Читать книгу Tikai ne Aivija Pokita! - Keilebs Krisps - Страница 4

Kuģis nupat bija pacēlis buras. Es sēdēju krēslā uz klāja, vēros jūrā un pūlējos domāt. Ikdienišķos apstākļos man tas padodas pasakaini labi, jo man piemīt filozofijas profesora – vai, mazākais, bibliotekāra palīga – iedzimtais instinkts. Taču šoreiz neizdevās.

Mani tirdīja briesmīgs nemiers. Rokas drebēja. Domas sapinās. Ļaudis kā lemingi drūzmējās gar kuģa reliņiem un vēl centās saskatīt krasta ainas. Turpretim man acu priekšā rēgojās vienīgi Trinitijas hercogiene guļam gultā ar nazi krūtīs. Kaut arī noduršana bija brīnumaini saistošs nāves cēlonis, īstai hercogienei neklājās šādi nolikt karoti. Viņa bija pelnījusi krietni cienīgāku aiziešanu. Teiksim, viņa varēja aizrīties ar omāra spīli. Vai iet bojā, krītoša kroņluktura nospiesta.

Fakti bija šādi. Sieviete, kas stāvēja ar vienu kāju kapā – diez vai viņa izvilktu līdz nedēļas beigām –, bija nobendēta savā gultā. Kādēļ? Un kas to izdarījis? Es ieprātojos par akmenī skatīto vīziju. Sievieti, kas, notupusies pie hercogienes viesnīcas numura durvīm, glūnēja pa atslēgas caurumu.

Vai viņa bija slepkava? Es viscaur nodrebēju. Ir jābūt saistībai starp Pulksteņbriljantu un hercogienes baismo nāvi. Vai tad vecā ragana nebija brīdinājusi, ka šo vienreizējo dārgakmeni ir iekārojuši stulbi ļaundari?

Tas katrā ziņā būtu saprotams.

– Vai tu jau dzirdēji par hercogieni? – iespiedzās kāda sieviete ar krāšņi izvirzītu apakšžokli un kaklu kā žirafei. Kopā ar savu lempīgo vīru viņa apstājās pie reliņiem man pretī. – Pilnīgs ārprāts!

– Pārāk daudz naudas, – atteica vīrs. – Tādi bagātnieki mūždien dabū šaušalīgu galu.

Sieva ieelsās (tādu skaņu izdveš zirgs, kas uzkāpis ar pakavu uz naglas).

– Neesi tāds nezvērs, Engus! Šausmas, vairāk it nekas! Es tikai ceru, ka noziedznieks jau ir notverts.

– Slepkava vēl ir uz brīvām kājām, – skanēja atbilde.

Sieviete ieelsās vēlreiz. – Engus, tu taču neteiksi, ka viņš var būt šeit, uz kuģa?

Enguss attrauca, ka tas esot pilnīgi iespējams. Viņa sieva piespieda plaukstas pie krūtīm un izteica vēlēšanos noģībt.

– Nerunājiet tādas nejēdzības, – es izmetu, pieceldamās no krēsla. – Slepkava droši vien ir jūdzēm tālu. Protams, ja viņš neatrada kāroto, tad patlaban, iespējams, meklē to citur. Bet doma, ka viņš varētu atrasties uz kuģa, ir vājprātīgi stulba.

Sieva acīmredzami jutās atvieglota. Vīrs sarauca pieri. – Tu gan, šķiet, par to dikti daudz zini, – viņš bilda, ar interesi vērdamies manī. – Kur ir tava māte un tēvs, jaunā lēdija?

– Mani vecāki iekrita vulkānā, – es paziņoju. – Mana māte ieslīdēja dziļāk, nonāca zemeslodei otrā pusē Kongo un pašlaik mīt pie pigmeju veģetāriešu cilts, bet tēvam pietika prāta uzsprāgt, iekrītot lavā.

Dumjie radījumi, acis izvalbījuši, blenza manī. Tālab izmantoju šo brīdi, lai paņemtu savu audekla somu un dotos kajītes meklējumos.

Necik ilgi, un to atradu. Maza, bet pavisam ērta istabiņa. Lai gan jāteic godīgi – pirmās klases kajīte nebija ne tuvu tik grezna, kā biju gaidījusi. Nometu somu uz grīdas un atlaidos šaurajā gultā.

– Tā, Aivij, – es sevi skaļi uzrunāju. – Ko gan tu grasies iesākt?

