Читать книгу Meitene bez pagātnes - Ketrina Krofta - Страница 7

2014. gads

Pirmdien es devos uz Fulemu. Biju pieteikusies vizītē pie dakteres Redfīldas, un droši vien es būtu to pārcēlusi, kā parasti, ja ne kartīte un fotogrāfija. Es varēju iznīcināt pierādījumus, mēģināt sev iestāstīt, ka nekas nav noticis, taču izdzēst atmiņas bija neiespējami.

Dodamās uz priekšu pa Fulemas Palasroudu, es mēģināju atcerēties pēdējo reizi, kad biju ieradusies vizītē pie dakteres Redfīldas. Kā caur miglu atminējos, ka biju ģērbusies vaļīgā krekliņā, tāpēc ka tas visu laiku slīdēja nost no pleca, un es to pastāvīgi savilku augšup, tāpēc tas acīmredzot bija noticis vasarā. Bet nu jau tuvojās gada nogale. Vai viņa uzreiz redzēs man cauri? Vai sapratīs, ka šoreiz esmu ieradusies tikai tāpēc, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kuram es varēju ieminēties par notiekošo? Tomēr es nedomāju, ka tam būtu kāda nozīme. Viņa nebija nekāda draudzene, par kuras jūtām man vajadzētu raizēties: viņai maksāja par klausīšanos.

Mani allaž pārsteidza fakts, ka daktere Redfīlda strādāja mājās, ielaižot cilvēkus savā privātajā ģimenes mājoklī. Tā bija skaista trīsstāvu māja ar terasi Rigolroudā, un, ja tā piederētu man, es nelaistu tādus cilvēkus kā es tai ne tuvumā. Viņa strādāja apakšstāva istabā, kas bija pārvērsta par kabinetu, taču pārējās istabas bija saskatāmas no ārdurvīm. Vai gan tādējādi varēja atturēt kādu no došanās tālāk, ielūkojoties viņas dzīvē?

Man negribējās ne domāt par to, cik daudz mamma maksā par šiem seansiem. Es tos biežāk vai retāk apmeklēju desmit gadus un zināju, ka mamma ir iegrābusies tēva atstātajā mantojumā. Daudzas reizes centos viņai iestāstīt, ka man nekas nekaitēs arī bez dakteres Redfīldas, taču mamma neklausījās. Seansi notika vien reizi mēnesī – vismaz tā bija paredzēts –, tomēr tie krājās neapmeklēti, tāpēc es raizējos par to, kā viņai izdodas savilkt kopā galus. Taču mamma nekad par to nerunāja. Viņasprāt, finanšu jautājumi nebija nekas tāds, ar ko apgrūtināt bērnu. Pat tad, ja šis bērns jau bija pieaudzis un atbildīgs par visu slikto, kas dzīvē bija noticis.

Daktere Redfīlda jau stāvēja durvīs, vērodama mani nākam tuvāk pa taciņu. Kā allaž viņa bija nevainojami ģērbusies, šoreiz zīmuļsvārkos un jakā un apsējusi ap kaklu skaistu melnbaltu šalli. Nebiju spējusi noteikt viņas precīzo vecumu, taču viņai varēja būt pāri piecdesmit gadiem, un viņa bija ģērbusies labāk par mani. Manas drēbes nebija noplukušas: tās bija neizteiksmīgas. Džinsi, vaļīgi sporta krekli vai džemperi, zābaki vai sporta kurpes. Nekā tāda, kas liktu man izcelties, bet arī nekā tāda, kas liecinātu, ka esmu nevīža. Galvenais mērķis bija saplūst ar pūli.

– Neraizējies, es te ilgi nestāvu. Ieraudzīju tevi pa logu, – daktere Redfīlda sacīja pasmaidīdama un aicināja mani iekšā. – Priecājos, ka esi atnākusi, Lija. Ir pagājis visai ilgs laiks, vai ne?

Ieskatījos savā rokaspulkstenī, un tas rādīja tikai bez piecām desmit. Taču dakterei Redfīldai nebija iebildumu uzdāvināt man liekas piecas minūtes: viņa bija laipna un uzmanīga, un tas man lika sajusties vēl vainīgākai par to, ka biju atcēlusi tik daudzas vizītes. Sekodama viņai kabinetā, es apsēdos vienā no melnajiem ādas klubkrēsliem, kamēr viņa ķērās pie tējas gatavošanas. Par spīti tam, ka mani apmeklējumi bija tik neregulāri, viņa allaž atcerējās, ka es seansu laikā labprātāk dzeru tēju.

