Читать книгу Replikants - - Страница 1

Rīts izrādījās lietains, bet silts. Biezumā nebija jūtams vējš, tikai koku vainagu šalkoņa, un pa gravām un ieplakām rāpoja bieza migla.

Mežs izskatījās noslēpumains, baismīgs. Zem mīkstā sūnu paklāja varēja saskatīt dažu sen postītu mehānismu aprises. Viņu iepriekšējais mērķis kļuva bezjēdzīgs smagu bojājumu dēļ.

Dažkārt savvaļas dzīvnieki, meklējot ēdamas saknes, izjauca zaļo segumu. Arī šeit kāds nesen izraka zemi, atstājot kuplās pamežā kažokādas kušķus un atsedzot ierīču daļas, kas zvīņoja. Starp tiem izcēlās cilvēka skeletam līdzīgs skelets. Izturīgajam, korozijizturīgajam sakausējumam bija blāvs spīdums. Ūdens lāses slīdēja lejup pa bez miesas galvaskausu, atvēsinot kā auksti atspulgi mākslīgo locītavu izliekumos.

Tikmēr lietus pastiprinājās. Pinkaini mākoņi nāca no dienvidiem, no krasta, kur notika dīvainas, normālai dabai netipiskas parādības. Gaiss tur trīcēja no enerģijām, kas to pārņēma, virpuļoja ar neskaitāmiem tornado, kļuva piesātināts ar mitrumu un sīkām smilšu daļiņām, un valdošie vēji nesa izveidotos mākoņus simtiem kilometru iekšzemē.

Līdz pusdienlaikam sliktie laikapstākļi bija nopietni. Kļuva ievērojami tumšs un sākās pērkona negaiss. Viesuļvētras brāzmas plosīja koku vainagus, noraujot lapas un mazus zariņus. Debesis vārījās. Arvien biežāk iespēra zibens, nemitīgi dārdēja pērkons.

Piekrastē viesuļvētru sagūstītās smilšu masas nokrita līdz ar nokrišņiem. Dažreiz starp kvarca graudiem tika atrasti sīki priekšmetu fragmenti.

Ūdens savācās upēs dubļainās straumēs, kas plūst cauri ieplakām.

Vēl viens zibens uzliesmojums apgaismoja meža izcirtumu. Vietā, kur sūnas bija atklājušas liemeņa detaļas, tagad izveidojās dziļa peļķe, kuras virsma mutuļoja no lietus, mirdzēja sudrabaini – iemesls tam bija sīki metalizēti putekļu plankumi, ko nesa viesuļvētra.

Starp vēja plīvotajām lapām peldēja vairāki sīki pūslīši, līdzīgi zāļu iepakojumam. Uz tiem joprojām varēja saskatīt korporācijas logotipu – burti saplūda stilizētā uzrakstā" nanotekss».

Līdz vakaram vētra bija rimusies. Lietus rimās, ūdens pamazām iesūcas zemē, un nākamajā rītā, kad pirmie saules stari izkausēja miglu un apgaismoja izcirtumu, tur norisinājās noslēpumains process.

Sīkas, vāji mirdzošas daļiņas klāja sūnas, zemi un nolietotu ierīču paliekas, tostarp skeletu, kas izskatījās pēc cilvēka skeleta. Tajā pašā laikā tie nepalika statiski, bet strādāja, acīmredzot pildot savu mērķi. Karsta dūmaka plūda pār plānāko sudrabaino pārklājumu; mikroskopiskās ierīces pārvietojās, pakāpeniski pulcējoties blīvās kopās. Tas turpinājās vairākas stundas, tad, kad dzīvsudraba pilieni iekļuva sen iznīcinātā mehānisma galvaskausā, cauri izlauzās gaismas zibsnis, un apkārtējā organiskā viela pēkšņi sāka mainīties.

Sūnas, zari, kritušās lapas, koku mizas gabali, zāle un pat tuvumā augošie krūmi zaudēja formu, sabrūkot brūnā pulverī. Sajaucoties ar mitrumu augsnē, tas izpaudās kā plastmasas viela, kas uzkarsa, burbuļoja un plūda, pamazām veidojot zemē guļošas cilvēka figūras aprises.

Tomēr noslēpumainais biotehnoloģiskais process drīz sāka panīkt. Ar dažām viesuļvētras atnestajām kapsulām ar uzrakstu «nanotex» nepietika, un viņu pūliņu rezultāts bija, maigi izsakoties, apšaubāms.

Nākamās dienas vakarā izcirtumā gulēja neglīta cilvēka līdzība. Viņa āda izskatījās bāla, ar spraugām vietās, kur bija redzami muskuļi.

Radījums, lai kas arī tas būtu, izskatījās nefunkcionāls, daudz mazāk dzīvotspējīgs.

Taču, pretēji dzīvās dabas likumiem, baismīgā cilvēka līdzība vispirms krampjos nodrebēja, atvēra acis un tad mēģināja piecelties, ar roku satverot vētrā nokrituša koka zaru.