Читать книгу Montgomeriju ģimene - Nora Robertsa - Страница 3

“Māte padara mani gluži traku. Ja viņa uzradīsies ar kārtējo projektu, kamēr es vēl nebūšu pabeidzis vienu no pusduča iesāktajiem, tad es paņemšu suni un bēgšu uz Barbadosu. Es varētu sev uzcelt mazu un jauku pludmales māju. Varbūt ar atvērtu verandu. Prasmes tam būtu pietiekamas.”

Raiders iebrauca viesnīcas pagalmā ierīkotajā stāvvietā. Viesnīca – vislielākais projekts –, paldies Dievam, bija pabeigta, tomēr te allaž kaut kas atgadījās. Uz zemes gabala, kur atradās viesnīca, nenogurdināmā ideju ģeneratore Justīne Montgomerija bija ieplānojusi būvēt jauku, gudri izplānotu, ultramodernu Fitnesa centru.

Pagaidām tā vietā vēl atradās neglīta, zaļa būve ar plakanu jumtu un pamatīgu sūci. Un tāda tā bija tikai no ārpuses. Savukārt iekšienē bija truša alām līdzīgas telpas, applūdis pagrabs, šausmu filmu cienīgas kāpnes un drūpoši griesti. Nav vērts pieminēt avārijas stāvoklī esošās elektroinstalācijas un kanalizācijas sistēmu. Pēdējai tūliņ nāksies aprīt visu to sasodīto, uzkrāto netīrību.

Reizēm viņam gribējās naktī iekāpt buldozerā un noslaucīt no zemes virsas šo nolādēto, neglīto kluci. Tomēr sevi viņš pazina pietiekami labi un bija vien jāatzīst, ka viņam patika izaicinājumi.

Jā, viņam bija kāds izaicinājums.

Bet allaž uzticamais Ouens viņam bija atsūtījis īsziņu, ka nojaukšanas atļauja ir saņemta un viņi var mesties cīņā.

Raiders kādu brīdi uzkavējās automašīnā ar varbūt ne visai skaisto, tomēr mīlīgo suni Dumiķi pie sāniem, kamēr radio pavedinoši vīteroja Lēdija Gāga. “Tā meiča ir visnotaļ savāda,” Raiders nodomāja, “tomēr balss viņai ir varena.”

Abi ar suni viņi pētīja zaļo, neglīto kluci. “Nojaukšanas atļauja – brīnišķīgi. Sienu graušana man allaž ir patikusi. Jā, tas ir kaut kas! Un darbs, lai šo neglīteni pārvērstu, būs interesants.”

Fitnesa centrs. Raiders nespēja saprast cilvēkus, kuri uzkāpj uz trenažiera un rikšo uz vietas. “Kāpēc viņi nevar atrast kādu konstruktīvāku nodarbi, lai nosvīstu?” Sporta zāle, jā, to gan viņš spēja iztēloties – boksa maisi, rings treniņiem, nopietnas svara bumbas un atsvari. Fitnesa centrs viņam šķita pārāk meitenīgs. Joga, pilates un tamlīdzīga niekošanās.

“Ak, jā, un vēl sievietes piegulošos sporta tērpos,” viņš domās piemetināja. “Jā, tā ir. Tas ir tikpat patīkami, kā saņemt nojaukšanas atļauju. Nav jēgas dusmoties,” Raiders nodomāja. “Viss jau ir nolemts.”

Viņš izkāpa no automašīnas, un Dumiķis viņam uzticīgi sekoja.

Raiders nespēja saprast, kāpēc viņam ir tik apcerīgs noskaņojums. Ceptuve ir gandrīz pabeigta, atlicis to vien pārbaudīt un nokrāsot fasādi. Arī Eiverijas Makteivišas jaunais restorāns tūliņ būs pabeigts. Raiders nespēja vien sagaidīt, kad varēs apsēsties pie Eiverijas jaunās bāra letes un iemalkot alu.

Virtuves pārbūve bija pabeigta, un Ouens tagad nodarbojās ar iebūvētās tehnikas piegādi citam klientam. “Daudz darba ir labāk nekā nekas. Māju Barbadosā es uzcelšu vecumdienās.”

Un tomēr kaut kas viņam nelika mieru, kaitināja, un Raiders nespēja īsti saprast iemeslu. Tikai līdz mirklim, kad viņš palūkojās uz viesnīcu.

Houpa Boumonta. Jā, viņa varētu būt pie vainas.

Viņa labi darīja savu darbu, nav vārdam vietas. Raideru īpaši neuztrauca tas, ka viņa ir stūrgalvīga, apsēsti organizēta un sevišķu uzmanību pievērsa sīkumiem. Gan dzīvē, gan darbā viņam bija darīšana ar tādiem cilvēkiem, piemēram, ar brāli Ouenu. Tomēr kaut kas viņu urdīja, kā skabarga, kas ik pa brīdim liek manīt par sevi. Tā tas bija kopš Vecgada vakara, kad viņu lūpas saskārās.

“Tas notika nejauši,” viņš sev sacīja. “Impulsīvi. Nejaušs impulss.” Viņš negrasījās to atkārtot.