– Tad kā tev klājas? – Viņa apsēdās otrā krēslā un iedzēra malku no savas tases.

Iedomājos, vai viņa gatavo pacientiem dzeramos tāpēc, lai liktu mums sajusties tā, it kā mēs tikai sarunātos, nevis atrastos pie speciālista. Lai kāds arī bija iemesls, tas iedarbojās. Es viņai pastāstīju, ka man klājas labi, taču daktere piemiedza acis un sarauca pieri.

– Vai tu mēdz kaut kur iziet? Satikties ar cilvēkiem? – Ar cilvēkiem viņa domāja vīriešus. Viņa uzskatīja to par problēmu, ka es tik ilgu laiku neesmu pielaidusi nevienu sev tuvumā, tomēr vajadzēja ņemt vērā, ka es jutos ar to apmierināta. Tā bija mana izvēle. Līdz Džūljenam. Taču es negrasījos viņu pieminēt, tāpat kā negrasījos atklāt, ka nedēļām ilgi sēžu interneta portālā, tāpēc ka nekas nebija noticis. Un nekas arī nevarēja notikt.

– Nē, es to nedomāju tādā ziņā. Es vienkārši labi jūtos. Laikam jau tas man nozīmē labu dzīvošanu.

Daktere Redfīlda pamāja, gaidīdama, lai es turpinātu. Viņa ar abām rokām bija satvērusi savu krūzi un sakrustoja kājas, pavērsdama tās pret mani. Viņa neapšaubāmi pārzināja ķermeņa valodu: ikvienu pozu viņa ieņēma apzināti, lai kaut ko panāktu. Taču man nebija iebildumu. Jutos pateicīga par to vien, ka viņa neko nepieraksta. Protams, varbūt daktere Redfīlda to darīja pēc tam; vai gan citādi viņa atcerētos visu par visiem saviem pacientiem? Tomēr viņa vismaz bija pietiekoši pieklājīga, lai pagaidītu, kamēr seanss būs beidzies.

Kad es neko neteicu, viņa turpināja izjautāšanu. – Kā iet pa darbu?

– Viss kārtībā. Es tieku ar to galā. Vismaz tas man nesagādā nekādas problēmas.

Viņa atkal pamāja. – Tu vēl aizvien strādā bibliotēkā? Tas droši vien ir patīkami tādam cilvēkam kā tu, kurš tik ļoti mīl grāmatas.

Mani atkal pārsteidza viņas labā atmiņa, un es iedomājos, vai ir iespējams iemācīties, kā saglabāt prātā vēl vairāk informācijas. Tomēr man tas nelīdzētu: man vajadzēja panākt, lai galvu piesārņotu mazāk informācijas.

– Tas man ļauj dzīvot mierīgi, – es noteicu, sagrozīdamās krēslā. Dakteres jautājumi lika man justies neomulīgi. Viņa to visu jau zināja. Viņa zināja, ka darbs bibliotēkā ir vienīgais darbs, kādu es jebkad esmu darījusi. Ka mani kopš izstāšanās no universitātes nekas cits negaidīja. Tā vien likās, ka šis ir mūsu pirmais seanss un mēs sākam visu no sākuma.

– Un veco ļaužu pansionāts? Vai tu turpini piestrādāt par brīvprātīgo?

Es pamāju. – Cik bieži vien varu. Man patīk tur atrasties un izklaidēt iemītniekus.

Daktere Redfīlda pasmaidīja. Mēs bijām runājušas par manu brīvprātīgās darbu jau agrāk, un viņa bija paudusi savu prieku par šo manu iniciatīvu, un sacījusi, ka tas esot ļoti nesavtīgi. Centos paskaidrot, ka es no tā gūstu tikpat daudz, cik vecie ļaudis, taču viņa man ieteica nebūt tik bargai pret sevi. Ka es darot labu darbu. Biju vēlējusies dakterei pajautāt, vai, viņasprāt, tas izpirka visu, taču biju to noklusējusi, baidīdamās no viņas atbildes.

Pēc veselas mūžības ar līdzīgiem jautājumiem, uz kuriem es atbildēju tikai tāpēc, ka viņa man ļoti patika, daktere Redfīlda pajautāja ko tādu, ko es nebiju gaidījusi, lai gan man būtu vajadzējis to paredzēt. – Vai drīkstu pajautāt, ko tu darīji vakardien? Pēc darba?

