Читать книгу Frederika - Džordžeta Heiere - Страница 5

Mis Merivila ne mazākajā mērā nesatraucās par to, ka viņas istabā iebrāzies jauns džentlmenis, kuru viņa iepriekš bija redzējusi pirms trijām stundām; viņa apkaklīte bija saburzīta un netīra, nankina bikses notraipītas ar dubļiem. Jaunā dāma ar labi saklausāmu līdzjūtību balsī sacīja: – Ak, nē! Cik žēl! Tomēr tā nevarētu būt tikai izdoma, Feliks. Tev to teica misters Rašberijs, un viņš taču nebūtu tevi mānījis!

Tobrīd māsters Felikss Merivils jau bija paguvis veltīt marķīzam paviršu skatienu un neapšaubāmi grasījās māsai pavēstīt vairāk par savu rīta odiseju, taču tas neizdevās, jo ieradās vēl viens, mazliet vecāks jauneklis, kurš bija sekojis viņam pa pēdām un noteikti grasījās atgādināt, kā pieklātos uzvesties. Liels, pinkains suns, par kura izcelsmi nebija īstas skaidrības, skrēja puisim aiz muguras. Kad brālis atvainojās māsai par šādu ielaušanos, kamēr viņa sarunājas ar viesi, suns arī bija nolēmis izrādīt visaugstākā līmeņa pieklājību un apsveicināties ar marķīzu. Dzīvnieka spalvainās astes kūļāšanās norādīja, ka nolūki ir visai draudzīgi; suns neapšaubāmi grasījās lēkt viesim klēpī. Olverstoks diezgan labi zināja, kā apieties ar suņiem, un pasargāja seju no dāsnas apglāstīšanas ar slapju suņa mēli un savu dārgo mēteli no dubļainu ķepu nospiedumiem. Viņš gluži vienkārši satvēra suni aiz priekšķepām un turēja izstieptas rokas attālumā. – Jā, labs suns! – viņš teica: – Man prieks, ka es tev patīku, bet tomēr es negribu, lai tu laizītu manu seju!

– Zemē, Lufra! – nokomandēja māsters Džesamijs Merivils stingrā balsī. Neizrādīdams nekādas neveiklības pazīmes, gluži tāpat kā viņa māsa, jauneklis piebilda: – Izlūdzos piedošanu, ser! Es nebūtu ņēmis suni līdzi, ja zinātu, ka pie manas māsas ir viesis.

– Tas nav nekas ļauns. Man suņi patīk, – atbildēja lords, pilnīgi pakļaudams dzīvnieku, jo bija sācis ar pirkstiem kasīt tam muguru vietā, kurai viņš pats nespēja piekļūt. – Kā jūs viņu nosaucāt?

– Lufra, ser, – Džesamijs atbildēja, un pie viņa matu saknēm parādījās tumšs pietvīkums. – Lai gan es šādu vārdu neesmu devis. Tā bija manas māsas muļķīgā iedoma. Es viņu saucu par Vilku, kad viņš bija pavisam maziņš. Bet viņi uzstāja, un galu galā suns vairs neatsaucās uz savu īsto vārdu. Un tā taču nemaz nav kuce!

Redzēdama, ka lordam ir nepieciešami paskaidrojumi, Frederika sacīja: – Tas vārds ir ņemts no Valtera Skota poēmas “Ezera jaunava”. Uzdrošinos apgalvot, ka jūs atceraties to fragmentu, kurā runāts par monarhu un drosmīgo suni Lufru, kas metās briedim pie rīkles.

– Un dzēra viņa asinis… – ar baudu iestarpināja Felikss.

– Ak, izbeidz! – dusmīgi ieteicās vecākais brālis. – Tas nemaz nebija briedis, ser. Tikai jauns vērsēns, kuru viņš neuzskatīja par bīstamu. Un, ja runājam par to asiņu dzeršanu… nieki.

– Nu jā, bet tu taču nevarēsi noliegt, ka Lufs tevi paglāba no sabadīšanas! – atgādināja Frederika. Viņa paraudzījās uz Olverstoku. – Jūs tikai padomājiet! Viņš tik tikko bija izaudzis no kucēna vecuma, bet tomēr metās uz priekšu un pieķērās vērsim pie rīkles, bet Džesamijs tostarp paguva pārrāpties pāri žogam un nokļūt drošībā! Un es esmu dziļi pārliecināta, ka pat smadzeņu kauls nespētu aizvilināt viņu projām no Džesamija. Vai ne, dārgo Luf?

Laimīgs par šādu cieņas izrādīšanu, uzticamais suns pieglauda ausis, paluncināja asti un, mazliet iesmilkstēdamies un smagi elsodams, apsēdās viņai pie kājām.

Suņa saimnieks pēc šādiem vārdiem jutās visai neomulīgi un labprāt būtu devies projām kopā ar Lufru un brāli, ja vien Frederika nebūtu viņu aizkavējusi un sacījusi: – Nē, lūdzu, neskrien projām! Es vēlos iepazīstināt tevi ar lordu Olverstoku. Ser, šie ir mani brāļi Džesamijs un Felikss.