Tomēr viņš būtu vēlējies, kaut Houpa būtu tukla, neglīta, pusmūža sieviete, kura rūpējas par pārīti mazbērnu un aizraujas ar adīšanu.

– Iespējams, kādu dienu tā arī būs, – viņš sacīja Dumiķim, kurš padevīgi paluncināja asti.

Paraustījis plecus, viņš devās tālāk, šķērsoja ielu un atvēra topošā Makteivišu restorāna un bāra durvis, lai uzmeklētu strādniekus.

Telpas viņam patika, jo īpaši tagad, kad viņi bija savienojuši abas ēkas, izveidojot sienā plašu durvju ailu, lai restorāna un bāra īpašnieki un personāls varētu brīvi pārvietoties no vienas telpas uz otru.

Eiverija zināja, ko vēlas un kā to sasniegt, tāpēc Raiders bija pārliecināts, ka Makteivišu restorāns būs lieliska vieta, kur paēst, iedzert vai satikties ar cilvēkiem, ja būtu tāda vēlēšanās. Labs ēdiens pieaugušiem cilvēkiem – tādu Eiverija bija to iecerējusi, pretstatā demokrātiski ģimeniskajam restorānam “Vesta”.

“Vesta” bija Raidera vājība, tur ceptā “Kareivja pica” bija vēl lielāka vājība, tomēr viņš zināja, ka vismaz reizi vai pat vairākas labprāt nobaudīs maltīti jaunajā restorānā. Turklāt Eiverija jau mēnešiem ilgi uz viņiem izmēģināja dažādus jaunus ēdienus.

Raiders devās pie durvju ailas un nopētīja bāra vietu. “Tur vēl daudz darba jāiegulda,” viņš nosprieda, tomēr spēja iztēloties, kāda izskatīsies garā lete, kuru kopā ar brāļiem uzbūvēs pašu rokām. Tumšs koks, intensīvas krāsas, ķieģeļi, kas šur tur redzami sienā. Un visas tās izlejamā alus šķirnes…

“Jā, nebūtu slikti šeit reizi pa reizei iegriezties, lai paceltu kausu par labi padarītu darbu.”

Par darbu, kad tas būs padarīts.

Atskanēja balsis, un Raiders atgriezās restorāna telpās.

Kad uzdevumi bija sadalīti un brigāde uzsāka darbu, viņš devās uz ceptuvi, lai pārbaudītu, kā tur sokas darbi. Ja viņam būtu iespēja izvēlēties, viņš apliktu instrumentu jostu un pats ķertos pie īstiem darbiem.

Bet torīt viņam bija nolikta tikšanās jaunajā objektā, turklāt līdz tai bija atlicis pavisam maz laika.

Raiders devās atpakaļceļā un stāvvietā ieraudzīja novietotas abu brāļu automašīnas. Ouens droši vien atvedis kafiju, virtuļus un nojaukšanas atļauju. Ouens nemēdz pievilt. Viņš nepieviltu pat tad, ja būtu sācies kodolkarš.

Viņš iedomājās par Beketu, kurš apprecējis daiļo Klēru, vienā mirklī kļuvis par trīs bērnu tēvu un tagad gaidīja vēl nākam pasaulē dvīņus.

“Jēziņ, dvīņus! Kas zina, varbūt satraukums par gaidāmajiem dvīņiem pārņems arī māti un atturēs no jaunām iecerēm. Taču iespējams, ka tas nelīdzēs.”

Iegājis pa durvīm no Svētā Pola ielas puses, Raiders sajuta kafijas aromātu.

Jā, uz Ouenu vienmēr varēja paļauties.

Viņš paņēma vienīgo atlikušo krūzi, uz kuras pedantiskais brālis ar marķieri bija uzvilcis burtu “R”, un labsajūtā ieņurdējās, pacēlis virtuļu kastītes vāku.

Suns pavēcināja asti, uz grīdas parādījās savdabīgi raksti.

Brāļu balsis skanēja kaut kur trušu alām līdzīgo istabeļu labirintā. Raiders noplēsa gabaliņu no sava ar marmelādi pildītā virtuļa, pameta to Dumiķim un piegāja aplūkot rasējumus, kas bija izklāti uz steķiem novietotiem saplākšņa gabaliem.

Saprotams, ka viņš tos jau bija redzējis, un tie šķita graujoši. Beketa koncepcija ietvēra visu, ko māte vēlējās un pat vēl vairāk. “Jā,” Raiders nodomāja, “tas ir labāk nekā noslaucīt to visu no zemes virsas. Labāk izmēzt to, kas mēžams, un būvēt uz tā, kas spēj izturēt slodzi.”

Raideram tas neizskatījās pēc sporta zāles, vismaz ne tādas, ko viņš mēdza apmeklēt un kur ģērbtuvēs valdīja sviedru smārds. Šī jau bija māksla.

Turklāt tāda, kas padara procesu darbietilpīgu un pietiekami sarežģītu, lai viņš nedēļām, mēnešiem un, iespējams, gadiem ilgi lādētu Beketu.

Un tomēr…

Slīpais jumts bija ne tikai praktisks, bet arī estētisks risinājums. Novākt izvirzījumu ar plakano jumtu stāvvietas pusē, tā vietā izveidojot terasi, bija gudri. Daudz stiklotu logu un durvju, lai iegūtu vairāk gaismas. Šai ēkai tas tiešām nepieciešams, kaut arī nozīmētu izzāģēt sienas blokus.

