Читать книгу Vēja čuksti stikla lauskās - Kārena Vaita - Страница 11

LORALĪ

Loralī atspiedās pret skaistā dārza soliņa atzveltni un aizvēra plakstus. Ouens – viņa nespēja domāt par dēlu kā par Rokiju, lai cik ļoti arī pūlētos, – bija savā istabā un rotaļājās ar "Lego" klucīšiem. Viņš neizjauca tos veidojumus, ko bija taisījis Meritas vīrs, bet no saviem sāka celt lidostu, skrejceļu un lidmašīnas, lai iekļautu kopējā rotaļu ainā. Kad Loralī bija dēlam vaicājusi, vai viņš neizjauca Kela veidojumus tālab, lai Meritai nebūtu skumji, viņš papurināja galvu un atbildēja, ka to izdarīs Merita pati, kad būs tam gatava.

Merita arī atradās savā istabā un ņēma ārā visu no skapjiem, atvilktnēm, kumodēm un citām mēbelēm, kataloģizējot mantas savā piezīmju grāmatiņā, bet pēc tam lika pa kastēm ar uzrakstiem "Izmest", "Atdot", "Gibzam".

Juzdamās droša, ka neviens neskatās, Loralī noāva kurpes. Viņai mamma bija mācījusi, ka lūpu pomāde, manikirēti nagi un apavi ar augstiem papēžiem allaž ļaus uzlabot pašsajūtu. Un viņai savā ziņā bija taisnība. Pēdējā laikā Loralī vairs nekas nespēja palīdzēt, lai viņa justos labāk un viņu nemocītu tāds nogurums. Taču tas jau nenozīmēja, ka viņa pārtrauca pūlēties.

Viņa atvēra acis un pamanīja, ka skatās sejā saliektai akmens statujai, kas šķībi slējās ārā no zemes, itin kā to kāds tur būtu bezrūpīgi nosviedis no debesīm. Loralī nolika sev blakus uz soliņa dienasgrāmatu, kurā kaut ko bija skicējusi, un paliecās tuvāk statujai, prātodama par tās vārdu. Tas izskatījās līdzīgs vienam no Mollijas O’Braienas – viņas labākās draudzenes Galfšorsā – svētajiem, kurus viņa bija savākusi teju pilnu treileri. Draudzenes mamma bija katoliete un vienmēr lūdza tādam vai tādam svētajam palīdzību atslēgu atrašanā, vai tādam un citādam svētajam, lai palīdz dabūt labu vīru, kurš būtu gan iepriecinājums acīm, gan ar patīkami biezu maku. Viņa bija lūgusi arī palīdzēt Loralī mammai, kad viņu piemeklēja slimība, bet Dezirē sacīja: "Kad laiks ir pienācis, tad laiks ir pienācis, un nav ko tur muļķoties." Visticamāk, tieši tālab viņa arī turpināja smēķēt pa trijām paciņām cigarešu dienā līdz pat savai nāves stundai. Mammas ticība bija stipra, tomēr viņa nekad nebija pārspīlēti reliģioza, lai gan viņa Loralī nevaldāmajā vecumā veda meitu uz vairākām ticīgo sanāksmēm.

– Loralī? – Noklaudzēja sieta durvis sētas pusē, un Merita pa kāpnēm devās uz dārzu.

No spējās kustības, steidzīgi ieslidinot pēdas kurpēs un pieceļoties, Loralī mazliet noreiba galva, un viņa pieķērās pie soliņa atzveltnes, bet neaizmirsa atmodināt sejā smaidu. – Es esmu šeit, – viņa atsaucās, baidīdamās riskēt un pazaudēt līdzsvaru, ja mās ar roku. Turklāt tāda māšana ar roku Meritu vienīgi sakaitinātu.

Merita pienāca pie soliņa, apstājās un iespieda rokas sānos. – Uz manas priekšējās verandas atrodas truša statuete. Vai tev ir kāda nojauta, no kurienes tā tur radusies un kāpēc tā vispār tur nolikta?