Lords, pieņemdams viņu paklanīšanos, pamanīja, ka tiek novērots. Džesamijs, kuram bija apmēram sešpadsmit gadu, vērtējoši viņu nopētīja, un to darīja arī Felikss, trīs vai četrus gadus jaunāks par savu brāli; viņa skatienā vēl jautās zināms bērnišķīgums. Marķīzs nebija radis pie tā, ka tiek vērtēts, un viņa skatienā uzzibsnīja jautrība.

Olverstoks nosprieda, ka Felikss ir ļoti līdzīgs savai māsai, tikai viss viņā ir vairāk akcentēts – mati tumšāki nekā Frederikai, deguns vēl izteiktāk līdzinājās ērgļa knābim, mutes un zoda forma liecināja par ietiepību, skatiens likās tikpat ciešs kā vecākajai māsai un brālim, turklāt kautrība piemita vēl mazākā mērā. Tieši viņš pārtrauca klusumu ar vārdiem: – Ser, vai jūs kaut ko zināt par “Noķeriet mani, kas to spēj”?

– Protams, ka viņš to nezina! Nezaudē taču pieklājību! – brālis viņam aizrādīja. – Izlūdzos jūsu piedošanu, ser! Viņš ir tik vieglprātīgs, gatavs ķert vējdzirnavas.

– Te ir runa nevis par vējdzirnavām, bet gan par dzelzceļa lokomotīvēm, – iejaucās Olverstoks un paraudzījās uz Feliksu. – Vai man ir taisnība? Par tādu kā tvaika lokomotīvi?

– Jā, tieši tā! – Felikss kaismīgi apliecināja. – Trevitika izgudrojums. Es nerunāju par “Šņācošo velnu”, kas pārvietojās pa ceļiem; tas sadega.

– O, tas arī ir visai labs izgudrojums! – iesaucās Džesamijs. – Tvaika dzinēji uz mūsu ceļiem. Ak, tie taču visus zirgus iedzīs pilnīgās šausmās!

– Nu nezinu gan, uzdrošinos sacīt, ka zirgi visai drīz pie tiem pieradīs. Turklāt es nemaz nerunāju par to. Es biju domājis to, kas skrien pa sliedēm ar ātrumu piecpadsmit jūdžu stundā. Ļoti iespējams, pat vēl vairāk. – Viņš atkal pievērsās Olverstokam. – Es zinu, ka tā ir atvesta uz Londonu, jo misters Rašberijs, mans krusttēvs, man to pateica. Turklāt, samaksājot šiliņu, ar lokomotīvi var doties izbraucienā. Viņš teica, ka tas esot Ņūrodas ziemeļos, netālu no Montagjū nama.

– Esmu pārliecināts, ka tieši tā arī bija, – sacīja Olverstoks. – Tādu vai citādu iemeslu pēc es ne reizi tur neesmu bijis, bet man atmiņā palicis, ka tas izgudrotājs… kāds bija viņa vārds?

– Trevitiks! Pirmajai viņa izgudrotajai lokomotīvei bija piestiprināti pieci vagoni! Un tā spēja vest desmit tonnas dzelzs un septiņdesmit vīru, taču tikai ar ātrumu piecas jūdzes stundā. Tā ir Velsā… vietas vārdu es esmu aizmirsis… taču tai lokomotīvei, kas ir šeit, ir tikai viens vagons un…

– Vai tu varētu iekost sev mēlē, mazais, riebīgais dūdiniek? – Džesamijs pārtrauca brāli. – Ja tu šādi turpināsi pļāpāt, tevi ikkatrs noturēs par īstu niekkalbi, kurš neļauj lordam Olverstokam ne vārda bilst.

Šāda pārmetuma apmulsināts, Felikss steidzās atvainoties marķīzam Olverstokam, taču lords, kuru jaunekļa runas plūdi bija uzjautrinājuši, atteica: – Kādas muļķības! Es allaž spēju bilst kādu vārdu, ja vien pats to vēlos. Tāda lokomotīve patiešām bija, Feliks, taču diemžēl man laikam jānorāda, ka tā jau ir pagātne. Sliecos domāt, ka Trevitiks iznomāja zemi pie Ficroja laukuma, aplika tam apkārt žogu un izvietoja apļveida sliedes. Cik atceros, tas izraisīja īstu furoru; lai gan daudz cilvēku devās to apskatīt, tikai daži ļāvās pierunāšanai ar to braukt. Un drīzumā tādu vairs nebija vispār, jo sliedes salūza, bet lokomotīve apgāzās! Tāpēc par to nācās aizmirst. Tas bija apmēram pirms desmit gadiem. – Viņš pasmaidīja, ieraudzījis vilšanos Feliksa sejā. – Es atvainojos, vai jūs esat tik ļoti ieinteresēts šajā lokomotīvju lietā?

– Jā… nē… mani interesē dzinēji! – viņš izstomīja. – Saspiests gaiss! Ser, vai esat redzējis to pneimatisko pacēlāju Soho lietuvē?

