Читать книгу Mulsums - Meredita Vailda - Страница 7

Nebija jābrīnās, ka mēs ar Alliju sākām ķildoties par to, ko man vajadzētu vilkt mugurā. Beidzot izvēlējāmies persiku krāsas kleitu bez lencītēm, būdamas vienisprātis, ka tā ir piemērota, lai ietu uz satikšanos, vienlaikus skaļi nemudinot atteikties no saldā ēdiena. Vēlreiz uzāvu tās pašas gaiši brūnās laiviņas un pie spoguļa nervozi uzbužināju matus.

Bleiks pieklauvēja pie durvīm precīzi astoņos.

– Sveiks. – Turējos pie savas somiņas kā pie glābšanas riņķa.

– Ērika. – Viņa lūpas savilkās vieglā vīpsnā.

Viņš bija uzvilcis vienkāršu, baltu kreklu ar uzlocītām piedurknēm un tumši zilus džinsus. Parasti tik nepaklausīgie mati bija rūpīgi saķemmēti uz vienu pusi, lai gan šur tur tie vēl aizvien bija pietiekami nepadevīgi, lai izskatītos seksīgi un moderni. Dažas pēdējās stundas biju pavadījusi, cenzdamās pareģot, kas mani varētu sagaidīt šajā vakarā, un nu vairs nekādi nespēju atvairīt neķītras domas. Neilgu brīdi nekaunīgi papriecājusies par viņu ar acīm, pamanīju, ka arī viņš skatās uz mani ar tikpat neviltotu atzinību. Pēkšņi mani pārņēma satraukums, dzīvnieciska iekāre un neomulīga priekšnojauta, ka ar Bleiku Lendonu es varētu nonākt situācijā, no kuras vairs nespētu izkulties.

Šis vīrietis bija seksīgs, bagāts un pašpārliecināts, un mani hormoni viņa klātbūtnē pilnīgi zaudēja gribasspēku.

– Bleik! – Allija nostājās man līdzās pie durvīm un nopētīja Bleiku no galvas līdz kājām. – Jūs abi izskatāties tik jauki!

– Mēs jau neejam uz vidusskolas balli, – es nomurmināju, lai gan arī mani bija pārņēmusi līdzīga sajūta, taču šoreiz uz mana sliekšņa bija nostājies skolas visseksīgākais puisis, un tas nešķita īsti pareizi. Protams, man nebija ne vainas, un savulaik par mani bija interesējušies visnotaļ daudzi seksīgi puiši, taču es jau pirms vairākiem mēnešiem biju labprātīgi atteikusies no šīs jomas, lai veltītu visu uzmanību darbam. Biju jau aizmirsusi, kā jutos, būdama fiziski novērtēta. Patiesībā nemaz nebiju pārliecināta, vai kāds vispār kādreiz bija man licis sajusties tāpat, lai gan mēs ar Bleiku bijām tikai skūpstījušies.

Bleiks piedāvāja man elkoni un ar mājienu mudināja doties ceļā. Ieķēros viņam rokā, un viņš aizveda mani pa gaiteni.

– Izklaidējieties kārtīgi, bērni! – Allija nosauca mums pakaļ.

– No rīta atkal atvedīšu viņu mājās, – Bleiks atteica, pamirkšķinādams viņai.

Izteiksmīgi saviebos. Iedomājoties, ka vajadzētu pavadīt kopā ar Bleiku visu nakti, man sejā iesitās karstums. Vai es patiešām grasījos to darīt?

Liftā Bleiks nospieda pašu augstāko – četrdesmit piektā stāva – pogu, un mēs sākām slīdēt augšup.

Apjukusi noprasīju:

– Uz kurieni mēs braucam?

– Uz augšstāvu.

– Kas tur atrodas?

– Patiesībā tur ir mans numurs. Mans pirmītējais prieks pagaisa.

– Cik neuzkrītoši, Bleik. – Parāvos atpakaļ un sakrustoju rokas uz krūtīm. Īsts džentlmenis, kā tad. Ak dievs, cik es esmu naiva.

Bleiks iesmējās.

– Tas nav tā, kā tu domā. Uzticies man.

Savilku uzaci.