Nolūkojos uz viņu, taču daktere izturēja manu skatienu. Viņas acis iepletās, nodemonstrējot man, ka mēs abas skaidri zinām, ko viņa ar to gribējusi teikt. Sākumā es pavilcinājos, bet kāpēc gan biju šurp devusies, ja ne tāpēc, lai lūgtu viņai padomu? Parasti viņa man neteica priekšā, ko darīt, vēlēdamās, lai es pati pieņemtu lēmumus, taču daktere Redfīlda varēja man vismaz dot kādu norādi. Tā nu es viņai pastāstīju par kartīti un fotogrāfiju, un viņa klausījās, noglabādama šīs ziņas kādā mapē savā galvā, lai izceltu tās ārā nākamā seansa laikā.

– Nu, jādomā, ka to varēja izprovocēt datums. Varbūt ar to arī beigsies. – Viņa pabungoja ar pirkstiem pa krūzi. – Tomēr, ja tas turpināsies, man nāksies secināt, ka tas ir kas nopietnāks par mēģinājumu tevi sarūgtināt.

Kādu brīdi es apdomāju viņas teikto. Nebiju vēlējusies apsvērt iespēju, ka tas varētu turpināties. Katrā ziņā ne pēc divpadsmitā datuma. Pasts jau bija pienācis, kad es no rīta devos projām, un tur nekā cita nebija, tāpēc bija viegli sev iestāstīt, ka tas ir beidzies. Taču pēc dakteres Redfīldas vārdiem es vairs nejutos par to tik droša.

– Kā jūs domājat, ko man vajadzētu iesākt?

Viņa paklusēja un iekoda lūpā, pirms atbildēt. – Domāju, ka vēl ir par agru iet uz policiju, tāpēc ka nekas no tā nav uzskatāms par draudu. – Viņa sarauca pieri. – Katrā ziņā nevienam citam. – Viņa varēja man to neteikt, tāpēc ka es nekādā gadījumā neietu uz policiju, pat ja būtu saņēmusi nepārprotamus draudus. Nekad un nemūžam.

Runāšana par šo tematu darīja mani nemierīgu, tāpēc es centos pielikt tam punktu. – Paskatīšos, kas notiks, – es viņai sacīju. – Nav jēgas ar to pārāk aizrauties, vai ne?

Redzēju, ka viņa jūtas vīlusies, taču daktere Redfīlda labi saprata mājienus, tāpēc ātri vien sāka runāt par mammu. Viņas bija vairākas reizes tikušās, pateicoties kopīgai draudzenei, un, cik zināju, labi sapratās, lai arī dakterei Redfīldai nācās ievirzīt attiecības profesionālā gultnē. Taču pat tad, ja viņas būtu kļuvušas par draudzenēm, es viņai uzticētos. Lai arī ne vienmēr vēlējos apmeklēt seansus, es zināju, ka viņa mani nepievils. Par spīti tam, ko par mani zināja.

– Vai tu viņu bieži apciemo? – daktere Redfīlda jautāja, uzlikdama savu krūzi uz rakstāmgalda. Es vēl aizvien turēju savējo, lai arī biju to iztukšojusi jau pirms kāda laika.

– Cik vien bieži varu, – es atbildēju, taču tad pārdomāju. – Tomēr nepietiekoši bieži. – Patiesībā es nebiju redzējusi mammu vairāk nekā divus mēnešus, lai arī viņa dzīvoja Votfordā, nepilnas stundas brauciena attālumā. Parasti mani apmeklējumi notika reizi divās nedēļās, taču pēdējā laikā es tos biju atlikusi, pati nezinādama, kāpēc.

– Skaidrs, – daktere Redfīlda sacīja, un pirmo reizi šajā reizē es pamanīju viņas sejā nosodījumu. Viņa saprata visu, ko biju izdarījusi, taču nespēja man piedot nevērību pret māti. Protams, viņa to nemūžam neteiktu skaļi, taču tas viņai nebija jādara.

– Drīz es pie viņas aizbraukšu, – es aši noteicu. Un jutos pārsteigta, konstatējot, ka saku to visā nopietnībā. Piepeši es sailgojos pēc mammas, lai gan mūsu attiecības bija saspringtas.

Nu bija dakteres Redfīldas kārta mani pārsteigt. – Vai tu kādreiz esi runājusi ar savu māti par notikušo?

