Читать книгу Krokodilu dzeltenās acis - Katrīna Pankola - Страница 2

Žozefīne iekliedzās, un dārzeņu tīrāmais izkrita viņai no rokām. Nazis bija aizslīdējis pār kartupeli un dziļi iegriezies ādā pie plaukstas locītavas. Asinis, visur asinis. Viņa skatījās uz savām zilajām vēnām, koši sarkano brūci, balto izlietni, dzelteno plastmasas sietiņu, uz spīdīgajiem, nupat nomizotajiem kartupeļiem. Asins lāses krita cita pēc citas, izšķīstot uz baltās emaljas. Viņa ar plaukstām atspiedās pret izlietni un izplūda asarās.

Viņai vajadzēja paraudāt. Viņa pati nezināja, kāpēc. Iemeslu gluži vienkārši bija pārāk daudz. Ievainojums kļuva par izdevīgu ieganstu. Viņa ar skatienu uzmeklēja trauku dvieli, paņēma to un nosēja plaukstu. Es pārvērtīšos par strūklaku, par asaru strūklaku, asiņu strūklaku, nopūtu strūklaku un ļaušu sev nomirt.

Jā, tā bija izeja. Vienkārši klusējot ļaut sev nomirt. Izdzist lēni kā svecei.

Nomirt, stāvot pie izlietnes. Nē, stāvus neviens nemira, viņa nekavējoties izlaboja, mirst, guļot gultā, stāvot uz ceļiem, iebāžot galvu cepeškrāsnī vai vannā. Kādā laikrakstā viņa bija lasījusi, ka sievietes visbiežāk izdara pašnāvību, izlecot pa logu. Vīrieši pakaras. Izlēkt pa logu? Viņai nemūžam nepietiktu drosmes. Pavisam kas cits bija lēni noasiņot un raudāt, noskatoties, kā asaras sajaucas ar ūdeni. Lēnām aizmigt. Nu tad met nost dvieli, iegremdē plaukstas izlietnē! Atkal tas pats… tad vajadzēs palikt stāvus, bet stāvus neviens nemirst.

Tikai kaujas laukā. Kara laikā…

Bet karš jau vēl nav sācies.

Viņa nošņaukājās, sakārtoja dvieli uz brūces, noslaucīja asaras, vērīgi paskatījās uz savu atspīdumu loga stiklā. Viņas matos vēl aizvien bija iesprausts zīmulis. Aiziet, viņa sev sacīja, turpini tīrīt kartupeļus… Par pārējo tu padomāsi vēlāk!

Tajā pašā karstajā maija beigu rītā, kad termometrs jau rādīja divdesmit astoņus grādus ēnā, uz viena no piektā stāva balkoniem, patvēries zem nojumes, kāds vīrietis spēlēja šahu. Pats ar sevi. Viņš domīgi raudzījās uz šaha galdiņu. Izdarījis gājienu, viņš pārsēdās iztēlotā pretinieka vietā un domīgi sūca pīpi. Viņš noliecās pār šaha galdiņu, nopūtās, pacēla šaha figūru, nolika to atpakaļ, atvilka roku, vēlreiz nopūtās, atkal paņēma figūru, izdarīja gājienu, nogrozīja galvu un pārsēdās atpakaļ.

Tas bija vidēja auguma vīrietis, ļoti kopts, tumšmatains, ar brūnām acīm. Nevainojami taisnas bikšu vīles, apavi tik spīdīgi, it kā nupat būtu izņemti no veikala kārbas, uzrotītās krekla piedurknes atklāja slaidos apakšdelmus, bet nospodrinātie nagi liecināja, ka par tiem rūpējusies manikīre. Visu vēl papildināja vienmērīgs, viegls, dabisks iedegums, kas radīja iespaidu, ka viņa ādai piemīt zeltaini brūns mirdzums. Vīrietis līdzinājās kartona lellītei apakšveļā un zeķēs, kuru bērni var ietērpt pilota, mednieka vai ceļotāja apģērbā. Šādi vīrieši tiek attēloti katalogu lappusēs, lai iedvestu pārliecību un īpaši izceltu tur piedāvāto mēbeļu kvalitāti.

Piepeši viņa sejā atplauka smaids.

– Šahs un mats, – vīrietis nomurmināja, vērsdamies pie sava iedomu partnera. – Vecīt! Ar tevi ir cauri. Ko, vai negaidīji? – Apmierināts viņš pats sev paspieda roku un mazliet pārvērstā balsī apsveica: – Labi nospēlēts, Tonio! Tas bija izcili.

Viņš piecēlās, izstaipījās, pakasīja krūtis un nolēma iedzert kādu glāzīti, lai gan vēl bija visai agrs. Parasti viņš dzēra aperitīvu vakaros, desmit minūtes pāri sešiem, skatīdamies pa televizoru pārraidi “Jautājumi čempionam”. Žiljēna Lepēra raidījumu viņš gaidīja nepacietīgi kā satikšanos ar sievieti. Viņš to nekad nepalaida garām un jau no pussešiem sāka gatavoties sacensībām ar četriem studijā sēdošajiem čempioniem. Viņam gribējās redzēt, kāda raidījuma vadītājam būs žakete, kāds krekls, kādu kaklasaiti viņš būs izraudzījies. Viņš sev iegalvoja, ka derētu arī pašam izmēģināt laimi. Viņš to sev sacīja ik vakaru, taču nedarīja neko. Lai kļūtu par raidījuma dalībnieku, vajadzēja piedalīties arī atlases pārbaudē, un kaut kas šajos vārdos viņam šķita nomācošs.

Vīrietis pacēla ledus spainīša vāku, akurāti izņēma divus ledus gabaliņus un iemeta tos glāzē, ko pēc tam piepildīja ar balto vermutu. Tad viņš noliecās, pacēla no paklāja diedziņu, izslējās, iedzēra malku vermuta un baudā nošmaukstināja lūpas.

Šahu viņš spēlēja katru rītu. Katru rītu viens un tas pats. Celšanās septiņos vienā laikā ar bērniem, brokastīs brūni apcepti grauzdiņi, aprikožu ievārījums bez cukura, sālīts sviests un svaigi spiesta apelsīnu sula. Tad trīsdesmit minūšu ilga vingrošana, vingrojumi muguras, vēdera, krūšu un gurnu muskuļu nostiprināšanai. Pēc tam avīzes, ko pēc kārtas atnes abas meitenes pirms iešanas uz skolu, uzmanīga sludinājumu pārskatīšana, lai varētu aizsūtīt CV, ja nu kaut kas šķistu interesants, mazgāšanās dušā, skūšanās ar mehānisko skuvekli, apģērba izvēle dienai un visbeidzot arī šaha partija.

Apģērba izvēle bija dienas nepatīkamākais brīdis. Viņš vairs nezināja, ko vilkt mugurā. Ģērbties kā nedēļas nogalē, mazliet brīvāk vai klasiskā uzvalkā? Reiz, kad viņš steigā uzrāva mugurā sporta tērpu, vecākā meita Hortenze apvaicājās:

– Tēti, vai tad tu vairs nestrādā? Vai tev visu laiku ir atvaļinājums? Bet man labāk patīk, ja tu esi skaists, ar glītu žaketi, labu kreklu un kaklasaiti. Vairs nekad nenāc man pretī uz skolu ar jaku mugurā, – un tad atmaiga, redzot, ka viņš nobāl, jo meita vēl nekad nebija atļāvusies runāt ar viņu šādā tonī, un piebilda: – To es saku tevis paša labad, mīļo tētiņ, lai tu vienmēr būtu visskaistākais tētis pasaulē.

Hortenzei taisnība, ja viņš ir labi ģērbies, pret viņu izturas pilnīgi citādi.

Pabeidzis šaha partiju, viņš aplaistīja ziedus pie balkona malas piestiprinātajā kastē, savāca nokritušās lapas, apgrieza nokaltušos zarus, apsmidzināja ar ūdeni jaunos dzinumus, ar lāpstiņu uzirdināja zemi un, ja tas bija vajadzīgs, uzkaisīja mēslojumu. Ar balto kamēliju bija daudz jānoņemas. Viņš ar to sarunājās, apkopa pašu pēdējo, noslaucīja katru lapiņu.

Katru rītu nu jau gadu viens un tas pats.

Taču šodien viņš bija mainījis ierasto kārtību. Šaha partija izrādījās sarežģīta, vajadzēja ļoti uzmanīties, lai neiegrimtu tajā, aizmirstot par visu pārējo; tas bija ļoti grūti, ja nebija nekā cita, ko darīt. Nezaudēt laika izjūtu, jo tas paiet tik nemanāmi. Uzmanies, Tonij, viņš sev sacīja, turies. Neaizraujies, saņem sevi rokās.

Viņam bija izveidojies paradums skaļi sarunāties ar sevi un raukt uzacis. Lai atgūtu zaudēto laiku, viņš nolēma šodien atstāt puķes novārtā.

Viņš pagāja garām virtuvei, kurā sieva mizoja kartupeļus, un it kā no jauna atkal ieraudzīja, cik ļoti viņa apvēlusies. Resnās ciskas līdzinājās otrādi apgrieztām bojām.

Kad viņi pārcēlās uz šo māju Parīzes priekšpilsētā, viņa vēl bija trausla un slaida, nekādu tauku.

Kad viņi pārcēlās, meitenes vēl bija pavisam mazas…

Kad viņi pārcēlās…

Tie bija pavisam citi laiki. Viņš pavilka augšup sievas džemperi, uzlika plaukstas viņai uz krūtīm un nopūtās “dārgā!”, bet viņa atlaidās gultā, ar abām rokām nostiepdama pārsegu, lai tas nesaburzītos. Svētdienās viņa gatavoja maltīti. Meitenes pieprasīja nažus, lai varētu “palīdzēt mammai!”, vai berza katlus, kamēr tie spīdēja un laistījās. Vecāki aizkustināti noskatījās uz abām. Ik pēc diviem vai trim mēnešiem meitenes tika mērītas un viņu auguma garums atzīmēts uz sienas ar parasto zīmuli: mazas svītriņas, datums, vārds: Hortenze vai Zoē. Un tagad, atbalstoties pret virtuves durvju stenderi, viņu uzreiz pārņēma milzīgas skumjas. Sajūta, ka kaut kas ir neglābjami zaudēts, atmiņas par tiem laikiem, kad dzīve viņam vēl uzsmaidīja. Šāda sajūta neuzmācās ne guļamistabā, ne viesistabā, bet tikai šeit, virtuvē, kura savulaik bija kalpojusi par laimes avotu. Siltums, miers, gardas smaržas. Katli kūpēja, uz plīts malas žuva trauku dvieļi, ūdens peldē kusa šokolāde, meitenes dauzīja riekstus. Viņas vicināja ar šokolādi notraipītos pirkstus, zīmēja sev ūsas un nolaizīja tās ar mēli, un no tvaika uz logu rūtīm veidojās perlamutra raksti, un viņš jutās kā Ziemeļpolā iglu dzīvojošas eskimosu ģimenes tēvs.

Toreiz… te vēl mājoja laime, noturīga, nomierinoša.

Uz galda bija atvērta Žorža Dibī grāmata. Viņš paliecās, lai izlasītu nosaukumu: “Bruņinieks, dāma un garīdznieks”. Žozefīne mēdza strādāt pie virtuves galda. Viņas kādreizējais vaļasprieks nu bija kļuvis par vienīgo ienākumu avotu. Valsts zinātnes un pētniecības centra darbiniece, kuras specializācija ir sieviešu dzīve 12. gadsimtā! Savulaik viņš nebija spējis novaldīties, nepaņirgādamies par viņas pētījumiem, augstprātīgi sacījis: “Mana sieva ir aizrāvusies ar vēsturi, taču tikai ar 12. gadsimtu! Ak! Ak! Ak…” Viņaprāt, ar kaut ko tādu varēja nodarboties tikai zilzeķe. Tas 12. gadsimts nemaz nav seksīgs, viņš sacīja un ieknieba sievai sēžamvietā. “Tieši šajā laikmetā Francijā notika izšķirošs pavērsiens, kas veda pretī mūsdienīgumam, tirdzniecībai, naudai, pilsētu neatkarībai un…”

Viņš apklusināja sievu ar skūpstu.

Toties tagad šis 12. gadsimts viņiem sagādāja iztiku. Viņš ieklepojās, lai sieva pagrieztos. Viņa vēl nebija paguvusi sasukāties, mati bija sasprausti mezglā ar zīmuli.

– Iziešu apmest kādu līkumu… – Uz pusdienām būsi atpakaļ?

– Nezinu… Katram gadījumam negaidi mani.

– Tad tā arī saki, ka vairs neatgriezīsies!

Viņam nepatika ķildas. Vajadzēja aiziet uzreiz, uzsaukt “es eju, paliec sveika!”, un, hop, viņš jau būtu uz kāpnēm, un, hop, aizrijies ar saviem jautājumiem, un, hop, atliek tikai atgriežoties izdomāt kādas blēņas. Jo atgriezās viņš vienmēr.

– Vai tu jau izskatīji sludinājumus?

– Jā… šodien nekā interesanta.

– Vīrietim, kurš grib strādāt, darbs vienmēr atradīsies!

Man nevajag kuru katru darbu, viņš pie sevis nodomāja, taču skaļi neko neteica, jo labi zināja, kas sekos. Vajadzēja iet prom, taču viņš stāvēja, it kā būtu pienaglots pie stenderes.

– Es zinu, ko tu man teiksi, Žozefīne, es to visu jau esmu dzirdējis.

– Tu zini, bet neko nedari lietas labā. Tu taču vari strādāt jebkur, lai mums nevajadzētu ēst sausu maizi…

Viņš būtu varējis pabeigt šo teikumu viņas vietā, jo visu jau zināja no galvas: “baseina apsargs, tenisa kluba dārznieks, naktssargs, benzīntanka apkalpotājs…”, taču vārdi par sausu maizi viņam lika attapties. Sarunā par darba meklēšanu tie izklausījās smieklīgi.

– Un tu vēl smaidi! – Sieva ieurbās viņā ar skatienu. – Es ar savām runām par naudu tev liekos tik prasta! Kungs grib uzreiz dabūt kaudzi zelta, kungs nevēlas sevi apgrūtināt, kungs vēlas būt cienīts un godājams! Bet šobrīd kungam padomā ir tikai viens: atkal iet pie savas manikīres!

– Par ko tu runā, Žozefīne?

– Tu ļoti labi zini, par KO es runāju!

Nu jau sieva bija pilnīgi pagriezusies pret viņu, izslējusies, viņas plaukstas locītava bija aptīta ar trauku dvieli. Tas bija izaicinājums.

– Ja tas ir mājiens par Milēnu…

– Jā, tas ir mājiens par Milēnu… Tu vēl nezini, vai viņa pusdienlaikā būs brīva? Tāpēc tu man neko negribi atbildēt?

– Žo, rimsties… Tas slikti beigsies!

Taču bija jau par vēlu. Nu sieva domāja tikai par Milēnu un viņu. Kurš gan bija palaidis muti? Kāds kaimiņš vai kaimiņiene? Šajā mājā viņiem nebija daudz paziņu, bet, tiklīdz vajadzēja patenkot, visi uzreiz kļuva par labiem draugiem. Droši vien kāds redzējis viņu ieejam Milēnas mājā, kas atradās divus kvartālus tālāk.

– Jūs pusdienosiet pie viņas… Viņa droši vien tev būs pagatavojusi sāļo pīrāgu ar zaļajiem salātiem, vieglu maltīti, jo viņai pēc tam jāiet atpakaļ uz darbu…

Vārdu “viņai” Žozefīne uzsvērti izgrūda caur sakostiem zobiem. – Bet pēc tam jūs noliksieties mazliet atpūsties, viņa aizvilks aizkarus, izģērbsies, nometīs drēbes uz grīdas un ielēks pie tevis gultā zem balta mežģīņu baldahīna…

Viņš apstulbis klausījās. Virs Milēnas gultas patiešām atradās balts mežģīņu baldahīns. No kurienes viņa to uzzinājusi?

– Vai tu esi pie viņas bijusi?

Viņa nikni iesmējās un ar brīvo roku ciešāk savilka trauku dvieli. – Ā, tātad man taisnība. Balts baldahīns taču piestāv visam. Tas ir skaists un praktisks.

– Žo, izbeidz!

– Ko tad?

– Izbeidz izdomāt to, kā nav.

– Tātad viņai nav balta mežģīņu baldahīna?

– Tev vajadzētu rakstīt romānus: tev ir tik laba fantāzija…

– Apzvēri man, ka viņai nav balta mežģīņu baldahīna.

Piepeši viņš sadusmojās. Tas nebija izturams. Viņš vairs nespēja paciest šo skolas direktores toni, mūžīgos pārmetumus, nebeidzamās pamācības, kā un ko darīt; viņu kaitināja sievas uzkumpusī mugura, viņas apģērbi, kam nebija ne formas, ne krāsas, nekoptā, sarkanā seja un mīkstie, smalkie, kastaņbrūnie mati. Viss viņā šķita izmocīts un nožēlojams.

– Es labāk došos prom, kamēr šis strīds vēl nav aizgājis par tālu!

– Tātad atkal skriesi pie viņas, ja? Tev nepietiek drosmes pat atzīties, kur nu vēl atrast sev darbu, slaists tāds!

Tas jau bija par daudz. Dusmas iespīlēja pieri un sāka pulsēt deniņos. Viņš izspļāva vārdus, ko vairs nevarēja paņemt atpakaļ:

– Nu labi, jā! Es ar viņu satiekos katru dienu pusvienos. Viņa uzsilda man picu, un mēs to apēdam viņas gultā zem balta mežģīņu baldahīna! Pēc tam mēs nopurinām drupačas, es attaisu viņas krūšturi, kas arī ir no baltām mežģīnēm, un skūpstu visur, visur! Nu, vai esi apmierināta? Tu pati mani tiktāl novedi, es tevi jau brīdināju!

– Tu pats mani tiktāl novedi! Lasies pie viņas un vari vairs neatgriezties. Savāc savas mantiņas un pazūdi! Tad nu gan liels zaudējums!

Viņš atrāvās no durvju stenderes, apgriezās uz papēžiem un kā mēnessērdzīgs aizvilkās uz guļamistabu. Izvilka zem gultas pabāzto koferi, uzlika uz gultas pārsega un sāka kravāt mantas. Iztukšoja trīs skapja nodalījumus ar krekliem, trīs atvilktnes ar sporta krekliem, zeķēm un apakšveļu, likdams visu lielā, sarkanā koferī ar skritulīšiem. Tas bija viņa agrākā spožuma simbols, piemiņa par darbu amerikāņu uzņēmumā Gunman & Co, kas ražoja medību bises. Desmit gadus no vietas viņš bija nostrādājis Eiropas nodaļas komercdirektora amatā un braucis līdzi bagātiem klientiem, kuri varēja atļauties medīt Āfrikā, Āzijā, Amerikā, mežā, savannā vai pampās. Tur par viņu bija izveidojies brīnišķīgs iespaids kā par balto cilvēku, kurš vienmēr ir iededzis, vienmēr enerģisks, gatavs iedzert kopā ar saviem klientiem, pasaules bagātākajiem cilvēkiem. Viņam patika dēvēt sevi par Tonio. Tonio Kortess. Tas izklausījās daudz vīrišķīgāk, daudz atbildīgāk nekā Antuāns. Viņam nekad nebija paticis savs vārds, kas šķita pārāk maigs un sievišķīgs. Bet viņam taču vajadzēja atstāt iespaidu uz šiem rūpniekiem, politiķiem, dīkdienīgajiem miljardieriem, visādiem dēliņiem… Viņš ar tiem saskandināja, izlikdamies par smaidīgu vientiesi, klausījās viņu stāstos, vērīgi uzklausīja problēmas, izteica savas domas, mierināja, vēroja vīriešu un sieviešu flirtu un pārāk agri nobriedušu bērnu asos skatienus. Viņš priecājās, ka apgrozās šajās aprindās, lai gan pie tām nepieder. “Ak! Ne jau naudā ir laime!” viņš bieži atkārtoja.

Viņam bija izcila alga, gada beigās prēmija trīs mēnešalgu apmērā, laba apdrošināšana un tik daudz brīvu dienu, ka sanāca bezmaz vai divi atvaļinājumi. Viņš laimīgs atgriezās Kurbevuā, savā mājā, kas astoņdesmitajos gados bija uzcelta tādiem pašiem jauniem darbiniekiem kā viņš pats, kuri vēl nebija nopelnījuši tik daudz, lai varētu atļauties dzīvot Parīzē, un pagaidām vēl no otra Sēnas krasta noskatījās uz skaistajiem, vakaros izgaismotajiem galvaspilsētas kvartāliem. Uz šo neona kūku, kas izsmejoši spīdēja tālumā. Laiks pret namu izrādījās nežēlīgs, fasādi aptraipīja ar sīku rūsas tīklu pārvilkušies balkoni, bet oranžie slēģi bija izbalējuši saulē.

Viņš nekad iepriekš nebrīdināja ģimeni, kad grasās atgriezties no ceļojuma; viņš atvēra durvis, uz mirkli pakavējās priekšnamā un paziņoja par savu ierašanos ar īsu svilpienu, kas nozīmēja: “Esmu klāt!” Žozefīne bija ierakusies savās grāmatās par vēsturi, Hortenze metās viņam klāt un bāza mazās rociņas viņam kabatās, meklēdama dāvanu, Zoē sita plaukstas. Divas mazas meitenītes mājas kleitās, viena sārtā, otra zilā, nekaunīgā skaistule Hortenze, kas vienmēr vazāja viņu aiz deguna, un Zoē, apaļīga, spodra gardēde. Viņš noliecās pie meitām, apskāva viņas un atkārtoja: “Ak, manas mīļās! Ak, manas dārgās!” Tas bija rituāls. Dažreiz viņš izjuta vieglu sirdsapziņas dzēlienu, atceroties kādu citu nesenu apskāvienu… tad viņš apskāva meitas vēl ciešāk, un šīs atmiņas pagaisa. Viņš nolika somas un pilnīgi nodevās varoņa lomai. Viņš stāstīja par izdomātām medībām un vajāšanu, par ievainotu lauvu, ko bija nobeidzis ar dunci, par antilopi, ko noķēris ar laso, par krokodilu, kurš kādam uzbrucis. Viņas skatījās, iepletušas mutes. Tikai Hortenze nepacietīgi prašņāja: “Bet mana dāvana, tētiņ? Kur mana dāvana?”

Kādu dienu uzņēmumu Gunman and Co nopirka citi, un viņš tika atlaists no darba. No nākamās dienas. “Tā jau tie amerikāņi dara,” viņš skaidroja Žozefīnei. “Vēl pirmdien tu esi komercdirektors kabinetā ar trim logiem, bet jau otrdien stājies bezdarbniekos!” Viņam tika izmaksāts liels atlaišanas pabalsts, un viņš vēl kādu laiku varēja atļauties maksāt par dzīvokļa īri, bērnu mācībām, valodu papildstundām, automašīnas uzturēšanu, slēpošanas atvaļinājumu kalnos. Viņš visu uztvēra filozofiski. Viņš nebija pirmais, ar kuru kaut kas tāds atgadās, tam nav nekādas nozīmes, ātri vien atradīsies cits darbs. Pat nebija svarīgi, kāds, galvenais, ka darbs… Un, lūk, viņa bijušie kolēģi cits pēc cita piekāpās, samierinājās ar mazāku algu, mazāk atbildīgu amatu, darbu ārzemēs, bet viņš vēl aizvien pētīja darba sludinājumus.

Nu visi viņa iekrājumi bija izbeigušies un optimisms pamazām zuda. Visgrūtāk bija naktīs. Viņš modās trijos naktī, klusi piecēlās, viesistabā ielēja sev viskiju un ieslēdza televizoru. Ar glāzi rokā gulēja uz dīvāna un spaidīja tālvadības pults pogas. Līdz šim viņš sevi bija uzskatījis par ļoti stipru, ļoti gudru, ārkārtīgi tālredzīgu. Redzot kolēģu kļūdas, viņš nebilda ne vārda un pie sevis domāja: “Nu, ar mani jau nu gan kas tāds nevarētu notikt! To nu es zinu!” Izdzirdējis runas par īpašnieku maiņu un iespējamo darbinieku atlaišanu, viņš sev iegalvoja, ka desmit gadi darba Gunman and Co ir nopietns laiks, viņu taču neviens nevar tā vienkārši izmest ārā!

Viņu atlaida vienu no pirmajiem.

Vēl vairāk, pašu pirmo. Viņš dusmās iegrūda dūri bikšu kabatā, un odere notirkšķēdama saplīsa ar tādu skaņu, ka viņam pat zobi iesmeldzās. Viņš saviebās, nogrozīja galvu, jau grasījās doties uz virtuvi pie sievas, lai liktu viņai salāpīt plīsumu, taču tad atcerējās, ka jāiet prom. Arī koferis vēl nebija sakravāts. Viņš izgrieza kabatas uz āru; izrādījās, ka saplīsušas bija abas.

Viņš atkrita gultā un ar skatienu ieurbās kurpju purngalos.

Darba meklējumi viņu nomāca. Uzlīmējot marku uz aploksnes, viņš kļuva par vienu no daudziem. Viņš par to domāja arī Milēnas apskāvienos. Viņš tai stāstīja, ka drīz kļūs pats sev par saimnieku. “Ar tādu pieredzi kā man,” viņš skaidroja, “ar tādu pieredzi kā man…” Viņš pazina vai visu pasauli, prata angļu un spāņu valodu, pārzināja grāmatvedību, nebaidījās ne no tveices, ne no sala, ne no putekļiem un vēja, ne no moskītiem un čūskām. Viņa klausījās. Viņa ticēja. Vecāki viņai bija atstājuši šādus tādus ietaupījumus. Viņš nespēja izšķirties. Viņš saviem piedzīvojumiem gribēja sameklēt kādu uzticamāku partneri.

