “pēc”, tieši pretēji, es apzinājos savas vājās puses un varēju par tām pasmieties, nevis tēlot no sevis tādu gudrinieci – psihologu, kura īstenībā tālāk par savām rozā brillēm uz deguna neko nespēja ieraudzīt… Dzīvē “pirms” es domāju, ka biju manipulators, bet reāli biju manipulējamais. “Pēc” posmā, dzīvojot bez rozā brillēm, sāku redzēt reālo ainu. Tā ir cita, nemaz nav sliktāka vai labāka, ir cita!…

Brīnumjauki, Bijušais savā repertuārā, izmantojot situāciju, ierāpoja manā dzīvoklī, kad dēls atnāca no skolas, un no bērna telefona zvanīja man:

“Mīļā, viss ir kārtībā, es nedzeru, vienkārši izlādējās telefons, bet lādētājs pie brāļa.”

Es nevarēju atbildēt pienācīgi, jo iegāju pie kolēģes, atcirtu:

“Labi, nevaru runāt pašlaik, mājās aprunāsimies!” kaut gribēju viņu nosūtīt, kur tālāk.

Nekas, atbraukšu mājās, uzreiz sajutīšu burvestīgo aromātu un pasūtīšu. Steigties vajag lēnām…

…Jau sen biju saplānojusi jauku braucienu uz siltajām zemēm kopā ar bērniem. Todien, pelēkajā oktobra dienā, ieskatījos internetā, pabaudīju – cik tur būs skaisti! Cik spilgti saulaini! Cik dziļi jūraini! Cik silti smilšaini! Cik zili debesīgi! Ekstāze! Laime! Burvestība!… Līdz braucienam palika tikai astoņas dienas…!!! Fantasmagorija!!! Sajūsma!!!

Bērni zināja par pārsteigumu, bet nezināja par ceļojuma ģeolokāciju. Ceļojumu es plānoju laikā, kad bijām vēl kopā ar Bijušo un “pēdējo” reizi centāmies salīmēt mūsu laimes vāzi. Daudz ūdens noplūda, vāzi salīmēt neizdevās, un ar mums brauca vislabākais kompanjons, kuru var tikai iedomāties – mana mamma. Superīgi! Biju priecīga par šīm pārmaiņām, jo maija romantiskā ekskursija uz Itāliju ar bojfrendu, t.i., ar Bijušo, pārvērtās par fiasko. Kā suvenīru no ceļojuma es atvedu līdzi sapratni ka viņš nemaz nav īstais, un daudz šaubu klāt.

“Vai es viņu mīlu? Vai ir vērts tērēt savu laiku? Cik ilgi es vēl izturēšu viņa klātbūtni?” es uzdevu sev milzum daudz jautājumu, un skaidru atbilžu man nebija. Šis ceļojums arī tika saplānots, lai man tiktu skaidrība par savām šaubām, lai pārliecinātos savās jūtās, lai pārbaudītu jūtu patiesumu. Kad cilvēki kādu laiku atrodas kopā nepārtraukti 24 stundas diennaktī un pavada laiku kopā astoņas diennaktis, tad atklājas daudz kas no abām pusēm. Es konstatēju, ka mani piesaista vairāk ārējais izskats, nekā iekšējais saturs, jo uzvedība un manieres bija rupjas, bez inteliģences un manierēm. No septiņpadsmit gadīgā džentelmeņa atlika tikai atmiņas. Lai viņš atbilstu manām gaidām un vēlmēm, man vajadzēja visu laiku par to atgādināt, lūgt un pat pieprasīt!!! Man nebija lepnuma sajūtas par manu vīrieti, par izvēlēto partneri, bija kaut kā neērti, it kā kautrējos no viņa kompānijas. Mani izveda tas, ka viņu uztver kā vīrieti, kurš uzdāvināja ceļojumu savai sievietei, bet viss bija otrādi. Ceļojumu gan saplānoju, gan finansēju es. Jo viņš tajā laikā maksāja alimentus tiesas izpildītājam un uz savu kontu saņēma tikai 100 latus. No tā visa man bija riebīgi. Es gribēju, lai jaunajā dzīvē vīrietis par mani rūpētos, mani lolotu, nevis es viņa vietā. Atkal es jutos, it kā mēs būtu saimainījušies ar lomām, es – vīrietis, viņš – sieviete. Riebīgi!!!…

…Man bija taisnība, Bijušais piedzērās kopā ar brāli, bet šoreiz es viņam nedevu iespēju sevi apmuļķot. Biju gandarīta par savu drosmi, par savu neatlaidību. Malacis, tā turēt! Sāku atveseļoties no ilgstošas slimības, kas saucas – stulba mīlestība…

…Es steidzos māsiņas noradītājā virzienā, atvēru telpas durvis un ieraudzīju meitiņu embrija pozā, guļošs mazs ķermenītis milzīgā, baltā gultā. Bailes mani apskava vēl ciešāk. Es pienācu tuvāk, sataustīju priecīgu sejiņu un klusi pasaucu savu zaķīti:

“Emmočka, zaķīti!”

Viņas actiņas atvērās, un viņa man pasmaidīja pretī:

“Māmiņa, sveika!”

Man akmens nokrita no sirds! Viņa runā un smaida… Viss kartībā! Es sāku bučot meitas actiņas, pierīti un vaidziņus. Gribēju apskaut, bet, vēl ienākot telpā, uzreiz piefiksēju, ka Emma joprojām pieslēgta pie visādiem aparātiem, un liekas kustības var būt sāpīgas un pat bīstamas. Baidījos nodarīt ar saviem pieskārieniem meitiņai pāri. Es smaidīju un pļāpāju bezrūpīgi, it kā visa šī situācija, kurā mēs atrodamies, ir ikdienišķa un parasta. Kaut iekšā man bija ārkārtīgi bail, es nekad iepriekš nebiju saskārusies ar tādiem apstākļiem, telpa, vide, situācija, apstākļi – viss bija tik nezināms un biedējošs. Bet ārēji es turējos ar visiem spēkiem, lai mana meitiņa nepamanītu manu stāvokli. Es biju šokēta un dezorientēta, es neko nesapratu, bet biju pārliecināta – jābūt mieram, jābūt stiprai un priecīgai, lai bērns izveseļotos! Tas bija vēl viens satricinājums, kas kalpoja manā dzīvā no “pirms” līdz “pēc” pārvērtībām. Tā bija vēl viena situācija, kad es domāju, sliktāk jau nevar būt. Šis stress, ieraugot savu bērniņu bez kustībām, ar milzīgiem plāksteriem, satricināja mani līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Es un mana meita izdzīvojām šo smago pēcoperācijas periodu. Mēs, ciešanu dēļ, kļuvām aizvien stiprākas. Bet vīrs šo šoku nebija pārdzīvojis un stāvēja uz vietas, viņa dvēsele nekļuva stiprāka. Mēs ar katru dienu attālinājāmies vēl vairāk. Septiņas dienas pēc kārtas es gāju uz reanimācijas nodaļu un auklēju savu eņģelīti. Ja pirmajā dienā man bija pat bail skatīties uz meitas izoperēto vēderiņu, tad septītajā – es jau skaidri zināju, kā apieties ar pacienti. Un žigli nodarbojos ar meitu ar kājas vingrinājumiem, pati veicu mazgāšanas procedūras un masāžu, pārvietoju no vienas gultas malas uz otru, lai neveidotos izgulējumi; sekoju temperatūrai, barošanas tempam, temperatūras svārstībām, urīna izdalīšanai. Meitiņai tika ievietoti daži katetri: viens muguras daļā – otrs krūšu, tāpēc sāpes viņa nejuta, tikai bija diskomforta sajūta, jo īpaši pakustēties nevarēja un visu laiku gulēja, pat piecelties nedrīkstēja. Baroja caur vēnu, jo pati ēst pēc tik smagas operācijas nevarēja. Mēs ar Emmu it kā atgriezāmies agrā bērnībā, kad viņa bija pavisam mazulis un mamma par viņu rūpējās: baroja, mazgāja un spēlējās. Tikai bērnība mums bija bezrūpīga un viegla. Šajā brīdī mūsu prieku sarūgtināja tikai viena nianse – pēcoperācijas stāvoklis. Bet kad šoks un bailes mūs atlaida, mēs aktīvi nodarbojāmies ar izveseļošanās programmas īstenošanu. Sekojām mūsu specifiskajam režīmam un izklaidējāmies, cik tas bija iespējams. Medpersonāls bija ļoti atsaucīgs un nodrošināja mūs ar videomagnetofonu un televizoriņu, klāt tika pievienota laba videotēka: multenes, komēdijas un populāri-izglītojošas filmas. Pirmās trīs dienas bija kritiskās, turējās augsta temperatūra, bet, galu galā, situācija stabilizējās. Pagāja septiņas dienas, un šī perioda sākumā mēs domājām, cik lēni iet laiks, lai ātrāk mūs pārvestu uz normālu palātu. Tas nekad nebeigsies un ilgs mūžīgi! Gribējās ticēt, ka normālā palātā beigsies mūsu raizes. Es uztraucos par meitas svara zaudēšanu, bet mierināju sevi, ka drīz šis murgs beigsies un viss normalizēsies.