Es varēju atteikties no šī uzdevuma. Hercogienes atstātajā aploksnē glabājās viņas Londonas advokāta mistera Horeišio Benksa vizītkarte. Varēju aizgādāt viņam kaklarotu. Mazgāt rokas nevainībā pēc šīs slepkavnieciskās ķēpas un aiziet. Par gļēvu mani nevarētu saukt. Bez šaubām, bija arī citi varianti. Es varēju aizlingot Pulksteņbriljantu pāri bortam un izlikties, ka man tāda nekad nav bijis. Bet tad es atcerējos hercogieni… un piecsimt mārciņas. Es taču biju uzņēmusies šo misiju, vai ne? Devusi zvērestu un tādā garā. Iespējams, tas bija pēdējais hercogienei dotais solījums viņas dzīvē. Tam taču ir kāda nozīme, vai ne? Man. Un viņai.

Beigu beigās lēmumu pieņemt bija viegli. Es pildīšu solījumu. Lai tur lūst vai plīst, es pieredzēšu to, ka Pulksteņbriljants karājās kaklā Matildei Baterfīldai.

Pamodos pēc dažām stundām un jutos pārsteidzoši atspirgusi. Hercogienes šaušalīgā nāve joprojām man aizdeva raizes, bet es nospriedu nepieļaut, lai tā nomāc man garu.

Pirms aizmigšanas biju veikusi nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu Pulksteņbriljantu. Biju aizvilkusi kajītes durvīm priekšā mazo rakstāmpulti, lai aizšķērsotu ceļu tiem, kas gribētu ielauzties. Dārgakmeni biju paglabājusi zem spilvena. No melnās samta kārbiņas un vecās atslēgas biju atbrīvojusies (protams, vispirms izņēmu hercogienes vēstuli lēdijai Elizabetei) – šos nevajadzīgos priekšmetus bija apgrūtinoši nēsāt līdzi, un tie burtiski sauca: “Lūdzu, nolaupi mani!” Un tas man nepavisam nenāca par labu.

Kolīdz pamodos, uzreiz raudzīju sataustīt dārgakmeni zem spilvena. Kad tam pieskāros, manu miegaino prātu pāršalca atvieglojuma vilnis. Es ātri vien nolēmu dienas laikā glabāt dārgakmeni kabatā, kuru aizšūšu, lai nepieļautu zādzību.

Grasīdamās ielikt briljantu kabatā, pirms to aizdiegt, es pacēlu dārgakmeni pret gaismu. Pa iluminatoru redzēju pie zilā ņirbošā apvāršņa mirguļojam sauli, kas lēja kajītē miglainu bronzas krāsas gaismu. Dārgakmens sirdī virs kuģa vīdēja miniatūra saule, un pats akmens zvīļoja kā zaigojošs olas dzeltenums. Tas bija skaisti. Un es zinu tikai to, ka pazudu dārgakmenī. Pazudu tā brīnumā.

Un tad tas notika. Gluži kā hercogienes viesnīcas numura guļamistabā, manī uzplauka ilgas. Traka vēlme. Izmisīga vajadzība. Sakopota vienā īsā vēlmē: uzlikt rotu. Uzkārt to kaklā. Redzēt sevi ar Pulksteņbriljantu guļam uz krūtīm. Jā, jā, es apsolījos hercogienei to nedarīt. Bet kas ļauns var notikt? Es varētu uzlikt kaklarotu uz mirkli, tikai uz sekundi. Nu, uz minūti vai divām. Un tad noņemt. Neviens taču neuzzinās.

Saņēmusi kaklarotu saujā kā mazu sudrabainu ūdens lāmiņu, es piegāju pie spoguļa. Jaunajā kleitā es izskatījos krāšņi. Tumšie mati bija sapīti bizē un izskatījās pievilcīgi. Es apliku ķēdīti ap kaklu un pavilku ķēdītes aizdari sev priekšā. Ieskatījos spogulī. Pulksteņbriljants atradās man pie krūtīm, un smagais akmens šūpojās kā svērtenis. Man trīcēja rokas. Izkalta mute. Prātu pārņēma viegluma sajūta.

Jauniegūtas apņēmības spārnota, es drošiem pirkstiem aizdarīju ķēdīti. Rotaslieta noslīga man uz krūtīm.

Tās izstarotais siltums spiedās cauri kleitas audumam.

