Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 12

VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1583. GADA JANVĀRIS

Mums vajadzēja būt laimīgiem. Un mēs gandrīz tādi bijām.

Kad apprecējāmies, tu vēl biji maza pelīte man vēderā. Par tevi zinājām tikai mēs ar tavu tēvu, kaut gan man šķiet, ka arī tava vecmāmiņa kaut ko nojauta.

Viņa uzstāja, lai dzīvojam šajā namā, bet pati pārcēlās pie savas meitas Donnas, kura nupat bija laidusi pasaulē dvīņus. Vecmāmiņa mums atstāja visu – veikalu, maskas, veidnes, krāsas, spalvas un kristālus, vairumu mēbeļu, pat savu gultu. Man bija viss, par ko sapņoju, pat paklājs, ko vajadzēja izdauzīt tīru uz veļas auklas virs ielas.

Tomēr ik reizi, kad nostājos pie loga un palūkojos uz kurtizānes dārzu, es jutu pavēderi sažņaudzamies kaunā.

Mēs nebijām bagāti, ne jau tā kā viņa, kam piederēja grezns nams, pašai sava gondola, skaisti tērpi un kalpotāji. Tomēr dažus mēnešus pēc kāzām es aiznesu līdz viņas durvīm visu saimniecības naudu, ko izdevās ietaupīt, un mēģināju atdot to viņai. Reiz viņa teica, ka par visu ir jāmaksā.

Kurtizāne salti uzlūkoja mani. – Nauda man nav vajadzīga, – viņa sacīja.

– Gribēju tikai jums pateikties. – Arī pateicība man nenoderēs.

– Jūs man palīdzējāt. Lūdzu, ļaujiet pateikties.

– Reiz es kaut ko no tevis vēlēšos, un tu spēsi man palīdzēt. – Viņa ar skatienu noglāstīja manu ieapaļo vēderu. Es nevilšus savilku šalli ciešāk sev apkārt. – Paturi naudu. Drīz tev tā būs nepieciešama.

Pēc šīs viesošanās pie kurtizānes manī modās kāre pēc zaļumiem. Venēcija manās acīs vairs nebija apburta pilsēta; tā kļuva par saltu, neauglīgu akmens cietoksni. Bija ziema, un gan māju jumti, gan baznīcu smailes tinās pelēkā miglā, kas apslāpēja zvanu skaņas un gondoljeru brīdinājumus. No jūras pūta auksts vējš, kas iekļuva katrā spraugā, un ielās skalojās ledains ūdens, tāpēc mani apavi un tērpa mala vienmēr bija izmirkusi. Es nespēju sasildīties.

Man gribējās pamielot acis ar skatu uz zaļām pļavām. Es vēlējos apsēsties zaļā zālē un veldzēties zaļa koka paēnā. Gribēju ēst vēsus, zaļus salātus. Es ilgojos pēc rukolas, sajauktas ar olīveļļu un Parmas sieru, pēc kausētā sviestā mērcētiem sparģeļiem un salātiem, kuros sajaukti saldie un rūgtie zaļumi. Viskvēlāk es alku pēc zivju un pētersīļu zupas.

Kad pārvācos uz istabām virs masku veikala, es turēju guļamistabas slēģus aizvērtus, lai neredzētu kurtizānes dārzu. Tagad es visu dienu sēdēju pie loga un vēroju mūžzaļos rozmarīna krūmus ap dobēm, kurās vēl joprojām, par spīti aukstumam, auga sniega rozes un brūngalvītes, zvērenes un lakši, hiamones un burvjulazdas. Kā es alku pēc zvērenēm! Vējš pūta man virsū sniegu, bet es drebēdama sēdēju, ietinusies biezā, brūnā šallē, un lūkojos uz kurtizānes dārzu. Alesandro ienāca istabā un lūdzās, lai apguļos, bet es paliku pie loga līdz tumsai un tikai tad ļāvu, lai viņš mani pieceļ un palīdz aiziet. Viņš noguldīja mani un apsedza, pielika pie kājām akmens trauku, pilnu ar karstu ūdeni, un pāri vēl pārvilka vecu, izbalojušu pārklāju, bet man tik un tā nebija silti.

Un nekas nepamodināja manu apetīti.