– Līdz šim man nav bijis iemesla tev uzticēties.

– Esmu dzirdējis, ka tas nenotiek uzreiz, tāpēc man varbūt vēl ir cerība.

Lifta durvis atvērās, un viņš aizveda mani līdz garā gaiteņa galam un ieslidināja atslēgu numura durvju slēdzenē. Sekoju viņam, godbijīgi nopētīdama plašo luksusnumuru, ko varēja nosaukt vienīgi par pieticīgu pili.

Aiz greznām durvīm mums priekšā pavērās stikla siena, aiz kuras bija redzams brīnišķīgs Lasvegasas pilsētas skats. Pirms dažiem mirkļiem aiz kailo kalnu apveidiem bija norietējusi saule, piepildot debesis ar zelta un dzintara krāsas stariem. Katra cilvēku apbūvētās zemes strēmeles robežzīme atmirdzēja tādā pašā dabas spožumā. Miljoniem sīku gaismiņu šajā neprātīgajā, nelāgus ieradumus veicinošajā pilsētā padarīja nakti līdzīgu dienai.

– Man šķita, ka no šejienes varētu būt skaistāks skats nekā no restorāna, – Bleiks klusi sacīja.

– Tas ir satriecošs.

Uzmanīgi pētīju apvārsni, saviļņota par šādu izvēli. Pateicoties Bleikam, šodien jau otro reizi manī uzmutuļoja reibinošs uzbudinājums. Un tomēr es apvaldīju savu jūtu ārējo izpausmi, nevēlēdamās sniegt Bleikam gandarījumu par to, ka viņam bija izdevies mani tik viegli pārsteigt.

– Man prieks, ka tu tā domā. – Viņš aizvadīja mani pie stikla sienas, kur bija uzklāts galdiņš diviem.

Divstāvu luksusa numurs slīga greznībā un elegancē. Tas bija iekārtots siltos, izbalējušos toņos ar dažādas tekstūras virsmām, sākot ar mohēru iztapsētām sienām un beidzot ar vēsas krēmkrāsas marmora virsmām, kas kontrastēja ar spīdīgām, gaumīgi iebūvētām, mūsdienīgām elektronikas ierīcēm.

Mierīgi pētīju luksusa numura jaukumus, kamēr no kādas blakus istabas apkalpotājs iznesa ledus spainīti ar šampanieša pudeli.

– Kundze? – Apkalpotājs piedāvāja man atdzesētu Cristal Rosé pudeli.

– Lūdzu, – es atteicu.

Viņš prasmīgi piepildīja mūsu glāzes līdz malām.

– Atļāvos pasūtīt mums abiem. – Bleiks viegli saskandināja ar mani. – Ceru, ka neiebilsti.

– Šoreiz tu tiksi cauri sveikā, – es pajokoju, taču patiesībā jutos atvieglota. Bleika tuvumā nespēju pat skaidri padomāt, kur nu vēl izvēlēties maltīti, ko izsmalcināti ieturēt viņa klātbūtnē.

– Tagad pastāsti man kaut ko vairāk par Ēriku Heteveju.

– Ko tu vēlies zināt?

– Kā tu mēdz izklaidēties? – Šis jautājums izskanēja visnotaļ nevainīgi, taču viņa skatiens nodevīgi atklāja tā apslēpto nozīmi.

Es saspringu, ar pirkstiem cieši ieķerdamās krēsla malā. Man bija aizvien grūtāk noturēties Bleikam pretī. Kāpēc es vispār biju piekritusi nākt šurp? Vispār jau nebiju, tomēr nevarēja sacīt, ka es būtu arī nepārprotami atteikusies. Lai nu kā, te nu mēs bijām, un pagaidām visi, izņemot manu dzimumdziņu, izturējās nevainojami.

– Godīgi sakot, gandrīz nekā, vismaz pēdējā laikā.

– Tātad tu esi darbaholiķe?

– Tā varētu teikt.

– Tātad mums ir kaut kas kopīgs. – Viņš atgāzās krēslā un sāka cieši raudzīties uz apvārsni.

– Šķiet, ka tev pēdējā laikā klājas pietiekami labi, lai tu varētu atļauties dzīvot rāmāk.