Pulksteņbriljants iespīdējās sudrabaini baltā krāsā. Dārgakmens sāka pulsēt. Jutu to iedrebamies man uz krūtīm. Iesākumā pulss bija nevienmērīgs. Neritmisks. Bet drīz ritms kļuva stabils. Droši apgalvot nevaru, taču tas šķita pielāgojamies manas sirds pukstiem.

Gaisma akmenī vērtās blāvāka, vārāka.

Bum. Bum. Bum.

Kajītē kļuva ārkārtīgi karsts. Smacīgs. Es ievilku elpu. Tas izrādījās grūtāk nekā parasti. Galva spēcīgi sagriezās. Bet varbūt griezās kajīte? Dārgakmens pulsēja, tā apaļais apveids pildījās ar melnas dūmakas mutuļiem. Tumšā migla virmoja kā negaisa mākoņi un pēc brīža izklīda.

Tās vietā es redzēju kādu sakustamies.

Zīdaini. Tas raudzījās augšup un smējās.

Pēc mirkļa mazulis jau izskatījās vecāks. Tā izrādījās meitenīte. Tumšiem mateļiem, kas sapīti divās biželēs. Satriecoši zilas acis. Bet pati meitene bāla. Vienkārša. Viņa raudāja. Sēdēdama pie loga. Prātodama, kādēļ atstāta tajā briesmīgajā vietā. Drīz viņa atkal bija vecāka. Vienpadsmit vai divpadsmit gadu veca. Kalpones drānās.

Pasniedza tēju. Smalkā namā.

Tad uzziedēja zaigojoša balta migliņa un aizpildīja visu ainu dārgakmenī. Meitenīte pazuda skatienam.

Meitenīte – tā biju es.

No briljanta kā prožektors izšāvās gaismas stars.

Tas šķita tiecamies manī.

Aprijam mani.

Un pasaule izzuda. Viss ietinās tumsā.

Tuk, tuk, tuk!

Durvis.

Pie durvīm klauvēja. Es atvēru acis un samirkšķināju plakstiņus. Sāpēja galva. Es gulēju kajītē uz grīdas, un šauro istabu pildīja pēcpusdienas saule. Samiedzu plakstiņus, aizsedzu ar plaukstu acis un gausi slējos kājās.

Tuk, tuk, tuk!

– Vienu mirkli! – es uzsaucu.

Sajūta bija tāda, it kā manas smadzenes būtu izmantotas futbolbumbas vietā un pēc tam iegrūstas atpakaļ galvaskausā. Es biju pārāk satracinājusi sevi. Meitenēm romānos tā bieži gadās.

Tuk, tuk, tuk!

Aši sakārtoju kleitu un dziļi ieelpoju. Jau satvēru durvju rokturi, kad atģidos – kaklarota! Tā joprojām bija man ap kaklu. Atsprādzēju ķēdīti un ieslidināju rotaslietu kleitas kabatā.

Un atvēru durvis.

– Mani sauc Džeraldīne Olveiza, – bilda visai klīrīga izskata sieviete brūnā kleitā un tādas pašas krāsas cimdos. – Es esmu apmetusies kaimiņu kajītē. Dzirdēju šajā pusē atskanam blīkšķi un norūpējusies gribēju pārliecināties, vai viss ir kārtībā.

Viņai bija neievērojami tumši mati, saņemti uz pakauša. Apaļas brillītes. Lieliski zobi. Un man viņa acumirklī iepatikās.

– Jā, viss ir labākajā kārtībā, – es atbildēju. – Man nokrita… soma. Jā, soma. Acīmredzot tieši šo troksni jūs dzirdējāt.

Džeraldīne Olveiza pastiepās uz pirkstgaliem (viņa bija maza auguma, taču ne pārlieku sīka) un paskatījās man pāri plecam. – Vai tu ceļo kopā ar ģimeni?

– Dies pasarg, ne! – es attraucu. – Mani vecāki patlaban atrodas Mongolijā ekspedīcijā. Medī skudrulāčus. Es atgriežos Anglijā pavadīt vasaru pie vecmāmiņas. Viņa ir īsts nezvērs.

– Tu droši vien uzskati mani par šausmīgi uzbāzīgu cilvēku, jo klauvēju pie durvīm un pratinu tevi, – visnotaļ lēnprātīgi atzina mis Olveiza.

– Jā, mīļā, tieši tā es uzskatu.

Mis Olveiza iesmējās. Dīvaini gan.

– Redzi, es, tāpat kā tu, ceļoju viena pati, un tas ir gaužām vienmuļi. Kā tev vārdā?

