Читать книгу Patiesi. Neprātīgi. Vainīgi - Laiena Moriartija - Страница 8

Dārza viesību diena

– Lai paliek, – Klementīne sacīja.

Bija jau gandrīz viens, trijos viņiem vajadzēja ierasties pie Ērikas uz pēcpusdienas tēju, bet Semam un meitenēm tā arī nebija izdevies iziet no mājas, lai viņa, kā solīts, varētu netraucēti pavingrināties. Bija skaidrs, ka šoreiz nekas neiznāks.

– Nē, – Sems iebilda, – es negrasos padoties vienas mazas kurpītes dēļ.

Viens no Rūbijas jaunajiem, ievērojami dārgajiem sporta apaviem ar mirgojošām zolēm bija kaut kur pazudis, un, tā kā viņa pēdējā laikā bija sākusi ātri augt, šobrīd tie bija vienīgie apavi, kuri viņai vēl derēja.

– Kā tur bija teikts tajā dzejolī? – Klementīne apvaicājās. – Naglas dēļ pakavs bij’ kritis, pakava dēļ zirgs bija kritis… un pēc tam vēl kaut kas, kamēr visa karaliste bija pagalam.

– Ko tu teici? – Sems noņurdēja. Viņš uz vēdera gulēja uz grīdas un zem dīvāna meklēja pazudušo apavu.

– Apava dēļ mana noklausīšanās bija kritusi, – Klementīne nomurmināja un nocēla spilvenus no tā paša dīvāna. Zem tiem atradās drupačas, monētas, zīmuļi, matu sprādzes un sporta krūšturis, taču no apaviem tur nebija ne miņas.

– Ko tu teici? – Sems pārvaicāja un pastiepa roku. – Es to laikam redzu! – Viņš izvilka no pagultes noputējušu zeķi.

– Tā ir zeķe, – Hollija iebilda.

Sems nošķaudījās.

– Jā, es zinu, ka tā ir zeķe. – Viņš izslējās tupus un paberzēja plecu. – Pusi sava mūža mēs pavadām, mēģinādami atrast kādu mantu. Mums ir vajadzīga labāka sistēma. Noteikta rīcības kārtība. Šim nolūkam neapšaubāmi ir kāda lietojumprogramma. Lietojumprogramma, kuras nosaukums ir "Kur ir mūsu mantas?".

– Kurpe! Kur tu esi? Kurpe! – Rūbija sauca. Viņa klibodama staigāja apkārt ar vienu sporta apavu un ik pa brīdim piecirta kāju, lai krāsainās gaismiņas atkal sāktu mirgot.

– Kurpes tevi nedzird, Rūbij, – Hollija nicīgi aizrādīja.

– Ērika apgalvo, ka mums pie durvīm esot vajadzīgs kurpju plaukts. – Klementīne uzlika spilvenus atpakaļ uz drazām. – Viņa apgalvo, ka mums vajadzētu iemācīt bērnus nolikt tur savus apavus, tiklīdz viņi būs ienākuši pa durvīm.

– Viņai ir taisnība, – Sems piekrita. – Tai sievietei vienmēr ir taisnība.

Paturot prātā, ka Ērikai nebija bērnu, viņai piemita bagātīgs zināšanu krājums bērnu audzināšanas jomā, un viņa uzskatīja par savu pienākumu tajā dalīties ar citiem. Viņai nekad nedrīkstēja vaicāt: "Kā tad tu to zini?", jo viņa vienmēr nosauca attiecīgo avotu. "Es izlasīju rakstu izdevumā "Modernā Psiholoģija," viņa mēdza iesākt.

– Viņa izklausās pēc vienas no tām kaitīgajām draudzenēm, – reiz bija sacījusi Klementīnes draudzene Einslija. – Tev vajadzētu tikt no viņas vaļā.

– Viņa ir nekaitīga, – Klementīne bija attraukusi. – Vai tad tev nav nevienas draudzenes, kura tev krīt uz nerviem?