– Manu dzīvi diez vai var nodēvēt par atvaļinājumu, ja tu runā par to.

– Nesaprotu, kāpēc ne.

– Tad jau tu droši vien mani pārāk labi nepazīsti.

– Nu, tad pastāsti, – es sacīju. – Kāds mazs putniņš man pateica, ka savulaik tu esot bijis hakeris.

Pāri savas gandrīz iztukšotās šampanieša glāzes malai pamanīju, ka viņš uz mirkli saviebjas.

– Tev nevajadzētu ticēt visam, ko var izlasīt internetā.

– Ak tā?

Apkalpotājs atnesa mums maltīti, divus nevainojami izceptus bifštekus ar sparģeļiem un sautētām sēnēm. Mana sirds uz mirkli uzgavilēja, un es pateicos apkalpotājam, kurš nozuda tikpat ātri, kā bija uzradies, atkal atstādams mūs vienus.

Izbadējusies pēc spraigu notikumu pilnās dienas, ķēros pie maltītes, izbaudīdama katru dievišķīgo kumosu.

– Cik saprotu, tu nevēlies stāstīt man par savu dzīvi?

Pirms atbildes viņš brīdi klusēja, veltīdams visu uzmanību ēdienam un izvairīdamies no mana skatiena.

– Galvenajos vilcienos tu jau esi visu izlasījusi. Ko lai vēl tev pastāsta?

– Kā lai es uzzinu, kā gūt neprātīgus panākumus, ja tu man nevēlies atklāt visus savus noslēpumus? – Jautājoši ielūkojos viņam acīs, vēlēdamās, kaut viņš man pastāstītu kaut ko vairāk, kaut ko tādu, ko nebija iespējams atrast internetā.

Viņš nopūtās un pieglauda matus.

– Es izstrādāju programmu nodrošinājumu bankām, pārdevu to un tagad, lai nosistu laiku, ieguldu līdzekļus citos, lielākoties veiksmīgos riska pasākumos. Vai pietiks?

– Ne gluži, – godīgi atteicu.

– Kādā veidā Allija ir iesaistīta tavā biznesā?

Man gribējās uzzināt kaut ko vairāk par Bleika bēdīgi slaveno pagātni, tomēr nolēmu, ka pie tās atgriezīšos vēlāk, jo šķita, ka viņš par to īsti nevēlas runāt, turklāt vēl aizvien nebiju pa īstam beigusi uz viņu dusmoties.

– Patiesībā tieši viņa iedvesmoja mani izveidot vietni. Ir pagājuši trīs gadi, un man šķiet, ka beidzot esmu no viņas iemācījusies visu, kas būtu jāzina par modi, lai gan viņa vēl aizvien uzstājīgi turpina ieteikt man tērpus. Lai nu kā, tagad viņa nodarbojas ar mūsu uzņēmuma mārketingu. Tieši viņai var pateikties par to sakaru izveidošanu, kuru dēļ esam tikušas pie lielākās daļas savu maksājošo klientu.

– Tomēr tu teici, ka viņas iesaistīšanās ir atkarīga no finansējuma.

– Allijas vecāki cer, ka viņa atradīs sev kādu darbu, kur viņai maksās lielāku algu, nekā mēs šobrīd varam atļauties, un tāpēc viņai nekas cits neatliks, ja vien mēs nedabūsim finansējumu vai nesāksim straujāk attīstīties. Viņa ir bijusi uz darba intervijām Ņujorkā, un, ja mums nekas neiznāks, tad beigu beigās tieši tur viņa arī nokļūs.

– No kādiem līdzekļiem tu šobrīd finansē savu vietni?

– Godīgi?

Viņš viegli pašūpoja galvu.

– Šī nav prezentācija. Man gluži vienkārši gribas zināt.

– Vietnes ienākumi tiek papildināti ar manis saņemto mantojumu, un, pateicoties manai brīnišķīgajai izglītībai, tā apjoms beidzot ir sācis sarukt.

– Tu noteikti neesi pirmā, kas liek lietā savus privātos līdzekļus, lai īstenotu kādu sapni.

