Читать книгу Dziļie ūdeņi - Džeina Ena Krenca - Страница 11

– Tagad mēs zinām atbildi uz vienu jautājumu, – Džeks sacīja, vērdamies uz caurumu divsimt devītā numuriņa sienā, kur uz grīdas mētājās ģipškartona un izolācijas materiālu gabali. – Tas, kurš nogalināja Tomu Lomeksu, ir paņēmis arī portfeli.

– Es jau baidījos, ka tieši to gribēja pateikt Toms, – Medlina pašūpoja galvu. – Un mēs nezinām, kas tajā bija. Mēs pat nezinām, vai portfeļa saturs vēl ir bīstams. Astoņpadsmit gadu laikā daudz kas var mainīties. Varbūt tas, kas bija portfelī, šobrīd ir absolūti nekaitīgs.

Džeks pavērās uz viņu. Saģērbusies atbilstoši vēsai un lietainai dienai, Medlina stāvēja pieputējušās istabas vidū. Melnās jakas apkakle bija pacelta un akcentēja viņas izteiksmīgos vaibstus un valdzinošās acis. Viņa likās saspringta. Džeks zināja, ka, par spīti notikušajam, viņa joprojām alka atrast portfeli. Viņš vēlējās Medlinu nomierināt, tomēr veltu cerību iedvešana savai darba devējai neietilpa viņa darba pienākumos. Turklāt neīsts optimisms nebija viņa ampluā.

– Kāds nogalināja Lomeksu šī portfeļa dēļ, – viņš sacīja. – Tici man! Lai kas tajā būtu, tā saturs joprojām rada draudus.

Izdzirdējusi tik tiešu atbildi, Medlina sarāvās, tomēr piekrītoši palocīja galvu.

– Tev taisnība, – viņa noteica.

– Vēl kādu brīdi būs gaišs, – Džeks sacīja, ielūkojies rokaspulkstenī. – Laiks aplūkot Lomeksa mitekli. Tu sacīji, ka viņš dzīvoja vienā no kotedžām viesnīcas teritorijā?

– Jā, es tevi turp aizvedīšu, – Medlina pagriezās un devās uz durvju pusi. – Mums nav jāuztraucas par to, ka drīz satumsīs. Elektrība ir atslēgta tikai galvenajās ēkās, ne Toma kotedžā.

Džeks sekoja Medlinai, apmeta loka izgulētai gultai, kuru klāja neskaitāmu paaudžu zirnekļu tīmekļi. Ja neievēroja sienā izlauzto caurumu, tad telpa izskatījās tik dīvaina, it kā viņi te būtu nonākuši pēc ceļojuma laika mašīnā. Visu sedza putekļu līķauts. Logus klāja biezs netīrumu slānis, kas slāpēja telpā ieplūstošo gaismu.

Toties grīda bija izslaucīta. Nesen izslaucīta. Džeks izvilka no kabatas pildspalvas izmēra kabatas lukturīti, nospieda pogu un pavērsa gaismas kūli pret grīdu. Uz tās bija skaidri pēdu nospiedumi.

– Hmm.

Medlina apstājās.

– Kas noticis?

– Tas, kuram piederējuši šie zābaki, te bijis pēdējo pāris dienu laikā, – Džeks atbildēja. – Pēc tam, kad izslaucīta grīda.

– Tomu nogalināja vakar.

– Ja tie ir viņa zābaku nospiedumi, tad viņš te nesen bijis.

Visticamāk, lai paņemtu portfeli.

– Neizklausās loģiski. Kāpēc lai viņš to darītu pēc visiem šiem gadiem?

– Iesim un ielūkosimies Lomeksa kotedžā.

Viņi izgāja no divsimt devītā numuriņa un pa galvenajām kāpnēm nonāca vestibilā. Numuriņu durvis bija aizvērtas, un bez elektrības tas bija gājiens dziļā krēslā. Vienīgais blāvās gaismas avots bija logi gaiteņa pretējā galā. Džeks uzspīdināja lukturīti aprūsējušam metāla numuram uz tuvākajām durvīm.

