Читать книгу Bāreņu pavēlnieka dēls - Adams Džonsons - Страница 3

Čundo māte bija dziedātāja. Neko citu Čundo tēvs – Bāreņu saimnieks – par viņu nestāstīja. Savā mazajā istabiņā “Ilgajās rītdienās” Bāreņu saimnieks glabāja kādas sievietes fotogrāfiju. Itin piemīlīga sieviete – lielas, ieslīpas acis, pavērtas lūpas. Tā kā skaistākās lauku sievietes tiek nogādātas uz Phenjanu, šāds liktenis noteikti piemeklējis arī viņa māti. To visskaidrāk apliecināja pats Bāreņu saimnieks. Vakaros viņš dzēra, un bāreņi barakās dzirdēja viņu raudam un gaužamies, pusbalsī žēlojoties sievietei fotogrāfijā. Tikai Čundo bija ļauts mierināt viņu sirdssāpēs un beigās izņemt pudeli vīrietim no rokām.

Būdams vecākais zēns “Ilgajās rītdienās”, Čundo veica vairākus pienākumus – sadalīja ēdiena devas, ierādīja guļvietas, pārdēvēja zēnus, izvēloties kādu no simt četrpadsmit Revolūcijas Lielo Mocekļu vārdiem. Tomēr Bāreņu saimnieks uzmanīgi raudzījās, lai viņa dēlam – vienīgajam puisēnam “Ilgajās rītdienās”, kurš nebija bārenis, – netiktu izrādīta sevišķa labvēlība. Ja trušu būris izrādījās neiztīrīts, tieši Čundo, tajā ieslēgts, pavadīja nakti. Kad zēni pieslapināja gultas, tieši viņam bija uzdots atskaldīt ledū sasalušos mīzalus no grīdas. Čundo neplātījās citiem zēniem, ka ir Bāreņu saimnieka dēls, nevis kāds bērns, kuru vecāki pametuši te pa ceļam uz Deviņi/Divdesmit septiņi nometni2. Ja kāds gribēja to izskaitļot, tas nebija īpaši grūti. Čundo šeit bija uzturējies pirms visiem pārējiem, un viņu neviens nebija adoptējis tāpēc, ka tēvs nemūžam nešķirtos no sava vienīgā dēla. Turklāt pēc tam, kad sieva tika nolaupīta un aizvesta uz Phenjanu, tēvs bija rīkojies saprātīgi, izvēlēdamies amatu, kas ļāva gan nopelnīt iztiku, gan pieskatīt dēlu.

Visdrošākais pierādījums tam, ka fotoattēlā redzamā sieviete patiesi ir Čundo māte, bija Bāreņu saimnieka paradums uzkraut dēlam visdažādākos sodus. Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka Čundo sejas vaibstos Bāreņu saimnieks saskata attēlā redzamo sievieti un tas ik dienu no jauna uzjunda nemitīgās zaudējuma sāpes. Tikai šādu dvēselisku sāpju mocīts, tēvs spētu atņemt dēlam apavus ziemas laikā. Tikai īstais tēvs, paša miesa un kauls, spētu apdedzināt sava dēla ādu ar karstu ogļu lāpstu.

Laiku pa laikam dažus zēnus savāca darbiem kādā rūpnīcā, un pavasaros uzradās vīrieši ar ķīniešu akcentu un aizveda līdzi citus. Bet citkārt zēnus uz vienu dienu varēja dabūt ikviens, kurš apņēmās tos pabarot un sagādāja Bāreņu saimniekam pudeli. Vasarā viņi pildīja maisus ar smiltīm, ziemā ar metāla stieņiem nodauzīja ledus plātnes no dokiem. Apstrādes cehos viņi par bļodiņu aukstas dārzeņu zupas lāpstoja eļļainas metāla skaidu spirāles, kas krita no virpām. Dzelzceļa depo baroja vislabāk – izsniedza asu liellopu gaļas zupu. Reiz, tīrot preču vagonus, viņi no grīdas sakasīja sālim līdzīgu pulveri. Sākuši svīst, viņi vērtās sarkani – gan rokas, gan sejas, gan zobi. Vilciena vagonos bija vestas ķimikālijas krāsu fabrikai. Nedēļām ilgi zēni staigāja sarkani.

Un tad Čučhes astoņdesmit piektajā gadā sākās plūdi. Trīs nedēļas gāza lietus, taču pa skaļruņiem neko nestāstīja par izpostītiem terašveida tīrumiem, pārrautiem dambjiem un ciematiem, kas sagāzti cits uz cita. Armija visiem spēkiem pūlējās paglābt Sungli 58 rūpnīcu no ūdens, kas cēlās aizvien augstāk, tāpēc “Ilgo rītdienu” zēniem izsniedza virves un ķekšus ar gariem kātiem, lai tie pūlētos izvilkt slīkstošos cilvēkus no Čhondžinas upes, pirms straume nelaimīgos ienes ostas ūdeņos. Ūdenī virpuļiem griezās koku stumbri, degvielas tvertnes un atejas mucas. Turpat valstījās traktora riepa, Padomju Savienībā ražots ledusskapis. Varēja dzirdēt dobjus būkšķus, straumē gar upes gultni pārvietojoties preču vagoniem. Zēniem garām ātri slīdēja karaspēka autotransporta brezenta pārklājs, pie kura, cieši pieķērusies, turējās un palīgā sauca vesela ģimene. No ūdens iznira jauna sieviete, plati pavērusi muti mēmā saucienā, un bārenis, vārdā Bosons, aizķeksēja slīkstošo aiz rokas – un nekavējoties tika ierauts straumē. Kad vārgais, trauslais Bosons ieradās bāreņu patversmē, atklājās, ka viņš nedzird, tālab Čundo piešķīra viņam vārdu Uns Bosons – tā sauca Revolūcijas Trīsdesmit Septīto Mocekli, kurš, kā zināms, aizbāza ausis ar dubļiem, lai, dodoties uzbrukumā japāņiem, nedzirdētu spindzam lodes.

Saukdami “Boson! Boson!”, zēni traucās pa upmalu, skrēja gar upes posmu, kurā vajadzētu atrasties Bosonam. Viņi padrāzās garām metalurģiskās fabrikas “Apvienošanās” drenāžas caurulēm, skrēja gar Rjonsonas dūņainajiem krastiem, taču Bosons tā arī vairs netika redzēts. Zēni apstājās pie ostas. Tās tumšie ūdeņi bija kā nosēti līķiem, tūkstošiem miroņu valstījās viļņu varā, atgādinot ķēpīgas prosas biezputras burbuļus, kas ceļas un krīt, kad panna uzsilst.

Tobrīd viņi vēl nezināja, ka sāksies bads. Vispirms pazuda elektrība, tad apstājās vilcienu satiksme. Kad pārstāja kaukt pat rūpnīcu trieciendarba svilpes, Čundo saprata, ka pienākuši grūti laiki. Kādudien zvejas kuģi izgāja jūrā un neatgriezās. Ziemai iestājoties, daudziem apsala un nomelnēja pirksti, veci ļaudis iegrima miegā. Tie bija vien pirmie mēneši, vēl bija ilgi jāgaida, līdz cilvēki sāka grauzt mizas. Skaļruņi dēvēja badu par “Grūto gājienu”, taču šī balss nāca no Phenjanas. Čundo neatminējās nevienu Čhondžinas apkaimē to tā saucam. Tam, kas notika ar viņiem, nebija vajadzīgs nosaukums; tas atradās visur, ikreiz nograužot un norijot nagu, ikreiz paceļot plakstiņu, ikreiz ejot uz ateju un pūloties izspiest no sevis zāģu skaidu bumbiņas. Kad izdzisa pēdējā cerība, Bāreņu saimnieks izkurināja malkā gultiņas, un pēdējo nakti zēni pārlaida, saspiedušies tumsā ap gailošu krāsniņu. No rīta viņš apstādināja uz ceļa padomju ZIL, armijas kravas automašīnu, kuru melnā brezenta kravas kastes pārsega dēļ saukāja par “kraukli”. Palicis vairs bija tikai ducis zēnu, tieši tik, cik satilpa “kraukļa” kravas kastē. Visi bāreņi agrāk vai vēlāk nonāk armijā. Un tieši tā Čundo četrpadsmit gadu vecumā kļuva par tuneļa karavīru, kas apmācīts karot tur, kur neiespīd gaisma.

Tieši tur pēc astoņiem gadiem viņu atrada virsnieks So. Vecais vīrs pats nokāpa pazemē, lai apskatītu Čundo, kurš kopā ar savu vienību bija visu nakti strādājis tunelī, kas stiepās desmit kilometru zem demarkācijas zonas, gandrīz līdz Seulas piepilsētai. Iznākdami no tuneļa, vīri allaž soļoja atmuguriski, lai acis pamazām pierastu pie gaismas, un tā viņš gandrīz uzskrēja virsū virsniekam So, kura platie pleci un krūšukurvis liecināja, ka vīrietis pilngadību sasniedzis labos laikos, vēl pirms Čholimas kustības.3

– Vai tu esi Paks Čundo? – viņš jautāja.

Čundo pagriezās pret nācēju. Vīrieša galvu ar īsi apcirptajiem matiem gluži kā nimbs iekāva gaismas aplis. Sejas āda bija tumšāka nekā citur uz galvas vai ap zodu – radās iespaids, ka vīrietis nupat noskuvis bārdu un biezus, pinkainus matus.

– Esmu gan, – Čundo atteica.

– Tas ir Mocekļa vārds, – virsnieks So sacīja. – Vai šī ir bāreņu vienība?

Čundo palocīja galvu.

– Ir, – viņš apstiprināja. – Tomēr es neesmu bārenis.

Virsnieka So skatiens krita uz sarkano tekvondo žetonu Čundo pie krūtīm.

– Ar to ir gana, – noteica virsnieks So un pasvieda viņam maisiņu.

Tajā atradās zili džinsi, dzeltens polo krekls un kurpes ar uzrakstu Nike. Čundo tādas atcerējās redzējis pirms daudziem gadiem, kad bāreņus izmantoja, lai sveiktu ar prāmjiem atbraukušos korejiešus, kurus no Japānas bija atvilinājuši solījumi sagādāt darbu partijā un dzīvokļus Phenjanā. Bāreņi stāvēja krastā ar apsveikuma plakātiem un skandēja partijas dziesmas, lai vedinātu korejiešu izcelsmes japāņus nokāpt pa trapu par spīti baismajam Čhondžinas upes stāvoklim un “kraukļiem”, kas turpat stāvēja gatavībā atbraucējus aizgādāt uz kvanliso darba nometnēm. Šķita, ka tikai vakar viņš skatījis tos skaistos zēnus ar jaunajām sporta kurpēm kājās beidzot pārrodamies mājās.

Čundo izņēma un pacēla dzelteno kreklu. – Ko lai es ar to iesāku? – viņš taujāja.

– Tas ir tavs jaunais formastērps, – virsnieks So paskaidroja. – Tu taču neciet no jūrasslimības, vai ne?

Nē, necieta vis. Ar vilcienu viņi devās uz Čholhvanas ostas pilsētu austrumos, kur virsnieks So rekvizēja zvejas kuģīti. Tā apkalpe, militāristu izbiedēta, visu ceļu pāri jūrai uz Japānas krastiem nenoņēma pie krūtīm piespraustās nozīmītes ar Kima Irsena attēlu. Ceļā Čundo redzēja zivtiņas ar spārniem un piedzīvoja tik biezu rīta miglu, ka vārdi nenāca pār lūpām. Te neauroja skaļruņi visu cauru dienu, un visiem zvejniekiem uz krūtīm bija ietetovēti viņu sievu portreti. Viņš pat nebija iedomājies, cik neparedzami spēj uzvesties jūra, grozīdamās un zvārodamās gan tā, gan šā, taču arī ar to varēja sarast. Vējš takelāžā šķita čalojam ar viļņiem, kas sitās pret kuģa korpusu, un, atlaidies uz stūres mājas jumta zem nakts zvaigznēm, Čundo sprieda, ka šai vietā cilvēks var aizvērt acis un atvilkt elpu.

Virsnieks So bija paņēmis līdzi tulku, vārdā Džils. Tas uz klāja lasīja japāņu romānus, uzlicis austiņas, kas bija savienotas ar nelielu kasešu atskaņotāju. Čundo tikai vienreiz mēģināja uzrunāt Džilu – pienāca klāt vaicāt, ko viņš klausās. Taču, iekams Čundo paguva atvērt muti, Džils apturēja ierakstu un izrunāja vienu vārdu:

– Opera.

Viņiem paredzēts uzņemt uz kuģa klāja kādu cilvēku jūras krastā un pārvest mājās. Tas bija viss, ko virsnieks So pastāstīja par brauciena mērķi.

Otrajā dienā, tumsai iestājoties, tālumā parādījās pilsētas uguntiņas, un kapteinis atteicās braukt tuvāk.

– Te ir Japāna, – viņš paziņoja. – Man nav šo ūdeņu kartes.

– Tu brauksi tik tuvu, cik es likšu, – virsnieks So norādīja.

Kuģītis virzījās uz krasta pusi, un viens zvejnieks pa ceļam iztaustīja jūras dibenu.

Čundo saģērbās un savilka siksnu ciešāk, lai stīvā džinsa auduma bikses nekristu nost.

– Vai šīs drēbes piederēja jūsu pēdējam nolaupīšanas upurim? – Čundo jautāja.

– Es jau gadiem neesmu nevienu nolaupījis, – virsnieks So atteica. Čundo juta sejas muskuļus saspringstam, un augumu caurstrāvoja bailes. – Nomierinies! – virsnieks So pavēlēja. – Es to esmu darījis simtiem reižu.

– Patiesi?

– Precīzāk, divdesmit septiņas reizes.

Virsnieks So bija licis paņemt līdzi nelielu laiviņu, un tagad krasta tuvumā viņš norīkoja zvejniekus to nolaist. Rietumos virs Ziemeļkorejas rietēja saule, gaiss pamazām atdzisa, arī vējš mainījās. Laiviņa bija šaura – Čundo sprieda, ka tajā tik tikko pietiks vietas vienam cilvēkam, kur nu vēl trim un nolaupītajam, kas noteikti pretosies. Apbruņojies ar binokli un termosu, virsnieks So nokāpa laiviņā. Džils sekoja. Čundo ieņēma vietu līdzās Džilam; melnais ūdens skalojās pāri malām, un viņa kurpes uzreiz izmirka. Viņš prātoja, vai atklāt pārējiem savu neprasmi peldēt.

Džils raudzīja iemācīt Čundo dažas frāzes japāniski. “Labvakar – Konban wa.” “Atvainojiet, es esmu apmaldījies – Chotto sumimasen, michi ni mayoimashita.” “Vai jūs varētu palīdzēt atrast manu kaķi? – Watashi no neko ga maigo ni narimashita?”

Virsnieks So pavērsa laivu uz krasta pusi un no piekaramā motora, izmocīta PSRS ražota Vpresna, spieda ārā pēdējo sulu. Laiva pagriezās uz ziemeļiem un traucās gar krastu – vilnim paceļoties, laivas priekšgals pavērsās uz krasta pusi, bet jau atkal pagriezās uz atklāto jūru, tiklīdz vilnis slīdēja lejup.

Džils izņēma binokli, taču nevēroja krastmalu, bet nopētīja augstās ēkas un pilsētas centra neona gaismu atdzīvošanos.

– Es jums saku, – Džils noteica, – šeit “Grūtais gājiens” nav pieredzēts.

Čundo un virsnieks So pārmija skatienu.

– Pasaki viņam vēlreiz, kā japāniski ir “Kā klājas?” – virsnieks So lika Džilam.

– Ogenki desu ka, – Džils teica.

– Ogenki desu ka, – Čundo atkārtoja. – Ogenki desu ka.

– Izrunā to, it kā teiktu: “Kā klājas, mans tautieti un pilsoni?” Ogenki desu ka, – virsnieks So norādīja. – Nevis tā, it kā teiktu: “Kā klājas, es tevi tūlīt izcelšu no šīs krastmalas!”

– Jūs to saucat par izcelšanu? – Čundo vaicāja.

– Tā mēs to saucām senos laikos. – So māksloti pasmaidīja. – Saki to laipnā balsī.

– Kādēļ jūs nesūtāt Džilu? – Čundo tincināja. – Viņš taču prot japāņu valodu.

Virsnieks So atkal pievērsās ūdenim. – Tu zini, kādēļ tu te esi.

– Kāpēc viņš te ir? – Džils jautāja.

– Tāpēc, ka viņš prot kauties tumsā, – virsnieks So paskaidroja.

Džils pagriezās pret Čundo. – Tāds ir tavs amats? Tā ir tava karjera? – viņš gribēja zināt.

– Es vadīju iebrukuma vienību, – Čundo skaidroja. – Lielākoties nācās skriet tumsā. Bet gadījās arī cīnīties.

– Un es biju domājis, ka mans arods ir pretīgs. – Ar ko tu nodarbojies? – Čundo painteresējās.

– Pirms iestājos valodu skolā? Ar kājnieku mīnām, – Džils teica.

– Kādā ziņā? Tu biji atmīnētājs? – Būtu jau labi, – Džils attrauca.

Pietuvojušies pārsimt metru attālumā no krasta, viņi virzījās gar Kagosimas prefektūras jūras malu. Jo tumšāks kļuva, jo skaidrāk Čundo saskatīja pilsētas atspulgu ik vilnī, kas tos valstīja.

Džils pacēla roku.

– Tur! – viņš norādīja. – Krastā kāds ir! Sieviete.

Virsnieks samazināja ātrumu un paņēma lauka binokli. Turēdams to stingri, viņš noregulēja lēcas, un spurainās, sirmās uzacis te pacēlās, te nolaidās, kamēr viņš noregulēja asumu.

– Nē, – viņš sacīja, atdodams binokli Džilam. – Ieskaties ciešāk. Tur ir divas sievietes. Viņas kopā pastaigājas.

– Es sapratu, ka jums vajadzīgs vīrietis, – Čundo sacīja.

– Nav svarīgi, – vecis atteica. – Galvenais, lai cilvēks ir viens pats.

– Vai tad mēs drīkstam pagrābt jebkuru, kas pagadās?

Virsnieks So neatbildēja. Kādu brīdi klusumu pārtrauca vienīgi motora rūkoņa. Un tad virsnieks So sāka stāstīt:

– Manā laikā ar to nodarbojās vesela divīzija, kam bija savs atsevišķs budžets. Vienībai piešķīra kuteri, šauteni, kas raidīja iemidzinošas lodes. Mēs novērojām, iefiltrējāmies, izvēlējāmies upurus. Mēs neizcēlām ģimeņu locekļus un nekad neņēmām bērnus. Es pensijā aizgāju ar nevainojamu pagātni. Un paskat tik uz mani! Es laikam esmu vienīgais, kurš vēl palicis. Jādomā, ka nevarēja atrast nevienu citu, kurš vēl atceras šo nodarbi.

Džils tobrīd visu vērību veltīja liedagam. Lai arī viņš noslaucīja binokļa lēcas, bija jau pārāk tumšs. Pēc tam viņš pasniedza binokli Čundo.

– Ko tu tur saskati? – viņš jautāja.

Pielicis pie acīm binokli, Čundo ar pūlēm izšķīra vīrieša stāvu ejam gar jūras malu turpat pie ūdens. Nudien, tas drīzāk bija gaišāks plankums uz tumša fona. Tad uzmanību piesaistīja kustība – pa liedagu pretī vīrietim brāzās dzīvnieks. Visticamāk, suns, taču liels kā vilks. Vīrietis pabiedēja suni, un tas aiztraucās prom.

Čundo pagriezās pret virsnieku So.

– Tur ir vīrietis. Kopā ar suni.

Virsnieks So izslējās taisnāk un uzlika roku uz piekaramā dzinēja. – Vai neviena cita cilvēka tuvumā nav? – Tā kā Čundo papurināja galvu, virsnieks turpināja: – Vai suns ir akita? Čundo nezināja suņu šķirnes. Agrāk bāreņi reizi nedēļā tīrīja vietējo suņu fermu. Suņi bija netīri dzīvnieki, kas, sagaidījuši pirmo izdevību, uzklupa cilvēkam. Varēja redzēt, kā viņi brukuši virsū aploka stabiem, ar ilkņiem grauzušies kokā. Neko citu Čundo par suņiem nevajadzēja zināt.

Ierunājās virsnieks So:

– Galvenais, lai tā radība vēcina asti. Ne par ko citu tev nav jāraizējas.

Džils piebilda:

– Japāņi iemāca suņiem vienkāršus trikus. Saki sunim: “Jauks sunītis! Sēdies! Yoshi yoshi. Osuwari kawaii desu ne!”

– Vai tu rimsies ar savu japāņu valodu? – Čundo sapīka.

Gribējās taujāt, vai ir kāds plāns, taču virsnieks So gluži vienkārši pagrieza laivu pret krastu. Phanmundžomā Čundo komandēja savu tuneļa vienību, tālab viņam pienācās spirtotā deva un sievietes apmeklējums reizi nedēļā. Pēc trim dienām viņam bija jāpiedalās Korejas Tautas armijas tekvondo turnīra ceturtdaļfinālā.

Čundo vienība reizi mēnesī pārstaigāja visus tuneļus zem demarkācijas zonas un strādāja bez apgaismojuma, un tas nozīmēja rikšot kilometriem tālu piķa melnā tumsā, ieslēdzot sarkanos lukturīšus vienīgi tuneļa galā, kur jāpārbauda izvietotās lamatu trosītes un aizslēgumi. Viņi izturējās tik piesardzīgi, it kā kuru katru brīdi varētu saskrieties ar dienvidkorejiešiem, un cauru gadu – izņemot lietus sezonu, kad tuneļus klāja pārāk bieza dubļu kārta, – viņi katru dienu trenējās tuvcīņā bez apgaismojuma. Runāja, ka Dienvidkorejas kareivjiem ir infrasarkano staru un amerikāņu ražojuma nakts redzamības brilles. Čundo puišu vienīgais ierocis bija tumsa.

Kad viļņi kļuva augstāki un Čundo spēji pārņēma panika, viņš pagriezās pret Džilu.

– Kāda nodarbošanās var būt sliktāka par kājnieku mīnu deaktivizēšanu?

– To kartēšana, – Džils ateica.

– Kā? Ar detektoru?

– Metāla detektori šajā gadījumā ir bezspēcīgi, – Džils stāstīja. – Mūsdienās amerikāņi izmanto plastmasas mīnas. Liekot lietā psiholoģijas zināšanas un zemes īpatnības, mēs izstrādājam mīnu iespējamo atrašanās vietu karti. Mēs pieņemam, ka vietā, kur taka vai koka sakne spiež likt soli, ir ierakta mīna, un to apzīmējam. Visu dienu pavadījuši mīnu laukā, ik uz soļa riskējam ar dzīvību… un kāda jēga? Pienāk rīts, mīnas vēl joprojām ir ieraktas zemē, ienaidnieks vēl ir turpat.

Tagad Čundo zināja, kam ir tikusi vissliktākā nodarbe: tuneļa izlūkiem, divpadsmit vīru apkalpei zemūdenē, atmīnētājiem, bioķīmisko ieroču darbiniekiem. Piepeši viņš redzēja Džilu citā gaismā.

– Tātad tu esi bārenis? – viņš pavaicāja. Džils ļoti izbrīnījās. – Nebūt ne. Un tu?

– Nē, neesmu, – Čundo atteica.

Čundo vienībā bija tikai bāreņi, lai gan paša Čundo gadījumā tika pieļauta kļūda. Tautas armijas kartē bija ierakstīta adrese “Ilgās rītdienas”, un tas izšķīra viņa turpmākās gaitas. Šādu kļūdu acīmredzot neviens Korejā nevarēja vērst par labu, un tagad tāds bija viņa liktenis. Gandrīz visu dzīvi viņš bija pavadījis starp bāreņiem, saprata viņu īpašo stāvokli, tādēļ nenīda tos kā daudzi citi. Tikai viņš nebija bārenis.

– Un tagad tu esi tulks? – Čundo jautāja.

– Pēc ilga dienesta mīnu laukos pienākas apbalvojums, – Džils paskaidroja. – Aizsūta uz kādu siltāku vietiņu, piemēram, uz valodu skolu.

Virsnieks So īsi, rūgti iesmējās.

Viļņu baltās galotnes jau šļācās laivā.

– Visdraņķīgākais ir tas, ka, ejot pa ielu, es pieķeru sevi nodomājam: “Lūk, šeit es ieraktu kājnieku mīnu,” – Džils turpināja. – Citkārt es manu, ka izvairos likt kāju kādā noteiktā vietā, piemēram, uz durvju sliekšņa vai pie tualetes. Es pat parkā baidos pastaigāties.

– Parkā? – Čundo pārvaicāja. Viņš ne reizi nebija redzējis parku.

– Pietiks pļāpāt! – virsnieks So abus aprāva. – Laiks iegūt valodu skolai jaunu japāņu mēles skolotāju.

Viņš samazināja ātrumu, viļņu šalkoņa pieņēmās spēkā, un laiviņa pagriezās sāniski pret krastu.

Varēja redzēt vīrieša apveidu liedagā – viņš vēroja atbraucējus, kuri bezpalīdzīgi šūpojās viļņos tikai divdesmit metru attālumā no krasta. Juzdams, ka laiviņa draud apgāzties, Čundo ielēca jūrā, lai to nostabilizētu. Lai gan te ūdens sniedzās vien līdz viduklim, viņš smagi iegāzās viļņos. Banga vēla viņu pa smilšaino jūras dibenu, līdz viņš kāsēdams izslējās no ūdens.

Vīrietis liedagā nebilda ne vārda. Kad Čundo izbrida krastā, gandrīz bija iestājusies tumsa.

Dziļi ieelpojis, Čundo notrausa ūdeni no samirkušajiem matiem.

– Konban wa, – viņš uzrunāja svešo. – Odenki kesu da.

– Ogenki desu ka, – uzsauca Džils, laivā sēdēdams.

– Desu ka, – Čundo atkārtoja.

Pieļepatoja suns ar dzeltenu bumbiņu zobos.

Mirkli vīrietis stāvēja kā sastindzis, tomēr pēc brīža soli atkāpās.

– Ķer ciet! – virsnieks uzbļāva.

Vīrietis metās prom, un Čundo slapjajos džinsos un smiltīm aplipušajos apavos skrēja pakaļ. Lielais baltais suns aizrautīgi lēkāja apkārt. Tumsā gandrīz nesaskatāms, japānis skrēja gar jūras malu, un par viņa pārvietošanos liecināja vienīgi suns, kurš lēkšoja te vienā, te otrā pusē. Čundo pielika visus spēkus un koncentrējās vienīgi uz sirds ritmu, pukstiem sabalsojoties ar pēdu plīkšķiem smiltīs. Tad viņš aizvēra acis. Tuneļos Čundo bija attīstījis spēju nojaust tuvumā esošos, taču neredzamos biedrus – nonākot sasniedzamā attālumā, varēja noteikt viņu atrašanās vietu. Tēvs, Bāreņu saimnieks, allaž bija mēģinājis radīt iespaidu, ka zēna māte ir mirusi, taču tā nebija taisnība – viņa bija sveika un vesela, vienīgi nesasniedzama. Un, lai arī par Bāreņu saimnieka turpmāko dzīvi viņam nebija nekādu ziņu, Čundo juta, ka tēva šai pasaulē vairs nav. Spēja apgūt cīņu tumsā bija līdzīga – pretinieks bija jāuztver, jāsajūt, un nedrīkstēja likt lietā iztēli. Tā aizpilda tumsu prātā ar tēliem, kuriem nav nekāda sakara ar īsto tumsu visapkārt.

Tālumā atskanēja būkšķis – kāds bija nostiepies smiltīs visā garumā. Šādu skaņu Čundo bija dzirdējis tūkstošiem reižu. Čundo piesteidzās pie vīrieša, kurš tobrīd slējās kājās, un viņa smiltīm aplipusī seja bija bāla kā spokam. Abi elsa un pūta, un baltie elpas garaiņi tumsā saplūda kopā.

Patiesībā Čundo turnīros īpaši labi neveicās. Cīnoties tumsā, precīzs trāpījums vienīgi pavēsta pretiniekam tavu atrašanās vietu. Tumsā nācās sist no visa spēka, it kā cērtot cauri cilvēkam – plašiem vēzieniem no sāniem vai spērieniem ar pagriezienu. Šādiem paņēmieniem bija nepieciešams plašums, un tie bija domāti, lai pretinieku notriektu zemē. Turpretim turnīros pretinieki šādus gājienus viegli paredzēja un gluži vienkārši pakāpās malā. Bet – kā naktī jūras krastā rīkotos bēgošs pretinieks? Čundo ar pagriezienu izdarīja spērienu vīrietim pa deniņiem, un svešinieks nogāzās smiltīs.

Suns turpināja enerģiski draiskoties, aizrautības vai izmisuma pilns. Tas pakārpīja smiltis blakus bezsamaņā nokritušajam saimniekam un nometa bumbiņu. Čundo gribēja bumbiņu aizmest, taču neuzdrošinājās tuvoties dzīvnieka zobiem. Piepeši Čundo aptvēra, ka suns vairs nevēcina asti. Tumsā kaut kas nozibsnīja – tās izrādījās pakritušā brilles. Kad viņš uzlika tās uz acīm, izplūdušie punktiņi virs kāpām pārvērtās par skaidri saskatāmiem apgaismotiem māju logiem. Japāņi dzīvoja nevis milzīgos daudzdzīvokļu namos, bet mazākās barakās, kur pietiktu vietas vien dažiem iemītniekiem.

Ielicis brilles kabatā, Čundo saņēma vīrieti aiz potītēm un sāka vilkt aiz sevis. Suns ierūcās un vairākkārt īsi, kareivīgi ierējās. Pār plecu Čundo redzēja, ka dzīvnieks rūc vīrietim sejā un ar nagiem paskrāpē tā vaigus un pieri. Čundo nolieca galvu un turpināja vilkt. Pirmā diena tunelī nebija grūta, taču, otrajā dienā pamostoties, pārejot no sapņa tumsas īstajā, ir noteikti jāatver acis. Turot tās ciet, prāts rādīs dažādus mežonīgus tēlus, piemēram, suni, kas uzbrūk no aizmugures. Taču, atverot acis, nākas sastapties ar paša eksistences nebūtiskumu.

Beidzot tumsā sameklējis laivu, Čundo ļāva ļenganajam ķermenim nokrist uz tās alumīnija šķērselementiem. Vīrietis pavēra plakstus, pārgrieza acis, taču acīmredzami neaptvēra notiekošo.

– Kāpēc tu apstrādāji šim seju? – Džils jautāja.

– Kur tu pats biji? – Čundo atcirta. – Tas puisis bija smags.

– Es esmu tikai tulks, – Džils atgādināja.

Virsnieks So papliķēja Čundo pa muguru. – Nav slikti, zinot, ka esi bārenis, – viņš uzslavēja.

Čundo apcirtās pret viņu.

– Nolādēts, es neesmu nekāds bārenis! – viņš noskaldīja. – Un kas jūs tāds būtu? Apgalvojāt, ka esot to darījis simtiem reižu. Mēs izbraucām bez jebkāda plāna, es devos krastā un nogāzu pirmo, kas pagadījās. Jūs pat neizkāpāt no laivas.

– Man bija jāredz, uz ko esi spējīgs, – virsnieks So atteica. – Nākamreiz darbosimies ar prātu.

– Nekādas nākamās reizes nebūs, – Čundo nepiekāpās.

Džils un Čundo pagrieza laivu pret viļņiem, un abus vīrus apšļāca ūdens, kamēr virsnieks So centās iedarbināt motoru. Kad visi četri laivā devās atklātā jūrā, virsnieks So ierunājās:

– Klau, ar laiku kļūs vieglāk. Tikai nedomā par to. Es tev samelsu, teikdams, ka esmu nolaupījis divdesmit septiņus cilvēkus. Patiesībā es viņus neskaitīju. Aizmirsti par viņiem, par visiem, kurus redzēsi! Sagūsti viņus ar rokām un prātā no viņiem atvadies. Nevajag viņus skaitīt, rīkojies tieši pretēji. Pat par spīti motora troksnim, bija dzirdamas suņa rejas liedagā. Lai cik ilgi brauca laiva, dzīvnieka balss skanēja pāri ūdens klajam, un Čundo nojauta, ka šo skaņu neaizmirsīs nemūžam.

Viņi apmetās Songuna4 bāzē netālu no Kindžji ostas. To ielenca pazemē ierīkoti zenītraķešu bunkuri. Kad norietēja saule, mēness gaisma apmirdzēja baltās starta iekārtas margas. Tos, kuri kaut reizi bija paciemojušies Japānā, nometināja atsevišķi no parastajiem Korejas Tautas armijas kareivjiem, tādēļ viņiem lazaretē sameklēja nelielu istabu ar sešām guļvietām. Par to, ka tā ir lazarete, liecināja vienīgi skapis ar asins nolaišanas instrumentiem un vecs ķīniešu ledusskapis ar sarkanu krustu uz durvīm.

Sagūstīto vīrieti ieslodzīja vienā no metāla karceriem apmācības pagalmā, un Džils steidza uzlabot savas japāņu valodas zināšanas, sarunādamies ar viņu pa ēdiena pasniegšanas spraugu. Čundo un virsnieks So stāvēja, atspiedušies pret hospitāļa loga rāmi, smēķēja vienu cigareti uz abiem un vēroja, kā Džils, nometies zemē, atsvaidzina svešvalodas izteicienus kopā ar vīrieti, kura nolaupīšanā bija piedalījies. Virsnieks So pašūpoja galvu, it kā vēlēdamies teikt, ka nupat ir piedzīvojis visu. Lazaretē bija tikai viens pacients, aptuveni sešpadsmit gadu vecs maza auguma kareivis, kam kauli no badošanās izspiedušies. Viņš gulēja gultā, klabinādams zobus. No cigarešu dūmiem viņu mocīja klepus lēkmes. Lai gan viņa gultu aizbīdīja uz istabas tālāko malu, puisis tik un tā nerimās kāsēt.

Ārsta nebija. Slimie karavīri gulēja lazaretē, līdz tapa skaidrs, ka viņi vairs neatveseļosies. Ja līdz rītam jaunais karavīrs nejutīsies labāk, militārie policisti ievadīs viņam vēnā caurulīti un notecinās četras vienības asiņu. Čundo to bija novērojis vairākas reizes; pēc visa spriežot, tā bija visvieglākā nāve. Tas bija pāris minūšu jautājums – vispirms nelaimīgie kļuva miegaini, tad nedaudz sapņaini. Ja arī beigās viņus pārņēma neliela panika, tam vairs nebija nozīmes, jo parunāt viņi tikpat vairs nejaudāja. Visbeidzot, pirms dzīvība izdzisa pavisam, viņi izskatījās patīkami apjukuši – kā circeņi ar atrautiem taustekļiem.

Tika izslēgts nometnes ģenerators – spuldzes pamazām satumsa, ledusskapis apklusa.

Virsnieks So un Čundo atlaidās gultās.

Reiz dzīvoja kāds japānis. Viņš izveda pastaigāties suni. Un tad viņa vairs nebija. Tiem, kas viņu pazina, šis cilvēks uz mūžiem būs zudis. Tā Čundo domāja arī par zēniem, kurus izvēlējās vīrieši ar ķīniešu akcentu. Viņi bija šeit, un pēc tam viņu vairs nebija. Viņus, tāpat kā Bosonu, aizgādāja uz nezināmām zemēm. Tā viņš domāja par vairumu cilvēku – tie uzrodas tavā dzīvē kā atradeņi uz durvju sliekšņa, un vēlāk tos aizskalo kā ar plūdiem. Taču Bosons nebija zudis nebūtībā – kaut kur viņš tomēr nonāca: vai nu nogrima zivīm par barību, vai arī viņa ķermenis uzpūtās un, viļņu nests, aizpeldēja uz ziemeļiem līdz Vladivostokai. Arī japānis nekur nebija pazudis – viņš atradās tepat, apmācības pagalmā, ieslodzīts metāla kastē. Un Čundo piepeši iešāvās prātā, ka arī viņa māte tieši tajā brīdī kaut kur atradās. Piemēram, sēdēja kādā dzīvoklī galvaspilsētā, varbūt raudzījās spogulī, sukāja matus un gatavojās doties pie miera.