Šampanietis bija mani sasildījis. Šis dzēriens ļāva man patīkami atslābt tā cilvēka klātbūtnē, kurš bija paradis mani kaitināt. Tomēr tagad viņš izturējās pārsteidzoši jauki, vismaz tad, kad mēs nerunājām par viņu pašu.

Kad maltīte bija galā, Bleiks nometa savu salveti uz galda un no jauna piepildīja mūsu glāzes. Dārgā sārtā šampanieša pudele beidzot bija tukša. Strauji paņēmis savu glāzi, viņš piecēlās un sniedza man roku.

– Nāc man līdzi.

Nedroši satvēru viņa plaukstu, un viņš aizveda mani pie koši baltajiem ādas dīvāniem, kas atradās plašās galvenās telpas otrā galā. Es apsēdos, un viņš iekārtojās uz blakus dīvāna, noslidinādams ceļgalu man gar kāju, lai pagrieztos ar seju pret mani.

– Tātad augstskola ir pabeigta, un tagad tu esi vērsusies pie Maksa. Kas notiks tālāk?

– Tas ir miljons dolāru vērts jautājums.

– Šajā gadījumā tas gan drīzāk ir divus miljonus vērts, – viņš aizrādīja.

– Tiesa gan. Es īsti nezinu. Nākamnedēļ man ir jāizvācas no kopmītnēm, tāpēc droši vien vajadzēs ļoti ātri izdomāt, ko darīt tālāk.

– Manuprāt, tu izskaties pēc cilvēka, kuram viss noteikti izdosies, lai kā tas arī notiktu. – Viņš aizlika man aiz auss matu šķipsnu, viegli pieskārās manam nokarenajam auskaram un ļāva rokai noslīgt uz dīvāna atzveltnes.

Es saraustīti ieelpoju, būdama pārliecināta, ka viņš to bija pamanījis.

– Ko tu šovakar vēlies darīt? – viņš klusi noprasīja, nesteidzīgi pārlaizdams man skatienu.

Es nosarku, it kā viņa acis būtu spējušas tieši ietekmēt mana ķermeņa temperatūru. Man kļuva neciešami karsti. Nebiju tik naiva, lai domātu, ka šis vakars tomēr nebeigsies Bleika gultā, taču biju sākusi zaudēt šajā cīņā nedaudz ātrāk, nekā biju iecerējusi. Uzvedoties mazliet atturīgi, es gandrīz vienmēr spēju gādāt, lai viss notiktu saskaņā ar maniem noteikumiem, bet šobrīd Bleika klātbūtnē par atturību nevarēja būt ne runas.

– Kā būtu ar vēl vienu glāzi?

Viņš svārstījās, ar pirkstgaliem viegli glāstīdams manu kailo plecu.

– Protams, bet, ja tu no rīta nespēsi pastaigāt, man labāk patiktu, ja tas būtu manis dēļ.

Ak dievs. Viņa vārdu izraisītie prāta tēli vairs neļāva man saprātīgi domāt. Uz mirkli aizvēru acis, klusībā samierinādamās ar to, kam šonakt vajadzēja notikt.

– Kā būtu ar nelielu ekskursiju? – es pavaicāju, tikai ar pūlēm spēdama parunāt.

Viņš pacēla uzacis.

– Pa Lasvegasu?

Es iesmējos.

– Kā būtu, ja mēs sāktu ar šo luksusa numuru?

Viņa zaļās acis satumsa. Viņa skatiens noslīdēja lejup pār manu augumu un atkal atgriezās pie manas sejas. Viņš viegli iekoda sev lūpā un atkal to atlaida.

– Vai to tu vēlies?

Starp mums kaut kas notika. Man aizrāvās elpa, ieraugot viņa acīs degošo iekāri. Vēlme sajust viņa roku un lūpu pieskārienu kļuva nepārvarama un visaptveroša. Ar katru mirkli šādas rīcības sekas man šķita aizvien nenozīmīgākas.

Klusēdama pamāju. Viņš piecēlās, satvēra manu roku un uzvilka mani sev līdzi.

– Labi, tad dosimies ekskursijā.

Viņš izvadāja mani pa masāžas telpām, trauku glabātavām un viesu guļamistabām. Visu telpu krāšņums bija tikpat neaptverams kā cena, ko viņš noteikti bija samaksājis par šo numuru.