Septiņas dienas pēc kārtas mēs vingrojām, veicām higieniskās procedūras, pusdienlaikā meitiņa gulēja, es pa šo laiku paspēju kaut ko papusdienot un skrēju atpakaļ. Kas man palīdzēja pārdzīvot šo smago periodu – tas, ka es visu dienu līdz vakaram aktīvi darbojos, neatļāvu sev nolaist rokas, bet uzņēmos visas iespējamās rūpes par bērnu. Jo vairāk dari, jo vairāk spēka, ticības un pārliecības par labu iznākumu. Psiholoģijas grāmatās daudz raksta par pozitīvo domāšanu. Ticība jeb pozitīva domāšana, nav svarīgi, kā nosaukt, bet tāda domāšana mani turēja uz kājām. Mēs uzvarējām šajā cīņā un laimīgas pārbraucām no reanimācijas centra uz parastu palātu. Mūsu laimei nebija gala! Mēs esam brīvībā! Veiksme bija mūsu pusē, un mēs dabūjām divvietīgus “apartamentus” pat ar atsevišķu dušas telpu un tualeti. Tas bija fantastiski! Mēs gribējām apskaut visu pasauli, samīļot katru māsiņu un pat riebīgo nodaļas administratori…

…“Tina, sauc policiju!” piezvanīja man Zirneklis, kamēr es biju darbā. Es skrēju uz ceturto stāvu, bet man jau bija priekšnojauta, kas noticis. Manas gaidas attaisnojās, Bijušais sasita Zirneklim degunu un ausi. Man bija pilnīgi vienalga par Zirnekli, vienīgais, ko es sapratu, ka nenodošu Bijušo. Jo viņš man jau ir kā radinieks. Abiem diviem es devu zināt, ka mani neuztrauc dotā situācija:

“Dariet, kā vajag, zvaniet uz policiju, ja uzskatāt, ka tas ir pareizi!” pateicu Zirneklim.

Bijušajam devu padomu neatzīst savu vainu, lai Zirneklis vispirms to pierāda.

Pēc šī fakta es sapratu, ka man ir patīkami, ka Bijušais mani aizstāvēja, beidzot. Biju pat laimīga par to. Un, kad Bijušais atbrauca pie mums ciemos atvadīties, jo mēs ar bērniem gatavojāmies ceļojumam uz Turciju, es pat no pateicības ar viņu pārgulēju. Un atkal pieļāvu kļūdu, jo atstāju Bijušo ar domu, ka viss būs labi… Kaut pati domāju, kā tikt no viņa vaļā, vienkārši atvadījos, varbūt specifiskā veidā…

Viņš vēl man pateica dīvainu lietu:

“Ieņemsi bērnu vēl Turcijā.” Viņš domāja par sevi, es domāju ka stāvoklī nepalikšu, bet visādi var gadīties…

Aizlidoju uz Turciju, kopā ar mani brauca vismīļākie cilvēki – meita, dēls un mamma. Tāda veida ceļojums mums visiem bija pirmais. Mūs aizveda vectēvs, jo negribēju Bijušā līdzdalību. Visa situācija bija diezgan stresaina, un lidot es ne īpaši gribēju. Šodien, protams, es sapratu, kāpēc. Bet uz aizlidošanas laiku man nebija ne jausmas, kas notiks Turcijā.

Es iepazinos ar vīrieti. Tas fakts izmainīja visu manu domu gājienu. Man nokrita rozā brilles no acīm attiecībā uz Bijušo. Kuro reizi jau man tās nokrita! Tas nozīme, ka brilles bija no īpaši izturīga materiāla un es visu laiku tās liku sev uz acīm atpakaļ!!! Acīmredzams stulbums!!! Es ieraudzīju, ka viņš nemaz nav tik apburošs, ka ir vīrieši, kuri krietni vairāk atbilst manām gaidām… Viņus nevajag audzināt, mainīt un pārveidot. Viņi jau ir izglītoti, ar labām manierēm, ar veselīgiem ēšanas paradumiem, pozitīvu domāšanu. Jauki, mīļi un galanti.

Pirmās divas dienas Turcijā bija apburošas, maiga saulīte, bezgalīga jūra un zilas debesis. Visapkārt augstas palmas, zaļums un krāšņums. Pēc draņķīgā laika Latvijā Turcija mūs sagaidīja kā paradīze uz zemes. Pirmā diena Turcijā bija pati vieglākā un bezrūpīgākā no visām pārējām. Otrajā dienā mums tika organizēts kokteiļu saiets, kur vajadzēja izvelēties atpūtas un ekskursiju paku. Gids bija no Turcijas, tāpēc orientēties piedāvājumos bija komplicēti, jo tie krasi atšķīrās no Latvijas aprakstiem. Tā kā es biju vienīgā no manējiem, kas spēja izvelēties, un tā kā jautājumu man bija vairāk par atbildēm, es mēģināju sameklēt atbalstu pie blakus sēdošajiem. Apskatīju ar acīm visu auditoriju, pagriezos atpakaļ un uzrunāju pirmo ieraudzīto cilvēku, vai viņš vispār saprot kaut ko, un, ja saprot, varbūt man paskaidros. Galu galā, es nopirku ekskursiju paku, un ar manējiem devāmies atpūsties. Tajā brīdī es pat nepievērsu nekādu uzmanību nedz komunikācijas faktam, nedz komunikācijas objektam. Es biju vēl pilnīgi laimīga ar to, ka izrāvos beidzot no pelēkās eksistences, un nedomāju ne par kādām kaislībām. Ja man būtu burvju nūjiņa, šeit mans stāsts par Turciju beigtos, bet es, diemžēl, neesmu nekāda burve.

Trešajā dienā, kad mēs braucām ekskursijā uz Antāliju, sākās dīvainas lietas. Kāds čalis no mūsu grupas ļoti ieinteresējās par saskarsmi ar manu dēlu. Izradās, ka tas bija mans saieta domubiedrs. Viņa interese pakāpeniski paplašinājās, sākās pļāpāšana ar manu meitu, kamēr nonāca pie manis. Vispirms čalis un pēc tam klāt viņa māte pielipa pie mums kā lapa no pirts slotas. Es intuitīvi meģināju noturēt distanci. Ceļojuma sākumā man tas izdevās diezgan labi, bet beigās es atļāvu sevi iesaistīt kūrorta flirta kaislībās. Nakts pastaiga rožu dārza, šūpošanās šūpolēs, tas viss mūs sagaidīja mūsu pirmajā randiņā. Bet ar to mums nepietika, otrajā naktī mēs vērojām nakts debesis, izrotātas ar zvaigznēm Vidusjūras krastā. Vakarā mēs ar manu ģimeni un viņa māti izmēģinājām hamamu ar masāžu. Pēc turku pirts apmeklējuma viņš mani sagaidīja bārā, mēs papļāpājām kopā ar maniem bērniem. Tā kā jau bija vēls vakars, es bērnus aizdzinu gulēt, jo atpūtas ietekmē bērni piemirsa par disciplīnu, un man pienācās to diezgan stingri izrādīt. Mēs palikām divatā, un es viņam uzbraucu:

“Ko tev no manis vajag, liec mani mierā, es gribu vienkārši atpūsties bez jebkādām rūpēm.”

Un mēs rupji atvadījāmies. Es aizskrēju no telpas, pārpildīta ar emocijām.

“Ko viņam vajag, tā jau ir grūti, tā ir pietiekami problēmu – viena dzen otru. Joprojām mēģinu tikt galā ar pagātni un ar saviem vīriešiem. Un vēl klāt šis tipiņš. Kāpēc man tas viss?”