– Es to ieraudzīju Walmart veikalā, kad šorīt mēs ar Ouenu bijām devušies iepirkties. Visas dārzam domātās statuetes viņi pārdeva ar atlaidi. Vai tas nav brīnišķīgs? Es atstāju zaķi tur, lai tu varētu izlemt, kur tev labāk patiktu to redzēt. Lai gan… ja tu vaicātu man, es sacītu, ka šim vecajam zēnam, kas atrodas te, kompānija nemaz nenāktu par sliktu. – Merita steidzīgi samirkšķināja plakstus, itin kā cerētu, ka, tos atverot, jau ieraudzīs kaut ko citu. Loralī turpināja: – Tu vari to uzpost uz katriem svētkiem. Man ir Ziemassvētku vecīša tērps, kā arī tēvoča Sema cepure un žakete. Pēc manām domām, tādējādi mājā labāk jaušams svētku noskaņojums.

– Man likās, ka parasti pietiek, ja izkar karogu vai izrotā eglīti. – Merita nesmaidīja.

Loralī atmiņā atausa namīpašnieku asociācijas sanāksme, kurā viņai bija nācies piedalīties; tur Merita būtu iederējusies pašā galda galā, goda vietā. Loralī uzmanīgi apsēdās, skatiens joprojām likās miglains. – Jā, bet tas zaķis jau nemaz nav jāliek mājas parādes pusē. Kā jau teicu, man liekas, ka šeit tas izskatītos lieliski.

Merita jau grasījās iebilst, bet viņas uzmanību novērsa kaut kas blakus Loralī uz soliņa. Loralī sekoja Meritas skatienam un nonāca līdz dienasgrāmatai sārtajos vākos, kuru atvērtu noturēja elastīga saite.

– Vai tev patīk? Tā ir tikai pavirša skice, bet man gribējās tev parādīt, kā tavs dārzs varētu izskatīties. – Viņa pacēla dienasgrāmatu un pastiepa pretī Meritai. – Te joprojām var redzēt oriģinālās puķu dobes, un es pazīstu daudzus no šiem augiem, jo tādi ir sastopami arī Galfšorsā. Laikam jau klimats ir līdzīgs. Lai nu kā… Ja mēs zinājām, ka paliksim kādā vietā ilgāku laiku, mamma sastādīja skaistas puķes, un viņai bija arī jaukas dobītes dārzeņiem, lai man nekad nepietrūktu zaļumu. Kad pārcēlāmies uz treileri, mēs tur pielikām puķu kastes, lai tik ļoti neredzētu rūsu. Es domāju, ka tu šo vietu vari atkal padarīt patiešām skaistu. Protams, lai dabūtu projām visas tās nezāles, būs nepieciešams pamatīgs darbs. Un man nemaz nepatīk to darīt, jo tad es jūtos spiesta izlemt, kurš augs ir labs un kurš ne, bet es esmu audzināta un mācīta tā, lai netiesātu citus un tad pati netiktu tiesāta. – Loralī ar lielu piespiešanos pasmaidīja, visiem spēkiem pūlēdamās panākt, lai Meritas sejas izteiksme kļūtu maigāka, lai neliktos, ka viņa tūdaļ grasās eksplodēt. – Es iedomājos, ka varbūt varētu palīdzēt tev atdot šim dārzam tā agrāko skaistumu, lai tev būtu jauka vieta, kur pasēdēt, palasīt vai iedzert ledus tēju. Te plašuma pietiek pat tam, lai Ouenam ierīkotu vietu, kur trenēties beisbolā. Viņam gan šajā sportā nav īpašu panākumu, bet varbūt nepieciešams vien vairāk patrenēties. – Merita joprojām nesmaidīja, un Loralī ļāva, lai smaids izdziest arī no viņas sejas. Jau gluži izmisusi, viņa sacīja: – Mana mamma vienmēr apgalvoja, ka iestādīt dārzu nozīmē apliecināt ticību rītdienai.

– Treniņu vietu Ouenam? – Merita izmocīja ar sakniebtām lūpām, kas izskatījās kā veidotas no stikla.

Loralī pat nopriecājās, ka Merita bija pieminējusi treniņu vietu, nevis aizrādījusi par kārtējo mammas pamācību piesaukšanu. Viņa atslābinājās. – Jā. Es domāju, ka tad, kad viss te būs izravēts un pāraugušie augi sakopti, būs ļoti daudz vietas… – Viņa nepabeidza teikumu, jo bija ieraudzījusi Meritas sejas izteiksmi. Loralī atklepojās un mēģināja vēlreiz: – Mēs visu izdarīsim tā, lai tuvumā nebūtu logu, ja tu raizējies par to.