Pirmo reizi vairāku gadu laikā Čundo aizvēra acis un atļāvās atsaukt atmiņā viņas seju. Ir bīstami tā sapņot par cilvēkiem. Ja nepiesargās, viņi drīz nonāk tunelī turpat līdzās. Tā daudzkārt bija gadījies ar zēniem, kurus viņš atcerējās no “Ilgo rītdienu” laikiem. Viens tāds misēklis, un tev jau seko zēns tumsā. Viņš ar tevi runājas, tincina, kāpēc neesi nomiris no aukstuma, kāpēc neesi iekritis krāsvielas cisternā, un uzbrāžas bailes, ka pēkšņi saņemsi spērienu pa seju.

Bet nu parādījās viņa māte. Gulēdams un klausīdamies, kā slimais kareivis drebinās, viņš dzirdēja prātā sievietes balsi. “Arirana,”5 viņa dziedāja sāpjpilnā balsī, teju čukstus, un balss šķita atplūstam no kādas nezināmas nekurienes. Pat tie stulbie bāreņi zināja, kur atrodas viņu vecāki.

Vēlu vakarā istabā iestreipuļoja Džils. Atvēris ledusskapi – tas bija aizliegts –, viņš tajā kaut ko ievietoja un tad iekrita gultā. Džils mēdza gulēt, rokas un kājas pārkāris gultas malām, un Čundo nosprieda, ka šim puisim bērnībā bijusi pašam sava gultiņa. Pēc mirkļa tulks jau bija iekritis dziļā miegā.

Tumsā Čundo un virsnieks So piecēlās un piegāja pie ledusskapja. Kad virsnieks So pavilka rokturi, no iekārtas uzvēdīja tikko jaušams vēsums. Dziļāk pie aukstumiekārtas sienas, aiz kvadrātveida asiņu maisiņu krāvumiem, virsnieks So sataustīja pustukšu sodžu pudeli. Durvis tika aši aizvērtas, jo asinis bija paredzēts nogādāt Phenjanā. Ja tās sabojāsies, viņiem sakurs pamatīgu pirti.

Viņi pienesa pudeli pie loga. Tālumā savās kolonijās rēja suņi. Pie apvāršņa virs raķešu bunkuriem debesīs viegli mirguļoja gaišums – tur no okeāna virsmas atspīdēja mēnessgaisma. Džils sāka miegā laist gāzes.

Virsnieks So iedzēra malciņu no pudeles.

– Šaubos, vai vecais Džils ir kādreiz bijis spiests iztikt no prosas sacepuma un sorgo zupas.

– Kas viņš tāds vispār ir? – Čundo noprasīja.

– Lai nu paliek. – Virsnieks So atmeta ar roku. – Es nezinu, kāpēc Phenjanā pēc visiem šiem gadiem sadomājuši atjaunot šo nodarbi, taču jācer, ka pēc nedēļas tiksim no viņa vaļā. Viena misija! Tad, ja viss ies gludi, mēs to puisi vairs neredzēsim.

Čundo mazliet iedzēra. Kuņģis kāri uzsūca spirtu ar augļu garšu.

– Kas tā ir par misiju? – viņš jautāja.

– Vispirms vēl viens izmēģinājuma brauciens, – virsnieks So stāstīja. – Pēc tam mēs dodamies pēc kaut kā īpaša. Tokijas operas teātris pavada vasaras Ņiigatā. Ir kāda dziedātāja, vārdā Rumina.

Nākamais sodžu malks ieslīdēja rīklē. – Opera? – Čundo pārvaicāja.

Virsnieks So paraustīja plecus. – Acīmredzot kāds Phenjanas priekšnieks noklausījies pirātu ierakstu un sakārojis pēc viņas.

– Džils stāstīja, ka izdzīvojis pēc norīkojuma meklēt kājnieku mīnas, – Čundo sacīja. – Par to viņu nosūtīja mācīties valodu skolā. Vai tas ir tiesa? Vai tāda ir kārtība, ka par tādu darbu atalgo?

– Mēs esam spiesti strādāt ar Džilu, saproti? Bet tu viņā neklausies. Klausies manī, – virsnieks mudināja, bet Čundo klusēja. – Kas tad nu? Vai sirds pēc kaut kā tīko? – virsnieks So pajautāja. – Vai tu maz zini, ko vēlies par atalgojumu? – Čundo papurināja galvu. – Tad nebēdā par to.

Virsnieks So iegāja kaktā un nostājās pie atejas spaiņa. Atspiedies pret sienu, viņš ilgu laiku nopūlējās atviegloties. Bet velti.

– Savā laikā es paveicu vienu otru brīnumu, – viņš atzina. – Saņēmu arī atalgojumu. Un redzi, kur esmu. – Viņš pašūpoja galvu. – Tev labākais atalgojums būtu nekļūt tādam kā es.

Čundo nolūkojās pa logu uz metāla kasti. – Kas viņu sagaida?

– To vīrieti ar suni? – virsnieks So jautāja. – Jādomā, ka jau šobrīd pāris pubjoku sēž vilcienā no Phenjanas, brauc viņam pakaļ.

– Jā, bet kāds liktenis viņu gaida?

Virsnieks So vēl reizi sasprindzinājās, lai izspiestu urīna lāsi.

– Neuzdod stulbus jautājumus, – viņš izgrūda caur zobiem.

– Vai par atalgojumu var palūgt kādu cilvēku? – Čundo iztēlojās māti braucam ar vilcienu uz Phenjanu.

– Ko tad? Sievieti? – Virsnieks So īgnsi nopurināja savu umkyoung. – Jā, prasīt tu vari.

Viņš atgriezās un izdzēra pudeli, atstādams dibenā tikai malciņu. To viņš pamazām iztukšoja mirstošajam karavīram uz lūpām, tad uz atvadām papliķēja zēnam pa krūtīm un novietoja tukšo pudeli piesvīdušajā padusē.

Rekvizējuši vēl vienu kuģi, viņi devās otrajā braucienā. Cusimas šaurumā varēja saklausīt skaļus, varenus klikšķus. Tie atgādināja būkšķus, kas rodas, belžot pa krūtīm; tur dzelmē medīja kašaloti. Tuvojoties Dogo salai, piepeši no jūras redzēja slejamies granīta smailes – augšpusē baltas no putnu gvano un zemāk oranžas no neskaitāmām jūraszvaigznēm. Čundo lūkojas uz salas ziemeļu zemesragu, kuru viscaur klāja melnās vulkāniskās smiltis un punduregļu audzes. Šī pasaule bija radīta tikai sevis labad, bez jebkādas jēgas vai nolūka – ainava, kas nekalpos par pārākuma apliecinājumu kādam dižam vadonim.

Šajā salā bija ierīkots slavens kūrorts, un virsnieks So cerēja pludmalē savākt kādu vientuļu tūristu. Taču salas aizvēja pusē ūdenī šūpojās tukša, melna, piepūšama Avon motorlaiva sešu vīru apkalpei ar piecdesmit zirgspēku Honda piekaramo motoru. Nolaiduši no kuģa klāja laiviņu, atbraucēji devās to izpētīt. Avon rādījās pamesta, tuvumā neviena neredzēja. Viņi pārkāpa tajā, un virsnieks So uz brīdi iedarbināja motoru un tad to izslēdza. Pēc tam, izcēluši no savas laiviņas degvielas tvertni, viņi kopīgiem spēkiem peldlīdzekli sašūpoja, un tas ātri pildījās ar ūdeni, līdz nogrima dibenā ar aizmuguri pa priekšu.

– Tagad mēs esam pienācīga vienība, – noteica virsnieks So, apbrīnodams jauno laivu.

Tajā brīdī virs ūdens parādījās nirējs.

Vīrietis novilka masku un pārsteigts nedroši uzlūkoja savā laivā sēdošos trīs vīrus, tomēr pasniedza maisiņu ar jūras gliemežiem un ļāvās, lai Džils palīdz ierausties laivā. Nirējs izrādījās prāvāks par visiem, zem akvalangista tērpa izspiedās muskuļi.

– Pasaki, ka mūsu laiva avarēja un nogrima, – virsnieks So lika Džilam.

Džils uzrunāja nirēju, un tas strauji žestikulēja un iesmējās.

– “Es zinu, ka jūsu laiva nogrima,” – Džils tulkoja. – “Tā gandrīz iebelza man pa galvu.”

Pēkšņi nirējs pamanīja zvejas kuģi un pašķieba galvu.

Džils paplīkšķināja nirējam pa muguru un bilda dažus vārdus. Nirējs cieši ieskatījās Džilam acīs, un viņu sagrāba panika. Atklājās, ka gliemežu zvejnieki nēsā pie potītes piestiprinātu īpašu nazi, un Čundo ilgi nopūlējās, līdz viņu pievārēja. Visbeidzot Čundo ar rokām un kājām aptvēra vīrieti no mugurpuses un žņaudza, izspiezdams no akvalangista tērpa ūdeni, līdz sāpju paņēmiens iedarbojās.

Ieraudzījis nazi, Džils bija uzreiz izlēcis pāri bortam.

– Velns parāvis, ko tu viņam pateici? – Čundo noprasīja.

– Patiesību, – attrauca Džils, kūļādamies ūdenī.

Virsnieks So bija ticis pie diezgan pamatīgas brūces apakšdelmā. Sāpju mocīts, viņš aizvēra acis.

– Vēl būs jāpavingrinās, – viņš izdvesa.

Ieslodzījuši nirēju zvejas kuģa kravas tilpnē, viņi turpināja ceļu uz lielo sauszemi. Tonakt viņi nolaida Avon ūdenī pie Fukuras pilsētas krastiem. Turpat pie Fukuras uz garās makšķerēšanas estakādes bija ierīkots vasaras atrakciju parks, kur stiepās laternu virtenes un veci ļaudis dziedāja karaoke uz publiskās skatuves. Čundo, Džils un virsnieks So uzkavējās motorlaivā aiz viļņlauža, gaidīdami, līdz izdzisīs atrakciju vilcieniņa trases neona gaismas un apklusīs idiotiskā ērģeļmūzika estakādes vidū. Visbeidzot estakādes galā parādījās vientuļš stāvs. Ieraugot tumsā gailam cigaretes galu, viņi saprata, ka tur pastaigājas vīrietis. Virsnieks So iedarbināja dzinēju.

Laiva palēnām slīdēja gar krastu un tuvojās estakādei. Vietā, kur augstie viļņi sastapās ar estakādes stabiem, veidojās juceklis – daļa viļņu tiecās augšup, bet citi novirzījās perpendikulāri krastmalai.

– Liec lietā savas japāņu valodas zināšanas, – virsnieks So pavēlēja Džilam. – Pasaki viņam, ka esi pazaudējis kucēnu, vai izdomā ko citu. Tiec tuvu klāt. Un gāz pāri margām. Kritiens būs augsts, un ūdens ir auksts. Kad uznirs, pats rausies uz laivu.

Kad laiva nonāca krastā, Džils izkāpa. – Es iešu viens pats, – viņš pieteicās. – Šis būs mans darbs.

– Nu nē, – virsnieks So nepiekrita. – Iesiet abi.

– Nē, nopietni, – Džils uzstāja. – Es domāju, ka spēšu tikt galā.

– Ārā! – virsnieks So pavēlēja Čundo. – Un uzliec tās sasodītās brilles.

Šķērsojuši paisuma viļņus, abi nonāca nelielā laukumā. Te redzēja soliņus un skvēru, arī aizslēģotu tējas namiņu. Nemanīja nevienu statuju, tāpēc nevarēja pateikt, kam par godu skvērs izbūvēts. Koku zari līka no plūmēm, tās bija tik nogatavojušās, ka mizas plīsa un augļu sula pilēja uz rokām. Tas šķita neiespējami, tas viesa neuzticību. Uz soliņa snauduļoja kāds plukata, un viņi nudien nobrīnījās – cilvēks pārlaiž nakti, kur vēlas.

Džils aplūkoja pilsētas namus visapkārt. Būvēti senlaicīgā stilā, tumšām sijām un dakstiņu jumtiem, taču varēja manīt, ka celti nesen.

– Gribētos atvērt visas šīs durvis, – viņš noteica. – Pasēdēt krēslos, paklausīties viņu mūziku. Tāpat vien, – Džils taisnojās, kad Čundo uzmeta biedram vērīgu skatienu. – Lai paskatītos.

Tuneļa galā vienmēr atradās kāpnes, kas veda augšup uz alas izeju. Čundo vīri sacentās, kuram tiks tas gods izslīdēt no alas un brīdi paklaiņot pa Dienvidkoreju. Viņi atgriezās, stāstīdami par mašīnām, kas izsniedz naudu, un cilvēkiem, kas ielās savāc suņu izkārnījumus maisiņos. Čundo nekad neizkāpa no alas. Viņš zināja, ka tur ir lieli televizori un var dabūt rīsus, cik vien tīk. Bet viņš negribēja par to visu neko zināt, jo baidījās, ka, skatot šādu dzīvi savām acīm, rastos nojausma par paša dzīves pilnīgo bezjēdzību. Nočiept rāceni večukam, kurš aiz bada tapis akls? Tas izrādītos velti. Sūtīt savā vietā citu zēnu tīrīt cisternas krāsu fabrikā? Velti.

Čundo aizsvieda pusēsto plūmi un noteica:

– Ir gadījušās garšīgākas.

Viņi soļoja pa zivju ēsmas notraipītajiem estakādes dēļiem. Tālumā estakādes galā varēja saskatīt mobilā tālruņa ekrāna zilganās gaismas apspīdētu seju.

– Laižam šo pāri margām, – Čundo atgādināja.

Džils dziļi ieelpoja un atkārtoja:

– Pāri margām.

Uz estakādes mētājās tukšas pudeles, cigarešu gali. Čundo soļoja mierīgā gaitā un nojauta, ka Džils aiz muguras cenšas viņu atdarināt. Kaut kur apakšā, darbodamies tukšgaitā, aizsmacis burkšķēja laivas motors. Stāvs estakādes galā pārtrauca runāt pa tālruni.

– Dare? – kāds viņiem uzsauca. – Dare nano?

– Neatbildi! – Čundo čukstus piekodināja.

– Tā ir sievietes balss, – Džils skaidroja.

– Neatbildi! – Čundo atkārtoja.

Mēteļa kapuce noslīdēja no galvas, atklājot skatieniem jaunas sievietes seju.

– Es tam neesmu domāts. – Džils sāka zaudēt drosmi.

– Neatkāpies no plāna!

Pašu soļi šķita neiedomājami skaļi. Čundo pēkšņi iešāvās prātā, ka savulaik pie viņa mātes bija ieradušies daži vīri…

un tagad viņš ir viens no tādiem vīriem.

Nu jau abi bija klāt. Sieviete izrādījās maza auguma un tieva. Viņa atvēra muti, it kā grasīdamās kliegt, un Čundo ieraudzīja viņai pāri zobiem stiepjamies smalku metāla pinumu. Satvēruši sievieti aiz rokām, viņi to uzstīvēja uz margām.

– Zenzen oyogenai’n desu, – viņa sacīja. Pat neprazdams japāņu valodu, Čundo nojauta, ka tā varētu būt izmisīga, lūdzoša atzīšanās, piemēram: “Es esmu nevainīga.”

Viņi pārsvieda sievieti pāri margām. Viņa krita klusuciešot, neizdvešot ne vārda, pat neieelsojoties. Čundo tomēr pamanīja viņas acīs ko pazibam – tās nebija bailes vai vienaldzība. Varēja noģist, ka viņa iedomājusies par vecākiem un to, ka viņi nekad neuzzinās, kāds bijis meitas liktenis.

Atskanēja skaļi šļaksti, laivas motors ierūcās.

Čundo neizgāja no prāta sievietes skatiens.

Uz dēļiem palika guļam viņas tālrunis. Viņš to pacēla un pielika pie auss. Džils mēģināja kaut ko sacīt, bet Čundo viņu apklusināja.

– Majumi? – taujāja sievietes balss. – Majumi?

Lai apklusinātu balsi, Čundo drudžaini spaidīja taustiņus. Pārliecies pāri margām, viņš ieraudzīja viļņos šūpojamies motorlaivu.

– Kur viņa palika? – Čundo vaicāja.

Virsnieks So vērās ūdenī.

– Nogrima, – viņš paskaidroja.

– Kā tad tā? Nogrima?

Vīrietis noplātīja rokas. – Iekrita un pazuda.

Čundo pagriezās pret Džilu. – Ko viņa sacīja?

– Viņa sacīja: “Es neprotu peldēt,” – Džils atbildēja.

– “Es neprotu peldēt”? – Čundo pārjautāja. – Viņa sacīja, ka neprot peldēt, un tu mani neatturēji?

– Mums bija plāns pārmest viņu pāri margām. Tu liki no tā neatkāpties.

Jau atkal Čundo vērās melnajā ūdenī – te, estakādes galā, bija dziļš. Viņa atradās tur, lejā, platais mētelis straumē plīvoja kā bura, un augums valstījās pa smilšaino jūras dibenu.

Tālrunis iezvanījās. Tas ievibrējās Čundo saujā, un ekrāns iegaismojās zilgans. Abi ar Džilu viņi labu brīdi lūkojās tajā. Tad Džils to paņēma un, acis iepletis, klausījās. Pat stāvēdams nostāk, Čundo sadzirdēja, ka runātāja ir sieviete – meitenes māte.

– Met prom! – Čundo lika. – Svied pāri margām.

Džils klausījās. Viņa skatiens šaudījās. Roka drebēja. Viņš vairākkārt pamāja ar galvu un tad izgrūda: – Hai. – Tajā mirklī Čundo izrāva tālruni biedram no rokas un steigšus saspaidīja taustiņus. Mazajā ekrānā parādījās mazuļa fotogrāfija. Viņš iemeta aparātiņu jūrā.

Čundo piegāja pie margām.

– Kā jūs varējāt neskaitīt līdzi? – viņš kliedza virsniekam So. – Kā jūs varējāt neskaitīt līdzi?

Ar to izmēģinājuma braucieni beidzās. Pienāca laiks doties pēc operdziedātājas. Virsniekam So bija paredzēts šķērsot Japāņu jūru zvejas kuģī, kamēr Čundo un Džils no Čhondžinas uz Ņiigatu devās ar prāmi. Pusnaktī, vedot līdzi sievieti, viņiem bija jāsatiekas ar virsnieku So liedagā. “Vienkāršs plāns ir izdošanās ķīla,” apgalvoja virsnieks So.

Čundo un Džils ar pēcpusdienas vilcienu no Čhondžinas aizbrauca uz ziemeļiem. Stacijā daudzas ģimenes gulēja zem kravas platformām, gaidot tumsas iestāšanos, lai varētu aizceļot uz Ķīnas pierobežu – atliktu vien šķērsot Tumanganas upi.

Līdz Čhondžinas ostai viņi aizsoļoja kājām, garām metāllietuvei “Abu valstu atkalapvienošanās”, kuras lielie, nekustīgie krāni rūsēja un vara sliedes, kas veda līdz krāsnij, jau sen bija izvazātas un nodotas metāllūžņos. Daudzdzīvokļu nami stāvēja tukši, sīko logu atveres bija aizlīmētas ar ietinamo papīru.

Nekur neredzēja izžautu veļu, gaisā nemanīja sīpolu smaržu. Bada laikā bija nocirsti visi koki, un tagad, vairākus gadus vēlāk, jaunie kociņi stiepās vienādā augstumā, visi cilvēka potītes resnumā, un bezzaru stumbri vīdēja visneiedomājamākajās vietās – gan lietus mucās, gan notekcaurulēs, un viens pat spraucās no atejas, kur kāds pilnīgi izģindis cilvēks bija atstājis kuņģa nepārstrādātu sēklu kopā ar zarnu saturu.

“Ilgo rītdienu” ēka, pie kuras viņi beidzot nonāca, tagad nelikās lielāka par lazareti.

Čundo pieļāva kļūdu, norādīdams uz patversmi, jo Džils uzreiz uzstājīgi vēlējās to apskatīt.

Ēkā nebija nekā cita kā vien ēnas. Viss bija izmantots malkā – pat durvju stenderes bija sadedzinātas. Vienīgi uz sienas varēja izlasīt simt četrpadsmit Revolūcijas Lielo Mocekļu sarakstu.

Džils neticēja, ka Čundo devis katram bārenim vārdu.

– Vai patiešām tu biji iekalis no galvas visu Mocekļu vārdus? – viņš šaubījās. – Kā sauca, piemēram, vienpadsmito?

– Viņa vārds bija Hasins, – Čundo teica. – Nonācis japāņu gūstā, viņš izgrieza sev mēli, lai ienaidnieks neiegūtu no viņa nekādas ziņas. Šeit ieradās zēns, kurš nerunāja, un es viņam devu šā Mocekļa vārdu.

– Re, te esi tu, – Džils noteica, vilkdams ar pirkstu pa sarakstu. – Moceklis numur septiņdesmit seši, Paks Čundo.

Kāds ir viņa dzīvesstāsts?

Čundo ar pirkstiem pieskārās melnajam laukumiņam uz grīdas, kur kādreiz stāvēja krāsns.

– Lai arī viņš nokāva daudzus japāņu zaldātus, – Čundo klāstīja, – vienības revolucionāri neuzticējās viņam, jo viņš nebija tīrasiņu korejietis. Lai apliecinātu savu lojalitāti, viņš pakārās.

– Un tu piešķīri viņa vārdu sev? – Džils izbrīnījies lūkojās viņā. – Kāpēc?

– Viņš sniedza visaugstāko pierādījumu savai lojalitātei.

Bāreņu saimnieka istaba izrādījās ne lielāka par guļamo maišeli. No sievietes portreta, kas tēvam un dēlam bija sagādājis tādas mokas, pāri bija palicis tikai naglas izurbts caurums sienā.

– Vai tu gulēji šeit? – Džils taujāja. – Bāreņu saimnieka istabā?

Čundo parādīja viņam caurumu sienā. – Šeit karājās manas mātes portrets.

Džils to aplūkoja.

– Jā, tur bijusi iedzīta nagla, – viņš noteica. – Paklau, tu dzīvoji kopā ar tēvu. Kā tas nākas, ka tev ir bāreņa vārds?

– Viņš nevarēja dot man savu vārdu, – Čundo aizrādīja. – Citādi ikviens uzzinātu šo kaunu… to, kā viņš ir spiests audzināt savu dēlu. Bet sveša vīra, pat Mocekļa vārdu tēvs arī nejaudāja man dot. Tālab to izdarīju es.

– Un tava māte? – Džils jautāja un bezkaislīgi vērās apkārt. – Kā viņu sauca?

Tālumā nokaucās prāmja “Mangjonbons 92” taure.

– It kā tad, ja nosaukšu savas problēmas vārdā, kaut kas atrisināsies, – attrauca Čundo.

Tonakt Čundo stāvēja tumsā grimstošajā kuģa pakaļgalā un ar acīm urbās ķīļūdens sakultajā sliedē. Domas bieži atgriezās pie vārda “Rumina”. Viņš gan nebija dzirdējis šīs sievietes balsi un neļāva sev iztēloties viņas ārieni, tomēr apcerēja, kā viņa pavadītu šo dienu, ja zinātu par nolaupītāju ierašanos.

Vēlā rīta stundā prāmis iegāja Ņiigatas pilsētas Bandaidzimas ostā, kur pie muitas ēkām plīvoja attiecīgo valstu karogi. Piestātnēs stāvēja lieli kuģi humānās palīdzības piegādātāju ierastajā zilajā krāsā, un tajos krāva rīsus. Ģērbušies polo kreklos, džinsos un sporta kurpēs, Čundo un Džils ar viltotajiem dokumentiem nokāpa pa trapu un nonāca Ņiigatas centrā. Bija svētdiena.

Pa ceļam uz koncertzāli Čundo ieraudzīja debesīs aizšaujamies pasažieru laineri, aiz kura stiepās plata, balta, kūpoša svītra. Galvu atgāzis, viņš vērās šajā pārsteidzošajā ainā. Tik pārsteidzoši tas bija, ka viņš nosprieda izlikties un visu uztvert kā pašsaprotamu – gan krāsainās lampiņas, kas regulēja satiksmi, gan autobusus, kas apstājušies pietupās kā vērši, lai vecāki ļaudis varētu ērtāk iekāpt. Protams, ka stāvvietu apmaksas automāti prot runāt un veikalu durvis pašas atveras, kad viņi iet garām. Protams, ka tualetēs nav ūdens mucas ar lielu smeļamo kausu.

Pēcpusdienas izrāde piedāvāja fragmentus no uzvedumiem, kurus operas trupa gatavoja gaidāmajai sezonai, tālab visi dziedātāji pēc kārtas uzstājās ar īsām ārijām. Džils šķita zinām šīs dziesmas un pusbalsī vilka līdzi. Rumina, neliela auguma sieviete platiem pleciem, uzkāpa uz skatuves grafīta krāsas kleitā. Taisnie mati krita uz pieres, un tumšās acis mirdzēja. Čundo manīja, ka sieviete savā dzīvē jau iepazinusi bēdas, taču nenojauš, ka vislielākie pārbaudījumi viņai vēl priekšā. Šovakar, kad iestāsies tumsa, viņas dzīve pārvērtīsies operā, jo Čundo, šis tumšais stāvs, pirmā cēliena beigās galveno varoni nogādās uz žēlabu zemi.

Viņa sniedza priekšnesumus itāliešu, vācu un pēc tam japāņu valodā. Kad sieviete beidzot iedziedājās korejiešu mēlē, kļuva skaidrs, kāpēc Phenjanā izvēlējušies viņu. Balss gaisīgi vijās skaistajā dziesmā, vēstot par diviem mīlētājiem ezera vidū un nestāstot vis par Mīļoto Vadoni, imperiālistu sakāvi vai Ziemeļkorejas rūpnīcu lepnumu. Viņa dziedāja par meiteni un zēnu laivā. Par meiteni, kas tērpusies baltā čosonotā, un zēnu, kura skatiens izteic viņa dvēseli. Rumina dziedāja korejiešu valodā, un tikpat labi viņa būtu varējusi dziedāt par zirnekli, kas vērpj baltu pavedienu, sagūstīdams tajā klausītājus. Čundo ar Džilu klīda pa Ņiigatas ielām, šā pavediena saistīti, un izlikās, ka nav iecerējuši nolaupīt sievieti no tuvējā ciemata, kur opermākslinieki bija apmetušies. Čundo prātā nemitīgi skanēja rindiņa no dziesmas par to, kā ezera vidū mīlnieki nolēma vairs tālāk neairēt.

Kā apmāti viņi klīda pa pilsētu, gaidīdami tumsu. Uz Čundo īpašu iespaidu atstāja reklāmas. Ziemeļkorejā reklāmu nebija vispār, turpretim šeit tās atradās gan uz autobusiem, gan plakātiem un ņirbēja videoekrānos. Tās šķita steidzīgas un lūdzošas – tajās redzēja gan cieši apkampušos pāri, gan skumju bērnu –, un viņš prašņāja Džilam, ko katra reklāma vēsta. Atbildē skanēja skaidrojumi par automašīnu apdrošināšanu un tālruņu tarifiem. Kādas iestādes logā varēja redzēt korejiešu sievietes apgriežam nagus japānietēm. Joka pēc iemetuši monētas sīkpreču automātā, viņi ieguva maisiņu ar ēdienu oranžā krāsā, taču ne viens, ne otrs to nenobaudīja.

Džils apstājās pie veikala, kurā pārdeva aprīkojumu zemūdens izpētei. Vitrīnā bija novietota liela melna neilona soma, kurā glabāt akvalangistu ekipējumu. Pārdevējs parādīja, ka tajā ērti ietilpst viss, kas nepieciešams zemūdens piedzīvojumiem divām personām. Viņi to iegādājās.

Pēc tam viņi palūdza kādam vīram aizdot ratiņus, kurus tas stūma, bet vīrs atcirta, lai paņemot paši lielveikalā. Iegājuši veikalā, abi apmulsa – te nevarēja lāgā saskatīt, kas atrodas kārbās un saiņos. Svarīgākā pārtika – grozi ar redīsiem un spaiņi ar ēdamajiem kastaņiem – nekur nebija redzami. Džils nopirka platas līmlentes rituli un bērnu rotaļlietu nodaļā izvēlējās nelielu ūdenskrāsu komplektu kastītē. Džilam vismaz bija kāds, kuram iegādāties suvenīrus.

Pilsētā mazpamazām satumsa, veikalu izkārtnes piepeši iegaismojās zili sarkanā neona mirdzumā, un vītolus apmirdzēja rēgains spīdums no zemes. Acis žilbināja transporta līdzekļu prožektoru mestie stari. Čundo jutās viegli ievainojams, kā uz delnas šajos apstākļos. “Kāpēc te nav komandantstundas? Kālab japāņi neciena tumsu kā visi normāli cilvēki?”

Viņi stāvēja pie bāra – vēl vajadzēja novilcināt laiku. Iekšā dzirdēja smieklus un čalas.

Džils izņēma no kabatas līdzpaņemtās jenas. – Nav vērts tās vest atpakaļ, – viņš bilda.

Abi iegāja bārā, un viņš pasūtīja katram glāzi viskija. Pie letes bija sievietes, un Džils arī viņām nopirka pa dzērienam. Viņas pasmaidīja un turpināja risināt savu sarunu.

– Vai tu ievēroji, kādi viņām zobi? – Džils jautāja. – Balti, nevainojami, kā bērniem. – Čundo iebilda, un Džils aizrādīja: – Nomierinies, labi? Netrako.

– Tev viegli runāt, – Čundo atcirta. – Tev šonakt nav neviens jāpievārē un jāaizved cauri pilsētai. Un, ja mēs neatradīsim virsnieku So jūras krastā…

– It kā tas būtu ļaunākais! – Džils atcirta. – Nez kāpēc nemanu te nevienu plānojam bēgšanu uz Ziemeļkoreju. Mēs neredzam, ka japāņi izceltu cilvēkus no mūsu krastiem.

– Tādas runas man nepalīdz.

– Dzer vien, – Džils mudināja. – Šodien es iedabūšu to dziedātāju mūsu somā. Zini, ne tu vienīgais spēj pievārēt sievieti. Vai tad tas ir tik grūti?

– Ar dziedātāju es tikšu galā pats, – Čundo atteica. – Tu tikai nezaudē savaldību.

– Es pats iebāzīšu viņu somā, skaidrs? – Džils uzstāja. – Es varu stumt iepirkumu ratiņus. Tu tik iedzer. Kas zina, vai vēl kādreiz nokļūsi Japānā.

Džils mēģināja uzrunāt japāņu sievietes, taču tās pasmaidīja un nelikās par svešinieku ne zinis. Pēc tam viņš nopirka vienu glāzi bārmenei. Viņa pienāca klāt un, liedama dzērienu, aprunājās ar Džilu. Sievietei bija šauri pleci, apspīlēts krekliņš, un mati tumsā šķita pilnīgi melni. Abi iedzēra, un Džils bilda dažus vārdus, sasmīdinādams sievieti. Kad viņa aizgāja izpildīt kādu pasūtījumu, Džils pagriezās pret Čundo.

– Pārgulēdams ar kādu no šīm sievietēm, tu zināsi, ka viņa to ir gribējusi, – Džils klāstīja. – Tā nav vis armijnieku meiča mierinājumam, kas sakrāj deviņus ikdienas zīmogus savā normu grāmatiņā, vai fabrikas meiča, kuru grib izprecināt vietējā kvartāla padome. Mūspusē glītas meitenes nepaceļ ij acu. Nevar pat iedzert ar tām tasi tējas, lai viņu tēvi nesāktu post meitas precībām.

“Glītas meitenes?” Čundo domās atkārtoja.

– Pasaule manī redz bāreni, un tas ir mans lāsts, – skaļi Čundo sacīja. – Bet… kā tāds Phenjanas zēns kā tu tiki pie tik draņķīgiem darbiem?

Džils pasūtīja katram vēl pa glāzei, lai gan Čundo savai bija tik tikko pieskāries.

– Dzīve bāreņu patversmē tev tiešām sašķobījusi smadzenes, – Džils izmeta. – Tas, ka nešņaucu degunu saujā, nenozīmē, ka neesmu lauku puika no Mjohsunas. Tev arī derētu mainīties. Japānā tu vari būt, kas vien vēlies.

Viņi dzirdēja piebraucam motociklu Kāds vīrietis iestūrēja to atmuguriski līdzās citiem motocikliem. Izņēmis no aizdedzes atslēgu, braucējs to noglabāja zem degvielas tvertnes. Džils un Čundo saskatījās.

Spēji iemalkojis viskiju, Džils atgāza galvu un klusītēm paskaloja rīkli.

– Tu nedzer kā lauku puika.

– Tu nedzer kā bārenis.

– Es neesmu bārenis.

– Nu, tas ir labi, – Džils attrauca. – Visi bāreņi manā mīnu meklēšanas vienībā to vien darīja kā pievāca visu sev. Ij cigaretes, ij zeķes, ij sodžu. Tas taču ir pretīgi, ja tev nozog sodžu. Manā vienībā viņi aptīrīja visu, kam tika klāt. Kā suns, kas aprij savus kucēnus. Un pateicības vietā atstāja sīkus mēslu tīrradņus.

Čundo pasmaidīja, kā to mēdza darīt, lai iemidzinātu pretinieka modrību brīdi pirms tam, kad izdara sitienu.

Džils nerimās. – Bet tu esi kārtīgs puisis. Lojāls kā tas vīrs no Mocekļiem. Tev nav jāiestāsta sev, ka tavs tēvs bija tāds un māte šāda. Tu vari būt, kas vien gribi. Uz vienu nakti pārvērt sevi par citu cilvēku! Aizmirsti to dzērāju un naglas izrauto caurumu sienā.

Soli atkāpies, Čundo piecēlās kājās un gatavojās palēcienā izdarīt sitienu ar kāju pa sarunbiedra galvu. Viņš aizvēra acis un domās izjuta apkārtni, iztēlojās, kā pagriež gurnu, kā paceļ kāju, kā pagriežoties triec pēdas pacēlumu pretī mērķim. Visu mūžu Čundo bija nācies paciest šādu attieksmi. Normālu ģimeņu atvasēm nebija iespējams izprast, ka cilvēkam jāsadzīvo ar tādām ciešanām – nespēju atzīt paša dēlu – un to, ka nav nekā ļaunāka par māti, kas pamet savus bērnus, lai arī tas notika ļoti bieži, un to, ka “ņēmēji” bija apzīmējums, kuru lietoja attiecībā uz tiem, kuri varēja dot tik neizmērojami maz.

Kad Čundo atvēra acis, Džils piepeši aptvēra, kas viņu sagaida.

Viņš pasvārstīja glāzi rokā. – Klau, es nošāvu greizi. Labi? Es nāku no lielas ģimenes un par bāreņiem neko nezinu.

Iesim, darbs gaida.

– Labs ir, – Čundo sacīja. – Paraudzīsimies, kā Phenjanā apietas ar skaistām dāmām.

Aiz koncertzāles bija izbūvēts mākslinieku ciemats – kotedžas izvietotas aplī ap karstavotu. No pirts plūda kūpoša karstā avota straume – ūdens, balts kā minerāli, kūleņoja pāri nogludinātajiem, izbalējušajiem akmeņiem uz jūras pusi.

Viņi paslēpa ratiņus, un Čundo palīdzēja Džilam pārtrausties pāri žogam. Pienācis pie metāla vārtiem, lai tos atvērtu, Džils brīdi vilcinājās, un abi pārmija skatienus pa spraugu starp metāla stieņiem, līdz Džils pacēla aizkritni un ielaida Čundo teritorijā.

Akmens plātnēm izlikto taku uz Ruminas namiņu apgaismoja mazas konusveida lampas. Magnoliju tumšzaļās lapas un baltie ziedi skatienam aizsedza zvaigznes. Gaisā jautās skujkoku un ciedra aromāts, vieglītēm smaržoja okeāns. Čundo noplēsa divas biezās līmlentes strēmeles un pielipināja to galus pie Džila piedurknes.

– Tad tās uzreiz būs tev pa rokai, – Čundo čukstus paskaidroja.

Džila acīs varēja redzēt satraukumu un neticību.