Es biju tik apvainota, tik nikna, ka nospriedu – tagad uz numuru labāk neiet, un devos apkārt teritorijai, pastaigāt gar jūru, nomierināties. Tā bija vēl viena mana kļūda, vajadzēja uzreiz doties uz numuru, bet to es sapratu tikai vēlāk. Es gāju pa celiņiem un žēloju sevi, raudāju, kāpēc tā viss notiek – atkal man ir slikti, atkal man ir grūtības ar pretējā dzimuma pārstāvi. Piegāju pie jūras un devos tālāk. Kamēr gāju un jau devos uz numuru, satiku šo draņķi. Viņš pīpēja pie atpūtas galdiņa. Es paātrināju soļus, bet viņš mani pamanīja un pasauca. Es mēģināju aizskriet no viņa, bet gļēvulis mani noķēra, pacēla rokās un aiznesa līdz pludmalei. Es centos izrauties, bet nebiju tik stipra kā viņš.

“Atlaid mani, ko tu dari, tu esi nenormāls,” es vispirms dusmojos, bet pēc tam jau smējos.

Draņķis manus protestus neklausījās:

“Es tevi sapratu, nevajag tavus vārdus uztvert nopietni. Jādara tieši otrādi. Es tevi neatlaidīšu. Ar mani tev būs labi.”

Viņš apsēdās, turot mani rokās, pludmales krēslā un turpināja:

“Sēdi. Es neļaušu tev pazaudēt laimi.”

Savu vai manu es nesadzirdēju, un viņam aizrādīju:

“Cik es sapratu no tavas mammas izteicieniem, tev taču ir sieva!”

Bet draņķis mani nomierināja, ka ar viņu attiecībām nav tik labi. Es viņam uzspiedu:

“Vispirms jāsakārto vecās attiecības, pēc tam var sākt jaunas!”

“Bet tad es varu pazaudēt savu iespēju,” viņš piebilda.

Šie vārdi mani uzrunāja, es padomāju, varbūt viņam ir taisnība, kamēr racionalizēsi, pazaudēsi laimi. Psihologi apgalvo, ka nedrīkst pēc vecām, vēl tik svaigām un problemātiskām attiecībām uzreiz ļauties jaunajām. Vecās traucēs jauno attiecību veselīgu attīstību. Manī cīnījās prāts ar sirdi. Tā nakts bija mana prāta zaudēšanas nakts. Es šo draņķi līdz šai naktij vispār neuztvēru nopietni, skaidri sapratu, ko viņam īsti no manis vajag. Bet tajā naktī viņš mani noķēra, viņam izdevās. Izrādījās, ka viņš ir viltīgāks par mani. Viņš bija stiprāks par mani tajā brīdī. Jo viņam bija mērķis, viņš zināja ko gribēja, “izklaidēties”, bet es biju vājāka par viņu, jo man skaidras saprašanas gan nebija. Pēdējos trīs gados es tik daudz cietu, bet biju stipra, jo man bija skaidrs mērķis. Bet, pēc draņķa vārdiem, es sagribēju atļauties sev pieļaut domu, ka manā dzīvē beidzot viss var būt tik brīnumaini kā pasakā. Ieradās princis, un tūlīt izglābs mani no tumšā cietuma un padarīs par laimīgāko sievieti pasaulē. Protams, es vienmēr ticēju, ka tā būs, tikai ne tik ātri, pēc vēl kādiem pāris gadiem.

Es viņam vēl gudrojos, vai, precīzāk teikt, cīnījos sava prāta labā:

“Man vajag kādus divus gadus, lai es varētu sākt jaunas attiecības…”

Vārdi bija gudri, bet nebija tik pārliecinoši, jo bija teikti jau par vēlu, un es ieķēros kā naiva muļķe. Šos vārdus vajadzēja pateikt agrāk, bet tā jau bija dzīve “pēc”, kur viss notiek, nevis es plānoju un īstenoju. Jā, nemaz nebija tik slikti “pirms” dzīvē!

Nākamo dienu mēs pavadījām, var teikt, kopā, pat visi kopā, jo līdzi mums staigāja bērni, mātes un grupas dalībnieki. Neskatoties uz “pūli”, mēs baudījām viens otra klātbūtni. Bet tagad mani pārņem doma, varbūt es biju vienīgā, kas baudīja. Šodien jau precīzi nepateikšu, bet tajā brīdī es biju pilnīgi pārliecināta, ka starp mums pārlidoja dzirkstele. Atceros vienu smieklīgu momentu. Ar savējiem un citiem sēdēju pludmales kafejnīcā, bet viņš pienāca, piesēdās pie manis un pavaicāja tik omulīgi:

“Kur bērni?”

Pirmajā momentā man palika jautri, smieklīgi. Bet pēc tam mana aukstā sirsniņa pavisam atkusa un mana bēdīgā dvēselīte sāka dziedat. Stulba govs, tik naiva, tik akla, tik pašpārliecināta par sevi. Bet paldies viņam par šo īso mirklīti, es kaut sajutu šo silto momentu, kad mīlošs tētis un vīrs rūpējas par bērniem, nevis bļauj bez apstājas un sūdzas par bērniem, par mani, par stulbo braucienu un vispār par dzīvi.

Pirmo dienas pusi gļēvulis mani atstāja mierā. Jo manā “melnajā” naktī viņam teicu, ka atbraucu, lai atpūstos no visa un visiem. Es pastaigājos viena pati pa pludmali, pasauļojos uz laipām kādu laiciņu. Nomierinājos, jo mieru pagājušajā naktī pazaudēju. Mans pielūdzējs pienāca pie manis tikai tad, kad es izdomāju peldēties. Viņš man piedāvāja izmēģināt zemūdens peldēšanu un nirt ar ūdens masku. Pateicoties viņam, es vispār peldējos, ja nebūtu viņa, es sēdētu krastā un tikai sauļotos. Zemūdens peldēšana, to manā gadījumā pat nedrīkst nosaukt ar skaisto vārdu “daivings”, atvēra man noslēpumainās jūras dzelmes. Protams, es pārspīlēju, tik dziļi es neuzdrīkstējos nirt, bet bija dīvaini, pat drusku bailīgi un vienlaicīgi apburoši. Draņķis peldēja tuvu, pavisam tuvu. Kad es atdevu masku dēlam, mēs peldējāmies vēl tuvāk viens otram, viņš mēģināja pieskarties manam ķermenim. Bet darīja to, kamēr bērni neredzēja, kamēr neviens neredzēja. Es smējos un nepievērsu uzmanību tādai niansei, jo pat nespēju padomāt, cik es stūrgalvīgi uzvedos, padodoties emocijām. Cik pavirši pret savu vājo dvēselīti! Tad vajadzēja izbeigt šo farsu. Es vienkārši atslēdzu prātu un baudīju dzīvi, jo nedomāju, cik tas viss var būt bīstami. Cik šis bezvainīgais flirts var sāpināt nākotnē! Es pēdējos gados biju gatava nepatikšanām, grūtībām, negatīviem pārdzīvojumiem, ciešanām. Un pārvarēšanai. Bet man nebija ne jausmas, ka bauda, prieks var būt tik bīstama lieta priekš manas norūdītās dvēseles. Es kā pasakas ļaunais varonis Kosčej bessmertnij, kurš no indes negrima, bet no tīra ūdens gan bijis pagalam. “Mūžu dzīvo, mūžu mācies.”

Pēc vakariņām mans jaukais kavalieris organizēja grupas braucienu uz turku tirgu. Tā kā mēs braucām mikrobusiņā, vietu bija pamaz. Tieši man vietas nepietika, un es sēdēju viņam klēpī un atkal pieļāvu vēl vienu kļūdu, atļāvos baudīt momentu. Kaut vajadzēja ar to visu izbeigt, un tā būtu pati gudrākā, bet, protams, neloģiskākā rīcība šajā gadījumā. Pa tirgu es staigāju kā miglā, domās man bija tikai viņš. Bet viņš kaut kur pazuda no mana redzes loka. Kāds turks bija ļoti galants un piedāvāja man savu virsjaku, jo ārā bija ļoti vēsi. Domāju, ka manam jaunajam draugam tas ne īpaši patika, bet man bija auksti, un es aizņēmos jaku uz laiku. Mums bija divas stundas, lai iepirktos. Man tas viss jau apnika. Sagribējās uz tualeti, un, kamēr gāju, kāds turks mani ielūdza savā bodītē. Es secināju, ka puisis grib paņemt jaku atpakaļ, un atdevu to, bet viņš ielūdza, kā izradās, pie jakas īpašnieka. Mēs ar mammām un bērniem iegājām iekšā, apsēdāmies, un jakas īpašnieks ļoti uzbāzīgi mēģināja dabūt manus kontaktus. Pa šo laiku ienāca mans kavalieris un pasauca mani uz tualeti, bet jakas saimnieks to sadzirdēja un piedāvāja savas labierīcības. Es izmantoju turka piedāvājumu pieklājības dēļ, bet domāju, ka manam draugam tas nepatika. Braucot atpakaļ uz viesnīcu, es atkal sēdēju klēpī un baudīju dzīvi. Protams, es tajā momentā uzskatīju, ka tas bija abpusēji.