Gaumīgas ģērbtuves ar tvaika pirtīm un saunām. Viņa praktiskais prāts to īsti negribēja pieņemt, tomēr bija jāatzīst, ka arī viņam patika izkarsēties labā pirtī.

Viņš ēda virtuli, dalījās ar Dumiķi un pētīja ēkas stāvu plānus un inženiertehnisko aprakstu.

“Labs darbs,” viņš nodomāja. Beketam bija talants un vīzijas, lai arī dažas būtu pagalam grūti realizēt praktiski.

Raiders uzdzēra notiesātajam virtulim pamatīgu kafijas malku, kad no telpu labirinta iznira viņa brāļi.

– Nojaukšanas atļauja.

– Ir, – Ouens atbildēja. – Labrīt!

Ouena nevainojami baltā T krekla kakla izgriezumā bija ieāķētas saulesbrilles. Tā kā Bekets bija iecerējis, ka brālis piedalīsies nojaukšanas darbos, tad krekls drīz vairs nebūs tik balts.

– Tu gludini džinsus?

– Nē, – Ouens atbildēja, nopētīja virtuļus, paņēma vienu un pārlauza uz pusēm. – Tie ir tikai izmazgāti.

Man vēlāk ieplānotas dažas tikšanās.

– Ak, ak! Sveiks, tēvs varoni!

Bekets pasmīnēja un saglauda kastaņbrūno matu ērkuli.

– Puikas grib, lai dvīņus saucam par Logenu un Lūku.

– Vilknadzis un Debesgājējs, – Raiders komentēja. – “X cilvēku” un “Zvaigžņu karu” apvienojums. Interesanta izvēle.

– Man patīk. Klēra no sākuma izsmēja ierosinājumu, bet vēlāk viņai pat iepatikās. Labi vārdi.

– Pietiekami labi Vilknadzim un Debesgājējam.

– Domāju, ka mēs pie tā arī paliksim. Man jau ausis džinkst. Zini, gluži kā pēc eksplozijas.

– Divi, tas ir tikai par vienu vairāk nekā viens, – Ouens ieminējās. – Viss atkarīgs no plānošanas.

– Jo tu taču esi skatījies “Paklāja žurkas”, – Raiders iespurdzās.

– Viss atkarīgs no plānošanas, – Ouens atkārtoja, – tāpēc pārbaudīsim mūsu plānus un termiņus, – viņš piebilda un izvilka mobilo telefonu.

Raiders nolēma apēst vēl vienu virtuli. Cukurs un taukvielas ļaus viņam pārciest detalizētās pārrunas. Pārbaudes, atļaujas, materiālu pasūtīšana un piegādes, inženierkomunikācijas, apdare, darbnīcu pakalpojumi, darbs objektā.

To visu Raiders spēja paturēt atmiņā, varbūt ne tik kārtīgās ailēs un tabulās kā Ouena aprēķinos. Toties viņš zināja, kas un kad darāms, kurus vīrus norīkot konkrētos darbos un cik ilgs laiks katram darbam nepieciešams. Viņš būvniecības smalkumus pārzināja no iekšpuses un no ārpuses.

– Mamma piemeklē aprīkojumu, – Bekets iestarpināja, kad Ouens bija apklusis. – Tu jau saproti… fiziskās slodzes stendus, skriešanas celiņus un visu pārējo.

– Es labāk par to nedomāšu, – Raiders noteica un palūkojās apkārt.

“Sliktas sienas,” viņš pie sevis nodomāja, “slikta grīda. Viss te ir katastrofāls. Skriešanas celiņus, hanteles un jogas paklājiņus vēl ilgi te nevarēs izvietot.”

– Varbūt vajadzētu apspriesties par stāvlaukumu?

Raiders samiedza acis un pavērās uz Ouenu.

– Kas vainas stāvlaukumam?

– Varbūt nelāpīsim veco asfaltu, noplēsīsim, nolīmeņosim laukumu, izbūvēsim kanalizāciju un uzklāsim jaunu asfaltu?

– Sasodīts. – Raiders principa pēc gribēja iebilst, tomēr jauna kanalizācijas sistēma ēkai bija nepieciešama.

– Lai notiek. Bet tagad es par to nedomāšu.

– Par ko tad tu domāsi?

Neatbildējis Raiders izgāja no telpas.

– Klau, vai viņš nav ērcīgāks kā ierasts? – Ouens skaļi prātoja.

– Grūti pateikt, – Bekets attrauca un ielūkojās rasējumos. – Šis projekts būs īsta elle. Galvenokārt viņam. Bet mums izdosies.

– Neglītākā ēka visā pilsētā.

– Neapstrīdams tituls. Labā ziņa ir tāda, ka jebkas, ko mēs paveiksim, būs uzlabojums. Tikko atvedīs atkritumu konteineru, mēs varētu…

Viņš apklusa, jo telpā ienāca Raiders, rokās nesot veseri un lauzni.