– Nē, – atbildēja lords. – Un jūs?

– Viņi jau man neatļautu, – skumīgi noteica Felikss, un piepeši viņam prātā iešāvās kāda doma. Acīm dedzīgi kvēlojot, zēns paraudzījās uz Olverstoku un vienā elpā izgrūda: – Ja jūs vēlētos to redzēt… vai jūs varētu?

Frederika jau atkal bija apsēdusies un sacīja: – Nē, nē, Feliks! Lords Olverstoks to nevēlas. Tu nedrīksti uzmākties viņam ar lūgumiem tevi turp aizvest.

Viņai bija taisnība. Olverstokam nebija ne mazākās vēlēšanās novērtēt sazin kādu pneimatisko liftu, taču viņš nespēja turēties pretī lūgumam jaunekļa acīs, kas cieši vērās viņā. Lords atkal apsēdās un mazliet skumīgi pasmaidīja, bet pēc tam sacīja: – Pieļauju, ka es to varētu. Taču jums nāksies par to izstāstīt mazliet vairāk.

To izdzirdējis, Džesamijs, labi apzinādamies, pie kā varētu novest šāds aicinājums, uzmeta māsai sāpjpilnu skatienu. Lai arī viņas acis uzzibsnīja, Frederika pat nemēģināja apklusināt mazo brāli.

Un šis uzdevums viņai nemaz nebūtu pa spēkam. Ļoti reti gadījās, kad Felikss sastapās ar iedrošinājumu plašāk iztirzāt tematu, ko saprata tikai daži cilvēki, savukārt lielākā daļa uzskatīja par visai garlaicīgu. Zēna skatienā iekvēlojās gaisma, viņš sāka runāt un mēģināja izskaidrot pneimatiskā pacēlāja darbības principus. No viņa vārdiem izrietēja, ka tas ir neliels dzinējs, ko darbina gaiss no kompresora tajā pašā lietuvē. Jau pēc īsa brīža Olverstoks tika gluži vai apbērts ar dažādiem terminiem, Felikss runāja par cilindriem, virzuļa stieņiem, vārstu mehānismiem un vilkmes caurulēm. Feliksa izpratne par šiem procesiem gan bija tāla no ideālas, un viņš ne vienmēr izteicās pilnīgi skaidri, toties alkas pēc zināšanām mudināja puisi teju vai noslīcināt marķīzu Olverstoku jautājumu jūrā. Un uz dažiem jautājumiem lordam pat izdevās atbildēt samērā izsmeļoši. Viņš šo tematu pārzināja kaut vai tik lielā mērā, lai Feliksa acīs brālis un māsa izskatītos pēc nicināmiem nelgām un Olverstoku no gluži nejauša viesa stausa pārceltu iemīļota ciemiņa lomā. Viņš bija visinteliģentākais klausītājs, kādu vien Feliksam bija gadījies sastapt un kuram tika piedots pat tas, ja viņš atvainojoties laiku pa laikam sacīja: – Vai saproti, Feliks, es par zirgiem zinu daudz vairāk nekā par dzinējiem!

Šīs atzīšanās dēļ Olverstoka spožums Feliksa acīs mazliet nobālēja, savukārt Džesamijs sāka marķīzu cienīt vairāk. Viņš tūlīt vēlējās noskaidrot, vai kariete, ko viņš bija pamanījis uz ielas un par kuru bija gatavs izteikties gari un plaši, pieder lordam. Uzzinājis, ka tā patiešām ir, viņš atstūma brāli malā un ievilka lordu sarunā par augstākās klases zirgiem.

Ja kāds marķīzam būtu sacījis, ka viņš pusstundu būs spiests pavadīt pusaudžu sabiedrībā, viņš bez mazākās vilcināšanās būtu nekavējoties atvainojies un devies projām. Tik ļoti reti gadījās, ka lords nesāka garlaikoties jebkādā sabiedrībā, taču šajā reizē viņam nebija garlaicīgi. Olverstoks bija pārsmalcinātu vecāku bērns, turklāt jaunākais no viņu pēcnācējiem, un nebija pieredzējis šādu dzīvi, kādu vadīja Merivili. Olverstoka māsu bērnus, kad tie vēl bija mazi, saģērbtus labākajās drānās, veda viņam atrādīt un piedraudēja ar sodiem, ja viņi neuzvedīsies pieklājīgi. Viņam šie bērni bija likušies garlaicīgi, dumji un nespējīgi ne vārda pateikt, bet jaunie Merivili viņam sagādāja patīkamu pārsteigumu. Māsas, visticamāk, neatbalstītu nedz tik tiešu un nepiespiestu izturēšanos, nedz arī to, ka puišiem ne vismazākajā mērā nepiemita kautrīgums, ko viņas uzskatīja par gluži vai neatņemamu skolnieku rakstura īpašību. Olverstoks abus vērtēja kā labi audzinātus un interesantus, tālab apbalvoja ar iecietību, kura būtu ārkārtīgi izbrīnījusi tos, kas lordu pazina labāk.