– Aivija Pokita.

– Tā, Aivija Pokita, mums nāksies būt kompanjonēm visu ceļojuma laiku. Nekas cits neatliek.

Un tā arī notika.

Nabaga sieviņa bija rakstniece. Viņas pirmā grāmata “Skotijas un Velsas slavenie spoki” bija pārdota tikai sešdesmit trijos eksemplāros. Pēdējā gada laikā viņa ceļoja apkārt pasaulei, lasīdama šausmīgi nepopulāras lekcijas, un rakstīja jaunu grāmatu par zudušajiem mītiem un leģendām – nolādētām relikvijām, zudušām pasaulēm, atriebīgiem dieviem un vēl visu ko citu. Tagad mis Olveiza atgriezās Anglijā, lai aprūpētu slimo māti. Mana jaunā draudzene bija jauka, patīkama un baismīgi apnicīga sieviņa. Bet, būdama pēc dabas nesavtīga – jo man piemīt misionāra iedzimtais instinkts –, es darīju visu, lai viņa justos jautri.

Pirmajā ceļojuma vakarā pēc mokoši vieglām vakariņām (pēc pārdzīvotās bezsamaņas man bija modusies nelielas armijas cienīga apetīte) mēs ar mis Olveizu mēnesnīcā pastaigājāmies pa augšējo klāju. Mēs apspriedām manu vecāku daudzos piedzīvojumus. Viņi bija karšu sastādītāji. Ceļoja uz vistumšākajiem zemeslodes nostūriem, atzīmēdami kartē nepazīstamās ielejas, aizas un kalnus. Viņi bija ceļojuši visur. Izdarījuši visu. Izrakuši mūmijas Ēģiptē. Izcirtuši takas Amazones džungļos. Mis Olveizu viņu piedzīvojumi ārkārtīgi aizrāva. Mani – arī. Galu galā, es pati tos dzirdēju pirmo reizi.

Jā, jā, melot nav labi. Bet citādi es nevarēju. Par saviem īstajiem vecākiem man nekādu ziņu nebija. Zināju vienīgi to, ka nepazīstama sieviete – drūma izskata lēdija – piecu gadu vecumā mani bija atvedusi uz Heringtonas Negribēto bērnu patversmi un atstājusi. Pirmās atmiņas dzīvē man ir tikai par bāreņu patversmi, par gadiem pirms tam prātā ir vienīgi neskaidri tēli. Taču es esmu pārliecināta, ka manas dzīves pirmsākumi bijuši pārpilni pārsteidzošiem piedzīvojumiem.

– Tu savus vecākus noteikti augstu vērtē, – nopietni sacīja mis Olveiza. – Tieši tādēļ es tik gauži alkstu atgriezties Anglijā, lai redzētos ar savu nabaga māti. Viņa ir smagi slima. – Sieviete apstājās un uzlika rokas uz margām. Tālumā uz jūras melnās virsmas rotaļājās pienaini balta mēnesgaisma. – Vai gribi, lai atklāju tev noslēpumu, Aivij?

– Uzstājīgi vēlos to dzirdēt, – es attraucu.

– Parīzē es iegādājos mātei ļoti īpašu dāvanu, – viņa čukstēja. – Briljanta gredzenu. Mans tēvs nevarēja atļauties viņai tādu gredzenu sagādāt. Bet māmiņa allaž tādu vēlējās.

– Vai tas bija apstulbinoši dārgs? – es jautāju.

– Jā, satriecoši, – atteica mis Olveiza. Viņa pieliecās man tuvāk. – Vai tu varētu man palīdzēt, Aivij? Es nekādi netieku gudra, kur varētu briljantu noslēpt jūras brauciena laikā. Nu, tādā vietā, kur neviens neiedomātos ieskatīties. Man tas nemaz nepadodas.

Es aplaidu skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās.

– Man gan nevajadzētu jums, mis Olveiza, to stāstīt, – es klusītēm ieteicos. – Bet es pati vadāju līdzi briljantu.

Ļoti retu. Unikālu.

– Vai patiesi? – rakstniece redzami samulsa.

– Par to nezina neviens, – es skaidroju. – Pat kuģa kapteinis ne.

Jā, iespējams, nebija prātīgi stāstīt par dārgakmeni. Taču cilvēku pazīšana ir mana stiprā puse, un es redzēju, ka mis Olveizai varu uzticēties. Viņa rakstīja grāmatas, un tādi cilvēki taču nevar būt bīstami!