– Velciet ārā savējos, – viņš noteica, nolika lauzni malā, izvēlējās sienu un atvēzējās. Atskanēja dobjš būkšķis, un ģipškartona gabali pašķīda uz visām pusēm.

– Atkritumu konteiners… – Ouens ierunājās.

– Vai tad nav jau ceļā uz šejieni? – Raiders atvēzējās un trieca veseri pret sienu. – Vismaz saskaņā ar tavu svēto grafiku.

– Mums vajadzētu pasaukt papildspēkus, – Bekets ierosināja.

– Kāpēc atteikties no tādas izklaides?

Raiders atkal atvēzējās, bet Dumiķis palīda zem viena no steķiem, lai nosnaustos.

– Viņam taisnība, – palūkojies uz Ouenu, Bekets noteica, paraustīja plecus un pasmīnēja. – Mēs varētu ķerties pie darba otrajā stāvā.

– Šī nav nesošā, – Raiders paziņoja, vēl dažas reizes atvēzējās, un trauslā starpsiena gulēja drupās viņam pie kājām. Atspiedies uz vesera, viņš uzsmaidīja brāļiem un noteica: – Izlaidīsim tai maitai zarnas!

Bija jāpaiet vairākām dienām, līdz ziņkārība tomēr guva virsroku. Bija Karolī dežūra, savukārt jaunlaulātie viesnīcā aizvadīja jau ceturto medusmēneša dienu. Houpa šķērsoja stāvlaukumu pagalmā un tuvojās jaunākajam Montgomeriju dzimtas projektam. Viņai bija likumīgas tiesības uzzināt šīs rīboņas iemeslus, tomēr bija jāatzīst, ka viņa to darīja tikai un galvenokārt ziņkārības dzīta.

Viņa caurām dienām dzirdēja būkšķus un rīboņu un ikreiz, palūkojusies pa logu, redzēja kādu notraipījušos vīru izstumjam no ēkas būvgružu kaudzi un ieberam to konteinerā.

Eiverija viņai bija atsūtījusi ziņu, ka uzsākta nojaukšana iecerētā Fitnesa centra būvniecības vietā.

Tas bija jāredz pašas acīm.

Jo tuvāk bija ēka, jo būkšķi un rīboņa pastiprinājās. Caur atvērtajiem logiem bija dzirdami neprātīgi vīrieša smiekli. Tos papildināja griezīgs roks ģitāru izpildījumā.

Houpa tuvojās sānu ieejai vai vismaz tam, kas no tās bija atlicis, un ielūkojās ēkā.

Acis viņai iepletās.

Iepriekš Houpa te nekad nebija ienākusi, tomēr nereti vērās logos un bija pārliecināta, ka te agrāk bija sienas un griesti.

No ēkas bija palicis pāri tikai skelets, ko papildināja kā zarnas nokārušies vadi un pelēku putekļu kaudzes. Likās, ka būkšķi, brīkšķi un rīboņa drebina visu ēkas karkasu, tāpēc Houpa piesardzīgi devās uz ieeju ēkas priekšpusē.

Durvis bija atvērtas. “Varbūt vēdināšanas nolūkos,” Houpa sprieda. “Kas to lai zina?”

Vaļā stāvēja arī durvis, kas veda augšup uz otrā stāva dzīvokļiem. Mūzika, vīriešu balsis un rīboņa nāca no turienes.

Viņa aplēsa kāpņu šaurību, putekļu daudzumu kāpņu telpā, troksni un saprata, ka nav tik ziņkārīga, lai turp dotos.

Pagriezusies iešanai, Houpa bija spērusi vien dažus soļus, kad no ēkas iznāca divi noputējuši vīrieši – acis sedza aizsargbrilles, rokas sargāja cimdi, bet sejas bija tik netīras, ka viņa abus nespētu pazīt. Vīri konteinerā izgāza kārtējo kaudzi ar to, kas reiz bijusi siena. Būvgruži ar dobju būkšķi iegāzās konteinerā.

– Atvainojiet, – Houpa viņus uzrunāja.

Pēc galvas pagrieziena un raksturīgās stājas Houpa vienā no vīriešiem pazina Raideru.

Viņš uzbīdīja aizsargbrilles uz pieres un veltīja Houpai garlaikotu zaļo, nepacietīgo acu skatienu.

– Tev labāk būtu turēties tālāk no šejienes.

– Es saprotu. Izskatās, ka jūs grasāties nojaukt māju līdz pamatiem.

– Precīzi. Tev nevajadzētu te atrasties.

– Jā, tu jau to sacīji.

– Tev ir kāda vajadzība?

– Patiesībā, jā. Man ir problēmas ar apgaismojumu, ar sienas lampām. Iedomājos, ka šeit varētu būt elektriķis, kurš varētu…

– Viņš ir prom, – Raiders noteica, pamāja palīgam, lai tas atgriežas ēkā, un noņēma aizsargbrilles.

“Tagad viņš izskatās pēc jenota foto negatīvā,” Houpa nosprieda un ar pūlēm apvaldīja smaidu.

– Visai netīrs darbiņš.

– Daudz un netīrs, – Raiders atbildēja. – Kā izpaužas problēmas ar sienas gaismekļiem?

– Tie izdziest…

– Nomainīji spuldzes?