Abi iepazinās, kad viņš Hortenzes divpadsmitajā dzimšanas dienā aizveda meitu uz frizētavu. Milēnu pārsteidza mazās meitenes pašapziņa, un viņa tai piedāvāja manikīru. Hortenze pastiepa viņai rokas tā, it kā izrādītu lielu žēlastību. “Jūsu meita ir īsta karaliskā augstība,” viņa paziņoja, kad Antuāns ieradās pēc meitas. Pēc tam, ikreiz, kad Milēnai atlika brīvs brīdis, viņa spodrināja bērna nagus, un Hortenze devās prom, iepletusi pirkstus un apbrīnodama savus spīdīgos nadziņus.

Viņam bija labi ar Milēnu. Maza auguma gaišmate, dzīvespriecīga, mīksta un kārdinoša. Kautrīga un bikla, gatava izpatikt, un tas vairoja viņa pašpārliecību.

Viņš ņēma no pakaramajiem uzvalkus, visus lieliski pašūtus no ļoti laba auduma. Jā, agrāk viņam netrūka naudas, lielas naudas. Un viņam ļoti patika to tērēt.

– Un būs atkal, – viņš skaļi nodomāja. – Tev ir tikai četrdesmit gadi, tās vēl nav beigas! Tev viss vēl ir priekšā!

Koferis ātri piepildījās. Viņš izlikās, ka meklē aproču pogas, un sacēla nelielu troksni, cerēdams, ka Žozefīne izdzirdēs, atskries un sāks lūgties, lai viņš paliek.

Beidzot viņš izgāja priekšnamā un apstājās pie virtuves durvīm. Pakavējās, joprojām cerēdams, ka sieva paspers soli viņam pretī, piedāvās salīgt mieru… Redzēdams, ka viņa vēl aizvien ir uzgriezusi muguru, viņš paziņoja:

– Nu labi… es iešu!

– Lieliski. Atslēgas vari atstāt sev. Tu noteikti esi kaut ko aizmirsis un vēl atgriezīsies. Brīdini mani, lai tobrīd varu kaut kur aiziet. Tā būs labāk.

– Tev taisnība, es tās paņemšu… Ko tu teiksi meitenēm?

– Nezinu. Es par to vēl neesmu domājusi.

– Es gribētu būt līdzās, kad jūs par to runāsiet…

Viņa aizgrieza krānu, atbalstījās pret izlietni un, vēl aizvien stāvēdama ar muguru pret viņu, paziņoja:

– Ja neiebilsti, es pateikšu taisnību. Man negribas viņām melot… Jau tāpat ir pietiekami smagi.

– Un ko tad tu viņām teiksi? – viņš skumji vaicāja.

– Taisnību: tētis ir palicis bez darba, tētis nejūtas labi, tētim vajag atvilkt elpu, un tāpēc tētis ir aizgājis…

– Atvilkt elpu? – viņš jau mierīgāk pārvaicāja.

– Nu re! Tieši tā mēs arī pateiksim. Atvilkt elpu.

– Atvilkt elpu, ļoti labi. Tas neizklausās pārāk galīgi. Norunāts.

Viņš pieļāva kļūdu, atkal atbalstīdamies pret durvīm, jo viņu ar jaunu spēku pārņēma smeldze, pienagloja pie grīdas, laupīja visus spēkus.

– Ej prom, Antuān. Mums vairs nav par ko runāt… Lūdzu, ej!

Sieva pagriezās un ar skatienu norādīja kaut kur uz grīdas. Viņš paraudzījās turp un ieraudzīja koferi ar skritulīšiem, ko bija nolicis sev pie kājām. Viņš par to bija pavisam aizmirsis. Tātad viss notiek pa īstam; viņam jāiet prom!

– Nu ko… Uz redzēšanos… Ja tu gribēsi mani redzēt…

– Tu man piezvanīsi… vai arī es atstāšu ziņu Milēnas salonā. Viņa jau noteikti zinās, kur tevi atrast?

– Un augus vajag divreiz nedēļā laistīt un mēslot vienu…

– Augus? Lai tie nokalst! Tā tikai man vēl trūka.

– Žozefīne, es tevi lūdzu! Es nespēju noskatīties uz tevi tādā stāvoklī… Ja gribi, es palikšu…

Viņas skatiens bija iznīcinošs. Viņš paraustīja plecus, paņēma koferi un devās uz durvīm.

Un tad viņa ļāva vaļu asarām. Ieķērusies izlietnes malā, viņa raudāja un raudāja. Viņa trīcēja elsās. Vispirms viņa raudāja par tukšumu, ko viņas dzīvē atstās šis cilvēks, ar kuru viņa bija nodzīvojusi sešpadsmit gadus, viņas pirmais vīrietis, viņas divu bērnu tēvs. Pēc tam viņa raudāja bēdās par mazajām meitiņām. Viņas vairs nekad nevarēs justies droši un būt pārliecinātas, ka tētis un mamma par viņām gādās. Pēc tam viņa raudāja par to, ka ar visu vajadzēs tikt galā vienai. Antuāns noņēmās ar rēķiniem, Antuāns iesniedza nodokļu deklarāciju, Antuāns maksāja kredītu par dzīvokli, Antuāns izvēlējās automašīnu, Antuāns tīrīja aizsprostojušos tualeti. Viņa visā bija paļāvusies uz vīru. Viņa pati nodarbojās tikai ar mājsaimniecību un meiteņu izglītību.

Telefona zvans izrāva viņu no izmisuma. Viņa nošņaukājās, norija siekalas, pacēla klausuli.

– Tā esi tu, dārgā?

Zvanīja Irisa, viņas vecākā māsa. Viņa vienmēr runāja tik moži un valdzinoši, it kā pa radio ziņotu par atlaidēm tirdzniecības centrā. Četrdesmit četrus gadus vecā Irisa Dipēna bija slaida liela auguma tumšmate, ar gariem, melniem matiem, ko viņa nēsāja izlaistus kā mūžīgu līgavas plīvuru. Viņa bija nosaukta par Irisu savu acu dēļ, kas līdzinājās tumši ziliem, lieliem ezeriem. Kad abas vēl bija mazas, viņas bieži apturēja uz ielas. “Ak dievs! Ak dievs!” cilvēki atkārtoja, apbrīnodami Irisas tumšo, dziļo, gandrīz violeto acu skatienu ar zeltaino mirdzumu. “Tas taču nav iespējams! Paskaties, mīļais! Nekad neesmu redzējusi tādas acis!” Irisa ļāva sevi nopētīt un tad, apmierināta un gandarīta, saņēma māsu aiz rokas un vilka prom, caur zobiem nošņākdamās: “Tie nu gan ir lauķi! Vispār neko nav redzējuši! Ceļot vajag, puiši! Ceļot!” Šis pēdējais teikums Žozefīni ļoti uzjautrināja, viņa griezās uz vietas ar plati ieplestām rokām kā helikopters un skaļi smējās.

Savulaik Irisa bija visiem priekšā, citu pēc cita saņēma diplomus, savaldzināja visus vīriešus. Irisa nedzīvoja, Irisa neelpoja, Irisa valdīja kā karaliene.

Divdesmit gadu vecumā viņa aizbrauca studēt uz Savienotajām Valstīm, uz Ņujorku. Kolumbijas universitātē, Kinematogrāfijas nodaļā. Tur viņa pavadīja sešus gadus, pabeidza mācības kā labākā savā kursā un tika pie iespējas uzņemt trīsdesmit minūtes garu īsmetrāžas filmu. Katra mācību gada beigās diviem labākajiem studentiem tika piešķirti līdzekļi filmas uzņemšanai. Irisa kļuva par vienu no šiem diviem. Otrais laureāts, jauns ungārs, drūms un spalvains milzis, izmantoja iespēju, lai aizkulisēs viņu noskūpstītu. Stāsts par to uz mūžiem iegūla ģimenes vēstures annālēs. Irisas vārds varēja uz visiem laikiem tikt ar baltiem burtiem ierakstīts Holivudas pakalnos. Taču kādu dienu, pavisam pēkšņi, kad neviens vairs negaidīja viņu atgriežamies, Irisa izgāja pie vīra. Trīsdesmit gadu vecumā viņa atgriezās no Savienotajām Valstīm, kur bija saņēmusi festivāla Sundance balvu, un jau grasījās sākt pilnmetrāžas filmas uzņemšanu, kam tika pareģoti lieli panākumi. Kāds producents jau principā bija piekritis un… Irisa atteicās. Bez jebkādiem paskaidrojumiem; viņa nekad nemēdza taisnoties. Viņa vienkārši atgriezās Francijā un apprecējās.

Ar baltu plīvuru, mēra un kirē klātbūtnē. Viņas kāzu dienā mērijas zāle bija pilna kā piebāzta. Vajadzēja sanest papildu krēslus, un paciest, ka daži turējās pie aplodām. Aizturējuši elpu, viesi gaidīja, ka viņa pēdējā brīdī noraus savu balto kleitu, paliks gluži kaila un iesauksies: “Tas bija tikai joks!” Gluži kā filmā.

Nenotika nekas tamlīdzīgs.

Izskatījās, ka viņa ir iemīlējusies līdz ausīm. Melnā frakā ģērbies Filips Dipēns kaut ko klusi murrāja sev zem deguna. “Kas tas tāds, kas viņš ir?” viesi klusi sprieda. Neviens viņu nepazina. Irisa apgalvoja, ka viņi iepazinušies lidmašīnā, un tā bijusi love at first sight1. Viņš bija izskatīgs vīrietis, šis Filips Dipēns. Spriežot pēc viņam pievērstajiem sieviešu kārajiem skatieniem, neapšaubāmi viens no visskaistākajiem vīriešiem, kādu šī zeme radījusi! Sievas draugu drūzmā viņš izcēlās ar savu nevērīgo uzjautrinājumu. “Bet ar ko viņš nodarbojas? Biznesa cilvēks… Bet kāpēc tik ātri? Tu domā, ka viņai…?” Visi tenkoja, jo neko īsti nezināja. Uz kāzām ieradušies jaunā vīra vecāki izskatījās mazliet augstprātīgi, liekot noprast, ka viņu dēls būtu pelnījis kaut ko labāku. Viesi izklīda, juzdamies neomulīgi. Irisa vairs nešķita apbrīnojama. Viņa bija kļuvusi šausminoši parasta, un no viņas puses tas jau bija bezgaumības kalngals. Daži vispār pārstāja ar viņu satikties. Viņa bija kritusi, un viņas kronis vēl aizvien ripoja pa zemi.

Irisa paziņoja, ka viņa uzspļauj tam visam, un nolēma pilnībā veltīt sevi vīram.

Filips Dipēns bija neiedomājami pašpārliecināts. Viņš atvēra uzņēmumu, kas nodarbojās ar pakalpojumu sniegšanu starptautisko tiesību jomā un sāka sadarboties ar ietekmīgiem cilvēkiem Parīzē, Milānā, Ņujorkā un Londonā. Viņš bija prasmīgs advokāts un uzņēmās lietas, ko citi uzskatīja par bezcerīgām. Viņš guva panākumus un nespēja saprast, kāpēc tas neizdodas arī citiem. Viņa devīze bija dzelžaina: “Ja gribēsi, tad spēsi.” Viņš to izrunāja, atgāzies lielā, ar melnu ādu pārvilktā atzveltnes krēslā, saberzēja rokas, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un raudzījās uz sarunu biedru tā, it kā būtu izteicis vislielāko patiesību.

Vīra iespaidā Irisa no sava vārdu krājuma izdzēsa tādus vārdus kā šaubas, bailes, svārstīšanās. Arī viņa kļuva aizrautīga un kategoriska. Bērns bija paklausīgs un ar izcilām sekmēm mācībās, vīrs pelnīja naudu un uzturēja ģimeni, sieva gādāja par māju un bija sava vīra cienīga. Irisa rūpējās par savu skaistumu, bija moža un pavedinoša, apmeklēja masāžas seansus, nodarbojās ar skriešanu, gāja pie kosmetologa un spēlēja tenisu. Protams, viņa nestrādāja, taču “ir sievietes, kuras nezina, ar ko sevi nodarbināt, kamēr citām allaž atrodas ko darīt. Tā ir īsta māksla,” viņa apgalvoja. Sevi viņa acīmredzot ierindoja otrajā kategorijā un dziļi nicināja tās, kuras neslēpti laiskojās.

Es laikam dzīvoju citā pasaulē, Žozefīne prātoja, klausīdamās, kā māsa pļāpā, šoreiz pievērsusies tematam par viņu māti.

Katru otro otrdienu Mātes kundze ieradās vakariņās pie Irisas, un viņu vajadzēja uzņemt ar ģimenes galvai atbilstošu cieņu. Ģimenes maltīšu laikā pieklājās smaidīt un izlikties laimīgiem. Antuāns visiem spēkiem pūlējās izvairīties no šīm tikšanās reizēm un centās aizbildināties ar kādu pamatotu ieganstu. Viņš nespēja paciest ne Filipu Dipēnu, kurš sarunās ar viņu uzskatīja par nepieciešamu izskaidrot visus saīsinājumus – “BOK, Biržas operāciju komisija, Antuān” – ne arī Irisu, kura raudzījās uz viņu kā uz košļājamo gumiju, kas pielipusi pie viņas kurpītes pazoles. “Kad viņa ar mani sasveicinās,” Antuāns žēlojās, “man rodas iespaids, ka viņa ar savu smaidu grib izgrūst mani citā dimensijā!” Jāteic, ka Irisa par viņu tiešām bija sliktās domās. “Atgādini man vēlreiz, kur tad tavs vīrs iekārtojies?” – tas bija viņas iemīļotākais jautājums. Uz to atbildot, Žozefīne stomīdamās murmināja: “Vēl aizvien nekur, vēl aizvien nekur.” “Ā, skaidrs… tā arī nekas nav atrisinājies!” Irisa nopūtās un piebilda: “Kā tad tur kaut kas var atrisināties, ja ir tik maz iespēju un tik lielas pretenzijas!” Mana māsa ir tik mākslota, Žozefīne nodomāja, pieturēdama klausuli ar plecu. Ja Irisa pret kādu izjūt simpātijas, tad tūlīt atšķir medicīnas enciklopēdiju, lai noskaidrotu, vai tikai nav saslimusi.

– Vai kaut kas notici? Tev tāda dīvaina balss, – Irisa tikmēr noprasīja.

– Esmu saaukstējusies.

– Ak tā, bet es jau domāju… Par rītdienas vakaru… Vakariņas ar mūsu māti… Tu neesi aizmirsusi?

– Vai tad jau rīt?

Viņa par to jau bija pilnīgi aizmirsusi.

– Nu, mīļā, kas noticis ar tavu galvu?

Ja vien tu zinātu, Žozefīne nodomāja, ar skatienu meklēdama papīra salvetīti, lai izšņauktu degunu.

– Atgriezies mūsdienās, aizmirsti par saviem trubadūriem! Tu esi pārāk izklaidīga. Tu atnāksi ar vīru, vai arī viņš atkal ir izdomājis, kā nozust?

Žozefīne skumji pasmaidīja. To varēja saukt dažādi: nozust, izkūpēt gaisā, izgarot, nozust kā dūmi. Antuāns pamazām pārvērtās par gaistošu gāzi.

– Viņš neatnāks…

– Skaidrs, atkal vajadzēs izgudrot jaunu aizbildinājumu mūsu mātei. Tu taču zini, ka viņai nepatīk šāda izvairīšanās…

– Godīgi sakot, Irisa, man uz to ir nospļauties!

– Tava labā sirds tevi iedzīs kapā! Es jau sen būtu aizcirtusi durvis viņam deguna priekšā. Vārdu sakot, tevi jau nevar pārtaisīt, manu mazo nabadzīt.

Nu tikai sāksies žēlošana. Žozefīne nopūtās. Jau kopš bērnības viņa bija Žo, mazā muļķīte, gudriniece un neglītene, kurai patika sarežģīti teksti, gari vārdi, ilga sēdēšana bibliotēkā kopā ar tādām pašām zilzeķēm, neizskatīgām un pūtainām. Eksāmenos viņa saņēma izcilas atzīmes, taču neprata lietot acu zīmuli. Reiz, dodoties lejā pa kāpnēm, viņa izmežģīja potīti, jo ejot bija lasījusi Monteskjē “Likumu teoriju”, citreiz pabāza zem ūdens krāna ieslēgtu tosteri, jo bija aizrāvusies, klausīdamās radiopārraidi par ķiršu ziedēšanu Tokijā. Vakaros Žozefīnes istabā ilgi dega gaisma, jo viņa bija noliekusies pār saviem rakstu darbiem, bet viņas māsa tikmēr devās izklaidēties, guva panākumus un valdzināja. Irisa te – Irisa tur, nu gluži kā operā par Figaro!

Kad Žozefīne grasījās stāties klasiskās filoloģijas nodaļā, māte noprasīja, ar ko tad viņa īsti domā nodarboties. “Kur tas viss tevi novedīs, manu nabadzīt? Kādā Parīzes priekšpilsētas licejā, kur visi par tevi ņirgāsies? Un pēc tam izvaros uz atkritumu tvertnes vāka?” Žozefīne turpināja mācīties, aizstāvēja disertāciju un sāka publicēt rakstus specializētos izdevumos, un par to izpelnījās neizpratni un skepsi. “Ekonomikas progress un sabiedrības attīstība Francijā 11. un 12. gadsimtā – manu nabaga bērniņ, vai tad tas kādu interesē? Labāk uzraksti aizraujošu Ričarda Lauvassirds vai Filipa Augusta biogrāfiju, lūk, kas cilvēkiem šķiet interesants! Par to varētu uzņemt kādu filmu, varbūt pat seriālu! Tad vismaz būtu kāds labums no tavas ilgās mācīšanās, ko es esmu apmaksājusi vaiga sviedros!” Pēc tam viņa nošņācās kā sagurusi čūska par savas atvases gauso uztveri, paraustīja plecus un nopūtās: “Kā gan man vispār varēja piedzimt tāda meita?” Mātes kundze šo jautājumu sev uzdeva jau kopš brīža, kad Žozefīne spēra savu pirmo soli. Viņas vīrs Lisjēns Plisonjē parasti atbildēja: “Stārķis nebūs meklējis īstajos kāpostos.” Redzēdams, ka viņa iejaukšanās nevienam nesagādā prieku, beigu beigās viņš vienkārši apklusa. Uz visiem laikiem. 13. jūlija vakarā viņš tvēra ar roku pie krūtīm, paguva izteikt: “Vēl par agru spridzināt petardes,” un izdzisa. Žozefīnei tolaik bija divpadsmit, bet Irisai – četrpadsmit gadi. Bēres bija lieliskas, Mātes kundze – majestātiska. Viss bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam: uz zārka liels baltu ziedu pušķis, Mocarta bēru maršs, katram ģimenes loceklim iepriekš uzrakstītas runas. Anriete Plisonjē izvēlējās tieši tādu pašu melnu plīvuru kā Džekijai Kenedijai un lika meitenēm noskūpstīt zārku, pirms tas tiks guldīts zemē.

Arī pati Žozefīne nekādi nespēja saprast, kā deviņus mēnešus varējusi pavadīt šīs sievietes klēpī, kura sevi sauca par viņas māti.

Todien, kad Žozefīne tika pieņemta darbā Zinātnisko pētījumu centrā – no simt divdesmit trim kandidātiem izraudzīti tikai trīs! – viņa steidzās zvanīt mātei un Irisai, lai to pavēstītu, taču bija spiesta vairākas reizes to skaļi atkārtot, jo ne viena, ne otra nesaprata, par ko tā būtu jājūsmo. Zinātnisko pētījumu centrs? Kādi vēji tad viņu turp aizpūtuši?

Nācās samierināties, ka Žozefīne viņas neinteresē. Lai gan līdz šim viņa par to vēl bija šaubījusies, tad todien viss kļuva pilnīgi skaidrs. Tikai ziņa par viņas laulību ar Antuānu māti un māsu aizkustināja. Pēc apprecēšanās Žozefīne beidzot bija kļuvusi saprotamāka. Viņa vairs nebija maza, neveikla gudriniece, bet gan parasta sieviete, gluži kā citas, kura spēja iemīlēties, apaugļoties un savīt ligzdu.

Ļoti drīz Mātes kundze un Irisa atkal jutās vīlušās: Antuāns izrādījās nekam nederīgs. Pārāk taisns matu celiņš – nekāda šarma, pārāk īsas zeķes – nekāda stila, pārāk maza alga, turklāt vēl apšaubāms darbs – viņš tirgo medību bises, kāds kauns! – turklāt… turklāt sievas ģimene viņam likās tik nomācoša, ka Antuāns viņu klātbūtnē sāka pamatīgi svīst. Pie tam tik stipri, ka zem padusēm nevis parādījās tumši plankumi, bet viss krekls samirka tā, ka to varēja bezmaz izgriezt. Pārāk uzkrītošs trūkums, kas visiem lika justies ļoti neveikli. Tas ar viņu notika vienīgi sievas ģimenes klātbūtnē. Strādājot Gunman and Co, viņš nekad nesvīda. Nekad. “Tas tāpēc, ka tu gluži vienkārši esi pieradis uzturēties svaigā gaisā,” mēģināja paskaidrot Žozefīne, sniegdama viņam tīru kreklu, ko ņēma līdzi uz katru ģimenes tikšanos. “Tu nemūžam nevarētu strādāt birojā!”

Piepeši Žozefīnei kļuva ļoti žēl Antuāna, un viņa, aizmirsusi, ka bija grasījusies turēt mēli aiz zobiem, nolēma visu izstāstīt Irisai.

– Es viņu izsviedu ārā! Ak, Irisa, kas tagad notiks?

– Tu izdzini Antuānu? Nopietni?

– Es vairs nespēju izturēt. Viņš ir jauks, viņam klājās grūti, tā ir tiesa, bet… Es nevarēju noskatīties, kā viņš caurām dienām neko nedara. Iespējams, ka man pietrūka drosmes…

– Vai tiešām tikai tāpēc? Vai arī tu no manis kaut ko slēp…

Irisa sāka runāt klusāk. Viņas balsī ieskanējās līdzcietība, kā jau parasti brīžos, kad viņa gribēja izdibināt kādu māsas noslēpumu. Nespēdama noslēpt pat vissīkākās domas, Žozefīne vienmēr visu izstāstīja. Vēl ļaunāk: viņa pati atklāja māsai savus noslēpumus. Viņa domāja, ka tādējādi piesaistīs māsas uzmanību un izpelnīsies viņas mīlestību.

– Tu pat nevari iedomāties, ko nozīmē dzīvot ar vīru, kuram nav darba… Es raujos kā zirgs un vēl par to jūtos vainīga. Paklusām strādāju virtuvē brīžos, kad nav jāmizo kartupeļi vai jāberž katli.

Žozefīne paskatījās uz virtuves galdu un nodomāja, ka to vajadzētu nokopt, jo drīz no skolas pusdienās pārnāks meitenes. Viņa jau sen bija izrēķinājusi, ka maltītes mājās izmaksā lētāk nekā skolas ēdnīcā.

– Man likās, ka tu pa šo gadu jau esi pieradusi.

– Tu gan esi nejauka!

– Piedod, mīļā. Tomēr tu pareizi darīji. Tu viņu nemitīgi aizstāvēji… Labi, bet ko tad tu tagad iesāksi?

– Nav ne jausmas. Protams, turpināšu strādāt, taču vajadzēs meklēt vēl kādu darbu… Franču valodas, gramatikas, ortogrāfijas privātstundas, nu, nezinu…

– Kaut ko tādu atrast nebūs grūti, mūsdienās ir tik daudz sliņķu! Piemēram, kaut vai tavs radinieks… Aleksandrs diktātā dabūja nulli. Nulli! Tu nevari iedomāties, kāda viņa tēvam bija seja… Man likās, ka viņš no dusmām pārsprāgs!

Žozefīne nespēja apvaldīt smaidu. Izcilais Filips Dipēns, slaista tēvs!

– Viņa skolotāja par katru kļūdu samazina atzīmi par trim punktiem!

Aleksandrs bija Filipa un Irisas Dipēnu vienīgais dēls. Desmit gadus vecs, gluži kā Zoē. Abi mūždien slēpās pagaldē un ilgi par kaut ko sprieda vai, atstājuši pieaugušos savā ziņā, nopietni un cītīgi cēla milzīgas būves no klucīšiem. Viņi sazinājās ar pašu izdomātu samirkšķināšanos un slepenām zīmēm, īstā valodā, kas ļoti kaitināja Irisu, kura pareģoja, ka dēlam tiks bojāta tīklene, bet lielās dusmās pat piedraudēja, ka viņš vispār pārvērtīsies par kretīnu. “Tavas meitas dēļ mans dēls beigās kļūs par idiotu un dabūs nervu tiku!” viņa pareģoja un nosodoši rādīja uz Zoē ar pirkstu.

– Vai meitenes jau zina?

– Pagaidām ne…

– Ā… un kā tu viņām to paziņosi?

Žozefīne klusēja, ar nagu pakasīja plastikāta galda malu, savēla no netīrumiem mazu, melnu lodīti un ar knipi aizsita to kaut kur virtuvē.

Irisa nerimās. Viņa atkal mainīja toni. Nu viņas balss skanēja maigi, tā ieskāva Žozefīni, mierināja un atslābināja, un viņai atkal uznāca raudiens.