– Kā tu pie tāda tiki? – mana draudzene dedzīgi vaicāja.

– Man to iedeva kāda veca, resna hercogiene, – es paskaidroju. – Mēs bijām trakoti tuvas. Pirms nāves viņa izteica vēlēšanos, lai es personiski nogādāju briljantu Baterfīldpārkā un ielieku Matildei Baterfīldai rokās. Šo uzdevumu hercogiene uzticēja man un nevienam citam.

– Tad jau tu aptver, cik satraukta esmu, nēsādama līdzi tik vērtīgu mantu, – teica mis Olveiza. Viņa aplaizīja lūpas (kuras acīmredzot bija sasprēgājušas vējā uz jūras). – Kā gan tu izprātoji, kur paslēpt hercogienes kaklarotu?

– Ko tur daudz prātot, mīļā, – es jautri bildu. – Es to visu laiku nēsāju līdzi.

Mis Olveizas vientiesīgās actiņas uzdzirkstēja.

– Tu nēsā līdzi Pulkst… – Sieviņa pēkšņi ieklepojās (jādomā, ka rīklē ieskrēja lapsene vai kāds nešpetns jūras kukainis). – Tu nēsā līdzi briljantu vēl šajā pašā brīdī?

– Jā.

Viņa dedzīgi vērās manī. – Vai drīkstu jautāt, kurā vietā?

Ir nu gan vientiesīga nelga!

Es ieķiķinājos.

– Es to glabāju kabatā, kuru aizšuvu, – es paskaidroju. – Redzat, cik tas ir droši? Dārgakmenim nevarētu piekļūt tā, lai es to nemanītu.

– Bet naktīs? – mis Olveiza prašņāja. – Kur tu to novieto naktīs?

– Zem spilvena, mīļā, – es atbildēju. – Man ir gaužām caurs miegs. Ja kāds to mēģinātu nozagt, es uztrūktos un sadotu tam brutālu sutu. Piedevām es aizbarikādēju durvis.

Man šķita, ka mis Olveiza izskatās nedaudz vīlusies. Bet tas droši vien tikai rādījās. Viņa arvien piedāvājās pacelt noslēpumainības plīvuru (šī mīļā, paļāvīgā tukšprātīgā radība!)

– Vai gribi redzēt manas mātes gredzenu? – vecā sieviete čukstēja.

Jāatzīstas, ka visumā mani dārgakmeņi neinteresē – ja tie nav Pulksteņbriljants. Taču draudzības saišu vārdā es biju spiesta vismaz izlikties aizgrābta.

– Ar lielāko prieku! – es atzinu.

Mis Olveizas kajīte bija tāda pati kā manējā – vienīgi tumšāka, jo to apgaismoja viena vienīga svece uz galdiņa pie gultas. Kad durvis bija kārtīgi aizslēgtas, mana draudzene pieglauda pelēkbrūnos matus, pastūma acenes augstāk uz deguna un dziļi ieelpoja. Tad viņa atvēra ceļojumu somu un izvilka lielu grāmatu par Seno Grieķiju. Uz mirkli nobijos, ka viņa grasās lasīt man priekšā. Par laimi, grāmatas pielietojums izrādījās daudz interesantāks – tajā izdobtā caurumā bija ievietota sarkana kārbiņa. Mis Olveiza to izņēma un rūpīgi atvēra vāku.

– Lūk, te tas ir, – viņa sapņaini bilda.

– Ak, cik skaists! – es iesaucos.

Nebija gan. Tas bija mazs. Un nespodrs. Plāna zelta stīpiņa. Kripatiņas lieluma briljants. Pat putekļi gadās mirdzošāki. Taču mans sirdsdraudzenes pienākums mudināja samelot. Izdvesu visādus “O!” un “Ā!”. Izteicu atbilstošus komplimentus. Uzsvēru, ka viņas māte būs tik priecīga, ka droši vien nomirs aiz laimes. Tas gan nebija glīti teikts, zinot mātes trauslo veselību. Taču mis Olveizu mana sajūsma iepriecināja.

Tomēr drīz smaids no viņas lūpām nozuda.

– Droši vien šis gredzens neizskatās pārāk nozīmīgs, salīdzinot ar tavu briljantu, Aivij. Vai es varētu?.. – Viņa papurināja galvu. – Nē, man nepieklātos to lūgt. Tas būtu šausmīgi nepieklājīgi.

– Kas tieši? – es vaicāju.