Houpa apjukusi vērās sarunas biedrā.

– Ai, kā man tas neienāca prātā…

– Labi, es kādu aizsūtīšu, lai pārbauda. Vai tas ir viss?

– Šobrīd, jā.

Atvadām Raiders pamāja ar galvu, iegāja ēkā un pagaisa.

– Milzīgs paldies, – Houpa nomurmināja un atgriezās viesnīcā.

Parasti, ienākot viesnīcā, viņai uzlabojās oma. Viņai patika tās iekārtojums, aromāts, jo īpaši, kad gaisā virmoja Karolī cepto šokolādes cepumu smarža, kā tobrīd. Tagad Houpa bija noskaitusies un nekavējoties devās uz virtuvi.

– Kas viņam par vainu?

Karolī, karstumā pietvīkušu seju, ieslidināja krāsnī paplāti ar cepumiem.

– Kam, dārgumiņ?

– Raideram Montgomerijam. Vai būt nepieklājīgam ir viņa pārliecība?

– Viņš var būt skarbāks, jo īpaši, kad strādā. Turklāt strādā viņš nepārtraukti. Ko viņš izdarīja?

– Neko. Viņš uzvedās kā parasti. Tu taču zini, ka mūsu sienas lampas regulāri izdeg vai vienkārši neiedegas. Es aizgāju viņam, pareizāk sakot, kādam no viņa vīriem to izstāstīt, un satiku viņu. Zini, ko viņš man pavaicāja? Vai es esmu nomainījusi spuldzītes! Vai es tiešām izskatos pēc idiotes?

Karolī pasmaidīja un sniedza viņai cepumu.

– Neizskaties gan. Toties viņiem reiz bija īrniece, kas tieši tāda iemesla dēļ izsauca Raideru, kurš, meklējot cēloni, pārbaudīja visu elektroapgādes sistēmu, kamēr saprata, ka pie vainas ir izdegusi spuldzīte. Tā sieviete, tiešām idiote, bija pārsteigta uzzinot, ka viņai vienkārši jānomaina spuldze.

– Hmm. – Houpa nokoda gabaliņu cepuma. – Un tomēr…

– Kas tas īsti ir pa troksni?

– Būkšķi, brīkšķi un vājprātīgas smieklu lēkmes.

– Mājas nojaukšana. Tas ir jautri.

– Iespējams. Nebiju iedomājusies, ka viņi grasās nojaukt to teju līdz pamatiem. Nav jau liels zaudējums, tomēr man tas nebija ienācis prātā, – Houpa noteica un pie sevis apsvēra, kā trokšņa faktors varētu ietekmēt viesnīciņas klientus.

– Tev vajadzētu apskatīt projektu. Man bija iespēja ielūkoties tajos. Tā būs lieliska ēka.

– Pat nešaubos. Viņi labi prot savu darbu.

– Justīne jau sākusi izvēlēties aprīkojumu, izlietnes.

Cepums un Karolī uzlaboja Houpai omu.

– Viņa droši vien ir septītajās debesīs.

– Jā, tur viss būs ultramoderns, smalks un mirdzošs. Viņa sacīja, ka interjerā dominēs hromējums. Viss vienā stilā, nevis kā šeit. Tomēr vēl daudz par ko būs galva jāpalauza. Būs interesanti to aplūkot, kad darbi būs pabeigti.

– Noteikti, – Houpa piebalsoja. Viņa te ieradās, kad viesnīcas renovācija ritēja pilnā gaitā; tagad viņai būs iespēja vērot pārbūves procesu no sākuma līdz beigām.

– Tagad iešu, man vēl jāpastrādā, kamēr nesāk ierasties jauni klienti.

– Kad beigšu cept cepumus, aiziešu līdz tirgum. Vai būs kādi papildinājumi iepirkumu sarakstam?

– Manuprāt, visu nepieciešamo esam ierakstījušas.

Paldies, Karolī!

– Es mīlu savu darbu.

“Arī es mīlu savu darbu,” Houpa nodomāja, iekārtojusies pie galda birojā. “Un viens cietpauris Montgomerijs nespēs nokaut šo mīlestību.”

Houpa pārbaudīja elektroniskajā pastā ienākušos ziņojumus, pasmaidīja, lasot viesa pateicības vārdus, un uzrakstīja atgādinājumu par šampanieti, ko pasniegt kāda klienta vecākiem, kad tie ieradīsies viesnīcā.

Kā apliecināja rezervācijas, uz nedēļas nogali visi numuri būs aizņemti. Tad Houpa pārlūkoja savu kalendāru.

Kad ieradās floriste, Houpa uznesa Titānijas un Oberona apartamentos svaigas ziedu kompozīcijas. Viņa vēlreiz visu apskatīja, lai klientu ierašanās brīdī numurs būtu ideālā kārtībā.

Ieraduma pēc viņa devās uz bibliotēku – spuldzīšu pārbaude ietilpa Houpas ikdienas pienākumos. “Pateicos, Raider Montgomerij!” Atklājusi, ka viena ir izdegusi, viņa no telefona uz savu elektronisko pastu nosūtīja attiecīgo informāciju un tāpat norādi, ka bibliotēkas kafijas automātam nepieciešamas papildu kafijas kapsulas.

