Читать книгу Mēnessgaismas simfonija - Džūda Devero - Страница 1

Edilīna, Virdžīnijas pavalsts

– Es aizeju! – iesaucās Hetere. – Es vairs nespēju izturēt tā vīrieša raksturu!

Viņa stāvēja doktora Rīda Oldridža ārstniecības klīnikas pieņemšanas telpā un sarunājās ar Alisi un Betsiju. Alise plānoja doties pensijā un izmisīgi vēlējās, lai gados jaunā Hetere, kura nesen bija apprecējusies un pārcēlusies uz dzīvi Edilīnā, stātos darbā viņas vietā. Tomēr Heterei bija grūti pierast pie doktora Rīda asās mēles. Betsija un Alise šo priekšnieka īpašību piesardzīgi sauca par “perfekcionismu”, bet tas nepadarīja Heteres dzīvi vieglāku.

– Doktors Rīds nekad nesaka labus vārdus.

– Toties tas, ko viņš saka, lielākoties ir patiesība, – Alise norādīja, cenzdamās iedrošināt jauno sievieti.

– Jā, bet man nepatīk veids, kā viņš saka patiesību. Šodien es padevu Rīdam labrītu, un viņš atbildēja: “Kā lai es to zinu, ja esmu iekštelpās?” Savukārt vakar viņš paziņoja Keisina kundzei, ka viņas vienīgā veselības problēma ir pārmērīga kāre pēc sava vīra ceptajiem pīrāgiem.

Betsija un Alise noraudzījās viņā. Betsija bija sieviete pusmūžā un dzīvoja Edilīnā kopš sešu gadu vecuma. Viņa uzskatīja sevi par veiksminieci, jo atšķirībā no medmāsas Heteres visu dienu sēdēja pie datora un atbildēja uz telefona zvaniem. Pateicoties šādam režīmam, Betsija lielāko daļu darba dienas nesatika doktoru Rīdu.

Hetere saprata sev pievērsto skatienu nozīmi.

– Zinu, zinu, – viņa teica. – Par pīrāgiem Rīdam ir taisnība, bet viņš varētu vismaz mēģināt būt smalkjūtīgāks. Vai viņš nezina, ka pacientiem nepieciešama saudzīga attieksme? Pagājušonedēļ Silvija Gārlenda no šejienes izgāja raudādama. Rīds pret viņu izturējās neiejūtīgi.

Betsija un Alise atkal apveltīja viņu ar zīmīgu skatienu.

– Kas?! – Hetere izmisumā iesaucās. Viņa bija pārcēlusies uz dzīvi Edilīnā, jo viņas vīrs strādāja netālu no pilsētas un apgalvoja, ka tā ir lieliska vieta, kur audzināt bērnus. Turklāt Heteri sajūsmināja iespēja strādāt par medmāsu netālu no mājām. Kopš tā laika bija pagājušas trīs nedēļas, un tagad Hetere šaubījās par to, vai spēs palikt pilsētā. Viņa visas nedēļas garumā draudēja pamest darbu.

Betsija ierunājās pirmā.

– Visi pilsētas iedzīvotāji, izņemot Silvijas Gārlendas vīru, zina, ka ceturtdienu vakaros viņa neiet izklaidēties kopā ar meitenēm. Viņai ir mīļākie, un doktors Rīds par to neklusēja.

– Tā nav viņa darīšana!

– Silvija var izplatīt slimības, – Alise piebilda. – Turklāt Rīds ir pieradis ārstēt cilvēkus, kuri vienlaikus sirgst ar divām nopietnām slimībām, piemēram, elefantiāzi un lepru.

Hetere bija dzirdējusi par doktora Rīda darbu visā pasaulē, bet neuzskatīja to par attaisnojumu viņa šaušalīgajai uzvedībai.

– Ja mazpilsētas ļaužu slimības ir viņa talanta necienīgas, kāpēc viņš nedodas projām?

Abas sievietes atkal saskatījās, un Alise paskaidroja:

– Viņš centās pierunāt citus ārstus, lai tie pārņem viņa praksi.

– Diemžēl mūsdienās šīs profesijas pārstāvji vēlas saņemt daudz naudas par savu darbu, – Betsija turpināja. – Turklāt viņi negrib dzīvot mazā pilsētā un noņemties ar pārlieku pļāpīgajiem vietējiem iedzīvotājiem vai odu sadzeltiem tūristiem.