– Es esmu kopā ar tevi, mana mīļā, tu taču zini, ka es vienmēr būšu tev līdzās un nekad tevi nepametīšu. Es mīlu tevi kā pati sevi, un tas nebūt nav maz!

Žozefīne apspieda smieklus. Irisa nu gan prata smīdināt! Kad viņa vēl nebija precējusies, abas bieži vien mēdza kārtīgi izsmieties. Taču tad Irisa pārvērtās par dāmu, apzinīgu un ļoti aizņemtu dāmu. Kā viņi ar Filipu vispār dzīvo? Viņi ne reizi nebija pārsteigti nepiespiesti uzvedamies, pārmijam maigus skatienus vai skūpstāmies. It kā vienmēr atrastos uz skatuves.

Šajā mirklī pie durvīm kāds piezvanīja, un Žozefīne pārtrauca sarunu.

– Droši vien meitenes ir klāt… Paliec sveika, un es tevi lūdzu: rītvakar nevienam ne vārda. Negribu, lai visi par mani vien runātu!

– Sapratu, līdz rītam. Un neaizmirsti: Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku!

Žozefīne nolika klausuli, noslaucīja rokas, atraisīja priekšautu, izvilka no matiem zīmuli, mazliet tos uzbužināja un steidzās atvērt durvis. Hortenze pirmā iebrāzās priekšnamā, nesasveicinādamās ar māti un pat nepaskatīdamās uz viņu.

– Tētis mājās? Es sacerējumā dabūju septiņpadsmit punktus! Turklāt pie tās pretīgās Rifona kundzes!

– Hortenze, lūdzu, pieklājīgāk! Viņa ir tava franču valodas skolotāja.

– Kā tad, īsta govs.

Pusaudze nesteidzās noskūpstīt māti vai paķert kumosiņu maizes. Viņa nenometa zemē ne skolas somu, ne mēteli, bet gan nolika pirmo un pakarināja otru tik izsmalcināti kā debitante, kura garderobē atstāj savu garo manto.

– Tu nemaz negribi iedot mammai buču? – Žozefīne noprasīja un aizkaitināta saklausīja savā balsī pazemību.

Hortenze pavērsa pret māti maigu, samtainu vaigu un tūlīt pat sapurināja biezo, kastaņbrūno matu krēpes.

– Kāda tveice! Kā tropos, būtu teicis tētis.

– Mīļā, noskūpsti mani kā pieklājas, – Žozefīne lūdza, zaudējusi visu lepnumu.

– Māt, tu taču zini, ka man nepatīk, ja tu man tā uzbāzies.

Viņa ar lūpām viegli pieskārās mātes vaigam un nekavējoties painteresējās:

– Kas šodien būs pusdienās?

Viņa piegāja pie plīts un pacēla katla vāku, lai tajā ielūkotos. Četrpadsmit gadu vecumā viņai jau piemita sievietes izturēšanās un valdzinājums. Viņa ģērbās visai vienkārši, taču uzlocījusi blūzes piedurknes, aizpogājusi apkaklīti, piespraudusi brošu un savilkusi ap vidukli platu jostu, viņa pat skolas formā prata izskatīties kā no modes žurnāla. Matu vara krāsas atspīdums izcēla balto ādu, bet lielajās, zaļajās acīs vīdēja viegls uzjautrinājums un nicinājums, kas lika visiem ievērot zināmu distanci. Ja vajadzētu radīt kādu vārdu, kas būtu piemērots tieši Hortenzei, tad tas būtu “distance”. “No kurienes viņā tāda vienaldzība?” Žozefīne sev vaicāja, noraudzīdamās uz meitu. “Katrā ziņā ne no manis. Es līdzās savai meitai izskatos pēc īstas vientieses!”

Šķiet, ka viņa ir norobežojusies aiz dzeloņstieples, viņa nodomāja, skūpstīdama meitu. Tad nekavējoties norāja sevi par šādu domu, noskūpstīja Hortenzi vēlreiz, liekot aizkaitinātajai pusaudzei izrauties.

– Cepti kartupeļi ar olu…

Hortenze saviebās.

– Tas nu gan nav diētisks ēdiens, māt. Vai tad uz restēm ceptas gaļas mums nav?

– Nē, es… Mīļā, es nebiju aizgājusi pēc…

– Skaidrs. Mums nav naudas, bet gaļa ir dārga!

– Saproti, man…

Žozefīne nepaguva pabeigt teikumu, jo virtuvē iebrāzās otra meita un gandrīz nogāza viņu no kājām.

– Mammīt! Mīļo mammīt! Es kāpnēs satiku Maksu Bartijē, un viņš mani uzaicināja pie sevis skatīties “Pīteru Penu”! Viņam ir DVD… To viņam uzdāvināja tēvs! Drīkst, es aiziešu, šovakar pēc skolas. Man uz rītdienu nekas nav uzdots. Tu man atļausi, mammīt, atļausi?

Zoē raudzījās augšup uz viņu ar tādu paļāvību un mīlestību, ka Žozefīne nespēja noturēties, piespieda viņu sev klāt un atteica:

– Protams, protams, mana mīļā, mana skaistulīte, mazulīte mana…

– Makss Bartijē? – Hortenze iesvilpās. – Tu ļausi viņai iet pie Maksa? Viņš ir manā vecumā, bet mācās Zoē klasē! Viņš nemitīgi tiek atstāts uz otru gadu un beigās paliks par miesnieka vai santehniķa mācekli.

– Strādāt par miesnieku vai santehniķi nav nekas apkaunojošs, – Žozefīne iebilda. – Varbūt viņam nepadodas mācības…

– Es nevēlos, lai viņš mums uzmācas. Par to vēl kāds uzzinās skolā! Viņam ir slikta slava, jo viņš nēsā pārāk platas bikses un siksnas ar kniedēm, un viņam ir pārāk gari mati.

– Ā, nobijies gan, nobijies! – Zoē sašuta. – Un vispār viņš uzaicināja mani, nevis tevi! Atļauj man iet, mammu, nu, atļauj! Man vienalga, ka viņš būs santehniķis! Toties Makss Bartijē ir tik skaists! Kas mums pusdienās? Es mirstu badā.

– Cepti kartupeļi ar olu.

– Mmm! Drīkst, es pārduršu dzeltenumus, mammīt? Drīkst, es tos saspaidīšu ar dakšiņu un pārliešu ar kečupu?

Hortenze paraustīja plecus par tādu māsas aizrautību. Desmit gadu vecumā Zoē vēl līdzinājās bērnam: apaļi vaigi, tuklas rokas, vasarraibumains deguns, bedrītes vaigos. Viņa bija apaļa kā bumbiņa, ļoti labprāt visus aizrautīgi skūpstīja, metās samīļoties tik sparīgi kā regbija spēlētājs. Pēc tam viņa cieši jo cieši piespiedās, kaut ko klusi murrāja un tina ap pirkstu savu gaiši brūno matu cirtu.

– Makss Bartijē uzaicināja tevi tāpēc, ka grib tikt klāt man, – Hortenze paziņoja un ar baltajiem zobiem iekoda kartupeļa šķēlītē.

– Ak, tu mele! Tu vienmēr domā, ka zeme griežas tikai ap tevi. Viņš uzaicināja mani, mani un tikai mani! Saprati? Uz tevi viņš kāpnēs nemaz nepaskatījās! Nelikās ne zinis.

– No naivuma līdz plānprātībai ir tikai viens solis, – Hortenze nicīgi paskatījās uz māsu.

– Ko tas nozīmē, mammīt, pasaki!

– Tas nozīmē, ka jums jābeidz runāt un mierīgi jāpaēd!

– Vai tad tu pati neēdīsi? – Hortenze vaicāja.

– Neesmu izsalkusi, – Žozefīne atteica un apsēdās pie galda kopā ar meitām.

– Makss Bartijē var pat nesapņot, – Hortenze turpināja. – Viņam nav nekādu cerību. Man vajag tādu skaistu, spēcīgu, arī seksuālu vīrieti kā Marlons Brando.

– Kas ir Marions Brando, mammīt?

– Ļoti slavens amerikāņu aktieris, mīļā…

– Marlons Brando! Viņš ir tik skaists, ak, cik viņš ir skaists! Viņš tēloja filmā “Ilgu tramvajs”, tētis mani aizveda to noskatīties… Tētis teica, ka tas esot kino šedevrs!

– Hmm! Tev nu gan sanākuši garšīgi kartupeļi, mammīt.

– Nudien, bet kur tad tētis? Vai viņš ir aizgājis uz kādu tikšanos? – Hortenze pavaicāja, noslaucījusi lūpas.

Brīdis, no kura Žozefīne baidījās, nu bija klāt. Viņa uztvēra vecākās meitas jautājošo skatienu, palūkojās uz Zoē, kura, noliekusies pār šķīvi, aizrautīgi mērcēja kartupeli ar kečupu sajauktajā olas dzeltenumā. Nāksies visu paskaidrot. Atlikt vai melot nebija nekādas jēgas. Galu galā viņas tik un tā uzzinās patiesību. Varbūt parunāt ar katru meitu atsevišķi? Hortenze ir tik ļoti pieķērusies tēvam, viņa to uzskata par tik “šiku”, tik “izsmalcinātu”, bet viņš meitas dēļ ir gatavs vai no ādas izlīst. Viņš bija aizliedzis bērnu klātbūtnē pieminēt naudas trūkumu vai bažas par rītdienu. Un pirmkārt raizējās nevis par Zoē, bet gan par savu vecāko meitu. Šī beznosacījumu mīlestība bija viss, kas viņam palicis no agrākās greznības. Hortenze palīdzēja tēvam izkravāt koferus, kad viņš atgriezās no ceļojumiem, maigi glāstīja uzvalku dārgo audumu, jūsmoja par kreklu kvalitāti, izgludināja kaklasaites un rūpīgi iekarināja tās skapī. Tu esi tik skaists, tētiņ! Tu esi tik skaists! Viņš izbaudīja meitas pielūgsmi un komplimentus, laimīgi apskāva viņu un slepus pasniedza mazas dāvaniņas. Bieži vien viņi sazvērnieciski sačukstējās, un Žozefīne viņu klātbūtnē jutās lieka. Viņu ģimene bija sadalīta divās kastās: senjori – Antuāns un Hortenze, un vasaļi – Zoē un viņa.

Atpakaļceļa vairs nebija. Hortenzes skatiens kļuva salts un smags. Viņa gaidīja atbildi uz savu jautājumu.

– Viņš ir aizgājis…

– Un cikos viņš atgriezīsies?

– Viņš neatgriezīsies… Vismaz ne šeit.

Zoē pacēla galvu, un viņas skatiens liecināja, ka viņa veltīgi pūlas aptvert dzirdēto.

– Viņš ir aizgājis… pavisam? – Zoē noprasīja, pārsteigumā iepletusi muti.

– Baidos, ka jā.

– Un viņš vairs nebūs mans tētis?

– Protams, ka būs! Viņš tikai vairs nedzīvos šeit, kopā ar mums.

Žozefīni pārņēma bailes, lielas bailes. Viņa varēja precīzi sajust, kurā viņas ķermeņa vietā atradās bailes, izmērīt tās stīpas biezumu un diametru, kura bija sažņaugusi viņas krūtis un neļāva paelpot. Viņai tik ļoti gribējās paslēpties meitu apskāvienos. Saplūst ar viņām un izdomāt kādu maģisku frāzi, kā to par lielo Kroku un lielo Kriku. Viņa būtu gatava atdot jebko, lai tikai varētu pavērst atpakaļ laiku, no jauna sajust laimes noskaņu: pirmais bērns, atkal grūtniecība, otrais bērns, pirmais atvaļinājums četratā, pirmais strīds, pirmā salabšana, pirmā klusēšana, kas sākumā ir izaicinoša, bet pēc tam viņi jau klusē tāpēc, ka vairs nav ko teikt; saprast, kurā brīdī atspere bija salūzusi, kurā brīdī jaukais puisis, pie kura viņa izgājusi par sievu, pārvērties par Tonio Kortesu, nogurušu, viegli aizkaitinātu, bez darba palikušu vīru; apturēt laiku un atgriezties pagātnē, vēl tālāk, vēl…

Zoē sāka raudāt. Viņas seja saspringa, saviebās, pietvīka, un asaras sāka līt straumēm. Žozefīne noliecās pār meitu un apskāva viņu. Tad iespieda seju meitenes mīkstajās matu cirtās. Galvenais – nesākt raudāt arī pašai. Viņai jābūt stiprai un pārliecinātai. Jāparāda abām, ka viņa nebaidās un spēs abas aizstāvēt. Sākot runāt, viņas balss pat neiedrebējās. Viņa atkārtoja visu, ko psiholoģijas rokasgrāmatās iesaka stāstīt bērniem, kad viņu vecāki gatavojas šķirties. Tētis mīl mammu, mamma mīl tēti, tētis un mamma mīl Hortenzi un Zoē, bet tētis un mamma vairs nevar dzīvot kopā, tāpēc tētis un mamma šķiras. Bet tētis tik un tā turpinās mīlēt Hortenzi un Zoē, un vienmēr būs ar viņām kopā, vienmēr. Žozefīnei radās iespaids, ka viņa runā par nepazīstamiem cilvēkiem.

– Manuprāt, viņš pārāk tālu neies, – Hortenze izdvesa. – Kāds kauns! Viņš pats droši vien ir apmulsis un nezina, ko tagad iesākt!

Viņa nopūtās, aizkaitināti nolika dakšiņu ar uzdurto kartupeli, uzlūkoja māti un noprasīja:

– Manu nabaga mammīt, ko tu tagad iesāksi?

Žozefīne sajutās nožēlojama, tomēr, jūtot vecākās meitas līdzcietību, viņu pārņēma arī zināms atvieglojums. Viņa vēlējās, kaut Hortenze pateiktu vēl kaut ko, mierinātu viņu, taču tūlīt norāja sevi: mierinājums bija vajadzīgs meitai. Viņa pasniedzās pāri galdam un noglāstīja Hortenzei roku.

– Nabaga mamma, nabaga mamma! – Hortenze nopūtās.

– Vai jūs sastrīdējāties? – Zoē vaicāja, bailēs iepletusi acis.

– Nē, mīļā, mēs nonācām pie šī lēmuma kā divi pieauguši, atbildīgi cilvēki. Tētis, protams, ļoti nobēdājās, jo viņš jūs ļoti, loti mīl. Viņš nav vainīgs, tā vienkārši gadījās… Kādreiz, kad izaugsi, tu sapratīs, ka dzīvē viss nenotiek tā, kā mēs gribam. Reizēm mēs ciešamies, kaut gan vajadzētu pieņemt lēmumu. Tēti jau labu laiku ir piemeklējušas visādas nepatikšanas, tāpēc viņš labāk nolēma aiziet, lai atvilktu elpu, izvēdinātu galvu un neapgrūtinātu mūs ar savu slikto noskaņojumu. Viņš atkal atradīs darbu un tad jums pastāstīs, ko viņam nācies pārciest…

– Un tad viņš atgriezīsies, mammīt, viņš atgriezīsies?

– Nerunā muļķības, Zoē, – Hortenze pārtrauca – Tētis ir aizgājis uz visiem laikiem. Ja gribi zināt manas domas, tad viņš vairs neatgriezīsies. Es nesaprotu… Viss, protams, ir tās maitas dēļ!

Viņa izgrūda šo vārdu ar lielu riebumu, un Žozefīne saprata, ka meita visu zina. Viņa zināja par tēva mīļāko. Un bija to uzzinājusi daudz ātrāk nekā māte. Žozefīnei uznāca vēlēšanās par to apvaicāties, taču Zoē klātbūtnē viņa neuzdrošinājās bilst ne vārda.

– Trakākais, ka nu mēs paliksim bez plika graša… Cerams, ka viņš mums dos mazliet naudas. Tas taču ir viņa pienākums, vai ne?

– Paklausies, Hortenze… Mēs par to vēl neesam runājuši.

Viņa aprāvās, apzinādamās, ka, Zoē dzirdot, nevajadzētu turpināt.

– Izšņauc degunu, mīļumiņ, un noskalo acis ar ūdeni, – Žozefīne ieteica Zoē, ļāva viņai noslīdēt sev no klēpja un viegli pastūma uz virtuves durvju pusi.

Zoē nošņaukājās un izgāja, vilkdama kājas.

– Kā tu to zini? – Žozefīne noprasīja Hortenzei.

– Par ko tu runā? – Par to… sievieti.

– Nu, mammu! Visa iela par viņu zina! Man pat bija neērti tavā vietā! Nesaprotu, kā tu vispār varēji neko nezināt…

– Es zināju, taču izlikos neredzam…

Tā nebija taisnība. Žozefīne visu uzzināja tikai iepriekšējā dienā no savas kaimiņienes Šērlijas, kura bija izteikusies gluži tāpat kā viņas meita: “Žozefīne, atver taču acis, velns parāvis! Tevi krāpj, bet tu neko nemani. Atjēdzies! Pat pārdevēja maiznīcā cenšas apspiest smieklus, kad dod tev bageti!”

– Bet kas tev pateica? – Žozefīne nerimās.

Hortenzes skatiens bija iznīcinošs. Ledaini salts un nicinājuma pilns. Tā zinoša sieviete skatās uz nezinošu, kurtizāne uz mazu muļķīti.

– Manu nabaga mammīt, atjēdzies taču vienreiz! Paskaties, kas tev mugurā! Kādi tev mati? Tu esi galīgi nolaidusies. Kāds tur brīnums, ka viņš aizgājis pie citas! Tev jau sen vajadzēja izlīst no saviem viduslaikiem un atgriezties mūsu laikmetā.

Tāds pats tonis, tāds pats izsmejošs nicinājums, tādi paši secinājumi kā tēvam. Žozefīne aizvēra acis, ar plaukstām aizspieda ausis un iekliedzās:

– Hortenze! Es tev aizliedzu runāt ar mani tādā tonī… Ja mums pēdējā laikā vispār ir ko ēst, tad par to var pateikties man un manam divpadsmitajam gadsimtam! Vai nu tas tev patīk, vai ne! Un es tev aizliedzu tā skatīties uz mani. Es esmu tava māte, tu to nekad nedrīksti aizmirst, tava māte! Un tev… Tu nedrīksti… Tev mani jāciena.

Viņa izskatījās smieklīga un nožēlojama. Kaklu aizžņaudza jaunas bailes: viņa nemūžam nespēs uzaudzināt savas meitas, viņa tām nav nekāda autoritāte, viņa ir bezcerīgi novecojusi.

Atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka Hortenze raugās uz viņu ar ziņkāri, it kā pirmo reizi redzētu, un tas, kas slēpās šo izbrīnīto acu dzīlēs, radīja vēl neomulīgāku sajūtu. Viņa ārkārtīgi nožēloja, ka nebija savaldījusies. “Es vienmēr visu sajaucu,” viņa sev sacīja, “man taču vajadzētu kļūt viņām par piemēru, viņām taču vairs nav neviena, kam līdzināties.”

– Piedod, mīļā.

– Nekas, mammu, būs jau labi. Tu esi nogurusi, tie ir nervi. Ej atgulies, tev kļūs labāk…

– Paldies, mīļā, paldies… Iešu paskatīties, ko dara Zoē.

Kad pusdienlaiks bija beidzies, meitas devās atpakaļ uz skolu, bet Žozefīne pieklauvēja pie savas kaimiņienes Šērlijas durvīm. Viņa vairs nespēja ilgāk paciest vientulību.

Durvis atvēra Gerijs, Šērlijas dēls. Viņš bija gadu vecāks nekā Hortenze, taču abi mācījās vienā klasē. Hortenze atteicās kopā ar Geriju nākt mājās no skolas, aizbildinādamās, ka viņš esot nevīža. Ja viņai gadījās nokavēt mācības slimības vai citu iemeslu dēļ, Hortenze labāk izvēlējās nemācīties, nekā apvaicāties viņam, kas bijis uzdots.

– Kāpēc tu neesi skolā? Hortenze jau aizgāja.

– Mums ir atšķirīgi izvēles priekšmeti, man pirmdienās jāiet uz pustrijiem… Gribi redzēt manu jaunāko izgudrojumu? Skaties.

Viņš sāka griezt divus higiēniskos tamponus tā, ka to aukliņas nesapinās. Savādi: ikreiz, kad abi tamponi tuvojās viens otram un baltajām aukliņām vajadzēja savīties, viens no tiem apstājās, pēc tam sāka šūpoties un griezties ap savu asi, vispirms metot mazus lokus, tad aizvien lielākus, bet pats Gerijs tikmēr nepakustināja ne pirkstu. Žozefīne pārsteigta skatījās uz viņu.

– Esmu izgudrojis ekoloģiski tīru mūžīgo dzinēju.

– Izskatās pēc spēles, – Žozefīne atbildēja, lai kaut ko pateiktu. – Vai tava mamma ir mājās?

– Virtuvē. Kaut ko kārto…

– Vai tad tu viņai nepalīdzi?

– Viņa negrib, viņai labāk patīk, ja es kaut ko izgudroju.

– Tad lai tev veicas, Gerij!

– Tu nemaz nepajautāji, kā man tas izdodas!

Puisis izskatījās vīlies un vicināja abus tamponus kā tādas jautājuma zīmes.

– Tas nu gan nebija labi!

Šērlija rosījās pa virtuvi. Apsējusi garu priekšautu, viņa novāca no galda šķīvjus, sameta ēdiena paliekas atkritumu spainī, salika traukus izlietnē, bet lielajos čuguna kastroļos uz plīts jau kaut kas burbuļoja – spriežot pēc burvīgās smaržas, tas bija trusis sinepju mērcē un dārzeņu zupa. Šērlija atzina tikai dabiskus un svaigus produktus. Viņa nelietoja neko konservētu, neko saldētu, uzmanīgi lasīja jogurtu etiķetes un reizi nedēļā atļāva Gerijam apēst kaut ko ķīmisku, lai, kā pati apgalvoja, viņam izveidotos imunitāte pret mūsdienu uztura briesmām. Viņa mazgāja veļu ar rokām, izmantodama Marseļas ziepes, žāvēja to, izklājusi uz lieliem dvieļiem, gandrīz nekad neskatījās televizoru, ik dienu pēcpusdienā klausījās BBC, pēc viņas domām, vienīgo prātīgo radiostaciju. Šērlija bija liela auguma gaišmate ar platiem pleciem, bieziem, īsi apgrieztiem matiem, lielām, zeltainām acīm un viegli iedegušu, kā bērnam maigu ādu. No aizmugures viņa reizēm tika noturēta par vīrieti un pagrūsta, bet, ieraugot seju, viņa tika bijīgi palaista garām. “Es esmu pa pusei puisis, pa pusei liktenīga sieviete,” viņa smīkņāja. “Es varu metro vagonā ar dūres sitienu notriekt zemē kādu nekauņu un pēc tam savu uzbrucēju atdzīvināt, paplivinot skropstas!” Šērlijai bija melnā josta džiu–džitsu.

Viņa apgalvoja, ka ir dzimusi Skotijā, atbraukusi uz Franciju mācīties par viesnīcnieci un tā arī palikusi šeit. Ak, šis franču šarms! Viņa pelnīja iztiku ar mūzikas stundām Kurbevuā konservatorijā, mācīja angļu valodu jauniem, godkārīgiem menedžeriem, cepa gardus pīrāgus, kurus par piecpadsmit eiro gabalā pārdeva kādam restorāniņam Neijī, kurš pasūtīja desmit pīrāgus nedēļā. Dažreiz arī vairāk. Šērlijai sīpoli vienmēr izdevās zeltaini, mīkla labi uzrūga, šokolāde bija maiga, karameles – caurspīdīgas, dārzeņi – sulīgi, bet cālis – tik gards kā nevienam citam. Viņa viena pati audzināja savu dēlu Geriju, nekad neko nestāstīja par dēla tēvu, bet, izdzirdējusi kādu mājienu, klusi nopurpināja kaut ko neglaimojošu par vīriešiem kā tādiem un konkrēti arī par šo.

– Vai tu zini, ar ko spēlējas tavs dēls, Šērlij?

– Nē.

– Ar diviem tamponiem!

– Ak tā… Cerams, ka viņš tos vismaz nebāž mutē?

– Nē.

– Lieliski! Viņš vismaz neapjuks pirmajā reizē, kad kāda meiča viņam tos pabāzīs zem deguna.

– Šērlij!

– Žozefīne, par ko tu tā uztraucies? Viņam ir piecpadsmit gadi, viņš jau sen vairs nav mazs bērns!

– Ja tu viņam vienmēr visu stāstīsi, rādīsi un skaidrosi, tam puisim dzīve vairs nešķitīs poētiska.

– Poētiska, tā tikai vēl trūka! Tas ir izdomāts tāpēc, lai cilvēkiem jauktu galvu. Tu pati kādreiz esi redzējusi poētiskas attiecības? Man ir pagadījušies tikai meli un asinspirts.

– Šērlij, tu gan esi skarba!

– Bet tu, Žozefīne, ar savām ilūzijām esi bīstama sabiedrībai… Kā tev vispār klājas?

– Man jau no paša rīta ir tāda sajūta, it kā es mežonīgā ātrumā kaut kur kristu. Antuāns ir prom. Pareizāk sakot, es pati viņu padzinu… Pastāstīju māsai, pastāstīju meitenēm! Ak dievs! Šērlij, tā laikam bija briesmīga kļūda.

Viņa aptvēra plecus ar rokām, it kā būtu nosalusi, lai gan ārā bija karsta maija diena. Šērlija pastūma viņai krēslu un pamāja, mudinot apsēsties.