Lordam šie puiši patika, tomēr arī viņa izturībai bija robežas. Kad Felikss ar elkoni pagrūda Džesamiju, lai atsāktu sarunu par cauruļu katliem, dzinējiem un propelleriem, viņš iesmiedamies piecēlās un sacīja:

– Manu dārgo zēn, ja tu vēlies kaut ko vairāk uzzināt par tvaikoņiem, dodies izbraucienā pa Temzu, bet nevaicā man! – Viņš pagriezās pret Frederiku, tomēr nepaguva atvadīties, jo atvērās durvis un telpā ienāca divas sievietes. Lords pagriezās, un vārdi izdzisa uz viņa lūpām.

Abām sievietēm mugurā bija pastaigu tērpi, taču ar to arī abu līdzība beidzās. Viena bija drūma kundze nenosakāmā vecumā, visumā nepievilcīga; savukārt otra bija valdzinošākā meitene, kādu lordam ar viņa visai plašo pieredzi jelkad bija nācies skatīt vaigā. Olverstoks saprata, ka viņš raugās uz mis Haritu Merivilu un ka viņa sekretārs ne nieka nebija pārspīlējis, runādams par šās jaunavas daili.

Sākot ar viņas mirdzoši zeltsprogoto galviņu un beidzot ar skaisti veidotajām pēdām, kas bija ieautas smalkādas zābaciņos… šāda aina liktu aizrauties jebkura vīrieša elpai. Viņas stāvs bija elegants, potītes šķita gluži kā izvirpotas, sejas āda būtu rosinājusi apbrīnotājus salīdzināt to ar Damaskas rozes ziedlapiņu maigumu vai ar nobriedušiem firziķiem, viņas maigās lūpas bija vilinoši izliektas, deguns – diezgan taisns un ar smalkām nāsīm. Acis bija debesu zilgmes krāsā un nevainības pilnbriedā uzlūkoja pasauli, skatienā kavējās vaļsirdība un tikko jaušams domīgums. Galvā meitenei bija vienkārša neapoliešu stila cepurīte, bet kleitu apslēpa debeszila kašmira mētelis. Marķīza roka gluži instinktīvi tvēra pēc monokļa, un Frederika, ar māsas lepnumu to pamanījusi, steidzās iepazīstināt lordu ar radinieci.

Mis Serafīna Vinšema, kurai Olverstoku skaļās balsīs stādīja priekšā abi jaunie Merivili, apveltīja viņu ar naidīgu skatienu un ar riebumu noteica: – Uzdrošinos sacīt… – Tad viņa piebilda: – Ak, ej jel projām! – Taču šie vārdi acīmredzot bija veltīti Lufram, kurš lēkāja viņai apkārt.

Lords palika stāvam. Viņš viegli paklanījās, taču arī šis žests izpelnījās tikai īsu galvas mājienu un skatienu, kurā bija vēl vairāk riebuma. Pavēstījusi Frederikai, ka viss ir tieši tā, kā viņa gaidījusi, mis Vinšema steigšus devās projām.

– Mīļo stundiņ! – izsaucās Frederika. – Viņa ir vienā no saviem īpaši īdzīgajiem noskaņojumiem. Kas gan viņu tik ļoti sakaitinājis, Harita? Ak, piedodiet! Lord Olverstok, šī ir mana māsa.

Harita uzsmaidīja lordam un pastiepa roku pretī.

– Esiet sveicināts! Un, atbildot uz tavu jautājumu, Frederika… tas bija kāds ārkārtīgi pieklājīgs jauns vīrietis Hukema bibliotēkā, kurš man no plaukta pasniedza grāmatu, jo es īsti nespēju līdz tai aizstiepties. Viņš bija bezgala izpalīdzīgs, pat noslaucīja no tās putekļus ar savu nēzdogu un pasniedza grāmatu man. Taču mūsu radiniece nosprieda, ka viņš ir švītīgs āksts. Un bibliotēkā mums nevarēja piedāvāt “Ormondu”, tālab es paņēmu “Svētā Džona bruņinieku”, jo iedomājos, ka mums tas patiks tikpat labi.

Šie vārdi tika pateikti maigā, rāmā balsī; un marķīzs, kura kritiskās acis bija redzējušas daudzu sezonu daiļavas, secināja, ka šī ir vissatriecošākā no visām, ko viņam jelkad nācies uzlūkot. Meitene nekādi necentās vairot savu pievilcību; gluži otrādi – pat šķita, ka viņa īsti neapzinās, cik apburoša ir. Lords jau daudzus gadus tika uzskatīts par vienu no iekārojamākajiem neprecētajiem vīriešiem laulību tirgū; viņš bija pieredzējis itin daudzas viltības viņa ievilināšanai slazdos un tagad ar lielu patiku atskārta, ka mis Merivilai šādi triki ir absolūti vienaldzīgi.