– Vai cilvēks, kurš tev vakar sekoja, labi orientējās viesnīcā? – viņš apvaicājās.

Medlina mirkli padomāja.

– Pietiekami labi lai sekotu man gaitenī aiz kāpnēm vestibilā. Tomēr viņš nezināja par kalpotāju kāpnēm virtuvē. Es dzirdēju, kā viņš atver un aizver durvis, līdz atrada kāpnes. Tā es ieguvu laiku, lai tiktu līdz numuriņam un ieslēgtos.

– Interesanti, cik ilgi tas cilvēks ir ložņājis pa viesnīcas teritoriju.

– Droši vien ilgi, ja reiz zināja par meža ceļu aiz viesnīcas, – Medlina drūmi noteica. – Tur atradās viņa automašīna.

– Kāpēc pirms astoņpadsmit gadiem tava vecmāmiņa tik ļoti baidījās no policijas?

– Viņa nebaidījās. Manuprāt, viņa nobijās, kad atvēra portfeli. Nezinu, kas tajā atradās, tomēr tas pārliecināja viņu nesaukt policiju, – Medlina ievilka elpu. – Bet ir vēl kaut kas.

– Jā?

– Pirms astoņpadsmit gadiem šī sala burtiski atradās Īgana Vebstera varā, ieskaitot vietējo policiju. Viņa riska ieguldījumu fonds bija visai ienesīgs, un ar iegūto naudu viņš uzpirka visus, kuri bija gatavi pārdoties.

– Varbūt Īdita baidījās, ka portfeļa saturam ir kāds sakars ar Vebsteru ģimeni, un nosprieda, ka Vebsteri nevēlētos, lai tas nonāktu atklātībā.

– Tāda arī bija viena no manām gadu gaitā izstrādātajām teorijām. Bet ir arī vēl citas iespējas. Ja nu portfelī bija narkotikas, kāda karteļa, mafijas vai teroristu nauda? Ikreiz, kad es centos ar vecmāmiņu par to uzsākt sarunu, viņa tikai atbildēja: "Lai tas paliek pagātnē."

Viņi izgāja no viesnīcas pa durvīm ēkas pagalma pusē un devās cauri reiz tik skaistajam dārzam. Tobrīd Džekam likās, ka viņš ir nonācis kādā drūmā pasakā. Augi bija biezi sazēluši un nezāļu ieskauti, it kā daba vēlētos atgūt zemesgabalu, kas reiz piederējis civilizācijai.

Medlina gāja pa priekšu un izspraucās pa šauru eju režģī, kas bija sasvēries zem nīkuļojošu vīnogulāja svara. Aiz režģa Džeks ieraudzīja pussagruvušu koka ēku, kuras jumts sliecās gandrīz līdz zemei. Mazie lodziņi bija drūmi un aizķepuši netīrumiem. Pagājis krietns laiks, kopš kāds tos ir mazgājis. Vienā no mājas sienām Džeks ieraudzīja garāžas durvis. Ēkas tālākajā galā bija vēl vienas durvis ar priekškaramo slēdzeni.

"Saimniecības ēka," Džeks pie sevis nosprieda un palūkojās uz Medlinu. Viņa uz ēku pat nepaskatījās. "Tātad tā ir saimniecības ēka,“ viņš secināja. “Par to nav šaubu."

Nācās sakopot gribasspēku, lai apspiestu dusmas, kas draudēja uzvirmot. Viņš sev atgādināja, ka Īdita Čeisa un Toms Lomekss bija nogalinājuši vīrieti, kurš uzbrucis Medlinai.

– Tā ir Toma māja, – viņa ierunājās un norādīja uz pirmo kotedžu nelielu vienkāršu māju rindā. – Vienīgā, kuras logi un durvis nav aiznaglotas.

"Senāk ērmotie namiņi uz kraujas virs akmeņainās pludmales noteikti bija mājīgi un pievilināja tūristus," Džeks nodomāja. Tagad tie vairāk iederējās "Rītausmas raga" drūmajā pasaku valstībā.