– Rīdam gan patika piedalīties iepriekšējā mēneša glābšanas operācijā, – Alise piebilda. – Viņš bija spiests norāpties lejup gar klints sienu.

– Lieliski! – Hetere iesaucās. – Vai Rīds justos gandarīts, ja visi pilsētas iedzīvotāji nolēktu no klints?

Alise un Betsija brīdi apdomāja dzirdēto. Arī viņas bija nogurušas no doktora Rīda nemainīgi sliktā garastāvokļa. Alise to negribēja atzīt, tomēr tieši ārsta nepatīkamais raksturs bija patiesais iemesls, kāpēc viņa grasījās doties pensijā.

Hetere smagi atkrita krēslā blakus kopētājam.

– Vai viņam nav privātās dzīves? Vai viņam nav draudzenes? Rīds ir izskatīgs vīrietis un būtu vēl izskatīgāks, ja nebūtu nemitīgi saraucis pieri. Vai viņš kaut reizi dzīvē ir pasmaidījis?

– Agrāk doktors Rīds smaidīja bieži, – Betsija atzina. – Bērnībā viņš labprāt nāca uz šejieni apciemot brālēna Tristana tēvu, kurš tolaik bija pilsētas ārsts. Rīds bija ļoti mīļš zēns, kurš jau no paša sākuma zināja, ka grib kļūt par ārstu. Bet tad…

– Kas notika? – Hetere jautāja.

– Laura viņu pameta un aizgāja pie baptistu mācītāja, – Alise paskaidroja.

– Kur?

– Kas – kur? – Betsija vaicāja.

– Kur šī Laura atrada tik enerģisku mācītāju, kura dēļ bija vērts pamest skaistulīti doktoru Rīdu? – Hetere jautāja.

– Tātad viņš ir skaistulītis? – Alise painteresējās. – Kaut gan viņš nekad nesmaida?

– Paskatoties liekas, ka viņš ir apburošs. Tiklīdz atver muti, tā vairs nav paciešams. Kas notika ar Lauru? Uz kurieni viņai bija jādodas, lai atrastu mācītāju?

– Viņa nekur nedevās. Laura dzīvo tepat, Edilīnā. Viņas vecāki pārvācās uz šejieni divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados.

– Uzgaidi! – Hetere iesaucās. – Vai tā ir tā pati Laura Bilingsa? Edilīnas baptistu mācītāja sieva?

– Jā, tā pati, – Alise apstiprināja.

– Bet viņa ir…

– Kāda viņa ir? – Betsija painteresējās.

– Vienkārša, – Hetere atzina. – Viņa izskatās pārmēru mātišķa. Nespēju iztēloties Lauru par kāda vīrieša mūža mīlestību.

– Tomēr tā bija. Laura un Rīds bija nešķirami kopš septītās vai astotās klases un visu koledžā pavadīto laiku. Pēc tam Rīds iestājās medicīnas akadēmijā, bet Laura sāka romānu ar nesen atbraukušo mācītāju. – Betsija turpināja klusākā balsī: – Baumo, ka doktors Rīds pēc tam jutās tik nomākts, ka mēģināja padarīt sev galu, bet viņu izglāba doktora Trisa sieva. Tas notika laikā, kad viņa vēl bija pusaudze.

– Oho! – Hetere iesaucās. – Mazpilsētas drāma! Vai doktors Rīds ir bēdu sagrauzts visu laiku, kopš Bilingsa kundze pameta viņu cita vīrieša dēļ?

– Tā varētu teikt, – Betsija piekrita, – tomēr viņš to nemūžam neatzīs. Vairāku gadu garumā Rīds visā pasaulē bija pazīstams kā varonis.

– To piemin visi, – Hetere atbildēja. – Rīds strādāja Āfrikā, Afganistānā un valstīs, par kurām es iepriekš pat nebiju dzirdējusi, bet tas neattaisno viņa šābrīža rīcību.

– Manuprāt, – Alise iestarpināja, – viņš centās dzīvot tik strauji, lai aizbēgtu no savas pagātnes.

– Un tagad viņš atkal ir iestrēdzis Edilīnā, – Betsija nopūtās.

– Un neslēpj, ka nevēlas te būt, – Hetere piebilda.

– Patiesību sakot, – Betsija turpināja, – Rīds dara daudz laba, bet to nevienam neatklāj.

– Es par to nešaubos. Viņš ir prasmīgs ārsts. Profesionālis, – Hetere atzina.