Lords apvaicājās, kā viņai patīk Londona; meitene atbildēja, ka Londona esot itin brīnišķīga, taču viņas uzmanība bija pievērsta kaut kam citam, un viņa pat īpaši nepūlējās paildzināt šo iepazīšanās sarunu. Mazliet nosodošā balsī viņa sacīja: – Feliks, mīļais, taviem svārkiem ir norauta poga!

– Ak, nudien! – atsaucās Felikss, nepacietīgi paraustīdams plecu. – Tas taču nav svarīgi.

– Nē, nē, patiesi! – viņa piekrita. – Frederika ir parūpējusies par rezervi. Es to pogu piešūšu vienā acumirklī. Tev tikai jānāk man līdzi! Tu taču nevari staigāt pa pilsētu kā tāds nevīža! Vai ne?

Bija skaidri redzams, ka jaunajam Merivilam nebija ne mazāko iebildumu iziet pilsētas ielās tādā izskatā, tomēr tikpat lielā mērā bija redzams arī tas, ka viņš ir gatavs paklausīt vecākajai māsai. Viņš lūdzoši paraudzījās uz Haritu, kura pamāja ar galvu. Zēns īdzīgi sacīja: – Jā, labi jau labi. – Pirms došanās līdzi Haritai viņš pievērsās marķīzam un noteica: – Un jūs mani aizvedīsiet uz Soho, vai sarunāts, ser?

– Ja ne es pats, tad to izdarīs mans sekretārs, – Olverstoks atbildēja.

– Ak! Protams… protams, es jums pateicos, ser! Tomēr lieliskāk būtu, ja kopā ar mani nāktu jūs pats, – mudināja Felikss.

– Kuram tas būtu lieliskāk? – gluži nevilšus noprasīja lords.

– Man, – Felikss attrauca īpaši vaļsirdīgā tonī. – Es uzdrīkstos sacīt, ka jums viņi izrādīs itin visu, jo jūs piederat pie otras smalkākās augstmaņu kārtas… es to izlasīju grāmatā, un tur bija rakstīts, ka marķīzs hierarhijā atrodas uzreiz pēc hercoga, tāpēc…

Pēc šiem vārdiem viņa brālis, nepatikas pārņemts, stūma Feliksu ārā no istabas un apstājās vienīgi uz brīdi, lai atvainotos lordam par brāļa bērnišķīgo uzvedību. Lufra sekoja viņam cieši pa pēdām. Harita dāvāja atvadu smaidu Olverstokam, un jau pēc brīža viņš atkal bija palicis tikai Frederikas sabiedrībā.

Viņa domīgi noteica: – Patiesību sakot, es domāju, ka nudien būtu labāk, ja uz turieni viņu aizvestu tieši jūs. Viņš ir ļoti uzņēmīgs zēns, un mēs nekad nevaram būt droši par to, kas viņam ienāks prātā.

– Čārlzs zinās, kā turēt viņu pie kārtības, – lords vienaldzīgi attrauca.

Frederika likās šaubāmies, tomēr neko nesacīja. Viņa redzēja, ka lords kļuvis izklaidīgs. Viņš tukšu skatienu raudzījās pretējā sienā un dīvaini smaidīja, izdarīdams jocīgas kustības ar mutes kaktiņiem. Un piepeši viņš klusi iesmējās un gandīz čukstus noteica: – Dieva dēļ, es to izdarīšu!

– Ko jūs izdarīsiet? – vaicāja Frederika.

Bija skaidri noprotams, ka lords ir aizmirsis par viņas klātbūtni. Frederikas balss pamudināja Olverstoku pievērsties viņas sejai, tomēr viņš neatbildēja uz jautājumu un strupi noprasīja: – Ko viņi šeit dara, jūsu brāļi? Viņiem vajadzētu atrasties skolā!

– Jā, zināmā mērā, domāju, ka jums taisnība, – Frederika piekrita. – Lai nu kā arī būtu, taču tētis nekad neaizrāvās ar domu par to, ka būtu jāsūta skolā kāds no viņa dēliem. Saprotiet, arī pats viņš tika skolojies mājās. Jums tas varētu nešķist pietiekami labs iemesls, lai arī zēnus sūtītu pa to pašu ceļu, un, patiesību sakot, arī man tā nemaz neliekas, taču būtu netaisni domāt, ka tētis uzskatīja audzināšanu par iemeslu viņa pieļautajām kļūdām. Un es nezinu, vai tā bija, – Frederika apcerīgi piebilda. – Meriviliem allaž ir bijusi nosliece uz gaisīgumu.

– Vai patiešām? – lords pārvaicāja, zobgalīgi savilcis lūpas. – Jums ir nolīgts kāds privātskolotājs, kurš mācīs Džesamiju un Feliksu?

– Ak, jā. Vesela rinda skolotāju! – atbildēja mis Merivila. Viņa pamanīja izbrīnu lorda skatienā un pasteidzās ar skaidrojumu: – Ak, ne jau visi uzreiz! Cits pēc cita, jūs taču saprotat. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tas bija apgrūtinoši. Ja skolotājs bija vecs, tad zēniem nepatika, jo viņi nevarēja tikt pie fiziskām nodarbībām; savukārt jaunie pasniedzēji varēja palikt tikai vienu vai divus mēnešus, līdz sagaidīja pastāvīgu vietu skolā, kādā universitātē vai tamlīdzīgi. Un viskaitinošākais bija tas, ka viņi vienmēr izmisīgi iemīlējās Haritā.