– Es gribēju pajautāt, vai drīkstētu to apskatīt, – viņa kautrīgi bilda. – Lūdzu, piedod. Man nevajadzēja tev to lūgt.

Protams, es biju zvērējusi dārgakmeni nevienam nerādīt. Vismaz ne līdz dzimšanas dienas viesībām. Bet mis Olveiza bija tik maiga, patīkama nejēga. Kāds ļaunums celsies no tā, ja viņa uzmetīs tam aci?

– Panāciet tuvāk, un es jums parādīšu, – es klusi aicināju.

Turēdama rokas aiz muguras, mis Olveiza virzījās man tuvāk.

– Tikai tad, ja tu patiešām tā gribi, – viņa sacīja ar sirdi plosošu spraigumu.

Kad pagriezos un raudzīju atrast uz galdiņa šķēres, ar ko atgriezt aizdiegto kabatu, jutu viņas elpu sev uz skausta.

– Tu, Aivij, pat neapjaut, cik daudz man tas nozīmē, – dzirdēju viņu sakām. – Un tu to nekad arī neuzzināsi.

– Nevajag tā uzbudināties, mīļā! – es aizrādīju, citu pēc citas vērdama vaļā atvilktnītes. – Tas ir tikai nieka briljants. Lai gan nenoliegšu, ka man uz krūtīm tas izskatījās visai krāšņi.

Pagriezos pret mis Olveizu un ieraudzīju viņu stāvam ar paceltu roku. Priekšmets sievietes rokā iezaigojās sveces gaismā un uz brīdi mani apžilbināja. Tas šķēla gaisu. Tieši man virsū. Es nepagūtu atvairīties. Es pat nesarāvos. Bet tikpat pēkšņi mis Olveiza sastinga. Roka palika pacelta gaisā. Šķēres bija pavērstas ar aso galu man pret krūtīm. Skats bija visai satraucošs.

– Mis Olveiza?

Nabaga radība izskatījās šausmīgi apstulbusi. Pāri lūpām pārspruka sīks vaids. Pirksti, kas turēja šķēres, atslāba. – Ko… ko tu teici?

– Piesargieties ar šķērēm, mīļā! – es brīdināju, saraukusi uzacis.

Mis Olveiza nosarka. Paskatījās uz šķērēm, ko turēja rokās.

– Apžēliņ! Jā, protams! Es tās atradu uz rakstāmpults. Tik ļoti gribēju tev tās pasniegt, ka gandrīz… Ak, Aivij! Man šausmīgi žēl. Tas laikam visa šī uztraukuma dēļ.

Es izņēmu šķēres viņai no rokām. – Jā, mīļā, jūs esat tik briesmīgi viegli satraucama.

– Aivij, vai tu teici, ka esi uzlikusi rotaslietu kaklā?

Es pamāju un sāku ārdīt diegu, ar kuru bija aizšūta kabata.

– Tikai uz mirkli. Nebiju domājusi, ka tas izraisīs ko sliktu. Tiesa, tad es zaudēju samaņu. Atceros vienīgi to, ka dzirdēju jūs klauvējam pie durvīm.

– Es… es nevaru noticēt, – viņa nomurmināja.

– Nē, viss ir kārtībā, nudien! – es jautri teicu. – Dārgakmens netika bojāts. Es jau sacīju, ka tas bija tikai uz īsu brīdi.

Mis Olveiza skopi pasmaidīja. – Tu, Aivij, patiesi esi pārsteigumu pilna.

Kad diegs bija atārdīts, es mēģināju izcelt no kabatas kaklarotu. Piepeši mis Olveiza sagrāba mani aiz plaukstas locītavas. Diezgan ciešā tvērienā.

– Pagaidi! – viņa pavēlēja.

– Kas īsti noticis, mīļā? – es jautāju.

– Es dzirdu aiz durvīm balsis, – brīdināja mis Olveiza, pamezdama skatienu uz durvju pusi.

– Tur noteikti garām pagāja pasažieri. – Šajā brīdī es jau visnotaļ dedzīgi kāroju parādīt dārgakmeni mis Olveizai, cerēdama, ka viņa varētu burtiskā nozīmē uzsprāgt no satraukuma (tas būtu baismīgi traģiski, bet vienlaikus trakoti izklaidējoši). – Neraizējieties, mīļā! Mums pilnīgi nekas nedraud.