Viņa uzskatīja, ka ikvienam ir pa kādam apgrūtinošam draugam. Kad viņas māte atbildēja uz telefona zvaniem, viņas sejā mēdza parādīties kāda īpaša izteiksme, stoiska "atkal sākas" grimase, kas nozīmēja, ka piezvanījusi viņas draudzene Luīze.

– Viņa tevi vienreiz iedzīs kapā, – Einslija aizrādīja.

Klementīne nekad, nemūžam nebūtu varējusi tikt vaļā no Ērikas. Ērika taču bija Hollijas krustmāte. Brīdis, kurā Klementīne būtu varējusi pielikt punktu viņu draudzībai, jau sen bija pagājis – ja vien tāds vispār bijis. Ar cilvēkiem tā taču nedrīkstēja darīt. Vai šādu rīcību vispār varēja aprakstīt vārdos? Ērika būtu tik satriekta.

Lai nu kā, pēdējo gadu laikā, kopš Ērika bija iepazinusies un apprecējusies ar jauko, nopietno Oliveru, viņu draudzība bija kļuvusi daudz paciešamāka. Kaut arī Klementīne bija sarāvusies, dzirdot, kā Einslija nosauc Ēriku par indīgu, ar šo vārdu patiesībā varēja precīzi aprakstīt jūtas, kas Klementīni tik bieži pārņēma Ērikas klātbūtnē: lielais īgnums, ko viņa tikai ar milzīgām pūlēm spēja apvaldīt un apslēpt, vilšanās par sevi pašu, jo Ērika nebija ne ļauna, ne arī nežēlīga vai dumja; viņa gluži vienkārši bija kaitinoša, un Klementīnes reakcija bija tik ārkārtīgi nesamērīga, ka tas šķita apkaunojoši un mulsinoši. Ērika taču mīlēja Klementīni. Klementīnes dēļ viņa būtu gatava uz visu. Kāpēc gan viņa Klementīnei lika tik ļoti aizsvilties? Sajūta bija tāda, it kā Ērika viņā izraisītu alerģiju. Laika gaitā Klementīne bija iemācījusies ierobežot viņu kopīgi pavadīto laiku. Piemēram, šodien, kad Ērika bija ieminējusies par pusdienām, Klementīne bija automātiski iebildusi: "Labāk pēcpusdienā iedzersim tēju." Tā bija ātrāk. Nevajadzēs tik ilgi trakot.

– Lūdzu, vai es varu paņemt vienu cepumu, tēti? – Hollija apvaicājās.

– Nē, – Sems atteica. – Palīdzi meklēt māsas kurpi.

– Meitenes, jūs nedrīkstat aizmirst, ka šodien pie Ērikas un Olivera jums noteikti jāsaka "lūdzu" un "paldies", – Klementīne uzrunāja meitas, ielūkodamās aiz aizkariem, lai uzmeklētu pazudušo kurpi. – Jauki un skaļi, ja?

Hollija sašuta.

– Es vienmēr saku "lūdzu" un "paldies"! Es nupat pateicu "lūdzu" arī tētim.

– Es zinu, – Klementīne sacīja. – Tieši tāpēc es par to arī atcerējos. Es nodomāju: "Cik pieklājīgi!"

Klementīne zināja: ja Hollija vai Rūbija kādreiz aizmirstu pateikt "lūdzu" vai "paldies", tad tas notiktu vienīgi pie Ērikas, kura bija paradusi uzsvērti atgādināt meitenēm par pieklājību. Klementīne uzskatīja, ka viņa pati rīkojas nepieklājīgi.

– Vai es dzirdēju "paldies"? – Ērika mēdza apvaicāties, sniegdama ūdens glāzi un pielikdama pie auss saliktu plaukstu.

Un Hollija vienmēr atbildēja:

– Nē, nedzirdēji vis. – Tas varēja izklausīties pārgudri, kaut gan patiesībā viņa gluži vienkārši kārtējo reizi bija visu uztvērusi burtiski.