– Tam es varu noticēt pavisam viegli.

Frederika pamāja ar galvu un nopūtās. – Un ļaunākais bija tas, ka viņa nespēja nevienu noraidīt. Viņai ir neizmērojami maiga sirds, un viņa nespēj paciest, ja ir radījusi kādam sāpes. Precīzāk sakot, tādiem cilvēkiem kā misters Grifs, kurš bija liels savādnieks, turklāt vēl arī ļoti kautrīgs, rudiem matiem un izteiktu ādamābolu, kas kustējās augšup un lejup. Viņš bija pēdējais privātskolotājs mūsu ģimenē. Pašlaik brāļi izbauda brīvdienas. Kad viņi būs apskatījuši visas Londonas ievērojamākās vietas un vairāk pieraduši pie jaunajiem apstākļiem, man vajadzēs nolīgt kādu privātskolotāju, kas viņus mācītu. Bet Džesamijs ir ļoti uzcītīgs, mācās divas stundas katru dienu, jo ir nolēmis doties uz Oksfordu studēt, kad būs sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu. Pirms gada tur iestājās Harijs.

– Harijs pašlaik mācās Oksfordā?

– Jā, otrajā kursā. Arī tas bija iemesls, kālab man likās piemēroti uz gadu apmesties Londonā. Viņam pirms iekārtošanās Greinārdā uz palikšanu nāks tikai par labu iegūt plašāku priekšstatu par pasauli, vai jums tā nešķiet? Turklāt viņam tas ļoti patiks.

– Par to es nemaz nešaubos, – sacīja Olverstoks. Ar mirdzošām acīm viņš pavērās uz Frederiku. – Taču patlaban mums būtu jāapspriež situācija, kādā atrodaties jūs. Es esmu nodomājis pēc dažām nedēļām rīkot balli par godu vienai no manām māsasmeitām. Jūs un jūsu māsa ieradīsiesties tur, un mana māsa jūs stādīs priekšā smalkajām aprindām, un jūs neapšaubāmi saņemsiet neskaitāmus ielūgumus uz līdzīgām ballēm, kurp mana māsa jūs pavadīs. Ā! Un mana radiniece ir misis Dontrija, kurai arī ir meita, kas tiks izvesta sabiedrībā manis rīkotajā ballē!

Frederikas lūpas nodrebēja, acis rotaļīgi iezibējās un viņa sacīja: – Es esmu jums neizsakāmi pateicīga! Tā nudien bija laimīga sagadīšanās, ka Harita pārradās tieši laikā, lai ar jums iepazītos.

– Jā, nudien! Tā patiešām bija, vai ne? – viņš atsaucās. – Pretējā gadījumā es nebūtu atskārtis, cik šokējoši ir tādu briljantu glabāt ēnā, nevienam neredzamu.

– Tieši tā! Un viņai nekas nenāks par lielāku svētību kā ierašanās uz jūsu balli. Es patiesi un no sirds esmu jums pateicīga, tomēr vēlos piebilst, ka nav ne mazākās nepieciešamības ielūgt arī mani.

– Vai jūs grasāties dzīvot nošķirtībā?

– Nē, bet…

– Tad jau jums ierašanās manā ballē ir pilnīgi nepieciešama, visādā ziņā. Un es arī cieši uzskatu, ka jūsu radiniecei vajadzētu jūs pavadīt. Tā kā jūs nedzīvojat zem manas māsas jumta, varētu izskatīties savādi, ka jums līdzās nav cienījamas matronas, kas jūs pavada. Neraizējieties par viņas ekscentriskumu, jo…

– Tas mani nudien neuztrauc! – iestarpināja Frederika. – …ekscentriski cilvēki pašlaik ir modē, – lords turpināja iesākto teikumu.

– Mani nemaz neuztrauktu arī tas, ja viņi tādi nebūtu. Man neliek mieru doma, ka jūsu māsa varētu nepiekrist jūsu piedāvātajam rīcības plānam.

Mirdzums Olverstoka acīs kļuva izteiktāks. – Viņa piekritīs! – lords apliecināja.

– To jūs nevarat zināt, – Frederika iebilda.

– Ticiet man, es to nudien zinu.

– Nē, jūs nezināt gan, jo tikai šajā mirklī jums tas viss ienāca prātā, – Frederika neizteiksmīgi pavēstīja. – Ir jau labi būt tik augstās domās, taču… ja vien jūsu māsasmeita nav tāds pats briljants… es atkārtoju jūsu izraudzīto vārdu… tad mana māsa viņu noteikti aizēnos. Kura māte gan vēlētos izvest sabiedrībā savu meitu vienā ballē ar Haritu?