– Mēs tā vienkārši brāzīsimies iekšā? – viņš jautāja.

– Es atvēršu durvis, – Čundo teica. – Un tu aizlīmē viņai muti.

Izcēlis vienu akmens plātni no celiņa, Čundo pienesa to pie durvīm. Atspiedis to pret durvju rokturi, viņš spēcīgi uzsita pa plāksni ar gurnu, un durvis atsprāga vaļā. Džils pieskrēja pie sievietes, kas sēdēja gultā, vienīgi televizora ekrāna apgaismota. Kavēdamies uz sliekšņa, Čundo vēroja Džilu aizlīmējam viņai muti, taču tad segās un mīkstajā gultā virsroku guva upuris. Uzbrucējs šķīrās no matu kumšķa. Tad sieviete saķēra viņu aiz apkakles un parāva, vīrietis zaudēja līdzsvaru. Visbeidzot Džilam izdevās sataustīt viņas kaklu, un abi nogāzās uz grīdas. Tur viņš uzgūlās sievietei virsū. Ciezdama sāpes, viņa spirinājās pretī. Čundo ilgi vērās uz kāju pirkstiem – to nagi bija nokrāsoti koši sarkani.

Iesākumā Čundo domās mudināja: “Sagūsti un pieveic upuri tepat.” Tad viņam uzmācās aizvien stiprāks nelabums. Kamēr uz grīdas risinājās cīņa, Čundo pamanīja, ka sieviete ir apslapinājusies, un apjauta visa notiekošā pirmatnību, brutalitāti jaunā, skaidrākā gaismā. Pamazām Džilam izdevās salauzt viņas pretestību, sasiet ar līmlenti viņas rokas un potītes. Sieviete tupēja uz ceļiem, kamēr uzbrucējs izklāja uz grīdas somu un atvilka tās rāvējslēdzēju. Kad viņš pavēra somu, dziedātājas valgās, ieplestās acis satumsa un viss augums sagrīļojās. Čundo norāva sev brilles, un šāda izplūdusi pasaule viņam patika labāk.

Izgājis ārpusē, viņš dziļi ieelpoja. Varēja dzirdēt, kā Džils nopūlas, mēģinādams ielocīt sievietes augumu somā. Zvaigznes virs okeāna, tagad mirdzēdamas miglaināk, atsauca atmiņā to nakti, kad Čundo pirmoreiz šķērsoja Japāņu jūru, un to, cik brīvs viņš bija juties uz zvejas kuģa klāja. Pavēries namiņā, viņš redzēja, ka Džils jau ir aizvilcis somas rāvējslēdzēju. Varēja saskatīt vienīgi Ruminas seju – viņa iepleta nāsis, lai ieelpotu skābekli. Džils stāvēja blakus – pārguris, bet smaidīgs. Viņš savilka ciešāk bikšu audumu sev uz cirkšņiem, lai sieviete pamanītu ereģētā locekļa aprises. Kad viņas acis bailēs iepletās, vīrietis aizvilka somas rāvējslēdzēju līdz galam.

Abi aši izpētīja viņas personiskās mantas. Džils sabāza kabatās jenas un kaklarotu no sarkaniem un baltiem akmentiņiem. Čundo nezināja, ko lai paņem. Uz galdiņa atradās zāļu pudelītes, kosmētika, daudz ģimenes fotogrāfiju. Kad skatiens krita uz grafīta krāsas kleitu, viņš nocēla to no pakaramā.

– Kas tev padomā, velns ar ārā? – Džils noprasīja.

– Nezinu, – Čundo atteica.

Pārāk smagie iepirkumu ratiņi skaļi klikstēja pāri plaisām ietvē. Viņi nesarunājās. Džils bija saskrāpēts, viņa krekls – saplēsts. Izskatījās, it kā viņš būtu notriepis vaigu ar skropstu tušu. No brūces, kur bija izplēsts matu kumšķis, sūcās caurspīdīgs, dzeltenīgs šķidrums. Ielas nogāzē ritenīši jokaini sagriezās, draudot sasvērt ratiņus un izgāzt kravu uz ietves.

Gar ielas malām mētājās kartona kaudzes. Pie notekām trauku mazgātājas no šļūtenēm mazgāja virtuves paklājiņus. Garām šņākdams padrāzās tukšs, spoži izgaismots autobuss. Netālu no parka pastaigājās vīrietis ar lielu baltu suni, kurš apstājās un nopētīja abus gājējus. Sākumā sieviete somā vēl kūņojās, taču pēc laika aprima. Nonākot pie ielas stūra, Džils lika Čundo nogriezties pa kreisi – tur, aiz stāvas nogāzes un auto stāvlaukuma, sākās liedags.

– Es pieskatīšu mūs no aizmugures, – Džils apsolīja.

Ratiņi gluži vai lauzās brīvībā, un Čundo bija spiests satvert rokturi divkārt ciešāk.

– Labi, – viņš piekrita.

– Man nepavisam nevajadzēja tā palaist muti par bāreņiem, – Džils atzina, soļodams biedram aiz muguras. – Es nezinu, kāda ir dzīve bez vecākiem, ja tie ir miruši vai atteikušies no bērna. Es tagad apjaušu, ko esmu sarunājis.

– Nekā sevišķa, – Čundo attrauca. – Es neesmu bārenis.

Tad Džils pajautāja:

– Pastāsti par pēdējo reizi, kad redzēji savu tēvu.

Ratiņi nemitīgi rāvās ārā no rokām. Čundo ikreiz bija spiests atliekties atpakaļ, un apavi slīdēja pa ietvi.

– Nekādas atvadu viesības vai kas tamlīdzīgs netika sarīkots.

Ratiņi rāvās uz priekšu, un to smagums vilka Čundo līdzi pāris metru, līdz viņam izdevās nobremzēt uz asfalta.

– Patversmē es uzturējos ilgāk par visiem. Mani neviens neadoptēja, jo tēvs nepieļautu, lai kāds aizved viņa vienīgo dēlu. Tovakar viņš atnāca, mēs sadedzinājām savas gultas, tāpēc es gulēju uz grīdas… Džil, palīdzi man!

Piepeši ratiņi uzņēma lielu ātrumu. Čundo paklupa, rokturis izslīdēja no tvēriena, un ratiņi šāvās lejup pa nogāzi. – Džil! – viņš iebļāvās, redzēdams, kā nasta aiztraucas prom. Ripojot pāri stāvlaukumam, ratiņi kratīdamies pārbrauca pāri betona izciļņiem, atsitās pret tālāko apmali un uzlidoja augstu gaisā, bet melnā soma izlidoja no ratiem un nokrita tumšajās smiltīs.

Viņš pagriezās, bet Džils nekur nebija redzams.

Čundo izskrēja liedagā, pasteigdamies garām somai un ievērodams, cik neparasti tā nokrītot saliekusies. Nonācis pie pašas ūdens malas, viņš uzmanīgi vērās viļņos, taču virsnieku So nekur neredzēja. Viņš izrakņāja kabatas – ne kartes, ne pulksteņa, ne lukturīša. Nometies četrrāpus, viņš pūlējās atgūt elpu. Garām aizplīvoja grafīta krāsas kleita – te vēja piepūsta, te saplakusi, tā aizvēlās pa smiltīm un izgaisa nakts tumsā.

Uzmeklējis somu, Čundo apvēla to otrādi un mazliet pavilka rāvējslēdzēju. No somas iekšpuses uzvējoja siltums. Viņš noplēsa līmlenti no sievietes nobrāztās sejas. Dziedātāja uzrunāja viņu japāniski.

– Es nesaprotu, – viņš atzina.

Tad viņa atkārtoja korejiski: – Paldies Dievam, jūs mani izglābāt!

Sievietes seja bija nobrāzta un uztūkusi.

– Kāds trakais mani iebāza somā, – viņa stāstīja. – Paldies Dievam, ka gadījāties tuvumā. Es jau baidījos, ka man gals klāt. Bet tad ieradāties jūs un mani atbrīvojāt.

Jau atkal Čundo paraudzījās apkārt, mēģinādams saskatīt Džilu, taču noģida, ka lūkojas velti.

– Paldies, ka izpestījāt mani, – Rumina turpināja. – Nudien tencinu par to, ka atbrīvojāt mani.

Čundo ar pirkstiem pataustīja līmlenti. Lipīgums bija stipri mazinājies. Pie līmlentes bija pielipusi viņas matu šķipsna.

Viņš palaida to pa vējam.

– Mans Dievs! – sieviete izdvesa. – Jūs esat no viņiem…

Vēja brāzma iepūta somā smiltis, tās iebira viņai acīs.

– Tici man, es zinu, ko tu pārdzīvo, – viņš atzina.

– Tev nav jābūt sliktajam, – viņa teica. – Es saredzu tevī labo. Izlaid mani brīvībā, un es tev uzdziedāšu. Tu pat nevari iedomāties, cik labi es dziedu.

– Tava dziesma nedod man mieru, – viņš sacīja. – Par zēnu, kurš ezera vidū pārstāj airēt.

– Tā bija tikai viena ārija, – Rumina bilda. – No operas izrādes, kur ir daudz sižeta blakuslīniju, pavērsienu un nodevību.

Čundo pieliecās tuvāk. – Vai zēns beidz airēt tāpēc, ka viņš ir izglābis meiteni un pretējā krastā būs spiests atdot viņu saviem priekšniekiem? Vai arī zēns ir nozadzis meiteni un zina, ka viņu gaida sods?

– Tas ir stāsts par mīlestību, – Rumina sacīja.

– To es saprotu, – Čundo atteica. – Bet kas notiek tālāk? Varbūt viņš apzinās, ka ir nolemts darba nometnei?

Rumina nopētīja Čondo seju, it kā viņš zinātu atbildi.

– Kā tas beidzas? – viņš neatlaidās. – Kas ar viņiem notiek?

– Izlaid mani, un es pastāstīšu, – sieviete kaulējās. – Atver somu, un es nodziedāšu tev beigas.

Čundo satvēra rāvējslēdzēju, aizvilka ciet un teica:

– Turi acis vaļā. Es zinu, ka neko nevari saskatīt. Taču, lai notiek kas notikdams, never acis ciet. Tumsa un šaurība nav tavi ienaidnieki.

Viņš aizstiepa somu līdz ūdens malai. Okeāna viļņu vēsās putas nošļāca apavus, kamēr viņš raudzīja saskatīt ūdens klajā virsnieka So laivu. Kad vilnis pārvēlās smiltīm un nolaizīja somu, nolaupītā iekliedzās. Čundo nekad nebija dzirdējis kādu tā spiedzam. No tālienes jūrā uz viņu pusi pazibēja gaismas stars. Virsnieks So bija sadzirdējis spalgo kliedzienu. Viņš piestūrēja piepūšamo laivu, un Čundo iestiepa somu bangās. Satvēruši rokturu siksnas, abi ievēla nastu laivā.

– Kur ir Džils? – taujāja virsnieks So.

– Džils ir pazudis, – Čundo paskaidroja. – Vienu mirkli atradās man blakus un nākamajā vairs nebija.

Abi stāvēja līdz ceļiem ūdenī, pūlēdamies nostabilizēt laivu. Virsnieka So acīs atmirdzēja pilsētas ugunis.

– Vai zini, kas notika ar pārējiem misiju vadītājiem? – viņš pavaicāja. – Kādreiz mēs bijām četri. Tagad es esmu palicis viens. Pārējie atrodas Devītajā cietumā. Vai tu esi par tādu dzirdējis, tuneļu iedzīvotāj? Viss cietums ir izvietots zem zemes. Tās ir raktuves, un tie, kas tur nonāk, vairs nekad neredz sauli.

– Baidīdams mani, jūs neko nespēsiet mainīt. Es nezinu, kur viņš ir.

Virsnieks So tomēr gribēja stāstīt.

– Raktuvēs iekļūst pa dzelzs vārtiem, un, ieejot pa tiem, viss beidzas. Teritorijā nav ne sargu, ne ārstu, ne ēdnīcas, ne ateju. Tu rocies tumsā un, sadabūjis mazliet rūdas, uzstiep to virszemē un cauri vārtu restēm samaini pret pārtikas batoniņiem, svecēm un cērtēm. Pat līķi paliek, kur krituši.

– Viņš var atrasties jebkur, – Čundo aizrādīja. – Viņš prot japāņu valodu.

No somas atskanēja Ruminas balss. – Es varu jums palīdzēt, – viņa piedāvājās. – Es pazīstu Ņiigatu kā savus piecus pirkstus. Izlaidiet mani, un es zvēru, ka viņu atradīšu.

Vīrieši nelikās zinis.

– Kas tas puisis ir? – Čundo vaicāja.

– Kāda ministra izlutinātais dēliņš, – virsnieks So paskaidroja. – Tā man stāstīja. Tēvs viņu te atsūtīja, lai norūdās. Tu jau zini, ka varoņa dēls vienādiņ ir lēnprātīgākais.

Čundo pagriezās un nopētīja Ņiigatas uguntiņas.

Virsnieks So uzlika roku Čundo uz pleca.

– Tevī ir karavīra gars, – viņš uzslavēja. – Kad pienāks laiks likvidēt, nekavējies.

Viņš noņēma no somas neilona plecu siksnu un vienā tās galā izveidoja cilpu.

– Nolādētais Džils mums sažņaudzis virvi ap kaklu. Nu pienākusi viņa paša kārta.

Dīvaina miera pārņemts, Čundo soļoja cauri noliktavu rajonam. Mēness – kāds nu tas bija – meta vienādu atspīdumu katrā peļķē. Kad viņu uzņemt apstājās autobuss, šoferis, uzmetis pasažierim skatienu, nelūdza maksāt par biļeti. Autobuss bija tukšs, vienīgi aizmugurē sēdēja divi korejiešu večuki ar tradicionālajām baltajām papīra cepurītēm galvā. Čundo viņus uzrunāja, bet abi par atbildi tikai papurināja galvu.

Lai cerētu uz izdevību atrast šai pilsētā Džilu, Čundo bija nepieciešams motocikls. Taču, ja Džilam bija kaut mazdrusciņ prāta, viņš un motocikls jau sen bija gabalā. Kad Čundo beidzot nogriezās gar stūri pie viskija bāra, melnais motocikls joprojām spīguļoja ielas malā. Viņš apsēdās uz tā un satvēra stūres ragus. Diemžēl atslēgu zem degvielas tvertnes nebija. Pagriezies pret bāru, Čundo pa logu ieraudzīja Džilu smejamies līdz ar bārmeni.

Čundo apsēdās līdzās Džilam, kurš bija iegrimis akvareļa gleznošanā. Atvērtā krāsu palete atradās uz letes, viņš iemērca otiņu degvīna glāzē, kur skalojās violeti zaļgans ūdens. Viņš gleznoja ainavu ar bambusa audzēm un takām, kas stiepās cauri akmeņainam laukumam. Pacēlis galvu, Džils paskatījās uz Čundo, tad paskalināja otiņu un paberzēja dzeltenajā krāsā, lai paspilgtinātu bambusa stumbrus.

– Tu esi ellīgi stulbs, – Čundo izgrūda.

– Pats esi stulbs, – Džils atcirta. – Dziedātāju tu sadabūji. Kuram vēl būtu vajadzīgs ierasties pēc manis?

– Man, – Čundo attrauca. – Dod šurp atslēgu.

Motocikla atslēgas atradās uz letes, un Džils viņam tās paslidināja. Džils pavirpināja gaisā pirkstus, pasūtīdams vēl vienu glāzi. Pienāca bārmene. Viņai ap kaklu spīguļoja Ruminas kaklarota. Džils uzrunāja viņu, tad sadalīja jenu kaudzīti uz pusēm un vienu atdeva Čundo.

– Es pateicu, ka šoreiz tu mums izmaksā, – Džils paskaidroja.

Sieviete salēja viskiju trijās glāzēs un pateica dažus vārdus, kas Džilu sasmīdināja.

– Ko viņa sacīja? – Čundo gribēja zināt.

– Tu izskatoties ļoti stiprs. Un žēl, ka tu esot zaķpastala. – Kad Čundo paskatījās uz Džilu, tas tikai paraustīja plecus. – Varbūt es viņai pastāstīju, ka mēs ar tevi sakāvāmies kādas meitenes dēļ. Teicu, ka es gandrīz tevi pieveicu, bet tad tu man izrāvi matus.

– Tu vēl vari izķepuroties, – Čundo solīja. – Mēs nevienam neko neteiksim, es zvēru. Mēs gluži vienkārši atgriezīsimies, un viss būs tā, it kā tu nekad nebūtu bēdzis.

– Vai tad izskatās, ka es bēgu? – Džils pārjautāja. – Turklāt es nevaru pamest savu draudzeni.

Džils pasniedza meitenei pabeigto zīmējumu, un viņa piestiprināja to pie sienas nožūt blakus citam zīmējumam, kurā bija redzama viņa – starojoša, ar sarkanbalto kaklarotu ap kaklu. Samiedzis acis un apskatījis gleznu no attāluma, Čundo piepeši attapa, ka Džils uzgleznojis nevis ainavu, bet gan idillisku, leknas zāles pārpilnu mīnu lauka karti.

– Tātad tu esi bijis mīnu laukos, – viņš secināja.

– Māte nosūtīja mani uz Mansude mākslas studiju mācīties gleznošanu, – Džils stāstīja. – Bet tēvs nosprieda, ka mīnu laukos es kļūšu par īstu vīrieti, tālab lika lietā savus sakarus. – Iedomādamies par to, ka nākas izmantot sakarus, lai aizsūtītu dēlu gandrīz drošā nāvē, Džils gribot negribot iesmējās. – Es noskaidroju, kā zīmēt kartes, nevis kā atzīmēt tajās mīnas.

Runādams viņš ātri ķērās pie nākamā akvareļa – sievietes portreta, kurā gaisma krita no apakšas, aptumšojot acu dobumus un atvērto muti. Līdzība ar Ruminu bija saskatāma uzreiz, lai gan nevarēja pateikt – viņa saspringti dzied vai arī kliedz no visa spēka.

– Pasaki, ka tu izdzersi vēl pēdējo glāzi, – Čundo sacīja un pasniedza sievietei visas jenas.

– Man patiešām ļoti žēl, – Džils sacīja. – No tiesas. Bet es nekur neiešu. Uzskati to operdziedātāju par dāvanu un apliecini manu nožēlu.

– Vai dziedātāju gribēja tavs tēvs? Vai tāpēc mēs te esam? Džils nelikās dzirdam. Viņš bija sācis gleznot sevi un Čundo rādām augšup paceltus īkšķus. Abu sejās vīdēja pārspīlēti, samocīti smaidi, un Čundo negribēja, lai zīmējums tiek pabeigts.

– Iesim, – viņš mudināja biedru. – Tu taču negribi nokavēt karaoke vakaru Yanggakdo viesnīcā vai citur, kur jūs, elite, izklaidējaties.

Bet Džils pat negrasījās celties no krēsla. Viņš paspilgtināja zīmējumā Čundo muskuļus, attēlodams tos pārlieku izspīlētus, kā pērtiķim.

– Tas ir tiesa, – Džils atzina. – Es esmu nobaudījis liellopu un strausa gaļu, es esmu noskatījies “Titāniku” un veselas desmit reizes pārlūkojis internetu. Jā, arī karaoke mums ir. Tomēr katru nedēļu kāds galdiņš, pie kura sēdējusi vesela ģimene, ir tukšs. Tie izgaist bez pēdām, neviens viņus vairs nepiemin, un viņu dziedātās dziesmas pazūd no mūzikas automāta.

– Es tev apsolu, – Čundo neatlaidās. – Atgriezies, un neviens neko neuzzinās.

– Nav runa par to, vai es iešu tev līdzi, – Džils atteica. – Labāk atbildi, kāpēc tu nenāc līdzi man.

Ja gribētu pārbēgt uz citu valsti, Čundo to būtu varējis izdarīt jau duci reižu. Tuneļa galā atlika mierīgi uzkāpt pa kāpnēm un atvērt durvju lūku ar atsperi.

– Visā šai stulbajā valstī vienīgā sakarīgā aina manā acīs bija korejiešu sievietes, kas, nometušās uz ceļiem, mazgāja japānietēm kājas, – Čundo atzina.

– Es varētu kaut rīt tevi aizvest uz Dienvidkorejas vēstniecību. Viens brauciens ar vilcienu. Pēc sešām nedēļām tu jau būtu Seulā. Tu viņiem lieti noderētu, būtu īsta balva.

– Tavu māti un tavu tēvu nosūtīs uz nometnēm, – Čundo atgādināja.

– Lai cik labs karaoke dziedātājs esi, agrāk vai vēlāk pienāk tava kārta. Tas ir vien laika jautājums.

– Bet virsnieks So? Vai kāds smalks viskijs izdzēsīs no tavas atmiņas to, kā viņš rok zemi Devītā cietuma tumsā?

– Tieši viņa dēļ ir jādodas prom, – Džils teica. – Lai tu nekļūtu tāds kā viņš.

– Tev no viņa sveicieni, – sacīja Čundo, uzmeta neilona somas siksnu Džilam pār galvu un cieši savilka ap kaklu.

Džils ielēja mutē viskiju.

– Es esmu tikai cilvēks, – viņš teica. – Es esmu nulle, kas tiecas izrauties ārpusē.

Bārmene ievēroja siksnu ap vīrieša kaklu. Aizklājusi muti ar plaukstu, viņa izgrūda: – Homo janai.

– To laikam nebūs nepieciešams pārtulkot, – Džils piezīmēja.

Čundo viegli paraustīja siksnu, un abi vīrieši piecēlās.

Džils aizvēra ūdenskrāsu kārbiņu un, pagriezies pret bārmeni, paklanījās.

– Chousenjin ni turesarareru yo, – viņš sacīja.

Sieviete abus nofotografēja ar tālruni, ielēja sev glāzē viskiju, pacēla pret Džilu, it kā uzsaukdama tostu viņam par godu, un izdzēra.

– Nolādētie japāņi! – Džils izgrūda. – Kā lai šos nemīl? Es viņai stāstu, ka mani nolaupa un ved uz Ziemeļkoreju. Bet ko viņa dara? Tu paskaties vien!

– Jā, paskaties kārtīgi un cieši, – Čundo attrauca un paņēma no letes motocikla atslēgas.

Izbraucot no piekrastes zonas aizsega, viņi nonāca bangās, kuras vēl pastiprināja vējš. Melnā, piepūšamā laiva cēlās un krita pāri viļņiem. Visi pieturējās pie glābšanas virves, kas vijās apkārt gar bortiem. Rumina sēdēja priekšgalā, un viņas rokas no jauna bija saistītas. Virsnieks So bija uzmetis viņai plecos savu žaketi, citādi sievietes kailais augums aukstumā kļuva zilgans Čundo un Džils sēdēja viens otram pretī, taču Džils vairījās viņa skatiena. Kad laiva nonāca atklātos ūdeņos, virsnieks So samazināja ātrumu, lai Čundo varētu pārkliegt motora troksni.

– Es devu Džilam vārdu, – viņš piekodināja virsniekam.

– Es solīju aizmirst, ka viņš mēģināja bēgt.

Ruminai vējš pūta mugurā, pluinīdams matus sejai priekšā.

– Iebāz viņu somā, – sieviete izmeta.

Virsnieks So sulīgi iesmējās.

– Tai operas dāmai ir taisnība, – viņš atzina. – Tu notvēri pārbēdzēju, manu zēn. Velns un elle, viņa dēļ mums pie galvas jau bija šautenes stobrs! Bet viņš nevarēja apvest mūs ap stūri. Sāc apcerēt atalgojumu, – vīrietis piebilda. – Sāc to izbaudīt.

Doma par atalgojumu, par iespēju atrast māti un izpestīt viņu no likteņa Phenjanā, tagad raisīja nelabumu. Tuneļos viņi palaikam ieklīda gāzes aizkarā. Iepriekš to paredzēt nevarēja – pēkšņi uznāca stipras galvassāpes, acu priekšā sāka pulsēt sārti punktiņi. Līdzīgi viņš jutās tobrīd, vērodams Ruminas zvērojošo skatienu. Pēkšņi viņam ienāca prātā, vai patiesībā sieviete nav domājusi, ka somā būtu jānonāk Čundo. “Bet ne jau es biju viņu pievārējis un ielocījis somā,” Čundo sprieda. “Ne jau mans tēvs bija pavēlējis nolaupīt operdziedātāju. Un kāda vispār ir mana izvēle? Es taču neesmu vainīgs, ka nāku no pilsētas, kur regulāri trūka elektrības, siltuma un kurināmā, kur rūpnīcas sastinga rūsā, kur darbspējīgi vīrieši vai nu atradās darba nometnē, vai arī bija bada izvārdzināti. Nav mana vaina, ka visi zēni manā aprūpē bija pamestības nocietināti un bezcerības pārņemti, apzinoties, ka turpmākais ceļš ved vienīgi uz cietuma apsardzi vai pašnāvnieku vienību.”

Siksnas cilpa joprojām apvija Džila kaklu. Tikai prieka pēc virsnieks So paliecās uz priekšu un spēcīgi parāva siksnu, lai tā stingri sažņaugtos.

– Varētu tevi pārvelt pāri bortam, – viņš noteica. – Bet tad man netiks gandarījums uzzināt, kas tevi sagaida.

Džils sāpēs saviebās.

– Čundo tagad zina, kā to dara, – viņš sacīja. – Viņš nāks jūsu vietā, un jūs nosūtīs uz nometni, lai jūs par to nekad neizpļāpātos.

– Tu nenieka nejēdz, – virsnieks So atcirta. – Tu esi mīksts un vājš. Mani var uzskatīt par šīs spēles pamatlicēju. Es nolaupīju Kima Čenira personisko suši pavāru. Es gaišā dienas laikā pats savām rokām izcēlu Mīļotā Vadoņa ārstu no Osakas slimnīcas.

– Jūs nezināt, kāda kārtība valda Phenjanā, – Džils nerimās. – Kad pārējie ministri viņu ieraudzīs, katrs gribēs pats savu operdziedātāju.

Laivā sēdošajiem kā pātaga iecirta auksta, balta šļakata. Rumina asi ieelsās, it kā ikviens sīkums raudzītu atņemt viņai dzīvību. Dziedātāja pagriezās pret Čundo un atkal uzmeta viņam niknu skatienu. Viņa dzīrās ko teikt, to varēja redzēt – lūpas jau sāka veidot kādu vārdu.

Viņš atlocīja briļļu kājiņas un uzlika brilles uz acīm, tagad skaidri saskatīdams nobrāzumus sievietei uz kakla, pietūkušās un zilumiem klātās plaukstas locītavas zem līmlentes. Viņš redzēja laulības gredzenu, rētu, kas palikusi no dzemdībām. Viņa nepārstāja raidīt vīrietim zvērojošus skatienus. Viņas acis… tās redz viņa pieņemtos lēmumus. Tās redzēja, ka tieši Čundo noteica, kuri bāreņi paēdīs vispirms un kuriem jāsamierinās ar ūdeņainām paliekām. Tās pamanīja, ka tieši viņš izvēlējās, kuri gulēs pie krāsns un kuri saltajā priekštelpā, kur draudēja pirkstu nomelnēšana. Viņš atlasīja zēnus, kuri vēlāk zaudēja redzi pie loka tēraudkausēšanas krāsns. Viņš izvēlējās zēnus, kuri atradās pie ķīmiskās rūpnīcas tobrīd, kad tā iekrāsoja debesis dzeltenas. Viņš bija nosūtījis Hasinu, zēnu, kurš nerunāja un tāpēc neprata atteikties, tīrīt cisternas krāsu fabrikā. Tieši Čundo ielika ķeksi Bosona rokās.

– Vai man bija izvēle? – Čundo vaicāja Ruminai. Viņš patiešām gribēja dzirdēt atbildi uz šo jautājumu, tāpat kā alka noskaidrot, kāds liktenis sagaidīja zēnu un meiteni ārijas beigās.

Viņa pacēla kāju un parādīja Čundo nolakotos kāju nagus. Sarkanā krāsa spilgti izcēlās piķa melnajā naktī. Izgrūdusi vienu vārdu, viņa ietrieca pēdu vīrietim sejā.

Asinis bija tumšas. Tās tērcītē pilēja uz krekla, kas bija piederējis vīrietim, kuru viņi bija izcēluši no pludmales. Sievietes kājas īkšķa nags bija pāršķēlis smaganas, bet tas nekas, nu viņš jutās labāk – tagad viņš zināja vārdu, kurš pirms mirkļa bija viņai uz mēles. Nebija jāprot japāņu valoda, lai saprastu vārdu: “Nāvi!” Tāds bija arī operas nobeigums – par to viņš jutās pārliecināts. Tas gan īstenībā nebija skumjš stāsts. Tas vēstīja par mīlestību – zēns un meitene vismaz zināja savus likteņus un vairs nekad nebūs vientuļi.

NOLAUPĪŠANAS TURPINĀJĀS – gadu gaitā viņš daudzkārt piedalījās šādās operācijās. Kādu vecu sievieti viņi uzgāja Ņisino salā pie paisuma ūdens piepildītas lagūnas. Viņas bikšu staras bija uzrotītas, un viņa vērās fotokamerā, kas bija uzstādīta uz trim koka kājām. Sievietes sirmie mati bija izspūruši, un viņa gāja līdzi labprātīgi, par to saņemot atļauju nofotografēt Čundo. Kādu japāņu klimatologu viņi atklāja uz aisberga Cugaru šaurumā. Toreiz izcēla arī viņa zinātniskās iekārtas un sarkano kajaku piedevām. Nolaupīja arī rīsu fermeri, ostas inženieri un sievieti, kura atzinās, ka nākusi uz jūru noslīcināties.

Bet tad nolaupīšanas beidzās tikpat pēkšņi kā sākušās. Čundo nosūtīja uz valodu skolu gada laikā apgūt angļu valodu. Kjonsonā viņš taujāja kontroles virsniekam, vai jaunais amats ir atalgojums par to, ka viņš aizkavējis ministra dēlu pārbēgt pie ienaidnieka. Virsnieks paņēma Čundo veco armijas uniformu, alkohola devu kartīti un prostitūtu talonu grāmatiņu. Ieraugot, ka grāmatiņa ir gandrīz pilna, virsnieks pasmaidīja. – Protams! – viņš atbildēja.

Mačoni, kas atradās Ondžina kalnā, laiks bija aukstāks nekā jebkad Čhondžinā. Čundo priecājās, ka var visu dienu staigāt ar zilajām austiņām, jo tās noslāpēja nebeidzamo tanku manevru troksni – turpat bija nometināta Devītā mehanizētā divīzija. Skolas darbiniekiem nebija nekādas intereses mācīt Čundo runāt angliski. Viņam vienkārši lika rakstīt, iekalt vārdus un gramatiku no audioierakstiem, kas skanēja austiņās, tad atkārtot apgūto, burtu pa burtam pierakstot ar rakstāmmašīnu. “Es vēlos nopirkt kucēnu,” austiņās angliski pavēstīja sievietes balss, un Čundo uzklabināja teikumu uz papīra. Kursa beigās vismaz parādījās īsts skolotājs, diezgan skumīgs vīrs ar noslieci uz depresiju – Phenjana viņu bija savervējusi Āfrikā. Vīrietis neprata korejiešu valodu un visu stundu uzdeva audzēkņiem garus, neatbildamus jautājumus, tomēr tas lieliski ļāva apgūt jautājuma izteiksmi.

Pavadījis tur tieši gadu, Čundo spēja izvairīties gan no indīgajām čūskām, gan no paškritikas stundām, gan arī no stinguma krampjiem, kas vai ik nedēļu piemeklēja kādu no audzēkņiem. Bieži tas sākās pavisam nevainīgi – kāds sadūrās ar dzeloņstieplēm, sagriezās ar pārtikas kārbas vāciņu, bet drīz sākās drudzis, drebuļi, un visbeidzot slimnieka muskuļus tā savilka un viss augums tā sagriezās, ka sastingušu to pat nevarēja ievietot zārkā. Čundo atalgojums par šiem sasniegumiem bija radista vieta uz zvejas kuģa “Čunma” Austrumu jūrā. Viņa kajīte atradās “Čunmas” pakaļgala tilpnē, tērauda istabā, kurā pietika vietas galdam, krēslam, rakstāmmašīnai un vairākiem radiouztvērējiem, kas bija izcelti no kara laikā notriektām amerikāņu lidmašīnām. Tilpni apgaismoja vienīgi noklausīšanās aparatūras zaļās lampiņas, kuras atmirdzēja no zivju zvīņām vizuļojošajā ūdenī, kas sūcās zem kuģa starpsienām – grīdu pastāvīgi klāja slidena ūdens kārtiņa. Pat pavadījis uz kuģa trīs mēnešus, Čundo arvien nevilšus iztēlojās milzīgo burzmu otrpus šīm metāla sienām. Tur atdzesētajā tumsā bars cieši saspiestu zivju izmisīgi pūlas ievilkt pēdējo skābekļa malku.

Kuģis jau vairākas dienas peldēja starptautiskajos ūdeņos ar mastā zemu nolaistu Ziemeļkorejas karogu, lai neizaicinātu nepatikšanas. Vispirms tas vajāja dziļi peldošas makreles un pēc tam tramīgās pelamīdas, kas uznira, meklēdamas virspusē retos saules apspīdētos laukumiņus. Nu viņi medīja haizivis. “Čunma” visu nakti bija tralējusi, meklēdama tās gar dziļvagu. Rītausmā Čundo izdzirdēja virs galvas čīkstam vinču un būkšķus pa korpusu – tur haizivis cēla ārā no ūdens. No rieta līdz ausmai Čundo klausījās parastās pārraides, lielākoties tās bija zvejas kuģu un Uiči–Vladivostokas līnijas prāmju apkalpes sarunas. Ik nakti varēja uztvert divu amerikāņu sieviešu raidīto. Viņas bija devušās ceļojumā apkārt pasaulei airu laivā, viena airēja visu nakti, otra – visu dienu, šādi apgāžot “Čunmas” apkalpes minējumus, ka tās mērojušas tālo ceļu uz Austrumu jūru, lai nodarbotos ar meiteņu seksu.

“Čunmas” takelāžas dziļumos un klīverkokos bija apslēpts antenu režģis, un virs stūres mājas bija uzstādīta virzienmaiņas antena, kas varēja pagriezties par trīssimt sešdesmit grādiem. Amerikas Savienotās Valstis, Japāna un Dienvidkoreja savas militārās pārraides šifrēja, un tās ēterā izklausījās kā spiedzieni un kaucieni. Taču Phenjanai šķita īpaši svarīga informācija, cik bieži, kurā vietā un laikā kaukoņa atskan. Ja vien Čondo to dokumentēja, tad pārējā laikā drīkstēja klausīties, ko vēlējās.

Saprotams, ka apkalpei Čundo klātbūtne nepatika. Viņam bija bāreņa vārds, un viņš visu nakti sēdēja un klabināja tumsā uz rakstāmmašīnas. It kā tas būtu cilvēks, kura darbs ir uztvert un pierakstīt draudus. Tādēļ apkalpe – jaunekļi no Kindžji ostas pilsētas – bažīgi gaidīja briesmas. Arī kapteinim bija savs iemesls justies piesardzīgam, un ikreiz, kad Čundo lika mainīt kursu, lai izsekotu neparastu signālu, viņš tikai ar pūlēm valdīja dusmas par savu nelaimīgo likteni – uzņemt noklausīšanās virsnieku uz zvejas kuģa klāja. Vien tad, kad Čundo sāka stāstīt komandai par abām amerikāņu meitenēm, kuras airēja apkārt pasaulei, puišu attieksme pamazām mainījās.