Es nebiju gatava šādam jautājumam. Parasti viņa neieminējās par šo tematu tik piepeši, panākot, lai es pati sāktu par to runāt. Tas bija nepareizi. Sagrozījos krēslā, lai iegūtu laiku domu sakārtošanai. – Nē. Man šķiet, ka viņai ir grūti par to runāt. Un es negribu viņu piespiest.

– Bet viņa taču tevi mīl, Lija. Varbūt tev vajadzētu dot viņai iespēju runāt par visu.

– Kā lai es sāku runāt par to, ka esmu sagandējusi viņas dzīvi? – Tas nebija pārspīlējums; es neizrādīju spītību vai bērnišķīgu aizvainojumu. Es biju ienesusi haosu un nekārtību pasaulē, ko mamma allaž bija turējusi tīru un glītu, it kā viņa būtu atbildīga ne tikai par mūsu māju vien.

Daktere Redflīda centās man iegalvot, ka tā nav, taču pat viņa nespēja mani pārliecināt par to, ka es kļūdos. Ieskatījos rokaspulkstenī. Mums bija atlikušas vēl desmit minūtes. Desmit minūtes, kuru laikā viņa vēlēsies runāt ar mani par ko tādu, kas padarīja atkārtotus apmeklējumus sāpīgus. – Vai ir iespējams sadzīvot ar vainas apziņu? – es viņai apjautājos, beidzot nolikdama savu krūzi un tās vietā satverdama somiņas siksnu. – Pat ja tā katru dienu draud mani nožņaugt?

Viņas acis iepletās. Tas, ka es pati biju par to ierunājusies, skaidri liecināja par virzību uz priekšu. – Domāju, ka turēties pie tā ir neveselīgi. Tomēr tavā gadījumā tas ir neizbēgami. – Manā gadījumā. Vai tā viņa to nodēvēja? Vai tā man vajadzēja par to domāt? – Netiesā sevi bargi, Lija. Dzīvo savu dzīvi. Pilnasinīgu dzīvi. Tas ir vienīgais, ko tu vari darīt. Tu nevari izdzēst pagātni, taču vari parūpēties par to, lai tā nenoteiktu tavu nākotni. Ja tu sevi sodīsi, tas neko nemainīs. Un tu esi to darījusi pietiekoši ilgi.

Man gribējās viņai pateikt, ka esmu apmierināta ar to, kā dzīvoju. Tas, ko es darīju, neietekmēja un nesāpināja nevienu cilvēku manā apkārtnē, un es biju brīva tādā nozīmē, ko viņa nekad nesapratīs. Taču es jau biju sākusi par to šaubīties. Pamāju, apliecinādama viņai, ka sākšu ar mammas apciemojumu. Tas bija neliels upuris, taču likās, ka viņa ar to ir mierā.

Kad laiks beidzās, es paspiedu dakteres Redfīldas plaukstu, apsolīdama atnākt pie viņas nākammēnes. Es to vēlējos. Negribēju viņu pievilt, taču kaut kas man lika domāt, ka paies krietns laiks, līdz es te atgriezīšos.

Izgājusi ārā, es kādu brīdi pastāvēju uz ietves, dziļi elpodama un cenzdamās nopurināt no sevis seansa atstātās pēdas. Es allaž tā darīju: tas bija kārtējais rituāls, kuru es nespēju izskaidrot, taču tas man bija nepieciešams pirms došanās mājup. Taču šoreiz, dodamās projām, es nesajutos apskaidrota. Nolēmu šķērsot tiltu pie Austrumu Patnijas stacijas, lai ļautu sev atbrīvoties no manas un dakteres Redfīldas sarunas ietekmes: tā bija atstājusi rūgtenu pēcgaršu manā mutē.

Nostājusies uz Patnijas tilta, es atbalstījos pret margām un noskatījos uz laivām, kas slīdēja garām pa Temzu. Ja tāda vieta vispār eksistēja, tad šis bija mans drošais patvērums. Pēc pārcelšanās uz Londonu man bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai pielāgotos, taču stāvēšana šeit allaž sniedza man mierinājumu. Radās tāda sajūta, it kā es atrastos notikumu epicentrā, simtiem cilvēku ielenkumā, pati būdama neredzama.

Lietus piles sāka krist lejup, kamēr es tur stāvēju, tāpēc nekavējos pārāk ilgi. Biju atprasījusies no darba tikai rīta cēlienā, un man vajadzēja kaut ko ieēst pirms savas maiņas. Biju pateikusi Samai, ka eju pie ārsta, kas bija patiesība, viņai tikai nevajadzēja zināt, par kādu ārstu ir runa. Dodamās projām, es nožēloju, ka izmirkšana lietū nav vienīgais, par ko man vajadzētu raizēties.