Trešajā naktī mēs pavadījām laiku kopā ar citiem mūsu grupas dalībniekiem – jaunajām un jaukajām meitenēm, spēlējām visādās jautras spēlītes. Viena no tām bija “Mans sapnis”. Visi spēlētāji iesaistījās aktīvi, bet nezinu, cik nopietnas un godīgas atbildes deva pārējie. Es pastāstīju par manu sapni atklāti. Ar domu, ja teiksi skaļi, tad vajadzēs strādāt, lai sapnis īstenotos. Pielūdzējs atkal bija tik laipns, galants un uzmanīgs, bet es jau biju tik akla un kurla, nespēju racionāli domāt, spriest un pieņemt adekvātu lēmumu – izbeigt šo farsu. Kad mēs gatavojāmies doties pie miera, viņš uzaicināja visas meičas iedzert vīnu pludmalē. Es biju satraukta, jo sapratu – vairs tādas burvīgas nakts nebūs. Mani viņš arī pasauca, es kā stulba govs piekritu iet kopā ar kompāniju. Bet vajadzēja aiziet uz numuru, tā būtu prātīgāk un vienkāršāk. Pasēdējām pludmalē – zvaigžņu debesis, vīns un viņš blakus. Bija labi, bet skumji, ka jātērē laiks ne uz to un jādalās ne ar tiem. Vīna ietekmē, es, viņš un “trešais liekais”, bet īstenībā laba meitene, izdomājām gulēt zem zvaigžņu debesīm jūras šļakstu pavadībā. Aizgājām pēc segām katrs uz savu numuru. Es nepaņēmu, jo manējie jau gulēja, bet man atslēgas no numura nebija. Kavalieris padalījās ar segu, mēs iekārtojāmies, kopā ar mums gulēja arī meitene. Un sajūta man bija dīvaina, jūtas pretēji polāras – sajūsma no pasakainām debesīm, jūras, viņa klātbūtnes, un pretīgums. Es jutu, ka skuķis seko mums, viņam bija vienalga, bet man ne. Es jutos kā bērns vecāku gultā. Es jutos nedabiski, pretīgi – viens glauž manu pupu, otra vēro procesu. Varbūt dzīvē “pirms” es paciestu, bet tagad es neredzēju jēgu. Tāpēc, kad mūsu vērotāja aizgāja uz dāmu istabu, es piedāvāju viņam iet atpakaļ katram uz savu numuru. Viņš piekrita, pats kā īsts džentlmenis paskaidroja meitenei mūsu lēmumu, un mēs aizgājām. Man bija tik patīkami, ka viņš pats uzņēmās iniciatīvu, neslēpjoties aiz manas muguras, atrisināja situāciju. Bet tajā naktī es sajutu, ka viņā kaut kas pārslēdzās attiecībā uz mani. No rīta viņš bija jau cits, auksts un cinisks, mēs vairs tik draudzīgi nepļāpājām, bet es jau iesaistījos un asi pārdzīvoju viņa aukstumu. Vēlējos pievērst viņa uzmanību, gribēju turpinājumu.

Nākamajā dienā es sauļojos, bet viņš atnāca uz pludmali un, paņemot atpūtas guļamkrēslu, izvietojās ar savām kājām pret manu seju. Es biju izvesta no sevis, gribēju aiziet, kā to izdarītu iepriekš, dzīvē “pirms”, bet šoreiz es paliku uz vietas. Viņš, savukārt, bija jau nevis galants, bet augstprātīgs. Bezrūpīgi pļāpāja ar jaunu draugu – reāli patīkamu un jautru cilvēku, staigāja kopā ar viņu apkārt un beidzot pat iemiga. Es jau biju iesaistījusies šajā farsā un pārdzīvoju viņa vienaldzību, bet savas emocijas centos nevienam nerādīt. Likteņa ironija vai pasaka par lapsu un stārķi! Pastaigāju vienatnē, kopā ar savām domām pa pludmali. Pavēroju jūru, tā bija ļoti skaista, agresīva un skaista! Un secināju, ka dzīve turpinās. Pēc manas pastaigas aizgājām ar manu ģimeni uz pludmales bāru ieņemt ko siltu, jo vakara pusē saulīte jau nesildīja. Un, ak, laime! Kungs piegāja pie mums. Atkal es biju bipolāro jūtu varā: priekā – viņš atnāca, un trauksmē – viņš tikai spēlējas. Parunāja, pasmaidīja un aizgāja.

Pēc vakariņām kā parasti ar ģimeni devāmies uz viesnīcas atpūtas kompleksu, satikāmies ar viņu. Viņš atkal ieņēma cinisku nostādni un pavadīja laiku ar tīkamākiem cilvēkiem, pīpēja, klaiņoja kaut kur. Es pavadīju laiku kopā ar meitu un mammu. Mēs izvietojāmies ērtajos krēslos: meita sērfoja internetā, dēls skraidīja ar draugu, mēs ar mammu mierīgi pļāpājām. Pēkšņi pie mums pienāca turks, kurš bija aizdevis man jaku tirgū. Un, ak, laime vai likteņa ironija, arī ciniķis izdomāja veltīt man savu dārgo minūtīti. Šis likteņa joks mani izveda no tik vājā līdzsvara. Hasančik – tā sevi nosauca turks, bija īsts malacis, turēja savu vārdu, jo mūsu pirmajā tikšanās reize solīja atbraukt. Un atbrauca, kā solīja. Viss, mans kavalieris to jau pārdzīvot mierīgi nevarēja, un aizskrēja kopā ar bērniem uz otro stāvu spēlēt biljardu. Ļoti vīrišķīga uzvedība. Es paliku ar šo karsto puisi pirmajā stāvā. Bet, kad visi skatītāji aizgāja savās darīšanās, turks vairs neuzvedās tik uzbāzīgi un mākslīgi kā pērtiķis. Kļuva adekvāts, pieklājīgs, bet es skaidri zināju, ka viņš man neder. Tāpēc nemocīju normālu vīrieti un atteicu viņam, pieklājīgi, bet atteicu. Es redzēju, ka viņam bija sāpīgi dzirdēt manu atteikumu, bet labāk tā, nekā spēlēt uz cita cilvēka jūtām. Man arī bija sāpīgi, ja cilvēks, kuram es uzticējos, izrādījās vienkārši tukšs, vienkārši dzīves baudītājs. Hedonists. Viņš mani tik viegli atstāja ar šo pielūdzēju, pat necīnījās. Protams – es viņam biju izklaides objekts kūrortā. Atvadījos no turka, pateicos viņam par patīkamo iepazīšanos, uzslavēju par to, ka turēja savu solījumu:

“Mūsu laikos tas ir ļoti rets gadījums, kad vīrietis tur vārdu!!!” Un aizskrēju uz otro stāvu pie mūsu kompānijas. Hedonists kopā ar savu domubiedru ļoti priecājās par notikumu ar Hasanu, ņirgājās, ironizēja. Man bija sāpīgi. Tādu gļēvuļu dēļ es apvainoju cilvēku. Jā, stulba muļķe! Es pajautāju “īstajiem” vīriešiem:

“Kāpēc aizgājāt? Atstājāt mani ar svešu vīrieti, mēs esam taču vienas valsts pārstāvji?”

“Vīriešu solidaritāte!”

Un mans kavalieris turpināja ironizēt:

“Nu, lūk, būtu tev villa jūras krastā! Ar šo Hasančiku piepildītos tavs sapnis!”

Cietsirdīgi, bet es vienalga sēdēju blakus un baudīju viņa klātbūtni. Šodien es sapratu, ka viņš mani vispār nopietni neuztvēra, viņam vienkārši bija garlaicīgi, un mani viņš izvēlējās, lai tiktu galā ar garlaicību. Vispirms parādījās pie horizonta mani bērni, pēc tam es klāt, un viņš vairs negarlaikojās. Viņam kļuva jautri. Viņam līdz ar katru dienu kļuva jautrāk un jautrāk, bet man sliktāk un sliktāk. Šo nakti mēs pavadījām katrs pie sevis, bez jebkādiem randiņiem. Un pēdējās dienas bija šausmīgas, es jau ienīdu šo kūrortu, šo valsti. Vaicāju Dievam:

“Kāpēc man, vai es nepietekoši vēl cietu savā dzīvē?”