Aiz kotedžām Džeks ieraudzīja koku biežņu un pamanīja vīdam arī lapeni.

– Vai tā… – viņš ievaicājās un aprāvās.

– Jā.

Medlinas reakcija bija tāda pati, kā ejot garām saimniecības ēkai. Viņa pat nepalūkojās lapenes virzienā.

Viņa devās uz kotedžu, pieveica lieveņa kāpnes un nospieda ārdurvju rokturi. Tas padevās. Un tad viņa sastinga uz sliekšņa.

– Esi gatavs visam, – viņa sacīja. – Pirms astoņpadsmit gadiem Toms bija tāds kā vācējs. Un arī kaislīgs fotogrāfs. Viņš nekad nav izmetis nevienu no savām fotogrāfijām.

– Tu esi mani brīdinājusi, – Džeks attrauca.

Atvērusi durvis, Medlina iegāja tumšajā, šaurajā priekštelpā. Viņa iededza gaismu. Kaut kur krēslā iedegās vārga spuldzīte. No gadu desmitiem krāto drazu kaudzēm uzvēdīja mitruma un putekļu smaka.

– Fui. – Medlina sarauca degunu.

Džeks palūkojās uz viņu.

– Neuztraucies, šī smaka nav tik briesmīga kā līķa smirdoņa.

Viņa uzmeta Džekam pārsteigtu skatienu.

– Paldies, ka uzmundrināji. Tagad es zināšu. Vai drīkstu pajautāt, kur tevi iemācīja atšķirt vācēja mājas un pūstoša līķa smārdu?

– Laikam tu vairs neatceries, ka reiz es strādāju FIB.

– Vecmāmiņa par to ieminējās. Acīmredzot tu neesi strādājis ar tiem, kurus tur aizdomās par mākslas darbu viltošanu vai azartspēļu rīkošanu.

– Ir nācies, bet ne pārāk bieži. Es strādāju nodaļā, kas specializējās citādu slikto zēnu uzvedības analīzē.

– Sērijveida slepkavas. – Medlina klusi iesvilpās.

– Es jau sen esmu no šīs karjeras atteicies.

– Un es pat saprotu, kāpēc tā notika.

– Paldies. – Džeks likās pārsteigts. – Ne visi izrāda tādu sapratni.

– Droši vien es pārāk daudz skatos televizoru, – viņa noteica un plašu žestu pamāja uz mājas iekšieni. – Un ko tava pieredze ļauj spriest par šo mitekli?

Džeks nopētīja telpu.

– Es teiktu, ka vācēja tieksmes Lomeksam astoņpadsmit gadu laikā nav mazinājušās. Un saprotu, ko tu domāji, runājot par fotogrāfijām.

Kotedža bija mēbelēta ar to, kas bija palicis pāri viesnīcai: vecu, nodilušu ādas atpūtas krēslu, grīdas lampu, kuras abažūrs izrādījās ieplēsts un nodzeltējis, dažādu laikmetu paklāju fragmentiem un aizkariem, kuru ziedu apdruka bija saulē izbalējusi.

Telpa bija stāvgrūdām piebāzta ar dažādām lietām, kādas vāktu tikai paranojas mākts cilvēks. Kaktos slējās augstas apdriskātu laikrakstu kaudzes. It visur bija redzamas grāmatu un žurnālu grēdas. Plastmasas kārbas bija pilnas ar spuldzītēm un baterijām, kas noteikti sen vairs nebija lietojamas. Veci pagarinātāji un mazāki instrumenti bija samesti kastēs. Vecās kartona kastēs bija sakrāti vismaz gadsimtu seni pienākušā pasta sūtījumi – rēķini, katalogi un aicinājumi ziedot labdarībai.