Taču mis Olveiza tā nedomāja. Vēl pirms īsa brīža viņa gluži vai tecināja siekalas, alkdama redzēt dārgakmeni, bet nu pat atteicās tam uzmest acis. Solījās to apskatīt citreiz. Tad aši izvadīja mani no kajītes, ieteikdama labi izgulēties.

– Ak jā, Aivij, – viņa bilda, izstumdama mani gaitenī, – visādā ziņā neaizmirsti aizslēgt durvis. Tev pieder tik rets un vērtīgs briljants, tālab jābūt ārkārtīgi piesardzīgai. Zagļi slapstās vai uz katra stūra. Tu taču būsi uzmanīga, vai ne, Aivij?

Es nepaguvu ne atbildēt, kad mis Olveiza bija aizvērusi durvis.

Nākamajā vakarā pirms vakariņām es devos ēdiena meklējumos. Tik izbadējusies nebiju bijusi vēl nekad mūžā. Dīvainā kārtā daži produkti man izraisīja īpaši lielu kāri. Man bija radusies agrāk neapjausta apetīte uz kartupeļiem. Zaļiem. Arī kāpostiem. Diemžēl tukšajā tējas zālē es atradu vienīgi pusi zemeņu krēmkūkas un divus apkaltušus plāceņus. Taču pat tie bija visai gardi.

Kad nokāpu lejā atsvaidzināties, ieraudzīju ko savdabīgu un apstājos kā zemē iemieta. Iegājusi šaurajā gaitenī, kas veda uz manu kajīti, es gaiteņa galā pamanīju mis Olveizu. Viņa stāvēja ar muguru pret mani. Pieliekusi galvu. Acīmredzot viņa sarunājās ar kādu. Un viņai priekšā atradās neliels stāvs, ģērbies brūnā talārā ar kapuci. Mis Olveiza daļēji aizsedza sarunbiedru, taču man šķita, ka abi ir iegrimuši sarunā. Mis Olveiza un mūks. Ļoti sīka auguma mūks.

– Mis Olveiza? – es uzsaucu.

Sieviete pacēla galvu un, enerģiski vēzējot roku, pagriezās – un tajā brīdī kapucē ģērbtais stāvs šķita izgaistam līdz ar viņas svārku švīkstu. It kā izkūpēdams gaisā. Šausmas, cik neparasti!

Mis Olveiza steidzās man klāt.

– Tu esi bāla, Aivij, – viņa teica. – Kas tev atgadījies?

– Ar ko jūs sarunājāties, mīļā?

– Es? Sarunājos? – mis Olveiza pasmaidīja un atmeta ar roku. – Ak tas? Tikai kāds nomaldījies pasažieris. Es pastāstīju, kā atrast viņa kajīti.

– Viņš bija gaužām ērmoti ģērbies, – es teicu.

– Tiešām? – Mis Olveiza ieķērās man elkonī, un mēs sākām iet. – Man, Aivij, visi pasažieri šķiet gluži vai vienādi.

– Bet viņam mugurā bija viduslaikiem raksturīga mantija, – es uzsvēru. – Un viņš bija šausmīgi maza auguma.

Mis Olveiza apstājās. Pataustīja man pieri. Un, stipri norūpējusies, sarauca uzacis.

– Tu izskaties pagalam nelāgi un arī klāsti visādas aplamības. Vīrs, ar kuru es sarunājos, bija ģērbies smokingā, – viņa paskaidroja un bēdīga pamāja. – Aivij, baidos, ka tevi ir piemeklējusi smaga jūras slimība. Visizplatītākie tās simptomi ir halucinācijas – tu acīmredzami ciet no šādām vīzijām – un pēkšņas izmaiņas apetītē. Vai neesi ievērojusi ko neparastu savos ēšanas paradumos?

Protams, ka biju ievērojusi – mežonīgu izbadēšanos un tamlīdzīgi.

– Ne gluži, mīļā.

– Tu esi pietvīkusi, un piere ir briesmīgi karsta, – mis Olveiza pavēstīja.

Tiešām? Jāatzīst, ka visas pazīmes patiešām bija novērojamas. Cietu no baismīga izsalkuma un piedevām biju no zila gaisa uzbūrusi punduri kapucē!

– Iespējams, jums taisnība, mīļā, – es bildu, kad devāmies pa kāpnēm uz ēdamzāli.