Es turējos. Pēdējā atpūtas dienā es kopā ar bērniem apmeklēju viesnīcas saunu, jo dēls ļoti lūdza. Un laiks bija tik riebīgs, ka saunas apmeklējums ļoti prasījās, lai pienācīgi atvadītos no siltajām zemēm. Saunā bija labi, bet hedonista klātbūtne traucēja manu sirdsmieru. Bija tik sāpīgi just viņa vienaldzību. Es turējos. Vienīgā doma, kas man palīdzēja turēt seju, sapratne, ka ir divas labas lietas no šī visa farsa: es atbrīvojos no Bijušā pavisam uz mūžu, un drīz visas šausmas beigsies, jo pēc dažām stundām atgriezīšos Latvijā un visu aizmirsīšu kā murgu. Autobusā es sēdēju ar dēlu, hedonists uzreiz aiz manis. Sēdēja un izvietoja savas kājas pie mana sēdekļa. Varbūt nejauši, bet man likās, ka viņam bija ļoti tīkama tāda poza. Es pat jutu, kā viņā cīnījās pretrunīgas jūtas. Gribas, bet nevajag, kāpēc, ja mājās gaida ģimene. Pa ceļam uz lidostu viņš bija ļoti atturīgs, ļoti dīvains. Es viņu vispār jau nemēģināju saprast, gribēju vienkārši atgriezties Latvijā un pēc iespējas ātrāk visu aizmirst. Bet, tā kā viņam atkal bija garlaicīgi, viņš turpināja izklaidēties. Lidmašīnā hedonistam paveicas apsēsties vienam un vērot brīnišķīgo skatu pa iluminatoru. Es sēdēju kopā ar bērniem. Viņam palika pavisam garlaicīgi, un ko viņš izdarīja? Nu, protams, pasauca mani pie sevis.

Es jau biju nospēlējusies pietiekoši, mans prāts beidzot ieslēdzās, tāpēc nepiekritu un paliku ar bērniem. Viņš pasauca otro reizi, un, diemžēl, mans sasodīts prāts atkal atslēdzās, un es padevos, stulba govs! Nevajadzēja nekādā gadījumā, vajadzēja turēties ar pēdējiem spēkiem! Vai nepietekoši man bija sado – mazo? Es kā romantiska muļķe virzījos pretī savai “laimei”. Tad viņš mani vienkārši lēni noslepkavoja. Sadists baudīja katru mirkli, spēlējoties ar manām jūtām. Stjuarti atnesa uzkodas, bet man ēstgribas nebija jau kuro dienu pēc kārtas. Man palika šokolādes batoniņa gabaliņš, un hedonists to apēda. Padomāju, ak, apēda pēc manis, pēc pilnīgi sveša cilvēka! Mana sirds jau bija pārpildīta. Bet viņš turpināja, uzzīmēja man uz rokas mīļu ainiņu: mēnesi, zvaigznes un šūpoles – mūsu pirmo randiņu. Es jau nevarēju nedz aizsargāties, nedz cīnīties, tikai slēpos, skatoties caur iluminatoru uz debesīm, un klusiņām raudāju. Bet viņam bija par maz, gribējās novest ņirgāšanos līdz augstākajam punktam. Kad izslēdza gaismu, viņš mani noskūpstīja. Mēs skūpstījāmies, kamēr neieslēdza gaismu. Šodien es apzinos, ko nozīmēja šis skūpsts – neko, priekš viņa tas bija atvadīšanās žests, un viss. Bet tajā brīdī, tāpēc, ka prātam vārdu neviens nedeva, sirds visu interpretēja citādi. Sirds cerēja, ka tas skūpsts ir tikai sākums… Kāpēc gan nē, varbūt es jau esmu nopelnījusi savu LAIMI ar stipru vīrieti, kurš zina, ko vēlas. Nekas, ka tik ātri…Varbūt tas nozīmē – tam tā jābūt!!!

Kad braucu uz mājām, manā galvā kā romantiskajās filmās skanēja mūzika, visa nakts pasaule man spīdēja kā saules diena. Iedomājos, ka esmu nopelnījusi laimi, izdomāju, ka viņam reāli ir krīze attiecībās ar sievu, gluži kā man, kad meitai bija pieci gadi. Tajā laikā es neuzdrīkstējos atbrīvoties, bet vienalga to izdarīju, pēc desmit gadiem. Domāju ar sirdi nevis ar galvu un pazaudēju sirdsmieru. Nezināju, kad es atgūšos? Pagāja gandrīz divi mēneši kopš Turcijas piedzīvojuma, bet man joprojām sāpēja.

Tā man vajag, laba dzīves mācība, nekad nedomā, ka tu esi drošībā, jāuzmanās. Kamēr esi vāja un trausla, jābūt ļoti piesardzīgai, citādi, ja ļausi sev atslābināties kaut uz brīdi, nožēlosi. Jo pēc tam sāpēs vēl stiprāk nekā sāpēja. Veca brūce jau kā hroniska slimība asi nesāp. Bet svaiga rēta sāp ļoti stipri, pat neciešami. Negaidītas sāpes norauj pamatu zem kājām. Jābūt uzmanīgai, nevajag domāt, ja sakārtoji pagātni, tagadne pati par sevi būs laba un mīļa. Nemaz tā nav, jārēķinās ar to, ka apkārt tev ir daudz cilvēku, kuri vēlas izklaidēties, atpūsties – vienkārši baudīt dzīvi, un sanāk, ka uz tava rēķina, pat netīši, bet uz tava. Nav runa par materiālo, naudu ir vieglāk atgūt atpakaļ – pastrādāt un nopelnīt. Runa ir par garīgo, kā atgūt atpakaļ sirdsmieru? Nopelnīt? Kā? No kura avota smelt enerģiju? Par to jādomā pašai, neviens cits tavā vietā par to nedomās, tikai pati vari sevi aizsargāt no garīgas enerģijas noplūdes. Kas mūs nenogalina, padara stiprākus!

Pati esmu vainīga, sagribēju tik ātri tik vieglu un laimīgu dzīvi ar ideālo vīrieti. Secinājums: nevar būt tik ātri, tik viegli un tik ideāli! Kā man pateica hedonists – tu gribi visu un uzreiz!

Pēc vēl divām nedēļām es jau varēju paironizēt par sevi, par šo pikanto gadījumu – korektāk nosaukt negadījumu manā dzīvē “pēc”. Sāku rakstīt, sāku atgūties. Un atkal pieminēšu – kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Bet divus mēnešus pēc notikuma es pat rakstīt nevarēju. Momentā, kad pazaudēju cerību mīlēt un būt mīlētai, dzīve man iekrāsojās pelēkās krāsās, mani pārņēma apātija. Man bija vienalga par visām tik svarīgajām lietām pirms ceļojuma: šķiršanās komplikācijām, darba intrigām, skolas sekmēm. Tas viss likās primitīvi un neaktuāli. Pirms ceļojuma es biju spēcīga un auksta kā klints, skaidri zināju, pret ko jācīnās. Bet pēc ceļojuma es pazaudēju ienaidnieku bijušā vīra izskatā, no kura vajadzēja atbrīvoties, pazaudēju mērķi. Sapratu, ka Bijušo nemīlu, Zirnekļa naudu negribu. Cīnīties nav par ko un ar ko. Cīnīties vispār nav vajadzības. Sagribējās vienkārši mīlēt un būt mīlētai, vienkārši baudīt dzīvi, neskatoties uz pagātni. Bez kontroles, bez rūpēm, ļauties jūtām un pabūt vienkārši jaunas, jautras un vājas sievietes lomā. Apzinos, ka apnika spēlēt stipras sievietes lomu: atbildēt par visu un visiem, kontrolēt situāciju, visus un visu vadīt. Sagribējās atļaut sev dzīvot pēc hedonisma dzīves principiem? Kaut uz brīdi, kaut dažreiz. Sagribējās, bet neizdevās. Izdotos, ja es zinātu, ko konkrēti gribēju, bet man pašai nebija ne jausmas. Es nebiju pārliecināta, vai varēšu noturēties vieglo attiecību rāmjos. Mana sirds nekā nevarēja samierināties, ka tik naivi kļūdījās. Un veselus divus mēnešus nedeva manam prātam mieru, mudinot rīkoties – cīnīties par savu utopisko laimi. Pirmās divas nedēļas mēs aktīvi sazinājāmies, bet līdz ar katru nākošo dienu distance starp mums auga. Mūsu piecas dienas salīdzinājumā ar viņa pieciem gadiem bija kā peļķes un jūras pretestība. Mūsu piecas dienas salīdzinājumā ar maniem 18 gadiem bija kā briljanta un cirkonija spīdums. Viņu sagaidīja progresīva un pievilcīga sieva, mani regresīvs un rupjš Bijušais. Visi mani centieni baudīt briljanta spīdumu izrādījās par tukšiem, jo viņam mūsu tikšanas bija tikai “peļķe”! Mēs ar sirdi pazaudējām, prātam bija taisnība – tad viņam tagad priekšroka, lai rullē!