Olvertoka sejā uzzibsnīja smaids, un tā bija vienīgā atbilde, ar kuru lords pagodināja Frederiku. Viņš paņēma šķipsnu šņaucamās tabakas, pēc tam aizvēra tabakdozes vāciņu un sacīja: – Es atzīstu, ka mūs vieno zināmas saites… māsīc! Taču ar to vēl nebūs gana. Jūs ieteicāt, lai izliekos par jūsu aizbildni. Lai notiek! Paziņosim visiem, ka tēvs ir atstājis jūs manā gādībā. Tikai pasakiet man, kālab viņš tā būtu darījis.

– Nu, viņš sacīja, ka jūs viņa ģimenē esot pats labākais, – ieminējās Frederika.

– Tas nederēs. Manas māsas tikpat labi kā es zina, ka mūsu ģimenē nav nekādu ciešo saišu. Lai apmierinātu viņu ziņkārību, nāksies piedāvāt kādu labāku iemeslu.

Aizrāvusies ar šo sarunu, Frederika ierosināja: – Tētis reiz jums izdarīja kādu pakalpojumu, un jūs līdz šim laikam nevarējāt viņam atbilstoši atdarīt.

– Kādu pakalpojumu? – lords skeptiski vaicāja.

– Tas ir kaut kas tāds, – Frederika atbildēja ar lielu pašpārliecinātību, – ko jūs uzskatāt par lietderīgāku neizpaust. Un jo īpaši jūsu māsām!

– Oho, tas nudien ir ļoti labi! – lords uzslavēja, un satraukuma izraisītais mirdzums viņa acīs pārtapa patiesā izbrīnā. – Es uzskatu, ka esmu viņa parādnieks, un šā iemesla pēc uzņemos kļūt par viņa bērnu aizbildni. – Frederikas skatiens uzzibsnīja, un Olverstoks vaicāja: – Tātad?

– Es tikai tā iedomājos… brālēn… ja reiz jūs grasāties kļūt par mūsu aizbildni, tad piemērotāk būtu, ja pasniedzēju maniem brāļiem sameklētu tieši jūs, nevis es pati.

– Šādas lietas man ir pasvešas, turklāt mana aizbildniecība būs diezgan neoficiāla.

– Par to jūs varat būt pārliecināts! – apstiprināja Frederika. – Tomēr es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc jūs nevarētu būt noderīgs.

– Vai drīkstu atgādināt, ka esmu devis savu piekrišanu ievest jūs augstākajā sabiedrībā? Šajā vietā mans noderīgums arī tiks pārtraukts.

– Nē, kā gan tas varētu būt? Ja esat nolēmis turēties pie stāsta, ka vēlaties atmaksāt savu goda parādu, jums pavisam noteikti būs jādara kaut kas vairāk, nekā tikai jāuzaicina mani un Haritu ierasties ballē jūsu namā. Jūs varat būt pilnīgi drošs, ka par to es esmu jums ārkārtīgi pateicīga. Lai gan jāatzīst, ka jūs to nebūtu darījis, ja Haritas ierašanās jūs neizsistu no līdzsvara, bet…

– Harita, – viņš pārtrauca Frederiku, – ir patiešām daiļa meitene. Ļoti iespējams, viņa ir visskaistākā meitene, kādu es jelkad esmu sastapis, taču, ja iedomājaties, ka uzaicināju viņu uz balli tikai tālab, ka viņas dēļ esmu zaudējis skaidru skatienu, jūs dziļi maldāties, māsīc!

– Jāatzīst, es cerēju, ka tā nenotiks, – viņa atbildēja, izskatīdamās mazliet satraukta. – Jūs viņai esat pārāk vecs, vai saprotat?

– Vistīrākā patiesība, – lords attrauca. – Viņa ir pārāk jauna, lai būtu piemērota man.

– Protams, ka tā ir, – Frederika piekrita. – Un kālab jūs tik piepeši izlēmāt mums palīdzēt?

– To, mana dārgā māsīc, es neesmu nolēmis jums atklāt.

Mazliet saraukusi pieri, Frederika pētīja lordu, un viņas stingrais skatiens bija apstājies pie Olverstoka sejas.

Viņš likās kā īsta mīkla.

Iesākumā Frederika nemaz nejuta pārmēru milzīgu iespaidu. Lorda augums bija labs, apģērbs bija izcils; pēc vaiga viņš varbūt arī nebija ļoti pievilcīgs; viņai likās, ka lorda izturēšanās ir pārspīlēta, bet viņa skatiens – salts un nepatīkama cinisma pilns. Pat viņa smaidā jautās nicinājums, ko akcentēja savilktās lūpas, tēraudcietais skatiens… Kad Frederikai izdevās pateikt kaut ko tādu, kas atmodināja Olverstoka humora izjūtu, metāliskais spīdums skatienā pagaisa un smaidā parādījās patiess uzjautrinājums. Un tas ne vien padarīja siltāku viņa skatienu, bet arī pārvērta šo cilvēku no augstprātīga aristokrāta par mazliet manierīgu džentlmeni ar labu humora izjūtu un nenoliedzami patīkamu uzvedību. Taču jau pēc dažām minūtēm viņš atkal pārtapa iepriekšējā augstmanī; kad Felikss atradās istabā, lorda izturēšanās bija mainījusies un tajā vairs nebija ne miņas no stīvuma; uz visiem Džesamija jautājumiem Olverstoks atbildēja pacietīgi un ar humoru un brāļus uzlūkoja laipni. Viņš bija izturējies bruņnieciski, kad mis Vinšema izrādīja pilnīgu vienaldzību, un skatienā, ko viņš veltīja Haritai, bija lasāma īsta atzinība. Frederika nešaubījās, ka tieši Haritas radītais iespaids, apbrīns, ko viņa pamodināja lordā, lika Olverstokam pārdomāt, taču nevarēja iedomāties iemeslu, kas viņa acīs atkal lika iezaigoties ļaunajam mirdzumam.