To paveikusi, Houpa nokāpa pirmajā stāvā, lai pārbaudītu gaismas salonā, foajē un ēdamistabā. Virtuvē viņa pārsteigumā teju iekliedzās, kad ieraudzīja Raideru Montgomeriju cienājamies ar tikko ceptajiem cepumiem.

– Nedzirdēju tevi ienākam, – Houpa noteica un prātoja, kā gan viņš spēj tik nemanāmi pārvietoties tik milzīgos, masīvos apavos.

– Tikko ienācu. Garšīgi cepumi.

– Karolī tikko izņēma no krāsns. Viņa laikam devās uz tirgu.

– Skaidrs.

Viņš gluži vienkārši stāvēja, grauza cepumu un lūkojās uz Houpu, bet viņam pie kājām tupēja smaidošs suns. Šķita, ka arī kustonis labprāt nobaudītu gabaliņu gardā cepuma.

Vīrietis bija nokopis gandrīz visus cepumus. Labi, ka vismaz nebija piepēdojis viesnīcu ar būvlaukuma putekļiem.

– Tātad, viena otrajā stāvā un viena trešajā, – Houpa paziņoja un pagriezās, cerot, ka viņš sekos.

– Vai ir iemītnieki?

– Veslija un Sirdspuķītes numurā, bet viņu šobrīd nav uz vietas. Mēs gaidām viesus, kuri apmetīsies Titānijas un Oberona numurā. Redzi, es tagad to ieslēgšu, – uzkāpusi otrajā stāvā, viņa paziņoja un norādīja uz otro sienas gaismekli. – Tikko to pārbaudīju, tas nedega.

– Labi, labi.

– Klau, ja netici, pavaicā Karolī.

– Es neteicu, ka es tev neticu.

– Bet tu izturies tieši tā, – Houpa aizkaitinātā balsī noteica un devās pie slēdža. – Redzi! Tagad vari pārliecināties pats.

– Jā, redzu. – Raiders piegāja pie gaismekļa, nocēla abažūru un izskrūvēja spuldzīti. – Vai ir, ar ko nomainīt?

– Jā, man ir krājumi, bet vaina nav spuldzē.

Houpa atslēdza dzīvokļa durvis.

Raiders paspēja satvert durvis, pirms tās aizcirtās viņam deguna priekšā. Dziļāk viņš negāja un stāvēja uz sliekšņa. Viņš pavēra durvis plašāk un pārlaida skatienu telpai.

Te valdīja tīrība un kārtība, gluži kā visā ēkā. Jauks aromāts, arī kā visā viesnīcā. Nekā lieka, nekā pārlieku sievišķīga, kā jau viņš bija gaidījis. Kaudze spilvenu uz dīvāna, bet viņš nezināja daudz sieviešu, kuras nepiekrautu gultu vai dīvānu ar spilveniem. Atturīgas krāsas, pārītis augu puķpodos, resnas sveces.

Iznākusi no virtuves, Houpa apstājās kā iemieta. Raiders noprata, ka atkal viņu sabiedējis. Houpa sniedza viņam spuldzīti.

Viņš atgriezās pie gaismekļa un ieskrūvēja patronā jauno spuldzi. Tā spoži iemirdzējās.

– Tā nav spuldzes vaina, – Houpa atkārtoja. – Iepriekšējo es ieskrūvēju tikai šorīt.

– Skaidrs.

Dumiķis tupēja saimniekam pie kājām, luncināja asti un vērās uz durvīm, pa kurām varēja nokļūt augšstāva apartamentos.

– Nekas nav skaidrs! Es tev saku, ka… Redzi! – Houpa triumfējoši iesaucās, kad spuldzīte piepeši izdzisa. – Jau atkal! Īssavienojums vai kāda vaina elektroinstalācijā.

– Nē.

– Ko tu ar to gribi teikt? Tu taču savām acīm tikko redzēji! – Houpa nepacietīgi iesaucās un tad izdzirdēja atveramies durvis augšstāvā.

Viņa pat nepaskatījās, bet piepeši visu saprata. Uzvēdīja sausserža aromāts. Protams, viņa taču pie tā jau pieradusi.

– Kāpēc viņa tā dara?

– Kā lai es to zinu? – Ieāķējis īkšķus bikšu kabatās, Raiders paraustīja plecus. – Varbūt viņai ir garlaicīgi? Viņa jau sen ir mirusi. Varbūt viņa uz jums dusmojas.

– Nedusmojas gan! Viņai nav iemesla, – Houpa gribēja aizvērt durvis, tad piepeši atrāva tās līdz galam vaļā. – Tur gāžas ūdens!

Viņa aši metās pāri nelielajai hallei uz plašo, izsmalcināti iekārtoto vannasistabu. Ûdens tecēja gan izlietnē pie spoguļa, gan lielajā burbuļvannā, gāzās no krāniem un dušas kabīnē no griestu un rokas dušām.

– Ak, Dieva dēļ!

– Vai tā bieži notiek?

– Šī ir pirmā reize. Beidz, Lizij, – Houpa nočukstēja un aizgrieza krānu pie izlietnes, – viesi brauc.

Raiders atvēra dušas kabīnes stiklotās durvis un izslēdza dušu.