Aizpildījis ikdienas obligāto militāro translāciju daudzumu, Čundo klaiņoja pa radioviļņiem. Ēterā runāja lepras slimnieki, arī aklie. Manilā ieslodzīto ģimenes locekļi raidīja ziņas uz cietumu – ģimenes visu dienu stāvēja rindā, lai varētu nodot jaunumus par bērnu skolas atzīmēm, mazuļu zobiņiem un darba atrašanas izredzēm. Kāds doktors Randiņš, britu pilsonis, katru dienu dalījās savās erotiskajās fantāzijās un ziņoja paredzamās jahtas noenkurošanās koordinātas nākamajā dienā. Kāda Okinavas radiostacija stāstīja par bērniem, kurus tēvi, amerikāņu militārpersonas, atteicās atzīt. Reizi dienā ķīnieši pārraidīja cietumnieku atzīšanās. Nebija svarīgi, ka tās panāktas piespiedu kārtā un ir nepatiesas, kā arī skan viņam nesaprotamā mēlē – Čundo tikai ar mokām tās spēja klausīties. Pēc tam uzradās tā meitene, kas airēja tumsā. Katru nakti viņa uz kādu laiku pārstāja airēt, noraidīja savas koordinātas, stāstīja par pašsajūtu un laika apstākļiem. Viņa bieži pieminēja arī savus novērojumus – naktī migrējošu putnu barus, baltu haizivi, kas zvejo krilus laivas priekšgalā. Viņa pat apgalvoja, ka airējot attīstās spēja sapņot nomodā.

Kāda ērmīga vaļība piemita angļu valodā runājošajiem – izpaust visu ēterā, it kā debesis būtu viņu dienasgrāmata! Ja korejieši tā atļautos, varbūt tad Čundo savus tautiešus izprastu labāk. Varbūt tad viņš apjaustu, kāpēc daži samierinās ar savu likteni, bet citi to nespēj. Varbūt viņš zinātu, kālab cilvēki dažkārt apstaigā visas patversmes, meklēdami kādu konkrētu bāreni, lai arī noderētu jebkurš un piemērotu bērnu varētu sameklēt, kur vien pagriezies. Viņš zinātu, kālab visiem “Čunmas” zvejniekiem uz krūtīm ir ietetovētas sievu ģīmetnes un kāpēc viņš pats sēž ar austiņām tumšā zivju tilpnē uz kuģa, kas divdesmit septiņas dienas mēnesī peld jūrā.

Viņš gan neapskauda meiteni, kura airēja dienas laikā. Gaisma, debesis, ūdens – dienā tam visam tu raugies cauri. Toties naktī tajā visā ielūkojies. Tad ieskaties zvaigznēs, paraugies tumšajās bangās un to pārsteidzoši spilgti baltajās galotnēs, kas pazib uz īsu brīdi. Dienas gaismā neviena uzmanību nepiesaista degošas cigaretes gals – kurš gan ierīkotu sargposteni, kamēr saule ripo pa debess jumu? Naktī uz “Čunmas” valdīja redzes asums, rāmums, mirklīgs stingums. Apkalpes locekļu skatieni šķita vienlaikus vērsti gan tālumā, gan sevī. Cik varēja noprast, uz līdzīga zvejas kuģa atradās cits angļu valodas pratējs un no saullēkta līdz rietam tikpat bezjēdzīgi noklausījās pārraides. Katrā ziņā tāds pats zema līmeņa atšifrētājs kā viņš pats. Čundo bija dzirdējis par valodu skolu Phenjanā, kur mācīja runāt angliski un kurā uzņēma vienīgi janbanus6, elites bērnus, kam dienests armijā bija obligāts, lai vēlāk darbotos partijā un veidotu diplomāta karjeru. Čundo pat varēja iztēloties šos patriotiskajos vārdos nosauktos jauniešus, kas, smalkās, Ķīnā ražotās drānās tērpti, vada dienas galvaspilsētā, vingrinoties dialogos par kafijas tases pasūtīšanu un ārzemju zāļu iegādi.

Kārtējā haizivs noplīkšķēja uz klāja viņam virs galvas, un Čundo nosprieda, ka šai dienai strādāts gana. Gatavodamies izslēgt aparatūru, viņš izdzirdēja kārtējo “spoku” pārraidi – apmēram reizi nedēļā ēterā izdevās uztvert sarunu angļu valodā, skaļu, taču īsu, tikai pāris minūšu garumā. Tovakar runātāju balsīs jauta amerikāņu un krievu akcentu, un, kā parasti, pārraide sākās sarunas vidū. Abi tērzēja par trajektorijām, savienošanās manevriem un degvielu. Pagājušajā reizē sarunā bija piedalījies arī japānis. Čundo ķērās pie kloķa, kurš lēni grozīja virzienmaiņas antenu, taču, lai kur to tēmēja, signāls bija vienlīdz spēcīgs – un tas bija neiespējami. Kā signāls var nākt no visām pusēm?

Piepeši pārraide pārtrūka, bet Čundo paņēma savu SAF uztvērēju, pārnēsājamo parabolisko antenu un izkāpa uz klāja. Vecais padomju ražojuma kuģis ar tērauda korpusu bija paredzēts reisiem aukstajās jūrās, tāpēc augstais priekšgals viegli ietiecās dziļi viļņos un slīdēja pāri ieplakām starp tiem.

Turēdamies pie reliņiem, Čundo pacēla antenas šķīvi un lēni virzīja gar apvārsni rīta miglā. Viņš uztvēra konteineru kuģa stūrmaņu pļāpas un aroda konsultantu padomus Japānas pusē, kas jaucās ar kristiešu pārraidi ļoti augstā frekvencē. Uz klāja bija asinis, un Čundo armijas zābaki atstāja grīļīga cilvēka liktas pēdas līdz pat kuģa pakaļgalam, kur vienīgās uztvertās skaņas bija ASV kara flotes šifrētās pārraides kaukoņa un krakšķi. Aši pavērsdams antenu pret debesīm un to grozīdams, viņš sadzirdēja Taiwan Air pilotu žēlojamies, ka tuvojas Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas gaisa telpai. Taču meklēto viņš vairs neatrada – signāls bija pazudis.

– Vai man būtu kas jāzina? – kapteinis painteresējās.

– Turpiniet vien kursu, – Čundo lika.

Kapteinis pameta ar galvu, norādīdams uz skaļrunim līdzīgo virzienmaiņas antenu virs stūres mājas.

– Tā nav tik ļoti uzkrītoša, – viņš lika manīt.

Pastāvēja vienošanās, ka Čundo nerīkosies vieglprātīgi – piemēram, nenesīs uz klāja spiegošanas aparatūru. Kapteinis bija vecāks vīrs. Savulaik bijis plecīgs, muskuļains, taču, pavadījis kādu laiku uz krievu soda kuģa, tā novājējis, ka āda vietām nokarājās no kauliem. Varēja manīt, ka agrākos laikos viņš bijis stingrs, neatlaidīgs kapteinis, devis noteiktas pavēles pat tad, ja nācās zvejot teritorijā, uz kuru pretendēja arī Krievija. Tāpat varēja secināt, ka viņš bijis nesalaužams cietumnieks, veicis katorgas darbus stingrā uzraudzībā rūpīgi un bez sūdzēšanās. Tagad šķita, ka viņam jāspēlē abas lomas.

Kapteinis aizsmēķēja, piedāvāja cigareti arī Čundo un atgriezās pie sava pienākuma uzskaitīt haizivis, noklikšķinot skaitīkļu kauliņu ikreiz, kad mašīnists ar vinču uzvilka kārtējo jūras iemītnieku uz klāja. Haizivis kādu laiku bija karājušās auklas galā virs atklātiem ūdeņiem, tad dauzījušās gar kuģa korpusu, tāpēc bija apdullušas no skābekļa trūkuma Noguldītas uz klāja, tās kustējās gausi, bikstīja purnus gan tur, gan šur kā akli kucēni un vārstīja muti, it kā grasīdamās ko sacīt. Otrajam palīgam – jaunam puisim, kurš tikai nesen bija pieņemts darbā uz kuģa, – bija uzdots izņemt āķus, kamēr pirmais palīgs ar septiņiem ašiem cirtieniem nogrieza visas spuras no muguras līdz anālajai spurai un tad ievēla haizivi atpakaļ ūdenī. Dzīvniekam bija laupītas pārvietošanās spējas, un tas strauji grima lejup, pazūdot tumšajā dzelmē un atstājot aiz sevis vien tievu asiņu grīsti.

Čundo pārliecās pār margām, vērodams kārtējo haizivi iegrimstam, un sekoja tai ar savu antenu. Ieplūzdams haizivs žaunās, jūras ūdens atmodinās tās prātu un maņas. Kuģis atradās tieši virs dziļvagas, kas ietiecās četrus kilometrus dziļi, – varbūt pat pusstundu brīvā kritienā. Austiņās bezdibeņa radītā fona šņākoņa drīzāk atgādināja šerminošu, spokainu, krakšķošu nāvi no augstspiediena. No dzelmes neko uztvert nevarēja – visas zemūdenes sazinājās ar sevišķi zemas frekvences signāliem. Tomēr Čundo, pavērsis parabolisko antenu lejup, lēni pārstaigāja kuģi no priekšgala līdz pakaļgalam. Tai “spoku” pārraidei noteikti bija savs avots. Kā gan varēja šķist, ka tā nāk no visām pusēm? Tikai tad, ja nāca no lejas. Viņš manīja sev pievērstus apkalpes skatienus.

– Vai tu lejā kaut ko atradi? – mašīnists apvaicājās.

– Patiesībā, – Čundo atteica, – es tur kaut ko pazaudēju.

Tikko svīda gaismiņa, Čundo iegrima miegā, kamēr apkalpe – stūrmanis, pirmais palīgs, otrais palīgs un arī kapteinis – visi kā viens krāva haizivju spuras sāls un ledus kārtās. Ķīnieši maksāja cietajā valūtā, un spuru kvalitātē viņi bija īpaši izvēlīgi.

Čundo pamodās pirms vakariņām – viņam tas bija brokastu laiks. Kamēr nav iestājusies tumsa, vēl jānosūta ziņojumi. Uz “Čunmas” bija izcēlies ugunsgrēks, un liesmas aprija kambīzi, priekšgalu un pusi koju, atstājot vien alvas šķīvjus, nomelnējušu spoguli un karstumā uz pusēm pārsprāgušu podu. Bet plīts joprojām darbojās, un bija vasara, tālab visi iekārtojās uz lūku vākiem ieturēties un pavērot neparasto saulrietu. Pie apvāršņa slīdēja amerikāņu flotes transportkuģu eskadra, tik milzīgi kuģi, ka šķita – tie pat pakustēties nevar, kur nu vēl turēties uz ūdens. Eskadra atgādināja salu virteni – tik stingu un senlaicīgu, ka uz tām iekārtojušās veselas tautas ar savu valodu un dieviem.

Uz āķiem bija noķerti jūras asari, kuru vaigus viņi ēda jēlus turpat uz vietas, un bruņrupucis – nudien rets loms. Bruņrupuci sautēja veselu dienu, bet zivis cepa veselas un ar pirkstiem plēsa gaļu no asakām. Uz āķa uzķērās arī kalmārs, bet tādus kapteinis uz klāja nepieļāva celt. Viņš daudzkārt bija apkalpei mācījis par kalmāriem, jo par gudrākajiem jūras iemītniekiem uzskatīja astoņkājus, bet kalmārus – par vismežonīgākajiem.

Lai arī saule rietēja, zvejnieki novilka kreklus un aizsmēķēja. “Čunma” vieglā gaitā dreifēja nestūrēta, bojas vāļājās uz klāja, un pat troses un klīverkoki mirdzēja oranži plīts uguns gaismā. Zvejniekam bija laba dzīve – nav jāpilda nebeidzamas fabrikas normas, un uz kuģa nebija skaļruņa, kas augām dienām aurotu valdības ziņojumus. Ēdiena pietika. Un, lai arī apkalpei nepatika noklausīšanās virsnieka klātbūtne, šāda kārtība ļāva “Čunmai” viegli iegūt nepieciešamos degvielas talonus. Ja Čundo lika kuģim uzņemt kursu, kas solīja mazāku lomu, visi tika pie papildu pārtikas kartītēm.

– Nu, trešais palīg, – ierunājās stūrmanis. – Kā sokas mūsu meičām?

Tā viņi bija iesākuši dažreiz pa jokam dēvēt Čundo – par trešo palīgu.

– Viņas tuvojas Hokaido salai, – Čundo pastāstīja. – Vismaz vakar vakarā tā bija. Noairē trīsdesmit kilometru dienā.

– Vai viņas joprojām sēž plikas? – mašīnists interesējās.

– Tikai tā, kas airē tumsā, – Čundo paskaidroja.

– Airēt apkārt pasaulei… – Otrais palīgs aizdomājās. – To uzdrošinātos tikai seksīga sieviete. Tas ir tik nejēdzīgi un uzpūtīgi. Tikai seksīgas amerikānietes ieņemtu galvā, ka pasaule ir jāiekaro.

Otrais palīgs nebija vecāks par divdesmit gadiem. Viņam uz krūtīm bija svaigi ietetovēts sievas portrets, un viņa neapšaubāmi bija skaistule.

– Kurš apgalvo, ka viņas ir seksīgas? – Čundo iejautājās, lai gan pats šīs sievietes tā iztēlojās.

– Es to zinu, – otrais palīgs uzstāja. – Seksīga meitene domā, ka drīkst visu. Tici man, es ar to saskaros ik dienu.

– Ja reiz tava sieva ir tik skaista, – ieprasījās mašīnists, – kā tad viņu nav savākuši par viesu apkalpotāju Phenjanā?

– Viss ir vienkārši, – otrais palīgs skaidroja. – Tēvs negribēja, lai viņa kļūst par oficianti vai palaistuvi Phenjanā, tāpēc izmantoja savus sakarus un iekārtoja meitu darbā zivju fabrikā. Tāda glīta meitene, un tad parādos es.

– Kad redzēšu, tad ticēšu, – pirmais palīgs attrauca. – Ir kāds iemesls, kāpēc viņa neierodas tevi pavadīt.

– Tas nāks ar laiku, – otrais palīgs sacīja. – Viņa vēl nav pieradusi. Es likšu viņai saprast šo alošanos.

– Hokaido… – stūrmanis novilka. – Tur ledus briesmīgākais ir vasarās. Rifi salauž ledu, straumes sastumj to vienkop. Tur visnāvējošākais ir neredzamais ledus.

Ierunājās kapteinis. Uz viņa puskailā torsa varēja saskatīt visus Krievijā iegūtos tetovējumus. Ieslīpajā gaismā tie izskatījās smagi, it kā tieši tetovējumi vilktu ādu lejup.

– Ziemās tur sasalst viss. Ij mīzali no daikta, ij zivju iekšas bārdā. Mēģini nolikt zemē nazi un nevari to atraut no saujas ādas. Reiz, kad strādājām zivju ķidāšanas cehā, kuģis aizķēra mazu aisbergu. Viss kuģis pamatīgi nodrebēja, un mēs visi sakritām ķidās. Gulēdami uz grīdas, vērojām, kā ledus siena nobrāž korpusu, atstādama dziļus iedobumus.

Čundo aplūkoja kapteiņa krūtis. Viņa sievas tetovējums bija izplūdis un izbālējis kā vecs akvareļa zīmējums. Kad kapteiņa kuģis viendien neatgriezās, viņa sievai piešķīra jaunu vīru, un tagad kapteinis bija palicis viens. Turklāt cietumā pavadītie gadi netika ierēķināti valsts darba stāžā, tālab arī uz pensiju viņš necerēja.

– Aukstums var kuģi saspiest, – kapteinis piepeši turpināja stāstīt, – sablīvēt visu, gan metāla durvju ailas, gan slēdzenes, un iesprostot cilvēku lejā, atkritumu tilpnēs, un neviens… neviens nenāks ar karsta ūdens spaiņiem viņu glābt.

Kaut arī kapteinis neskatījās virsū un arī citādi nelika to manīt, Čundo aizdomājās, vai runas par cietumu nav mērķētas viņam – par sodu, ka viņš uznesis noklausīšanās ierīces uz klāja un pakļāvis komandu nepatīkamai iespējai tur nokļūt.

Kad iestājās tumsa un pārējie nokāpa lejā, Čundo piedāvāja otrajam palīgam trīs paciņas cigarešu, lai tas uzkāpj uz stūres mājas jumta un uztraušas pa kārti, kuras galā bija piestiprināts skaļrunis.

– Esmu ar mieru, – otrais palīgs paziņoja. – Bet cigaretes man nevajag. Labāk ļauj paklausīties, ko runā airētājas.

Puisis allaž izprašņāja Čundo par Seulu un Tokiju un neparko negribēja ticēt, ka viņš nekad nav bijis Phenjanā. Necik ātri kāpt viņš neprata, taču viņu interesēja radioaparatūras darbība, un arī tas bija pietiekami labs pamudinājums šim uzdevumam. Čundo lika viņam pavingrināties – izņemt ķīļtapu, lai virzienmaiņas antenu varētu izcelt un pavērst pret okeānu.

Pēc tam viņi sēdēja uz vinčas kabīnes siltā jumta un smēķēja. Vēja brāzmas skaļi šalca ausīs. Cigarešu guntiņas spoži gailēja. Visā okeāna klajā neredzēja neviena gaiša punkta, un apvāršņa līnija atdalīja ūdens absolūto melnumu no zvaigžņu piesētā debesjuma pienainās tumsas. Virs galvas aizšāvās pāris satelītu, un ziemeļos manīja meteorītu švīkas.

– Tās meitenes laivā, – otrais palīgs skaļi prātoja. – Vai, tavuprāt, viņas ir precējušās?

– Es nezinu, – Čundo atteica. – Kāda starpība?

– Kas dzen cilvēkus divus gadus airēt apkārt pasaulei? Pat ja viņām nav vīru, mājās taču paliek tuvinieki, kurus viņas atstājušas. Vai tad tām meičām ir nospļauties uz visiem? Čundo nokasīja no mēles tabakas plēksnītes un pievērsās puisim, kas gulēja uz jumta, salicis rokas zem pakauša, un raudzījās zvaigznēs. Labs jautājums. “Kā jūtas tuvinieki, ko viņas atstājušas?” Taču savādi kaut ko tādu dzirdēt no otrā palīga mutes.

– Vēl šovakar tu sajūsminājies par seksīgajām airētājām, – Čundo atgādināja. – Vai viņas tevi aizkaitinājušas?

– Es tikai prātoju, kas viņām uznācis, ja sagribējies tā aizlaisties un plunčāties apkārt pasaulei.

– Vai tu tā nedarītu, ja varētu?

– Tur jau tā lieta, ka to nevar. Vai tad tas nav lemts neveiksmei? Tādi viļņi, tāds ledus, un tik maza laiviņa! Nedrīkstēja ļaut, lai viņas dodas ceļā. Pienāktos izdzīt viņām no galvas tādas dumjas iedomas.

Izskatījās, ka puisim nav pieredzes pārpūlēt smadzenes ar nopietnām domām. Čundo nosprieda vest viņu pie prāta.

– Viņas jau tikušas līdz pusceļam, – viņš norādīja. – Turklāt viņas noteikti ir sportiskas. Meitenes tam ir gatavojušās, viņām droši vien tāda nodarbošanās patīk. Un laiva noteikti nelīdzinās šādai silei. Tās ir amerikāņu meitenes, viņu laivā ir augsto tehnoloģiju aprīkojums, visādas ērtības un elektronika. Nevar salīdzināt ar partijas darbinieku sievām, kas airējas apkārt skārda konservu kārbā.

Otrais palīgs klausījās vien ar pusausi.

– Un ja nu tiešām izdodas apceļot pasauli… Kā tu, zinot, ka esi bijis Amerikā, vari atkal stāvēt rindā uz tualeti kopmītnē? Ja nu citā valstī prosa ir gardāka un skaļruņu klaigas tik ļoti negriežas ausīs? Pēkšņi ūdens no krāna šeit vairs tik labi nesmaržo. Ko tad iesākt?

Čundo neatbildēja.

Lēca mēness. Japānas pusē pacēlās reaktīvā lidmašīna un gausi uzsāka mest loku, lai izvairītos no Ziemeļkorejas gaisa telpas.

– Gan jau viņas tiks haizivīm zobos, – pēc kāda laika noteica otrais palīgs un ar knipi aizsita izsmēķi. – Kam tev vajag grozīt to antenu? Kas tur lejā ir?

– Balss. – Čundo īsti nezināja, ko atbildēt. – Okeānā? Kas tā par balsi, un ko tā saka?

– Amerikāņi un krievs, kas runā angliski. Vienreiz arī kāds japānis. Viņi runā par sakabināšanos un manevrēšanu. Tādā garā.

– Neapvainojies, bet tas varen izklausās pēc sazvērestībām, par kurām manā dzīvojamā namā mēdz tērgāt vecas atraitnes.

Patiešām, kad otrais palīgs to pateica skaļi, tas nudien izklausījās pēc paranojas. Bet īstenībā Čundo priecēja doma par sazvērestību. Tas bija pienākums ticēt tam, ka ļaudis stājas sakaros, ka rīcībai ir kāds plāns, ka cilvēku darbībām piemīt nodoms, svarīgums un nolūks. Saprotams, ka normāliem cilvēkiem pēc tādas domāšanas nebija vajadzības. Meitene, kas airēja dienā, redzēja apvārsni no turienes, no kurienes peld, un pagriežoties redzēja apvārsni, kura virzienā dodas. Bet meitenei, kas airēja naktī, tika vien ūdens šļaksti, katrs airu vēziens un ticība, ka tas viss kopā aizvedīs viņu mājās.

Čundo ieskatījās pulkstenī. – Ap šo laiku nakts airētāja uzsāk raidīt, – viņš sacīja. – Varbūt tu vairāk gribi dienas meiteni?

– Kas tas par jautājumu? – Otrais palīgs pēkšņi noskaitās. – Kāda tam nozīme, kuru es gribu? Es negribu ne vienu, ne otru. Mana sieva ir visskaistākā sieviete mūsu daudzdzīvokļu namā. Es ieskatos viņas acīs un uzreiz redzu, ko viņa domā. Es jau iepriekš zinu visu, ko viņa sacīs. Tāda ir īsta mīlestība. Pajautā jebkuram vecajam! – Viņš izsmēķēja vēl vienu cigareti un arī to aizsvieda jūrā. – Tu apgalvo, ka okeāna dibenā sēž krievi un amerikāņi. Kāpēc tev liekas, ka viņiem kas nelabs padomā?

Čundo apcerēja visas pazīstamākās mīlestības definīcijas – tā ir kā kailu plaukstu pāris, kas saglabā ogli kvēlojam; tā ir mūžīgi zvīļojoša pērle pat zuša vēderā, kad tas apēd austeri; mīlestība ir lācis, kas baro tevi ar medu no savām ķepām. Čundo iztēlojās meitenes, kas, pasniedzot airus, viena otru nomainīja smagā darbā un vientulībā. Tad viņš norādīja uz ūdeni.

– Amerikāņi un krievi ir tur lejā, un es zinu, ka viņiem ir kas aiz ādas. Nolādēta būšana! Vai tu esi dzirdējis, ka tiktu palaista zemūdene miera un brālības vārdā?

Otrais palīgs atkal atgūlās uz vinčas kabīnes jumta. Virs galvas pletās plašs debesjums.

– Jā, tā laikam ir, – viņš atzina.

No stūres mājas iznāca kapteinis un pavēlēja otrajam palīgam iztīrīt atejas spaiņus. Čundo piedāvāja kapteinim cigareti, bet kapteinis no tās atteicās, kad puisis bija nokāpis lejā.

– Nesamāci viņu uz muļķībām, – kapteinis brīdināja Čundo un nesteidzīgi devās pāri tumšajam trapam uz augsto “Čunmas” priekšgalu. Garām slīdēja milzīgs kuģis, kas, visticamāk, devās no Dienvidkorejas uz Kaliforniju. Uz klāja rindojās tūkstošiem jaunu automašīnu, un no logiem straujā secībā krita mēness atspulgi.

Pēc pāris dienām “Čunmas” kravas tilpnes bija piepildītas. Kuģis pagriezās uz māju pusi, uz rietumiem. Čundo sasmēķēja ar kapteini un stūrmani, un tobrīd stūres mājā iemirgojās un izdzisa sarkana gaismiņa. Pūta ziemeļu vējš, raiti dzīdams “Čunmu” uz priekšu, tāpēc uz klāja valdīja miers un radās pat iespaids, ka nelielais kuģis stāv uz vietas. Uguntiņa vēlreiz uzplaiksnīja un pazuda.

– Vai jūs atbildēsiet? – stūrmanis vaicāja kapteinim.

Kapteinis izņēma no mutes cigareti un to aplūkoja. – Kāda jēga?

– Kāda jēga? – stūrmanis atkārtoja.

– Jā. Kāda jēga? Mēsli gaidāmi šā vai tā.

Visbeidzot kapteinis piecēlās un sakārtoja žaketi. Krievijā pavadītie gadi bija izārstējuši viņu no alkohola lietošanas, taču tobrīd viņš devās uz stūres māju tik gausi, it kā nelaimīgā kārtā viņu gaidītu neizbēgama iedzeršana, nevis jūrniecības ministra radiozvans no Čhondžinas.

– Tam vīram vairs gandrīz nekas nav palicis, – stūrmanis noteica.

Kad sarkanā lampiņa nodzisa, kļuva skaidrs, ka ir pacelta klausule. Kapteinim gan, visviens, nebija izvēles. “Čunma” nekad neatradās ārpus diapazona. Krievi, agrākie “Čunmas” īpašnieki, bija uzstādījuši tajā zemūdens radioaparatūru – garā antena spēja sūtīt signālu pat no dzelmes, un to darbināja divdesmit voltu svina un skābes akumulators.

Čundo vēroja kapteiņa siluetu stūres mājā – kā viņš atgrūž cepuri uz pakauša un berzē acis – un centās iztēloties sarunu. Čundo aparāts zem klāja derēja vienīgi uztveršanai. Nekad dzīvē viņš nebija pats neko pārraidījis. Tiesa, krastā Čundo pilnīgā slepenībā konstruēja raidītāju; jo tuvāk nāca pabeigšanas brīdis, jo vairāk viņš nervozēja par to, ko ēterā sacīs.

Kapteinis atgriezās, apsēdās kuģa sānā un spraugā starp reliņiem, kur atradās vinča, pārkarināja kājas pāri malai. Noņēmis netīro cepuri, kuru šad tad valkāja, viņš nolika to blakus. Čundo nopētīja misiņa zīmotni ar sirpi un āmuru uz kompasa un harpūnas fona. Tādas cepures mūsdienās vairs neražoja.

– Nu? – stūrmanis mudināja. – Ko viņi grib?

– Garneles, – kapteinis atteica. – Dzīvas garneles.

– Šajos ūdeņos? Šajā laikā? – stūrmanis pārjautāja un pašūpoja galvu. – Tur nekas nesanāks.

– Kāpēc tās garneles nevar gluži vienkārši nopirkt? – Čundo ieprasījās.

– Es tā arī pajautāju, – kapteinis sacīja. – Nē, garnelēm jābūt sazvejotām Ziemeļkorejā, man atbildēja.

Tāda pavēle varēja nākt vienīgi no augšas – iespējams, no pašas augšas. Bija dzirdēts, ka auksto ūdeņu garneles ir stipri iecienītas Phenjanā. Jaunākā mode pieprasīja tās norīt vēl dzīvas.

– Ko lai iesākam? – palīgs vaicāja.

– Ko darīt? – kapteinis novilka. – Ko darīt…

– Neko citu jau nevaram, – Čundo aizrādīja. – Mums pavēlēts zvejot garneles, tāpēc mēs tās garneles sazvejosim.

Kapteinis neatbildēja, atgūlās uz klāja, šūpodams kājas pāri malai, un aizvēra acis.

– Ziniet, mana sieva ticēja, – viņš ierunājās. – Viņa uzskatīja, ka vienīgi sociālisms mūs padarīs stiprus. Jā, būšot grūti laiki, viņa uzstāja, būs jāziedo šis un tas. Bet tad kļūs labāk. Es nebiju domājis, ka man tā pietrūks. Es nebiju iedomājies, cik ļoti man nepieciešams apliecinājums, kāpēc tas jādara.

– Kāpēc? – stūrmanis pārvaicāja. – Tāpēc, ka no jums ir atkarīgi citi cilvēki. Jūs esat vajadzīgs visiem mums. Iedomājieties, kas būtu, ja otrajam palīgam nebūtu neviena, kam cauru dienu uzdot stulbus jautājumus!

Kapteinis noraidoši atmeta ar roku.

– Krievi man iešķieba četrus gadus, – viņš sacīja. – Četrus gadus uz zivju ķidāšanas kuģa, kas visu laiku atradās jūrā, ne reizi neiebrauca ostā. Es panācu, lai krievi palaiž vaļā manu apkalpi. Visi bija jauni puikas, lielākoties no lauku ciematiem. Vai citreiz tā paveiksies? Šaubos.

– Mēs tikai dosimies zvejot garneles, – stūrmanis ierosināja. – Ja nenoķersim, tad nenoķersim.

Kapteinim par šo plānu nekas nebija sakāms.

– Traleri pie kuģa ieradās vienā laidā, – viņš stāstīja. – Tie peldēja apkārt nedēļām ilgi un tad piebrauca klāt, lai pārkrautu lomu uz cietuma kuģi. To iepriekš nekad nevarēja paredzēt. Tu strādā savā ķidāšanas cehā, atskan tralera dzinēju rēkoņa, un tad paveras hidrauliskā lūka. Dažreiz mēs bijām spiesti lēkt uz galdiem, jo pa slīpo reni tilpnē kā vilnis sabira tūkstošiem zivju. Seriolas, mencas, jūras asari, pat sīkās sardīnes. Vienā acumirklī tu esi līdz viduklim zivīs un esi spiests iedarbināt savu pneimatisko zāģi uz galda, jo neviens netiks ārā, kamēr viss daudzums nebūs izķidāts. Gadījās, ka zivis bija apsarmojušas, jo sešas nedēļas glabātas tilpnēs, bet citkārt tās bija sazvejotas tai pašā rītā un vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Uz pēcpusdienas pusi notekas izskaloja un jūrā izgāza tūkstošiem litru ar ķidām. Mēs allaž kāpām augšā, lai šo skatu redzētu savām acīm. Nez no kurienes vienā mirklī saradās vesels mākonis jūras putnu, pēc tam jūras plēsoņas un haizivis. Ticiet man, tur gāja vaļā traka elle. Tad no dzelmes izpeldēja kalmāri. Milzīgie Arktikas pārstāvji slīdēja un plūda kā ūdenī izlijis piens. No kairinājuma miesa tiem vērtās te sarkana, te balta, te atkal sarkana un balta. Brukdami virsū upurim ar nodomu to apdullināt, tie spoži uzplaiksnīja, kā jau varat iedomāties. Kalmāru uzbrukums atgādināja zibeņošanu zem ūdens. Viendien divi traleri sadomāja sazvejot šos kalmārus. Viens izmeta tīklu, kas palika dziļumā. Tā apakšu piesēja otram tralerim, kas darbojās kā velkonis. Kalmāri pamazām pacēlās no dzelmes, daži pat simt kilogramu svarā. Kad tie sāka zibsnīt, tīklu pavilka zem dzīvniekiem un aizsēja. Stāvēdami uz klāja, mēs to visu vērojām un, ticat vai ne, uzgavilējām. Pēc tam mēs atgriezāmies pie darba, it kā nebaidīdamies, ka ik brīdi pa reni var nošļūkt simtiem dusmās elektrizētu kalmāru un mūs aprakt. Tad jau labāk sagāziet mums virsū tūkstoš haizivju, jo tām nav desmit taustekļu un melnu knābju. Haizivis nesatrakojas, tām nav milzu acu vai piesūcekņu ar āķīšiem. Ak kungs, ar kādu troksni kalmāri bira pa reni! Tinte šļācās, knābji klabēdami daudzījās gar nerūsējošo tēraudu, visi dažādās krāsās, zibeņus mezdami. Mums uz klāja bija kāds jauns maza auguma vjetnamietis. Mūžam viņu neaizmirsīšu. Tāds jauks puisis, protams, tikai pazaļš, līdzīgs mūsu jauneklīgajam otrajam palīgam, un es viņu paņēmu savā paspārnē. Viņš bija vēl zēns, maz ko sajēdza no dzīves. Un viņa plaukstu locītavas… ja jūs būtu tās redzējuši! Ne resnākas par šo.

Čundo klausījās stāstījumā, it kā to raidītu no kādas attālas, nezināmas vietas. Par šādiem īstiem stāstiem par īstiem cilvēkiem varēja nokļūt cietumā, un nebija pat būtiski, par ko tie vēstīja. Nebija svarīgi, vai stāsti bija par večiņu vai kalmāru uzbrukumu, – ja tie novērsa emocijas no Mīļotā Vadoņa, tie bija bīstami. Čundo bija vajadzīga rakstāmmašīna, viņam vajadzēja to pierakstīt – tas bija svarīgākais iemesls, kālab viņš klausījās pārraides tumsā.

– Kā šo vjetnamieti sauca? – viņš jautāja kapteinim.

– Lieta tāda, ka sievu man neatņēma krievi, – kapteinis turpināja, neatbildējis Čundo. – Krievi mani paturēja ieslodzījumā vien četrus gadus. Pēc četriem gadiem mani izlaida brīvībā. Bet šeit nekas nebeidzas. Šeit nekam nav ne gala, ne malas.

– Kā to saprast? – stūrmanis ieprasījās.

– To saproti tā, ka griez apkārt! – kapteinis pavēlēja.

– Mēs atkal braucam uz ziemeļiem.

– Mēs taču nedarīsim neko muļķīgu, vai ne? – stūrmanis bažījās.

– Ko mēs darīsim? Sazvejosim mazliet garneļu.

– Vai jūs zvejojāt garneles tobrīd, kad krievi jūs notvēra? – jautāja Čundo.

Bet kapteinis bija aizvēris plakstus.

– Vu, – viņš bilda. – Zēna vārds bija Vu.

Nākamajā naktī spīdēja spožs mēness. Kuģis atradās tālu ziemeļos, sēkļos pie Čuldžuksanas, vulkānu rifu salu virtenes, kuru īpašumtiesības joprojām tika apstrīdētas. Kapteinis bija licis Čundo visu dienu klausīties ēterā “visu, ikvienu, jebkurā vietā tuvu mums”, un tobrīd kuģis tuvojās malējam atolam dienvidu galā. Lai starmešiem netrūktu akumulatoru enerģijas, kapteinis lika izslēgt visu lieko aparatūru.

Drīz varēja dzirdēt viļņus klinšu sienas atverē. Ieraugot baltās, sakultās putas uz nesaskatāmā melnā pumeka fona, visus pārņēma viegls nemiers. Pat mēnessgaisma nelīdz, ja klintis nav saredzamas. Kapteinis kopā ar stūrmani stāvēja pie stūres, bet pirmais palīgs priekšvadnī grozīja lielu prožektoru. Otrais palīgs stāvēja pie labā borta, Čundo – pie kreisā, un abiem rokā bija pārnēsājamie prožektori. Visi vērsa gaismas starus pret ūdeni, pūlēdamies noteikt dziļumu. Tā kā kravas tilpnes bija pilnas, dziļi iegrimušo “Čunmu” bija grūti vadīt, tāpēc mašīnists atradās mašīntelpā – gadījumā, ja pēkšņi nepieciešama liela dzinēja jauda.

Atolā viens vienīgs kanāls līkumoja ap sastingušas lavas laukiem, kur pat uzplūdu laikā bija grūti iztrausties cauri. Drīz paisums strauji, teju sāniski viļādams, sāka vilkt kuģi cauri atola renei, un Čundo starmeša gaismā saredzēja tumšos jūras dibena apveidus.

Kapteinis šķita atdzīvojies, smaidīdams trakulīgi, pat bezbēdīgi. – Krievi šo ūdensceļu dēvē par fokstrotu, – viņš pavēstīja.

Gabaliņu tālāk viļņos Čundo pamanīja kuģi. Viņš uzsauca pirmajam palīgam, un abi vērsa pret to gaismas starus. Tas bija katastrofā cietis patruļas kuģis, atspiedies ar sānu pret austerēm nosētu klinti. Nekādu pazīšanās zīmju nemanīja, un acīmredzami tas jau tur bija atradies diezgan ilgi. Īsā spirālveida antena liecināja, ka radioaparatūru uz kuģa diez vai vērts pievākt.

– Nē, tas cietis avāriju citur, šurp to atvilcis paisums, – sprieda kapteinis.

Čundo par to nebija tik pārliecināts. Stūrmanis cieta klusu.