Un vēl it visur mētājās fotogrāfijas – dažādu lielumu, melnbaltas, sēpijas, krāsainas. Cik nu Džeks varēja spriest, tajās lielākoties bija redzamas Mucinieku salā uzņemtas ainavas. Vienreizēji iemūžinātas ziemeļblāzmas – zaļi un purpura viļņi naksnīgajās debesīs. Fantastiski vētras laikā uzņemti kadri. "Rītausmas raga" attēli dažādās renovācijas un sabrukuma stadijās.

Vairāk nekā ducis lielu fotogrāfiju bija ierāmētas un piekārtas pie sienām.

– Tās man patika visvairāk, – Medlina paskaidroja. – Vienīgās, kuras viņš ir parakstījis. Viņš sevi uzskatīja par mākslinieku. Šī bija viņa privātā mākslas galerija.

Tikai dažās fotogrāfijās bija iemūžināti cilvēki – divas pusaugu meitenes, notvertas kadrā bezrūpīgi skraidām pa akmeņaino pludmali, domās iegrimušas, sapņaini atlaidušās klinšu kraujas malā. Vairākās fotogrāfijās viņas bija skatāmas kā silueti uz saullēkta vai saulrieta fona. Toties ikvienā no šīm fotogrāfijām bija manāmi tālumā savilkušies negaisa mākoņi.

Ik fotogrāfijā apslēptais vēstījums bija viens un tas pats. Nevainīgais bērnības laiks reiz beigsies, meitenēm tuvojās īstā dzīve tālēs briestošu negaisa mākoņu veidolā.

Džeks palūkojās uz Medlinu un vaicāja:

– Tu un Dafne?

– Jā. – Viņa nebēdnīgi pasmaidīja. – Toms bija lielisks kameras meistars, tomēr viņam nepatika fotografēt cilvēkus. Viņš deva priekšroku ainavām. Vecmāmiņa lūdza, lai viņš uzņem mani un Dafni, lai mums būtu kādi portreti, ko parādīt saviem bērniem. Viņš piekrita. Beigu beigās mēs aizbraucām no salas. Bet tās palika tepat. Nedomāju, ka mēs vēlējāmies fotogrāfijas, kas atgādinātu par Mucinieku salu vai viesnīcu.

– To var saprast.

Džeks uzgrieza muguru fotogrāfijām.

– Toms laikam nekad neko nav izmetis laukā, – Medlina sacīja.

– Viņš bija paranoiķis. Un tādi cilvēki baidās izmest lietas atkritumos, jo allaž ir iespēja, ka atnāks kāds un kaut ko uzies, piemēram, bankas konta numuru, kompromitējošu fotogrāfiju, un izmantos pret viņiem. Nekad neko nevar zināt.

Medlina pasmaidīja.

– Šķiet, ka tev ne reizi vien ir bijusi darīšana ar tādiem tipiem.

– Jā. Mani mīļākie aizdomās turamie. Pie viņiem allaž kaut ko var atrast.

– Jo viņi nekad un neko neizmet. Sapratu.

– Rīt visu kārtīgi aplūkosim, bet tagad es gribu sajust šīs vietas gaisotni.

Džeks izgāja no dzīvojamās istabas un devās uz mazo virtuvīti. Tur nebija kaudzēm katlu un pannu, tikai pāris šķīvju, dažas krūzes un galda piederumi, kas arī izskatījās nākuši no viesnīcas virtuves krājumiem.

Ledusskapis bija gandrīz tukšs, toties saldētava bija piebāzta ar ātri pagatavojamām maltītēm. Plaukti bija pilni ar konserviem. Pie sienas bija piesprausts vecmodīgs kalendārs. Džeks to noņēma un ātri pāršķirstīja. Pirmajā brīdī nelikās, ka tur būtu kādas būtiskas piezīmes, tomēr viņš to sarullēja un iebāza žaketes iekškabatā.

Viņš jau gatavojās iziet no telpas, kad pamanīja pie sienas piestiprinātu laikraksta izgriezumu. Attēlā bija redzams glīts, smaidīgs pāris, kuriem pa vidu bija novietots piknika grozs.

Patrīcija Vebstere piknika laikā atklāj no paaudzes paaudzē nodotu kukurūzas maizes recepti.