Pa kāpnēm ar zeltītām margām mēs nesteidzīgi uzgājām uz otro stāvu, kur atradās galvenā guļamistaba, vēl viena ēkas stūrī izvietota telpa ar stikla sienām. Viņš palika stāvam uz sliekšņa. Es devos tālāk, jo mani vilināja pilsētas ainava, kas manī vēl aizvien izraisīja bijību.

– Es varētu pierast pie šāda skata.

– Es arī, – viņš klusi sacīja.

Nu jau viņš atradās pietiekami tuvu, lai varētu man pieskarties, tomēr tas nenotika. Viņš bija solījis uzvesties kā džentlmenis un tagad bija nolēmis neizturami cieši turēt šo solījumu. Spriedzes pilnajā pauzē es gaidīju, kad viņš sāks rīkoties, taču ar katru mirkli starp mums valdošā spriedze un seksuālā enerģija kļuva aizvien taustāmāka.

Ļāvu vaļu pirmīt aizturētajai elpai.

Pie joda.

Šampanieša iedrošināta, sataustīju savas plānās kleitas apakšmalu. Saņēmusi saujā auduma kārtas, pārvilku kleitu pāri galvai un paliku stāvam ar kailām krūtīm. Nu man bija palikušas tikai biksītes, augstpapēžu kurpes un alkohola radītā pašpārliecība. Stikla sienā bija redzams mana auguma atspīdums. Tad man aiz muguras nostājās Bleiks. Es sajutu viņa ķermeņa karstumu, manu ādu jau bija burtiski pārņēmušas liesmas, ko radīja gan biklums, gan aizvien pieaugošā iekāre.

Tad viņš man pieskārās, viņa īkšķis atstāja dedzinošu sliedi lejup pār manu mugurkaulu līdz pat biksīšu maliņai. Viņš ļāva tam slīdēt gar mežģīnēm līdz pat sānam, negaidot cieši satvēra manu gurnu un pievilka mani sev klāt. No tik pēkšņas saskarsmes man aizrāvās elpa, un iekāri caurvija viegla panika. Ļāvu galvai atslīgt pret viņa plecu. Varēja just, ka iekāre gūst virsroku. Viņa lūpas uzsāka saldi mokošu ceļu, izgaršojot un viegli pakodot manu pārmērīgi jutīgo ādu no auss līdz pat plecam. Viena roka aptvēra manu gurnu, kamēr otra saņēma krūti. Viņa tvēriens iespiedās man miesā, mans krūtsgals no viņa pieskāriena kļuva ciets. Mani pārņēma liesmojoša iekāre. Es burtiski kvēloju, mani caururba tāda vēlme pēc viņa, ka es gandrīz vairs neko nespēju saredzēt.

– Pasaki man, ko tu gribi, Ērika, – viņš klusi sacīja, piekļāvis lūpas man pie kakla.

Mans prāts nobēra klusu lūgumu virkni. Viegli izliecos un sajutu, kā viņa uzbudinātais loceklis izspīlē džinsus, piekļaudamies manai sēžamvietai. Uzliku plaukstas viņa rokām un pagriezos pret viņu, vairs nekautrēdamās un ļimdama no viņa skatiena. Viņa acis, kas tagad bija kļuvušas caurcaurēm zaļas, dedzināja mani, liekot burtiski izkust. Stāvēdama pavisam tuvu, pārslidināju plaukstu pār viņa krūtīm, pakavēdamās virs bikšu siksnas. Ak dievs, viņa augums bija tik satriecošs, stingrs un silts. Pacēlos pirkstgalos un ar trīcošām lūpām noskūpstīju viņu, viegli pavērdama muti.

– Es gribu tevi, Bleik, – nočukstēju.

Viņš dedzīgi atsaucās uz manu skūpstu. Viņa augums saspringa, viņš valdījās tikai ar pūlēm.

– Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti es tevi šobrīd gribu.