– Palūkojiet, vai neredzat glābšanas laivu, – kapteinis lika. Otrais palīgs īgņojās par to, ka viņam iedalīts postenis pie pretējā borta. – Gribat saskatīt, vai tur nav kāds palicis dzīvs?

– Tu tik turi savu gaismu, – stūrmanis viņu norāja.

– Vai ir kaut kas? – kapteinis jautāja.

Pirmais palīgs noraidoši papurināja galvu.

Pie cietušā kuģa pakaļgala Čundo redzēja piestiprinātu ugunsdzēšamo aparātu, tomēr turēja mēli aiz zobiem, lai arī vēlējās tādu aparātu uz “Čunmas” klāja. Kuģis vienā stiepienā patraucās garām vrakam, un drīz tas vairs nebija saskatāms.

– Jādomā, ka glābšanas laivas dēļ nogrimt nav vērts, – kapteinis pasūrojās.

Ugunsgrēku uz “Čunmas” apdzēsa, lejot ūdeni ar spaiņiem, tāpēc brīdis, kad būtu jāpamet kuģis – brīdis, kad jāpavēsta otrajam palīgam, ka uz kuģa nav glābšanas laivas, – tā arī nepienāca.

– Kam jums tā svešā glābšanas laiva? – otrais palīgs nerimās.

– Tu tik turi savu gaismu, – pavēlēja stūrmanis.

Kuģis izspraucās no piekrastes kanāla un te, it kā nosviedis važas, iekārtojās rāmākos ūdeņos. Visapkārt pletās salas klinšaini raupjais gredzens, un tā pavēnī beidzot redzēja platu lagūnu, kuras ūdeņi plūda ārpasaules straumju ietekmē. Tādā vietā varētu pulcēties garneles. Vispirms viņi izslēdza gaismas, tad dzinēju, un, inerces dzīts, kuģis iegāja lagūnā. Drīz tas lēni padeva atpakaļgaitā apļveida paisumā. Straume bija vienmērīga, mierīga, ūdens līmenis cēlās, bet tas acīmredzami nevienu nesatrauca arī tobrīd, kad korpuss pieskārās smilšainajam lagūnas dibenam.

Zem grumbuļainajām obsidiāna klintīm slējās stāva, melna krastmala, kuras stiklainais mirdzums ļāva noprast, ka uz akmeņiem var viegli sagriezt pēdas. Smiltīs bija ieauguši sīki, mezglaini kociņi, un zilajā gaismā varēja redzēt, ka vējš savērpis pat to skujas. Mēnessgaismā varēja saskatīt ūdenī skalojamies kuģu atlūzas, kuras straume atnesusi no šauruma.

Mašīnists izbīdīja kārtis pāri malai un nolaida tīklus ūdenī. Palīgi nostiprināja tauvas un blokus un pēc tam izcēla tīklus, lai paraudzītos, vai tajos iekļuvušas garneles. Dažas lēkāja zaļajā neilona tīklā, bet tur bija vēl kaut kas.

Viņi izgāza tīklus uz klāja un starp dažiem dučiem drebelīgu fosforescējošu garneļu ieraudzīja divas dažādas sporta kurpes.

– Tās ir amerikāņu kurpes, – mašīnists paziņoja.

Čundo izlasīja uz kurpes nosaukumu. – Nike.

Otrais palīgs paķēra vienu kurpi. Ielūkojies viņam acīs, Čundo saprata jaunekļa bažas.

– Neraizējies, – Čundo mierināja, – airētājas atrodas tālu no šejienes.

– Izlasi uzrakstu, – otrais palīgs lūdza. – Vai tās ir sieviešu kurpes?

Pienāca kapteinis un nopētīja kurpi. Viņš to paostīja un palocīja zoli, lai redzētu, cik ūdens izlīs.

– Nepūlieties velti, – viņš aizrādīja. – Tā nav valkāta.

Kapteinis lika stūrmanim ieslēgt prožektorus. Izrādījās, ka zaļpelēkajā ūdenī šūpojas simtiem sporta kurpju. Varbūt pat tūkstošiem.

Stūrmanis pārlaida skatienu ūdenim. – Es ceru, ka šajā dīķī nevalstās kuģa konteiners, to vien gaidīdams, lai varētu ietriekties mums dibenā.

Kapteinis pagriezās pret Čundo.

– Vai ir izskanējis kāds trauksmes signāls?

– Jūs pats zināt, kādas tādos gadījumos ir instrukcijas, – Čundo attrauca.

– Kādas ir instrukcijas gadījumos, kad atskan trauksmes signāls? – otrais palīgs interesējās.

– Es instrukcijas zinu, – kapteinis sacīja. – Es tikai vēlos noskaidrot, vai šurp netraucas vesels bars kuģu, atbildot uz palīgā saucienu.

– Neko tādu es neesmu dzirdējis, – Čundo atzina. – Bet mūslaikos palīgā saucienus vairs neraida pa radio. Tagad ir ārkārtas stāvokļa bākas, kas automātiski noraida GPS koordinātas satelītiem. To es uztvert nevaru. Stūrmanim taisnība – acīmredzot no klāja noslīdējis konteiners un ieskalots te.

– Vai mēs neatsaucamies uz trauksmes signāliem? – otrais palīgs jautāja.

– Kamēr viņš ir uz borta, tikmēr ne, – atteica kapteinis un iegrūda kurpi Čundo rokā. – Tā, zēni, iemērksim atkal tīklus. Mūs gaida ilgs nakts darbs.

Sameklējis parastu radiostaciju – skaļais un skaidrais signāls nāca no Vladivostokas –, Čundo to pieslēdza klāja skaļrunim. Skanēja Johana Štrausa mūzika. Zvejnieki slidināja tīklu pāri melnā ūdens virsmai, un pat nebija laika apbrīnot amerikāņu kurpes, kas krājās kaudzē uz kravas lūkām.

Kamēr apkalpe uz klāja zvejoja apavus, Čundo uzlika austiņas. Ēterā pīkstēja un sprakšķēja vien, taču kādam kaut kur tas sagādās daudz prieka. Ķīniešu grēksūdzes, kuras raidīja uzreiz pēc saulrieta, viņš bija nokavējis, taču nemaz par to nebēdāja, jo šīs balsis allaž izklausījās bezcerīgi skumjas un tādējādi, pēc viņa domām, vainīgas. Viņš gan paguva uztvert Okinavas ģimeņu lūgumus tēviem, kas klausījās uz saviem kuģiem, taču bija grūti just līdzi bērniem, kuriem ir mātes, brāļi un māsas. Turklāt gaviļpilnais sauklis “Adoptējiet mūs!” šķebināja. Kad krievu ģimenes raidīja tikai jūsmīgus vārdus saviem tēviem, kas atradās ieslodzījumā, tas bija ar nodomu sniegt vīriem spēku. Bet lūgties, lai vecāki atgriežas? Kurš gan iekristu tādos slazdos? Kurš gribētu dzīvot kopā ar tādu izmisuma pilnu, nožēlojamu bērnu?

Čundo klausījās austiņās, līdz turpat pie galda iekrita miegā. Tā gadījās reti. Pamodināja viņu balss – meitene, kas airēja naktī. Viņa stāstīja, ka airējot kaila zem debesīm, kas esot “melnas un skarainas kā tintē iemērktas neļķes”. Viņai radusies vīzija, ka reiz cilvēki atgriezīsies okeānos, tiem izaugs peldplēves un elpošanas caurums kā vaļiem, tad cilvēce okeānos atkal kļūst par vienu veselu un izbeigsies visa karošana un neiecietība. “Nabadzīte, paņem taču brīvu dienu,” viņš iedomājās un nolēma otrajam palīgam šo ziņu nestāstīt.

No rīta “Čunma” atkal kuģoja uz dienvidiem, tīkls bija pilns kā maks un, pildīts ar vieglajiem apaviem, stipri šūpojās. Uz klāja mētājās simtiem apavu, pirmais un otrais palīgs mēģināja noteikt pārus pēc izskata un sēja tos kopā. Virtenes karājās uz visiem šķērskokiem un žāvējās saulē. Drīz kļuva skaidrs, ka atrasti tikai daži pāri. Tomēr, pat nakti negulējuši, viņi bija pacilātā garastāvoklī.

Pirmais palīgs atrada zili baltu apavu pāri un pabāza sev zem kojas. Stūrmanis aplūkoja piecpadsmitā izmēra kurpi, brīnīdamies, kādam cilvēkam tik liels izmērs būtu vajadzīgs. Viņš bija sakrāvis apavus augstā kaudzē ar nolūku likt sievai tos uzmērīt. Sudraba un sarkanas krāsas apavi ar spilgtām krāsām un atstarojošām strēmelēm, baltāki par baltu – šie apavi bija zelta vērtē, jo nozīmēja ēdienu, dāvanas, kukuļus un pakalpojumus. Uzvelkot tos, kājas joprojām šķita basas. Tagad apkalpes zeķes likās pagalam draņķīgas un uz apavu košo krāsu fona kājas izskatījās raibas un iedegušas. Otrais palīgs pārcilāja visas kurpes, līdz atrada savu pāri, ko nodēvēja par “Amerikas kurpēm”. Tās bija sieviešu kurpes. Viena sarkanbalta, otra zila. Vecās kurpes viņš aizlingoja pāri bortam un maršēja pa klāju ar atšķirīgām Nike kurpēm katrā kājā.

Austrumos bija samilzusi liela mākoņu fronte, un tās priekšgalā riņķoja jūras putnu vērpete. Šāda grēda izveidojās, aukstajam dziļvagas ūdenim ceļoties augšup un atdzesējot gaisu. Šādā dzelmē medī kašaloti un mājo sešžaunu haizivis. Līdz ar augšupejošo vilni virspusē parādījās arī melnās tinteszivis, kalmāri un dziļūdens garneles – baltas un aklas. Runāja, ka šādas garneles ar lielajām, aizvērtajām acīm iecienījis pats Mīļotais Vadonis, kurš tās, nobārstītas ar kaviāru, notiesāja dzīvas.

Paņēmis binokli, kapteinis pārlaida skatienu apkārtnei un tad paraustīja zvana auklu, un visa apkalpe pietrūkās stāvus ar savām jaunajām kurpēm kājās.

– Aidā, puiši! – kapteinis uzsauca. – Būsim revolūcijas varoņi!

Kapteinis uzņēmās tīklu iemešanu, bet Čundo tikām devās talkā mašīnistam no divām lietus ūdens mucām un balasta sūkņa sameistarot tvertni dzīvajām zivīm. Taču notikuma vietā ierasties iznāca grūtāk nekā domāts. Migliņa pēc dažiem kilometriem pārvērtās mākoņu frontē. Viļņi brāzās no neparedzamām pusēm, vīriem bija grūti saglabāt līdzsvaru, un līdz ar viļņu galotnēm šurp strauji traucās miglas saliņas. Garām aizšāvās te necaurredzami miglas biezokņi, te caurspīdīgi gaisa klajumi.

Pirmais iemetiens izrādījās veiksmīgs. Garneles ūdenī likās caurspīdīgas, baltas, kad izcēla tīklu, un tad tās tapa atkal bezkrāsainas, kad šūpojās tvertnē, garajām taustekļu antenām te atritinoties, te ievelkoties. Kad kapteinis vēlreiz pavēlēja nolaist tīklus, putni bija pazuduši, un stūrmanis virzīja kuģi cauri miglai, tos meklēdams.

Pēc ūdens vien nevarēja noteikt kuģa kursu, taču apkalpe gatavoja tīklus un liecās līdz ar jūras šūpām. Zem ūdens virsmas piepeši izcēlās tracis.

– Tunči būs tās atraduši, – uzsauca kapteinis, un pirmais palīgs lika atkal izmest tīklus. Stūrmanis pagrieza stūri un sāka mest loku, un smagie tīkli gandrīz gāza kuģi apkārt. Te saskrējās divi viļņi, izveidojot divas ieplakas, un “Čunma” salēcās. Nepiesietie apavi aizlidoja pāri bortam, tomēr loms tika saglabāts. Kad mašīnists ar vinču izcēla tīklu no ūdens, tas zibsnīja vien – it kā viņi zvejotu greznas lustras. Tad tvertnē peldošās garneles, it kā slepeni sazinājušās ar savām ciltsmāsām, līdzjūtīgi iemirguļojās.

Visai apkalpei bija jāatrodas pie tvertnes un jāpalīdz nolaist lomu, kurš, izcelts uz klāja, varēja aizšūpoties neparedzamā virzienā. Mašīnists darbināja vinču, bet pēdējā mirklī kapteinis uzsauca, lai aptur. Tīklā joprojām kaut kas spēcīgi plaiksnīja. Stāvēdams pie margapmales, kapteinis cieši vērās miglā. Arī pārējie sastinga, raudzīdamies kaut kur tukšumā, un šāds vispārējs rāmums, kuģa valstīšanās un tīkla grozīšanās viesa nemieru. Kapteinis deva zīmi stūrmanim pūst miglas tauri, un visi uzmanīgi ausījās, vai nedzirdēs no tumsas atskanam atbildi.

– Nokāp lejā, – kapteinis uzrunāja Čundo, – un pastāsti, ko dzirdi.

Taču jau bija par vēlu. Pēc brīža migla pašķīrās un parādījās nesatricināms amerikāņu fregates priekšgals. “Čunma” griezās, cik vien ātri spēja, taču amerikāņu kuģis gandrīz vai nepakustējās. Pie tā margām rindojās vīri ar binokļiem. Pēc īsa mirkļa piebrauca piepūšamā laiva, amerikāņi izmeta tauvas. Te nu bija vīri, kas valkā piecpadsmitā izmēra apavus.

Pirmajās minūtēs amerikāņi izturējās pavisam lietišķi un ievēroja kārtību – melnās šautenes straujām, precīzām kustībām pacēla augšup un notēmēja. Viņi izstaigāja stūres māju un arī kambīzi zemāk. Uz klāja varēja dzirdēt viņus virzāmies cauri kuģim, ik uz soļa saucot: “Tīrs! Tīrs! Tīrs!”

Kopā ar amerikāņiem ieradās Dienvidkorejas kara flotes virsnieks, kurš palika uz klāja, kamēr karavīri pārlūkoja kuģi. Virsniekam mugurā bija balta, iestērķelēta uniforma, un viņu sauca Paks. Ķivere viņam bija balta ar melnām un gaiši zilām svītrām un spožu sudraba apmali. Viņš pieprasīja kuģa kravas sarakstu, reģistrācijas un pieraksta dokumentus un kapteiņa licenci, un nekā tāda viņi uzrādīt nevarēja. Paks arī gribēja zināt, kur palicis kuģa karogs un kāpēc viņi neesot atsaukušies radiosignālam.

Garneļu tīkls šūpojās. Kapteinis norīkoja pirmo palīgu to izbērt tvertnē.

– Nē! – Paks iejaucās un norādīja uz Čundo. – Lai to izdara viņš.

Čundo paskatījās uz kapteini. Tas pamāja. Čundo piegāja pie tīkla un mēģināja noturēt taisni, bet kuģa šūpošanās to neļāva. Lai gan Čundo bija daudzreiz redzējis zvejniekus atveram tīklu, pats to viņš nebija darījis, tādēļ noskaidroja, kā atvērt tīklu. Viņš centās notvert brīdi, kad tīkls atradīsies tieši virs tvertnes. Kad viņš pavilka auklu, garneles straumē ieplūda mucā, tomēr, tīklam sasveroties, daļa izšķīda pa klāju, apmalēm un arī paša apaviem.

– Tu neizskaties pēc zvejnieka, – sacīja Paks. – Palūk, kāda tev āda, kādas tev plaukstas. Novelc kreklu! – viņš pieprasīja.

– Šeit pavēlu es, – iejaucās kapteinis.

– Novelc kreklu, spiegs, citādi likšu amerikāņiem, lai viņi tev to novelk.

Čundo paguva atpogāt vien pāris pogu, un Paks redzēja, ka viņa krūtis nav notetovētas.

– Es neesmu precējies, – Čundo paskaidroja.

– Tu neesi precējies, – Paks atkārtoja.

– Viņš saka, ka nav precējies, – atbalsoja kapteinis.

– Ziemeļkorejieši nemūžam neizlaistu tevi jūrā, ja tu nebūtu precējies. Ko tad iesviestu cietumā, ja tu pārbēgtu pie ienaidnieka?

– Paklau, mēs esam zvejnieki un dodamies atpakaļ uz ostu, – ierunājās stūrmanis. – Nekas cits te neslēpjas.

Paks pagriezās pret otro palīgu.

– Kā viņu sauc? – viņš jautāja, norādīdams uz Čundo.

Otrais palīgs neko neteica un raudzījās uz kapteini,

– Neskaties uz viņu, – Paks noskaldīja un paspēra soli tuvāk. – Kāds ir viņa amats?

– Viņa amats?

– Uz kuģa, – Paks paskaidroja. – Labi. Kāds ir tavs amats?

– Otrais palīgs.

– Labi, otrais palīg, – Paks sacīja un pavērsa roku pret Čundo. – Kādu amatu ieņem šis vīrs bez vārda?

– Trešais palīgs, – teica otrais palīgs.

Paks izplūda smieklos. – Jā gan, trešais palīgs. Vareni, nudien satriecoši! Es sarakstīšu spiegu romānu ar nosaukumu “Trešais palīgs”. Draņķa spiegi, man no jums nelabi kļūst! Jūs izspiegojat brīvas tautas, jūs pūlaties gāzt demokrātiskas iekārtas.

Daži amerikāņi iznāca uz klāja. Spraucoties pa šaurajiem, izdegušajiem gaiteņiem, viņi bija notriepuši ar kvēpiem seju un plecus. Drošības pārbaude bija galā, šautenes uzmestas plecos, un viņi atbrīvoti jokoja. Pārsteidzoši, cik jauniņi viņi bija – tāds liels karakuģis ir teju jaunekļu rokās. Tikai tagad viņi ieraudzīja apavu daudzumu uz klāja. Viens jūrnieks pacēla kurpi.

– Sasodīts! – viņš izsaucās. – Tās ir jaunās Air Jordan krosenes. Tās pat Okinavā nevar dabūt.

– Tie ir pierādījumi, – Paks uzsvēra. – Šie ir spiegi, pirāti un bandīti, un mēs viņus visus arestēsim.

Jūrnieks ar kurpi rokā apbrīnodams uzlūkoja zvejniekus. – Pīpot, pīpot? – viņš piedāvāja katram cigareti. Tikai Čundo paņēma vienu. Tā bija Marlboro cigarete ar ļoti bagātīgu garšu. Amerikāņa šķiltavas rotāja smaidoša raķete, kurai spārna vietā bija roka ar saliektu bicepsu.

– Mans draugs, – jūrnieks noteica. – Ziemeļkorejieši patiešām kļūst pavisam bandītiski.

Divi citi jūrnieki vien šūpoja galvu, redzot, kādā stāvoklī ir kuģis, īpaši izrūsējušās glābšanas trošu skrūves.

– Spiegi? – viens no tiem pārjautāja. – Viņiem pat radara nav. Viņi lieto kompasu, nolādēts! Karšu istabā nemaz nav karšu. Paļaujoties uz aprēķiniem vien, viņi ar šo tupeli noies pa burbuli.

– Jūs nezināt, cik viltīgi ir šie ziemeļkorejieši, – Paks pretojās. – Visa viņu sabiedrība balstās uz krāpšanu. Pagaidiet vien, mēs izjauksim kuģi pa skrūvītei, un tad redzēsiet, ka es nemaldos.

Viņš pieliecās un atvēra priekšgala tilpnes lūku. Tajā atradās tūkstošiem mazu makreļu ar pavērtām mutēm, jo tikušas sasaldētas dzīvas.

Čundo piepeši attapa – ja viņa aprīkojumu atradīs, tad noteikti izzobos, izvilks spožajā dienas gaismā un smiesies par to, kā viņš to saslēdzis. Un tad viņš vairs nekad nedzirdēs nevienu doktora Randiņa erotisko stāstu, neuzzinās, vai krievu cietumnieki tiks atbrīvoti, un viņam paliks mūžīgs noslēpums, vai airētājas nokļuvušas mājās. Viņam jau bija gana mūžīgu noslēpumu.

No stūres mājas iznāca kāds jūrnieks, uz pleciem kā apmetni uzklājis KTDR karogu.

– Tu idiot! – cits viņam uzsauca. – Kāda velna pēc tu to pievāci? Tu esi visnožēlojamākais jūrnieks visā flotē, un es tev to ņemu nost.

No klājapakšas iznāca vēl viens jūrnieks. Plāksnīte pie krūtīm vēstīja, ka viņš ir leitnants Džerviss, un viņam rokās bija planšete ar dokumentiem.

– Vai jums ir glābšanas vestes? – viņš painteresējās.

Džerviss mēģināja ar žestiem parādīt, par ko runā, bet “Čunmas” apkalpe noraidoši purināja galvu.

– Bet signālpistoles? – viņš taujāja un attēloja šaušanu gaisā.

– Nemūžam, – kapteinis liedzās. – Uz mana kuģa ieroču nav.

Leitnants pagriezās pret Paku.

– Jūs esat tulks vai neesat? – viņš noprasīja.

– Es esmu izlūkdienesta virsnieks, – Paks atteica.

– Vai jūs nevarētu kaut reizi patulkot, velns parāvis?

– Vai jūs mani nedzirdat? Tie ir spiegi!

– Spiegi? – Džerviss pārjautāja. – Kuģis ir pa pusei nosvilis. Pat normāla poda uz šīs siles nav. Paprasiet, vai viņiem ir ugunsdzēšamais aparāts.

Čundo iedegās acis.

– Re, šis jūs labi saprata! – Paks iesaucās. – Viņi visi droši vien runā angliski.

Džerviss ar žestiem un skaņu efektiem attēloja ugunsdzēšamo aparātu.

Mašīnists salika plaukstas it kā lūgšanā.

Kaut arī Džervisam bija rācija, viņš uzsauca uz sava kuģa pusi: – Mums vajadzīgs ugunsdzēšamais aparāts!

Tur sākās īsa kņada, un pēc brīža atlidoja jautājums: – Vai jums tur izcēlies ugunsgrēks?

– Dievs tētīt! – izsaucās Džerviss. – Atsūtiet, un viss!

– Viņi tikai pārdos to melnajā tirgū, – Paks nerimās. – Tā ir bandītu nācija, visi kā viens.

Ieraudzīdams, ka no karakuģa, virvē iesiets, lejup slīd ugunsdzēšamais aparāts, Čundo pēkšņi aptvēra, ka amerikāņi ļaus viņiem doties prom. Viņš gandrīz nekad nebija runājis angliski – apmācībā tas nebija prasīts –, taču tagad izgrūda:

– Glābšanas laiva.

Džerviss paskatījās uz viņu. – Vai jums nav glābšanas laivas?

Čundo papurināja galvu.

– Piepūšamo laivu arī nosūtiet, – Džerviss uzsauca kuģa apkalpei.

Paka savaldība bija teju izsmelta. Viņš noņēma ķiveri un pārlaida plaukstu pāri gludi skūtajam galvvidum. – Vai tad nav acīmredzams, ka viņiem nav atļauts turēt uz borta glābšanas plostu?

– Gods kam gods, jums bija taisnība. Tas puisis patiešām saprot angļu valodu, – Džerviss atzina Pakam.

Daži jūrnieki ākstījās ap rāciju stūres mājā. Varēja dzirdēt viņus ierunājam ziņas. Viens uzlika austiņas un sacīja mikrofonā: – Toms Džonsons personiski sūta ziņu Kimam Čeniram. Mēs esam pārtvēruši jūsu skaistumkopšanas kuģi, taču nevaram atrast jūsu matu laku, mundieri un lifta apavus. Beidzu. Kapteinis bija gaidījis glābšanas laivu, taču ieraudzīja nolaižamies dzeltenu sainīti, ne lielāku par divdesmit kilogramu rīsa maišeli, un apjuka. Džerviss parādīja sarkano rokturi un ar lielajām rokām attēloja, kā laiva izpletīsies.

Visiem amerikāņiem bija mazas fotokameras. Kad viens sāka fotografēt, arī pārējie drīz sekoja viņa piemēram, iemūžinādami gan Nike kaudzes, gan nomelnējušo izlietni, pie kuras apkalpe skuvās, gan saulē žūstošo bruņrpuča čaulu, gan margās izlauzto caurumu, lai mašīnists varētu atviegloties pāri bortam. Viens sadabūja kapteiņa kalendāru ar kadriem no aktrises Sanas Munas jaunākajām filmām. Viņi smējās par to, ka ziemeļkorejiešu kalendāros meitenēm mugurā ir garas kleitas, bet kapteinis to ilgi nepacieta – piegāja un atņēma kalendāru. Pēc tam cits jūrnieks iznāca no stūres mājas ar Kima Čenira ierāmēto portretu, kuru bija spējis atplēst no sienas un tagad nesa, augsti paceltu.

– Eu, visi skatās šurp! – jūrnieks iesaucās. – Pats galvenais vecis!

“Čunmas” apkalpe stāvēja kā sastingusi.

Paks reaģēja nekavējoties.

– Nē, nē, nē! – viņš iejaucās. – Tas ir pavisam nopietni. Nolieciet to vietā.

Jūrnieks negrasījās atteikties no portreta.

– Pats taču teicāt, ka viņi ir spiegi. Sasodīts, ko es atrodu, tas pieder man, vai ne, leitnant?

Leitnants Džerviss raudzīja kliedēt saspīlējumu.

– Lai puiši paņem pāris piemiņas lietu, – viņš sacīja.

– Bet tā nav joka lieta, – Paks pretojās. – Par tādu nodarījumu tur liek aiz restēm. Ziemeļkorejā par to var piespriest nāvessodu.

No stūres mājas iznāca cits jūrnieks – viņš savukārt bija noņēmis no sienas Kima Irsena portretu.

– Es paķēru viņa brāli, – vīrietis paziņoja.

Paks savēcināja rokas.

– Pagaidiet! – viņš lūdzās. – Jūs nesaprotat. Jūs varat šos vīrus iegrūst kapā. Viņus vajag aizturēt un nopratināt, nevis nolemt nāvei.

– Re, kas man tika! – iesaucās trešais jūrnieks, kurš no stūres mājas iznāca ar kapteiņa cepuri galvā. Negaidot otrais palīgs, spēris divus īsus soļus, zibenīgi izvilka haizivs nazi un piespieda jūrniekam pie kakla.

Pusducis karavīru vienā acumirklī norāva šautenes no pleciem un gandrīz vienlaikus noklikstināja. Visi jūrnieki, kas stāvēja uz fregates klāja ar kafijas tasēm rokā, sastinga. Klusumā atskanēja pazīstamā takelāžas klaudzoņa, un no tvertnes ar dzīvajām garnelēm šļakstījās ūdens. Čundo juta, kā viļņi, atgrūžoties no fregates priekšgala, sašūpo “Čunmu”. Kapteinis pavisam rāmi uzsauca otrajam palīgam: – Tā ir tikai cepure, puis.

– Nedrīkst taču braukāt pa pasauli un darīt visu, kas ienāk prātā, – otrais palīgs atbildēja kapteinim, ne uz brīdi nenovērsdams skatienu no jūrnieka. – Ir noteikumi, un tie ir jāievēro. Nedrīkst tā vienkārši iet un čiept svešas cepures.

– Laid jūrnieku vaļā, – Čundo viņam lika.

– Es zinu robežas, – otrais palīgs nerimās. – Es tās nepārkāpju. Viņi gan. Tam ir jādara gals. Kādam ir jāizdzen šādas domas viņiem no galvas.

Džerviss bija izņēmis pistoli. – Pak! – viņš teica. – Lūdzu, pārtulkojiet, ka šo vīru var kuru katru brīdi nošaut.

Čundo paspēra soli uz priekšu. Otrā palīga saltajās acīs pazibēja nedrošība, un amerikāņu jūrnieks paraudzījās uz Čundo ar lūdzošu skatienu. Piesardzīgi nocēlis cepuri jūrniekam no galvas, Čundo uzlika roku otrajam palīgam uz pleca. Tas izgrūda:

– Ja kāds grasās darīt ko stulbu, viņš ir jāaptur. – Tad otrais palīgs paspēra soli atpakaļ un iesvieda nazi ūdenī.

Pacēluši šautenes, jūrnieki vērsa skatienus pret Džervisu. Tas tuvojās Čundo.

– Tencinu par to, ka palīdzējāt atturēt savu cilvēku, – viņš teica un, sarokojies ar Čundo, iespieda tam saujā savu virsnieka vizītkarti. – Ja kādreiz gadīsies nonākt brīvajā pasaulē, – viņš piebilda un vēl beidzamo reizi rūpīgi pārlūkoja “Čunmu”.

– Te nekā nav, – leitnants secināja. – Kungi, sākam organizētu atkāpšanos.

Vīri kustējās kā dejā – šautene nolaista, atkāpšanās, pārvietošanās, šautene pacelta. Astoņi amerikāņi atstāja “Čunmas” klāju tā, ka jebkurā mirklī pret apkalpi bija pavērstas septiņas šautenes, tomēr pēc dažiem īsiem, klusiem mirkļiem klājs bija tukšs un viņu laiva devusies prom.

Stūrmanis bez kavēšanās steidzās uz savu darba vietu un grieza “Čunmu” apkārt. Fregates pelēkais korpuss jau sāka izgaist miglā. Čundo aizvēra acis, pūlēdamies ieskatīties pretinieku kuģī, iztēloties sakaru paneli un aparatūru – kā tā spēj uztvert visu, kā ar to var saklausīt visu, kas pasaulē sacīts. Viņš paskatījās uz kartīti, ko turēja rokā. Izrādījās, ka tā ir nevis fregate, bet gan pārtvērējs, ASV kuģis Fortitude. Pēkšņi viņš ievēroja, ka pāri viņa apaviem ložņā milzum daudz garneļu.

Par spīti degvielas trūkumam kapteinis pavēlēja uzņemt kursu uz rietumiem, un apkalpe cerēja, ka viņš vēlas nokļūt drošajos Ziemeļkorejas ūdeņos, nevis kādā seklā līcī, kur nogremdēt apkaunoto “Čunmu”.

Straujā gaitā kuģis šķēla viļņus. Zemei tuvojoties, bija dīvaini nedzirdēt karoga plīkstoņu mastā. Stūrmanis, stāvēdams pie stūres, bieži jo bieži uzlūkoja divus baltos taisnstūrus uz sienas, kur iepriekš karājās abu vadoņu portreti.

Čundo, negulējis, izmocīts, dienas vidū slaucīja no klāja un notekām garneles, kuras bija izgāzis, un stūma pāri bortam ūdenī, atdodot tās pasaulei, kas bija tās radījusi. Taču šī uzkopšana bija neīsta, un līdzīga neīsta rosīšanās bija redzama pie garneļu tvertnes, kur atradās abi palīgi. Arī mašīnista darbošanās ap vinču izskatījās mākslota. Kapteinis meta lokus pa klāju un, spriežot pēc purpināšanas, skaitās aizvien vairāk. Lai arī neviens negribēja atrasties tuvumā, kad kuģa kapteinis atrodas šādā stāvoklī, neviens arī negribēja novērst no viņa skatienu.

Kapteinis kārtējo reizi pagāja garām Čundo. Uz vecā vīra apsārtušās ādas melnie tetovējumi izskatījās kliedzoši.

– Trīs mēneši, – viņš teica. – Trīs mēneši uz kuģa, un tu pat neproti izlikties par zvejnieku. Simtiem reižu tu esi redzējis, kā mēs iztukšojam tīklu uz klāja. Vai tad tu neēd no tiem pašiem šķīvjiem kā mēs un nekakā tajā pašā spainī?

Padotie vēroja kapteini aizsoļojam līdz priekšgalam. Kad viņš atgriezās, palīgi meta izlikšanos pie malas. Arī stūrmanis iznāca no stūres mājas.

– Tu sēdi tilpnē ar savām austiņām, grozi pogas un cauru nakti klabini uz rakstāmmašīnas. Kad tu uzkāpi uz borta, man teica, ka esi trenējies tekvondo un protot nogalināt cilvēku. Biju cerējis, ka izšķirošajā brīdī tu parādīsi savu spēku. Bet kas tu par izlūkdienesta virsnieku, ja pat nespēj izlikties par muļķa zemnieku, tādu kā mēs?

– Es neesmu no izlūkdienesta, – Čundo taisnojās. – Mani tikai nosūtīja mācīties valodu skolā.

Bet kapteinis viņā neklausījās. – Otrais palīgs izdarīja aplamību, taču viņš vismaz rīkojās. Viņš mūs aizstāvēja, nevis iegrūda briesmās. Bet tu? Tu stāvēji kā sālsstabs. Un tas mums var nozīmēt beigas.

Pirmais palīgs dzīrās kaut ko sacīt, taču kapteinis pazibināja uz viņu niknu skatienu.

– Tu varēji izlikties par žurnālistu, kas sadomājis rakstīt par nabaga zvejniekiem. Tu varēji stāstīt, ka esi no Kima Irsena universitātes un pēti garneles. Tas virsnieks tev netaisījās par draugu. Viņam par tev vispār nospļauties. – Kapteinis norādīja uz krasta pusi. – Un tie tur ir vēl ļaunāki, – viņš izmeta. – Viņiem cilvēki nenozīmē neko, pilnīgi neko. – Čundo nesatricināmi vērās kapteinim acīs, un kapteinis turpināja: – Vai tu apjēdz? – Čundo pamāja. – Tad atkārto.

– Cilvēki viņiem neko nenozīmē, – Čundo sacīja.

– Tieši tā, – kapteinis attrauca. – Tur vienīgā nozīme būs tam, cik noderīgs viņiem būs mūsu stāsts. Kad mums taujās, kur palicis mūsu karogs un portreti, ko tu viņiem atbildēsi?

– Es nezinu, – Čundo atteica.

Kapteinis pagriezās pret mašīnistu.

Tas ierunājās:

– Izcēlās vēl viens ugunsgrēks, šoreiz stūres mājā, un portreti mums par lielu nožēlu sadega. Mēs varam pielaist uguni un, kad viss apkārt izskatīsies pietiekami apsvilis, noslāpēt liesmas ar ugunsdzēšamo aparātu. Kad ieiesim ostā, kuģim vajadzētu vēl kūpēt.

– Labi, labi, – kapteinis paslavēja un pajautāja mašīnistam, kāda bijusi viņa loma.

– Mēģinot glābt portretus, es apdedzināju rokas.

– Kas izraisīja ugunsgrēku? – taujāja kapteinis. – Lēta ķīniešu degviela, – minēja otrais palīgs.

– Labi, – kapteinis atzina.

– Speciāli piesārņota Dienvidkorejas degviela, – ierosināja pirmais palīgs.

– Vēl labāk, – kapteinis sacīja.

– Un es nosvilināju sev matus, pūloties glābt karogu, – iejaucās stūrmanis.

– Un tu, trešais palīg? – kapteinis prašņāja. – Kāda bija tava loma ugunsgrēka dzēšanā?

Čundo mirkli padomāja.

– Ē-ē-mm… Sacīsim, es lēju ūdeni no spaiņiem.

Kapteinis uzmeta viņam pretīguma pilnu skatienu. Pacēlis no klāja kurpi, viņš aplūkoja zaļi dzelteno krāsojumu ar Brazīlijas nacionālo emblēmu romba veidā.

– Apavus mēs nekādi nevarēsim izskaidrot, – viņš noteica un aizmeta kurpi pāri bortam. Pacēlis citu kurpi, baltu ar sudrabotu švīku, arī to viņš aizlidināja pāri bortam.

– Pieticīgu zvejnieku komanda savā kuģī peldēja bagātīgajos Ziemeļkorejas ūdeņos, ar saviem pūliņiem spēcinot visdemokrātiskāko nāciju pasaulē. Noguruši un jau sen pārpildījuši revolucionārās normas, viņi zināja, ka tuvojas Diženā Vadoņa Kima Irsena dzimšanas diena un augstas amatpersonas no visas pasaules ieradīsies izrādīt viņam cieņu.

Pirmais palīgs atrada noglabāto apavu pāri un, dziļi, mokpilni nopūties, iesvieda to jūrā.

– Kā gan šie pieticīgie zvejnieki varētu godināt savu Dižo Vadoni? – viņš turpināja kapteiņa stāstu. – Viņi izlēma nozvejot gardas Ziemeļkorejas garneles, kuras apskauž visa pasaule.