Durvīs parādījās Medlina.

– Vai atradi kaut ko interesantu?

– Tikai kukurūzas maizes recepti, – Džeks attrauca un vēlreiz pārlaida ātru skatienu virtuvei. – Nešķiet, ka Lomeksam būtu paticis gatavot.

– Vismaz es neko tādu neatceros, – Medlina atzina, iegāja virtuvē un aplūkoja attēlu. – Tad tāds tagad izskatās Treviss Vebsters. Izspļauts tēvs, tikai jaunākā versijā.

– Nesaprotu, kāpēc Lomekss izgriezis recepti.

– Man nav ne jausmas.

Džeks pārskrēja ar acīm rakstam.

"Salas iemītnieka Trevisa Vebstera jaunlaulātā sieva Patrīcija Vebstere ieradās Mucinieku salas svētku piknikā ar kukurūzas maizītēm pilnu grozu un izraisīja milzu sajūsmu pārējo apmeklētāju vidū. Vebsteres kundze interesentiem paskaidroja, ka tā ir sena dzimtas recepte un tajā ir kāda slepena sastāvdaļa."

– Hmm, – Džeks novilka, izlasījis uzskaitītos ingredientus.

– Jā?

– Patrīcijas Vebsteres kukurūzas maizes slepenā sastāvdaļa ir skābs krējums.

Medlina sarauca pieri un pavaicāja:

– Tev negaršo skābais krējums?

– Negaršo. Ja runājam par kukurūzas maizi – tās cepšanai ir savi noteikumi.

– Tajā nedrīkst būt skābais krējums? – Vismaz ne manā kukurūzas maizē.

– Hmm. – Medlina pasmaidīja. – Tev patīk gatavot?

– Tev nepatīk?

– Nē, man patīk ēst.

Džeks nebija drošs, kā uztvert viņas ķircinošo toni. "Varbūt tas ir flirts?" Tomēr viņam nebija drosmes to pajautāt. Viņš izgāja no virtuves un devās pāri priekštelpai uz vannasistabu.

Mazajā telpā, kas bija piekrauta ar dažādām lietām, viņš ilgi neuzkavējās. Tur bija daudz no visa kā, ieskaitot tualetes papīra ruļļus polietilēna iepakojumos tik iespaidīgā daudzumā, ka tā pietiktu arī tad, ja nāktu Pastarā diena.

Visbeidzot viņš iesoļoja guļamistabā un kādu brīdi aplūkoja gultu.

– Tikai viens spilvens, – viņš sacīja.

Durvīs parādījās Medlina un ievaicājās:

– Ko tas varētu nozīmēt?

– Tev bija taisnība, kad teici, ka viņam varbūt nav bijis draudzenes. Vismaz tādas, kura šeit regulāri pārlaistu naktis. Džeks piegāja pie skapja un atvēra to. Drēbes bija tieši tādas, kādas viņš cerēja tur ieraudzīt: vairāki vienādi rūtaini flaneļa krekli, pusducis identisku novalkātu rievota auduma bikšu.

Un darba zābaki.

Divi pāri apskrambātu, novalkātu darba zābaku. Vienāds zīmols, vienāds modelis un vienāds vecums.

Paņēmis vienu zābaku, Džeks aplūkoja rakstu uz zoles, ar pildspalvu nomērīja tās garumu. Pacēlis galvu, viņš pamanīja Medlinas rezignēto skatienu.

– Tas bija Toms?

– Es domāju, ka Lomekss bija pēdējais, kurš iegājis divsimt devītajā numurā pirms mūsu ierašanās.

– Tad atliek viens jautājums – kāpēc viņš tā rīkojās… un kāpēc tagad? – Medlina prātoja. – Un kurš uzslaucīja grīdu tajā telpā?

– Uz pēdējo jautājumu atbilde ir vienkārša, – Džeks paziņoja. – Grīdu uzslaucīja tas, kurš paņēma portfeli. Lai noslēptu pēdas.