Merita smagi apsēdās uz soliņa un dziļi ievilka elpu. Rokas ar īsajiem, nemanikirētajiem nagiem viņa uzlika uz saviem melnajiem, bezveidīgajiem svārkiem. – Tu esi ieplānojusi palikt te krietni ilgāk par nedēļu, vai ne?

Piepeši Loralī saprata savu kļūdu, iekoda lūpā un sajuta lūpu pomādes garšu. Likās, ka visas viņas cerības un plāni bija aizsteigušies daudz tālāk par vietu, kur atradās viņa pati. Un tā bija nekuriene, patiesību sakot. Viņa bija tikusi pāri priekšējai verandai un iekļuvusi Meritas mājā, bet nekur daudz tālāk arī nebija varējusi iespraukties. Un nekādā ziņā jau ne tik tālu, lai mierīgi paziņotu Meritai, ka ir plānojusi kopā ar Ouenu palikt šajā vietā krietni ilgāk.

Loralī apsvēra iespēju visu noliegt, bet tad atskārta, ka tam nebūtu nekādas jēgas. Patiesība šā vai tā nāktu gaismā. Tā vienmēr notika. Arī to viņai bija iemācījusi mamma. Tāpēc Loralī pamāja ar galvu, nenovērsdama skatienu no pameitas, gandrīz baidīdamās, ka Merita aizšausies projām kā tramīgs briedis, tiklīdz viņa neskatīsies.

– Jā, bet… Kā jau iepriekš teicu, mēs nesagādāsim tev nekādas raizes. Es gatavošu tev ēst un uzkopšu māju, bet tu pat nemanīsi, ka esam šeit. Galvenokārt es vēlos, lai tu iepazītos ar Ouenu. Tavs tētis to būtu gribējis. Es nešaubos, ka viņš to būtu uzlicis arī uz papīra, ja vien zinātu, ka pienāks diena, kad pa ceļam uz darbu viņa mašīnu uzšķērdīs tas kravas automobilis. Taču viņš daudz runāja par to, ka jums vajadzētu satikties, un tāpēc es zināju, ka man jāatved Ouens uz šejieni. – Viņa nervozi norija siekalas. – Jo mēs jau bijām noguruši no gaidīšanas un zaudējuši cerības, ka tu reiz pieklaudzināsi pie mūsu durvīm. – Krietnu laiku Merita nekustējās un neko neteica, un tas Loralī padarīja nervozu. Viņas pieredze liecināja, ka tad, ja cilvēki ļoti ilgi apdomā savu sakāmo, gaidāms kaut kas nepatīkams. Un tas nozīmēja, ka viņa šādu atbildi allaž centās atlikt, izmantojot vienkāršu pļāpāšanu. – Es iedomājos, ka šis svētais laikam ir uzlikts uz kāda akmens vai koka saknes, ja reiz ir tik ļoti sašķiebies. Varu saderēt, ka stāvēšana šādā pozā augu dienu viņam sagādā galvassāpes. Lai nu kā, es iedomājos, ka mēs varētu viņu izrakt un novietot tā, lai izskatītos, ka viņš sarunājas ar misteru Zaķi tur, zem lielā ozola…

– Vai runa ir par naudu? Tu sacīji, ka mans tēvs ir tev atstājis pietiekami, lai par naudu nebūtu jāraizējas. Bet tagad es iedomājos, ka tu būsi to pateikusi vienkārši tāpēc, lai es nenojaustu patieso iemeslu, kālab tu esi ieradusies šeit. Tai jābūt naudai. Kāds gan vēl iemesls būtu licis jums mainīt visu savā dzīvē un pārcelties šurp pie manis?

– Nauda? – Loralī cieši raudzījās uz Meritu un nosprieda, ka laikam būs palaidusi garām kādu šīs sarunas daļu, jo domas novirzījušās citā gultnē, prātojot par to, kā neliels daudzums lūpu spīduma un skropstu tušas un kāda cita toņa apģērbs, nevis smilškrāsa, varētu uzlabot Meritas izskatu un, iespējams, arī viņas attieksmi.