Stūrmanis iespēra kādu apavu jūrā. – Slavinādamas Dižo Vadoni, garneles pašas labprātīgi lēca no okeāna zvejas tīklos.

Mašīnists sāka stumt apavu kaudzes pāri bortam. – Bet tur miglā kā gļēvuļi slēpās amerikāņi, – viņš turpināja, – milzu kuģī, kas nopirkts par kapitālisma asinsnaudu.

Otrais palīgs uz mirkli aizvēra acis, pēc tam noāva kurpes un palika stāvam zeķēs. Skatiens vēstīja, ka tobrīd ar viņu notiek visbriesmīgākais, kas vien iedomājams. Tad apavi izslīdēja viņam no rokām un iekrita ūdenī. Viņš izlikās raugāmies tālumā, apvārsnī, lai neviens neredzētu viņa seju.

Kapteinis pievērsās Čundo. – Un kādu lomu spēlēji tu, pilsoni, šajā stāstā par atklāto imperiālisma agresiju?

– Es biju visa notiekošā liecinieks, – Čundo sacīja. – Jaunais otrais palīgs ir pārlieku kautrīgs un nestāsta par savu drošsirdību, bet es to redzēju. Es visu redzēju! Kā amerikāņi sarīkoja negaidītu, zaglīgu uzbrukumu, uzkāpa uz mūsu kuģa, kā Dienvidkorejas virsnieks vadāja amerikāņus apkārt kā suņus ķēdē. Es redzēju, kā viņi apvaino mūsu valsti un maršē apkārt ar mūsu karogu. Un brīdī, kad iebrucēji aizskāra mūsu Vadoņu portretus, otrais palīgs patiesas pašuzupurēšanās garā zibens ātrumā izvilka nazi un stājās pretī veselam vadam amerikāņu cūku. Pēc dažiem mirkļiem amerikāņi jau atkāpās, glābdami dzīvību. Tik liela bija otrā palīga drosme un revolucionārā dedzība.

Kapteinis pienāca pie Čundo un uzsita viņam ar plaukstu pa muguru. Drīz vien jūrā nonāca visi Nike apavi, izņemot dažus. Viss nakts vākums nozuda jūrā dažu minūšu laikā. Pēc tam kapteinis lika atnest ugunsdzēšamo aparātu.

Mašīnists pienesa to pie borta, un visi vēroja cilindru iekrītam ūdenī ar sprauslu pa priekšu. Sarkanajiem sāniem nozibot, aparāts iegrima dzelmē. Pēc tam pienāca laiks izmest glābšanas laivu. To uzcēla uz reliņiem un vēl pēdējo reizi aplūkoja pēcpusdienas saules dzeltenajos staros. Kad pirmais palīgs piegāja to pārgrūst pāri, kapteinis viņu atturēja.

– Uzgaidiet! – kapteinis uzsauca un brīdi sakopoja drosmi. – Vismaz apskatīsim, kā tas darbojas.

Viņš pavilka sarkano rokturi, un, kā solīts, laiva ar blīkšķi atvērās, iekams nokrita ūdenī. Tā bija jauna, tīra dubultriņķa laiva ar telti, kurā patverties no sliktiem laika apstākļiem, pietiekami liela, lai uzņemtu visu apkalpi. Tās galā mirgoja sarkana lampiņa. Visi vēroja, kā glābšanas laiva aizpeld jūrā bez viņiem.

Līdz pēcpusdienai, kad kuģis iegāja Kindžji ostā, Čundo gulēja. Visa apkalpe piesprauda sarkanās partijas nozīmītes. Piestātnē to jau gaidīja liela cilvēku grupa – vairāki karavīri, jūrniecības ministrs no Čhondžinas, daži vietējie partijas darbinieki un reportieris no vietējās Rodong Sinmun – “Strādnieku Avīzes” – biroja7. Visi bija dzirdējuši par aizskarošajām amerikāņu radiopārraidēm, tomēr neviens negrasījās stāties pretī amerikāņu flotei, lai glābtu “Čunmu”.

Čundo izklāstīja savu versiju reportierim un, taujāts pēc vārda, atteica, ka tam neesot nozīmes – viņš esot vienīgi pieticīgs dižākās pasaules nācijas pilsonis. Reportierim tas patika. Piestātnē atradās kāds pavecāks biedrs, kuru Čundo uzreiz nebija pamanījis, – pelēkā uzvalkā un īsi apcirptiem sirmiem matiem. Tomēr viņa rokas nevarēja neievērot – tās bijušas lauztas un slikti saaugušas. Patiesi, vīrieša rokas izskatījās kā reiz ierautas “Čunmas” vinčā. Kad visa jezga beidzās, šis biedrs kopā ar reportieri paveda otro palīgu sāņus, lai saņemtu stāsta apstiprinājumu un uzklausītu vēl kādu labu citātu.

Iestājoties tumsai, Čundo devās lejup pa zivju ratiņu ceļiem, kas veda uz jauno konservu fabriku. Vecajai fabrikai reiz gadījās izlaist bojātu kārbu partiju, un toreiz botulisms paņēma daudzu pilsoņu dzīvības. Tā kā nelaimes sakni atklāt neizdevās, blakus vecajai fabrikai uzcēla jaunu. Viņš pagāja garām zvejas kuģiem un pietauvotajai “Čunmai”, kur vīri kreklos ar piepogātām apkaklītēm jau bija ķērušies pie izkraušanas darbiem. Ikreiz, kad Čhondžinas birokrāti neizrādīja pilnīgu bezierunu paklausību, viņus norīkoja svētceļojumā uz Vonsanu vai Kindžji, pāris nedēļu iesaistot revolucionārajos darbos, piemēram, ar rokām nakti un dienu izkraut zivis.

Pagaidām Čundo bija apmeties konservu fabrikanta namā, lielā, skaistā ēkā, kurā, zinot fabrikanta un viņa ģimenes likteni, neviens negribēja dzīvot. Čundo aizņēma tikai vienu telpu – virtuvi, kurā atradās viss viņam nepieciešamais: gaisma, logs, galds, plīts un arī saliekamā gulta, kuru viņš tur bija ienesis. Viņš krastā atradās tikai pāris dienu mēnesī; ja arī mājā klīda kādi spoki, viņu tie nebija traucējuši.

Galds bija nosēts ar būvējamā raidītāja detaļām. Sūtīdams signālus īsām kārtām – līdzīgi kā amerikāņi, raidīdami no jūras dibena, – viņš varētu to izmantot neatklāts. Taču, jo tuvāk nāca pabeigšanas brīdis, jo lēnāk viņš strādāja. Galu galā – ko lai viņš raida? Vai viņš stāstīs par karavīru, kurš piedāvāja “pīpot, pīpot”? Varbūt vēstīs pasaulei par kapteiņa sejas izteiksmi mirklī, kad kuģis peldēja uz dienvidiem un viņš uzlūkoja Vonsanas plašo, tukšo liedagu, pensionēšanās paradīzi, kurā, kā zināms, nonāk visi Phenjanas birokrāti?

Čundo uzvārīja virtuvē tēju un pirmo reizi trīs nedēļu laikā noskuvās. Pa logu viņš redzēja vīrus tumsā izkraujam “Čunmas” kravu – vīrus, kuri noteikti ar nepacietību gaidīja brīdi, kad atslēgsies elektrība un viņi varēs atgriezties savās gultās. Vispirms viņš noskuva vietas ap muti, tad tējas vietā iemalkoja ķīniešu viskiju un vilka bārdas nazi pāri zodam; skaņa atgādināja skrāpēšanos, asmenim pāršķeļot haizivs ādu. Klāstīdams reportierim pašsacerēto pasaciņu, viņš bija izjutis zināmu saviļņojumu. Turklāt pārsteidzošā kārtā kapteinim izrādījās taisnība – žurnālists pat nebija pacenties noskaidrot viņa vārdu.

Tonakt, kad elektrība tika atslēgta un debesīs pakāpās mēness, Čundo pilnīgā tumsā izlīda uz nama jumta un aiztaustījās līdz krāsns dūmvadam. Viņš cerēja pierīkot antenu, kas, paraujot aukliņu, paceltos no dūmvada. Tonakt viņš tikai gribēja izstiept kabeli, un pat tas bija jādara nakts aizsegā. Varēja dzirdēt šalcam okeānu, sejā uzvēdīja netālajai jūras malai raksturīgais gaiss. Tomēr, apsēdies uz jumta slīpuma, viņš nespēja neko saskatīt krasta pusē. Viņš bija redzējis jūru dienas gaismā, neskaitāmas reizes atradies jūrā – bet ja nebūtu? Ko cilvēks varētu nodomāt par to neaptveramo, grandiozo tumsu, kas plešas tam priekšā? Haizivis bez spurām vismaz bija redzējušas to, kas atradās okeāna dzelmē, un viņu mierinājums bija tāds, ka tās zina, kur nogrimst. Rītausmā iekaucās rūpnīcu trieciendarba svilpes – parasti tas Čundo vēstīja par gulētiešanas laiku. Ieslēdzās skaļrunis un ņēmās taurēt rīta paziņojumus.

– Sveicināti, pilsoņi! – no tā atskanēja.

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Tās atvēris, Čundo ieraudzīja otro palīgu. Jauneklis bija krietni iereibis un, skaidri redzams, neganti izkāvies.

– Vai dzirdēji jaunumus? – otrais palīgs jautāja. – Mani nosauca par Mūžīgās Revolūcijas Varoni. Tituls nāk komplektā ar visām medaļām un varoņa pensiju.

Otrajam palīgam bija ieplēsta auss, un būs nepieciešams lūgt kapteini, lai uzliek dažas šuves lūpām. Puiša seja bija viscaur pietūkusi, ar dažām košām brūcēm. Pie krūtīm bija piesprausta medaļa – Tumšsarkanā Zvaigzne.

– Vai atradīsies kāds čūskas šņabis? – viņš lūdza.

– Mēs varētu samierināties ar alu, – atbildēja Čundo, atkorķēdams divas Ryoksong pudeles.

– Tas man tevī patīk. Tu allaž esi gatavs iedzert no rīta. Kā tur bija tas tosts? “Jo garāka nakts, jo īsāks rīts.”

Kamēr otrais palīgs dzēra, Čundo ievēroja, ka uz viņa pirkstu kauliņiem nav nobrāzumu. – Rādās, ka naktī esi ticis pie jauniem draugiem, – viņš sacīja.

– Es teikšu, kā ir, – otrais palīgs atbildēja. – Varoņdarbus veikt ir viegli, bet kļūt par varoni gan ir čābiski.

– Nu, tad iedzersim par varoņdarbiem.

– Un to sagādātajiem labumiem, – otrais palīgs piemetināja. – Runājot par labumiem, tev ir jāredz mana sieva. Tad pats varēsi pamielot acis gar viņas skaistumu.

– Es nepacietīgi gaidīšu šo brīdi, – Čundo viņam apliecināja.

– Nē, nē, nē, – otrais palīgs neatlaidās un, piegājis pie loga, norādīja uz sievieti, kas viena pati stāvēja uz zivju ratiņu takas. – Paskaties uz viņu, – puisis teica. – Vai viņa nav vienreizēja? Pasaki, ka viņa nav vienreizēja!

Čundo paraudzījās pa logu. Meitenei bija valgas, attāli novietotas acis. Čundo pazina šo sejas izteiksmi – it kā viņa izmisīgi kārotu, lai viņu adoptētu, taču negribētu tikt vecākiem, kuri tobrīd viesojas patversmē.

– Nu, pasaki, ka viņa nav traki smuka, – otrais palīgs uzplijās. – Parādi man skaistāku sievieti!

– Tev nenoliedzami taisnība, – Čundo atzina. – Bet viņa drīkst arī ienākt.

– Piedod, nesanāks, – otrais palīgs teica un smagi atsēdās krēslā. – Viņa pat kāju nespers šai namā. Baidās no spokiem. Varbūt nākamgad es viņai sagādāšu bērnu, tad krūtis piebriedīs ar pienu. Varu palūgt, lai viņa pienāk tuvāk… ja gribi aplūkot labāk. Kazi, likšu uzdziedāt. Kad izdzirdēsi viņas balsi, izkritīsi pa logu.

Čundo iemalkoja alu. – Liec, lai viņa uzdzied par patiesajiem varoņiem, kas atsakās no jebkādas atlīdzības.

– Tev ir pavisam greiza humora izjūta, – otrais palīgs pārmeta, spiezdams auksto alus pudeli pie ribām. – Vai zināji, ka varoņu bērni iet sarkanā līmeņa skolās? Kazi, man bērnu būs vesels pulks un es dzīvošu līdzīgā namā. Varbūt pat šai pašā.

– Vari droši to piesavināties, – Čundo sacīja. – Vienīgi nešķiet, ka sieva nāks tev līdzi.

– Ai, viņa vēl ir bērns. – Sarunbiedrs atmeta ar roku. – Viņa darīs visu, ko likšu. Es nopietni saku… es piesaukšu viņu klāt. Tu redzēsi, es varu viņai visā pavēlēt.

– Un pats tu no spokiem nebīsties? – Čundo pavaicāja.

Otrais palīgs aplaida skatienu apkārt, it kā paraudzīdamies uz māju citām acīm. – Es negribētu pārāk aizdomāties par to, kāds gals piemeklēja konservu fabrikanta bērnus. – viņš atzinās. – Kur tas notika?

– Otrajā stāvā.

– Vannas istabā?

– Tur ir bērnistaba.

Otrais palīgs atgāza galvu un paskatījās uz griestiem. Tad aizvēra acis. Vienu mirkli Čundo jau nosprieda, ka draugs aizmidzis, bet otrais palīgs ierunājās: – Bērni… – viņš noteica. – Tas ir pats galvenais, vai ne? Tā runā.

– Tā runā, – Čundo atbalsoja. – Taču, lai izdzīvotu, cilvēki brīžiem pastrādā daudz ko. Un izdzīvojuši nespēj tikt pāri tam, ko pastrādājuši.

Deviņdesmitajos gados otrais palīgs vēl bija mazulis, tādēļ viņam tie gadi pēc bada laikiem noteikti asociējās ar dižu pārpilnību. Viņš iesūca lielu malku alus.

– Ja katrs, kurš ņēmis nelabu galu, pārvērstos par pirdienu, – viņš domīgi noteica, – visa pasaule pārvērstos par smirdošu jūru. Saproti, ko ar to gribu teikt?

– Laikam jā.

– Tāpēc es neticu spokiem, ja? Kādam nosprāgst kanārijputniņš. Izdzirdot tumsā čiepstienu, šis uzreiz domā, ka tas ir putniņa spoks. Bet, ja gribi zināt manas domas, spoks ir gluži pretēja parādība. To var sajust, par tā tuvumu zina, taču tas nav sataustāms. Nu, līdzīgi kā gadījās “Kvanli” kapteinim, kuram nācās amputēt roku. Es nezinu, vai esi to stāstu dzirdējis.

– Neesmu, – Čundo sacīja.

– Atguvies slimnīcā, viņš prašņāja: “Kur palika mana roka?” Dakteri atbild: “Piedod, to vajadzēja amputēt.” Kapteinis atzīst: “Es zinu, ka man rokas vairs nav. Bet kur tā palikusi?” Viņam to nesaka. Viņš apgalvo, ka varot to sajust – tā pati no sevis savelkoties dūrē. Iesēzdamies vannā, viņš ar nogriezto roku jūt karsto ūdeni. Bet kur tā palikusi? Izmesta atkritumos vai sadedzināta? Viņš zina, ka roka pastāv, viņš burtiski to sajūt, taču nevalda pār to.

– Pēc manām domām, cilvēki nepareizi saprot spokus, uztverdami tos par mirušajiem, – Čundo sprieda. – Mana pieredze liecina, ka spoki ir vienīgi dzīvie cilvēki, par kuru esamību zinām, taču tie ir mūžam nesasniedzami.

– Piemēram, kapteiņa sieva? – Piemēram, kapteiņa sieva.

– Es nekad neesmu viņu sastapis, – otrais palīgs teica. – Taču es redzu viņas seju kapteinim uz krūtīm. Grūti nelauzīt prātu par to, kur viņa atrodas, ar ko viņa ir kopā un vai joprojām domā par kapteini.

Čundo pacēla pudeli, it kā uzsaukdams tostu, un iedzēra par godu šai atziņai.

– Vai, teiksim, tie tavi amerikāņi okeāna dibenā, – otrais palīgs turpināja spriedelēt. – Tu dzirdi, kā viņi tur noņemas, tu zini, ka viņi ir svarīgi, taču tev līdz viņiem nav lemts aizsniegties. Bet tas, zini, ir saprotams. Tas pilnībā atbilst tavam garam.

– Manam garam? Kāds ir mans gars?

– Ai, nekas īpašs, – otrais palīgs attrauca. – Tikai kapteinis vienreiz tā izteicās.

– Jā?

– Viņš sacīja, ka tu esot bārenis. Šādi cilvēki allaž dzenas pēc tā, ko nevar dabūt.

– Tiešām? Vai viņš gadījumā neteica, ka tas tālab, ka bāreņi mēģina nolaupīt citu cilvēku dzīvības?

– Neskaisties. Kapteinis vienīgi brīdināja, lai neesmu lielos draugos ar tevi.

– Vai arī to, ka bāreņi mirstot ņem līdzi citus cilvēkus? Vai arī to, ka par bāreni nekļūst tāpat vien? Pats zini, par bāreņiem sarunā visādas lietas.

Otrais palīgs pacēla roku. – Paklau, kapteinis man vienkārši sacīja, ka tev neviens nav mācījis būt uzticīgam.

– It kā tu pats kaut mazliet par to sajēgtu! Ja gribi zināt faktus, es pat neesmu bārenis.

– Viņš zināja, ka tu tā teiksi. Viņš negribēja tevi aizskart, – otrais palīgs taisnojās. – Kapteinis vienīgi stāstīja, ka armija uzmeklē visus bāreņus un tos īpaši apmāca nejust līdzcietību pret tiem, kuriem dara pāri.

Aiz loga zvejas flotes takelāžu jau apmirdzēja saule. Jaunā sieviete pakāpās sāņus ikreiz, kad kāds stūma garām rokas ratiņus ar zivīm.

– Tu varētu atzīt, kāpēc patiesībā atnāci pie manis, – noteica Čundo.

– Es jau pasacīju, – otrais palīgs attrauca. – Es gribēju tev parādīt savu sievu. Viņa ir ļoti skaista… vai tev tā nešķiet? – Čundo nepakustēdamies vērās sarunas biedrā, un otrais palīgs turpināja: – Protams, ka ir. Man liekas, viņa ir kā magnēts. Tādam skaistumam nevar pretoties. Mans tetovējums viņu ataino nepienācīgi. Un mums tikpat kā jau ir ģimene. Es tagad esmu varonis, un gandrīz pašsaprotami, ka viendien es kļūšu par kapteini. Es tikai gribēju sacīt, ka man ir daudz, ko zaudēt. – Otrais palīgs brīdi klusēja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus. – Bet tev? Tev nav neviena tuvinieka. Tu guli saliekamajā gultā briesmoņa nama virtuvē.

Sieviete, kas stāvēja ārpusē, aicināja vīru līdzi, bet otrais palīgs tikai atmeta ar roku.

– Ja tu būtu iekrāvis tam amerikānim pa seju, – viņš nerimās, – tu tagad jau būtu Seulā, tu būtu brīvs. Tieši tas man nav saprotams. Kas kavē cilvēku, kuram te nav nekādu saišu?

Kā lai atzīst otrajam palīgam, ka no spokiem var atbrīvoties vienīgi tad, ja tos atrod, un tas ir iespējams vienīgi šeit, šajā valstī? Kā lai izskaidro biežo sapni, kurā viņš klausās radio un sadzird svarīgu ziņu fragmentus – no mātes un no citiem patversmes zēniem? Pārraide ir grūti uztverama, un viņš ir vairākkārt pamodies, pieķēries gultas galvgaļa stienim, it kā tas būtu frekvences regulētājs. Dažkārt sapnī ziņas sūta cilvēki, kas tās saņēmuši no citiem, kuri runājuši ar cilvēkiem, kas redzējuši viņa māti. Tā vēloties nosūtīt dēlam steidzamas ziņas. Māte grib pavēstīt, kur atrodas un kāpēc tur nonākusi, viņa sauc dēlu vārdā, atkārtodama to vēl un vēlreiz, lai gan viņš nevar īsti to saklausīt. Kā lai paskaidro, ka viņš apzinās – nonākot Seulā, šīs ziņas apklusīs?

– Nāc, – Čundo aicināja. – Aizvedīsim tevi pie kapteiņa, lai uzliek šuves.

– Vai tu smejies? Es esmu varonis. Es tagad varu ierasties slimnīcā.

Kad “Čunma” atkal izgāja no ostas, stūres māju greznoja jauni Mīļotā Vadoņa Kima Irsena un Dārgā Vadoņa Kima Čenira portreti. Viņi bija tikuši pie jauna galda kambīzē, un arī jauns pods bija uzstādīts, jo varonim nepiedienējās kakāt spainī, lai gan Ziemeļkorejas varoņi bija izcietuši daudz lielākas neērtības un darījuši to bez žēlošanās. Kuģim bija arī jauns KTDR karogs, kuru apkalpe nolaida, kad bija nonākusi vienpadsmit kilometru attālumā no krasta.

Kapteinis bija lieliskā garastāvoklī. Uz klāja atradās jauna lāde. Uzlicis uz tās kāju, viņš sapulcināja apkalpi un vispirms no lādes izņēma rokasgranātu. – Šo man izsniedza gadījumam, ja atgriežas amerikāņi, – kapteinis pavēstīja. – Man pavēlēja to iemest pakaļgala tilpnē un mūsu mīļo “Čunmu” nogremdēt.

Čundo iepleta acis. – Kādēļ gan to neiesviest mašīntelpā?

Mašīnists uzmeta viņam nelaipnu skatienu.

Tad kapteinis aizlingoja granātu jūrā – tā iekrita ūdenī pavisam klusi un nogrima. Čundo viņš bilda: – Nepārdzīvo. Es būtu iepriekš pieklauvējis un tevi brīdinājis.

Ar kāju kapteinis atvēra lādi un parādīja piepūšamu glābšanas laivu, kas pilnīgi noteikti bija ņemta no vecas padomju pasažieru lidmašīnas. Reiz laiva bijusi oranža, bet tagad izbālējusi dzeltensārta, un blakus sarkanajam rokturim vīdēja draudošs aizliegums smēķēt laivas atvēršanas laikā.

– Pēc tam, kad granāta uzsprāgtu un mūsu mīļais kuģis paietu zem ūdens, man pavēlēts nolaist laivu, lai glābtu mūsu apkalpes varoņa dzīvību. Man nav pat jāstāsta, cik liela uzticība mums izrādīta, sniedzot šādu dāvanu.

Otrais palīgs piesardzīgi, it kā baidīdamies no šā priekšmeta, iznāca priekšā un nopētīja kirilicas burtiem rakstītās rindas. – Šī ir lielāka nekā tā otra, – viņš novērtēja.

– Šajā laivā varētu ietilpt visi lidmašīnas pasažieri, – viņam teica mašīnists. – Vai arī viena varoņa diženums.

– Jā, – piebalsoja pirmais palīgs. – Es personīgi justos pagodināts šūpoties viļņos blakus glābšanas laivai, kurā sēž īsts Mūžīgās Revolūcijas Varonis.

Bet kapteiņa runa nebija galā. – Un es spriežu, ka pienācis laiks oficiāli uzņemt trešo palīgu mūsu apkalpē. – Viņš izņēma no kabatas salocītu vaska papīra lapu. Tajā atradās kopā sakausētas deviņas smalkas šujamadatas. To gali no biežās tetovēšanas bija gluži nomelnējuši. – Es gan neesmu krievs, – viņš uzrunāja Čundo, – bet redzēsi, ka esmu šai mākslā visnotaļ pienācīgi ielauzījies. Un te mums nav jāuztraucas par to, ka tinte sasals.

Visi iegāja kambīzē, noguldīja Čundo uz galda un lika novilkt kreklu. Ieraudzījis viņa neskartās krūtis, stūrmanis izgrūda: – Tā, jaunava! – Visi iesmējās.

– Paklausieties, nez vai tā vajag, – Čundo iebilda. – Es pat neesmu precējies.

– Nomierinies, – kapteinis sacīja. – Es tev dāvāšu visskaistāko sievu pasaulē.

Kamēr stūrmanis un pirmais palīgs šķirstīja kalendāru ar aktrises Sanas Munas fotoattēliem, kapteinis iebēra karotē tintes pulveri un samaisīja ar ūdeni, līdz ieguva masu, kas bija mazliet šķidrāka par līmi. Kalendārs bija ilgi karājies stūres mājā, taču Čundo nebija pievērsis tam īpašu uzmanību, jo tas izstaroja patriotismu, par ko jau tā nerimās vēstīt skaļruņi. Savā dzīvē viņš bija redzējis vien fragmentus no pāris filmām – tās bija ķīniešu kara filmas, kuras rādīja viņa armijas vienībai dienās, kad ārā bija nejauks laiks. Protams, daudzviet bija redzēti Sanas Munas filmu plakāti, taču acīmredzot viņš nejuta nepieciešamību tos aplūkot ciešāk. Vērodams tagad pirmo palīgu un stūrmani pārlapojam kalendāru un mēģinām vienoties par tetovējumam piemērotāko filmas kadru un sejas izteiksmi, viņš ar skaudību klausījās, kā abi atsauc atmiņā Ziemeļkorejas Tautas aktrises slavenākās filmas ainas un tekstus. Viņš ievēroja dziļumu un skumjas Sanas Munas acīs – tikko redzamās grumbiņas ap tām liecināja par apņēmību pēc kāda liela zaudējuma –, un viņam nācās pielikt visus spēkus, lai nomāktu atmiņas par Ruminu. Un tad doma, ka sirds apvidū tiks iezīmēts kāda nepazīstama cilvēka portrets, šķita neatvairāmi svarīga. Kā tas nākas, ka mums nav uz mūžiem ietetovēti uz ādas visi mums tuvo cilvēku tēli? Un tad Čundo atcerējās, ka viņam nav neviena tuva cilvēka, tādēļ uz krūtīm būs uztetovēta aktrise, kuru viņš nekad nebija sastapis, un attēlu izvēlēsies no kalendāra, kas karājies pie zvejas kuģa stūres mājas sienas.

– Ja reiz viņa ir tik slavena aktrise, – Čundo gudroja, – tad Ziemeļkorejā to pazīst visi un zinās, ka tā nav mana sieva.

– Tetovējums ir domāts amerikāņiem un dienvidkorejiešiem, – kapteinis aizrādīja. – Viņiem tā būs parasta sievietes seja.

– Godīgi sakot, es pat nezinu, kāpēc jūs tā darāt, – Čundo atzina. – Kāda jēga sev uz krūtīm tetovēt sievas seju?

– Tāpēc, ka tā dara visi zvejnieki. Tā, lūk, – apgalvoja otrais palīgs.

– Lai var sazīmēt līķi, – stūrmanis paskaidroja.

Mašīnists, kurš parasti daudz nerunāja, piebilda: – Lai viņa vienmēr ir pie tevis, kad tu par viņu iedomājies.

– Ā, tas gan skan cēli, – pirmais palīgs iesaucās. – Taču patiesībā tas domāts par mierinājumu sievām. Viņas cer, ka citas sievietes negulēs ar vīrieti, kuram ir šāds tetovējums. Bet ir arī citi ceļi. Ir visādas meitenes.

– Iemesls ir tikai viens, – uzsvēra kapteinis. – Šādi sieva tiek ieslēgta tavā sirdī uz mūžiem.

Čundo par to aizdomājās. Prātā ienāca bērnišķīgs jautājums, kas apliecināja, ka viņš savā dzīvē nav iepazinis mīlestību.

– Vai jūs ieslēdzat Sanu Munu manā sirdī uz mūžiem?

– Ak, mūsu jauniņais trešais palīgs, – kapteinis novilka, uzsmaidīdams padotajiem. – Viņa ir aktrise. Skatoties filmas, tu viņu neredzi. Tu redzi viņas tēlotos personāžus.

– Es neesmu redzējis nevienu viņas filmu, – Čundo atzina.

– Nu re! – kapteinis sacīja. – Tad raizēm nav pamata.

– Kas tas vispār par vārdu – Sana Muna? – Čundo ievaicājās.

– Viņa taču ir slavenība, – kapteinis atteica. – Iespējams, visiem janbaniem Phenjanā ir dīvaini vārdi.

Viņi izvēlējās tuvplānu no filmas “Tirānu saplosīšana”. Varone nevis lūkojās uz imperiālistu armiju tālumā vai augšup uz Pektu kalnu, paklausot pienākumam un gaidot padomu, bet vērās skatītājos, un viņas acis pauda godbijību pret visu, ko viņi zaudēs līdz brīdim, kad parādīsies filmas beigu titri.

Stūrmanis stingri turēja kalendāru, un kapteinis sāka iezīmēt tetovējuma acis. Viņš strādāja gana prasmīgi – adatas kustinot noteiktā virzienā, ar vieglām vibrējošām kustībām ātri iedurot un izvelkot tās no ādas, līdzīgi kā sien bocmaņa mezglu. Šādi meistars nodarīja mazāk sāpju, un adatu smailes ieslīdēja zem ādas ieslīpi, atstādamas tur tintes sliedi. Ar slapju lupatu viņš notīrīja asinis un garām nolijušo tinti.

Darbodamies kapteinis izteica savas domas balsī.

– Kas trešajam palīgam būtu jāzina par savu sievu? – viņš prātoja. – Viņas skaistums ir acīmredzams. Viņa ir no Phenjanas, no vietas, kuru mēs neviens neskatīsim savām acīm. Viņu atklāja pats Mīļotais Vadonis un ieteica galvenajai lomai pirmajā Ziemeļkorejas filmā “Īsta tautas meita”. Cik gadu viņai tolaik bija?

– Sešpadsmit, – pirmais palīgs atcerējās.

– Tā varētu būt, – stūrmanis sprieda. – Cik tev ir gadu? – viņš jautāja otrajam palīgam.

– Divdesmit.

– Divdesmit, – stūrmanis atkārtoja. – Filmu uzņēma tai gadā, kad tu piedzimi.

Kuģa šūpošanās šķita it nemaz neietekmējam kapteiņa roku stingros vilcienus. – Viņa kļuva par Mīļotā Vadoņa mīluli, bija vienīgā aktrise. Neviens cits nedrīkstēja filmēties galvenajās lomās, un tā tas turpinājās gadiem ilgi. Turklāt par spīti viņas skaistumam… vai arī tā dēļ… Mīļotais Vadonis liedza viņai precēties, tālab visas viņas lomas bija vienīgi lomas, jo viņa nebija iepazinusi mīlestību.

– Un tad parādījās komandieris Ga, – iestarpināja mašīnists.

– Tad parādījās komandieris Ga, – izklaidīgi atkārtoja kapteinis kā cilvēks, kas iegrimis rūpīgā izpētes darbā. – Jā, tieši viņa dēļ nav jābaidās, ka Sana Muna tiks ieslēgta pārāk dziļi tavā sirdī.

Čundo bija dzirdējis par komandieri Ga – vīru, kurš vadījis sešas naidnieku slepkavošanas misijas Dienvidkorejā, izcīnījis tekvondo Zelta jostu, iztīrījis armiju no homoseksuāļiem un bijis armijnieku elks.

– Komandieris Ga pat ir lauzies ar lāci, – otrais palīgs ieteicās.

– Par šā nostāsta patiesīgumu es neesmu tik drošs, – kapteinis atsaucās, iezīmēdams tikko jaušamās Sanas Munas kakla aprises. – Kad komandieris Ga devās uz Japānu un sakāva Kimuru, visi zināja, ka, atgriezies Phenjanā, viņš pieprasīs atalgojumu. Mīļotais Vadonis iecēla viņu par cietuma raktuvju ministru, daudzu iekārotu posteni, jo šajā amatā nav jāstrādā. Taču komandieris Ga pieprasīja sev aktrisi Sanu Munu. Gāja laiks, galvaspilsētā brieda konflikts. Visbeidzot Mīļotais Vadonis sarūgtināts piekāpās. Abi apprecējās, piedzima divi bērni, un tagad Sana Muna dzīvo nošķirtībā, melanholijā un vientulībā.

Pēc šiem kapteiņa vārdiem kambīzē iestājās klusums, un Čundo piepeši kļuva aktrises žēl.

Otrais palīgs sāpināts uzmeta kapteinim skatienu.

– Vai tas ir tiesa? – viņš jautāja. – Vai jūs tiešām zināt, ka Sanu Munu ir sagaidījis tāds liktenis?

– Tāds liktenis sagaida visas sievas, – atteica kapteinis.

Tovakar vēlu Čundo sēdēja ar sūrstošām krūtīm un ilgojās dzirdēt nakts airētājas balsi. Kapteinis bija stāstījis, ka jūras ūdens neļaus tetovējumam pūžņot, bet Čundo neriskēja kāpt uz klāja pēc spaiņa, baidīdamies palaist garām viņas pārraidi. Viņš aizvien biežāk jutās kā vienīgais visā pasaulē, kurš šo meiteni saprot. Tas bija Čundo lāsts – būt nakts radībai valstī, kur naktīs atslēdz elektrību, – taču tas vienlaikus bija arī viņa pienākums, tāpat kā satvert airu pāri saulrietā vai ļaut skaļruņu auriem piepildīt prātu miegā. Pat apkalpes vīriem meitene bija tā, kas airē pretī rītausmai, it kā rīts simbolizētu kaut ko transcendentālu vai utopisku. Čundo saprata, ka viņa airē līdz saullēktam un tad nogurusi, bet ar labi padarīta darba sajūtu liekas uz auss. Jau bija vēla nakts, kad viņš beidzot uztvēra vāju signālu. Sievietes bija nonākušas tālu ziemeļos.

– Sabojājusies vadības sistēma, – viņa sauca. – Tā mums dod nepareizus datus. Mēs neatrodamies tur, kur tā apgalvo. Ūdenī kaut kas ir, bet mēs to neredzam.

Ēterā iestājās klusums, un Čundo pagrozīja regulēšanas pogu, lai uztvertu signālu.

Balss ieskanējās no jauna.

– Vai tagad dzirdat? – sieviete sauca. – Vai tagad darbojas? Jūrā ir kuģis. Bez iedegtām gaismām. Mēs izšāvām pa to ar signālraķeti. Sarkanais lādiņš atlēca no korpusa. Vai tuvumā kāds ir? Vai varat mūs izglābt?

“Interesanti, kas viņai uzbrūk?” Čundo ieprātojās. “Kādi pirāti atļautos uzbrukt sievietei, kura nevēlas neko citu kā vien atrast ceļu tumsā?” Ēterā atskanēja paukšķis – vai tiešām tas bija šāviens? – un prātā pazibēja visi iegansti, kāpēc nav iespējams viņu izglābt. Proti, viņa atradās pārāk tālu ziemeļos, viņu atradīs amerikāņi, un kuģim nemaz nav tās teritorijas ūdeņu kartes. Visi aizbildinājumi bija pamatoti, taču īstais iemesls bija viņš pats. Tieši Čundo dēļ “Čunma” nevarēja uzņemt kursu turp un izglābt sievieti. Viņš paliecās, izslēdza uztvērēju, un skalas zaļā atblāzma vēl brīdi pakavējās viņa acīs. Noņēmis austiņas, Čundo sajuta pēkšņu vēsa gaisa dvesmu. Izkāpis uz klāja, viņš pārlaida skatienu apvārsnim un meklēja debesīs trauksmes signālraķetes vientuļo, sarkano loku.

– Vai kas pazudis? – kapteinis ievaicājās. Viņu nevarēja saskatīt stāvam pie stūres, dzirdēja tikai balsi.

Čundo pagriezās un tumsā ieraudzīja cigaretes gruzdošo galu.

– Jā, – Čundo atteica. – Laikam ir gan.

Kapteinis neatstāja stūres māju. – Tam puikam jau tagad ir mazliet sašķiebies prātiņš, – viņš sev sacīja. – Patlaban viņam vismazāk būtu nepieciešamas tavas neprātīgās idejas.