Hollija novilka kurpes, uzrāpās uz dīvāna, vienās zeķēs uzkāpa uz roku balsta, iepleta rokas plati kā izpletņlēcējs un uz mutes iekrita spilvenos.

– Nedari tā, Hollij! – Sems viņu norāja. – Es tev to jau esmu teicis. Tu vari savainoties.

– Mamma ļauj man tā darīt, – Hollija uzmeta lūpu.

– Viņai nevajadzētu tā rīkoties, – Sems iebilda, izteiksmīgi uzlūkodams Klementīni. – Tā var lauzt kaklu. Tā var ļoti, ļoti nodarīt sev pāri.

– Velc kurpes atpakaļ kājās, Hollij, – Klementīne iejaucās, – kamēr vēl arī tās nav pazudušas.

Dažreiz viņai ienāca prātā: kā gan, pēc Sema domām, viņai izdevās saglabāt bērnus dzīvus tikmēr, kamēr viņš neatradās līdzās un nevarēja norādīt uz visiem bīstamajiem apdraudējumiem? Kamēr Sems bija darbā, viņa vienmēr ļāva Hollijai krist no dīvāna malas uz mutes. Meitenes lielākoties labi spēja paturēt prātā visus atšķirīgos noteikumus, kas bija spēkā, kamēr tētis bija darbā, kaut gan šie atšķirīgie noteikumi patiesībā nekad netika atzīti skaļi. Tas vienkārši bija vārdos neizteikts miera saglabāšanas veids. Klementīnei bija aizdomas, ka arī mammītes prombūtnes laikā uz dārzeņu ēšanu un zobu tīrīšanu tika attiecināti atšķirīgi noteikumi.

Hollija nokāpa no dīvāna un atkrita uz tā.

– Man ir garlaicīgi. Kāpēc es nevaru paņemt cepumu? Es mirstu badā.

– Lūdzu, nečīksti, – Klementīne aizrādīja.

– Bet man tik ļoti gribas ēst, – Hollija nerimās. Rūbija tikmēr izgāja priekšnamā, skaļi saukdama:

– KUR-PE! KUR TU ESI, MANA MĪĻĀ KURPE?

– Man patiešām vajag vienu cepumu. Tikai vienu cepumu, – Hollija nelikās mierā.

– Klusu! – Klementīne un Sems vienā balsī uzkliedza.

– Jūs abi esat tik nejauki! – Hollija apsviedās uz papēža, lai izietu no istabas, un atsita kājas pirkstu pret dīvāna kāju. Meklēdams kurpi, Sems bija pavilcis dīvānu nedaudz nostāk. Hollija neapmierināti iekliedzās.

– Ak vai. – Klementīne automātiski noliecās, lai viņu apskautu, piemirsusi, ka Hollijai vienmēr bija vajadzīgs zināms laiks, lai pārvarētu savas dusmas uz visu pasauli, un tikai pēc tam viņu varēja sākt mierināt. Hollija strauji atmeta galvu un sāpīgi iebelza Klementīnei pa zodu.

– Au! – Klementīne saķēra zodu. – Hollij!

– Kaut kas traks, – Sems izgrūda un nikni izslāja no istabas.

Nu Hollijai vajadzēja, lai viņu samīļo. Viņa metās Klementīnei ap kaklu, un Klementīne apskāva meitu, kaut gan viņai gribējās Holliju sapurināt, jo belziens pa zodu bija izrādījies patiešām sāpīgs. Līdzjūtīgi murminādama mierinājuma vārdus, viņa šūpoja Holliju un ilgpilni noraudzījās uz savu čellu, kas klusi un cienīgi bija atsliets pret šķietamās noklausīšanās krēslu. Žēl, ka savulaik neviens nebija viņu brīdinājis: laidusi pasaulē bērnus, sieviete kļūst sīkāka, neattīstītāka, primitīvāka… un viņas talants, izglītība un sasniegumi vairs neko nenozīmē.