Man viegli saļodzījās kājas. Viņš satvēra mani, pievilka sev klāt un vēlreiz noskūpstīja tik uzstājīgi, ka es paliku bez elpas. Izbaudīdama viņa samtainās mēles glāstus, akli taustījos lejup, pogādama vaļā viņa kreklu. Viņa stingrais vēders zem maniem pirkstiem šķita tik sasprindzis. Pasniedzos pēc džinsu pogas un atdarīju to.

– Es gribu arī to, – viegli pavīpsnāju.

Bleika acis gandrīz nemanāmi iepletās. Rotaļīgi iekodu viņa apakšlūpā un sāku skūpstīt viņa krūtis, pamazām virzīdamās lejup. Viņa nedaudz melnīgsnējā āda virs muskuļiem bija tik tvirta. Viņa krūtis plānā kārtiņā sedza sīksprogaini, brūni matiņi, kas aizsniedzās lejup pa trenētā vēdera vidusdaļu.

Nometusies ceļos, cieši palūkojos augšup uz viņu. Viņš izskatījās tieši tā, kā biju iztēlojusies mūsu pirmās tikšanās vakarā, un pat vēl labāk. Tik skaists. Pirmklasīgs vīrieša eksemplārs.

Viegli pārlaidusi pirkstus Bleika iespaidīgajai erekcijai, pavilku lejup viņa džinsus un bokseršortus tikai tik daudz, lai atbrīvotu viņa locekli. Kad tas izspruka brīvībā, es to saņēmu abās rokās. Viņa miesa bija karsta, tā dega mežonīgā vēlmē. Kad maigi pārlaidu mēli pār pašu locekļa galiņu, viņš asi ievilka elpu. No gaidām biju kļuvusi pavisam mikla, bet, lai cik smeldzīga arī būtu mana iekāre, vispirms man vajadzēja viņu izgaršot. Uz mirkli izbaudīt varu pār šo vīrieti, kurš dažu dienu laikā bija licis sagriezties manai pasaulei ar kājām gaisā.

Paņēmu viņu mutē, sākdama pavisam sekli un maigi. Tad jau dziļāk un uzstājīgāk. Viņš nolādējās, izlaizdams pirkstus caur matiem. Ritmiski masēju viņu ar vienu roku, turēdama otru plaukstu viņam uz vēdera un kustēdamās viņa smagās elpas ritmā.

– Ērika, ak dievs! Nāc šurp, pagaidi…

Viņa loceklis nepielūdzami kļuva stingrāks. Pēc dažiem dziļiem grūdieniem man rīklē viņš atkal nolamājās, un es sapratu, ka viņš ir tuvu baudas virsotnei.

Pirms vēl biju paguvusi novest Bleiku līdz galam, viņš uzvilka mani stāvus. Viņa skatiens bija mežonīgs un kvēls, it kā viņš būtu pārkāpis visas savas savaldības robežas.

– Nu ir mana kārta, – viņš paziņoja, un viņa balss bija tik piesmakusi un skarba, ka šie vārdi gandrīz izklausījās pēc drauda. Viņš pacēla mani uz rokām un bez jebkādas piepūles iesvieda gultā.

Norāvis manas mežģīņu biksītes, viņš satvēra manus ceļgalus un pavēra tos. Vienlīdz samulsusi un pārdroša, es jutu, ka vaigos iesitas sārtums. Biju pilnīgi neaizsargāta viņa priekšā, bet, kad viņš nolaidās pie manis, sajūtas, ko viņa lūpas radīja man starp kājām, aizskaloja prom visu pārējo.

Asi ievilku elpu, gatava izkliegt viņa vārdu.

Viņš laizīja manu miklo, drebošo kājstarpi tikpat lietpratīgi, kā pirmīt bija skūpstījis manas lūpas. Viegli kairinot, ķircinot un sūcot. Augstā debess, cik viņš bija prasmīgs!

Turpinādams sūkt, viņš novaidējās, liekot manam klitoram ievibrēties. Jutu, ka manas maksts sieniņas burvīgi saraujas, un cieši ieķēros zīdainajos palagos.

Dziļi manī biedējoši strauji pieauga kāds spēks.

– Tu tik labi garšo.

Izbaudot viņa elpu uz savas jutīgās miesas un neatlaidīgos mēles glāstus uz sakairinātā nervu kamoliņa, es neizturēju un gandrīz zaudēju prātu.