Merita turpināja: – Vai tad ar dzīvības apdrošināšanu nepietika? Vai tu jau esi paguvusi to iztērēt? Man atvēlētā daļa bija dāsna, taču domāju, ka tēvs lielāko tiesu atstāja tev un Ouenam. Viņš bija tāds cilvēks, kurš parūpējās par to, lai tev būtu nodrošināta dzīve. Vai tiešām tu visu jau iztērēji?

Loralī mirkšķināja plakstus, pūlēdamās aizgainīt dzelošās asaras. Viņa paķēra sārto dienasgrāmatu, piespieda to pie krūtīm un vēlējās, kaut tieši te un tagad varētu to atvērt, lai ierakstītu vārdus, kurus patiešām vēlējās pateikt Meritai. "Spēja lēkāšana no secinājuma pie secinājuma bieži vien ir tikai vingrinājums, kas allaž ir vieglāks par patiesības atklāšanu, kam nepieciešama liela pacietība."

Viņa atvēra muti, lai aizstāvētos, lai pateiktu Meritai, ka viņa kļūdās, taču no upes atskrējusī vēja brāzma iešāvās aizlaistajā dārzā, iedziedājās vēja zvani, sašūpojās ozola lapas, un izskatījās, ka to sudrabainās apakšpuses piemiedz viņai ar aci, itin kā piedalītos kādā jokā. Loralī paslēja zodu augšup. – Tev taisnība. Mēs esam izpostīti. Man nav līdzekļu, lai uzturētu savu dēlu, un es izmisīgi meklēju vietu, kur palikt, kamēr mēs atkal varētu nostāties uz kājām.

Arī Merita raudzījās uz vējā dejojošajām lapām, tikai viņa saskatīja nevis acu piemiegšanu, bet kaut ko tādu, pār ko viņai nebija varas un kas nepazuda pēc viņas pavēles.

– Vai Ouens to zina?

Īsu brīdi Loralī padomāja un tad papurināja galvu. – Nē. Es biju atlikusi naudu Ouena vajadzībām. Par to tad arī nopirku viņam drēbes, ēdienu un benzīnu šurpceļam.

– Vai tu pārdevi māju? – Loralī pamāja ar galvu, un Merita turpināja tincināšanu: – Un tā nauda? Kur palika tā?

Zodu Loralī turēja izslietu un pieraudzīja, lai balss plūstu vienmērīgi. – Mums bija daudzi parādi. Lielākoties kredītkartēs. Tagad tas viss ir nomaksāts.

– Un tavas zāles? Kā tu maksā par tām?

Loralī likās, ka viņa tikko norijusi vates bumbu, un viņa nespēja izdomāt, kā gan Meritai tas tapis zināms. Tad viņa atcerējās, ka somiņa bija nokritusi zemē un visas mantas izkaisījušās pa grīdu. Viņa atviegloti nopūtās. – Man pietiks zāļu nākamajiem diviem mēnešiem, bet pēc tam nāksies kaut ko izdomāt.

Merita pamāja ar galvu, skatienu pievērsusi statujai. – Kāpēc tu man nepateici taisnību jau uzreiz?

Ar atbildi Loralī nevilcinājās. – Jo man likās, ka tu mūs nekavējoties aizraidīsi, ja redzēsi, ka mums ir nepieciešams no tevis daudz vairāk, nekā tu biji gatava piedāvāt. – Ēnas Meritas skatienā kļūst tumšākas; viņa bija sapratusi, ka pamātei ir taisnība. Loralī atcerējās, kā Ouens agrā bērnībā, tikko sācis staigāt, ar cepumu drupačām aplipušu seju un zodu spītīgi noliedza, ka būtu apēdis kādu cepumu. "Tas vien, ka tu kaut ko atkārto neskaitāmas reizes un pats tam tici, vēl nebūt nenozīmē, ka tā patiešām ir taisnība." Tā bija viena no pirmajām atklāsmēm, ko Loralī bija ierakstījusi savā dienasgrāmatā. Loralī klusi piebilda: – Tev pašai savu raižu pietiek, un man nudien nebija ne mazākā nodoma tām pievienot vēl arī mūsējās. Es biju ļāvusies sapņiem, ka mēs viena otrai varēsim palīdzēt, kamēr es atkal nostāšos uz kājām, un ka tas satuvinās tevi ar Ouenu. Viņš ir tava miesa un asinis, Merita, pat tad, ja par mani tas nav sakāms. Diemžēl mēs nākam komplektā, bet es ceru, ka tu to pieņemsi.