Klementīne atcerējās, kā Ērika sešpadsmit gadu vecumā bija nevērīgi ieminējusies, ka nekad negribēs bērnus, un, to dzirdot, Klementīni bija pārņēmis savāds nemiers, un tikai pēc laba laika viņa beidzot bija izpratusi sava īgnuma iemeslu (visu mūžu Ērika bija izraisījusi viņā īgnumu tik daudzu dažādu un sarežģītu iemeslu dēļ), un beidzot viņai bija kļuvis skaidrs: viņa bija tā saīgņojusies, jo vēlējās, kaut būtu kaut ko tādu iedomājusies pateikt pirmā. Klementīne taču bija tā, kurai vajadzēja būt neprātīgai, radošai bohēmas piekritējai. Ērika bija konservatīva. Tā, kura ievēroja visus noteikumus. Tā, kura vienmēr bija apzinīga. Ērika sapņoja par to, ka varētu sapelnīt pietiekami labas atzīmes, lai iestātos biznesa studiju budžeta grupā un varētu specializēties grāmatvedības un finanšu jomā. Ērika sapņoja par māju, akciju paketi un darbu vienā no sešām lielajām grāmatvedības kompānijām, kur viņa ātri vien varētu kļūt par uzņēmuma īpašnieku partneri. Klementīne sapņoja par studijām konservatorijā, lai varētu spēlēt neparastu mūziku un izjust neparastu kaislību, un pēc tam, protams, kādu dienu apprecēties ar jauku vīrieti un laist pasaulē bērnus, jo vai tad to negribēja visas? Bērni bija jauki. Sešpadsmit gadu vecumā Klementīnei bija šķitis: viņai ir nožēlojama iztēle, jo viņai nekad nebija ienācis prātā izvēlēties iespēju dzīvot bez bērniem.

Bet ar Ēriku tā notika vienmēr. Viņa ietiepīgi nevēlējās iekļauties noteiktos rāmjos. Septiņpadsmit gadu vecumā Ērika piedzīvoja gotu posmu. Lai nu kurš, bet Ērika. Viņa nokrāsoja matus melnus, nolakoja melnus nagus, uzkrāsoja melnas lūpas, nēsāja aproces ar kniedēm un zābakus ar biezām zolēm.

– Kas ir? – viņa izaicinoši noprasīja pirmajā reizē, kad Klementīne bija ieraudzījusi viņu jaunajā tēlā. Pateicoties Ērikas rokzvaigznes ārienei, viņas varēja iekļūt stilīgos klubos, kur Ērika, nikni saviebusies, stāvēja pašā aizmugurē, dzēra minerālūdeni un izskatījās tā, it kā nodotos drūmām gotu domām, kaut gan patiesībā droši vien prātoja vienīgi par mājasdarbiem, bet Klementīne tikmēr piedzērās, dejoja, skūpstījās ar nepiemērotiem puišiem un pēc tam visu mājupceļu raudāja, jo, jūs taču saprotat, dzīve.

Tagad Ērika nēsāja neievērojamu apģērbu, kas nepalika prātā; tas bija vienkāršs, neuzkrītošs un ērts. Viņa strādāja vienā no lielajām grāmatvedības kompānijām (nu jau vienā no četrām, nevis sešām) un dzīvoja glītā, droši vien jau izmaksātā mājā ar trim guļamistabām netālu no vietas, kur viņas bija uzaugušas. Un tagad Klementīne, protams, nenožēloja, ka bija nolēmusi laist pasaulē bērnus. Viņa tos neprātīgi mīlēja, protams, mīlēja, tikai reizēm gluži vienkārši nožēloja, ka tie bija piedzimuši par agru. Būtu bijis prātīgāk nogaidīt, kamēr būs nomaksāta lielākā daļa mājokļa kredīta vai arī viņas karjera būs kļuvusi stabilāka.

