Читать книгу Elfu piedzīvojums par bēgošo līgavu - - Страница 1

– Es visu esmu izlēmusi. Tu būsi mans, punkts,» teica mūsu vietējais kungs.

Nekad agrāk šie vārdi nav šķituši tik ciniski un rupji. Tas nozīmē, ka viņš to gribēja, bet es nē. Bet tikai tas, kurš mani klausīs. Vienkārša meitene no nobružāta pilsētas ciemata. Es centos un dienām ilgi cīnījos par savu brīvību. Vairākas reizes viņa pat rupji atteicās, aizsūtot majoru prom, bet viņš tik un tā spieda. Taču vienā brīdī viss mainījās un man bija jāpiekrīt. Galu galā mana vecmāmiņa, mans vienīgais gaismas stars šajā tumsā, saslima. Cik sevi atceros, mana vecmāmiņa vienmēr cieta ar sirdi. Un lūk šis muļķis ar savu spiedienu par kāzām. Tāpēc viņa to nevarēja izturēt. Vietējā slimnīcā viņu piedzīvoja krampji.

Bet viņa vecāki bija apmierināti ar manu nevainojamo reputāciju, kuru es centos saglabāt. Bet es pats nesapratu, kāpēc viņi mani uzskatīja par tik svarīgu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka es neesmu prostitūta, tāpat kā lielākā daļa mūsu ciema meiteņu. Vai varbūt tas ir kaut kas pavisam cits, un man ir sava veida īpatnība. Piemēram, mēness nav gar, bet šķērsām. Tā teikt, eksotika tīrākajā veidā. Bet arī ne šeit. Paskatījos tur, viss bija kā nākas, tikai krūmiem aizaudzis. Šodien nav maija mēnesis, bet gan nikns februāris. Tā teikt, es izolējos, cik spēju.

Tad man bija jāpiekrīt kāzu piedāvājumam, kas man bija labvēlīgs apmaiņā pret finansiālu palīdzību. Ko es varēju izmantot, lai glābtu savu mīļoto vecmāmiņu. Un tagad, pēc pāris nedēļām, es stāvu viena atsevišķā istabā un skatos uz sevi spogulī. Jaunajā tērpā es izskatījos kā kupla lelle ar milzīgām acīm, kā govs acīm. Viņi no manis radīja velnu, bet ne to, ko es gribēju. Baltā kleita ar garo vilcienu cieši apskāva manu augumu un radīja nepatīkamu spiediena sajūtu uz krūtīm ik uz soļa. Korsetes dēļ bez sāpēm bija gandrīz neiespējami ievilkt pat vismazāko elpu.

Vēlreiz apskatījusi sevi spogulī, es devos uz galvenās ieejas pusi zālē. Viss sāksies drīz, un es sapratu, ka man vienkārši jāgaida un jābūt pacietīgam. Pēc pāris stundām beidzot varēšu redzēt savu vecmāmiņu. Atceroties viņu, nobiru dažas asaras par krāšņo kleitu, ko izvēlējusies mana topošā vīramāte. Neskatoties uz operāciju, kuru viņa iepriekš bija pārcietusi, mūs sagaidīja vēl viena. Kas, iespējams, viņai pilnībā palīdzēs un tiks galā ar slimību.

Caur arku paskatījos uz zālē sanākušajiem viesiem un lēnām pārvietoju skatienu no viena uz otru, un tad pievērsu to savam līgavainim. Viņš bija skaists, bet ne man. Nostājusies nedaudz tālāk no visiem, spēru pirmo soli pa taciņu uz altāri, līdz pirmajiem marša akordiem. Visi viesi skatījās uz mani un sastinga izbrīnā, bet iekšēji es uztraucos un gribēju raudāt. Spērusi otro soli, gandrīz nokritu, kad kāds mani negaidīti veikli aizķēra. Paskatoties uz augšu, es ieraudzīju mūsu kaimiņu. Viņa paskatījās uz mani ar satrauktu sejas izteiksmi un tad teica kaut ko, kas lika man sastingt šausmās:

– Saulaini, tikai neraudi. Tava vecmāmiņa nomira,» kaimiņiene klusi čukstēja, turot mani aiz pleciem.

Dzirdot šos vārdus, es jutu, ka pasaule ap mani sabrūk. Es vairs nevarēju nostāvēt un nokritu kā nedzīvs maiss uz sarkanā paklāja. Nemanot, kas notiek zālē. Cik ātri mans līgavainis pienāca pie manis, savās rokās paņemot manu nedzīvo līķi. Un cik ātri viņš pazuda aiz zāles kolonnām. Visi man apkārt vēdīja un ālējās par notiekošo, bet, uzzinot mana stāvokļa cēloni, viņi izrādījās diezgan saprotoši cilvēki, viņi dalījās manās bēdās.