Pa ceļam pagāju garām daudziem cilvēkiem, taču vienīgie, kurus es ievēroju, bija tie, kas staigāja, sadevušies rokās, vai gāja apskāvušies, nepievēršot uzmanību lietum. Mēģināju iztēloties, kā būtu atrasties pārī, būt saistītai ar kādu tik cieši, ka viņa dzīve būtu savijusies ar manējo, taču man nācās grūti ko tādu iedomāties. Mani allaž pārklātu kāda ēna, un tā tikai sabiezētu, ja kāds kļūtu par daļu no manas dzīves.

Tomēr nez kāpēc, domājot par Džūljenu, es nespēju vai nevēlējos kavēties pie tā. Cilvēki to dēvēja par ļaušanos straumei. Tieši to es biju apņēmusies darīt. Nebija svarīgi, vai no tā kaut kas sanāks, es vienkārši izbaudīju sarunas ar viņu. Lai arī mūsu starpā bija virtuāla siena un vēl daudzas citas arī.

Domāšana par Džūljenu – lai cik dīvaini tas likās, ņemot vērā to, ka es viņu tikpat kā nepazinu – palīdzēja man atstāt seansu ar dakteri Redfīldu pagātnē, un, iekāpjot metro vilcienā Vandsvortaunā, es jutos labāk.

Manā rīcībā vēl aizvien bija pusstunda, tāpēc pirms došanās uz darbu es iegriezos kafejnīcā pie bibliotēkas; pasūtīju šķiņķa un siera karstmaizi un karsto šokolādi, lai sasildītos. Šorīt te nebija pārāk daudz cilvēku, tāpēc es nejutu vēlēšanos bēgt. Izņēmu no somas “Rebeku” un vienā mierā to lasīju, līdz nopīkstēja telefons, pavēstot, ka pienācis laiks doties uz darbu. Man allaž nācās uzlikt modinātāju, ja sāku lasīt pirms darba, jo pretējā gadījumā es iegrimu grāmatā uz vairākām stundām.

Lai arī man patika šis darbs, visu pēcpusdienu es atkal nepacietīgi ilgojos pēc atgriešanās mājās, lai redzētu, vai Džūljens atkal būs portālā. Nez kāpēc es sapratu, ka nenāksies grūti atkal ar viņu sarunāties, ka es atradīšu, ko teikt, ka viņš ļaus man justies ērti. Nezinu, kas man iedvesa tādu pārliecību, taču man bija tāda sajūta, it kā es viņu jau pazītu.

Bija gandrīz pusdesmit, kad pārnācu mājās pēc veco ļaužu pansionāta apciemošanas, un, ienākot pa durvīm, es ielogojos mājaslapā, velti nešķiežot laiku. Mans kuņģis kārtējo reizi protestēja pret tādu nevērību, taču es nepievērsu tam uzmanību un pat nepagatavoju sev neko dzeramu, lai arī rīkle bija izkaltusi. Atkāpšanās no ieradumiem sāka kļūt par parastu parādību. Taču drīz vien es atklāju, ka man nav atsūtīta neviena vēstule no Džūljena, ka viņš nav mani uzaicinājis uz privātu tērzētavu. Vīlusies es aizvēru klēpjdatoru un nolēmu pievērsties kam citam un pagatavot sev kaut ko ēdamu. Nespēju neiedomāties, ka dzīve bijusi vienkāršāka pirms Džūljena. Tad, kad man nebija iemeslu sajust vilšanos.

Es izbaudīju ēdiena gatavošanas rituālu, plānveida soļus, kuri, precīzi tos ievērojot, nodrošināja, lai nekas nenoietu greizi, lai nekas nemainītu savu gaitu un nesagādātu negaidītu rezultātu.

Daktere Redfīlda reiz bija par to ieminējusies. Par to, ka man ir vajadzīga kārtība un rituāls, tāpēc ka es baidījos no negaidītā. Viņai bija taisnība.

Taču šovakar man prāts nenesās uz gatavošanu, tāpēc parakņājos skapī un atradu paciņu Uncle Ben’s cepto rīsu.