Katrā situācijā ir savi plusi un mīnusi. Par mīnusiem vieglāk spriest – pašas par sevi runā pārdzīvotās emocijas un jūtas: sarūgtinājums, dusmas, neapmierinātība, vientulība un satricināta pašapziņa. Bet plusi arī eksistē, un tie ir vairāk nozīmīgāki nekā mīnusi. Pirmkārt, pieredze! Manos spēkos – neļaut sevi noķert, vienkārši jāuzmanās! Padosies manipulācijai, pati būsi vainīga! Un galvenais ieguvums – es atbrīvojos no Bijušā un Zirnekļa, nav vairs nedz jūtu, nedz atkarības.

Tagad atlika tikai ar sevi tikt galā, savest sevi kārtībā, gan fiziskā, gan garīgā. Jāsāk ar sava dzīves plāna sastādīšanu. Jo dzīvē “pirms” man bija ar ko ņemties: es kontrolēju un kritizēju Bijušo un Zirnekli, viņu dzīves. Tagad man tas vairs nav aktuāli, ne izdevības, ne gandarījuma no tādas kontroles. Jāsāk ar sevi, jāsāk no sevis. Jo nav, par ko sūdzēties un no kā slēpties, un ko slēpt.

Manu bērnu un mana materiālā drošība sastāv pārsvarā no mana darba ienākumiem, mazāk no alimentiem un valsts pabalsta. Līdz ar to darba eksistenci jānovērtē, savu kompetenci jāpilnveido pastāvīgi. Jāapmeklē kādi kursi vai semināri kvalifikācijas celšanai.

Ir vērts turpināt pašizglītošanos, bet nu jau var mācīties to, kas patīk, nevis to, ko vajag. Kaut kas saistīts ar manu mīļo psiholoģiju vai mākslu.

Jāapmeklē, piemēram, valodas kursi, varbūt pat angļu valodas.

Bērniem jāatbalsta veiksmīgu mācību procesu un ārpus skolas aktivitātes. Privātskolotājus, pulciņus.

Fiziskā kultūra, ar to man vispār švaki iet. Ja par materiālo dzīves pusi es rūpējos ilgus gadus, tad šo svarīgo momentu es izlaidu. Protams, ne viss ir slikti, ar lieko svaru man problēmu nav, jo cenšos ēst veselīgi. Bet vajag apmeklēt jogu, vēderdejas. Tas būs vērtīgi, jo veselā miesā vesels gars. Jāapmeklē baseins kopā ar bērniem…

…Parastajā palātā mēs ar meitu, domājām – beidzot varam atslābināties.

Vai var būt vēl sliktāk? Beidzot, ja tik daudz pārdzīvojām, varēsim atpūsties, priecājāmies mēs. Ko mēs zinājām par rehabilitācijas periodu – jāguļ mierīgi un jāklausa mediķus, tad viss būs labi.

Tomēr tā nebija, mani pasauca meitas dakteris un deva norādījumus – bērnu pēc tik smagas operācijas nedrīkt barot tāpat kā parasti, jādod speciāls uzturs, kas pēc izskata atgādina dzeramo jogurtu, bet pēc garšas ir ne visai patīkams. Bet jādod tikai šis uzturs, citu variantu vienkārši nav.

Uztvēru šo informāciju ļoti viegli, nodomāju – kāpēc tik ilgi jāstāsta par to. Meitiņai vienmēr garšoja dzeramais jogurts. Šī aktivitāte mums neizsauks grūtības. “Neziņa neatbrīvo no atbildības.” Es priecīga aizgāju uz palātu, atnāca māsiņa un noinstruēja, kā šo jogurtiņu lietot. Pa maziņām porcijām, kādus 20 ml katru stundu. Mēs ar meitu bez šaubām un aizdomām izpildījām instrukciju, un pēc pusstundas sākās mūsu jautrā dzīve. Akurāt pēc katras ēdienreizes uzņemšanas sākās vemšana. Cik bijām ieņēmušas, tik gāja ārā. Un tā visu dienu. Vakarā mēs ar meitu bijām nekādas, no mūsu prieka un optimisma nekas nebija palicis. Tajā brīdī es atzinu – var būt vēl sliktāk. Vēl pie speciālā uztura pienākas sekot šķidruma uzņemšanas un izdalīšanās grafikam. Katru uzņemšanu es mērīju un pierakstīju vienā ailītē, bet iziešanu citā ailē. Katru reizi un katru gramu. Iziešanas produkta urīnu mērīt es gāju speciālā telpā, kur tika izvietoti svari. Tā kā ar ēšanu mums neveicās, es aizgāju pie daktera un pasūdzējos par mūsu slikto dzīvi. Mēs sarunājām, ka nopirkšu lejā kafejnīcā īsto actimel un došu meitai. Uz mūsu risku, jo pēc teorijas tā darīt kategoriski aizliegts, bet dzīvē vajadzēja rīkoties, nevis gaidīt, kamēr bērnam pazudīs pēdējie dzīvības spēki. Nākošajā ēdienreizē iedevu meitai actimel. Un brīnums, viņas organisms pieņēma to no pirmās reizes. Riebīgā un bīstamā mūsu gadījumā vemšana beidzās vienā momentā. It kā tās vispār nebūtu bijis. Pēc veiksmīgas ēdienreizes meitiņa gribēja uz tualeti, pati piecēlās kājās un lēnām pačāpoja līdz gala punktam, protams, es viņai palīdzēju. Turēju, cik tas bija iespējams, jo rēta bija liela un zem padusēm turēt es baidījos, jo varētu nodarīt pāri. Tāpēc es biju blakus, bet meitiņa lēnām virzījās uz priekšu. Katrs solis bija kā uzvara cīņā par atveseļošanos. Manī valdīja lepnums par manu maziņo cīnītāju – īsto varoni. Jo pārvarēt bailes nodarīt sev pāri, sāpes – tas bija nopietns panākums. Mēs ar Emmu bijām tik uzbudinātas, ka gribējās gan raudāt, gan smieties vienlaikus. Nākošreiz meitiņa pati gāja uz dāmu istabu, un, kad atgriezās atpakaļ gultā, es pamanīju, kāda tieviņa viņa palikusi, bail bija pat skatīties. Es uztraucos par viņas pašsajūtu un iespēju atgūties pēv operācijas un reanimācijas. Bet es ticēju labam iznākumam. Un turpināju uzvesties tā, lai bērnam nerastos pat minimālas šaubas par izveseļošanos. Viņa smēla enerģiju no manas pārliecības avota, mans zaķītis.

Tā mums gāja, veiksmes brīži mainījās ar neveiksmēm ļoti ātri, pat vienas dienas laikā. Tikko atradām izeju no ēšanas strupceļa, citas komplikācijas nāca virsū, lai mēs pat nedomātu atslābināties kaut uz brīdi. Meitiņai rezekcijas rezultātā tika ievietots katetrs vēderiņā, lai pa cauruli izvestu visu lieko šķīdumu speciālajā konteinerā. Viss mums gāja labi, kamēr nepienāca nakts. Meitiņa jau devas gulēt, kad pamanīja, ka palags zem viņas ir mitrs. Mēs sākām meklēt cēloni un konstatējām, ka pa cauruli šķīdums nemaz vairs neizdalās, bet brīvā ceļā tek uzreiz no vēderiņa cauruma. Konteineris, kamēr bija kartībā, izskatījās piepumpēts kā balons, bet tagad tukšs kā lupatiņa. Šķīdums konteinerī iepriekš bija caurspīdīgs, dzidrs, ar tādu rozu nokrāsu, bet tagad pārvērtās dzelteni bālā krāsā. Es aizskrēju pakaļ māsiņai, viņa izsauca dežurējošo ārstu. Dakteris kavējās, līdz ar viņa kavēšanos auga mana trauksme, kuru es, protams, meitai nerādīju. Galu galā, atnāca ārsts, bet labāk no viņa apmeklējuma mums nepalika. Viņam nebija ne jausmas, kas notiek un kā tālāk rīkoties. Viņš mums rekomendēja piezvanīt ārstējošam dakterim un pie viņa noprecizēt mūsu tālāko rīcību, un aizgāja prom. Ar ko bijām, ar to palikām. Ar māsiņu mums paveicās nosacīti. Viņa atbildīgi mēģināja sazvanīt dakteri, bet bez rezultāta. Bija jau nakts, un cilvēks vienkārši gulēja. Es turējos, bet māsiņas noskaņojums mani “iedvesmoja uz panākumiem”, kad mēs ar meitu uzdrošinājāmies pavaicāt:

“Kas notika ar šķīdumu, kāpēc tā krāsa ir tik bāla tagad?”