– Tu neesi pirmā sieviete, kura 21. gadsimtā tikusi pamesta. Mūsu ir tik daudz, ka ne saskaitīt! Es tev atklāšu noslēpumu: mēs ļoti labi tiekam galā. Sākumā tiešām ir grūti, taču pēc tam vienatne kļūst par nepieciešamību. Mēs izdzenam tēviņu no ligzdas, tiklīdz viņš mūs ir apaugļojis, gluži kā dzīvnieku pasaulē. Tas tiešām ir lieliski! Piemēram, es šad tad pati sev sarīkoju vakariņas sveču gaismā, tikai sev pašai…

– Es esmu tādā stāvoklī…

– Redzu jau, redzu. Nu labi, klāj vaļā… Tam jau sen vajadzēja notikt! Gerij, tev ir laiks doties uz skolu, vai tu zobus iztīrīji? To zināja visi, izņemot tevi pašu. Tas ir pat nepieklājīgi!

– To pašu man pateica arī Hortenze… Vari iedomāties? Mana četrpadsmitgadīgā meita zināja to, par ko es pat nenojautu! Citi mani droši vien uzskatīja ne vien par piekrāptu sievu, bet arī par galīgu muļķi. Bet, zini, tagad man uz to visu ir nospļauties, un iespējams būtu labāk, ja es tā arī neko neuzzinātu…

– Tu dusmojies, ka es par to sāku runāt?

Žozefīne domīgi paskatījās uz draudzenes tīro, maigo seju ar sīciņajiem vasarraibumiem uz viņas īsā, mazliet uzrautā deguna, un acīm medus krāsā, un lēni nogrozīja galvu.

– Es nespēju uz tevi dusmoties. Tu taču esi tik laba. Vislabākais cilvēks pasaulē. Bet ar to meiču Milēnu te vispār nav nekāda sakara. Ja viņš nebūtu atlaists no darba, tad par Milēnu neliktos ne zinis. Bet tagad… tas, kas ar viņu noticis – četrdesmit gadu vecumā nonākt dzīves ceļmalā – tas taču ir neciešami, necilvēcīgi!

– Rimsties, Žo. Nesāc atkal visu no jauna. Tūlīt tu vēl pateiksi, ka pati esi vainīga!

– Katram gadījumam tieši es taču viņu padzinu. Tas ir tik mokoši, Šērlij. Man vajadzēja būt pacietīgākai, saprotošākai…

– Žo, tu visu jauc. Tas, kas šodien notika, jau bija paredzams… labāk visu izbeigt, nekā vilkt garumā! Labi, saņemies… Chin up!2

Žozefīne pašūpoja galvu, nespēdama izteikt ne vārda.

– Tikai paskatieties uz šo neparasto sievieti: viņa ir gatava nomirt no bailēm tikai tāpēc, ka viņu pametis vīrs! Uz priekšu, viena tasīte kafijas, viena liela šokolādes tāfelīte, un dzīve kļūs gaišāka.

– Man gan tā neliekas, Šērlij. Man ir tik ļoti bail! Kas ar mums notiks? Es nekad neesmu dzīvojusi viena. Nekad! Man nekas neizdosies. Un meitenes? Man tagad vajadzēs viņas audzināt vienai, bez tēva palīdzības… Bet viņas mani vispār neņem galvā.

Šērlija uz mirkli sastinga, tad piegāja pie draudzenes, satvēra viņu aiz pleciem un piespieda paskatīties uz sevi.

– Džo, pasaki, kas tieši tevi biedē? Kad uznāk bailes, ir jāprot tām paskatīties sejā un nosaukt tās vārdā. Citādi bailes tevi sadragās un aizskalos kā nežēlīgs vilnis…

– Nē, tikai ne tagad! Laid mani… Es negribu par to domāt.

– Pasaki man, no kā tu baidies.

– Vai kāds te pieminēja kafiju un šokolādi?

Šērlija pasmaidīja un pagriezās pret kafijas automātu.

– Nu labi… bet tik viegli tu netiksi no manis vaļā.

– Šērlij, cik tu īsti esi gara?

– Metrs septiņdesmit deviņi, bet necenties mainīt sarunas tematu… tu gribi arabiku vai Mozambikas kafiju?

– Izvēlies pati… man vienalga.

Šērlija no paciņas iebēra kafiju koka dzirnaviņās, apsēdās uz ķebļa, iespieda dzirnaviņas starp slaidajiem augšstilbiem un sāka vienmērīgi griezt rokturi, nenolaizdama skatienu no draudzenes. Viņa apgalvoja, ka, maļot kafijas pupiņas ar rokām, var lieliski sakārtot domas.

– Šis priekšauts tev tik ļoti piestāv…

– Komplimenti tevi neglābs.

– Bet es esmu tik neglīta.

– Vai tas tevi tik ļoti biedē?

– No kurienes tev tāda ietiepība, vai no mātes?

– No dzīves… nestiep gumiju. Tu domā, ka varēsi izvairīties? Nemaini sarunas tematu.

Beidzot Žozefīne paskatījās uz Šērliju, iespieda plaukstas starp ceļgaliem un sāka runāt, ātri, juceklīgi, nesakarīgi, atkārtojot vienu un to pašu.

– Man ir bail, bail no visa, es esmu kā baiļu kamols… es gribētu nomirt tepat uz vietas, lai man vairs ne par ko nebūtu jāraizējas.

Šērlija labu brīdi raudzījās uz viņu, uzmundrinādama ar skatienu: tālāk, tālāk izsakies precīzāk.

– Man ir bail, ka man nekas neizdosies, bail beigt savu dzīvi zem tilta, bail, ka mani izdzīs no mājām, bail, ka vairs nekad nevienu nespēšu mīlēt, ka zaudēšu darbu, ka man vairs nekad neradīsies neviena laba ideja, ka es novecošu, kļūšu resna, ka nomiršu vientulībā, vairs nekad nespēšu smieties, dabūšu krūts vēzi; man bail no rītdienas…

Tālāk, tālāk, mudināja Šērlijas skatiens, bet kafijas dzirnaviņu rokturis tikmēr turpināja griezties, pārgriez augoni, pastāsti, kas tevi biedē visvairāk, kas tevi paralizē un neļauj kļūt par dižo Žoziju, brīnišķīgo, neuzvaramo, nepārspējamo visā, kas saistās ar viduslaikiem un katedrālēm, senjoriem, vasaļiem un cietokšņiem, kalpiem un tirgoņiem, dāmām un jaunkundzēm, garīdzniekiem un prelātiem, raganām un karātavām, par to pašu Žoziju, kura par viduslaikiem stāsta tik aizraujoši, ka man dažreiz pat gribas tur atgriezties… Es sajūtu tevī kādu brūci, aizvainojumu, nemieru, smagu nastu, kas tevi spiež pie zemes un neļauj virzīties uz priekšu. Es tevi novēroju jau septiņus gadus, mēs dzīvojam vienā kāpņu telpā, tu nāc pie manis iedzert kafiju un papļāpāt, kamēr vīra nav mājās…

– Aiziet, – Šērlija nomurmināja, – klāj vaļā.

– Es esmu tik neglīta, briesmīgi neglīta. Tādu kā es vairs nekad neiemīlēs neviens vīrietis. Es esmu resna, neprotu ģērbties, mani mati izskatās šausmīgi. Un drīz es sākšu novecot.

– Nu, visi reiz noveco.

– Nē, es novecošu divreiz ātrāk. Tu taču redzi, es pat necenšos kaut ko darīt, esmu pavisam palaidusies. Tas ir pilnīgi skaidrs.

– Un kurš tad tev iedzinis galvā tik drūmas domas? Vai to aizejot izdarīja viņš?

Žozefīne papurināja galvu un nošņaukājās.

– Man tas jau tāpat ir skaidrs. Pietiek paskatīties spogulī.

– Un kas tālāk? Kas tev liekas visšausmīgākais? Ar ko tieši tev bail netikt galā?

Žozefīne jautājoši paskatījās uz Šērliju.

– Tu nezini?

Žozefīne papurināja galvu. Šērlija ilgi raudzījās viņai acīs un tad nopūtās:

– Tad, kad tu sapratīsi, no kādām tavām bailēm radušās visas pārējās, tu pārstāsi baidīties no visa un kļūsi tāda, kāda esi.

– Šērlij, tu runā kā pareģe.

– Vai arī kā ragana. Viduslaikos mani būtu izcepinājuši uz sārta! Nudien, šīs abas sievietes izskatījās dīvaini virtuvē, starp kūpošiem katliem, kuru vāki burtiski lēkāja: pirmā, apsējusi priekšautu, taisna kā bulta, iespiedusi starp garajām kājām kafijas dzirnaviņas; otrā sasarkusi, saņurcīta, nekārtīga, runā negribīgi, sagrozās, it kā viņai būtu auksti, tad apklust pavisam – un nokrīt uz galda, raud, raud, bet pirmā drūmi noraugās, pastiepj roku un mierinoši noglāsta viņu kā mazu bērnu.

– Kas tev šovakar padomā? – Beranžēra Klavēra noprasīja Irisai Dipēnai un atstūma maizes kumosiņu no sava šķīvja. – Ja nekas, tad varam kopā aiziet uz Marka vernisāžu.

– Nē, man mājās paredzētas ģimenes vakariņas. Vai tad Marka vernisāža notiek šodien? Man likās, ka nākamnedēļ…

Reizi nedēļā viņas satikās šajā iecienītajā restorānā, lai parunātos, paskatītos uz citiem un arī pašas parādītos citiem. Pie viena galdiņa politiķi čukstus apmainās ar vērtīgu informāciju, līdzās kāda jauna aktrise purina matu krēpes, cenzdamās pavedināt slavenu režisoru, viena, divas, trīs modeles saspiedušas ceļgalus zem galda, kāds pastāvīgais apmeklētājs viens pats sēž pie galdiņa kā krokodils slēpnī un uzglūn svaigām tenkām.

Beranžēra atkal pavirzīja maizes kumosiņu sev tuvāk un ar nepacietīgiem pirkstiem sāka to drupināt.

– Tur būs visi. Blenzīs uz mani tā, it kā ar skatienu censtos izmērīt man pulsu. Un nebildīs ne vārda, es taču zinu. Pārāk labi audzināti! Bet paši vai mirs no vēlēšanās uzzināt: “Kā tad viņai klājas, tai mazajai Klavērai? Vai viņa bēdājas, ka ir pamesta? Vai grasās pārgriezt sev vēnas?” Marks lepni turēs aiz rokas savu jauno draudzenīti… Bet es jukšu prātā. No pazemojuma, no dusmām, mīlestības un greizsirdības.

– Nezināju, ka tu esi spējīga uz tādām jūtām.

Beranžēra paraustīja plecus. Lai ko viņa arī teiktu, attiecību izbeigšana ar Marku izrādījās tik sāpīga, lai šo brūci vairs negribētos vēl vairāk uzplēst ar publisku pazemojumu.

– Tu taču pati zini, kādi viņi ir. Visi slepus mani novēros. Un izsmies…

– Izturies dabiski, un visi liksies mierā. Tev, dārgā, tik lieliski padodas vaibstīšanās, ka nevajadzēs pat īpaši censties!

– Vai tev nav kauna tā runāt?

– Tikai necenties man iegalvot, ka tā ir mīlestība, nevis aizskarta patmīla. Tu jūties aizskarta, nevis ievainota.

Beranžēra ar rādītājpirkstu saspieda maizes kumosiņu, izveltnēja no tā garu, tumšu, izlocījušos čūsku un atstāja to uz baltā galdauta; tad, pacēlusi galvu, uzmeta naida pilnu ievainotas plēsoņas skatienu draudzenei, kura tobrīd bija noliekusies, lai izvilktu no somiņas telefonu, kas bija sācis zvanīt.

Beranžēra nespēja izšķirties, vai vajadzētu turpināt žēloties par savu bēdīgo likteni vai raidīt atbildes triecienu. Irisa nolika apklusušo telefonu uz galda un nomērīja draudzeni ar ironisku skatienu. Beranžēra nolēma cirst pretī. Dodoties uz restorānu, viņa bija apņēmusies turēt mēli aiz zobiem, pasargāt draudzeni no uzmācīgajām tenkām, kas izplatījušās Parīzē, taču Irisa viņai iedzēla tik vienaldzīgi un nicinoši, ka nekas cits neatlika: vajadzēja atbildēt ar uzbrukumu. Atriebies! Atriebies! Mudināja visa viņas būtība. Galu galā, viņa sev iegalvoja, labāk, lai viņa to uzzina no manis, jo citādi par to runā visa Parīze, bet viņa neko pat nenojauš.

Tā nebija pirmā reize, kad Irisa viņai nodarīja pāri. Vēl vairāk, pēdējā laikā viņa tā rīkojās aizvien biežāk. Beranžērai bija apnikusi Irisas vieglprātīgā, izklaidīgā nežēlība, ar kādu viņa klāstīja savu taisnību tik pamācoši kā skolmeistariene slaistam. Bernažēra bija zaudējusi savu mīļāko – tiesa, ar vīru viņai bija garlaicīgi – jā gan, viņa netika galā ar saviem četriem bērniem – tas, protams, bija bēdīgi, viņa vāca tenkas un baumas – tas nu bija skaidrs… un tomēr neviens nedrīkstēja viņu nesodīti apcelt. Beranžēra nolēma nesteigties, sagatavoties, un tikai tad izšaut pirmo bultu; atbalstījusi zodu plaukstās, viņa plati pasmaidīja un aizrādīja:

– Tas, ko tu saki, nav pārāk patīkami.

– Nav pārāk patīkami, toties pilnīgi patiesi, vai tad ne? Tu gribi, lai es meloju un izliekos? Un lai es tevi žēloju?

Viņas balss skanēja blāvi un gurdi. Beranžēra devās uzbrukumā, saldi nočivinādama:

– Nu, visām jau nelaimējas dabūt tādu skaistu, gudru un bagātu vīru kā tev! Ja Žaks būtu līdzīgs Filipam, man pat prātā neienāktu izklaidēties ar kādu citu. Es būtu uzticīga, skaista, laba… un mierīga!

– Miers nogalina kaisli, tev taču to vajadzēja zināt. Šīs divas lietas ir pilnīgi nesavienojamas. Sieviete var būt mierīga kopā ar vīru un kaislīga ar mīļāko…

– Vai tad… tev ir mīļākais?

Irisas atbilde Beranžēru tik ļoti pārsteidza, ka viņa uzdeva nežēlīgi tiešu jautājumu. Irisa izbrīnīta uzlūkoja viņu. Parasti Beranžēra neizturējās tik skarbi. Savilkusi aizvainojuma pilnu seju, Irisa atstūma krēslu no galda un neapdomājusies attrauca:

– Un kāpēc gan ne?

Beranžēra vienā mirklī izslējās un ieurbās Irisā ar ziņkārē degošo, samiegto acu skatienu; viņas lūpas pavērās, sajūtot burvīgas tenkas garšu. Irisa ievēroja, ka viņas kreisais lūpu kaktiņš ir mazliet augstāks par labo. Sieviete allaž ir nežēlīga, vērtējot citas sievietes ārieni pat tad, ja runa ir par viņas draudzeni. Nekas nepaliek neievērots, viņa kā vanags pēta vītuma, novecošanas, noguruma pēdas. Irisa allaž bija jutusies pārliecināta, ka tieši tas arī nostiprina sieviešu draudzības pamatus: cik viņai gadu? Vecāka vai jaunāka par mani? Par cik? Visi šie ātrie, zaglīgie aprēķini cita starpā, pie galda, sarunas laikā sievietes sasaista, rada vārdos neizteiktu atbalstu un solidaritāti.

– Tu esi palielinājusi lūpas?

– Nē… Runā taču… Stāsti…

Beranžēra vairs nespēja ilgāk gaidīt, viņa lūdzās, gandrīz piecirta kāju, viņas izturēšanās vēstīja: es taču esmu tava labākā draudzene, tev vispirms viss jāizstāsta man. Šāda nepacietība radīja Irisai vieglu riebumu, un viņa mēģināja to padzīt. Viņa no jauna pievērsās mazliet uzrautajai lūpai.

– Bet kāpēc tad tev ir greiza mute?

Viņa ar pirkstu pārvilka pār Beranžēras augšlūpu un sajuta nelielu izcilni. Beranžēra aizkaitināta papurināja galvu, lai izvairītos.

– Nē, nudien, ļoti dīvaini, labais kaktiņš ir augstāks. Varbūt tev no ziņkārības palikusi šķība mute… Tu jau laikam mirsti no garlaicības, ja tā priecājies par katru tenku.

– Izbeidz tik ļauni runāt!

– Tici man, šajā jomā es ar tevi nespēju sacensties.

Beranžēra atkrita krēslā un nepiespiesti paskatījās uz durvīm. Restorāns pilns kā piebāzts, taču tur nebija nevienas pazīstamas sejas. Ja viņa pazītu kaut vai tās frizūras vai asā profila īpašnieku, viņa vismaz varētu justies mierīgāka, cerīgāka, taču šodien te nebija neviena paziņas un itin nekā, ko varētu ielikt savā jaunumu krājkasītē. “Vai nu es esmu atpalikusi no dzīves, vai arī šis restorāns ir izgājis no modes,” viņa prātoja, ieķērusies roku balstos krēslam, kam bija tik cieta un neērta atzveltne.

– Es lieliski saprotu, ka tev vajadzīga… sabiedrība. Tu jau tik sen esi precējusies… Kaisle zūd, ja ik dienu plecu pie pleca jātīra zobi vienā vannas istabā…

– Nu vai zini, mums arī bez zobu tīrīšanas pietiek ko darīt.

Beranžēra paraustīja plecus.

– Tas nav iespējams. Pēc tik daudziem laulības gadiem…

“Un viņa to saka pēc visa, ko esmu uzzinājusi!” viņa nodomāja.

Mirkli svārstījusies, viņa ierunājās dobjā, piesmakušā balsī, izbrīnīdama Irisu:

– Vai esi dzirdējusi, ko Parīzē runā par tavu vīru?

– Es tam visam neticu.

– Es, starp citu, arī ne. Kaut kas traks!

Beranžēra nogrozīja galvu, it kā nespētu to atkārtot. Nogrozīja galvu, novilcinot laiku, lai draudzeni pamocītu. Nogrozīja galvu, jo viņai sagādāja baudu pilināt indi lāsi pēc lāses. Irisa viņai pretī sēdēja nekustīgi. Viņas garie pirksti ar sarkanajiem nagiem locīja baltā galdauta malu, un tas bija vienīgais, ko ar zināmām pūlēm varēja nosaukt par nepacietības pazīmi. Beranžērai gribējās, lai Irisa viņu steidzinātu, mudinātu, taču diemžēl tas nebija draudzenes stilā. Irisas lielais spēks slēpās viņas pilnīgajā vienaldzībā, kas nekad neļāva viņai piekļūt.

– Runā, ka… Gribi, pastāstīšu?

– Ja tev tas sagādā patiku.

Beranžēras acīs mirdzēja vāji slēpts prieks. Runa ir par kaut ko nopietu, Irisa nodomāja, viņa taču tā neuztrauktos par nenozīmīgu tenku. Un viņa vēl dēvēja sevi par draudzeni. Kurā gultā Filips tūlīt tiks ieguldīts? Sievietes pašas karas Filipam kaklā: viņš ir izskatīgs, gudrs, bagāts. Pēc Beranžēras domām, tās ir trīs svarīgākās īpašības. Turklāt arī garlaicīgs, Irisa klusībā piebilda, grozīdama pirkstos nazi. Taču to zina tikai sieviete, kura dzīvo kopā ar viņu. Tikai viņa dala skarbo ikdienu ar šo ideālo vīru. Cik savāda gan ir draudzība: nekādas žēlastības vai iecietības, tikai vēlme atrast jūtīgāko vietu, lai tur ietriektu nāvējošu mietu.

Viņas bija senas paziņas. Starp viņām valdīja tādu divu sieviešu nežēlīgā tuvība, kuras nespēj iztikt viena bez otras, lai arī saredz katru draudzenes trūkumu. Viņu draudzībā bija dīvaini savijusies nesaticība un maigums, viņas vēroja viena otru, gatavas nežēlīgi iekost vai sadziedēt brūci. Atkarībā no noskaņojuma. Un no briesmu apmēra. Jo, Irisa domāja, ja ar mani atgadīsies kaut kas patiešām šausmīgs, Beranžēra būs pirmā, kas sēdēs man pie gultas. Kamēr abām vēl bija asi nagi un zobi, viņas spēja saliedēt vienīgi nelaime.

– Nu tad stāstīt?

– Esmu jau sagatavojusies visļaunākajam, – Irisa uzjautrināti ironiski atteica.

– Ak, patiesībā tie ir tikai nieki…

– Klāj vaļā, citādi es aizmirsīšu, par ko mēs runājam, un man vairs nebūs interesanti.

Jo ilgāk Beranžēra vilcinājās, jo vairāk Irisa uztraucās, ka šāda nevēlēšanās runāt varētu liecināt par kaut ko patiešām nopietnu. Citādi Beranžēra būtu bez šaubīšanās visu izklāstījusi, skaļi smiedamās par tik lielām aplamībām. Bet varbūt viņa vienkārši novilcināja laiku.

– Runā, ka Filipam esot nopietns un… īpašs sakars. To man šorīt pastāstīja Agnese.

– Tā maita! Tu ar viņu vēl satiecies?

– Laiku pa laikam viņa man piezvana…

Abas sazvanījās katru rītu.

– Nu, viņa var sastāstīt visādas blēņas.

– Toties viņa vienmēr visu zina, tā nu reiz ir.

– Vai drīkstu painteresēties, ar ko tad Filips draiskojas?

– Tas nav tik vienkārši…

– Un ļoti nopietni, ja?

Beranžēras seja saviebās kā aizvainotam pekinietim.

– Nopietnāk nemaz nevar būt…

Beranžēra nodūra galvu.

– Un tāpēc tu tik labvēlīgi nolēmi mani brīdināt…

– Tu jebkurā gadījumā to uzzinātu, un, manuprāt, būs labāk, ja tu tam būsi gatava…

Irisa sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja.

– Atnesiet rēķinu, – viņa pavēlēja oficiantam, kurš steidzās garām viņu galdiņam.

Viņa bija nolēmusi samaksāt, karaliski un augstsirdīgi. Viņai allaž bija ļoti paticis izsmalcinātais saltums, ar kādu Andrē Šenjē bija kāpis uz ešafota, ielocīdams lappusi grāmatā, kuru pa ceļam bija lasījis.

Samaksājusi viņa turpināja gaidīt.

Beranžēra nespēja saņemties. Tagad viņai gribējās ņemt savus vārdus atpakaļ. Viņa dusmojās, ka bija tā izrunājusies. Viņas prieks izrādījās īslaicīgs, un tagad radās aizdomas, ka nelāgās sekas nebūs tik viegli izlabot. Tomēr viņa nespēja novaldīties: viņai vajadzēja izšļākt indi. Viņai sagādāja prieku darīt citiem pāri. Dažreiz viņa centās pretoties šim ieradumam, neaprunāt, netenkot. Viņa valdījās, burtiski raudzīdamās hronometrā. Kā elpu aizturējis nirējs. Noturēties neizdevās ilgi.

– Ak, Irisa, tas ir tik nepatīkami… Man nevajadzēja… Es jūtos vainīga.

– Tev nešķiet, ka ir jau par vēlu? – Irisa salti pārtrauca, paskatīdamās pulkstenī. – Man arī ir ļoti žēl, bet, ja tu vēl vilcināsies, es vairs nevarēšu te ilgāk palikt.

– Nu labi… runā, ka viņš satiekas ar… ar…

Beranžēra izmisusi ieurbās viņā ar skatienu.

– Ar… ar…

– Beranžēra, izbeidz stostīties! Ar ko?

– Ar to jauno advokātu, viņa kolēģi… – Beranžēra beidzot izgrūda.

Irisa brīdi klusēja un tad noskatīja Beranžēru no galvas līdz kājām.

– Oriģināli, – viņa noteica, pūlēdamās runāt rāmi. – To es nebiju gaidījusi… Paldies, ka atvēri man acis.

Viņa piecēlās, paņēma somiņu, uzvilka rokās elegantos, sārtos, smalkos cimdus, lēni sakārtodama katru pirkstu, it kā tas palīdzētu savest kārtībā domas, tad atcerējās, kas viņai šos cimdus uzdāvinājis, novilka tos un nolika uz galda Beranžērai priekšā.

Un izgāja pa durvīm.

Nezaudējot savaldību, viņa uzreiz atrada vietu, kur bija atstājusi automašīnu, un iesēdās tajā. Tad brīdi palika nekustīgi sēžam. Turēdamās taisni, kā bija audzināta, un stīvi no lepnuma, viņa nekustējās. Viņu bija apdullinājušas sāpes, kuras vēl nebija viņu pārņēmušas, taču šķita neizbēgamas. Viņa neizjuta mokas, drīzāk bija apjukusi. Sašķīdusi tūkstoš gabaliņos, it kā viņā būtu uzsprāgusi bumba. Desmit minūtes viņa palika sēžam nekustīgi. Neko nedomāja. Neko nejuta. Viņa pūlējās saprast, kas norisinās viņas prātā, ko īsti pārdzīvo. Apmēram pēc desmit minūtēm viņa pārsteigta sajuta, ka deguns raustās, lūpas dreb, bet lielo, zilo acu kaktiņos parādījušās divas milzīgas asaras. Viņa tās noslaucīja, izšņauca degunu un iedarbināja motoru.

Marsels Grobzs pastiepa roku pāri gultai, lai pievilktu sev klāt mīļākās augumu, taču viņa sparīgi atvairījās un lepni uzgrieza muguru.

– Izbeidz, Kūciņ, nedusmojies. Tu taču zini, ka man tas nepatīk.