– Nē, – Betsija atbildēja, – te nav runa tikai par to. Viņš… Lai notiek, es tev pastāstīšu, kas atgadījās pirms vairākiem mēnešiem.

Viņa pastāstīja, kā sēdējusi pie sava galda un izrakstījusi neapmaksātu rēķinu kvītis. No apskates istabas iznācis doktors Rīds. Betsija jau sen bija iemācījusies ārsta klātbūtnē klusēt, jo nezināja, kad gaidāma nākamā “sliktā noskaņojuma lēkme”, kā Betsija un Alise dēvēja Rīda īgnuma uzplūdus. Viņš varēja nikni noņurdēt, atbildot uz laipnu sveicienu, vai nīgri pavaicāt: “Tev piepeši aptrūcies darāmā?”

Bet todien Rīds klusēdams stāvēja, līdz Betsija pacēla skatienu no datora.

– Vai varu palīdzēt? – viņa jautāja.

– Kad ir nākamais Kārlaila kunga apmeklējums?

Betsija atvēra pierakstu grafiku datorā.

– Rīt.

Kārlaila kungs bija ar hipohondriju sirgstošs vīrs, kuram ārsta uzmanība bija nepieciešama vairāk nekā medicīniskā palīdzība. Betsija jautāja, vai jāmaina viņa apmeklējuma laiks.

Doktors Rīds vilcinājās.

– Kad pie manis nāks Springera kundze un Džefrijas kundze?

Springera kundze bija ļoti laipna pusmūža sieviete, kas parasti atnesa doktorāta darbiniekiem cepumus. Džefrijas kundzei bija sešus gadus veca meitiņa, un tagad sieviete gaidīja dvīņus.

– Trešdien, – Betsija atbildēja, – Springera kundzei ir pieraksts pulksten deviņos, Džefrijas kundzei trijos.

– Nomaini apmeklējumu laikus, – doktors Rīds pavēlēja. – Pārcel visus apmeklējumus uz piektdienu. Pieraksti Kārlailu pulksten desmitos, Springera kundzi – piecpadsmit minūtes pāri desmitiem, Džefrija kundzi pusvienpadsmitos.

– Bet… – Betsija mēģināja iebilst.

Kārlaila kunga apmeklējums nevarētu ilgt tikai piecpadsmit minūtes. Springera kundzei bija jāveic ikgadējā vispārējā veselības pārbaude. Doktora Rīda ieteiktais apmeklējumu laiks draudēja ar sastrēgumu, un pacientu sūdzības būtu jāuzklausa Alisei un Betsijai.

– Lai viss būtu izdarīts! – doktors Rīds atcirta un iegāja atpakaļ apskates telpā.

– Kas notika? – Hetere jautāja.

– Visi pacienti ieradās laicīgi, un visi uzvedās tā, kā doktors Rīds bija paredzējis, – Alise līksmi paskaidroja.

– Ko tas nozīmē? – Hetere bija neizpratnē.

– Kārlaila kungs apskates telpā pavadīja četrdesmit piecas minūtes, un pa to laiku… – Alise iesāka.

– Viņas viena otrai palīdzēja, – Betsija turpināja. Abas sievietes strādāja plecu pie pleca tik ilgi, ka nereti pabeidza viena otras teikumus. – Springera kundze nolika malā savu adīkli un rotaļājās ar Džefrijas kundzes meitu.

– Kad jaunā māmiņa iemiga krēslā, Springera kundze palūdza, lai iedodam viņai spilvenu, – Alise piebilda.

– Kad pienāca laiks Springera kundzes apskatei, viņa lūdza to pārcelt uz citu laiku un pieskatīja mazo meiteni, kamēr viņas māte bija pie ārsta.

– Kopš tā laika abas sievietes draudzējas, – Alise pabeidza stāstu. – Springera kundze bērniem ir gluži kā vecmāmiņa.

Hetere atslīga krēslā.

– Vai doktors Rīds to noorganizēja apzināti?

– Ja tas būtu vienīgais gadījums, es domātu, ka tā bija sagadīšanās, – teica Betsija, – bet tas nav vienīgais labais darbs, ko Rīds ir paveicis.

– Ko tad vēl? – Hetere jautāja.

– Kādas dienas rītā, kad ierados darbā, doktors Rīds sēdēja pie mana datora. Mani mocīja ziņkāre, tāpēc es…

– Viņa izpētīja meklējumu vēsturi internetā, – Alise piebilda.