Sems gribēja trešo bērnu, un tas bija smieklīgi, neiespējami. Ikreiz, kad viņš par to ieminējās, Klementīne nemitīgi centās mainīt sarunas tematu. Laist pasaulē trešo bērnu būtu tas pats, kas "Cirka" spēlē nobraukt lejā pa garajām kazas kāpnēm. Nevarēja būt, ka viņš patiešām tā domāja. Atlika vienīgi cerēt – galu galā viņš tomēr nāks pie prāta.

Sems no jauna nostājās uz sliekšņa un pastiepa uz Hollijas pusi cepumu paciņu. Maģiski atlabusī Hollija nolēca no Klementīnes ceļgala, un tai pašā mirklī iezvanījās Klementīnes telefons, kas bija nolikts vienā no grāmatplauktiem.

– Tā ir Ērika, – Klementīne paskaidroja Semam, paņēmusi telefonu.

– Varbūt viņa grib atcelt to pasākumu, – Sems cerīgi ieminējās.

– Viņa nekad neko neatceļ, – Klementīne atteica un pielika telefonu pie auss. – Sveika, Ērika.

– Te Ērika, – Ērika īgni noņurdēja, it kā Klementīne viņai jau būtu sagādājusi vilšanos.

– Zinu, – Klementīne atteica. – Šīs jaunmodīgās tehnoloģijas ir satriecošas, tās…

– Jā, ļoti smieklīgi, – Ērika pārtrauca. – Paklausies. Par šodienu. Braucot atpakaļ no veikala, es nejauši satiku Vidu. Tu taču atceries manu kaimiņu Vidu, vai ne?

– Protams, ka atceros. Kā gan es varētu aizmirst tavu kaimiņu Vidu, – Klementīne atteica. – Dižo elektriķi. Tādu kā Tonijs Soprano. Mēs mīlam tavu kaimiņu Vidu. – Dažkārt Ērika mēdza atmodināt Klementīnē šādu vieglprātību. – Kvēli seksīgās Tifānijas vīru. – Tifānijas vārdu viņa izrunāja gari stiepti. – Sems ir sajūsmā par kaimiņieni Tifāniju.

Viņa paskatījās uz Semu, lai pārliecinātos, vai viņš atceras šo vārdu. Sems ar rokām gaisā atainoja Tifānijas ārkārtīgi iespaidīgo augumu, un Klementīne viņam parādīja paceltu īkšķi. Ar Ērikas kaimiņiem viņi bija tikušies vienu vienīgu reizi pagājušajos Ziemassvētkos, kādā neveiklības pilnā ballītē ar iedzeršanu Ērikas mājās. Viņi varēja būt aptuveni desmit gadus vecāki par Klementīni un Semu, toties izskatījās jaunāki. Pēc Sema un Klementīnes domām, viņi toreiz bija izglābuši neveiksmīgo vakaru.

– Lai nu kā, – Ērika turpināja, – es pateicu Vidam, ka jūs šodien nāksiet pie mums ciemos, un viņš mūs visus uzaicināja pie sevis uz dārza viesībām. Viņiem ir meita Dakota, kurai ir aptuveni desmit gadu, un viņš, šķiet, uzskata, ka viņai labprāt patiktu parotaļāties ar jūsu meitām.

– Izklausās lieliski, – Klementīne noteica, juzdama, ka viņai krietni vien uzlabojas garastāvoklis. Viņa piegāja pie loga un nopētīja koši zilās debesis. Viņu pēkšņi pārņēma svētku noskaņojums. Dārza viesības. Šovakar nevajadzēs gatavot vakariņas. Varēs paņemt līdzi Einslijas dāvināto šampanieša pudeli. Pavingrināties varēs rīt. Klementīnei ļoti patika šī viņas personības īpatnība; viņas noskaņojums viegla vēja, smaržas vai skaista akorda ietekmē no skumja varēja pārvērsties pacilātā. "Zini, tu esi dīvaina, gandrīz kā narkomāne," reiz bija sacījis viņas brālis Braiens. Klementīne tā arī vairs nebija aizmirsusi šo piezīmi. Tā viņā modināja lepnumu. Jā, es esmu tik traka. Kaut gan tas droši vien liecināja, ka viņa nepavisam tāda nebija. Patiesi traki cilvēki bija pārāk aizņemti ar savu trakumu, lai par to vēl domātu.