Vecmāte noklakšķināja mēli un klusi sarunājās ar manu vīru blakus istabā. – Bērns nespēs pienācīgi augt, ja māte neēdīs, – viņa sacīja. Alesandro tirgū meklēja kaut ko, kas varētu mani iekārdināt. Tomēr bija ziema, un ēdiena trūka. Es novājēju un kļuvu bāla.

Gavēnis vēl nekad nebija šķitis tik ilgs. Alesandro teica, ka pat pele apēd vairāk nekā es. Viņš man nopirka gaļu, aizgāja pie miesnieka uz geto, kaut gan viņam draudēja piespiedu izvadāšana pa pilsētas laukumu ar kaklā pakārtu jēra stilbu. Viņš gandrīz raudāja, kad es novērsos un atteicos gaļu ēst.

Sākās pavasaris, kurtizānes dārznieki ar lāpstām aizvāca sniegu un attina maisaudeklus no kokiem. Es pacēlu galvu, lai visu redzētu labāk. Dažu turpmāko dienu laikā viņi iedēstīja sēklas, un drīz virs nupat uzraktās zemes pletās smalka, zaļa migliņa. Es to vēroju, mocīdamās ilgās. Katru dienu kurtizānes dārzā atdzīvojās zaļumi. Es pazinu pētersīļus, maurlokus, zvērenes, krešu lapas, pienenes – cik dīvaini, ka tādu ziedu audzē bagāta sieviete! – un skaisto pulkstenīti, ko mana māte dēvēja par rapuncelu un no kuras varēja pagatavot gardus salātus.

– Man kaut kas no tā jāapēd, citādi nomiršu, – es teicu Alesandro.

Viņš košļāja apakšlūpu un savilka plaukstas dūrēs, un, kad ieradās vecmāte – bērns kavējās, un viņa satraucās, – Alesandro viņai atkārtoja manus vārdus.

– Ļauj viņai ēst to, ko viņa vēlas, – vecmāte ieteica. – Vai nezini, ka bērns cietīs, ja mātes alkas netiks piepildītas? Nekad nedrīkst biedēt vai apbēdināt grūtnieci, jo viņas iztēle kropļos bērnu. Ja viņa grib pienu un nedzer to, bērns piedzimst ar baltiem matiem. Ja mātei priekšā izlec zaķis, bērnam būs zaķalūpa. Ja nedosi viņai pētersīļus, tava bērna seju izķēmos dzimumzīme pētersīļa lapas veidolā. Piemini manus vārdus!

Es gulēju un klausījos lietus lāšu pakšķos pret slēģiem, ar rokām aptvērusi silto, piebriedušo vēderu. “Kas tu esi?” es domās jautāju. “Kāda maza dzīvībiņa trīsuļo manī? Vai esmu tevi nolādējusi, izmantojot burvestību, lai panāktu tava tēva mīlu?”

Alesandro atgrūda durvis tā, ka tās nobūkšķēja, un nostājās tajās, izmircis slapjš, bet viņa acis līksmē mirdzēja. Rokās viņš turēja svaigas, zaļas lapas. – Lūk, es tev saplūcu šos. Dārza durvis bija pamestas vaļā. Laikam kāds aizmirsis tās pievērt. Es ielavījos iekšā, paķēru šos un skrēju prom.

Es ar grūtībām piecēlos un atbalstījos pret elkoni. Līdz šim nesapratu, cik vārga esmu.

– Pagaidi, es tūlīt visu sagatavošu. Ar eļļu, citrona sulu un sāli. Būs ļoti gardi.

Alesandro teica taisnību. Es kāri ēdu zaļumus, jūsmodama par kraukšķīgajiem kumosiem un piepešo, negaidīto rūgtumu. Pēc tam Alesandro man atnesa zivju zupu, kurā sabērtas vairākas saujas pētersīļu. Es visu apēdu un smaidīdama iemigu.

Naktī man cirkšņos iedūrās asa sāpe. Es iekliedzos un mēģināju piecelties, pārliecoties pār piebriedušo vēderu. Sāpes pagaisa, atgriezās, pagaisa, atgriezās, un katru reizi tās nāca straujāk, spēcīgāk, skaudrāk. Atausa diena, bet es tik tikko to pamanīju. Alesandro darīja visu iespējamo, lai man palīdzētu, bet kaut kas nebija labi. Mans bērns – tu, mana piccolina – nevēlējās dzimt.