Tad Merita piecēlās kājās un ar plaukstām gludināja savus neinteresantos svārkus, itin kā vēlēdamās notīrīt kādu traipu. Neglīta plastmasas stīpiņa neļāva viņas skaistajiem matiem krist uz sejas, taču nespēja tos aizkavēt mesties dejā ar vēju; tie plīvoja tveicīgajā gaisā, līdzinādamies nepacietīgam bērnam, kas lēkā no vienas kājas uz otru. Loralī, to iedomājoties, gribējās pasmaidīt. Viņa atcerējās kādu fotogrāfiju, kurā Merita redzama kā maza meitene. Kājās viņai bija koši sarkanas, mirdzošas kurpes un mugurā sārti pašas sašūti svārciņi. Loralī nešaubījās, ka šī meitene vēl mājo kaut kur Meritas dvēselē. Viņa tikai nezināja, vai tā mazā meitene, kura reiz mīlēja košas kurpes un pati šuva sev drēbes, bet tagad ir apglabāta zem pārāk ilgajiem skumju gadiem, vēl spētu atrast ceļu ārā no slēptuves. Viņa cerēja, ka tomēr spētu. Meritas pašas un Ouena labā.

Meritas balss bija spēcīga. Teju vai likās, ka viņa šos vārdus ir prātā trenējusies izrunāt. – Par spīti tam, ko tu varbūt domā par mani, es savu tēvu mīlēju. Ilgu laiku pēc manas mammas nāves mēs bijām viens otram ļoti vajadzīgi. Līdz brīdim, kad uzradies tu un es viņam vairs nebiju nepieciešama. Lai arī man viņš joprojām bija vajadzīgs. Es viņam nekad nepiedevu, tomēr nekad neesmu pārstājusi viņu mīlēt. – Viņa uz mirkli apklusa, un Loralī iztēlojās, kā visi šie vārdi Meritas prātā kārtojas rūpīgos, precīzos stabiņos gluži kā skaitļi; viņa tos noapaļo, pielīdzina un tikai pēc tam laiž pār lūpām. – Es to darīšu Ouena dēļ. Jo viņš ir mans brālis. Un mans tēvs būtu vēlējies, lai es tā rīkotos. Un, kā jau tu man atgādināji, jūs abi nākat komplektā. Lai tā būtu. Arī tu drīksti te palikt, līdz atkal nostāsies uz savām kājām. Tikai neceri, ka es centīšos veidot attiecības ar tevi. Es neesmu piedevusi savam tēvam, tāpēc nemaz negaidi, lai es piedodu tev.

Viņa to visu pateica, stāvēdama ar muguru pret pamāti, un Loralī bija par to pateicīga, jo pretējā gadījumā Merita būtu redzējusi tikko jaušamo smaidu viņas sejā. Kaut kā, lielā mērā pateicoties gadījumam, viņa bija dabūjusi, ko vēlējās. To, kas bija nepieciešams Ouenam. Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā bailes un nedrošība pamazām atkāpās gluži kā bēguma viļņi, ko okeāns sauc mājup.

Kad Merita sāka iet uz virtuves durvju pusi, Loralī vārdi lika viņai apstāties. – Vai zini, es viņu mīlēju. Un viņš mīlēja mani. Jā, viņš bija gana vecs, lai būtu mans tēvs, bet, kā mana mamma mēdza sacīt, mīlestība neredz, kāda ir cilvēka ādas krāsa vai kāds ir viņa vecums. Tā vienkārši atnāk. Es zinu, ka tu nevēlies to dzirdēt, taču tev tas ir nepieciešams. Mēs kopā bijām ļoti laimīgi. Pietrūka vienīgi tevis. Tu būtu padarījusi pilnīgu mūsu laimi un ģimeni. Mēs tā arī nepārstājām cerēt, ka reiz tas tomēr notiks.

Neteikusi ne vārda, Merita uzkāpa augšup pa sētas puses kāpnēm un iegāja virtuvē. Skaņa, ar kādu aiz viņas aizcirta sieta durvis, līdzinājās pļaukai.