Māsiņa “nomierināja” – tās ir olbaltumvielas, kuras ir ļoti nepieciešamas mūsu gadījumā, kad bērnam it tik zems svars. Un šis vielas vienkārši iziet no organisma!

Es biju šokā! Mana meitiņa reanimācijas periodā pazaudēja svaru, un tagad mums iztek kas svarīgs mūsu izdzīvošanai, bet mēs neko nedarām. Vienkārši skatāmies, un viss! Mēs taču nezinām, ko darīt, man tikai intuīcija, māsiņai tikai medicīnas zināšanu pamati. Ar to vien nepietiek. Mēs, protams, pieļāvām tādu hipotēzi, ka, ja izrautu šo cauruli, labā šķīduma iziešana izbeigtos. Bet uzņemties tādu atbildību māsiņa neapņēmās. Es arī. Meitiņai vaicāju par pašsajūtu, viņa mani mierināja:

“Es neko sliktu nejūtu, mammiņ. Viss būs labi. Vienīgais, gribu gulēt, jau ir nakts taču.”

Māsiņa atnesa mums vienreizējos autiņus, lai bērnam būtu ērtāk gulēt. Visu nakti es gandrīz negulēju. Visu laiku vēroju meitas stāvokli, mainīju autiņus. Meita gulēja mierīgi. Gandrīz astoņas stundas šķīdums tecēja, bija ļoti bail, bet kas man atlika – tikai ticēt labajam. Beidzot atnāca ilgi gaidītais rīts, un kopā ar to mūsu dakteris. Es devos pie viņa, pastāstīju par dīvainā šķīduma izdalīšanos, un viņš nozīmēja mums sonogrāfiju. Bet es ar labiem nolūkiem, jo viņa taču tik daudz svarīgo olbaltumvielu pazaudējusi, jau pabaroju meitu. Kad mūs paņēma uz sonogrāfiju, dakteris konstatēja, ka apskati vajag atlikt uz stundu, jo aiz jogurta nekas nebija redzams. Mēs atkal gaidījām savu laiku, bet dakteris nolēma izņemt katetru bez sonogrāfijas, jo šķīdums turpināja tecēt bez apstājas. Un atkal brīnums, tikko dakteris izvāca caurulīti, šķīduma izdalīšanās apstājās. Mans noskaņojums no šausmu stāvokļa pārvērtās par pilnīgu laimi. Es biju tik laimīga, ka man šķita, ka es lidoju! Biju gatava ne tikai sabučot, bet arī nēsat dakteri uz rokām.

Atkal nodomāju – nu viss, sliktāk jau nevar būt. Uz kādu laiku veiksme bija mūsu pusē. Meita sāka atgūties ļoti ātri, katru stundu viņai kļuva arvien labāk un labāk. Un, ja uz pārsiešanu mēs braucām sākumā ar ratiņiem, tad pēc caurules izņemšanas meitiņa gāja pati. Mēs atguvām spēkus ļoti ātri, katru stundu mēs sasniedzām arvien labākus rezultātus. Labi ēdām, čurājām, kakājām, daudz staigājām pa koridoru, lai viss medpersonāls redzētu, cik mums jau labi iet un pastāstītu par to mūsu dakterim. Jo mēs ļoti gribējām doties uz jaunā gada svētkiem mājās. Pēc iespējas ātri atgriezties mājās, aizmirst par visām šausmām un sākt baudīt dzīvi pilnā sparā. Ļoti gribējām atgriezties normālajās sliedēs, kur valda laime, prieks un veselība. Atgriezties atpakaļ un kļūt atkal par laimīgu ģimenīti. Tā kā veiksme bija mūsu pusē, dakteris mūs izrakstīja, un mēs, pašas laimīgākās uz visas pasaules, devāmies mājās. Esot slimnīcā tik ilgu laiku, es daudz ko iemācījos no slima cilvēka aprūpes mākslas un atzinu, ka labākais aprūpētājs priekš bērna – tā ir mamma. Jo neviens svešs cilvēks, lai cik viņš nebūtu profesionāls, nevar just līdzi bērnam un dalīties ar savu dzīves enerģiju. Ne tāpēc, ka nevēlas, tāpēc, ka tādu pacientu ir daudz un katram sava traģēdija. Jo dāvāt spēku – tas ir tuva cilvēka darbs, personālam jāstrādā ar vēsu prātu, lai veiktu savu darbu atbildīgi un profesionāli. Tikai tuvs cilvēks ir blakus ik brīdi. Un tas ir zelta vērts! Man paveicās, ka man bija iespēja būt kopā ar manu bērnu. Citādi es nevarētu, ne šajā gadījumā! Ja iepriekš es ļoti baidījos pazaudēt savu “dārgo” darbu, tad tajā brīdī es bez jebkādām šaubām izdarīju pareizo izvēli. Nekāda nauda, neviens darbs nebūs man vajadzīgs bez mana bērna. Protams, maksimāli pēc iespējas visu darbu es paņēmu līdzi uz slimnīcu, gan telefonu, gan darba portatīvo datoru, un kārtīgi pildīju savus darba pienākumus, tāpēc man nebija laika sevi žēlot. Galvenais nosacījums, lai spētu smelt dzīves enerģiju – kaut ko darīt, nevis sēdēt un žēlot sevi. Ja man nebūtu, ko darīt, es sajuktu prātā. Kad meita rehabilitējās intensīvās terapijas nodaļā, es strādāju līdz desmitiem rītā un pēc desmitiem vakarā, jo pacientu apmeklēšanas laiks bija tieši starp šo laiku. Un atkal man nebija laika sevi žēlot…

…Pagāja divi mēneši un trīs nedēļas kopš Turcijas ceļojuma, no laika, kad iepazināmies. Es iestrēgu savā iemīlēšanas faktā, un tāpēc visos klātesošos, gan jaunos paziņās, gan vecos draugos, mēģināju sameklēt brīvas ausis, lai padalītos ar savu bēdu un atrastu atbildes uz jautājumiem – kāpēc man bija dota šī tikšanās, ja viņš negrib turpinājumu? Gribēju pārliecināt sevi un visus apkārt esošos, ka viss vēl ir iespējams. Un man izdevās daļēji – sevi pārliecināju. Dažas dienas mani apmeklēja viena konkrēta doma – jāpiezvana viņam. Es saņēmos un piezvanīju, nodomāju, ka nekas slikts nenotiks, sliktākais – nepacels klausuli. Un tas arī viss, tad uzreiz būs saprotams, kā viņš noskaņots.

Es piezvanīju, mēs parunājām pusstundu, viņš bija pieklājīgs, galants. Es biju debesīs, biju kā miglā. Sevi vispār nejutu. Es vairāk runāju, viņš vairāk klausījās. Pēc sarunas biju laimīga, bet neilgu brīdi. Lūdzu viņam piezvanīt man, jo viņš ir puisis. Viņš novelēja patīkamu vakaru, atvadījās… Es gaidīju zvanu un nesagaidīju…

…Trīs mēneši un divas nedēļas šoreiz, jauns rekords. Meita skeptiski jautāja: “Tu viņam piedevi? Es tavā vietā tā nedarītu!”

Es attaisnojos: “Nekas nav noticis, ja man būtu iespēja noslēpt mūsu saskarsmes faktu, es to izdarītu.”

Kā piemēru minēju meitas noslēpumus – nedarbus ar draudzeni vai skolā, par kuriem viņa mammai nestāsta.

Es turpināju: “Žēl, ka mana privātā dzīve ir tik atklāta. Nopietni neuztvēru saskarsmes faktu. Es vienkārši vēroju, apnika cīnīties, jāietur pauze. Es neticu brīnumainām pārmaiņām un neko negaidu.”