Čundo aiz auklas izcēla no jūras spaini ūdens un iztukšoja sev uz krūtīm. Sāpes šķita kā atmiņas, kā tāla pagātne. Viņš atkal pievērsās jūrai. Melnie viļņi cēlās un klupa, un ieplakās starp tiem varēja iztēloties redzam gluži jebko. “Kāds jūs izglābs,” viņš domās cerēja. “Ja vien jūs pietiekami ilgi noturēsieties, kāds neapšaubāmi jūs izglābs.”

Visu dienu apkalpe meta āķus. Kad Čundo saulrietā pamodās, uz klāja jau vilka pirmās haizivis. Tā kā reiz kuģis jau bija pārcietis amerikāņu iebrukumu, kapteinis vairs no tiem nebaidījās. Viņš palūdza Čundo pieslēgt pārraides skaļrunim uz klāja. Čundo gan brīdināja, ka airētāja varētu parādīties ēterā vēlu – ja tieši to gaida apkalpe.

Nakts bija skaidra, un klāja lukturu gaisma ietiecās dziļi ūdenī, radot sarkanu atspīdumu jūras radību acīs. Paši dzīvnieki atradās pārāk dziļi, lai tos saskatītu. Čundo pieslēdza antenas šķīvi un ļāva apkalpei noklausīties visu diapazonu, no zemūdeņu sakaru ultrazemajiem dūcieniem līdz retranslatoru rējieniem, kas vadīja laineru autopilotus naktī. Viņš ļāva tiem klausīties traucējumus, ko radīja attālu kuģu radaru raidītie viļņi. Skalas vienā malā bija dzirdamas audiogrāmatas, bet pretējā galā varēja saklausīt vien zemeslodes radiācijas joslas iemidzinošo šņākoņu. Kapteini vairāk ieinteresēja iereibušo krievu dziedāšana uz naftas urbuma platformas jūrā. Viņš dungoja līdzi katru ceturto vai piekto rindiņu un apgalvoja – ja vien ļautu brīdi padomāt, viņš atcerētos, kā dziesmu sauc.

Pirmās trīs haizivis, kuras izcēla uz klāja, bija apgrauzusi lielāka haizivs, un bez žaunām pāri palicis bija gaužām maz. Kamēr kapteinis ar palīgiem nopētīja apgrauztās haizivis un vērās cauri to tukšajām galvām, Čundo bija uzmeklējis īsviļņos sievietes balsi. Sieviete bija no Džakartas un lasīja angļu sonetus. Čundo tos aptuveni pārtulkoja apkalpes vīriem. Vēl viņš tiem atskaņoja divu vīru sarunu, kurā šie nezināmas valsts pārstāvji, nodibinājuši amatieru radio sakarus, pūlējās atrisināt kādu matemātisku uzdevumu. To iztulkot izrādījās ļoti sarežģīti. Kādu laiku Čundo vērās apvārsnī ziemeļu pusē un tad attapās, ka tā nedrīkst darīt. Viņi klausījās pilotu, kuģinieku sarunās un savādajās atbalsīs, kas plūda no zemeslodes ieliekuma. Čundo mēģināja apkalpei izskaidrot dažādus jēdzienus, piemēram, FedEx darbības principus, un vīri strīdējās, vai cilvēkam tiešām ir pa spēkam nogādāt paku jebkurā vietā uz zemes divdesmit četru stundu laikā.

Otrais palīgs bez mitas taujāja par kailo airētāju.

– Varu derēt, ka viņas krūšu gali ir kā lāstekas, – viņš prātoja. – Un ciskas noteikti ir baltas un pārklājušās ar zosādu.

– Līdz rītausmai mēs viņas balsi nedzirdēsim, – Čundo aizrādīja. – Pagaidām nav jēgas par to runāt.

– No tām milzīgajām amerikāņu kājām ir jāsargās, – mašīnists iejaucās.

– Airētājiem ir spēcīgas muguras, – pirmais palīgs teica. – Es nešaubos, ka viņa spētu pārraut makreli uz pusēm.

– Lai pārrauj uz pusēm mani, – otrais palīgs piedāvājās. – Pagaidiet, līdz viņa uzzinās, ka es esmu varonis. Es varētu būt sūtnis, un mēs varētu noslēgt mieru.

– Un pagaidiet, līdz viņa uzzinās, ka tev patīk sieviešu apavi, – pasmīkņāja kapteinis.

– Deru, ka viņa valkā vīriešu kurpes, – sacīja stūrmanis.

– Vēsa ārēji, silta iekšēji, – otrais palīgs nerimās. – Tikai tā un ne citādi.

– Vai tu nevarētu beidzot aizvērt muti? – Čundo saskaities pagriezās pret viņu.

Radiosakaru noklausīšanās pirmreizība piepeši zuda. Sarunas ēterā turpinājās, bet apkalpes locekļi strādāja klusuciešot. Uz klāja čīkstēja vinčas, plakšķēja haizivju vēdera spuras un šņirkstēja naži. Pirmais palīgs apvēla haizivi, lai nogrieztu tās anālo spuru, bet pavērās tās vēders un izbira viskozi ķepīga masa ar haizivs mazuļiem; lielākā daļa joprojām elpoja. Kapteinis tos ar kāju iegrūda ūdenī un pasludināja pārtraukumu. Mazuļi gan nenogrima, bet šūpojās viļņos virs ūdens, bolīdami gandrīz izveidojušās acis.

Vīri smēķēja Konsol cigaretes, un vēja pūsma no tilpnēm triecās viņu sejās. Šādos brīžos viņi nekad nelūkojās uz Ziemeļkoreju un vērās tikai uz austrumiem, uz Japānu vai pat tālāk – uz bezgalīgo Kluso okeānu.

Par spīti spriedzei Čundo pārņēma sajūta, kādu viņš atcerējās izbaudījis zēna gados, tuvojoties darba dienas beigām patversmes tīrumā vai fabrikā, uz kuru bija aizvests strādāt. Kad kopā ar citiem zēniem visu dienu bija smagi strādāts un darba dienas beigas jau rādījās ar roku aizsniedzamas, bija vieglāk turpināt celt un nest, apzinoties, ka drīz visi kopā dosies vakariņās mieloties ar prosu un kāpostiem, un varbūt pat meloņu mizu zupu. Pēc tam – miegs koptelpā, simts zēnu apmetušies četros gultu stāvos, kopīgā pārguruma saliedēti. Tā bija īstena piederības izjūta, ne sevišķi dziļa vai izteikta – taču labākas viņš nebija iepazinis. Lielāko tiesu savas dzīves Čundo bija tiecies pabūt vienatnē, taču uz “Čunmas” borta gadījās brīži, kad viņš jutās kā daļa no ekipāžas, un tas radīja apmierinājumu, kas auga nevis pašā, bet gan apkārtējo klātbūtnē.

Skeneri caurskatīja frekvences, ikreiz katrā atskaņojot īsus fragmentus, un tieši otrais palīgs pirmais pacēla galvu, kad atskanēja jau dzirdēta vīrieša balss.

– Tie ir viņi, – viņš sacīja. – Tie ir amerikāņu spoki.

Viņš noslidināja nost zābakus un basām kājām lavījās uz stūres mājas pusi.

– Viņi atkal ir tur, dzelmē, – jauneklis piebilda. – Taču šoreiz viņi mums ir rokā.

Lai varētu labāk saklausīt, kapteinis izslēdza vinčas motoru.

– Ko viņi runā? – viņš vaicāja.

Čundo pieskrēja pie uztvērēja un mēģināja pieregulēt, lai gan signāls jau bija pietiekami spēcīgs.

– “Dāma uz G pieci,” – pārtulkoja Čundo. – Tie ir amerikāņi. Viens no viņiem runā angliski ar krievu akcentu, otrs varētu būt japānis.

Visi amerikāņi smējās, un smiekli dzidri plūda no skaļruņa. Čundo turpināja tulkot:

– “Piesargieties, komandieri! Dmitrijs vienmēr uzbrūk torņiem.”

Kapteinis piegāja pie reliņiem un vērās ūdenī. Samiedzis acis, viņš pašūpoja galvu.

– Bet tā ir dziļvaga, – viņš noteica. – Tādā dzelmē neviens nevar uzturēties.

Pirmais palīgs piegāja klāt. – Jūs taču dzirdat. Viņi tur, lejā, spēlē šahu.

Čundo atgāza galvu un lūkojās uz otro palīgu, kurš, uztrausies pa kārti, centās atāķēt virzienmaiņas antenu.

– Esi uzmanīgs ar kabeli! – viņš uzsauca un ieskatījās pulkstenī. Pārraide ilga gandrīz divas minūtes. Pēc brīža viņam šķita, ka dzird ēterā iejaucamies korejieti, kādu cilvēku apspriežam eksperimentus vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņš pietraucās pie aparāta, lai noregulētu signālu un izstumtu otru pārraidi, taču nevarēja tikt no tās vaļā. Ja tie nebija traucējumi… Viņš centās aizgaiņāt no prāta iespēju, ka dzelmē atrodas arī kāds korejietis.

– Ko amerikāņi saka? – taujāja kapteinis.

Čundo rimās darboties un tulkoja: – “Tie stulbie bandinieki visu laiku ceļas gaisā.”

Kapteinis atkal paraudzījās ūdenī. – Ko viņi tur dara?

Beidzot otrais palīgs bija noņēmis virzienmaiņas antenu no kārts un pavērsis pret dzelmi. Visi apklusa un nolūkojās, kā viņš lēni virza antenu, cerēdams noteikt raidītāja izcelsmes vietu, taču neko nedzirdēja.

– Kaut kas nav kārtībā, – Čundo viņam teica. – Tu noteikti esi atvienojis vadu.

Un tad viņš ieraudzīja kādu roku paslejamies pret debesīm. Tur kapteinis rādīja uz gaišu punktiņu, kas traucās starp zvaigznēm.

– Tur augšā, puis, – kapteinis sacīja.

Kad otrais palīgs pacēla antenu un pavērsa to pret gaišo loku debesīs, skaļrunī atskanēja spalgs kauciens. Piepeši šķita, ka amerikāņu, krievu un japāņu balsis skan turpat uz klāja.

Čundo tulkoja: – Krievs tikko sacīja: “Šahs un mats!” Un amerikānis saka: “Muļķības! Kauliņi aizlidoja, tas neskaitās.

Sāksim partiju no jauna!” Tagad krievs saka amerikānim: “Atdod man dēlīti! Varbūt pirms nākamās orbītas pagūsim sarīkot revanša maču – Maskava pret Seulu.”

Visi vēroja otro palīgu virzām antenu līdzi gaišajam punktiņam līdz pat apvārsnim. Kad gaismas punkts nozuda aiz zemeslodes izliekuma, skaļrunis apklusa. Apkalpe joprojām skatījās uz otro palīgu, un tas nenovērsa skatienu no debesīm. Visbeidzot viņš paraudzījās lejup uz klāju.

– Viņi ir kopā kosmosā, – palīgs sacīja. – Viņi esot mūsu ienaidnieki, bet tur smejas un ākstās. – Jauneklis nolaida antenu un paskatījās uz Čundo. – Tev nebija taisnība, – viņš sacīja. – Tev nebija taisnība. Nolādēta būšana, viņi tomēr to dara miera un brālības vārdā.

Čundo pamodās tumsā. Paslējies uz rokām, viņš apsēdās gultā un klusi ausījās. Bet – ko viņš gribēja dzirdēt? Viņš juta, kā elpas garaiņi aizpilda telpu. Gaismas bija pietiekami, lai redzētu vizam ūdens kārtiņu, kas, kuģim šūpojoties, slīdēja pa grīdu. Zivju eļļa, kas parasti sūcās pa starpsienu šuvju kniedēm kā melni mirdzoša masa, tagad aukstumā bija sabiezējusi pienbalta. Čundo radās aizdomas, ka viena no ēnām šai šaurajā telpā ir cilvēks, kas stāv, sastindzis kā sālsstabs, un teju neelpo. Viņš pats uz brīdi aizturēja elpu.

Neilgi pirms ausmas Čundo pamodās vēlreiz un saklausīja īsu, klusu šņākoņu. Miegā pagriezies pret korpusa pusi, lai varētu aiz tērauda sienas iztēloties atklāto jūru tās vistumšākajā laikā īsi pirms saullēkta, viņš piespieda pieri metālam, ieklausījās un ar ādu juta vieglu būkšķi, it kā sitienu pa kuģa korpusu.

Uz klāja zēģelēja auksts, stiprs vējš. Čundo bija spiests samiegt acis. Stūres māja bija tukša. Pēc tam Čundo ieraudzīja kuģa aizmugurē izplešamies kaut ko lielu – viļņos šūpojās dzeltenpelēka masa. Brīdi uz to skatījies, viņš piepeši aptvēra, ka tā ir glābšanas laiva no krievu lidmašīnas. Vietā, kur tā bija piesieta pie kuģa, pie reliņiem sakrautas stāvēja vairākas konservu kārbas. Čundo pietupās un kā šaubīdamies satvēra virvi.

No laivas galvu pabāza otrais palīgs, lai paķertu pēdējās kārbas.

– Ā-ā, – viņš novilka, ieraudzījis Čundo. Tad dziļi ieelpoja, saņēmās un palūdza: – Padod man tos konservus.

Čundo pasniedza viņam kārbas.

– Es esmu pieredzējis, kā cilvēks pārbēg, – viņš teica otrajam palīgam. – Un es arī redzēju, kas ar šo cilvēku notika pēc tam, kad viņu atveda atpakaļ.

– Ja gribi, brauc līdzi, – otrais palīgs piedāvāja. – Neviens mūs neatradīs. Šajos ūdeņos straumes lielākoties plūst dienvidu virzienā. Neviens mūs neatvedīs atpakaļ.

– Un tava sieva?

– Viņa ir izlēmusi, un nekas nepiespiedīs viņu mainīt domas, – jauneklis paskaidroja. – Tagad padod man virvi.

– Bet kapteinis? Mēs visi?

Otrais palīgs pasniedzās un pats atraisīja virvi. Tad atstūma laivu. Attālinādamies jūrā, viņš izmeta:

– Patiesību sakot, okeāna dibenā atrodamies mēs paši. Tu palīdzēji man to saskatīt.

No rīta spīdēja spoža saule, izplatīdama vienmērīgi spožu gaismu. Kad apkalpe izkāpa uz klāja mazgāt veļu, otro palīgu nekur neredzēja. Visi stāvēja pie tukšās jūrnieka lādes, pūlēdamies pārlūkot apvārsni, taču no viļņu galotnēm kā no tūkstoš spoguļiem krita gaismas lauskas. Kapteinis lika mašīnistam pārbaudīt kajīti, taču atklājās, ka pazudis nav gandrīz nekas, vienīgi glābšanas laiva. Jautāts par iespējamo otrā palīga kursu, stūrmanis paraustīja plecus un norādīja uz austrumiem, uz saules pusi. Tā nu viņi stāvēja visi līdzās, skatoties un vienlaikus neskatoties uz to, kas bija noticis.

– Viņa nabaga sieva, – ierunājās mašīnists.

– Viņu pavisam droši nosūtīs uz nometni, – pirmais palīgs sacīja.

– Mūs visus var aizsūtīt, – mašīnists attrauca. – Gan mūsu sievas, gan mūsu bērnus.

– Paklausieties! Teiksim, ka viņš pārkrita pāri bortam, – Čundo piedāvāja. – Viņu jūrā ieskaloja milzīgs vilnis.

Kapteinis visu šo laiku bija klusējis. – Pirmajā braucienā ar glābšanas laivu?

– Pateiksim, ka arī laivu aizskaloja vilnis. – Čundo norādīja uz tīkliem un bojām. – Arī to visu pārsviedīsim pāri bortam.

Kapteinis norāva sev cepuri un kreklu un neskatīdamies aizsvieda sāņus, tad apsēdās klāja vidū un saņēma galvu rokās. Tikai tajā mirklī vīrus patiešām pārņēma īsts izbīlis.

– Es nevaru vēlreiz to visu pārdzīvot, – viņš gaudās. – Man nav lieku četru gadu.

– Tas nebija pēkšņs, negaidīts vilnis, – ieteicās stūrmanis. – To sacēla Dienvidkorejas kravas kuģa ķīļūdens. Tas mūs gandrīz apgāza.

– Ļausim kuģim uzskriet uz sēkļa netālu no Vonsanas un peldēsim uz krastu, – ierosināja pirmais palīgs. – Tad iznāks, ka otrais palīgs nav izdzīvojis. Mēs izkāpsim pludmalē, kur uzturas pensionāri, un mums būs pietiekami daudz liecinieku.

– Nekādu pensionāru tur nav, – kapteinis noskaldīja. – To jums tikai iegalvo, lai jūs turpinātu rauties melnās miesās.

– Mēs varētu viņu pameklēt, – Čundo piedāvāja.

– Uz priekšu! Dari tā, – kapteinis attrauca.

Čundo piesedza ar plaukstu acis un atkal pārlaida skatienu viļņiem.

– Vai, jūsuprāt, viņš varētu tur izdzīvot? Vai viņš varētu palikt dzīvs?

Pirmais palīgs nostājās viņam līdzās.

– Nabaga sieva, jods šo rāvis.

– Ja neatradīsim ne plostu, ne vīru, mēs esam pagalam, – kapteinis secināja. – Ja pazudis gan viens, gan otrs, mums nemūžam neticēs. – Uz klāja dēļiem mētājās sausas, saulē vizošas zivju zvīņas. Kapteinis pabakstīja pāris zvīņu ar pirkstu. – Ja “Čunma” nogrimst un mēs tai līdzi, – viņš turpināja, – palīgu sievas saņems pensijas, mašīnista sieva saņems pensiju, stūrmaņa sieva saņems pensiju. Visas paliks dzīvas.

– Viņām piešķirs jaunus vīrus, – pirmais palīgs piebilda. – Bet… kas notiks ar maniem bērniem, kurus tad audzinās svešs cilvēks?

– Viņi paliks dzīvi, – kapteinis atgādināja. – Viņi nenonāks nometnēs.

– Amerikāņi sadusmojās, – Čundo negaidīti piedāvāja vēl vienu versiju, – atgriezās un savāca viņu.

– Ko tādu? – kapteinis ieprasījās. Aizēnojis ar plaukstu acis, viņš pacēla galvu un paskatījās uz Čundo.

– Viņi alka atriebības, – Čundo turpināja. – Viņi atgriezās sagūstīt puisi, kurš bija viņus pievārējis. Viņi atkal iebruka uz klāja un nolaupīja otro palīgu.

Kapteinis gulēja uz klāja dīvainā pozā. Izskatījās, ka viņš būtu nokritis no masta un nekustas, mēģinot noteikt, vai kaut kas nav lauzts.

– Ja Phenjanā patiešām noticēs, ka amerikāņi ir nolaupījuši mūsu pilsoni, viņi nemūžam neliksies mierā. Sāksies plaša izmeklēšana, un ar laiku patiesība nāks gaismā. Turklāt nav nekādu pierādījumu par amerikāņu atgriešanos. Iepriekšējā reizē mūs glāba vienīgi tā stulbeņu muļķošanās ar radio.

Čundo izņēma no kabatas Džervisa pasniegto vizītkarti ar ASV kara flotes emblēmu un pasniedza to kapteinim.

– Varbūt amerikāņi gribēja, lai Phenjanā zina, kurš tieši ir ieradies mums sadot pa kaklu. Patiesībā tie paši vien bija, un mēs viņus labi redzējām. Varam pastāstīt gandrīz to pašu arī šoreiz.

– Tobrīd, kad ieradās amerikāņi, mēs zvejojām ar āķiem, – mašīnists sprieda. – Viņi mūs pārsteidza negaidot. Viņi sagūstīja otro palīgu un kādu laiku apsmēja. Un tad iegrūda ūdenī pie haizivīm.

– Jā, – pirmais palīgs iesaucās. – Mēs viņam pasviedām laivu, bet haizivis to saplosīja.

– Jā, – stūrmanis turpināja. – Bet amerikāņi tikai stāvēja ar ieročiem rokās un smējās, redzot mūsu biedru ejam bojā.

Kapteinis nopētīja vizītkarti. Viņš pacēla roku, un pārējie palīdzēja viņam uztrausties kājās. Acīs vecajam vīram mirdzēja mežonīgs spīdums.

– Un tad viens no mums, – viņš ierunājās, – ij nedomādams par savu drošību, ielēca haizivju pārpilnajā jūrā, lai glābtu otro palīgu. Šis apkalpes loceklis pārcieta baismīgus kodienus, taču tos nejuta, visus spēkus veltīdams vienīgi tam, lai glābtu otro palīgu, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas varoni. Taču bija par vēlu… Jūras nezvēru sakosts, otrais palīgs nogrima viļņos. Dzīvībai dziestot, viņš izkliedza slavinājumu Mīļotajam Vadonim, un mēs tikai pēdējā mirklī paguvām izcelt uz “Čunmas” borta asinīm noplūdušo, pusdzīvo otro apkalpes locekli.

Piepeši uz klāja iestājās klusums.

Kapteinis pavēlēja mašīnistam iedarbināt vinču.

– Mums vajadzēs svaigu haizivi, – viņš paskaidroja.

Tad kapteinis piegāja pie Čundo, satvēra viņu aiz skausta un maigi pievilka sev klāt, līdz abi gandrīz saskārās pierēm. Ar Čundo neviens nebija tā izrīkojies, un tajā brīdī radās sajūta, ka neviena cita šai pasaulē nav – tikai viņi divi vien.

– Es izvēlējos tevi ne tikai tālab, ka tieši tu samācīji otro palīgu uz visādām stulbībām, – kapteinis teica. – Un ne tālab, ka tev uz krūtīm ir uztetovēta aktrise, nevis sieviete, kas atkarīga no tevis krastā. Tas nav tālab, ka tu esi vienīgais, kas armijā mācīts pārciest sāpes. Tas ir tālab, ka neviens tev nav mācījis par ģimeni, uzupurēšanos un to, ka jādara viss, lai pasargātu savējos.

Kapteiņa acis vērās rāmi un atklāti – tik tuvu Čundo, it kā nodibinātu saziņu tieši, bez vārdiem. Plauksta stingri turēja skaustu, un Čundo attapās piekrītoši mājam ar galvu.

– Tev dzīvē nav bijis padomdevēja, bet es te esmu un apgalvoju, ka šis ceļš ir pareizais, – kapteinis turpināja. – Šie cilvēki ir tava ģimene, un es zinu, ka tu viņu labā darītu visu. Atlicis vienīgi to pierādīt.

Visu nakti karājusies pie āķa, haizivs bija apdullusi un tuvu nāvei. Kad plēsoņu izvilka no ūdens, tai acis bija baltas, un uz klāja tā vārstīja žokļus – mazāk cenšoties ieelpot skābekli, vairāk pūloties izgrūst to, kas tai pamazām laupīja dzīvību.

Kapteinis piekodināja stūrmanim cieši satvert trešā palīga roku, taču Čundo apsolījās turēt to stingri. Palīgs un mašīnists pacēla haizivi augstāk – no purna līdz astei tā nebija garāka par diviem metriem.

Čundo dziļi ieelpoja un pagriezās pret kapteini.

– Haizivis, ieroči un atriebe, – viņš noteica. – Es zinu, ka pats to sacerēju. Bet šādam nostāstam neviens īsti neticēs.

– Tas tiesa, – kapteinis atsaucās. – Taču šādu nostāstu var izmantot.

Viņi raidīja palīgā saucienu, un krasta patruļas kuģītis pavadīja apkalpi uz Kindžji, kur, sapulcējušies ap zivju transportēšanas ceļu, viņus gaidīja daudz cilvēku. Tur bija pāris Informācijas ministrijas pārstāvju, pāris Rodong Sinmun reportieru, arī daži vietējie kārtībnieki, ar kuriem parasti sastapās vienīgi pārmēru iedzērušie. Virs jaunās fabrikas kūpēja tvaiks, un tas nozīmēja, ka sācies sterilizācijas cikls, tādēļ strādnieki sēdēja uz otrādi apgāztiem spaiņiem un vēlējās savām acīm redzēt vīru, kurš cīnījies ar haizivīm. Pat ielas zeņķi un kroplīši bija saradušies, piesardzīgi nolūkodamies cauri dzīvo zivju stikla tvertnēm, un viņu sejas aiz peldošo stavridu bariem rādījās lielas un izkropļotas.

Pie Čundo pienāca ārsts ar asins krājumiem un mēģināja sataustīt vēnu ievainotajā rokā, bet Čundo viņu atturēja.

– Ja jūs ielaidīsiet asinis šajā rokā, vai tās visas neiztecēs ārā?

– Es dziedēju tikai varoņus, – ārsts paskaidroja. – Tāpēc es protu rīkoties ar asinīm.

Viņš ievadīja caurulīti vēnā turpat aiz pirksta kauliņa, aizspieda ar līmlenti un iedeva asins maisiņu Čundo, likdams to ar veselo roku turēt gaisā. Pēc tam ārsts novilka no auguma asinīm izmirkušo apakškreklu. Par brūces patiesumu šaubas neradās. Haizivs zobi kā piena glāzes lauskas bija ietiekušies dziļi, un katras uzšķērstās miesas iedobes dibenā baloja rokas kauls.

Reportierim un ministram Čundo īsumā izklāstīja sadursmi ar amerikāņu agresoriem. Daudz jautājumu viņi neuzdeva un acīmredzot interesējās vienīgi par to, vai stāstu var apstiprināt. Piepeši visiem priekšā parādījās tas pats vecītis ar īsi apcirptajiem matiem un salauzītajām rokām, kurš iepriekšējā reizē bija pavedis sāņus otro palīgu. Viņam mugurā bija tas pats pelēkais uzvalks, un šādā tuvumā Čundo ievēroja viņa smagos, lielos plakstus, kuri radīja iespaidu, ka večuks runādams atpūtina acis.

– Man nepieciešams precizēt tava stāsta detaļas, – viņš teica un nozibināja sudraboto zīmotni, uz kuras nebija rakstīts nevienas valsts iestādes nosaukums. Uz tās bija attēlota tikai bieza slīdoša ķieģeļu siena.

Čundo tika aizvests pa taciņu. Veselajā rokā viņš turēja maisiņu ar asinīm, ievainotā karājās ap kaklu apsietā saitē. Tālāk priekšā viņš redzēja kapteini sarunājamies ar otrā palīga sievu. Abi stāvēja blakus ķieģeļu kaudzei, un viņa neraudāja. Nopētījusi veco vīru un tad Čundo, sieviete atkal pievērsās kapteinim, kurš mierinādams aplika roku viņai ap pleciem. Čundo paraudzījās atpakaļ uz jezgu piestātnē – apkalpes biedri, strauji žestikulēdami, vēlreiz izklāstīja sagudroto stāstu, taču pēkšņi likās, ka viņus šķir liels attālums.

Vecais vīrs aizveda viņu uz pamesto konservu fabriku. No ēkas ar augstajiem griestiem pāri bija palikušas milzīgās tvaika kameras, vientulīgie gāzes kolektori un cementa grīdā iebūvētas sarūsējušas sliedes. Pa caurumiem jumtā krita gaismas stari, un telpā atradās saliekamais galds un divi krēsli.

Uz galda stāvēja termoss. Vecais vīrs apsēdās un lēni atskrūvēja čerkstošo vāciņu ar rokām, kas izskatījās ieautas biezos dūraiņos. Atkal šķita, ka nepazīstamais atpūtina acis, tās aizvērdams – viņš taču bija vecs.

– Tātad jūs esat inspektors vai kaut kas tamlīdzīgs? – Čundo apvaicājās.

– Kā lai uz to atbild? – Večuks aizdomājās. – Kara laikā es rīkojos pagalam pārgalvīgi. Un pēc uzvaras karā es joprojām biju gatavs uz visu. – Viņš paliecās uz priekšu, un gaismā Čundo ieraudzīja zem īsajiem, sirmajiem matiem daudzas rētas. – Tolaik es sevi būtu dēvējis par inspektoru.

Čundo nolēma neriskēt.

– Tieši pateicoties tādiem diženiem vīriem kā jūs, mēs uzvarējām karā un izdzinām imperiālistu agresorus.

Vecais vīrs ielēja termosa vāciņā tēju, taču nedzēra – tikai turēja kūpošo krūzīti abās rokās un lēni grozīja.

– Bēdīgs notikums ar to jūsu jauno draugu no zvejnieku vidus. Savādā kārtā viņš patiešām bija varonis. Es pats ieguvu apstiprinājumu. Viņš nudien atvairījās no bruņotiem amerikāņiem ar zivju ķidāšanas nazi vien. Tādi trakulīgi izgājieni izpelnās cieņu, taču atbaida draugus. Es to visu labi zinu. Iespējams, tieši tas iedzina ķīli starp apkalpi un jauneklīgo palīgu.

– Otrais palīgs nelūdza amerikāņus atgriezties. Viņš nemeklēja sadursmi, kur nu vēl nāvi. Jūs taču dzirdējāt, ka haizivis viņu aprija dzīvu, vai ne? – Vecais vīrs nebilda ne vārda. – Vai jums nevajadzēja paņemt zīmuli, papīra lapu vai tamlīdzīgi?

– Jūsu draugu mēs šorīt nocēlām no laivas. Tas notika pirms tam, kad jūs sūtījāt palīgā saucienus pēc tā saucamā uzbrukuma. Viņam bija pilnas kabatas cigarešu, taču sērkociņu kastīte bija izkritusi no rokām un samirkusi. Man stāstīja, ka jūsu draugs nemitīgi apraudājis nodarīto un nav bijis nomierināms.

Čundo prātā pārlika nupat dzirdēto. “Nabaga mazais nelga,” viņš sprieda. Domājis, ka viņi abi ir uz vienu roku, Čundo tagad apjauta, ka ir palicis viens pats un viņam nav nekā cita, vien izdomātais stāsts.

– Žēl, ka jūsu melos nav patiesības, – Čundo atbildēja. – Tādā gadījumā otrais palīgs būtu palicis dzīvs, tad viņš nebūtu gājis bojā mūsu acu priekšā. Tad kapteinim nebūtu jāpaziņo sievietei, ka viņa savu vīru vairs nekad neredzēs.

– Viņa to patiesi vairs nekad neredzēs, par to varat būt drošs, – vecais vīrs attrauca. Atkal izskatījās, ka viņš būtu aizsnaudies. – Vai negribat zināt, kādēļ viņš taisījās pārbēgt? Viņš ir minējis jūsu vārdu.

– Otrais palīgs bija mans draugs un varonis, – Čundo palika pie sava. – Jums pienāktos izrādīt vairāk cieņas mirušajiem.

Vecais vīrs piecēlās kājās.

– Varbūt man pienāktos gūt apstiprinājumu tavai versijai, – viņš bilda.

Pirmais uzbrukums, kas šiem vārdiem sekoja, bija īss un frontāls – vairāki cirtieni pa seju. Auklēdams savainoto roku un otrā turēdams asiņu maisiņu, Čundo nekādi nevarēja izvairīties un bija spiests paciest.

– Pastāsti, kurš bija iniciators, – vecais vīrs lika. Viņš iesita Čundo pa atslēgas kaulu, pēc tam vēlreiz. – Kāpēc jūs viņu neizlaidāt tālāk uz dienvidiem, tuvāk demarkācijas zonai?

Čundo bija gluži vai iesprostots krēslā, un divi cirtieni pa ribām pienagloja viņu tam pavisam.

– Kāpēc jūs pārējie nebēgāt? Vai arī jūs paši viņu izsēdinājāt no kuģa?

Straujā secībā uzliesmoja sāpes – kaklā, degunā, ausī, un piepeši acis aizmiglojās.

– Amerikāņi atgriezās, – Čundo neatlaidās. – Skaļi spēlēja mūzika. Viņiem mugurā bija ielas drēbes, apavi ar sudrabainām bultām. Viens draudēja nodedzināt kuģi. Viņam bija šķiltavas ar spārnotās raķetes bildi virsū. Pirmajā reizē viņi par mums zobojās tāpēc, ka mums nebija tualetes poda. Šoreiz par to, ka mums pods bija.

Večuks ietrieca dūri Čundo tieši krūtīs. Svaigajam tetovējumam no sāpēm aizsvilstoties, viņš juta Sanas Munas seju kā degošo siluetu virs sirds. Vecais vīrs pārtrauca sist un ielēja vēl tēju, taču atkal nedzēra – tikai sasildīja plaukstas pie krūzītes. Tagad Čundo noprata, kas viņu sagaida. Armijas gados sāpes paciest viņu mācīja Kimsans. Visu pirmo nedēļu abi sēdēja pie galda – līdzīga šim – un apcerēja degošu sveci. Liesma bija maza un karsta, bet apkārt pletās tumsa. “Nekad nepieļauj, lai sāpes tevi izgrūž tumsā,” Kimsans piekodināja. “Tur tu būsi nekas, un tur tu būsi viens. Kolīdz tu novērsies no liesmas, viss ir beidzies.”

Vecis no jauna ķērās klāt. Šoreiz pratinātājs netincināja par otro palīgu glābšanas laivā, bet gan par otro palīgu uz “Čunmas” klāja, par to, cik daudz haizivju bijis, cik lieli viļņi, vai amerikāņu ieročiem bijuši aktivizēti drošības slēgi. Vecais vīrs manāmi centās sadalīt spēkus – vispirms deva ilgus, lēni, labi tēmētus sitienus pa vaigiem, muti un ausīm un vēlāk, kad acīmredzami iesāpējās rokas, pievērsās mīkstākām ķermeņa daļām. “Sveces liesma apdedzina pirkstu galus, bet pārējo ķermeni apspīd tās siltā gaisma. Lai sāpes paliek pirkstu galos, bet ķermenis – gaismā.” Domās Čundo uzslēja starpsienas – sitiens pa plecu drīkst nodarīt sāpes tikai plecam – un prātā norobežoja to no pārējā ķermeņa. Kad dūre triecās sejā, sitiena brīdī Čundo pavērsa galvu tā, lai divi sitieni pēc kārtas netrāpītu vienā un tai pašā vietā. “Noturi pirkstus liesmā, pastāvīgi kustini pirkstus un ļauj visam pārējam palikt gaismā.”

Večuka sejā parādījās sāpju grimase; viņš mitējās sist un izstaipīja muguru. Locīdamies un līkņādams, viņš ierunājās:

– Par karu bieži runā skaļiem vārdiem. Gandrīz visus dēvē par varoņiem. Pat koki ir nodēvēti par varoņiem. Tā ir taisnība. Visi mani divīzijas biedri ir kara varoņi, protams, ja neskaita jaunpienācējus. Varbūt arī tavs draugs kļuva par varoni, bet tev tas nepatika. Varbūt tu pats gribēji tāds būt.

Čundo pūlējās palikt gaismā, taču juta, ka ir grūti koncentrēties. Viņš nemitīgi centās uzminēt, kad saņems nākamo sitienu.

– Ja gribi zināt manas domas, varoņi ir nestabili un neaprēķināmi cilvēki, – vecais vīrs turpināja spriedelēt. – Viņi gan paveic uzticētos uzdevumus, toties ar viņiem ir sasodīti grūti sastrādāties. Tici man, es to zinu, – viņš sacīja un norādīja uz garu rētu, kas stiepās pāri rokai. – Manā divīzijā visi jaunpienācēji bija kā no skolas sola.

Kad večuka acīs atkal uzmirdzēja dzirksts, viņš pieķērās Čundo pie skausta, lai pieturētos. Sekoja vairāki belzieni pa vēderu.

– Kurš viņu iemeta ūdenī? – viņš taujāja un trieca dūri pa jaunā vīrieša krūšu kaulu. – Kādi bija viņa pēdējie vārdi? – Trīs sitieni cits aiz cita. – Kāpēc tu nezini, ko darīja kapteinis? – Dūru triecieni izsita visu gaisu no plaušām. – Kāpēc jūs nesūtījāt trauksmes radiosignālu? – Pēc tam vecais vīrs pats atbildēja uz jautājumiem. – Tas tāpēc, ka tādu amerikāņu nemaz nebija. Jums tas ķertais smurgulis apnika, jūs viņu nobeidzāt un pārsviedāt pāri bortam. Jūs visi dosieties taisnā ceļā uz nometnēm! Tas jau ir izlemts. Tālab vari mierīgi man visu izstāstīt.