Dienas gaisma pārvērtās par vīģes nokrāsas krēslu. Ieradās vecmāte un centās atvieglot manas ciešanas. Es jutos kā slīkstot, un melni sāpju viļņi šļācās man pāri. Pusnaktī es satvēru Alesandro roku. – Es mirstu. Palīdzi man!

– Kā? – Alesandro izmisis vaicāja.

– Man vajag…

– Ko?

– Vēl…

– Vēl salātus? Vēl pētersīļus?

– Runā, ka pētersīļi remdējot dzemdību mokas. – Vecmāte apslacīja manu sāpēs savilkto seju ar rožūdeni. – Bet kur lai tos dabūjam nakts vidū?

Alesandro noskrēja lejā pa kāpnēm. Es gandrīz nepamanīju, ka viņš aiziet, jo gremdējos savā liesmu un sāpju ellē. Pēc kāda laika viņš atgriezās, rokā sažņaudzis sauju zaļumu. – Atradu!

Vecmāte uzvārīja zaļās lapas uz mazās plīts, un drīz jau bija gatava tase ar tumši zaļu šķidrumu. Alesandro mani piecēla, lai es varētu to izdzert. Šķidrums bija rūgts, mokoši rūgts, bet es noriju to visu. Drīz piedzimi tu, mana mīļā margrietiņa. Tu ienāci šai pasaulē, strauji ieelpoji un sāki kliegt, un es vienlaikus smējos un raudāju, nespējot noticēt šim brīnumam, ko paveikusi mana miesa.

Kad vecmāte tevi nomazgāja, mēs atklājām, ka tev ir ugunīgas matu cirtas.

– Tāpat kā mātei, – Alesandro sacīja, turēdams tevi lielajās plaukstās.

– Un lūk, te ir maza dzimumzīmīte kā pētersīļa zariņš. – Vecmāte norādīja uz mazu, sarkanu plankumu tev uz krūtīm tieši virs sirds. – Ja tu neatnestu sievai pētersīļus, tā noklātu visu bērna seju.

Viņa pastiepa roku, lai saņemtu naudu, sameklēja visas savas mantas un devās mājās. Alesandro apgūlās man blakus un apskāva mūs abas. – Pascadozzia, – viņš bikli ieminējās, kad debesīs virs pilsētas jau sārtojās ausma. – Viņa gaidīja mani dārzā. Man ir ļoti žēl.

Es biju pārgurusi un neko nesapratu. – Par ko tu runā?

– Tā sieviete… netikle, kuru dēvē par La Strega Bella. Es nozagu lapas no viņas dārza iepriekšējā naktī, kad teici, ka nomirsi… un atgriezos arī šonakt, lai nozagtu vēl. Viņa mani gaidīja.

Mani pārņēma saltas bailes. Es piecēlos sēdus, sāpēs saviebusies, un ielūkojos savam vīram acīs. – Kas… kas notika?

– Viņa teica, ka esmu zaglis. Draudēja mani apsūdzēt, un es varēšot priecāties, ja mani nepakārs. Es lūdzos. Sacīju, ka tu mirsti un bērns ies bojā kopā ar tevi. Viņa atbildēja, ka vārdi esot tukša skaņa un man paveikšoties, ja man tikai nocirtīs rokas. Mani pārņēma izmisums. Es metos ceļos viņai pie kājām un lūdzu žēlastību. Viņa teica…

Alesandro aprāvās un ilgi klusēja. Es dzirdēju tikai vēja šalkas un tavu kluso čāpstināšanu man pie krūts.

– Kas notika? – es jautāju.

– Viņa teica, ka mani atbrīvos, ja es viņai apsolīšu bērnu. – Bērnu? – Es palūkojos uz tavu mīļo, mazo galviņu, ko sedza burvīgas sarkanas cirtas, un piespiedu tevi ciešāk sev klāt.