Pie vakariņu galda mis Olveiza izrādīja neapvaldītu interesi par manām iecerēm. Ne tikai par man uzticēto uzdevumu nogādāt Pulksteņbriljantu Matildei Baterfīldai. Viņa interesējās arī par to, kur Londonā dzīvo mana vecmāmiņa (pirmīt biju ieminējusies, ka vispirms apmetīšos pie Pokitu vecmāmiņas un tikai tad došos uz Baterfīldpārku). To bija samērā grūti pastāstīt, jo man vecmāmiņas vispār nebija.

Dabiski, nācās fantazēt.

– Vecmāmiņai pilsētā pieder vairāki īpašumi, – es skaidroju. – Nekad nevar droši zināt, kurā viņa sadomājusi pārlaist nakti. Vecmāmiņa nav īsti pie pilna prātiņa, tomēr mēs viņu karsti mīlam.

Mis Olveiza acīmredzami nobažījās. Bet tikai uz brīdi.

– Es taujāju vienīgi tāpēc, ka uz dažām stundām ieradīšos Londonā, lai tiktos ar savu izdevēju, – viņa stāstīja. – Es mīļuprāt tevi apciemotu.

– Tas būtu burvīgi, mīļā, – es atteicu, – taču nekas nesanāks. Vecmāmiņa necieš viesus.

Draudzene iedeva man sava izdevēja adresi un burtiski lūdzās, lai es nosūtu turp adresi, kurā esam apmetušās, kolīdz ierodos. Es nosolījos tā arī darīt.

Nākamajā rītā īsi pēc saullēkta Britannia izslīdēja cauri biezās miglas segai uz sauszemes pusi. Lielajam kuģim bija paredzēts noenkuroties Karaliskajā Alberta piestātnē, un mis Olveiza, šķita, baidījās no manis šķirties. Sieviete bija uzcirtusies savā greznākajā tumši sarkanajā kleitā, taču kalsenajā sejiņā jautās gurdums un nomāktība. Man par izbrīnu, viņa atzina, ka es izskatos nogurusi un lūdza mani uzkavēties dažas dienas Londonā un atpūsties. Atkal atkārtoja, lai es aizsūtu viņai vēstulē adresi, kur būšu apmetusies.

Mēs stāvējām plecu pie pleca uz klāja un vērojām pilsētu pamazām tuvojamies.

– Varbūt mēs varētu pirms izkāpšanas iedzert salonā tēju? – es piedāvāju, būdama pārliecināta, ka viņa nekavēsies pieņemt piedāvājumu. Taču pārsteidzošā kārtā draudzene atteicās.

– Tiklīdz kuģis būs piestātnē, man jātiekas ar izdevēju, – mis Olveiza paskaidroja. – Viņš alkst uzzināt sīkāk par manu jauno grāmatu, kurā aprakstīti zudušie mīti un leģendas.

Tur mūsu ceļi šķīrās. Mis Olveiza raudāja. Es izlikos, ka raudu. Cik aizkustinoši! Aizritēja stunda, un man rokā bija audekla soma, kabatā – Pulksteņbriljants un acu priekšā Londona. Gatavodamās nokāpt piestātnē, es pagriezos un vēl beidzamo reizi pārlaidu skatienu kuģim. Patiesi krāšņs! Uz trapa drūzmējās pasažieru rinda. Es ieņēmu vietu rindā, taču tā virzījās mokoši lēni. Paraudzījos lejup un pamanīju blīvajā pūlī virzāmies melnu karieti ar četriem zirgiem. Tā spēji pagriezās un apstājās pie termināļa sānu sienas. Kučieris bija uzvilcis cepuri zemu virs acīm. Tas viss bija gaužām interesanti. Es brīdi lūkojos turp, gribēdama redzēt, kas no karietes izkāps. Bet tās durvis palika aizvērtas.

Kad rinda atsāka kustēties, es virzījos līdzi priecīgi satrauktajiem pasažieriem, kas kāpa krastā. Nebūtu vairs veltījusi melnajai karietei ne mazāko vērību, ja vien manu skatienu nepiesaistītu kas tumši sarkans tās tuvumā. Kleita. Tumši sarkana kleita. Tādā tērpusies sieviete raitiem soļiem devās lielās melnās karietes virzienā. Lēdijai sarkanajā kleitā bija pavadonis. Es apstājos un, neatraudama ne acu, pētīju gājējus. Kad abi nonāca pie karietes, durtiņas atvērās. Pirmais karietē iekāpa sīkais stāvs brūnajā talārā ar kapuci, kuru bija redzējusi uz kuģa klāja.

Tam steidzīgi sekoja mis Olveiza.