– Ak dievs!

Mani pāršalca spēcīgs orgasms.

Saraustīti elpodama, pūlējos atgūties. Pievērusi smagos plakstiņus, noskatījos, kā viņš manā priekšā izģērbjas kails. Lai gan tikai nupat biju piedzīvojusi orgasmu, mana iekāre pēc Bleika nemaz nebija zudusi. Smeldzīgi alku, lai viņš ienāktu manī un pabeigtu to, ko bijām iesākuši.

Viņš ieurbās manī ar tik kvēlu un apņēmīgu skatienu, ka es gandrīz atkal izjutu orgasmu. Viņš uzvilka prezervatīvu. Viņa loceklis viegli nošūpojās, garš, plats un ciets kā akmens.

– Vai esi gatava, mazā?

Steidzīgi pamāju. Būt vēl gatavākai nemaz nebija iespējams.

– Labi, ka tā, jo diez vai es šobrīd spētu apstāties arī tad, ja vēlētos.

Tad viņš gultā pārliecās pār mani, un es sāku klusi elsot, dedzinoši skaidri izjuzdama viņa tuvumu. Viņa spēcīgie, stingrie augšstilbi pavēra manus ceļgalus. Ar vienu kāju aptvēru viņu augstu virs gurna un izliecos, kvēli mudinādama viņu ienākt manī. Viņš satvēra mani aiz gurna un apturēja. Mēs gandrīz nesaskārāmies, viņa locekļa gals atradās pie ieejas manā klēpī.

– Bleik, – es aizelsusies izmisīgi izdvesu.

Viņš noliecās, lai noskūpstītu mani, un mūsu garšas sajaucās ar mana uzbudinājuma smaržu. Šajā brīdī šāda rīcība šķita pārāk intīma, pārāk dzīvnieciska, taču mana jau tāpat nevaldāmā iekāre vēl tikai pieņēmās spēkā.

Mēģināju izrauties no viņa tvēriena, neprātīgi vēlēdamās iegūt viņu visu. Tad viņš palaida mani brīvāk un ar grūdienu ienāca manī. Klusi iekliedzos viņam pie lūpām, satriekta par to, cik pilnīgi viņš bija mani piepildījis. Izbaudīju šo burvīgo sajūtu. Mūsu augumu smeldzīgi lēnā saplūšana šķita kā iepriekš nolemta. Mans klēpis pielāgojās viņam, un pirmā grūdiena izraisīto aso iesūrstēšanos drīz vien aizstāja vēl lielāka iekāre.

– Ideāli, – viņš noteica, atsākdams kustēties.

Aizvēru acis un cieši pievilku viņu sev klāt, ļaudamās šī vienīgā vārda radītajai noskaņai. Viņš kustējās apdomīgi un savaldīgi, piepildot mani, lai uzmanīgi ieturētu pauzi un tad atkāptos. Apmierinājums atkal un atkal mijās ar neiespējamām alkām. Katra kustība tuvināja mani bezdibeņa malai. Baudas solījums jau bija tuvu, taču viņš no jauna lika manai iekārei pieaugt, turpinādams mani skūpstīt nesteidzīgi un cieši. Šāds ritms pamazām noveda mani līdz neprātīgai vēlmei beidzot sasniegt baudas virsotni.

– Bleik, lūdzu… – Man aizlūza balss.

Viņš sāka kustēties aizvien lēnāk, kamēr man šķita, ka nomiršu no vilšanās.

– Uzticies man, – viņš iečukstēja man ausī.

Un tad negaidot viņš sagrāba mani aiz gurniem un spēcīgi iegrūdās manī. Pēc otrā grūdiena, kas līdzinājās sodam, es beidzot atkal spēju pakliegt, lai gan pat nepazinu pati savu balsi.

Viņš nepagurstot iekļuva aizvien dziļāk, liekot man izjust visu, ko gandrīz vai biju izlūgusies. Un es biju gatava pieņemt visu.

– Ak dievs… velns… Bleik! – Manī plosījās vētra, mans ķermenis nevaldāmi atsaucās viņa ķermenim.

Cieši ieķēros viņam matos un piespiedos klāt.