– Es ar tevi runāju par ārkārtīgi svarīgu lietu, bet tu nemaz neklausies.

– Nu labi, labi, stāsti… Apsolu, ka klausīšos.

Žozianna Lambēra atmaiga un pievirzījās tuvāk mīļākajam ar visu savu majestātisko, mēļās un sārtās mežģīnēs ietērpto ķermeni. Viņa lielais vēders bija nokāries pāri gūžām, pliko galvvidu ieskāva rudas cirtas, bet uz platajām krūtīm auga gaiši matiņi. Marsels vairs nebija nekāds jauneklis, tikai viņa zilās acis vēl aizvien bija spožas, viltīgas, griezīgas, un lika viņam izskatīties ievērojami jaunākam. “Tu skaties kā divdesmit gadus vecs,” Žozianna pēc mīlēšanās dungoja viņam pie auss.

– Pavirzies, man vairs nav vietas. Tu gan esi apvēlies, skat, cik resns, – viņa noteica un ieknieba viņam sānos.

– Tas viss tikai pašreizējo biznesa pusdienu dēļ. Tagad nav viegli. Ir jāpārliecina, bet, lai pārliecinātu, vajag iemidzināt otra modrību, uzkost un iedzert, uzkost un iedzert!

– Labi! Es tev kaut ko iedošu, bet tu mani beidzot uzklausīsi.

– Lai nu paliek, Kūciņ. Nu… es klausos. Stāsti!

– Nu tad tā…

Viņa ļāva palagam noslīdēt, atklājot savas smagās, baltās krūtis ar smalko, violeto vēnu rakstiem, un Marsels tikai ar pūlēm atrāva skatienu no šīm divām puslodēm, ko vēl pavisam nesen bija tik kāri skūpstījis.

– Vajag iesaistīt Šavālu, uzticēt viņam kādu atbildīgu un svarīgu amatu.

– Bruno Šavālu?

– Jā.

– Un kāpēc? Vai tu esi viņa mīļākā?

Žozianna Lambēra izplūda dobjos, piesmakušos smieklos, kas Marselu padarīja vai traku, un viņas zods nozuda trīs ādas krokās uz kakla, kas drebēja kā želeja.

– Mmmm, kā man patīk tavs kakls… – Marsels Grobzs norūca un iespieda degunu ādas krokās uz savas mīļākās kakla. – Vai zini, ko vampīrs saka sievietei, kad grib izsūkt asinis viņai no kakla?

– Nav ne jausmas, – attrauca Žozianna, kura par katru cenu gribēja pabeigt savu sakāmo un necieta, ka atkal tiek pārtraukta.

– Man vislabāk patīk padzerties tāpat no kakliņa.

– No kakliņa?

– Tāpat no kakliņa.

– Ak, cik smieklīgi! Ļoti, ļoti smieklīgi! Vai vienreiz esam tikuši galā ar vārdu spēlēm un neķītriem stāstiņiem? Vai tagad varu runāt?

Marsels Grobzs izlikās vainīgs.

– Es tā vairs nedarīšu, Kūciņ.

– Nu, kā jau es tev teicu…

Kad mīļākais vēlreiz mēģināja iebāzt roku starp daudzajām Žoziannas krāšņā auguma krokām, viņa sadusmojās:

– Marsel, ja tu vēlreiz tā izdarīsi, es pieteikšu streiku. Es tev aizliegšu man pieskarties četrdesmit dienas un četrdesmit naktis! Un šoreiz savu solījumu noteikti turēšu.

Pagājušajā reizē, lai izbeigtu streiku, Marsels bija spiests viņai uzdāvināt kaklarotu no audzētām Dienvidjūras pērlēm ar apaļu sprādzīti no platīna ar briljantu apdari. “Ar sertifikātu,” Žozianna pieprasīja, “tikai tādā gadījumā es padošos un atļaušu tev pieskarties man ar savām resnajām ķepām!”

Marsels Grobzs bija kā traks pēc Žoziannas Lambēras auguma.

Marsels Grobzs bija kā traks pēc Žoziānas Lambēras smadzenēm.

Marsels Grobzs bija kā traks pēc Žoziānas Lambēras zemnieciski lietišķā prāta.

Viņš bija spiests klausīties.

– Šavālu vajag paaugstināt amatā, lai viņš neaizietu pie konkurentiem.

– Man nav gandrīz neviena konkurenta, esmu viņus visus apēdis!

– Tu maldies, Marsel. Tu esi viņus apēdis, piekrītu, bet kādā jaukā dienā viņi var atjēgties un aprīt tevi pašu. It īpaši tad, ja Šavāls viņiem nedaudz palīdzēs… Nē, nopietni! Klausies, ko es saku!

Viņa izslējās, aizsegusi krūtis ar sārtu palagu, sarauca uzacis un kļuva nopietna. Darot kaut ko tādu, kas Žoziannai sagādāja prieku, viņa vienmēr izskatījās nopietna. Šī sieviete neprata izlikties.

– Pavisam vienkārši: Šavāls ir gan izcils grāmatvedis, gan lielisks pārdevējs. Man negribētos kādu dienu starp taviem ienaidniekiem ieraudzīt kādu, kam piemīt gan pārdevēja izveicība, gan grāmatveža precizitāte. Pirmais pelna naudu, strādājot ar klientiem, bet otrs visu padara maksimāli rentablu. Parasti cilvēkiem piemīt tikai viens no abiem šiem talantiem…

Marsels Grobzs atbalstījās uz elkoņa, uzmanīgi klausīdamies savā mīļākajā.

– Komersanti prot pārdot, taču ne vienmēr pārzina finansiālas nianses: apmaksas veidu, termiņus, piegādes izdevumus, norunātās atlaides. Tu pats labi zini, ka bez manis dažreiz netiec galā…

– Tu ļoti labi zini, ka es bez tevis vairs dzīvot nevaru, Kūciņ.

– Tu tā tikai saki. Es labāk gribētu redzēt kādu taustāmāku pierādījumu.

– Tas viss tikai tāpēc, ka esmu nekur nederīgs grāmatvedis.

Žozianna pasmaidīja, liekot noprast, ka šoreiz viņam tik viegli neizdosies izvairīties, un turpināja runāt.

– Patiesībā visas šīs finansiālās nianses ir ļoti svarīgas, jo tieši no tām ir atkarīgs, ko tu beigās dabūsi – trīs vai divu ciparu skaitli, vai arī tikai nulli!

Marsels Grobzs iekārtojās ērtāk. Viņa krūtis bija kailas, galva atbalstīta pret gultas galvgaļa vara stieņiem. Viņš vērīgi klausījās savas mīļākās vārdos.

– Tātad tu gribi teikt, Kūciņ, ka, pirms vēl Šavāls pats to visu nav sapratis, pirms viņš nav vērsies pret mani un kļuvis bīstams…

– Mums viņš jāpaaugstina amatā! – Un par ko tad mēs viņu iecelsim?

– Par uzņēmuma vadītāju, lai viņš gādā par peļņu, bet mēs tikmēr dažādosim darbības virzienus… Ilgāk gaidīt nedrīkst. Tu jau vairs nerīkojies, bet gan reaģē. Bet tev taču ir talants, tu sajūti laika garu, tu vienmēr zini, kas cilvēkam vajadzīgs. Paaugstināsim Šavālu amatā, lai viņš kuļas pa dienišķiem darbiem, bet mēs tikmēr nosmelsim nākotnes putas! Nav slikti, vai ne?

Marsels Grobzs ieklausījās vērīgāk. Pirmo reizi, runājot par uzņēmumu, viņa bija pateikusi “mēs”. Turklāt vairākas reizes pēc kārtas. Viņš mazliet atvirzījās, lai varētu labāk redzēt Žoziannu: satraukta, pietvīkusi, koncentrējusies, savilkusi gaišās uzacis kāsītī. Viņš nodomāja, ka šai sievietei, šai ideālajai mīļākajai, kurai seksā nebija nekādu aizspriedumu, toties daudz talantu, bez daudz kā cita piemita arī liela godkāre. Cik gan ļoti viņa atšķiras no manas sievas, no kuras orālo seksu var sagaidīt retāk, nekā tiek ievēlēts jauns pāvests! Vari spiest viņai uz pakauša, cik stipri vien gribi, bet viņu tas neuztrauc. Toties Žozianna mīlā ir nevaldāma. Iespaidīgas gūžas, mēle, krūtis, viņa liek man uzlidot paradīzē, kur es kliedzu pēc mammītes, skūpsts seko skūpstam, viņa laiza, viņa glāsta, viņa saspiež kopā savas spēcīgās ciskas un, kad manas pēdējās trīsas izgaist zem viņas lūpām, viņa iepriecina mani ar sīku jo sīku uzņēmuma darbības analīzi un gultā vēlreiz paceļ mani debesīs. Kāda sieviete! Viņš sev sacīja. Kāda mīļākā! Dāsna. Nepiesātināma. Maiga baudā, nenogurdināma darbā. Balta kā piens, kupla, nekur nevar manīt ne kauliņa!

Žozianna strādāja pie viņa jau piecpadsmit gadus. Viņa bija nonākusi Marsela gultā gandrīz tajā pašā dienā, kad kļuva par viņa sekretāri. Uzņēmumā viņa ienāca maza, skumja un tieva, taču nu bija krāšņi uzplaukusi. Stājoties darbā, viņai bija tikai kaut kādas nožēlojamas skolas diploms par apgūto mašīnrakstīšanas prasmi un ortogrāfijas zināšanām un haotisks CV, kas liecināja, ka viņa nebija ilgi aizkavējusies nevienā darba vietā. Marsels nolēma viņai uzticēties. Šai maza auguma sievietei, kura stāvēja viņam pretī, piemita kaut kas noslēpumains. Varēja manīt, ka viņai ir asi zobi un nagi. Viņa varēja kļūt vai nu par spēcīgu sabiedroto, vai arī par bīstamu pretinieci. Kas būs, būs, Marsels sev sacīja. Būdams azartisks, viņš pieņēma Žoziannu darbā. Abi bija nākuši no vienām aprindām. Viņa bija daudz pārdzīvojusi, visādi nelieši bija lipuši viņai klāt, darījuši pāri, spaidījuši un mocījuši, izmantojot viņas nespēju aizstāvēties. Lai gan viņa neko nelūdza, Marsels ātri vien saprata, ka Žozianna, tāpat kā savulaik viņš pats, gribēja izrauties no šī muklāja. “Mana alga žēli raud, mazulīti vajadzētu nomierināt,” viņa paziņoja, kad jau bija nostrādājusi deviņus mēnešus. Marsels paklausīja, un labi vien bija: viņa rīcībā nonāca viltīga, attapīga odaliska, dāsni apveltīta ar miesu un prātu. Citu pēc citas viņa izdzenāja visas Marsela mīļākās, kuras viņu bija mierinājušas bēdīgajā laulības savienībā. Viņš to nenožēloja. Kopā ar Žoziannu nekad nebija garlaicīgi. Viņš nožēloja vienīgi to, ka apprecējies ar Anrieti, šo stīvo Zobu Irbuli. Salta kā ledus, nadzīga tērētāja, kura izsūca no viņa naudu, taču pretī nekad nedeva ne miesu, ne sirdi. Kāda joda pēc es viņu vispār precēju! Domāju, ka viņa man palīdzēs pacelties augstākajā sabiedrībā. Tad nu gan pacelšanās! Viņa tā arī netika augstāk par apakšstāvu!

– Marsel, vai tu klausies?

– Jā, Kūciņ.

– Speciālistu laiks ir pagājis! Uzņēmumi ar viņiem ir pārpildīti. Mums ir vajadzīgi vispusīgi cilvēki, turklāt ģeniāli. Un Šavāls ir ģeniāls, vispusīgs cilvēks!

Marsels Grobzs pasmaidīja.

– Ja atceries, es pats esmu ģeniāls un vispusīgs.

– Par to jau es tevi arī mīlu, Marsel!

– Pastāsti man par viņu..

Un, kamēr Žozianna klāstīja par šī darbinieka dzīvi un karjeru, kuru Marsels tikai ar pūlēm spēja atcerēties, viņš kavējās atmiņās par savējo. Vecāki – no Polijas emigrējuši ebreji, kuri bija apmetušies Parīzē, Bastīlijas rajonā. Tēvs – drēbnieks, māte – veļas mazgātāja. Astoņi bērni. Tikai divas istabas. Maz maiguma, daudz pļauku. Maz saldumu, daudz sausas maizes. Marsels pārsvarā tika atstāts pats savā ziņā. Viņš pierakstījās kaut kādā ķīmijas skolā tikai tāpēc, lai tiktu pie diploma, un sameklēja savu pirmo darbu sveču rūpnīcā.

Tieši tur viņš visu arī iemācījās. Saimniekam nebija bērnu, un viņš iežēlojās par Marselu. Aizdeva viņam naudu, par ko izpirkt kādu grūtībās nonākušu uzņēmumu. Pēc tam otru… Vakaros, kad veikals bija slēgts, viņi ilgi sarunājās. Saimnieks viņam deva padomus un iedrošināja. Tieši tā Marsels kļuva par “uzņēmumu likvidatoru”. Viņam nepatika šis apzīmējums, toties viņš ar lielu prieku uzpirka bēdīgā stāvoklī nonākušus uzņēmumus, lai, liekot lietā veiklību un cītīgu darbu, tos atkal atjaunotu. Viņš stāstīja, ka tolaik bieži iemidzis sveces gaismā un pamodies, kamēr tā vēl nebija izdegusi līdz galam. Stāstīja, ka visas idejas izdomājis pastaigājoties. Viņš mēroja soļiem Parīzes ielas, vēroja sīktirgotājus, kuri stāvēja aiz kastēm, pētīja skatlogus, turpat uz ietves izliktās preces. Viņš klausījās, kā cilvēki sarunājas, īgņojas, sūdzas, un minēja, kādi ir viņu sapņi, vajadzības, vēlmes. Ātrāk par visiem pārējiem viņš saprata, ka cilvēkiem aizvien vairāk gribas noslēgties sevī, ka viņiem ir bail no ārpasaules, no visa svešā. “Dzīve kļūst skarbāka, cilvēki grib patverties mājās, savā ligzdiņā, starp tādām lietām kā sveces, salvetes, šķīvji, paliktņi.” Marsels nolēma veltīt visas pūles mājokļa koncepcijai. Casamia. Tā saucās viņa veikalu tīkls Parīzē un provincē. Viens, tad divi, trīs, pieci, seši, deviņi zaudējumus nesoši uzņēmumi tika pārvērsti par veikaliem Casamia, kur pārdeva parfimētas sveces, galda rotājumus, lampas, dīvānus, fotogrāfiju ietvarus, smaržvielas telpām, aizkarus un žalūzijas, dažādas lietas virtuvēm un vannas istabām. Viss par nelielām cenām. Viss ražots ārzemēs. Marsels bija viens no pirmajiem, kurš sāka izmantot rūpnīcas Polijā, Ungārijā, Ķīnā, Vjetnamā, Indijā.

Un tad kādā dienā, kādā nolādētā dienā kāds vairumtirgotājs aizrādīja: “Jūsu preces ir lieliskas, Marsel, taču jūsu veikalu iekārtojumam pietrūkst stila! Jums vajadzētu pieņemt darbā kādu stilisti, kura varētu izveidot jūsu produktiem vienotu stilu, to nelielo niansi, kas palielinātu jūsu uzņēmuma vērtību!” Marsels ilgi pārlika šo ierosinājumu gan šā, gan tā, un beidzot pieņēma darbā…

Anrieti Plisonjē, izkaltušu tīrasiņu atraitni, kura tik labi kā neviens cits prata skaisti sakrokot aizkarus vai izveidot izsmalcinātu interjeru, liekot lietā divus salmiņus, atlasa gabaliņu un māla trauku. “Tā nu gan ir klase!” Marsels nodomāja, kad viņa ieradās, atsaukusies uz sludinājumu. Anrietes vīrs bija miris, un viņa viena pati audzināja divas meitas. Viņai nebija nekādas darba pieredzes, “tikai izcila izglītība un iedzimta stila, formas un krāsas izjūta”, viņa paziņoja, nomērīdama Marselu ar iznīcinošu skatienu. “Gribat, lai jums to pierādu, kungs?” un, negaidot atbildi, pārvietoja divas vāzes, atritināja paklāju, atsēja aizkaru, pārkārtoja trīs greznumlietiņas uz viņa rakstāmgalda, un piepeši viss sāka izskatīties kā žurnāla attēlā. Tad viņa apsēdās un apmierināti pasmaidīja. Marsels viņu pieņēma par aksesuāru speciālisti un tad paaugstināja par dizaineri. Viņa noformēja skatlogus, prasmīgi izvietoja akcijas preces – šampanieša glāzes, virtuves cimdus, priekšautus, lampas, abažūrus, piedalījās pasūtījumu izvēlē, gudroja sezonas “noskaņu”; zilā sezona, rudā, baltā, zeltainā… Marsels iemīlējās šajā sievietē, kura nāca no viņam neaizsniedzamas pasaules.

Pēc pirmā skūpsta viņš jutās tā, it kā būtu pieskāries zvaigznei.

Pirmajā kopā pavadītajā naktī, kamēr Anriete gulēja, Marsels nofotografēja viņu ar Polaroid fotoaparātu un noglabāja fotogrāfiju kabatas portfelī. Viņa tā arī nekad to neuzzināja. Pirmajā kopīgajā nedēļas nogalē Marsels aizveda viņu uz Dovilu, viesnīcu “Normandija”. Anriete atteicās nākt ārā no numura. Sākumā Marsels nodomāja, ka viņa kautrējas, jo abi taču nebija precējušies, bet daudz vēlāk saprata, ka Anriete nevēlējās kopā ar viņu rādīties cilvēkos.

Marsels viņu bildināja. Anriete atbildēja: “Man jāpadomā, es taču neesmu viena, man ir divas mazas meitiņas, jūs jau zināt.” Viņa ietiepīgi uzrunāja Marselu ar “jūs”. Sešus mēnešus Anriete ne reizi nepieminēja šo bildinājumu, un viņš gandrīz sajuka prātā. Kādu dienu bez jebkāda iemesla viņa paziņoja: “Vai atceraties, ka mani bildinājāt? Tātad, ja bildinājums vēl ir spēkā, esmu ar mieru.”

Trīsdesmit laulības gadu laikā Marselam tā arī neizdevās panākt, lai Anriete iedraudzētos ar viņa vecākiem. Viņa ar tiem satikās tikai vienu vienīgu reizi, restorānā. Promejot, vilkdama rokās cimdus un ar skatienu meklēdama automašīnu ar šoferi, ko Marsels bija nodevis viņas rīcībā, Anriete vienkārši pateica: “Turpmāk varat ar viņiem tikties, ja vēlaties, bet bez manis. Nedomāju, ka man vajag uzturēt šīs attiecības…”

Tieši viņa Marselu iesauca par Šefu. Vārds “Marsels” viņai šķita prasts. Kopš tā laika visi viņu dēvēja tikai par Šefu. Tikai ne Žozianna.

Sievai viņš bija Šefs. Šefs, kurš paraksta čekus. Šefs, kuru saviesīgos pasākumos nosēdina pašā tālākajā galda galā. Šefs, kuru var pārtraukt, kad viņš runā. Šefs, kurš guļ viens pats atsevišķā, mazā istabiņā, šaurā gultā, milzīgā dzīvokļa pašā stūrī.

Bet viņu taču brīdināja. “Gan tu viņas dēļ vēl raudāsi,” apgalvoja Renē, Marsela veikalu pārvaldnieks un viņa draugs, ar kuru abi pēc darba labprāt iedzēra pa glāzītei. “Varu derēt, ka viņa tevi nelaiž sev klāt!” Marsels bija spiests atzīt, ka Renē ir taisnība. “Viņa nemaz tik ļoti nepriecājas mani redzēt. Un, lai viņa kādreiz būtu ar mieru noliekties man pie pavēderes, kur nu! Tad viņu vajag stingri satvert un vēl spiest aiz pakauša. Apguļas un guļ kā baļķis. Neliekas ne zinis par to, ka man stāv. Nevar būt ne runas par to, ka viņa to varētu paglāstīt vai pasūkāt. Tēlo nevainīgu jaunavu.” “Nu tad pamet viņu,” Renē pamācīja. Tomēr Šefs svārstījās: Anrietei bija stāvoklis sabiedrībā. “Kad es kopā ar viņu aizeju vakariņās, uz mani skatās pavisam citādi… Es tev zvēru, bez viņas es nebūtu ticis pie daža laba līguma!” “Es tavā vietā nolīgtu kādu profesionāli. Izsmalcinātu padauzu, tādas var dabūt. Tādu, kas tev noderētu gan pie galda, gan gultā. Un viņa tev izmaksās lētāk par likumīgo sievu!”

Marsels Grobzs smējās, sizdams sev pa augšstilbiem.

Un tomēr viņš nešķīrās no Anrietes. Beigās pat iecēla viņu par padomes priekšsēdētāju. Nekas cits neatlika, jo citādi viņa būtu apvainojusies. Un tādos brīžos viņa kļuva ne vien riebīga, bet pat pretīga. Viņš piekāpās. Laulību līgumā bija noteikta mantas šķirtība, un Marsels tajā izdarīja labojumu par dāvinājumu Anrietei. Pēc viņa nāves Anriete dabūs visu. Viņam vairs nebija kur sprukt. Jo sliktāk Anriete pret viņu izturējās, jo vairāk Marsels viņai pieķērās. Dažreiz viņam ienāca prātā, ka bērnībā saņemtās pļaukas bija viņam iemācījušas, ka mīlestība nav domāta viņam. Tas bija gluži labs izskaidrojums.

Un tad pēkšņi uzradās Žozianna. Viņa dzīvē parādījās mīlestība. Taču tagad, sešdesmit četru gadu vecumā, jau bija par vēlu sākt visu no sākuma. Laulības šķiršanas gadījumā Anriete pievāks pusi viņa īpašuma.

– Bet par to nevar būt ne runas, – viņš skaļi iebilda.

– Kāpēc, Marsel? Ar viņu var noslēgt izdevīgu līgumu, lai viņš viens pats nevar pieņemt nozīmīgus lēmumus, vai arī tikai tādus niekus, un tad viņš vairs negrasīsies aizlaisties…

– Nu tad tikai niekus.

– Skaidrs.

– Velns, cik karsti! Man pauti pielipuši kā ledene pie papīra. Tu varētu man atnest kādu glāzīti aukstas limonādes…

Viņa izkāpa no gultas, nošvīkstinādama saņurcītās mežģīnes un nodrebinādama ciskas. Pēdējā laikā viņa bija vēl vairāk pieņēmusies svarā. Marsels par to tikai pasmaidīja. Viņam ļoti patika tuklas sievietes.

Paņēmis no naktsgaldiņa cigāru, viņš to apgrieza, paveltnēja pirkstos, paostīja un aizsmēķēja. Uzlika plaukstu uz sava plikā pakauša. Savilka viltīga pircēja seju. Šavālam nevarēja uzticēties. Viņam nedrīkstēja uzticēt pārāk daudz varas un ietekmes uzņēmumā. Un jāpārbauda, kas viņam tur īsti ir ar Kūciņu… Velns parāvis! Trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņai noteikti gribas svaigāku miesu. Un labu vietu pirmajā rindā. Te viņa vienmēr ir paslēpusies, atstumta Zobu Irbuļa dēļ, tā taču nav nekāda dzīve, nabaga Žozianna!

– Es šodien nevaru palikt līdz vakaram, Kūciņ. Pie Zobu Irbuļa meitas tiek rīkots mielasts.

– Pie kārnās vai pie apaļās?

– Pie kārnās… Apaļā arī atnāks. Ar abām meitām. Tā viena ir tik apsviedīga, ka tu pat nevari iedomāties. Kā viņa uz mani skatās! Es tev saku, tā draiskule redz man cauri. Man viņa ļoti patīk, īsta klase, un vēl…

– Tu ar to savu klasi esi man jau apriebies, Marsel. Bez tavas naudas tās maitas jau sen būtu nosprāgušas badā. Un tad jau viņām vajadzēs darīt tāpat kā visām pārējām, vai nu kļūt par apkopējām, vai par padauzām!

Marsels nolēma labāk nestrīdēties ar Žoziannu un papliķēja viņai pa muguru.

– Nu, nekas, – viņa noteica. – Man vēl jāpārskata daži dokumenti, bet vakarā kopā ar Poleti aiziešu uz kādu filmu. Tev taisnība, karstums ir drausmīgs! Pat apakšveļā nevar izturēt.

Viņa pasniedza Marselam glāzi ar ledaini aukstu limonādi, viņš vienā rāvienā to iztukšoja, skaļi atraugājās un izplūda smieklos.

– Ak, ja Anriete mani tagad redzētu! Viņa aiz dusmām pārsprāgtu.

– Paklau, nerunā ar mani par viņu, citādi es tevi vispār vairs sev klāt nelaidīšu.

– Izbeidz, saldumiņ, nedusmojies… Tu taču labi zini, ka es viņai vairs nepieskaros.

– Tā tikai vēl trūka! Lai tu ar to draņķi vēl liktos gultā!

No sašutuma Žoziannai aptrūkās vārdu un elpas.

– Ar to smerdeli, ar to padauzu!

Žozianna zināja, ka Marselam patīk, ja viņa lamā Zobu Irbuli. Bija tik uzbudinoši klausīties, kā viņa ber apvainojumus, kā skaitīdama rožukroni. Marsels sagrozījās gultā, bet viņa tikmēr turpināja savā zemajā, piesmakušajā balsī:

– Tā iedomīgā govs ar izkaltušo pakaļu, tā hercogiene, tik zaļa kā cidonija, viņa droši vien aizspiež sev degunu, kad iet uz poda, vai ne? Varbūt tai svētulei starp kājām vispār nav cauruma? Varbūt viņa jāuzsprauž uz mieta līdz pašiem zobiem, tā, lai viņai visas plombas izbirst?