– Tieši tā. Rīds bija apmeklējis interneta veikalu Amazon, un datorā joprojām bija saglabāti viņa dati. Viņš pasūtīja Bārbaras Paimas romānu.

– Es neesmu par viņu dzirdējusi, – Hetere atzina.

– Paima raksta mīlīgus romāniņus, kuru darbība norisinās Anglijā, – Alise paskaidroja.

– Es nebrīnītos, ja doktors Rīds lasītu šausmu romānus – jo šaušalīgākus, jo labāk, – Hetere norūca.

– Es zinu, ka viņš ik nedēļu no vāka līdz vākam izlasa medicīnas žurnālu New England Journal of Medicine, – Betsija aizstāvēja ārstu. – Lai nu kā, es uzzināju noslēpumu.

– Un viņa to nepastāstīja man! – Alise neapmierināti izmeta.

Betsija turpināja stāstu.

– Pēc divām dienām pienāca Amazon sūtījums, un es Rīdam jautāju, vai man tas jāatver. Viņš atteicās no palīdzības un ienesa paciņu savā kabinetā. Pēc trim dienām Tērnera kungs iznāca no ārsta kabineta, rokās turēdams iepriekšminēto grāmatu. Es to nebūtu ievērojusi, bet Rīds Tērnera kungam bija iedevis zīmīti, un nabaga vīrs nespēja izlasīt viņa rokrakstu un lūdza manu palīdzību. – Betsija apklusa.

– Kas bija rakstīts zīmītē? – Hetere vaicāja.

– Nu, – Betsija iesāka, – Tērnera kungam ir vairāk nekā septiņdesmit gadu, un visi viņa ģimenes locekļi ir pārcēlušies uz dzīvi citur. Viņa dēls dzīvo Anglijā. Vai varbūt Zviedrijā? Iespējams, Vaiomingā. – Viņa paskatījās uz Alisi, kas neziņā paraustīja plecus. – Jebkurā gadījumā nabaga vecais vīrs bija vientuļš un strauji sabruka. Viņš katru otro nedēļu ieradās pie ārsta ar jaunām sūdzībām.

– Viņš vairs nav vientuļš? – Hetere jautāja. – Kas notika pēc tam?

– Zīmītē, ko Tērnera kungs nespēja izlasīt, bija norādīts grāmatu lasītāju klubiņa sanāksmes datums un vieta. Baptistu baznīcas pagrabs. Es nabaga vecajam vīram to neteicu, bet visas klubiņa dalībnieces bija sievietes.

– Tāpēc klubiņā lasa Bārbaras Paimas un tamlīdzīgu autoru darbus, – Alise piebilda.

– Tērnera kungs ieradās klubiņa sanāksmē, lai atdotu grāmatu, un…

– Šķiet, varu uzminēt. Viņš tur kādu sastapa, – teica Hetere.

Betsija pasmaidīja.

– Henrijas kundzi, sešdesmit astoņus gadus vecu dāmu, kura jau divus gadus bija atraitne. Arī abi viņas bērni dzīvo citā pilsētā. Doktors Rīds apgalvoja, ka Henrijas kundze aizmirsusi grāmatu viņa kabinetā, un lūdza Tērnera kungam to atdot īpašniecei.

– Vai tā bija tā pati grāmata, ko Rīds pasūtīja?

– Jā, tieši tā. Iepriekšējā nedēļā es redzēju Tērnera kungu un Henrijas kundzi kopā sēžam pilsētas laukumā, un viņi izskatījās ļoti laimīgi. Turklāt Tērnera kungs kopš tās reizes nav meklējis ārsta palīdzību. Visas viņa sūdzības ir kā ar roku noņemtas.

Hetere brīdi klusēja.

– Tas, ka doktors Rīds ir paveicis dažus labus darbus, neattaisno viņa nejauko izturēšanos pret lielāko daļu savu pacientu.

– Vai tu uzskati, ka Rīdam būtu jāizturas laipnāk pret daudzajām sievietēm, kuras viņu apmeklē bez pamatotām sūdzībām, toties ar nolūku uzaicināt ārstu uz randiņu? – Alise jautāja.

– Vai laipnāku izturēšanos ir pelnījuši vīrieši, kuri pārtiek no alus un vistu spārniņiem un ir neizpratnē par savu slikto pašsajūtu? – piebilda Betsija.