Frederika domīgi vērās uz lordu. Viņš rādījās mazliet izbrīnīts un sacīja: – Tātad?

– Man vajadzēja būt atraitnei! – viņa izsaucās aizkaitinājuma pilnā tonī. – Jā! Un ja man būtu piemitis praktisks prāts, tad es jau būtu atraitne.

Neuzticību viesošā izteiksme pagaisa no lorda sejas; viņa skatienā dzirkstīja tikai smiekli. – Jūs noteikti tāda kļūsiet! – viņš mierināja.

– Un kāda no tā būs jēga? – Frederika nepacietīgi atvairījās. – Ja es jau tagad būtu atraitne… – Viņa apklusa, un sejā uz mirkli pavīdēja jautrība. – Lai cik derdzīgi liktos par to runāt… Es esmu atbildīga par ģimeni, jo esmu vecākā, taču neesmu tirāniska vai… ķildīga. Vismaz es pati tā par sevi domāju.

– Nē, nē, – viņš mierinoši sacīja. – Varu jums apliecināt, ka jūs ģimenes grožus turat rokās visai lieliski. Es vēlētos, lai jūs man izstāstāt, kā būtu kļuvusi par atraitni, ja jums piemistu praktisks prāts. Vai vismaz to, kālab jūs to vēlētos. Vai jūs esat turējusi noslēpumā apstākli, ka jums ir vīrs?

– Pats par sevi saprotams, ka tā nav! Es runāju tikai par to, ka man vajadzēja izlikties par atraitni. Tad es pati varētu pavadīt Haritu un jums nebūtu nepieciešamības iesaistīt savu māsu.

– Man nav ne mazāko iebildumu to darīt, – viņš sacīja.

– Jā, bet viņai gan varētu būt visai lieli iebildumi! Turklāt viņa taču nav ar mums pazīstama.

– To mēs izlabosim. – Olverstoks pastiepa roku uz priekšu. – Man tagad ir jādodas projām, taču pēc dienas vai divām es došu jums ziņu. Ak, nevajag lieku ceremonialitāti! Atcerieties, ka tagad es esmu kļuvis par jūsu ģimenes locekli. Es pats tikšu ārā bez īpašas pavadīšanas.

Taču viņam to nenācās darīt, jo hallē viņu jau gaidīja Felikss un ļoti pieklājīgi pavadīja lordu līdz pat karietei. Zēns bija apņēmies izspiest no Olverstoka solījumu par Soho lietuves apmeklējumu.

– Nebaidies! – sacīja lords. – Mēs šo jautājumu atrisināsim.

– Jā, ser… paldies! Bet jūs taču dosieties kopā ar mani, vai ne? Tas nebūs jūsu sekretārs?

– Manu dārgo zēn, kāpēc lai es to darītu? Misters Trevors par šīm noslēpumainajām lietām zina daudzkārt vairāk nekā es.

– Jā, bet… ser, pavadiet jūs mani, lūdzu! Tad pasākums būs pirmšķirīgs!

Marķīzs bija pārliecināts, ka pret glaimiem ir iemācījies būt noturīgs, jau ir sastapies ar visiem iespējamajiem glaimu veidiem un pazīst tos, taču tagad atklāja, ka bija kļūdījies. Īstas dievināšanas un vienlaikus bažu pilnais skatiens divpadsmit gadus vecā puiša acīs bija kaut kas vēl nepiedzīvots un spēja sagraut aizsardzību. Lords prata parādīt īsto vietu ikvienai pārmēru uzmācīgai sievietei un jebkuram lišķim atcirst piedienīgā manierē; viņš labi apzinājās, cik neizturami garlaicīgs viņam šķitīs Soho lietuves apmeklējums, tomēr nespēja izturēties noraidoši pret šo nesen iegūto, ļoti jauno apbrīnotāju. Tad jau varētu iespert kucēnam, kurš uzticības pilnām acīm lūkojas cilvēkā.

Tā nu māsters Felikss Merivils, atkal uzskrējis pa kāpnēm un iebrāzies pie māsas istabā, varēja triumfējoši paziņot, ka brālēns Olverstoks pats personīgi vedīšot viņu uz Soho apskatīt pneimatisko pacēlāju. Un vispār – viņš esot viens lāga vīrs.