Tas nu gan bija kaut kas jauns! Caur Marsela krustiem izšāvās kaut kas līdzīgs zobena dūrienam, viņš paliecās uz priekšu, izstiepa kājas un atmeta galvu pret gultas galvgali. Ar savām lielajām ķetnām ieķērās izliektajos vara stieņos, sasprindzināja kājas, sasprindzināja vēderu, sajuta, kā viņa loceklis piebriest līdz sāpēm, bet viņa tikmēr turpināja aizvien sulīgāk, aizvien neķītrāk, lamas plūda kā ūdenskritums, Marsels piespieda viņu sev klāt un nozvērējās sev, ka aprīs viņu, aprīs visu.

Žozianna atlaidās gultā un baudā nopūtās. Viņa mīlēja šo savu resno, labsirdīgo suni. Viņai vēl nekad nebija gadījies satikt tik devīgu un spēcīgu vīrieti. Tādā vecumā! Marsels gāza viņu gultā vairākas reizes dienā. Un ne jau tāpēc, lai pats apmierinātos, kamēr viņa skaita mušu traipus uz griestiem. Reizēm viņu nācās pat apvaldīt, lai Marsels savā satrakota milža aizrautībā viņu nenospiestu.

– Ko gan es bez tevis iesāktu, manu Marsel?

– Atrastu sev kādu citu resnu neglīteni, kurš tevi lutinātu. Tu esi īsts mīlestības iemiesojums, manu ūbelīt. Vīrieši bariem vien būtu ar mieru tev skūpstīt pēdas.

– Nesaki tā. Es neizturēšu! Man būs tik bēdīgi, kad tu aiziesi.

– Nu nē… nu nē… nāc pie manis… es alkstu pēc tevis…

– Vai tu man kaut ko atstāsi, ja…

– Ja pēkšņi nolikšu karoti? Vai par to tu runā, ūbelīt? Protams, es gādāšu, lai tu kaut ko dabūtu pirmā. Tev tajā dienā jābūt skaistai. Uzliec savas baltās pērles un briljantus. Lai pie notāra tu man darītu godu. Lai viņi visi tur no dusmām pārsprāgtu. Lai neviens nevarētu pateikt: “Un tādai viņš ir atstājis tik daudz labumu?” Gluži pretēji, lai viņi visi klanītos tavā priekšā! Ak, kā man gribētos paskatīties uz Zobu Irbuļa ģīmi! Diez vai jūs kļūsiet par draudzenēm…

Un Žozianna nopriecājusies murrādama noliecās pie sava mīļākā sirmās pavēderes un aptvēra viņu ar kārām, nevaldāmām lūpām. Te nebija ilgi jādomā; jau kopš bērnības viņa bija iemācījusies apmierināt vīrieti un sniegt viņam baudu.

Irisa Dipēna pārnāca mājās, nometa automašīnas atslēgas īpaši šim nolūkam paredzētā šķīvītī uz mazā galdiņa pie durvīm. Novilka žaketi, aizspēra prom kurpes, nometa somu uz milzīgā, raibā austrumu paklāja, ko bija nopirkusi Druo izsolē kādā drūmā, aukstā ziemas vakarā kopā ar Beranžēru, lika savai uzticamajai kalpotājai Karmenai atnest viņai skotu viskiju ar diviem vai trim ledus gabaliņiem un nedaudz Perrier minerālūdens, un nozuda mazajā istabiņā, kas viņai kalpoja par kabinetu. Tur nedrīkstēja ienākt neviens, izņemot Karmenu, kura reizi nedēļā šo telpu uzkopa.

– Skotu viskiju? – Karmena pārvaicāja, iepletusi acis. – Skotu viskiju dienas vidū? Vai jūs esat slima? Vai tikai pasaule nav apgriezusies ar kājām gaisā?

– Tieši tā, Karmena, un vispār – nekādu jautājumu! Es gribu palikt viena, man kaut kas jāizlemj…

Karmena paraustīja plecus un pie sevis nomurmināja: “Nu viņa vēl ņems un sāks dzert viena pati. Un vēl tik kārtīga sieviete.”

Kabinetā Irisa saritinājās uz dīvāna.

Viņa pārlaida skatienu savam patvērumam, kā meklēdama argumentus, lai izlemtu, vai vajadzētu steidzīgi atkāpties vai lūgt piedošanu. Viss ir vienkārši, viņa sev sacīja, izstiepdama kājas uz sarkanā samta dīvāniņa, kas bija pārsegts ar kašmira šalli, vai nu es uzbrūku Filipam, pasaku, ka šāda situācija ir neizturama, un aizbēgu prom, ņemot līdzi dēlu, vai arī nogaidu, ciešos un klusībā lūdzos, kaut par šo nelāgo dēku neviens neuzzinātu. Ja es aiziešu, radīsies jauns iemesls tenkām, Aleksandrs tiks iesaistīts skandālā, tas kaitēs Filipa un tātad arī manai reputācijai… turklāt es kļūšu par vispretīgākā žēluma upuri.

Ja palikšu…

Ja palikšu, tad šis sen radies pārpratums ievilksies. Toties man netiks atņemtas tik ierastās ērtības.

Viņas skatiens aizslīdēja pār eleganti un izsmalcināti iekārtoto istabiņu ar gaišām koka mēbelēm, kurā viņai tik ļoti patika patverties. Firmas Leleu galdiņš ar trim kājām un apaļu, caurspīdīgu virsmu, raiba, ovāla Perroquet vāze no kalnu kristāla ar iegrebtu rakstu, izsmalcināta, zeltītās auklās iekārta Lalique lustra, divas lampas ar matēta stikla abažūriem un greznu pamatni. Katrs priekšmets bija īsts skaistuma iemiesojums, un vairāk par visu Irisai patika ieslēgties savā kabinetā un skatīties apkārt. Visu šo skaistumu esmu saņēmusi no Filipa un vairs nevaru bez tā iztikt. Irisas skatiens apstājās pie viņu kāzu fotogrāfijas: Filips un viņa savā kāzu dienā, viņa viscaur baltā, viņš – pelēkā uzvalkā. Abi smaida objektīvā. Filips uzlicis roku viņai uz pleca ar mīlestības un gādības pilnu žestu, bet viņa pati izskatās tik nepiespiesta, it kā vairs nekad dzīvē ne no kā nevajadzētu baidīties. Kreisajā augšējā stūrī rēgojās vīramātes cepure: pamatīgs, sārts abažūrs ar caurspīdīgām koši violetām un tumši sarkanām lentēm.

– Nu jūs vēl arī smejaties viena pati? – Karmena noprasīja, ienākdama kabinetā ar paplāti, uz kuras atradās viskija glāze, maza pudelīte Perrier minerālūdens un ledus spainītis.

– Mana mīļā Karmena… Vari man ticēt, būs labāk, ja smiešos.

– Vai tad ir tik traki, ka jums jāraud?

– Ja es būtu normāla, tad jā… Karmensita.

– Bet jūs jau neesat normāla…

Irisa nopūtās.

– Ej prom, Karmensita.

– Vai gribat, lai uzklāju galdu vakaram? Es pagatavoju gaspačo, salātus un cāli basku gaumē. Tagad ir tik karsts. Neviens negribēs ēst… Desertu es nemaz negatavoju, varbūt augļus?

Irisa pamāja un pavicināja roku, liekot manīt, lai viņu atstāj vienu.

Viņas acis pakavējās pie gleznas, kuru Filips viņai bija uzdāvinājis pēc Aleksandra piedzimšanas: tā bija Žila Bretona “Mīlētāji”. Kādā Bērnu fonda vārdā sarīkotā labdarības izsolē Irisa kā zibens ķerta bija sastingusi pie šīs eļļas gleznas, un Filips visus pārsolīja, lai viņai to nopirktu. Gleznā bija atainoti divi mīlētāji laukā. Sieviete apķērusies vīrietim ap kaklu, bet viņš ir nometies ceļos un piekļāvis sievieti sev klāt. Gluži kā Gabors… Gabora spēks, Gabora melnie, biezie mati, Gabora mirdzoši baltie zobi, Gabora gurni… Viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja izlaist šo gleznu no rokām. Izsoles laikā viņa nemierīgi dīdījās savā vietā, un Filipa roka nogūla viņai uz pakauša. Tad viegli uzspieda: nomierinies, mīļā, tu dabūsi šo gleznu.

Viņi bieži apmeklēja pārdošanai izliktu mākslas darbu izstādes. Viņi pirka gleznas, dārglietas, grāmatas, manuskriptus un mēbeles. Viņus vienoja medību azarts: atklāt, iepazīt, nosolīt. Brāma Van Veldes “Kluso dabu ar ziediem” viņi pirms desmit gadiem bija nopirkuši Druo izsolē. Pēc tam Maē fonda izstādē viņi tika pie Slevinska “Ziedu pušķa” un Barselo darba, un vēl divas šī paša mākslinieka vāzes Irisa nopirka, steigšus aizlidojusi uz Majorku, kur atradās viņa darbnīca. Un tad vēl gara, ar roku rakstīta Žana Kokto vēstule, kurā viņš stāsta par savu dēku ar Natalī Palē… Irisa atcerējās kādu Natalī izmestu frāzi: “Viņš gribēja dēlu, taču bija tik neauglīgs, kāds var būt vienīgi opiju pārsmēķējies homoseksuālists…” Ja viņa pametīs Filipu, tad zaudēs visu šo skaistumu. Ja viņa pametīs Filipu, visu vajadzēs sākt no jauna.

Vienai.

Šis vienkāršais vārds lika viņai nodrebēt. Vientuļas sievietes Irisai iedvesa šausmas. Viņu bija tik daudz! Viņas vienmēr skraidīja, rosījās, bālas, nomocītas. Cilvēku dzīve mūsdienās ir šausmīga, Irisa nodomāja un pielika pie lūpām viskija glāzi. Gaisā jūtams nemiers. Un kā gan citādi? Cilvēki burtiski ir paņemti aiz rīkles, viņi ir spiesti strādāt no rīta līdz vakaram, viņus pārvērš par dzīvniekiem un uzspiež viņiem liekas, izvirtības pilnas prasības. Cilvēkiem ir aizliegts sapņot, laiskoties, tērēt laiku. Viņi tiek izspiesti līdz galam. Cilvēki vairs nedzīvo, viņi vienkārši nolietojas. Tiek izcepināti uz lēnas uguns. Pateicoties Filipam un viņa naudai, Irisa varēja baudīt šo ne ar ko nesalīdzināmo privilēģiju: viņa nebija nolietota. Viņa lasīja, gāja uz teātri un kino, ne tik bieži, cik varētu, tomēr centās. Pirms kāda laika lielā slepenībā viņa bija sākusi rakstīt. Ik dienu pa lappusei. Neviens to nezināja. Viņa ieslēdzās savā kabinetā un kricelēja vārdus, gaidīdama iedvesmu, kas tā arī neuzradās, un tad viņa piezīmēja vārdiem spārnus, mušas kājas, zvaigznītes. Nekas nevirzījās uz priekšu. Viņa pārrakstīja Lafontēna “Fabulas”, pārlasīja Labrijēra “Raksturus” un “Bovarī kundzi”, lai mācītos atrast īstos vārdus. Tā kļuva par spēli, dažreiz burvīgu, citkārt mokošu: noteikt izjūtu un ietērpt to vajadzīgajos vārdos kā uzvalkā. Viņa mocījās, iesprostota sava kabineta četrās sienās. Un, lai gan lielākā daļa lapiņu beigās nonāca papīrgrozā, šī sīkumainā noņemšanās piešķīra Irisas dzīvei zināmu spraigumu. Viņai vairs negribējās izšķiest laiku garlaicīgās pusdienās vai pusdienlaika iepirkšanās gājienos.

Agrāk viņa bija rakstījusi. Scenārijus, ko vēlējās pārvērst filmās. Un pēc apprecēšanās ar Filipu to visu pametusi.

Ja gribēšu, atsākšu rakstīt… Protams, ja man pietiks drosmes… Ir vajadzīga zināma drosme, lai ieslēgtos kabinetā un stundām ilgi pārcilātu vārdus, piezīmējot tiem kājas un spārnus, liekot tiem skraidīt un lidot.

Filips… Filips, viņa atkārtoja, izstiepusi garo, zeltaini iedegušo kāju un šķindinādama ledus gabaliņus glāzē ar viskiju un minerālūdeni. Kāpēc lai es viņu pamestu?

Lai iesaistītos šajā idiotiskajā skrējienā? Kļūtu līdzīga nabadzītei Beranžērai, kura pēc mīlēšanās žāvājas? Par to nevar būt ne runas! Nekādas raudāšanas un zobu griešanas. “Kur palikuši vīrieši?” kliedz sieviešu bars. “Vīriešu vairs nav. Nav neviena, kurā iemīlēties.”

Irisa viņu sūdzības zināja no galvas.

Kad vīrieši ir skaisti, vīrišķīgi un neuzticīgi… sievietes raud!

Kad vīrieši ir tukši, godkāri, nenozīmīgi… sievietes raud!

Kad vīrieši ir stulbi, uzmācīgi, neglīti… tad raud viņi paši!

Bet sievietes raud no bailēm, ka vajadzēs raudāt vienatnē…

Un tomēr viņas vienmēr meklē, vienmēr gaida. Mūsdienās sievietes pašas izseko vīriešus, medī tos ar taurēm un kliedzieniem, šīs riestojošās sievietes. Ne jau vīrieši! Viņas ir tās, kuras vēršas iepazīšanās aģentūrās vai rakņājas internetā. Tīrais ārprāts. Es neticu internetam, es ticu dzīvei, es ticu kaislei, ko atmodina dzīve, un, ja kāds neizjūt vēlmi, tad nav to pelnījis.

Agrāk Irisa ļoti mīlēja dzīvi. Pirms apprecēšanās ar Filipu Dipēnu viņa mīlēja dzīvi līdz neprātam.

Un šajā pagājušajā dzīvē bija kaisle, “noslēpumains spēks, kas ir visu vēlmju pamatā”. Cik ļoti viņai patika šie Alfrēda de Misē vārdi! Kaisle, no kuras āda sāk svilt un alkst pēc otra, nepazīstama cilvēka ādas pieskāriena. Tuvība rodas pirms iepazīšanās. Un vairs nav iespējams iztikt bez otra skatiena, bez viņa smaida, rokām, lūpām. Un tu apjūc. Zaudē prātu. Esi gatava skriet viņam līdzi uz pasaules malu, bet prāts čukst: “Ko tu par viņu vispār zini? Neko, itin neko, vēl vakar tu nemaz nezināji, kā viņu sauc. Cik jaukas lamatas daba ir izdomājusi cilvēkam, kurš uzskata sevi par tik stipru! Ķermenim ir nospļauties par smadzenēm! Iekāre ieplūst neironos un iekustina tos. Un tavas rokas un kājas jau ir saistītas, tu vairs neesi brīva. Vismaz ne gultā…

Šajā pēdējā primitīvās dzīves balstā…

Nekādas dzimumu vienlīdzības nav. Kad plosās pirmatnējas kaislības, par vienlīdzību vispār nevar būt ne runas. Mātīte zvēra ādā virs tēviņa zvēra ādā. Kā tur nesen teica Žozefīne? Viņa stāstīja par laulību moto 12. gadsimtā, un es pat nodrebēju. Kā jau allaž, es klausījos pavirši, un negaidot šie vārdi nāca kā belziens pakrūtē.

Gabors, Gabors…

Viņa milzīgais augums, garās kājas, piesmakusī, straujā angļu runa. Iris, please, listen to me… Iris, I love you, and it’s not for fun, it’s for real, for real, Iris...3

Ak, kā viņš izrunāja vārdu “Irisa”. Tas skanēja kā Iriša…

Viņš tik neparasti vēla burtu “r”, ka Irisai gribējās tieši tāpat velties kopā ar viņu.

“Kopā ar viņu un zem viņa.” Tāda bija 12. gadsimta laulības devīze.

Kopā ar Gaboru un zem viņa…

Gabors jutās izbrīnīts, kad es pretojos, kad vēlējos saglabāt visus brīvas sievietes trumpjus, viņš smējās skaļi un nevaldāmi: “Tu gribi izslēgt no mūsu attiecībām spēku? Varu? Padevību? Tieši to, kas starp mums izšķiļ dzirksteli? Nabaga muļķīte, paskaties, kas ir tās amerikāņu feministes: viņas ir vientuļas. Vientuļas! Un tas, Irisa, sievietei ir visļaunākais…”

Irisai gribējās zināt, kas ar šo vīrieti noticis. Dažreiz viņa redzēja sapnī, ka Gabors zvana pie durvīm, ienāk, viņa metas tam ap kaklu. Viņa atsakās no visa: no kašmira šallēm, gravīrām, zīmējumiem, gleznām. Viņa aizbrauc kopā ar Gaboru un ceļo kopā ar viņu.

Bet tagad… viņas sapni ir nomākuši divi mazi, vienādi cipariņi. Divi sarkani krabīši, kuri ar spīlēm aizspiež ciet viņas fantāzijas vārtus: 44. Viņai ir četrdesmit četri gadi.

Sapnis ir sadragāts. Par vēlu, ķiķina krabīši un draudīgi cilā spīles. Par vēlu, Irisa nodomāja. Viņa ir precējusies un tāda arī paliks!

Tieši tāds arī ir viņas nodoms.

Bet aizmuguri sev nodrošināt tomēr vajadzētu. Gadījumam, ja nu viņas kaisles pārņemtais vīrs aizbēgtu ar jaunekli melnā uzvalkā! To viņai vēl vajadzēja pārdomāt.

Un būt gatavai uz visu.

Viņa vēlreiz pielika pie lūpām Karmenas atnesto glāzi un nopūtās. Kopš šī vakara vajadzēs sākt izlikties…

Žozefīne atviegloti secināja, ka viņai tomēr nevajadzēs braukt vakariņās pie māsas ar autobusu, divreiz pārsēžoties: Antuāns viņai bija atstājis automašīnu. Sēdēt pie stūres šķita dīvaini un neierasti. Viņa nezināja kodu, kas jānospiež, lai izbrauktu no garāžas. Viņa to nekad nebija izmantojusi un nu sāka meklēt somiņā piezīmju grāmatiņu.

– Divi, pieci, viens, trīs, – pateica priekšā Hortenze, kura sēdēja viņai līdzās.

– Paldies, mīļā…

Iepriekšējā vakarā bija piezvanījis Antuāns; viņš gribēja runāt ar meitām. Vispirms ar Zoē, tad ar Hortenzi. Atdevusi klausuli māsai, Zoē iegāja istabā pie mātes, kura gulēja gultā un lasīja, tad piespiedās viņai klāt, sūkādama īkšķi un pabāzusi zem zoda Nestoru, savu rotaļu lācīti. Abas labu brīdi klusēja un tad Zoē nopūtās: “Es dzīvē tik daudz ko nespēju saprast, tas ir vēl grūtāk nekā skolā..” Žozefīne jau grasījās meitai pateikt, ka arī pati vairs neko nesaprot no dzīves. Tomēr savaldījās.

– Mammu, pastāsti man par Manu Karalieni, – Zoē pieprasīja, cieši piespiezdamās viņai klāt. – Tu jau zini, par to, kura nekad nejuta ne aukstumu, ne izsalkumu, ne bailes, par to, kura aizstāvēja savu karaļvalsti no karapulkiem un bija prinču un princešu māte. Un vēl pastāsti, kā viņa apprecējās ar diviem karaļiem un valdīja pār divām karaļvalstīm uzreiz…

Vairāk par visu Zoē patika stāsts par Akvitānijas Eleonoru.

– Vai man jāsāk no paša sākuma? – Žozefīne vaicāja.

– Pastāsti par viņas pirmo laulību, – Zoē palūdza, joprojām turēdama īkšķi mutē, – pastāsti man par to dienu, kad viņa piecpadsmit gadu vecumā apprecējās ar Luiju VII, Francijas labo karali. Stāsti no paša sākuma, par vannu ar timiānu un rozmarīnu, tu jau zini, par to koka toveri, kurā viņas kalpone ar lieliem spaiņiem sanesa karstu ūdeni, kur viņai mazgāties. Un par to, kā viņa uzzieda sev uz sejas kviešu miltu putriņu, lai ādas krāsa būtu laba un pazustu pūtītes… Un par svaigo zāli, ar kuru noklāja grīdu ap toveri, lai nesamērcētu parketu! Stāsti, mammu, stāsti!

Žozefīne sāka runāt, un vārdu maģija nolaidās pār telpu kā Ziemasssvētku pasakā:

– Todien Bordo pilsētā notika svinības. Krastmalā bija izvietotas daudzkrāsainas teltis, virs kurām plīvoja karogi. Luijs VII, Francijas troņmantnieks, savas svītas, kalpotāju un ieroču nesēju ielenkumā gaidīja, kad viņa līgava Eleonora Ombrijēras pilī beigs gatavoties svinībām.

Žozefīne sīki aprakstīja Eleonoras vannošanos, augus, ziedes, smaržvielas, ko viņai nesa kalpones un galma dāmas, lai viņa būtu visskaistākā sieviete Akvitānijā. Turpinādama stāstīt par visām niansēm, kas tik ļoti apbūra Zoē iztēli, Žozefīne sajuta, ka meita sāk iesnausties, tomēr vēl dažas minūtes turpināja stāstīt:

– Bija 1137. gada jūlijs, saules stari iekrāsoja pils mūrus. Tolaik kāzas tika svinētas vairākas dienas un naktis no vietas. Luijs, sēdēdams blakus žilbinoši skaistajai meitenei koši sarkanā kleitā ar garām piedurknēm un baltas sermuļādas apšuvumiem, izskatījās jauns, trausls un ārkārtīgi iemīlējies. Visapkārt rosījās ugunsrijēji, muzikanti ar bungām un tamburīniem, lāču dīdītāji un žonglieri; pāži lēja kausos vīnu un lika uz šķīvjiem ceptas gaļas gabalus, kas bija gandrīz pavisam atdzisuši, jo virtuve atradās tālu prom no svētku galda. Skaistā, tīri nomazgājusies Eleonora dungoja dziesmiņu, ko viņai pirms kāzām bija iemācījusi zīdītāja:

Viņa atkārtoja šīs rindiņas atkal un atkal, kā lūgšanu pirms gulētiešanas, un nosolījās sev, ka būs vislabākā, vistaisnīgākā, labākā un žēlsirdīgākā karaliene pasaulē.

Žozefīne sāka runāt ļoti klusi. Meita bija kļuvusi pavisam smaga, tātad iemigusi, un nu vajadzēja apklust, lai viņu nepamodinātu.

Hortenze ilgi runāja pa telefonu ar savu tēvu un tad aizgāja gulēt, nenoskūpstījusi māti. Žozefīne nolēma netraucēt meitu un atstāt viņu vienu.

– Vai tu zini, kā aizbraukt pie Irisas? – Hortenze, sēdēdama automašīnā, painteresējās, un atlocīja saules aizsargu, lai spogulītī apskatītu zobus un pārliecinātos, ka viņas mati ir kārtībā.

– Tu esi uzkrāsojusies? – Žozefīne painteresējās, pamanījusi meitas spīdīgās lūpas.

– Tikai mazliet lūpu spīduma, ko man uzdāvināja draudzene… Tā vēl nav nekāda krāsošanās. Tikai minimāla pieklājības izrādīšana apkārtējiem.

Žozefīne nolēma izlikties nedzirdam šo nekaunīgo piezīmi un veltīt visu uzmanību ceļam. Šajā laikā Ģenerāļa Golla ielā valdīja satiksmes sastrēgums, taču tas bija vienīgais ceļš, pa kuru nokļūt uz Kurbevuā tilta. Tiklīdz tilts būs palicis aiz muguras, satiksmei vajadzēja kļūt raitākai. Vismaz viņa tā cerēja.

– Es ierosinu šovakar pie galda nerunāt par to, ka tētis aizgājis, – viņa uzrunāja meitas.

– Par vēlu, – Hortenze atteica, – es jau Anrietei visu izstāstīju.

Meitenes savu vecmāmiņu uzrunāja vārdā. Anriete Grobza negribēja, lai viņu sauktu par omīti vai vecmāmiņu. Viņai tas likās prasti.

– Ak dievs, kāpēc?

– Paklau, mammu, ir jābūt praktiskai: ja kāds mums var palīdzēt, tad tā ir viņa.

Viņa runā par Šefu. Par Šefa naudu, Žozefīne nodomāja. Divus gadus pēc tēva nāves māte bija apprecējusies vēlreiz, ar ļoti bagātu un ļoti labsirdīgu cilvēku. Tieši Šefs viņas uzaudzināja un apmaksāja viņu mācības labās privātskolās. Pateicoties Šefam, viņas varēja slēpot un doties izjādēs, burāt, spēlēt tenisu un braukt uz ārzemēm, Šefs apmaksāja Irisas studijas, Šefs noīrēja kalnu mājiņu Meževā, jahtu Bahamu salās, dzīvokli Parīzē. Šefs, viņu mātes otrais vīrs. Savā kāzu dienā Šefs bija uzcirties koši zaļā, ar spīdīgiem diegiem cauraustā žaketē un apsējis rūtainu ādas kaklasaiti. Mātes kundze bija gandrīz paģībusi! To atcerējusies, Žozefīne klusi nosprauslojās un atjēdzās tikai tad, kad aiz muguras kāds pavēloši ietaurējās: viņa nebija uzsākusi braukt, lai gan jau bija ieslēgusies zaļā gaisma.