Pēc tam, kad viņi mani aizveda uz atsevišķu istabu, viņi mēģināja mani atgriezt pie samaņas, bet es negribēju pieņemt patiesību par notiekošo. Es gribēju kliegt un skriet pie vecmāmiņas, bet viņi mani nelaida ārā. Pēc apmēram pusstundas viņi beidzot uz brīdi izgāja no istabas, atstājot mani vienu ar vecmāmiņas kaimiņieni. Kas atšķirībā no citiem zināja visu un šoreiz vairs neklusēja:

«Tev jāskrien, mazulīt,» viņa pārliecināti sacīja, skatoties apkārt. «Viņš jūs neatstās vienu, jūs to saprotat.» Es redzu, ka tu netiec pēc viņa pēc savas gribas.

«Man nebija citas izvēles,» viņa šņukstēja un atcerējās savas radinieka gandrīz nedzīvo seju.

«Viņa ir prom, jums ir jāglābj sevi,» viņa vēlreiz apliecināja kā mantru.

– Nu, protams. To nav iespējams izdarīt. Un manas vecmāmiņas ķermeni, es nevaru viņu atstāt. Tas nav cilvēks.

– Un cilvēciskā ziņā dzīvot ar kādu, kuru nemīli. Kurš vienmēr staigās pa kreisi un sitīs tevi veltīgi.

Šī ir ļoti grūta izvēle, no vienas puses, man ir jāatvadās no vecmāmiņas ķermeņa un jādara tas ar visu cilvēcisko pieklājību. No otras puses, ir džentlmenis ar karaļa paradumiem. Kurš ir līdz ceļiem jūrā un nedomā, ko es gribu.

– Mazā, neuztraucies. «Es par visu parūpēšos,» viņa man apliecināja, stumjot pie loga. – Nāc, pirms viņi nāk.

Ēka, kurā bijām, bija liela, bet vienstāva. Tāpēc pa logu kāpt ārā nebūtu grūti. Skatoties uz ielu un paskatoties apkārt, es mēģināju taisnoties, bet kleita šausmīgi traucēja. Atgriežoties istabā un paskatoties apkārt, es pamanīju šķēres. Ar ko varēju viegli tikt vaļā no nevajadzīgā vilciena un neērtā tilla. Pēc tam varēju ātri kāpt ārā pa logu.

«Marfočka,» sieviete man uzsauca. – Ņem, tev vajadzēs.

Es biju pārsteigts, ieraugot, ko sieviete man turēja. Viņas rokās bija mana mugursoma, un iekšā bija manas lietas, neliela naudas summa un pat mana pase. Es nezinu, kur viņa to varēja dabūt, bet tagad es uz šo sievieti skatos kā uz dievību.

– Paldies, tante Sonja. Tu esi labākais.

Atvadoties noskūpstījis sievieti, es nekavējoties metos pie sava līgavaiņa mašīnas, kura atslēgas atstāja uz naktsskapīša pie loga. Lai gan zinu, kā vadīt traktoru, domāju, ka varu tikt galā arī ar šo «šķūni uz riteņiem». Taču, tiklīdz iekāpu mašīnā, uzreiz sapratu, ka ne viss ir tik vienkārši: bija tikai divi pedāļi, nevis trīs, bet ātri vien izdomāju. It īpaši, kad aiz muguras dzirdēju kliedzienus. Nospiedu gāzi un pacēlos, atstājot aiz sevis tikai dūmu mākoņus.

Un, kamēr ceļš bija salīdzinoši gluds, man izdevās atrauties no iedzīšanas. Bet, tiklīdz iegriezāmies mežā, mums bija jāsamazina ātrums, un tas kļuva par neatgriešanās punktu. Īpaši tad, kad tiku nogriezta un vadības ierīces mani aizlidoja mazā grāvī. Par laimi, es domāju piesprādzēties, sitiens bija spēcīgs, bet es nepadevos. Sagrupējusies, paspēju tikt ārā, pēc kā turpināju kustēties ātrā tempā, un tad skrējienā, jo kaut kur aiz muguras viņi jau sekoja man uz papēžiem.

Tā soli pa solim skrēju, līdz sasniedzu vecu nepabeigtu tiltu pāri traktam. Viņi solīja to izdarīt jau sen, bet neviens neķērās pie lietas. Tagad tas bija mans glābiņš. Uzkāpusi uz sarūsējušā sijas, es sāku virzīties uz otru tilta pusi, izplešot rokas dažādos virzienos. Un viss man izdevās, līdz aiz muguras atskanēja kliedziens:

– Beidz, muļķis!

Es jutu bailes, it īpaši, kad mans bijušais līgavainis pēkšņi kliedza. Tik ļoti nobiedēja, ka nespēju noturēt līdzsvaru un nokritu pa staru. Lidot bezdibenī starp divām klintīm, kur joprojām šļakstījās mežonīga ūdens straume. Pat nepaspējot kliegt, vēl jo mazāk ieelpojot pēdējo elpu, viņa iekrita aukstajā ūdenī. Kas mani apņēma savās rokās, liekot aizmirst par visu. Un es aizmirstu, aizverot acis un palaižot brīvībā pēdējos gaisa burbuļus.