– Es veicu nelielu izpēti. – Houpa satraukusies pieskrēja pie lielās vannas. – Zinu, ka arī Ouens to dara. Nav jau viegli atrast Billiju, kurš, pēc mūsu domām, dzīvojis deviņpadsmitajā gadsimtā.

– Ja pie vainas tavs spoks, tad es te neko nevaru palīdzēt, – noslaucījis gar biksēm slapjās rokas, Raiders paziņoja.

– Tas nav mans spoks. Šī ir tava viesnīca.

– Viņa ir tava radiniece, – Raiders noteica, paraustīja plecus un izgāja no vannasistabas. Satvēris viesistabas durvju rokturi, viņš atskatījās un piemetināja: – Varbūt palūdz, lai tava vecvec… lai viņa būtu kas būdama, vienkārši beidz māžoties.

– Beidz ko?

Raiders vairākas reizes pagrozīja rokturi.

– Tas ne… – Houpa aprāvās, pastūma viņu malā un mēģināja atvērt durvis pati. Velti. Zaudējusi pacietību, Houpa izmisīgi raustīja durvis, līdz padevās, izstiepa pirkstu uz durvju pusi un pavēlēja: – Dari taču kaut ko!

– Piemēram?

– Noskrūvē rokturi, izcel durvis!

– Ar ko?

Houpa sarauca uzacis un palūkojās uz Raideru.

– Tev nav instrumentu? Kāpēc tev nav līdzi instrumentu? Tev taču vienmēr tie ir līdzi!

– Es nācu nomainīt spuldzīti.

– Tā nebija spuldzītes vaina! – Houpas dusmas pārauga panikā. – Es tev jau teicu, ka tā nav spuldzes vaina! Ko tu dari?

– Uz brīdi apsēdīšos.

– Nē!

Spalgā kliedziena izbiedēts, Dumiķis ieskrēja kaktā un savilkās kamolā. Tālāk no konflikta zonas.

– Pat neuzdrošinies sēsties tajā krēslā! Tu esi netīrs! – Dieva dēļ! – Raiders strupi attrauca, atvēra logu un nopētīja ceļu uz jumtu.

– Nekāp laukā! Ko es iesākšu, ja tu nokritīsi?

– Zvanīsi deviņi, viens, viens.

– Nē, es runāju nopietni, Raider! Piezvani kādam no brāļiem vai ugunsdzēsējiem, vai…

– Es nezvanīšu ugunsdzēsējiem tikai tāpēc, ka tās nolādētās durvis nevar atvērt.

Houpa ievilka elpu un apsēdās.

– Tagad es nomierināšos.

– Labs sākums.

– Nevajag būt tik uzpūtīgam, – viņa noteica un atglauda matus no sejas. “Tiešām kaitinošs garums,” viņa pie sevis nosprieda. – Es taču nesalauzu slēdzeni.

– Uzpūtīgam? – Raiders pasmaidīja, varbūt pasmīnēja, tomēr tā jau bija puslīdz personiskāka attieksme.

– Vai es esmu uzpūtīgs?

– Augstākajā līmenī. Tu mani neieredzi, un es cenšos turēties no tevis pa gabalu. Tomēr es esmu šīs viesnīcas vadītāja, turklāt sasodīti laba vadītāja. Mūsu ceļi reizēm krustojas. Tu taču vari vismaz izlikties pieklājīgs.

Raiders atspiedās pret durvīm.

– Es nemēdzu izlikties, un kurš tev teica, ka es tevi neieredzu?

– Tu pats. Ikreiz, kad esi uzpūties.

– Varbūt tā ir mana atbilde uz augstprātību.

– Augstprātību? – aizvainotā Houpa iesaucās. – Es neesmu augstprātīga.

– Tu esi to izkopusi līdz pilnībai. Bet tā ir tava darīšana, – Raiders attrauca un atkal piegāja pie loga.

– Tu allaž esi rupjš, jau kopš mūsu pirmās tikšanās reizes. Šeit, šajā istabā, kad tā vēl nebija kļuvusi par istabu.

Houpa lieliski atcerējās to brīdi, to reibumu un spēcīgo tieksmi, starojošo gaismu, kas iluzori ieskāva viņa augumu.

Bet viņa nevēlējās gremdēties atmiņās.

Raiders dusmās apcirtās.

– Varbūt tam par cēloni ir tas, kā tu uz mani skatījies? It kā es būtu iesitis tev pa seju.

– Tā nebija. Tas bija tikai mirkļa… Es nezinu, kas tas bija.

– Varbūt tāpēc, ka staigā uz tādiem papēžiem?

– Nopietni? Tagad tev nepatīk arī manas kurpes?

– Es tikai izteicu savu viedokli.

Houpa mežonīgi iegārdzās, pielēca kājās, metās pie durvīm un sāka tās sist ar dūrēm.

– Atver taču, sasodīts!

– Viņa tās atvērs, kad būs tam gatava. Tu tikai savainosies.

– Nemāci, kas man būtu jādara! – Houpa nespēja saprast, kāpēc Raidera lietišķums uzsvēla viņā dusmas un radīja paniku. – Tu… tu pat nespēj mani uzrunāt vārdā! It kā nemaz nezinātu, kā mani sauc!