– Un ko viņa teica?

– Ka tas viņu nemaz nepārsteidzot. Ka esot jābrīnās, kā tu vispār esi tikusi pie vīra, un, ja tev būtu izdevies viņu noturēt, tas jau būtu superbrīnums.

– Viņa tā pateica?

– Vārds vārdā… un viņai, starp citu, ir taisnība. Ar tēti tu esi galīgi izgāzusies. Ja reiz viņš ielaidās ar…

– Hortenze, pietiek! Es aizliedzu tev tā runāt. Ceru, ka tu neiedziļinājies visos sīkumos.

Žozefīne pati nobrīnījās, kā varējusi nolaisties līdz tādam jautājumam. Skaidrs kā diena, ka izstāstīts bija viss! Līdz pēdējam sīkumam: Milēnas vecums, Milēnas auguma garums, Milēnas matu krāsa, Milēnas darba vieta, Milēnas sārtā blūze, viņas mākslotais smaids, cerot saņemt dzeramnaudu… Hortenze droši vien vēl arī piepušķoja, lai viņu, nabaga pamesto meitenīti, kāds pažēlotu.

– Visi jau tik un tā uzzinās, tāpēc labāk pateikt uzreiz… Citādi iedzīvosimies kaunā.

– Tātad tu esi pārliecināta, ka tētis ir aizgājis pavisam? – Zoē noprasīja.

– Klausies, viņš vakar man to pats pateica pa telefonu…

– Viņš tiešām tā pateica? – Žozefīne iejaucās.

Un atkal klusībā norāja sevi. Viņa vēlreiz bija iekritusi Hortenzes lamatās.

– Cik var noprast, viņš ir sācis jaunu dzīvi… Vismaz tā es sapratu. Viņš pateica, ka meklē kādu “projektu”, kuru finansēs tā otrā.

– Vai tad viņai ir nauda?

– Ģimenes ietaupījumi, kuri tiks nodoti tēta rīcībā. Viņa patiešām ir neprātīgi iemīlējusies! Tētis teica, ka viņa esot gatava braukt viņam līdzi uz pasaules malu… Viņš meklē darbu ārzemēs, jo Francijā neesot nekādu iespēju, šī esot nolādēta zeme, un viņam vajadzīgi jauni apvāršņi. Starp citu, viņam esot uzradusies neliela ideja, kura man likās ļoti interesanta! Mēs abi to vēl apspriedīsim…

Žozefīne jutās satriekta: Antuāns labprātāk dalās savās iecerēs ar meitu, nevis ar viņu. Varbūt viņa tagad tika uzskatīta par ienaidnieci? Labāk jādomā, kur braukt. Vai cauri Buloņas mežam vai pa apkārtceļu līdz Maijo? Kuru ceļu būtu izvēlējies Antuāns? Kad viņš sēdēja pie stūres, es nekad neskatījos, kur viņš brauc, es pilnīgi paļāvos uz viņu, braucu un sapņoju par saviem bruņiniekiem un dāmām, par pils nocietinājumiem un jaunām līgavām, kuras tiek vestas pie saviem topošajiem vīriem, kurus nekad nav sastapušas, bet drīz viņiem kailiem būs jāliekas gultā. Žozefīne satrūkās, papurināja galvu un atkal sāka domāt par ceļu. Viņa nolēma izbraukt caur Buloņas mežu, cerēdama, ka tur nebūs tik daudz automašīnu.

– Nebūtu slikti, ja tu vispirms būtu apspriedusies ar mani un tikai tad par to runājusi, – Žozefīne aizrādīja, nogriezusies uz Buloņas meža ceļa.

– Paklausies, māt, labāk nevajag neko sagudrot, mēs to nevaram atļauties. Mums ir vajadzīga Anrietes nauda, tātad tā no viņas ir jāizspiež un žēli jāņaud kā maziem, ceļmalā maisā pamestiem kaķēniem! Viņai ļoti patīk būt vajadzīgai…

– Nekā nebija. Mēs netēlosim nekādus kaķēnus, kas pamesti ceļmalā. Gan pašas tiksim galā.

– Ak tā! Un kā tad tu domā izdzīvot ar savu nožēlojamo algu?

Žozefīne nikni pagrieza stūri un apturēja automašīnu ielas malā. – Hortenze, es tev aizliedzu tā runāt ar mani, un, ja tu neliksies mierā, es būšu spiesta tevi sodīt.

– Olalā! Cik šausmīgi! – Hortenze pavīpsnāja. – Tu pat nevari iedomāties, kā es nobijos.

– Es zinu, tu domā, ka neesmu uz to spējīga, taču es varu pievilkt skrūves. Es vienmēr esmu izturējusies pret tevi maigi un sirsnīgi, taču šobrīd tu esi pārkāpusi visas robežas.

Hortenze ieskatījās Žozefīnei acīs un pamanīja nekad agrāk neredzētu apņēmību. Viņa nodomāja, ka māte tik tiešām var īstenot savus draudus un, piemēram, nosūtīt viņu uz internātu, un tas nebūtu īpaši patīkami. Hortenze atgāzās sēdeklī, savilka aizvainotu seju un nicinoši izmeta:

– Nu tad aiziet, mētājies ar vārdiem. Šajā ziņā tu esi nepārspējama. Tomēr problēmu risināšana reālajā dzīvē ir pavisam kaut kas cits.

Žozefīne zaudēja savaldīšanos. Viņa ar plaukstu iebelza pa stūri un sāka kliegt tik skaļi, ka mazā Zoē, panikas pārņemta, sāka raudāt un saukt:

– Es gribu uz mājām, pie sava lācīša! Jūs abas esat ļaunas, tik ļaunas, man no jums bail!

Viņa pārkliedza māti, un mazajā automašīnā sacēlās milzīgs troksnis; agrāk visi bija braukuši pilnīgā klusumā, ko šad tad pārtrauca tikai Antuāna rāmā balss, jo viņam ļoti patika stāstīt par ielu nosaukumu izcelsmi, par to, kurā gadā uzcelts kāds tilts vai baznīca, par to, kā veidojies ceļš, pa kuru viņi pārvietojās.

– Kas ar tevi noticis? Tu esi tik nejauka! Man sāk likties, ka tu mani ienīsti, ko es tev esmu nodarījusi?

– Tu ļāvi aiziet manam tētim, jo tu esi neglīta un apnicīga, un es nemūžam nebūšu tāda pati! Un tāpēc es esmu gatava uz vēdera līst pie Anrietes, lai viņa mums iedod naudu.

– Ā! Tātad tu iesaki rāpot viņas priekšā?

– Es atsakos būt nabadzīga, man ir briesmīgi bail no trūkuma, nabadzība ir pretīga! Paskaties uz sevi. Tu esi tik nožēlojama Žozefīne raudzījās uz meitu, pārsteigumā iepletusi muti. Viņa nespēja ne domāt, ne runāt. Pat paelpot bija grūti.

– Kas tur tik nesaprotams? Tu vispār neesi pamanījusi, ka mūsdienās cilvēkus interesē tikai nauda! Bet es esmu tāda pati kā visi pārējie, tikai man nav kauns atzīties! Tāpēc, manu nabaga māmiņ, neizliecies par eņģeli, jo nekāds eņģelis tu neesi, bet gan vienkārša stulbene! Par katru cenu vajadzēja kaut ko atbildēt, atspēkot meitas vārdus. – Tu esi aizmirsusi pašu svarīgāko, meitiņ, ka tavas vecmāmiņas nauda pirmkārt ir Šefa nauda! Viņa nevar ar to rīkoties, kā vēlas. Par agru tu esi nolēmusi tikt tai klāt…

Man viņai vajadzēja pateikt kaut ko pavisam citu. Pavisam citu. Man pieklātos viņu pamācīt par to, kas ir morāle, nevis iebilst, ka tā nav viņas nauda. Bet kas ar mani notiek? Ciktāl esmu nonākusi? Kopš aizgājis Antuāns, viss ir galīgi šķērsām… Es vairs pat nespēju pareizi domāt.

– Kas pieder Šefam, tas pieder Anrietei. Šefam nav bērnu, tātad visu mantos viņa. Es neesmu idiote, es to zinu. Punkts! Un vispār pietiek runāt par naudu kā par sūdiem, tas ir tikai visīsākais ceļš, kas ved uz laimi, un es, iedomājies tikai, negrasos būt nelaimīga!

– Hortenze, nauda dzīvē vēl nav viss!

– Tu nu gan esi atpalikusi no dzīves, manu nabaga mammīt. Tevi vajag pāraudzināt. Labāk brauc! Tā tikai vēl trūka, lai mēs nokavētu. Viņai tas ļoti nepatīk…

Tad, pagriezusies pret Zoē, kura aizmugures sēdeklī klusi šņukstēja dūrē:

– Un tu izbeidz čīkstēt! Tu man krīti uz nerviem. Velns, kā man ar jums abām nav paveicies! Man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tētis to vairs nevarēja izturēt.

Viņa atlocīja saules aizsargu, vēl pēdējo reizi aplūkoja sevi spogulītī un nošņācās:

– Tā tikai vēl trūka! Jūsu dēļ man viss lūpu spīdums ir nogājis! Un vairāk man nav. Ja pie Irisas kaut kas mētāsies, es to nočiepšu, zvēru, ka nočiepšu. Viņa neko pat nepamanīs, viņa tos iepērk dučiem. Esmu piedzimusi nepareizajā ģimenē. Kā man nav paveicies!

Žozefīne skatījās uz meitu, it kā viņa būtu no cietuma izbēgusi noziedzniece, kura pēkšņi uzradusies viņas automašīnas sēdeklī. Hortenze bija biedējoša. Žozefīne grasījās kaut ko iebilst, taču nespēja atrast vārdus. Viss notika pārāk ātri. Viņa jutās tā, it kā ar kamanām joņotu lejā no kalna pa bezgalīgu ceļu. Beidzot, palikusi bez elpas un iebildumiem, viņa no jauna pievērsās ceļam un sāka pētīt Buloņas meža alejas ziedošos kokus, to spēcīgos stumbrus un maigo, zaļo lapotni, pumpurus, kas kuru katru brīdi gatavojās plīst, garos zarus, kas liecās viņai pretī, veidojot virs ceļa gandrīz caurspīdīgu, ziedošu kupolu, ko caurauda vakara saule, apspīdot katru zariņu, katru glāsmaino pumpuru. Zaru lēnā šūpošanās viņu nomierināja, tikai Zoē, aizspiedusi ausis, aizvērusi acis, degunam pilot, turpināja klusi šņukstēt. Žozefīne nospieda gāzes pedāli un atsāka braukt, klusībā lūgdamās, kaut šis ceļš izvestu viņas tieši uz Mjuetu. Un tad jau atliks tikai atrast vietu automašīnai… un arī tas nebūs viegli, Žozefīna pie sevis noteica un nopūtās.

Šovakar ģimenes maltīte noritēja apbrīnojami gludi.

Karmena uzmanīja, lai tiktu nomainīti šķīvji, un jaunā meitene, kura par godu vakariņām bija pieņemta par palīdzi, izrādījās ļoti izdarīga. Irisa, ģērbusies garā, baltā blūzē un lavandas zilās lina biksēs, gandrīz nemitīgi klusēja un iejaucās tikai brīžos, kad saruna atkal draudēja apklust. To gan viņai nācās darīt visai bieži, jo likās, ka neviens nav noskaņots tērzēt. Viņa izskatījās saspringta un izklaidīga, lai gan parasti pret viesiem izturējās ļoti laipni. Viņas biezie, melnie mati bija uzsprausti un mirdzošos viļņos krita pār pleciem.

Cik brīnišķīgi mati, Karmena domāja brīžos, kad saņēma pirkstos šo biezo, krāšņo cekulu. Dažreiz Irisa atļāva viņai tos ķemmēt, un Karmenai ļoti patika, kad šie mati sprakšķēja zem sukas. Pēc pusdienām Irisa ieslēdzās kabinetā un pat atteicās runāt pa telefonu. Karmena to zināja, jo arī virtuvē bija ievilkts paralēls telefona aparāts. Tam nedega neviena lampiņa. Ko viņa viena pati darīja savā kabinetā? Pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk. Agrāk, atgriezusies no veikaliem ar iepirkumu kaudzi, viņa uzsauca: “Karmensita! Kārtīgu, karstu vannu! Ātrāk! Ātrāk! Vakarā jādodas viesos!” Viņa nometa iepirkumu maisiņus uz grīdas, iesteidzās dēla istabā, lai viņu noskūpstītu, saukdama: “Kā tev šodien gāja, Aleksandr? Stāsti, mīļais, stāsti! Vai tev bija labas atzīmes?” Karmena tikmēr piepildīja milzīgo, ar zaļi zilām mozaīkas flīzēm apšūto vannu, sajauca timiāna, salvijas un rozmarīna eļļas. Viņa iemērca elkoni ūdenī, lai pārbaudītu tā temperatūru, iebēra Guerlain vannas sāli un, kad viss bija sagatavots, aizdedzināja mazas svecītes un sauca Irisu, lai tā varētu iegremdēties karstajā, smaržīgajā ūdenī. Dažreiz Irisa ļāva viņai palīdzēt nomazgāties, noberzt viņai pēdas ar pumeku un izmasēt tās ar muskusa rozes eļļu. Karmenas spēcīgie pirksti cieši aptvēra potītes, ikrus un pēdas, spaidīja, knieba, izklauvēja un tad prasmīgi, baudpilni izglāstīja. Irisa atslābinājās, stāstīja viņai par dienas notikumiem, par savām draudzenēm, par gleznu, ko bija atradusi kādā galerijā, par blūzi ar īpatnēju apkaklīti, “iedomājies tikai, Karmena, nevis atsevišķi griezta, bet stāva, ar pavērtiem stūriem, it kā tos noturētu neredzamas stīpiņas…”, par šokolādes cepumu, no kura viņa bija nokodusi tikai mazu gabaliņu, “iznāk, ka es to nemaz neapēdu, tātad tas neskaitās!”, par kādu uz ielas izdzirdētu frāzi, par nabadzīgu večiņu uz ietves, kura viņu bija tā izbiedējusi, ka viņa sausajā, vecajā plaukstā bija izbērusi visu sīknaudu. “Ak, Karmen, man ir tik ļoti bail kādu dienu nonākt viņas vietā. Man taču nekā nav. Viss pieder Filipam. Uz mana vārda nekas nav pārrakstīts.” Un Karmena masēja viņas kāju pirkstus un garās, slaidās, gludās kājas, un nopūzdamās atteica: “Nekad, manu skaistulīt, jūs nekad nekļūsiet par tādu krunkainu veču. Kamēr vien būšu dzīva, tas nenotiks! Es uzņemšos visus mājsaimniecības darbus, es gāzīšu kalnus, bet nekad jūs nepametīšu!” “Pasaki man to vēlreiz, Karmensita, pasaki vēlreiz!” Irisa nomierinājās, aizvēra acis un iesnaudās, atbalstījusi galvu pret saritināto dvieli, ko Karmena gādīgi bija nolikusi viņai aiz kakla.

Šovakar vannas ceremonija nebija notikusi.

Šovakar Irisa bija steigšus nomazgājusies dušā.

Karmena uzskatīja par goda lietu gādāt, lai ģimenes vakariņas noritētu nevainojami. It īpaši tāpēc, ka tajās piedalījās Anriete Grobza.

– Ā! Klāt ir! – Karmena nopūtās, noskatīdamās pa pavērtajām bufetes telpas durvīm, aiz kurām vadīja visu notiekošo. – Maita tāda!

Anriete Grobza sēdēja galda galā, taisna un nekustīga kā akmens statuja, saņēmusi matus gludā, ar laku noklātā mezglā, no kura nespurojās ārā ne matiņš. Pat svētie pīšļi baznīcā izskatās jautrāk, Karmena nodomāja. Anriete bija uzvilkusi plānu lina auduma žaketi, kurai katra vīlīte bija izgludināta un iestīvināta. Viņai pie labās rokas bija nosēdināta Hortenze, bet pa kreisi – mazā Zoē. Anriete nemitīgi noliecās pie viņām, lai kā barga skolotāja izteiktu kādu piezīmi. Zoē bija notraipījusi vaigu. Viņas acis bija sarkanas, skropstas salipušas. Skaidrs, ka viņa, braucot šurp, automašīnā raudājusi. Žozefīne knibinājās ap ēdienu savā šķīvī. Tikai Hortenze piemīlīgi čaloja, uzsmaidīja savai tantei un vecmāmiņai un izteica komplimentus labpatikā murrājošajam Šefam.

– Goda vārds, tu esi novājējis, Šef. Kad tu ienāci istabā, es nodomāju: cik labi viņš izskatās! It kā būtu kļuvis jaunāks! Varbūt tu kaut ko esi ar sevi izdarījis? Vai tikai tev nav bijusi neliela kosmētiskā operācija?

Šefs priecīgi iesmējās un apmierināts pakasīja galvu.

– Kam tad lai es cenšos, mīļumiņ?

– Nu, nezinu. Piemēram, man par prieku. Man ir bēdīgs prāts, ja redzu, ka tu noveco un kļūsti grumbains… Man vajag, lai tu būtu stiprs un tumši iededzis kā Tarzāns.

Šī meiča nu gan prot runāt ar vīriešiem, Karmena nodomāja. Tētuks Grobzs no lepnuma burtiski staroja. Plikais pauris no apmierinājuma spīdēja un laistījās. Kā jau parasts, pirms aiziešanas viņš aizejot iedos meitenei naudiņu. Ikreiz, bez izņēmuma, viņš, nevienam nemanot, iebāza Hortenzei rokā kādu naudaszīmi.

Apmierināts pēc sarunas ar Hortenzi, Marsels pagriezās pret Filipu Dipēnu un pārmija ar viņu dažus vārdus par stāvokli biržā. Kāds šobrīd ir kurss, vai gaidāma akciju vērtības palielināšanās vai krišana? Vai tagad vajadzētu akcijas pārdot, vai, gluži pretēji, ieguldīt naudu? Un kur? Akcijās vai valūtā? Ko runā darījumu aprindās? Filips Dipēns ar vienu ausi klausījās savā radiniekā, kurš tiešām izskatījās lieliski. Nudien, īsts brašulis, kļuvis jūtami jaunāks, meitēnam taisnība, Karmena sev sacīja, māmuļai Grobzai vajadzētu saausīties!

Tad Karmenu no pārdomām iztraucēja palīdze, kura gribēja zināt, vai kafiju pasniegt viesistabā vai pie galda.

– Viesistabā, mīļā… Es pati to izdarīšu, novāc galdu. Saliec visu trauku mazgājamajā mašīnā. Šampanieša glāzes gan ir jānomazgā ar rokām.

Steigšus notiesājis desertu, Aleksandrs aizvilka māsīcu Zoē uz savu istabu, bet Hortenze palika pie galda. Viņa vienmēr sēdēja kopā ar pieaugušajiem. Pat tad, kad Hortenze bija vēl pavisam maza, viņa nekad par to neaizmirsa; vēl pirms brīža uzvedusies kā draiska un pļāpīga koķete, viņa pēkšņi pieklusa, lai kļūtu nemanāma, un klausījās. Viņa vēroja, pūlējās atminēt kāda izmesta mājiena nozīmi, pamanīja visas kļūmes, pārteikšanos, sašutuma pilnu izsaucienu, smaga klusuma brīdi. Šai meičai gan patīk parakņāties mēslos, Karmena nikni nodomāja. Un neviens neko pat nenojauš! Bet no manis neko nevar noslēpt. Viņa jau ir sapratusi, ka es viņai redzu cauri. Viņa mani nemīl, baidās. Vajadzēs šovakar viņu norāt, lai iet uz mazo viesistabu skatīties televizoru.

Tā kā sarunas neraisījās, Hortenzei apnika sēdēt pie galda, un viņa bez iebildumiem aizgāja līdzi Karmenai.

Tikmēr lielajā viesistabā Žozefīne dzēra kafiju un klusībā lūdzās, kaut tikai jautājumi nesāktu birt pār viņu kā krusa. Viņa uzsāka sarunu ar Filipu Dipēnu, taču viņš atvainojās, jo zvanīja viņa mobilais telefons, runa bija par kaut ko nopietnu… Un, to teicis, viņš nozuda savā kabinetā, lai atbildētu uz zvanu.

Šefs sēdēja pie zema galdiņa un lasīja avīzi par ekonomiku. Mātes kundze un Irisa apspriedās par guļamistabas aizkariem, ko vajadzēja nomainīt. Viņas pamāja, aicinot Žozefīni pievienoties, taču Žo nolēma, ka labāk pievienosies Marselam Grobzam.

– Kā tev klājas, mīlulīt Žo, vai viss iet kā smērēts?

Viņš mēdza izteikties savādi, lietojot visu aizmirstus izteicienus. Sarunājoties ar viņu, varēja atgriezties sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados. Viņš bija vienīgais Žozefīnei zināmais cilvēks, kurš mēdza sacīt “iet kā smērēts” vai “palaist vējā”.

– Tā varētu teikt, Šef.

Viņš sirsnīgi pamirkšķināja, uz mirkli atkal pievērsās avīzei, tad saprata, ka Žozefīne negrasās aiziet, un bija spiests turpināt sarunu.

– Un tavs vīrs, vai joprojām sēž mājās?

Atbildes vietā Žozefīne pamāja.

– Tagad nemaz nav tik viegli. Vajag pacensties, paciesties…

– Viņš jau meklē… No rītiem lasa sludinājumus.

– Ja viņš neko neatradīs, lai nāk pie manis… Es viņam kaut ko sameklēšu.

– Tu esi tik laipns, Šef, bet…

– Bet viņam jāiemācās būt pazemīgākam. Tas tavs vīrs ir par lepnu, dzirdi, Žo? Mūsdienās to vairs nevar atļauties. Mūsdienās ir jāmāk klanīties. Klanīties un pateikties savam darba devējam! Pat man, resnajam Marselam nākas ložņāt uz vēdera, lai tiktu pie jauna tirgus un jaunām idejām, un es pateicos Dievam ikreiz, kad palaimējas noslēgt jaunu līgumu.

Viņš papliķēja sev pa vēderu.

– Pasaki to savam Antuānam. Cieņa tagad ir luksusa prece. Un tavs vīrs kaut ko tādu šobrīd nevar atļauties! Redzi, mīļā Žo, man ir vieglāk, es esmu izsities no trūkuma. Un man tur ļoti negribas atgriezties. Ir tāds senegāliešu sakāmvārds: “Ja nezini, kurp iet, apstājies un paskaties, no kurienes esi atnācis.” Es esmu nācis no nabadzības, tātad…

Žozefīne gandrīz izpļāpājās Marselam, ka arī pati šobrīd atrodas uz nabadzības sliekšņa.

– Bet patiesībā, Žo, ja tā labi padomā… Ja man būtu jāpieņem darbā kāds no ģimenes, tad es ņemtu tikai tevi. Tāpēc, ka tu nekad nepadodies… Bet, kas attiecas uz tavu vīru, tad neizskatās, ka viņš būtu gatavs vai pušu plēsties. Tu taču saproti, ko es gribu teikt…

Viņš sulīgi nosmējās.

– Es taču neaicinu viņu strādāt par sētnieku…

– Nē, es zinu, Šef. Zinu…

Žozefīne noglāstīja Šefa roku un pateicīgi uzsmaidīja. Viņš samulsa, pēkšņi pārstāja smieties un atkal ķērās pie avīzes lasīšanas.

Žozefīne vēl brīdi pasēdēja viņam līdzās, cerēdama, ka saruna atkal atsāksies un viņa varēs izvairīties no mātes un māsas ziņkārības, taču izskatījās, ka Marsels vairs negrasās runāt. Ar Šefu vienmēr tā notiek, Žozefīne sev sacīja, viņš parunā piecas minūtes un uzskata, ka ar to pilnīgi pietiek, un nu var pievērsties kaut kam citam. Es viņu vairs neinteresēju. Viņam šādas ģimenes tikšanās nepatīk. Gluži kā Antuānam. Vīriešiem te nav ko darīt. Viņiem šeit ir atļauts tikai uzturēties kā dekorācijām. Var just, ka visa vara atrodas sieviešu rokās. Lai gan tas neattiecās uz visām sievietēm. Piemēram, es pati esmu izņēmums. Žozefīnei kļuva vientulīgi. Viņa slepus aši uzmeta skatienu Irisai, kura sarunājās ar māti, rotaļādamās ar garajiem auskariem, ko nupat bija noņēmusi, un šūpoja kāju ar lakotiem nagiem, kas bija tikpat kopti, kā viņas roku nagi. Kāda grācija! Grūti noticēt, Žozefīne sev sacīja, ka mēs ar šo starojošo, brīnišķīgo, izsmalcināto radījumu piederam pie vienas dzimtes. Sieviešu dzimte, kategorijas A, B, C, D… Irisa pieder pie A, bet es pie D. Žozefīne apzinājās, ka viņā nav ne pilītes no tās jutekliskās, rāmās sievišķības, kas pavadīja katru māsas kustību. Ikreiz, kad viņa mēģināja to atdarināt, viss beidzās ar milzīgu pazemojumu. Reiz viņa nopirka sev tādas pašas zaļas krokodila ādas sandales, kādas bija ieraudzījusi Irisai kājās, un staigāja pa dzīvokli, cerēdama, ka Antuāns to ievēros. Viņš iesaucās: “Cik tev ir smieklīga gaita! Ar tiem krāmiem kājās tu izskaties pēc transvestīta!” Brīnumskaistās sandales pārvērtās par krāmiem, bet viņa pati – par transvestītu…

Žozefīne piecēlās un piegāja pie loga, iespējami tālu no mātes un māsas. Viņa skatījās uz kokiem Mueta laukumā, kuri šūpoja zarus dūmakainajā vakara gaisā. Milzīgas mūra savrupmājas sārtojās rietošās saules staros, kaltās vārtu restes lepni vēstīja par turību, virs maigi zaļajiem, koši baltajiem un blāvi dzeltenajiem dārziem cēlās caurspīdīga migla. Šeit viss liecināja par bagātību un skaistumu, par bagātību, kas bija kļuvusi nemateriāla, viegla, neuzkrītoša. Šefs ir bagāts, taču smags. Irisa ir bagāta un viegla. Viņai piemīt neiedomājams vieglums, ko rada nauda. Mātes kundze veltīgi uzskata sevi par meitas līdzinieci, viņa uz visiem laikiem paliks tikai iznirele. Viņas matu mezgls ir pārāk gluds, lūpu krāsas kārta pārāk bieza, somiņa pārāk spīdīga, un kāpēc viņa to visu laiku tur rokās? Tas ir nabagu ieradums: viņai bail, ka somiņu kāds varētu nozagt. Pat maltītes laikā viņa tur somiņu klēpī. Viņai ir izdevies apmuļķot Šefu, kurš neprot ģērbties, urbina degunu un sēž, plati iepletis kājas. Viņa to saprot un tāpēc dusmojas uz Šefu. Viņš neļauj aizmirst, ka arī viņa nav pati pilnība, ka viņa ir aprobežota. Bet Irisa ir neparasti atraisīta, noslēpumaina, viņai piemīt neizskaidrojama nepiespiestība, kas padara viņu neatkārtojamu un unikālu. Irisai ir izdevies pārveidot pasauli un arī pašai sevi.