Kamēr tie atradās mikroviļņu krāsnī, man bija dažas brīvas minūtes, tāpēc, atcerēdamās dakteres Redfīldas vārdus, es paņēmu telefonu, lai piezvanītu mammai. Viņas droši vien nebija mājās, taču es vismaz varēju atstāt ziņu.

Tomēr es kļūdījos. Viņa nebija izgājusi, bet gan tikko atgriezusies no grāmatu kluba un likās aizelsusies, nespēdama noslēpt pārsteigumu savā balsī. – Lija, vai tev nekas nekaiš?

Mani pārņēma vilšanās. Viņasprāt, es zvanu tikai tāpēc, ka man kaut kas atgadījies. Atkārtojot savus pirmītējos vārdus sarunā ar dakteri Redfīldu, es apliecināju viņai, ka man nekas nekaiš, juzdamās pateicīga par viņas paradumu lieki neuzstāt. Viņai vairs nebija atlicis necik enerģijas nepatikšanām, un es sajutu mammas atvieglojumu, vēl pirms viņa bija izdvesusi dziļu nopūtu.

Kādu brīdi klausījos, kā mamma pārstāsta, ko ir iecerējusi darīt brīvdienās, brīnīdamās, ka viņai atliek laiks gulēšanai. Mēs bijām māte un meita, taču mūsu dzīves bija absolūti pretmeti. Mēs pašas bijām absolūti pretmeti. Mamma reti kad palika viena, kamēr es ilgojos pēc vientulības. Es sapratu viņas vēlmi atrasties cilvēku ielenkumā; tādā veidā viņa norobežojās no tēta nāves un visa cita, taču es biju noslīpējusi labāku tehniku un iemācījusies no visa norobežoties tā, lai man nerastos vajadzība pēc kāda cita, kas novērstu manu uzmanību.

Līdz pat šim brīdim.

Atskanēja signāls no mikroviļņu krāsns; lai arī es jutos droša, ka mamma to ir dzirdējusi, viņa likās apbēdināta par to, ka grasos izbeigt sarunu. – Vai tu drīz atbrauksi? – viņa apjautājās.

Pateicu viņai, ka jā un ka es viņu mīlu, nepievēršot uzmanību augošajām bailēm no tā, ka man nāksies atgriezties Votfordā.

Pirms gulētiešanas es vēlreiz ielūkojos portālā “Divi kļūst par vienu”, taču Džūljens vēl aizvien nebija atrakstījis ne vārda. Kādu brīdi pakavējos tērzētavā, izlasīdama sarunu par kādu televīzijas realitātes šovu, par kuru es neko pat nebiju dzirdējusi, taču viņš neparādījās. Droši vien viņš bija sameklējis kādu citu, ar ko sarunāties, vai varbūt pat kādu saticis, tāpēc vairs nevēlējās sarunāties ar mani. Bet vai tas jau nebija gaidāms? Es biju muļķīgā kārtā sev iestāstījusi, ka starp mums kaut kas ir, taču es biju pamatīgi kļūdījusies.

Ienīdu sevi pašu par uzdrošināšanos domāt, ka varu kaut kādā ziņā būt normāla. Ka varu būt tāda kā Marija un izmēģināt laimi ar kādu. Man būtu vajadzējis zināt, ka tas nav iespējams.

Iziedama no mājaslapas, es pamanīju vēstuli savā pastkastītē. Man nekad nepienāca nekas interesants, taču es allaž pārbaudīju pastkastīti, aši pārvietodama vēstules uz miskasti, kad tās kā allaž izrādījās mēstules.

Man likās, ka atkal esmu saņēmusi ko tādu, noklikšķinot uz ziņas no sūtītāja ar adresi rekoturedzēji@gmail.com.

Taču es kļūdījos arī šoreiz. Lauks bija tukšs, ja neskaita saiti. Citkārt nebūtu tam pievērsusi uzmanību, taču vārds izcēlās, it kā būtu uzrakstīts ar trekniem, mirdzošiem sākumburtiem. Nebiju to redzējusi un dzirdējusi gadiem ilgi. Kādu brīdi es to uzlūkoju un tad, aizturējusi elpu, noklikšķināju uz saites.

Kad tā aizveda pie vecas avīzes ziņas, es aši to aizvēru, juzdamās tā, it kā sirds tūlīt izlēks pa muti laukā. Es nekādā ziņā nevarēju izlasīt šo rakstu. Nekādā ziņā nevarēju atkal izdzīvot šo laiku.

Taču sievietes attēls līdzās rakstam nu bija cieši iespiedies man prātā.