– Es zinu, kā tevi sauc. Liec mierā durvis, Houpa. Dzirdi? Es zinu, kā tevi sauc. Rimsties.

Raiders pastiepa roku un satvēra viņas dūrē sažņaugto plaukstu.

Jau atkal viņa to sajuta – to reibumu un spēcīgo tieksmi. Viņa uzmanīgi atslīga pret durvīm un pagrieza galvu, lai palūkotos uz Raideru.

“Mēs atkal esam tik tuvu viens otram kā Vecgada vakarā. Pietiekami tuvu, lai saskatītu zeltainos raibumus viņa zaļajās acīs. Pietiekami tuvu, lai saskatītu tajās kaismi un cieņu.”

Houpa negribēja viņam piekļauties, tas bija viņas ķermenis, kas tiecās tuvāk. Viņa atspiedās ar plaukstu pret viņa krūtīm. “Cik satraukti sitas viņa sirds! Varbūt man tikai tā liekas, varbūt es vēlētos, lai tā būtu, jo tad es vairs nebūtu viena.”

– Reiz viņa iesprostoja Ouenu un Eiveriju Elizabetes un Dārsija numurā. Viņa vēlējās, lai viņi… – Houpa ierunājās un teikumu pabeidza domās: “…skūpstās, iepazīst viens otru.” – Viņa ir romantiķe!

Raiders atkāpās, un brīnumainais mirklis bija zudis.

– Šobrīd viņa ir kaitinoša.

Atvērtais logs pats no sevis klusi aiztaisījās.

– Manuprāt, viņa zina, ko vēlas, – Houpa jau mierīgā balsī sacīja un atglauda matus. – Dieva dēļ, Raider, noskūpsti mani! No tā tu nemirsi, toties Lizija varbūt mūs atbrīvos.

– Man nepatīk, ja sievietes, dzīvas vai mirušas, ar mani manipulē.

– Tici man, tavs skūpsts nav tas, par ko šodien sapņoju, bet drīz ieradīsies viesi. Vai… – Viņa izvilka telefonu. – Vai arī es zvanīšu Ouenam.

– Nē, Ouenam tu nezvanīsi.

“Trāpīts! Raideram tas būtu milzīgs pazemojums, ja es lūgtu kādu no brāļiem izpestīt viņus no šī gūsta. Skūpsts,” viņa nosprieda, “būs mazākais no ļaunumiem.” Viņa uzsmaidīja vīrietim un paziņoja:

– Tu vari aizvērt acis un domāt par Angliju.

– Smieklīgi, – Raiders bilda, panācās tuvāk un aplika roku viņai ap kaklu. – Es to daru tikai tāpēc, ka esmu zaudējis pietiekami daudz laika un alkstu iemalkot vēsu alu.

– Brīnišķīgi.

Viņa lūpas bija tik tuvu Houpas sejai, bet viņš joprojām svārstījās.

“Nedomā,” viņa sevi pamācīja. “Neliecies, ne zinis. Tas ir tikai sīkums.”

Tas ir sīkums.

Kaisme un gaisma, un, ak, alkas pārņēma visu viņas ķermeni. Viņš Houpai pat nepieskārās, sakļāvās tikai lūpas, tomēr viņai vajadzēja teju ar spēku atrauties – tik ļoti viņai tas patika. Viņa gribēja satvert Raidera galvu, pievilkt cieši sev klāt, ievilkt sevī…

Bija neiespējami pretoties.

Raiders bija domājis tikai uzspiest formālu skūpstu kā draudzenei, krustmātei, tuklai pusmūža sievietei, kurai ir pārītis mazbērnu.

Un tomēr viņš aizrāvās. Viņu apbūra Houpas garša, smarža un lūpas.

Ne saldas, ne piparotas, drīzāk tas bija mistisks pretišķību sajaukums. Lūpas, kādas var būt tikai Houpai. Skūpsts Raideru uzbudināja vairāk nekā viņš būtu vēlējies. Bija neiedomājami grūti atrauties no viņas.

Beidzot Raiders pavērās uz viņu. Sekundi, divas. Houpa nopūtās, atbrīvoja roku un satvēra durvju rokturi.

– Tā, – viņa noteica, – izdevās.

– Iesim, kamēr Lizija nav pārdomājusi.

Jau nākamajā brīdī viņi bija laukā no istabas. Raiders devās pie sienas lampas, kurā spoži mirdzēja spuldzīte, pacēla no grīdas abažūru un nostiprināja vietā.

– Darīts, – viņš noteica un uzmeta Houpai ilgpilnu skatienu.

Viņa pavēra muti, bet tajā pašā mirklī iedžinkstējās durvju zvans.

– Viesi ir klāt. Man jā…

– Es iziešu pa sētas puses durvīm.

Pamājusi Houpa noskrēja pa kāpnēm.

Viņš ieklausījās, kā papēdīši klaudz uz koka grīdas, un ievilka elpu krūtīs.

– Nekad vairs neiepinies tādās muļķībās, – Raiders nočukstēja un devās prom. Dumiķis viņam uzticīgi sekoja. Houpa palika viesnīcā, kurā virmoja saldais sausserža aromāts.