– Vids savā ziņā ar viltu pierunāja mani doties uz viņa dārza viesībām, – Ērika aizstāvēdamās piebilda, un tas bija savādi, jo Klementīne vēl ne reizi nebija piedzīvojusi, ka Ēriku kāds būtu varējis pierunāt ar viltu.

– Tas nekas, – Klementīne sacīja. – Mums viņi patika. Būs jautri. – Viņa pasmaidīja, skatīdamās, kā ekstāzes pārņemtā Hollija valsē pa istabu, turēdama cepumu augstu paceltu gluži kā balvu. Hollija bija mantojusi Klementīnes temperamentu, un tas bija labi, izņemot brīžus, kad viņu noskaņojums nesakrita. Pragmatiskā un pacietīgā Rūbija vairāk līdzinājās Semam. Iepriekšējā dienā Klementīne bija iegājusi meitu guļamistabā un ieraudzījusi, ka Rūbija sēž uz grīdas blakus Hollijai, maigi glāstīdama viņai plecu. Hollija gulēja uz vēdera, pagalam izmisusi, jo viņas uzzīmētais pandas lācis neizskatījās pēc pandas lāča. "Pamēģini vēlveiz!" Rūbija mudināja. Viņas sejā bija redzama tāda pati neizpratnes pilna izteiksme kā Semam. Tā vēstīja: kāpēc vajag tik ļoti sarežģīt sev dzīvi?

– Nu tad labi, jauki. Būs jautri, jā, – Ērika atkārtoja. Viņa izklausījās vīlusies, it kā patiesībā nebūtu cerējusi, ka šī diena varētu būt jautra. – Gluži vienkārši… Olivers ir drusku tāds kā dusmīgs uz mani par to, ka es pieņēmu Vida uzaicinājumu, jo… nu… kā jau pirmīt teicu, mēs labprāt gribētu apspriest to, nu… mūsu piedāvājumu, un viņš domā, ka tagad mēs to vairs nevarēsim izdarīt. Biju iedomājusies, ka varbūt pēc dārza viesībām jūs varētu atnākt pie mums un iedzert kafiju. Ja vien jums būs laiks.

– Protams, – Klementīne bija ar mieru. – Vai pat pirms viesībām, ja gribi. Kā vien vēlies. Tas viss izklausās ļoti noslēpumaini, Ērika. Vai vari man dot kādu mājienu?

– Nu… nē, tā īsti ne. – Nu viņa izklausījās gandrīz satraukta.

– Būs jau labi, – Klementīne mierinoši noteica. – Parunāsim par to jūsu noslēpumu pēc dārza viesībām.

– Vai arī pirms, – Ērika iebilda. – Tu nupat teici…

– Vai arī pirms, – Klementīne piekrita. Tieši tobrīd telpā ietipināja Rūbija, turēdama katrā rokā pa mazītiņam, sārtam gumijas zābakam un izskatīdamās ļoti apmierināta ar sevi. – Ak tu, gudrā meitene, Rūbij, tu taču vari vilkt gumijas zābakus! Cik lieliska doma!

– Ko, lūdzu? – noprasīja Ērika, kura ļoti nevarēja ciest, ja Klementīne telefona sarunas laikā uzrunāja arī savus bērnus. Šķiet, viņa to uzskatīja par etiķetes pārkāpumu.

– Neko. Protams. Parunāsimies pirms dārza viesībām.

– Tad arī tiksimies, – Ērika strupi noskaldīja un beidza sarunu ierasti kaitinoši pēkšņi, it kā Klementīne būtu viņas necilā praktikante.

Nu, vienalga. Dārza viesības pie Ērikas apburošajiem kaimiņiem šajā saulainajā ziemas dienā būs jautras. Kas gan varēja būt vēl jaukāk?