Lūk, kas lika Antuānam nejusties labi un svīst: šī neredzamā robeža starp Filipu un viņu, starp Irisu un viņu. Šī nemanāmā atšķirība, kas nekādi nav saistīta ne ar dzimumu, ne izcelsmi, ne arī izglītību, kas šķir patiesu eleganci no plebejisma un lika Antuānam sajusties neveiklam kā lācim.

Pirmo reizi Antuāns sāka stipri svīst tepat, uz šī paša balkona, kādā maija vakarā… Viņi abi kopā noraudzījās uz kokiem Rafaēla ielā. Viņš, iespējams, sajutās tik tūļīgs, tik nevarīgs, redzot šos nevainojamos kokus, ēkas, dzīvojamās istabas aizkarus, ka vairs nespēja savaldīt savu iekšējo termostatu, un viņam sāka straumēm līt sviedri. Viņi ieslēdzās vannas istabā un izdomāja aizbildinājumu: viņš bija pārāk strauji atgriezis krānu un nošķiedis gan kreklu, gan žaketi. Pirmajā reizē visi noticēja, bet vairāk tas nebija iespējams. Un es pati viņu iemīlēju vēl stiprāk! Es viņu tik labi sapratu, jo arī pati šeit svīdu, tikai iekšķīgi…

Dziļo klusumu pārtrauca tikai čaukstoņa, kad Šefs pāršķīra avīzes lapas. “Ko gan šobrīd dara mana dūjiņa?” viņš aizkustināts prātoja. “Interesanti, kādā pozā viņa šobrīd guļ? Iekārtojusies uz vēdera viesistabā uz dīvāna un skatās kādu muļķīgu komēdiju, kas viņai tik ļoti patīk? Vai arī vārtās pa gultu kā liela, balta pankūciņa, tajā pašā gultā, kur mēs šodien…” Viņš tūlīt pavēlēja sev aprauties. Viņš bija uzbudinājies, un visi to varēja pamanīt. Pēc Zobu Irbuļa pavēles viņš bija uzvilcis plānas pelēka gabardīna bikses, kuras tikai izcēla negaidīto erekciju. Tas bija tik uzjautrinoši, ka Šefs tikai ar pūlēm apvaldīja smieklus un gandrīz salēcās, kad pie viņa noliecās Karmena un apvaicājās:

– Vai vēlaties kādu mandeļu cepumu pie kafijas, kungs?

Viņa pasniedza šķīvi, uz kura bija saliktas mazas kūciņas ar šokolādi, mandelēm un karamelēm.

– Nē, paldies, Karmena, man kustas dzerokļi!

To dzirdot, Anriete Grobza riebumā nodrebinājās, un viņai saspringa pakausis. Šefu tas iepriecināja. Lai neaizmirst, pie kā ir izgājusi par sievu! Viņš nespēja liegt sev nelāgu prieku viņai to atgādināt. Lai kaut kā izrādītu savu mēmo pārmetumu un novilktu neredzamu robežu starp sevi un Šefu, Anriete Grobza piecēlās un aizgāja pie Žozefīnes, kura stāvēja pie loga. Šī vīrieša vulgaritāte bija viņas lāsts, krusts, ko vajadzēs nest visu mūžu. Lai gan abi nesēdēja vienā birojā, nedzīvoja vienā istabā un negulēja vienā gultā, Anrieti pastāvīgi mocīja bailes, ka viņai no Šefa varētu kaut kas pielipt, it kā viņš būtu bīstama vīrusa nēsātājs. Tikai izmisuma dzīta, viņa bija izgājusi par sievu pie šī rupjā lopa. Turklāt viņš vēl bija spēcīgs kā ozols. Šis spēks Anrieti kaitināja visvairāk. Un viņa dzīvesprieks modināja Anrietē tādu niknumu, ka viņai sāka dauzīties sirds. Vajadzēja pat dzert nomierinošas zāles. Cik ilgi viņai vēl tas būs jāpacieš? Viņa smagi nopūtās un nolēma labāk pievērsties meitai, kura pie loga skatījās, kā koku zari šūpojas vieglajā vējā, kurš tveicīgo vakaru bija padarījis vēsāku.

– Panāc šurp, mīļā, mums jāparunājas divatā, – Anriete paziņoja un aizvilka meitu pie dīvāna dzīvojamās istabas tālākajā galā.

Irisa tūlīt pat viņām pievienojās.

– Un tātad… Žozefīne, – Anriete Grobza metās uzbrukumā, – ko tu tagad grasies darīt?

– Turpināt… – Žozefīne sastomījās.

– Turpināt? – Anriete Grobza pārsteigta noprasīja. – Ko turpināt?

– Nu… Turpināt dzīvot…

– Nopietni, mīļā…

Ja māte sauca viņu par mīļo, tas ne par ko labu neliecināja. Žēlums, moralizēšana, iecietība – tas viss sekos cits citam kā nodrāztas dziesmas panti.

– Galu galā… tas uz tevi neattiecas! – Žozefīne sastomījās. – Tā ir mana problēma.

Žozefīnes atbilde izlauzās, pirms vēl viņa bija paguvusi savaldīties, un izskanēja neierasti agresīvi.

– Kā tu ar mani runā! – Anriete Grobza sašuta.

– Ko tu esi izdomājusi? – Irisa iejaucās, runādama savā maigajā, glāsmainajā balsī.

– Es pati tikšu galā… bez citu palīdzības, – Žozefīne attrauca mazliet strupāk, nekā bija gribējusi.

– Ak! Ir nepateicīgi atraidīt tev piedāvāto palīdzību, – Anriete Grobza izmeta.

– Tiesa, bet tā nu tas ir. Es vairs negribu par to runāt, skaidrs?

Viņas balss teikuma beigās kļuva tik skaļa, ka šie vārdi pārtapa kliedzienā, kas uzspridzināja ģimenes tikšanās smacīgo noskaņu.

Tā, tā, kas tad nu? Šefs sev vaicāja, ieklausīdamies vērīgāk. Vienmēr no manis kaut ko slēpj! Es šajā ģimenē nemitīgi izrādos lieks. Savilcis nevainīgu seju, viņš ar visu avīzi pavirzījās tuvāk, lai dzirdētu, par ko sarunājas šīs trīs sievietes.

– Un kā tad tu tiksi galā?

– Strādāšu, pasniegšu privātstundas… Vēl nezinu! Šobrīd es cenšos atjēgties, un tas nav viegli. Laikam gan vēl neesmu visu līdz galam aptvērusi.

Irisa skatījās uz māsu, apbrīnodama viņas drosmi.

– Irisa, – Mātes kundze noprasīja, – ko tu par to domā?

– Žo ir taisnība, tas viss ir tik negaidīti. Lai viņa vispirms atgūstas, un tad mēs varēsim pavaicāt, ko viņa grasās darīt.

– Paldies, Irisa… – Žozefīna nopūtās, nospriedusi, ka negaiss šoreiz ir beidzies.

Tomēr Mātes kundze nekādi nespēja rimties.

– Es, palikusi viena ar jums abām, uzlocīju piedurknes un strādāju, strādāju…

– Bet es taču strādāju, māt, strādāju. Tu to vienmēr aizmirsti.

– Es to nesaucu par darbu, meitenīt.

– Tāpēc, ka man nav ne biroja, ne priekšnieka, ne pusdienu talonu? Tāpēc, ka viss, ko daru, tev šķiet nesaprotams? Toties es nopelnu sev iztiku, vai nu tev tas patīk vai ne.

– Tu pelni nožēlojamus grašus!

– Gribētos zināt, cik tu sākumā pelnīji pie Šefa. Diez vai tev sanāca vairāk.

– Neuzdrošinies runāt ar mani tādā tonī, Žozefīne.

Šefs sastinga un ieklausījās. Varu derēt, ka tūlīt ies vaļā ķilda, viņš nodomāja. Beidzot notiks kaut kas interesants. Hercogiene tūlīt apseglos savu iemīļoto jājamzirdziņu un klās vaļā, kavēsies atmiņās un tēlos cēlu atraitni, kura ziedojusi savu dzīvi bērnu labā! Šo stāstu Šefs jau zināja no galvas.

– Jā, man klājās grūti. Mums vajadzēja ciešāk savilkt jostas, taču, pateicoties manām spējām, Šefs mani tūlīt ievēroja… un man izdevās izvirzīties…

Viņa lepni piepūtās, vēl aizvien satraukti izbaudīdama savu satriecošo uzvaru pār likteni un tēlu, ko radīja pašas vārdi: skaista, dižena, varonīga sieviete, kura šķeļ viļņus kā kuģa priekšgala figūra un velk sev līdzi divas mazas bārenītes ar sarkaniem, saraudātiem deguniem. Viņa bija pelnījusi medaļu par savu drosmi, par to, ka viena pati uzaudzinājusi savas meitas. Tā bija viņas “Marseljēza”, viņas Goda leģiona ordenis.

Protams, ka tev izdevās izvirzīties, jo es, aizbildinādamies ar izdomātiem ieganstiem, tev šad tad pabāzu pa aploksnei ar naudu, bet tu izlikies, ka neko nemani, lai nevajadzētu man pateikties, Šefs nodomāja un aplaizīja pirkstu, lai pāršķirtu avīzi. Tev izdevās izvirzīties, jo tu esi viltīga ragana, nodevīga un nežēlīga, sliktāka par jebkuru padauzu! Bet es toreiz biju ieķepis līdz ausīm, man bija svarīgi tev iepatikties un tevi izglābt.

– …un, kad manas pūles atzina visi, pat Šefa konkurenti, viņš apņēmās par katru cenu mani paturēt pie sevis…

Es tik ļoti gribēju tevi pavedināt, ka sāku tev maksāt vietnieka cienīgu algu, lai gan tu to nemaz nebiji lūgusi. Es visiem stāstīju, cik tu esi vajadzīga, lai tu neapvainotos, ņemot no manis naudu. Cik es gan biju stulbs! Galīgs idiots. Un tagad tu tēlo nevainīgu jaunavu. Vai negribi pastāstīt savai meitai, kā tu mani pievilināji? Kā tu mani vazāji aiz deguna? Es gribēju būt tavs vīrs, taču izrādījos par kalpu. Kad es lūdzos, lai tu man dzemdē bērnu, tu smējies man sejā. Bērns! Mazs Grobzs! Tu izgrūdi manu vārdu ar tādu sejas izteiksmi, it kā tev jau tiktu veikts aborts. Un tu smējies! Tu esi tik atbaidoša, kad smejies, īsta neglītene! Nu, tad klāj vaļā! Pastāsti taisnību! Lai viņas zina! Pasaki, ka vīrieši ir kā atpalikuši bērni! Ka viņus var vest sev līdzi, pavicinot sarkanu šifona lupatu! Ka viņi soļos tev pakaļ kā zaldātiņi! Starp citu, kā tad tur īsti ir ar manu Kūciņu? Tas viņas stāsts par Šavālu man nemaz nepatīk.

– Es darīšu tāpat kā tu. Es strādāšu. Un tikšu galā viena pati.

– Tu taču neesi viena, Žozefīne! Neaizmirsti, ka tev ir divas meitas.

– Nevajag man to atgādināt, māt, es pati zinu. Un nekad neesmu to aizmirsusi.

Irisa klausījās abu sarunā un prātoja, ka arī pati varbūt drīz nonāks tādā pašā situācijā. Ja Filips pārgalvīgi sadūšosies un pieprasīs brīvību… Viņa iztēlojās vīru bezbailīga musketiera lomā un bija spiesta pasmaidīt. Nē! Viņi ir iepinušies vienā tīklā, un tā ir cieņa. Nekādu raižu. Kāpēc viņa vienmēr par visu uztraucas?

– Manuprāt, tu esi pārāk vieglprātīga, Žozefīne. Man vienmēr ir licies, ka tu esi pārāk naiva, lai mūsdienās varētu izdzīvot. Tu esi pārāk viegli ievainojama, manu nabaga bērniņ!

Žozefīnei acu priekšā viss satumsa. Gadiem ilgi uzklausītie mātes asarainie, žēlie vārdi uzsprāga viņas sirdī kā bumbas, un viņa nenovaldījās.

– Tu man esi apriebusies, māt! Tu man esi apriebusies ar savām labdarīgajām runām! Es to vairs nevaru izturēt! Tu domā, ka es ticu taviem pamācošajiem godājamās atraitnes stāstiem? Tu domā, ka es nezinu, ko tu izdarīji ar Šefu? Ka es pat nenojaušu par tavām nožēlojamajām viltībām? Tu apprecējies ar Šefu viņa naudas dēļ! Lūk, kā tu izvirzījies, un ne citādi! Ne jau tāpēc, ka tu būtu drosmīga, strādīga vai godājama! Tāpēc vari mani nemācīt. Ja Šefs būtu nabags, tu uz viņu pat nepaskatītos. Tu sev sameklētu kādu citu. Es nekad neesmu bijusi tik stulba, kā tu domā. Es to pieņēmu, es sapratu, ka tu centies mūsu dēļ, un es šādu rīcību pat būtu uzskatījusi par brīnišķīgu un dāsnu, ja vien tu visu laiku netēlotu upuri un nerunātu par mani ar tādu nicinājumu, it kā es būtu galīga muļķe un neveiksminiece… Es vairs nevaru izturēt tavu liekulību, es vairs nevaru paciest tavus melus, man riebjas, kā tu sakrusto rokas uz krūtīm un tēlo upuri… Tu man lasi lekcijas, lai gan pati būtībā esi nodarbojusies ar vissenāko profesiju!

Un tad, pagriezusies pret Šefu, kurš jau klausījās neslēpdamies:

– Lūdzu, piedod, Šef…

Un, ieraudzījusi viņa labsirdīgo seju ar pārsteigumā ieplesto muti, šo smieklīgo, taču tik lādzīgo seju, Žozefīne piepeši sajuta tādus sirdsapziņas pārmetumus, ka spēja vienīgi atkārtot:

– Lūdzu, piedod, piedod… Es negribēju tev nodarīt pāri.

– Nekas, mazā Žo, es jau neesmu vakarējais.

Žozefīne pietvīka. Viņa nebija gribējusi pieminēt Šefu, taču nespēja novaldīties.

– Tas izlauzās pats no sevis!

Kamēr viņa to sacīja, māte, mēma un bāla, atkrita uz dīvāna, apvēdinādamās ar vienu roku, un izvalbīja acis, lai pievērstu sev visu uzmanību.

Žozefīne uzmeta viņai niknu skatienu. Tūlīt māte pieprasīs glāzi ūdens, izsliesies, uzstās, lai viņai aiz muguras aizliek spilvenu, sāks vaidēt, trīcēt un urbties viņā ar drūmu skatienu, kurā būs skaidri lasāms viss, ko Žozefīne jau zināja no galvas: “Pēc visa, ko es tavā labā esmu paveikusi, lūk, kāda ir tava pateicība, nezinu, vai spēšu tev piedot, ja tu gaidi manu nāvi, tad ilgi vairs nav atlicis, labāk mirt, nekā paciest tādu meitu kā tu…” Viņa prata meistarīgi radīt savos tuvākajos milzīgu vainas apziņu, lai otrs būtu spiests mesties viņai pie kājām un lūgt piedošanu par to, ka runājis pretī un aizvainojis. Žozefīne ne reizi vien bija redzējusi, kā viņa to dara vispirms ar tēvu un tad arī ar patēvu.

Viņa nolēma uz brīdi iziet no viesistabas, doties uz virtuvi pie Karmenas, lai atgūtos. Noskalot seju, palūgt aspirīna tableti. Viņa jutās iztukšota. Iztukšota, toties… laimīga, jo pirmo reizi mūžā bija ieraudzījusi to otru Žozefīni, sievieti, kuru vēl nemaz tik labi nepazina, kopā ar kuru bija nodzīvojusi jau četrdesmit gadus, nepievēršot viņai gandrīz nekādu uzmanību, un ar kuru viņai tagad ļoti gribējās iepazīties. Šī sieviete pirmo reizi uzdrošinājās iebilst savai mātei, pirmā reize, kad viņa saņēma drosmi, lai paceltu balsi un pateiktu to, ko domā. Tas gan nebija pārāk pieklājīgi, mazliet rupji, mazliet nesakarīgi – viņa pati bija spiesta to atzīt – tomēr tik un tā ārkārtīgi iepriecinoši. Un nu par godu šai sievietei pirms iziešanas no istabas viņa vēl nolēma uzlikt pēdējo punktu uz “i”, piegāja pie mātes, kura vaidēja uz dīvāna, un klusi, tomēr stingri paziņoja:

– Jā, gandrīz aizmirsu, māt… es tev nekad neko nelūgšu, nevienu grasi, nevienu padomu. Es tikšu galā viena, viena pati, pat tad, ja mums ar meitām nāksies atstiept kājas! Klausies uzmanīgi, šodien es tev apsolu: nekad, itin nekad es vairs neņaudēšu kā mazs nabaga kaķēns, lai tu ar savām pamācībām varētu izvest mani uz pareizā ceļa! Vai saprati? Es esmu pieaugusi sieviete, kas spēj uzņemties atbildību, un es tev to vēl pierādīšu.

Viņa piepeši atjēdzās, ka vairs nespēj vien beigt runāt.

Anriete Grobza strauji aizgrieza galvu, it kā skatīties uz meitu viņai būtu pārāk mokoši, un neskaidri nomurmināja kaut ko tādu, kas izklausījās apmēram šādi: “Lai viņa iet prom! Lai iet prom! Es to neizturēšu! Es tūlīt miršu…”

Žozefīne, uzjautrināta par mātes paredzamo reakciju, paraustīja plecus un izgāja no viesistabas. Atgrūdusi vaļā durvis, viņa izdzirdēja klusu kliedzienu. Hortenze bija piespiedusi ausi pie durvīm un noklausījusies sarunu.

– Ko tev te vajag, mīļā?

– Cik nejauki! – meita izgrūda. – Nu, vai panāci savu? Ceru, ka tagad tev kļuva vieglāk.

Nolēmusi neatbildēt, Žozefīne meklēja patvērumu pirmajās durvīs, kas gadījās ceļā. Izrādījās, ka tur ir Filipa Dipēna kabinets. Pirmajā mirklī Žozefīne viņu nemaz nepamanīja, tikai dzirdēja viņa balsi. Viņš stāvēja aiz smagajiem, sarkanajiem aizkariem un klusi sarunājās ar kādu, cieši piespiedis telefonu sev pie auss.

– Ai, piedod! – Žozefīne noteica un aizvēra durvis.

Filips tūlīt izbeidza sarunu. Viņa vēl paguva saklausīt: “Es tev piezvanīšu.”

– Es negribēju tevi iztraucēt…

– Saruna jau tāpat bija pārāk ieilgusi…

– Es vienkārši gribēju mazliet atgūties… tālāk no…

Žozefīne noslaucīja uz pieres izspiedušos vieglo sviedru kārtiņu un pamīņājās, cerēdama, ka Filips piedāvās apsēsties. Viņai negribējās Filipu traucēt, taču vēl vairāk negribējās atgriezties viesistabā. Viņš brīdi raudzījās uz Žozefīni, prātodams, ko lai saka, kā lai apvieno nupat pārtrūkušo sarunu ar šo neveiklo, kautrīgo sievieti, kura no viņa kaut ko gaidīja. Līdzās cilvēkiem, kuri no viņa kaut ko gaida, Filips allaž bija juties neveikli. Viņš neprata izrādīt līdzjūtību un necieta, ja kāds to pieprasīja. Jebkura iejaukšanās Filipa iekšējā pasaulē padarīja viņu saltu un augstprātīgu. Taču pret Žozefīni viņš izjuta žēlumu. Tas bija nepatīkams žēlums. Filips centās izturēties pieklājīgi, palīdzēt viņai, lai gan patiesībā vēlējās pēc iespējas ātrāk no šīs sievietes atbrīvoties. Piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā.

– Paklau, Žozefīne, vai tu proti angļu valodu?

– Vai es protu angļu valodu? Bet protams! Angļu, krievu un spāņu.

Nopriecājusies par šo personisko Filipa jautājumu, viņa klusā balsī tūlīt lepni klāja vaļā savas spējas, taču tūlīt aprāvās. Patiesībā viņa nemēdza lielīties. Šāda sevis slavināšana viņai nebija raksturīga, taču šīvakara strīds bija licis aizmirst par kautrību.

– Irisa man teica, ka tu…

– Ak tā? Jūs runājat par mani?

– Es varu tev piedāvāt darbu, lai tu nopelnītu mazliet naudas. Ir jāpārtulko svarīgi tirdzniecības un sadarbības līgumi. O, tas ir tik garlaicīgi! Toties samaksa nebūs slikta. Pie mums ar to noņēmās viena darbiniece, taču tagad viņa ir aizgājusi. Tu teici, ka proti arī krievu valodu? Vai tu vari izprast visas līgumā aprakstītās nianses?

– Jā, es labi protu šo valodu…

– Vajadzētu pārliecināties. Es tev kaut ko iedošu izmēģināt…

Filips Dipēns labu laiku klusēja. Žozefīne neuzdrošinājās ierunāties. Šis ideālais vīrietis viņā allaž bija iedvesis bijību. Viņa pat nebija iedomājusies, ka Filips varētu izrādīties tik cilvēcīgs. Viņa mobilais telefons atkal iezvanījās, taču Filips izlikās to nedzirdam. Žozefīne par to jutās pateicīga.

– Man tev ir tikai viens lūgums, Žozefīne: nesaki par to nevienam. Itin nevienam. Ne mātei, ne māsai, ne vīram. Es vēlētos, lai tas viss paliktu starp mums. Es gribēju teikt, tikai starp mani un tevi.

– Man arī tā patiktu labāk, – Žozefīne nopūtās. – Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti man ir apnicis taisnoties visu šo cilvēku priekšā, kuri mani uzskata par gļēvu un vārgu…

Izdzirdējis šos vārdus, Filips pasmaidīja, un saspringtā noskaņa vienā mirklī pagaisa. Taisnība vien ir, viņš nodomāja. Viņa ir kaut kāda… nesakarīga. Tieši šādu vārdu Filips būtu lietojis, lai viņu aprakstītu. Viņā modās viegla līdzjūtība pret savu neveiklo, taču aizkustinošo sievasmāsu.

– Tu man esi ļoti mīļa, Žo. Un es tevi ļoti cienu. Nesarksti! Es tevi uzskatu par ļoti drosmīgu, ļoti labu…

– Ja jau neesmu tik skaista un noslēpumaina kā Irisa…

– Irisa patiešām ir ļoti skaista, taču tev piemīt pavisam citāds skaistums…

– Ak, Filip, rimsties! Citādi es apraudāšos… Es šobrīd esmu tik jūtīga. Ja tu zinātu, ko es nupat izdarīju…

– Antuāns ir aizgājis… tā taču ir, vai ne?

Žozefīne bija runājusi par kaut ko citu, taču tūlīt atcerējās: Antuāns tiešām bija aizgājis. Viņa piekrita:

– Jā…

– Tas var notikt ar jebkuru…

– Jā, – Žozefīne greizi pasmaidīja. – Redzi, pat nelaimē es nespēju būt oriģināla.

Abi uzsmaidīja viens otram un brīdi klusēja. Tad Filips Dipēns piecēlās un atšķīra plānotāju.

– Teiksim, rīt trijos manā birojā. Vai tā būs labi? Es tevi iepazīstināšu ar cilvēku, kurš ir atbildīgs par tulkojumiem…

– Paldies, Filip. Liels paldies.

Viņš pielika pirkstu pie lūpām, lai atgādinātu, ka tam visam jāpaliek noslēpumā. Viņa pamāja ar galvu.

Viesistabā, sēdēdama Marselam Grobzam klēpī un glāstīdama viņa pliko pauri, Hortenze Kortesa prātoja, par ko gan viņas māte un tēvocis tik ilgi runā, ieslēgušies kabinetā, un kā labāk izlabot mātes pieļauto milzīgo kļūdu.