– Kurš ārsts mūsdienās veic mājas vizītes? – Alise turpināja. – Doktors Rīds to dara. Ja pacients ir patiešām slims, viņš dodas pie tā. Reiz viņš pieņēma dzemdības sievietei, kura bija iesprostota avarējušā automašīnā. Rīds iekļuva mašīnas salonā caur ieplīsušo aizmugurējo vējstiklu, kamēr glābēji grieza automašīnas durvis, lai sieviete varētu izkļūt ārā. Rīds savainoja kāju tiktāl, ka tai bija jāuzliek šuves, bet viņš to nevienam neteica.

– Es nesaprotu, – Hetere atzina. – Es dzirdu runas par doktoru Tristanu, kuru visi mīl. Kā viņš būtu rīkojies šādās situācijās?

– Tristans būtu darījis to pašu, bet viņa attieksme ir citāda. Arī viņš būtu ielīdis automašīnā caur saplīsušo vējstiklu, bet viņš nepārmestu glābējiem, ka viņi nestrādā pietiekami ātri, – Betsija paskaidroja.

– Arī Tristans būtu pieņēmis dzemdības, bet viņš plēstu jokus un koķetētu ar topošo māmiņu, līdz viņa ārstā iemīlētos, – piebilda Alise.

– Vai viņš būtu savedis kopā adītāju un grūtnieci? – Hetere jautāja.

– Visdrīzāk jā, bet Tristans to nebūtu darījis slepenībā, – Betsija atbildēja.

Hetere skatījās pārmaiņus uz vienu un otru sievieti.

– Kāds filozofs reiz runāja par to, ka anonīms ziedojums ir vērtīgāks par atklātu.

Alise un Betsija, tikko jaušami smaidot, palūkojās uz viņu.

– Labi, – Hetere turpināja, – varbūt es neiešu projām no darba. Varbūt nākamreiz, kad Rīds man uzbrēks, es mēģināšu atsaukt atmiņā viņa cēlos darbus. Nolāpīts, viņa klātbūtni ir grūti izturēt! Ja Rīdam būtu draudzene, viņš…

– Mēs jau esam mēģinājušas atrast viņam draudzeni, – Betsija atzina. – Mēs esam viņam parādījušas visas glītās meitenes, kuras dzīvo piecdesmit jūdžu rādiusā. Pastāsti viņai par viesībām, ko tu sarīkoji savās mājās, – viņa mudināja Alisi.

– Es darbojos virtuvē trīs dienas, un viesu vidū bija arī astoņas ļoti glītas, jaunas, vientuļas sievietes. Mums ar Betsiju pat bija īpašs saraksts. Meitenes, kas atbilda visdažādākajām prasībām: garas, īsas, kalsnas, apaļīgas.

– Mēs atradām meitenes, kas nebija precējušās, šķirtenes ar bērniem un pat gados jaunu atraitni.

– Mēs ar Betsiju parūpējāmies par to, lai Rīds ar viņām visām pārmītu dažus vārdus, bet neviena no sievietēm viņu neinteresēja.

– Kāda ir Rīda seksuālā dzīve? – Hetere jautāja.

– Man nav ne jausmas, – Betsija minstinādamās atzina.

– Mēs viņam par to neuzdodam jautājumus, – Alise piebilda.

– Man šķiet, ka Rīda noskaņojumu spēs uzlabot vienīgi aizbraukšana no Edilīnas, – Hetere teica.

– Mēs nonācām pie tāda paša secinājuma.

– Varbūt mēs varam uz šejieni atvest citu ārstu.

Alise no skapja izcēla biezu mapi ar dokumentiem.

– Šeit ir visas mūsu nosūtītās vēstules.

– Un atbildes uz tām.

Hetere pārlūkoja vēstules un daudzos atteikumus.

– Jābūt kādam veidam, kā atrisināt šo problēmu. Man ir nepieciešams šis darbs. Es saņemu labu algu un sociālo nodrošinājumu. Ja es saprastu, kas Rīdam vajadzīgs, es viņam to ar lielāko prieku sagādātu.

– Mēs tevi laipni aicinām mēģināt, – Betsija atbildēja.

– Esam gatavas izskatīt visus piedāvājumus, – teica Alise.

– Un mēs tev palīdzēsim, – Betsija turpināja, un visas trīs sievietes palocīja galvu.

Kopš tās dienas doktora Rīda darbinieces vienoja vārdā nenosaukta saikne. Viņām bija radies kopīgs mērķis – noskaidrot, ko doktors Rīds Oldridžs vēlas, un to viņam sagādāt.