Jā, šoreiz nostrādāja hormoni. Vienkārši man bija skumji, gribējās piedzīvojumus uz savu pakaļu. Viņš bija visvieglākais no variantiem.

Viņš otro dienu nedzēra. Sasniegums pa īstam grandiozs! Bet man vienalga, jo dzīvoju pati brīvi un neatkarīgi no viņa pieradumiem. Un godīgi pateicu, ka nezinu, ko jūtu pret viņu…

…Šodien izcīnīju algu saviem darbiniekiem un Bijušais trešo dienu nedzēra – paņēma ātro kredītu 100 eiro apmērā, lasīja psiholoģisko literatūru, lai mani iekarotu. Nožēloja par savu rīcību pēdējos gandrīz četros mēnešos. Vēlējas iemācīties masāžu un atvērt privātpraksi. Muļķiem veicas, lai mēģina!

Kad biju Jeruzalemē, ar mani kopā istabiņā mitinājās jauka kaimiņiene. Viņas dzīves stāsts mani sajūsmināja un pat vairāk iedvesmoja uz panākumiem. Viņai bija piecdesmit gadi. Veiksmīga karjera, jo, kad divdesmit piecu gadu vecumā saprata, ka vairs nevar dzīvot tā, kā dzīvoja, atrada spēkus visu izmainīt. Viņa atstāja savu dzimto pusi, vīru, pavāra profesiju un kardināli mainīja visu savu dzīvi. Pārbrauca uz dzīvi Rīgā ar diviem bērniem. Sākumā bija ļoti grūti vienai pašai. Bet, galu galā, viņa sasniedza savu mērķi – būt par savas dzīves kalēju, ieguva augstāko izglītību un pašlaik nodarbojas ar savu sirdslietu – tulkošanu. No pavāres līdz tulkam, vai tas bija viegls ceļš? Pēc manas paziņas vārdiem, grūti bija strādāt riebīgajā profesijā, dzīvot riebīgajā vietā ar riebīgo vīrieti. Pat neciešami! Bet līdz ar pārmaiņu sākumu smags slogs pārvērtās par spēcīgu spērienu uz priekšu. Līdz ar katru soli uz priekšu spārni kļuva arvien stiprāki un jau nesa savu saimnieci arvien augstāk un augstāk. Stipru sievieti pat nesalauza bērna nāve, kaut desmit gadus pēc meitas aiziešanas viņa dzīvoja kā miglā. Izglāba mīļais darbs un laiks. Neaizgāja pēc meitas, jo viņas citi divi bērni atturēja no pašnāvības. Atbildības sajūta, ticība, jeb citādi to var nosaukt par iekšējo potenciālu, dzīvesspēku, ir šīs sievietes veiksmes noslēpums. Kas mūs nenogalina – padara stiprākus. Pēc desmit gadiem pēc bērna nāves viņai izdevās atgūsties. Savos piecdesmit gados viņa sāka saprast, ka nopelnījusi sevis pieņemšanu, sevis piedošanu, sevis cienīšanu. Sāka būvēt romantiskas attiecības, sāka sevi lutināt – kopt savu ķermeņi, ceļot, vienā frāzē sakot, baudīt dzīvi.

Un kas sanāca? Tas, ka pārvarēt grūtības mēs, sievietes, mākam, uzbūvēt finansiālo pamatu un veiksmi karjerā arī. Cepuri nost! Bet veidot veselīgas attiecības ar pretējo dzimumu nē. Mūsdienīgo “stipro” sieviešu nasta. Veselīgu savstarpējo attiecību veidošanā un saglabāšanā iemaņu nav. Jo tā ir īpaša prasme, kura attīstās no spējas sevi saprast, pieņemt, piedot, un tad jau var runāt par pašcieņu – spēju sevi mīlēt. Kā mēs varam atrast mīlestību, ja pašas sevi mīlēt neprotam. Pašizglītošana, pašdisciplīna – reāli sasniedzamas, jo no dzimšanas brīža mēs – stiprās – iemācāmies pielāgoties, izdzīvot un cīnīties. Bet ar pašcieņu nav tik vienkārši, jo tās gala produktu – mīlestību – grūti taustīt un nomērīt. No izglītības kā rezultātu saņem labu darbu un atbilstošu atalgojumu, no disciplīnas – slaidu figūru, bet no pašcieņas – pārliecību, ka vari sasniegt augsto mērķi: darbu, atalgojumu, figūru, jebko, ko vēlies, bet tikai ne mīlestību. Kāpēc? Tāpēc, ka mums iemācītā pašcieņa ir izkropļota, mēs to nepareizi saprotam un domājam, ka tā galvenokārt attiecas uz finansiālo vai karjeras izaugsmi, nevis sevis mīlestību. Kam tev sasniegumi, ja sevi nemīli? Bērnu, citu, sabiedrības augstā novērtējuma dēļ. Sasniedzi – palutini sevi, pasaki sev mīļus vārdus, nevis tikai skrien bez apstājas uz priekšu savā vēlmē sasniegt vēl un vēl. Tā mēs – stiprās – no teicamniecēm un labām meitenēm bērnībā kļūstam par darba zirgiem pieaugušajā dzīvē. Kā mūs var mīlēt, par mums rūpēties, ja mēs ar stingrām sejām ripojam līdz nozīmīgiem un augstiem, tikai mums aktuāliem mērķiem. Kā kāds stiprs vīrietis var atļauties mūs mīlēt, ja jūt pretī aukstumu un, galvenais, jūt, ka sieviete sevi nemīl, sevi neciena. Pielīp tikai vāji – mammas dēliņi. Ko šis vīrietis dara? No sākuma, mēģinot uzvesties kā “kruts” čalis, tēlo mačo, pēc tam mīļi tā apsēžas uz mīksta dīvāniņa, bauda dzīvi aiz sievas – mammas muguras, kura jau ar lielo prieku uzņemas stiprās zirdzeles lomu. Un sieviete neko nemana, jo uzņemas vīrieša lomu atkal un atkal, un, kad pamana, jau par vēlu sūdzēties par savu rūgto dzīvi. Atkal vecās sliedes. Kā citādi?

Īsta pašcieņa ņem sākumu no mīlestības pret sevi. Visi mēs jau zinām, ka visa saknes ir bērnībā, nu kāda jēga sevi attaisnot. Tētis mani nemīlēja vai viņa vispār nebija. Kāda tagad starpība? Tagad, kad tu esi stipra un jau sasniedzi pietiekoši, lai sāktu sevi mīlēt, lolot, rūpēties. Kad apgūsi šo prasmi, tevi mīlēs attiecīgi cilvēki, bet, kamēr tu uz sevi uzspļauj, viņi, tie pelēkie mammas dēliņi, turpina lipt. Kad tavs pašvērtējums un tavs ārējais veidols būs līdzsvērtīgi, balansā, būsi laimīga. Ar to gan man, gan manai paziņai un vēl lielam sieviešu pulkam ir diezgan grūti. Jo esam pieradušas mīlēt: sniegt atbalstu, risināt problēmas, upurēt, ciest, gaidīt, pārvarēt, ar vienu vārdu sakot, dot citiem, nevis ņemt sev – sagaidīt atbalstu, pieņemt palīdzību, saņemt mīlestību ja ne no citiem, tad no sevis. Sākt sevi mīlēt, atļauties izmantot cītīga darba rezultātus savā labā, lai dāvinātu vēl vairāk sev un pārējiem…

…Un jau trešā nedēļa, kopš Bijušais mitinājās manā dzīvoklī, atkal viss atkārtojās – es biju sakaitināta un uzbraucu viņam virsū, cik ilgi viņš izturēs, nezinu, cik es arī, un man bija vienalga, jo es viņu atpakaļ negribēju, gribēju kādu citu – stipru, skaistu, jauku, jautru un veiksmīgu. Vienkārši, citu alternatīvu neesamības dēļ paņēmu to, kas ir, un izmantoju situāciju savā labā. Es izmantoju, bet jutos arvien sliktāk, jo man sāka parādīties nodomi, ka viņš mani izmanto lielākā mērā nekā es viņu. Viņš saņēma vairāk labumu, nekā es no tāda veida līdzdalības. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš atņēma man un paņēma sev manu ikdienas dzīves kārtību: rūpes par bērniem, par mājokli, par suņiem. Sāka lietot manus ieguvumus savā labā: sākot no manas mašīnas savām vajadzībām, beidzot ar manu dzīvokli. Bet es pa druskai tiku atstumta un paliku kaut kur maliņā.