Alesandro pamāja. – Man ir ļoti žēl. Nezināju, ko citu darīt. Tu gulēji uz nāves gultas. Ja tu nomirtu, aizietu bērns, un arī es mirtu vai tiktu drausmīgi sakropļots un nespētu strādāt, lai uzturētu sevi vai tevi. Tāpēc… – Viņš atkal pieklusa. Es neko neteicu, tikai gaidīju, asarām jau ritot pār vaigiem. – Tāpēc es piekritu, – viņš nedzīvā balsī noteica. – Kurtizāne ļāva man paņemt lapas, ko biju saplūcis, un ļāva man atgriezties šeit, pie tevis. Un viņa teica… ak, es nesaprotu, bet viņa teica, ka par visu ir jāmaksā un tev pienācis laiks maksāt. Par ko viņa runāja?

Es spēju vienīgi raudāt un spiest tevi sev klāt.

Nākamajā dienā Selēna Leonelli ieradās, lai tevi paņemtu, bet es neizlaidu tevi no rokām. Es lūdzos: – Ļaujiet man vēl pabūt kopā ar meitu, lūdzu, lūdzu! Es darīšu visu, ko vēlēsieties.

Viņa ar vienu pirkstu noglāstīja tavas mirdzošās matu cirtas. – Drīksti palikt kopā ar bērnu septiņus gadus, bet apsoli, ka pēc tam man viņu atdosi. Es būšu viņai mātes vietā. Sargāšu viņu no visa ļaunā; par to vari nesatraukties.

Septiņi gadi šķita ilgs laiks. Pa septiņiem gadiem varētu notikt jebkas. Tāpēc es piekritu. Tagad septiņi gadi ir aizritējuši, un viņa atnākusi pēc tevis…

VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1590. GADA APRĪLIS

Paskalīna pieliecās un noguldīja galvu uz spilvena blakus meitai. Abu rūsganās cirtas savijās, elpa saplūda. Margarita bija iemigusi, bet neizlaida īkšķi no mutes.

– Mana meitiņa, mana margrietiņa, – Paskalīna čukstēja. – Es atsakos tevi zaudēt. Tas nav iespējams.

Viņa brīdi raudāja, pirms piecēlās un piegāja pie loga. Nakts bija skaidra un mēness gaismas pielieta. Kurtizānes dārzs un pils šķita veidota no dzelzs un sudraba režģu vijumiem. Paskalīna tos vēroja, no visas sirds vēlēdamās, kaut viņas rokās būtu vara izsaukt uguni un pārvērst pelnos visu, ko viņa ienīda. Tomēr melnajās debesīs neparādījās dūmi. Liesmas nepiešķīra košu krāsu melnbaltajai ainavai. Viss bija kluss un stings.

“Man jāglābj meita,” viņa nodomāja.

Viņu piepeši pārņēma vājums, un viņa pieliecās, ar abām rokām turēdamās pie palodzes, un nolaida galvu. Kad reibonis atkāpās, Paskalīna pacēla galvu un ieraudzīja balto, zvanam līdzīgo sievietes stāvu mēness apspīdētajā dārzā. Viņa lūkojās augšup, uz Paskalīnu. La Strega. Netikle. Ragana.

Paskalīna aizcirta slēģus, bet bija jau par vēlu. Ragana viņu ieraudzīja.

Viņa stāvēja nekustīga. Mēness gaisma iespiedās caur slēģiem, nokrāsojot viņas seju un augumu ar baltām un melnām svītrām. Varbūt, ja viņa nekustēsies un pat neelpos, viņai izdosies sastindzināt laiku. Margarita mūžam gulēs mierpilnā miegā, iebāzusi īkšķi mutē. Alesandro mūžam gaidīs savu sievu gultā. Viņu māja peldēs mazā, apburtā burbulī ārpus laika un jebkādām briesmām.

Atskanēja pilsētas zvani, atzīmējot pusnakti. Paskalīna spēji ievilka elpu. Zeme šķietami sasvērās viņai zem kājām. Viņa akli izstiepa rokas, sagrīļojusies spēra soli uz priekšu. Laiks traucās tālāk.

Paskalīna nokrita ceļos pie meitas gultas. Gaisma bija pietiekama, lai viņa saskatītu Margaritas sejas izliekumu, pie vaigiem noslīgušās skropstas, rūsganos matus, kas klājās pār spilvenu. Paskalīna pielieca galvu un noskūpstīja Margaritas mazo, mīksto rociņu.

Caur balto apsēju sūcās asinis, veidojot traipu uz Margaritas pirksta gala gluži kā nejauši izspraukušos ziedu. Vai arī pētersīļa zariņu.