Vecais pārtrauca pratināšanu. Ieslēpis dūri otrā saujā un aizvēris acis, it kā atpūzdamies, viņš kādu brīdi pastaigājās šurpu turpu. Tai brīdī Čundo izdzirdēja Kimsana balsi, it kā skolotājs atrastos pavisam tuvu, šai pašā telpā. “Tu esi liesma,” viņš teica. “Večuks atkal un atkal aiztiek tavu karsto liesmu vien ar rokām.” Kimsans lika arī sist ar elkoņiem, apakšdelmiem, pēdām un ceļgaliem. “Taču tikai viņa rokas aizskar tavu liesmu – un skat, kā tā viņu apdedzina.”

– Man nebija laika domāt ar vēsu prātu, – Čundo atzinās. – Kad es ielēcu jūrā, sālsūdens tā apsvilināja svaigo tetovējumu, ka mani pārņēma panika. Haizivis bakstīja ar purnu, palūkoja miesu, iekams izlemt, vai vērts laist darbā zobus. Amerikāņi ņirdza, atiezuši baltos zobus. Un manā prātā abas šīs ainas saplūda.

Vecais vīrs nīgrs un izmisis atgriezās.

– Nē! – viņš iebilda. – Tie visi ir meli.

Un atkal ķērās pie darba. Sitieniem birstot, viņš noskaitīja visu, kas Čundo stāstījumā viņam nepatika: kā apkalpei skaudis otrā palīga jaunais varoņa statuss, kā Čundo nevarēja atminēties, kas cilvēkiem bijis mugurā, kā… “Liesma ir sīciņa. Paies visa diena, iekams tā apdedzinās visu tava ķermeņa virsmu. Tev jāpaliek gaišumā. Tu nedrīksti atkāpties tumsā, jo tur tu būsi viens un no turienes neviens neatgriežas.” Kimsans stāstīja, ka šī mācībstunda Čundo būs visgrūtākā, jo zēna gados viņš tieši tā esot rīkojies – ieslēpies tumsā. Šādu mācību viņam bija snieguši vecāki, lai kas tie bijuši. Ja tu meklē glābiņu tumsā, ja tu šādi atslēdzies, tu vari visu – tu vari tīrīt cisternas Pangu krāsu fabrikā, līdz galvā sāpīgi pulsē un tu sāc atklepot rozā migliņu, bet debesis virs galvas iekrāsojas dzeltenas. Tu vari labvēlīgi smaidīt, kamēr citus bērnus adoptē tēraudkausēšanas un gaļas rūpnīcas, un, tumsā sarāvies kamoliņā, vari uzsaukt: “Ak tu, laimīgais!” Un, kad ierodas vīri ar ķīniešu akcentu, teikt: “Uz redzi!”

Grūti pateikt, cik ilgi vecais vīrs viņu pratināja. Drīz viss veča teiktais saplūda vienā nesakarīgā teikumā. Čundo atradās tur, ūdenī. Viņš redzēja otro palīgu.

– Es mēģināju saķert otro palīgu, – Čundo stāstīja, – bet viņa augums paukšķēja, āda plīsa, ķermenis zvalstījās, un es zināju, kas ar viņu norisinās, es sapratu, kas notiek zem ūdens virsmas. Manās rokās viņš bija viegls kā pūciņa… šķita, ka es pūlētos glābt spilvenu. Tas bija viss, kas no viņa atlicis, un es tik un tā neko nevarēju iesākt.

Viņš norobežojās no dunoņas acīs un karsto deguna asiņu strūklas, neielaida sevī pāršķelto lūpu radītās sāpes un aso zvanoņu ausīs, padarīja rokas, rumpi un plecus nejutīgus. Kad tas viss bija nobloķēts, palika tikai viņa iekšējais kodols, un tajā viņš atklāja mazu zēnu, kurš muļķīgi smaidīja un nenojauta neko par vīrieša ciešanām ārpusē. Un piepeši stāsts izrādījās patiess, tas bija iedauzīts viņam prātā, un viņš ieraudājās, jo saprata, ka otrais palīgs ir miris un viņš nekādi nevar to vērst par labu. Čundo pēkšņi ieraudzīja viņu tumšajā ūdenī signālraķetes sarkanajā apgaismojumā.

– Mans draugs… – Čundo izgrūda, asarām aumaļām ritot pār vaigiem. – Es nevarēju viņu izglābt. Man neizdevās izglābt kaut daļiņu. Es skatījos viņam acīs, un viņš vairs neapjēdza, kur atrodas. Viņš sauca palīgā un teica: “Mani laikam vajadzētu glābt.” Balss bija rāma un spokaini savāda. Un tad jau es lēcu pāri reliņiem un nonācu ūdenī.

Vecais vīrs sastinga ar paceltām rokām kā ķirurgs. Tās bija klātas siekalām, gļotām un asinīm.

Čundo turpināja stāstīt:

– “Cik tumšs! Es neredzu, kur esmu,” mans draugs dveš. “Es esmu te,” es viņu drošinu. “Klausies, kā skan mana balss.” Viņš prašņā, vai es esmu tuvumā. Es uzlieku plaukstu viņam uz sejas, tā ir auksta un balta. “Nevar būt, ka es esmu tādā vietā,” viņš man saka. “Te tuvumā ir kuģis. Es neredzu tā gaismas.” Tie bija viņa pēdējie vārdi.

– “Es neredzu tā gaismas”? Kādēļ viņš tā teiktu? – Bet Čundo neatbildēja, tāpēc vecais vīrs turpināja prašņāt: – Bet tu taču mēģināji viņu glābt, vai ne? Un tad tevi sakoda, vai ne? Un amerikāņi bija pavērsuši pret jums ieroču stobrus, vai ne?

Asins maisiņš Čundo rokā svēra tūkstoš kilogramu, un viņš turēja to paceltu pēdējiem spēkiem. Spējis sasprindzināt redzi, viņš pamanīja, ka maisiņš ir tukšs. Tad viņš pievērsās vecajam.

– Ko? – viņš iejautājās.

– Pirmīt tu apgalvoji, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: “Slava Kimam Čeniram, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas Mīļotajam Vadonim!” Vai tu atzīsti, ka esi melojis?

Svece bija izdzisusi. Liesma, mirdzums, tumsa – tas viss piepeši pazuda, un pāri nepalika nekas. Kimsans nekad nebija mācījies, kā rīkoties pēc sāpju pārciešanas.

– Vai tad jūs neapjēdzat? Tas viss ir meli, – Čundo teica. – Kāpēc es nesūtīju trauksmes signālu pa radio? Kāpēc es nepierunāju apkalpi uzsākt glābšanas operāciju? Ja visa apkalpe būtu sadarbojusies, mēs būtu viņu izglābuši. Man būtu vajadzējis lūgties vīriem. Man būtu vajadzējis mesties ceļos. Bet es nedarīju neko. Es tikai izmirku ūdenī. Es neko nejutu… vienīgi dzelošās sāpes krūtīs ap tetovējumu.

Vecais vīrs paņēma otru krēslu, no jauna ielēja tēju un šoreiz padzērās.

– Bet pārējie nav izmirkuši, – viņš teica. – Un nevienu citu haizivs nav sakodusi. – Vīrietis nopētīja telpu, it kā pirmoreiz pamanītu, kādā vietā nokļuvis. – Es drīz iešu pensijā, – viņš paziņoja. – Drīzumā vairs nebūs neviena veterāna. Es nezinu, kas tad ar šo valsti notiks.

– Kas sagaida šo sievieti? – Čundo vaicāja.

– Otrā palīga sievu? Neraizējies, mēs sameklēsim viņai labu vīru. Mēs atradīsim tādu, kas būs viņa piemiņas cienīgs. Večuks izkratīja no paciņas cigareti un ar nelielu piepūli to aizdedzināja. Viņš smēķēja Phenjanā iecienītās Chollima markas cigaretes.

– Izskatās, ka tavs kuģis ir īsta varoņu ražotne, – viņš noteica.

Čundo raudzīja nolaist roku ar asins maisiņu, taču tā neklausīja. Cilvēks var iemācīties atslēgt sev roku, lai to nejustu, bet – kā to ieslēgt no jauna?

– Oficiālā pārbaude ir izturēta, – vecis paziņoja. – Es apstiprinu tava stāsta patiesumu.

– Kas tas ir par stāstu? – Čundo pagriezās pret viņu.

– Kas tas par stāstu? – vecais vīrs pārjautāja. – Tu tagad esi varonis. – Vecais piedāvāja Čundo cigareti, bet viņš nespēja to paņemt.

– Bet fakti… nesakrīt, – Čundo nerimās. – Kur ir atbildes?

– Tādu faktu vispār nav. Manā pasaulē visas nepieciešamās atbildes nāk no šejienes. – Viņš pavērsa pirkstu pret sevi, un Čundo netika gudrs, vai večuks rāda uz sirdi, iekšām vai sēkliniekiem.

– Bet kur tās ir? – Čundo vaicāja. Viņš redzēja airētāju šaujam signālraķeti viņa virzienā, viņš sataustīja otrā palīga auksto vaigu, kad haizivis rāva jaunekli zem ūdens. – Vai mēs jelkad tās atradīsim?

ČUNDO SAPŅOJA par to, kā viņu sakož haizivis, par aktrisi Sanu Munu – viņa mirkšķināja acis un samiedza plakstus līdzīgi kā Rumina, kad tai acīs iekļuva smiltis. Sapnī viņš redzēja otro palīgu aizpeldam aizvien tālāk apžilbinošajā gaismā. Iedzēla asas sāpes, un viņš nevarēja saprast, vai ir nomodā vai vēl aizmidzis. Acu zīlītes zem cieši aizvērtajiem, piepampušajiem plakstiem grozījās. Nomācošs zivju smārds. Rūpnīcu trieciendarba svilpes vēstīja par rītausmu, un nakts iestāšanos viņš noteica, kad nelielais ledusskapis izslēdzās, jo pārtrūka elektrības padeve.

Visas locītavas šķita kā pārakmeņojušās, un pārāk dziļa ieelpa izraisīja mokošu, dedzinošu izvirdumu, it kā būtu atvērtas sāpju krāsns durtiņas. Kad veselā roka beidzot pasniedzās aplūkot cietušo, pirksti sataustīja biezus zirgu astrus – šuvju raupjos diegus, kādus izmantoja brūču sašūšanai. Atmiņā miglaini atausa, kā kapteinis balstīja viņu gājienā pa kāpnēm daudzdzīvokļu namā, kurā otrais palīgs bija mitinājies kopā ar sievu.

Dienas laikā viņu izklaidēja skaļrunis, ikvienu paziņojumu sākot ar izsaucienu: “Pilsoņi!” Pēcpusdienā no konservu fabrikas atnāca sieviete, kuras rokas viegli oda pēc mašīneļļas. Mazā tējkanna grabēja un svilpa, un viņa dungoja līdzi “Kima Čenira maršam”, kas noslēdza ziņu pārraidi. Pēc tam viņas plaukstas, ledusaukstas no spirta, dezinficēja vainas. Tās pašas rokas vēla viņu no vieniem sāniem uz otriem, lai apmainītu palagus un palīdzētu iztukšot urīnpūsli, un viņš bija pārliecināts, ka sajūt viņas pirkstā novilktā laulību gredzena nospiedumu.

Drīz pietūkums mazinājās, acis ciet spieda bieza, lipīga strutu masa. Viņa ik pa laikam apslaucīja plakstus ar karstā ūdenī mērcētu lupatiņu, lai viņš ātrāk varētu tās atvērt.

– Lūk, viņš! – sieviete iesaucās, kad Čundo redze beidzot atgriezās. – Vīrs, kurš mīl Sanu Munu.

Čundo pacēla galvu. Viņš gulēja kails uz cisu maisa, apklāts ar dzeltenu palagu. Viņš ieraudzīja dzīvojamam namam raksturīgos logus ar horizontālajām žalūzijām. Istabai pāri stiepās auklas, uz kurām kā veļa žāvējās iekārti asari.

– Mans tēvs uzskatīja, ka, apprecot zvejnieku, viņa meita nekad necietīs badu, – sieviete apgalvoja.

Mazpamazām otrā palīga sievu viņš saskatīja pavisam skaidri.

– Kurā stāvā mēs atrodamies? – viņš jautāja.

– Desmitajā.

– Kā tu mani uzdabūji augšā?

– Nebija tik grūti. Atceroties mana vīra stāstīto, es domāju, ka tu būsi stipri prāvāks. – Viņa piespieda vīrieša krūtīm karstu drānas gabalu, un viņš centās nesarauties. – Tava nabaga aktrise! Viņas seja ir vienos zilumos. Tas viņu padara vecāku, liek domāt, ka viņas laiks ir pagājis. Vai esi redzējis viņas filmas? – Papurinot galvu, Čundo iesāpējās kakls. Sieviete turpināja: – Es arī neesmu. Kur tad šai atkritumu bedrē ko tādu rādīs! Es esmu redzējusi tikai vienu filmu. Ārzemju mīlas stāstu. – Viņa atkal iegremdēja lupatiņu karstajā ūdenī, lai pēc tam vēlreiz izmērcētu visas uztūkušās rētas. – Tā bija par kuģi, kas uzskrien aisbergam, un visi aiziet bojā.

Viņa uztrausās uz maisa Čundo blakus un ne bez piepūles ar abām rokām pavēla viņu uz sāniem. Tad viņa tuvināja burciņu vīrieša gurniem tā, lai viņa umkyoung trāpītu traukā.

– Sākam! – viņa noteica un pāris reižu papliķēja viņam pa muguru, lai paskubinātu. Ķermenis nodrebēja sāpēs, un strūkla sāka plūst. Kad tā pārtrūka, sieviete pacēla burciņu pret gaismu. Tajā peldēja duļķains rūsas krāsas šķidrums. – Nu jau labāk, – viņa konstatēja. – Drīz soļosi uz tualeti desmitā stāva gaitenī kā liels puika.

Čundo pūlējās pats apvelties uz muguras, taču nespēja, tāpēc sarāvies palika guļam uz sāniem. Pie sienas zem Mīļotā Vadoņa un Diženā Vadoņa portretiem atradās plauktiņš ar otrā palīga amerikāņu kurpēm. Čundo lauzīja galvu par to, kā otrais palīgs pamanījies atvest kurpes mājās pēc tam, kad tās bija nonākušas ūdenī visas apkalpes acu priekšā. Pie sienas karājās liela galvenā jūras karte no “Čunmas” klāja. Tajā bija redzama visa Korejas jūra, un pēc tās līdzināja visas pārējās borta kartes. Viņi bija domājuši, ka tā sadegusi ugunsgrēkā līdz ar citām. Spraudītes norādīja visus kaut reizi apmeklētos zvejas laukus, un ar zīmuli bija savienotas vairākas ziemeļu puses koordinātas.

– Vai tas ir airētāju kurss? – Čundo vaicāja sievietei.

– Airētāju? – viņa pārjautāja. – Šajā kartē atzīmētas visas vietas, kur viņš ir bijis. Sarkanās spraudītes ir pilsētas, par kurām viņš bija dzirdējis. Viņš mūždien stāstīja, kurp mani vedīšot.

Viņa ieskatījās Čundo acīs.

– Kas ir? – viņš noprasīja.

– Vai viņš tiešām to paveica? Vai viņš patiesi stājās pretī amerikāņu desantniekiem ar nazi rokās? Vai arī jūs tās blēņas paši samurgojāt?

– Vai tu maniem vārdiem ticētu?

– Jā, jo tu esi izlūkdienesta virsnieks, – sieviete paziņoja. – Tev pilnīgi nospļauties uz visu šajā nomalē. Kad tava misija būs galā, tu atgriezīsies Phenjanā un aizmirsīsi par zvejniekiem uz visiem laikiem.

– Un kāda ir mana misija?

– Okeāna dibenā izcelsies karš, – viņa pavēstīja. – Mans vīrs varbūt darīja aplam, man to atklādams, bet viņš tomēr pastāstīja.

– Nemāni sevi, – viņš aizrādīja. – Es esmu tikai radists. Jā, tavs vīrs tiešām stājās pretī ASV flotes karavīriem ar nazi.

Mēmā apbrīnā viņa pašūpoja galvu.

– Viņam galvā bija daudz traku nodomu, – sieviete atzina. – Man jāsāk domāt, ka, palicis dzīvs, viņš patiešām kādu būtu īstenojis.

Viņa pabaroja Čundo ar saldinātu rīsu novārījumu, pēc tam novēla atpakaļ uz muguras un pārsedza ar palagu. Istaba palēnām satumsa, un drīz atslēgs elektrību.

– Man vajadzētu iziet, – viņa teica. – Ja gadās kaut kas ārkārtējs, pabļauj, un stāva vecākā būs klāt kā nagla. Nevar ne gaisu samaitāt, lai viņa nestāvētu aiz durvīm.

Otrā palīga sieva ar samērcēto lupatiņu rokā devās pie durvīm, kur viņš nevarēja sievieti redzēt, vienīgi dzirdēja audumu klusi slīdam pāri sievietes ādai un ūdeni pilam no viņas ķermeņa bļodā, kurā viņa bija pietupusies. Čundo nezināja, vai viņa izmanto to pašu lupatiņu, ar kuru nupat bija apmazgājusi vīrieša augumu.

Saposusies promiešanai, viņa pienāca pie gulošā. Mugurā viņai bija saburzīta kleita – acīmredzot pēc mazgāšanas izgriezta ar rokām un izžāvēta uz virves. Uzlūkodams sievieti ar aizmiglotām acīm, kas nupat atvērušās, Čundo apjauta, ka viņa patiešām ir īsta skaistule – gara auguma, taisniem pleciem, vēl bērnišķīgi apaļīgām ķermeņa aprisēm un lielām, šaudīgām acīm apaļajā sejā, ko ieskāva tumši, virs pleciem apgriezti mati. Rokā viņa turēja angļu valodas vārdnīcu.

– Es esmu pieredzējusi, kā cilvēki gūst traumas konservu fabrikā, – viņa pavēstīja. – Tu drīz atveseļosies. – Un angliski piemetināja: – Saldus sapņus!

No rīta viņš spēji uztrūkās no miega – sapnis beidzās ar sāpju uzplaiksnījumu. Palags oda pēc cigaretēm un sviedriem, un viņš zināja, ka sieviete ir gulējusi viņam blakus. Līdzās maisam atradās burka ar urīnu, kas izskatījās iekrāsots ar jodu. Vismaz šoreiz šķidrums nebija duļķains. Pastiepis roku, viņš pārliecinājās, ka burka ir auksta. Ar pūlēm uztrausies sēdus, viņš velti mēģināja ieraudzīt istabā sievieti.

Rīta apgaismojumu istabā paspilgtināja netālais jūras klajs. Viņš nostūma palagu. Uz krūtīm pletās koši zilumi, un uz ribām bija pārcirsta āda. Šuves bija klātas ar krevelēm, un paostījis viņš saprata, ka no tām būs jāizspiež strutas.

Skaļrunis sveicināja: – Pilsoņi, šodien paziņots, ka uz Ameriku dosies delegācija, kurai paredzēts risināt dažas problēmas, kas apdraud abas šīs varenās nācijas.

Pēc tam ziņu izlaidums atgriezās ierastajās sliedēs – vispasaules apbrīna par Ziemeļkoreju, kāds Kima Čenira dievišķās gudrības apliecinājums, jauns paņēmiens pilsoņiem cīņā ar badu, visbeidzot dažādu ministriju brīdinājumi civiliedzīvotājiem.

No loga vilka caurvējš un iešūpināja kaltētās zivis, kas karājās uz auklas. Spuras bija laternu papīra krāsā. No jumta atlidoja smilkstu un kaucienu skaņas, un uz betona virsmas pastāvīgi skrapstēja nagi. Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņš skaudri sajuta izsalkumu.

Tad atvērās durvis un, smagi elsdama, ienāca otrā palīga sieva.

Viņa nesa koferi un divas pieclitru burkas ar ūdeni. Sieviete bija nosvīdusi, taču seju rotāja savāds smaids.

– Kā tev patīk mans jaunais koferis? – viņa jautāja. – Dabūju to maiņas ceļā.

– Pret ko tu to iemainīji?

– Neesi tāds ēzelis, – viņa attrauca. – Iedomājies tik, man nebija pašai sava kofera!

– Acīmredzot tu nekur neesi braukusi.

– Acīmredzot es nekur neesmu braukusi, – viņa pie sevis atkārtoja un iesmēla plastikāta tasītē rīsu novārījumu.

Paņēmis dzērienu, Čondo apvaicājās: – Vai uz jumta ir suņi?

– Tāda augšstāvā ir dzīves īstenība, – viņa paskaidroja. – Salūzis lifts, caurs jumts, kanalizācijas smirdoņa. Suņiem es vairs pat nepievēršu uzmanību. Mājas padome tos vairo. Būtu tu dzirdējis, kā tur iet svētdienās!

– Kāpēc tos vairo? Pag, kas notiek svētdienās?

– Puiši karaoke bārā apgalvo, ka Phenjanā suņi ir aizliegti ar likumu.

– Tā runā.

– Civilizācija, – viņa noteica.

– Vai tad fabrikā nemanīs tavu prombūtni?

Neatbildējusi otrā palīga sieva nometās ceļos un sāka rakņāties pa kofera kabatām, cerēdama atrast kādu liecību par tā agrāko īpašnieku.

– Tev nāksies apmeklēt kritikas sesiju, – Čundo aizrādīja.

– Es vairs neatgriezīšos fabrikā, – viņa paskaidroja.

– Nekad?

– Jā, – viņa apstiprināja. – Es došos uz Phenjanu.

– Uz Phenjanu?

– Tieši tā, – sieviete attrauca. Kofera oderes ielokā viņa uzgāja dažas vecas, jau nederīgas ceļošanas atļaujas ar zīmogiem, kas iespiesti katrā kontrolpunktā starp Kesonu un Čhondžinu. – Parasti tas aizņem divas nedēļas. Taču man nez kāpēc ir nojauta, ka tas var notikt kuru katru dienu.

– Kas var notikt?

– Man atradīs aizvietotājvīru. – Domā, ka tas būs Phenjanā?

– Es esmu varoņa sieva, – viņa sacīja.

– Pareizāk sakot, varoņa atraitne.

– Nesaki to vārdu, – sieviete lūdzās. – Es pat dzirdēt to negribu.

Čundo izdzēra rīsu novārījumu un lēni, lēni atgūlās.

– Atgadījums ar manu vīru ir šausmīgs, – viņa atzina. – Es pat atcerēties to nevaru. Es nopietni saku… Ja sāku par to iedomāties, kaut kas manī šīs domas atvaira. Bet mēs bijām precējušies tikai dažus mēnešus, un lielāko daļu šī laika viņš brauca jūrā kopā ar jums.

Apsēšanās bija prasījusi daudz spēka. Kad galva pieskārās salmu matracim, pārguruma apmierinātība nomāca atveseļošanās netīksmi. Viņam sāpēja gandrīz visas maliņas, taču ķermeni pārņēma labsajūta kā pēc garas, smagas darba dienas kopā ar biedriem. Čundo aizvēra acis un ļāvās dūkoņai ausīs. Kad viņš atkal tās atvēra, bija jau pēcpusdiena. Iespējams, ka viņu pamodinājusi durvju aizciršanās, sievietei izejot no dzīvokļa. Viņš mazliet pavēlās uz sāna, lai redzētu istabas stūri. Tur atradās bļoda, kurā viņa mazgājās. “Žēl, ka nevaru to aizsniegt un pārbaudīt, vai ūdens vēl ir silts.”

Kad pamazām satumsa, atnāca kapteinis. Iededzinājis pāris sveču, viņš apsēdās krēslā. Čundo ieraudzīja, ka viņš atnesis maisiņu.

– Paskat te, puis, – kapteinis sacīja un no maisiņa izcēla tunča šķēli un divas pudeles Ryoksong alus. – Tev laiks atgūt veselību.

Kapteinis atvēra pudeles un ar savu bocmaņa nazi sadalīja jēlo tunci.

– Par varoņiem! – kapteinis uzsauca, un abi negribīgi iedzēra pa malciņam. Toties tuncis bija pašā laikā. Viņš izgaršoja lekno jūras zivi, viļādams kumosus pa muti.

– Vai loms bija labs? – Čundo apvaicājās.

– Ūdeņos bija daudz dzīvības, – kapteinis stāstīja. – Bez tevis un otrā palīga, protams, nav tā, kā agrāk. Palīgos mēs dabūjām pāris vīru no “Kvanli”. Tu jau dzirdēji, ka viņu kapteinim ir noņemta roka, vai ne? – Čundo pamāja. Kapteinis pašūpoja galvu. – Zini, man patiešām žēl, ka tevi tā apstrādāja. Es gribēju tevi brīdināt, taču tas diez vai ko mainītu.

– Nu, tas vismaz ir pārdzīvots, – Čundo atteica.

– Smagākais ir palicis aiz muguras, un tu to pienācīgi pārcieti. Nevienam citam tas nebūtu bijis pa spēkam. Tagad laiks apbalvojumam, – kapteinis stāstīja. – Tev dos nedaudz laika atveseļoties, apdomāt turpmāko rīcību, un tad tevi gribēs izrādīt nācijai. Varonis, kas ieroču stobru galā riskēja ar dzīvību, pūlēdamies glābt otru varoni, kuru amerikāņi izbaro haizivīm… Tu būsi tālu izslavēts, saproti taču. No tevis beidzot būs kāds labums. Pēc notikuma ar konservu fabrikas saimnieku un nelaimes ar “Kvanli” kapteini tautai ir nepieciešamas labas ziņas. Tu varēsi nosaukt, kādu balvu vien vēlies.

– Es jau esmu mācījies valodu skolā, – Čundo teica un piebilda: – Vai ir iespējams, ka viņš atgriežas? Ņemot vērā straumes un tamlīdzīgi?

– Mēs visi to puisi bijām iemīļojuši, – kapteinis atzina. – Tika pieļautas kļūdas, bet atgriezties viņš nevar. Viņš vairs mūsu dzīvē neienāks. Tāda tā dzīve ir. Ar to tev jāsamierinās. Kā meitene to visu pārdzīvo?

Iekams Čundo paguva atbildēt, kapteinis ievēroja karti pie sienas. Istabā valdīja pustumsa, un viņš piecēlās ar sveci rokā.

– Kas tad tas? – viņš iesaucās un sāka raut ārā spraudītes un mest uz grīdas. – Puisis pazudis jau veselu nedēļu, bet turpina mani kaitināt! – Vīrietis noplēsa karti no sienas. – Klausies, gribu tev kaut ko teikt, – viņš turpināja. – Iepriekš, apgalvodami, ka otrais palīgs nav paņēmis neko līdzi, mēs nebijām pārāk rūpīgi pārlūkojuši kuģi. Mēs neiedomājāmies pārbaudīt tilpni, kur atradās tava aparatūra.

– Ko jūs gribat ar to sacīt?

– Viens tavs radiouztvērējs ir pazudis. Viņš ir paņēmis to līdzi.

– Vai melno? – Čundo vaicāja. – Vai arī to, kam ir sudrabaini rokturi?

– To ar zaļajām skalām, – kapteinis paskaidroja. – Vai tas radīs nepatikšanas? Vai tas mums var draudēt ar sliktām sekām?

Čundo acu priekšā skaidri iezīmējās aina – otrais palīgs tumsā piepūšamajā laivā ar akumulatoru, radiouztvērēja skalas zaļgano mirdzumu un cigaretēm, bet bez sērkociņiem.

– Tas bija diezgan parasts radiouztvērējs, – Čundo atteica. – Gan spēsim sameistarot citu.

– Malacis! – kapteinis uzsauca un izmocīja smaidu. – Lūdzu, lūdzu, te būs vēl tuncis. Kāds es esmu muļķis! Ko tu domā par meiteni? Zini, es ar viņu aprunājos. Viņa par tevi ir diezgan augstās domās. Ko lai es tev atnesu? Vai tev kaut ko vajag?

Alus šķita līstam Čundo cauri. – Vai jūs varētu man padot to burciņu?

– Protams, protams, – kapteinis attrauca, taču, paņēmis burciņu rokā, stipri aizdomīgi nopētīja. Vienubrīd likās, ka viņš grasās to paostīt, tomēr pēc tam atdeva vājiniekam.

Čundo apvēlās uz sāna un pastūma burciņu sev blakus zem palaga. Istabā valdīja klusums, kuru pārtrauca vienīgi drebelīgā urīna strūklas čurkstoņa, uzplūdiem šļācoties burkā.

Pēc brīža kapteinis tomēr ierunājās, nomākdams šo skaņu.

– Tev būs krietni jāapdomā. Tu tagad esi varonis, un tev jautās, ko tu par to gribi saņemt. Vai tu jau zini, ko izvēlētos?

Pabeidzis urinēt, Čundo atvēra acis un uzmanīgi pasniedza kapteinim burciņu.

– Vienīgais, ko es gribētu… palikt uz “Čunmas”, – viņš sacīja. – Es tur jūtos ērti.

– Protams, ka tā, – kapteinis teica. – Tur ir tavi aparāti.

– Un naktīs tur ir elektrība.

– Un naktīs tur ir elektrība, – atkārtoja kapteinis. – Uzskati, ka tas jau ir nokārtots. Tu tagad dzīvo uz “Čunmas”. Tas ir mazākais, ko varu tavā labā paveikt. Bet ko tu patiešām gribi? No tā, ko tev var sniegt vienīgi ierēdņi?

Čundo saminstinājās. Viņš iesūca mazliet alus un lauzīja galvu, kāds Ziemeļkorejas dāvinājums spētu uzlabot viņa dzīvi.

Kapteinis manīja šo nedrošību un sāka aprakstīt citus, kas paveikuši lielus darbus un par to saņēmuši dažādu veidu atlīdzību.

– Piemēram, tie puiši Jonbjonā, kas nodzēsa ugunsgrēku elektrostacijā. Vienam piešķīra automašīnu, par to rakstīja avīzē. Otrs gribēja pats savu telefonu, un – darīts, nekādu problēmu, viņa dzīvoklī ievilka vadu. Tā tas notiek ar varoņiem.

– Man būtu jāpadomā, – Čundo atzina. – Jūs mani pārsteidzāt mazliet nesagatavotu. Es tā uzreiz nevaru pateikt.

– Jā, es jau nojautu, – kapteinis bilda. – Es to zināju, jo mēs esam kā ģimene. Tu esi no tādiem, kuri neko negrib sev. Tev nekas daudz nav nepieciešams. Bet, tiklīdz runa ir par citiem, tu pieprasīsi, lai šiem cilvēkiem sagādā neiespējamo. To tu nesen parādīji, tu to tiešām pierādīji, un tagad tu esi kļuvis par ģimenes locekli. Zini, es savas apkalpes dēļ iesēdos cietumā. Es neesmu varonis, taču nolauzu četrus gadus, lai mani puiši varētu braukt mājās. Tā es to izrādīju.

Kapteinis likās uzbudināts, pat noraizējies. Viņš joprojām turēja rokā burku ar urīnu, un Čundo gribēja viņam lūgt to nolikt uz grīdas. Kapteinis pavirzījās uz sēdekļa maliņas, it kā grasītos nomesties līdzās guļošajam uz salmu maisa.

– Tas varbūt tāpēc, ka esmu vecs, – viņš atzinās. – Galu galā citiem arī ir grūta dzīve. Daudziem klājas krietni ļaunāk nekā man. Bet es bez viņas nespēju dzīvot, es gluži vienkārši nevaru. Pie viņas tiecas manas domas, prāts pastāvīgi atgriežas pie viņas. Es nedusmojos, nenožēloju bijušo. Es tikai gribu atgūt savu sievu, man viņa ir jāatgūst. Redzi, tu to vari paveikt, tev ir iespējas to panākt. Pavisam drīz tev būs jābilst viens vārds, un viss notiks. – Čundo mēģināja atbildēt, bet kapteinis viņu pārtrauca: – Viņa ir veca. Es saprotu, ko tu domā. Arī es vairs neesmu jauns, taču gadiem ar to nav nekāda sakara. Patiesībā ar katru gadu kļūst aizvien ļaunāk. Kurš to būtu domājis, ka kļūs tikai sliktāk? To neviens nestāsta, par to neviens nerunā. – Izdzirdējis uz jumta skrapstināmies suņus, kapteinis pacēla acis pret griestiem. Viņš novietoja burku uz grīdas un piecēlās. – Kādu laiku mēs būtu sveši ļaudis, – kapteinis turpināja. – Atgriezusies viņa par šo un to ar mani nevarēs runāt. Par to es nešaubos. Taču es esmu pārliecināts, ka drīzumā sāktos tāda kā atklāsme. Un tad mēs atgūtu to, ko reiz bijām zaudējuši. – Kapteinis paņēma karti. – Nesaki ne vārda, – viņš lūdza. – Nesaki it neko. Tikai apdomā manu ierosinājumu. Tas ir viss, ko lūdzu.

Stāvēdams sveču gaismā, kapteinis ar abām rokām cieši sarullēja karti. Šo žestu Čundo bija redzējis tūkstošiem reižu. Tas nozīmēja, ka ir izvēlēts kurss, vīri saņēmuši uzdevumus un lēmums ir pieņemts. Nav svarīgi, vai tālākajā ceļā gaidāmi pilni tīkli – notikumi ir sākuši risināties.

No pagalma atskanēja ūjināšana, kam sekoja cits cilvēka radīts troksnis – vai nu smiekli, vai raudas. Čundo sazin kādēļ nojauta, ka šo piedzērušo ļautiņu uzmanības centrā ir otrā palīga sieva. Virs galvas uz jumta malas pusi knikstēja suņu nagi – dzīvnieki, jezgas ieinteresēti, slējās kājās. Pat desmitajā stāvā pa logu ielidoja trokšņi no apkārtnes, tāpēc visā dzīvojamā namā čīkstēja žalūzijas – iedzīvotāji vēra vaļā logus, lai paraudzītos, kuram pilsonim atkal padomā kaut kas nelāgs.

Čundo pietrausās kājās un, atspiezdamies pret krēslu, pievirzījās pie loga. Spīdēja plāna mēness skaidiņa, un pagalmā tālu lejā viņš pēc griezīgajiem smiekliem sazīmēja vairākus cilvēkus, lai gan spēja saskatīt vienīgi melnus, izplūdušus plankumus. Tomēr vīrietis spēja iedomāties otrā palīga sievas matu mirdzumu, balto kaklu un plecus mēnessgaismā.

Kindžji pilsētā valdīja tumsa, ietīdama gan maizes kombināta ēku, gan miertiesu, gan skolu, gan pārtikas sadales staciju. Pat karaoke bāra ģenerators klusēja, tā zilās neona gaismiņas bija izdzisušas. Cauri vecajai konservu fabrikai svilpoja vējš, un no jaunās ēkas tvaika kamerām atvirmoja karstuma viļņi. Bija redzamas konservu fabrikas saimnieka mājas aprises, un vienīgā gaisma spīdēja ostā – kapteinis vēlu naktī lasīja uz “Čunmas” klāja. Čundo dzirdēja kādu ošņājamies un pacēla acis. Pāri jumta malai bija pārkārušās divas ķepas, un uz viņu lūkojās kucēns.

Kad viegli grīļīgā gaitā pa durvīm ienāca sieviete, viņš jau bija iededzinājis sveci, apsedzies ar palagu un sēdēja krēslā. Sievietes sejā redzēja asaru pēdas.

– Dergļi, – viņa izmeta un aizkūpināja cigareti.

– Nāc atpakaļ! – kāds skaļi uzsauca no mājas pagalma. – Mēs tikai pajokojām!

Piegājusi pie loga, viņa svieda tiem ar zivi. Tad viņa pagriezās pret Čundo.

– Ko lūri? – Piegājusi pie kumodes, sieviete paķēra dažus vīra apģērba gabalus. – Uzvelc kreklu, ja? – viņa uzsauca un pameta viņam baltu apakškreklu.

Krekls bija šaurs, un no tā plūda tāda pati kodīga dvaka kā savulaik no otrā palīga. Izdabūt rokas caur piedurknēm bija īsta elle.

– Varbūt karaoke bārs nav tev īstā vieta, – Čundo ieteicās.

– Dergļi, – viņa atkārtoja, smēķēdama apsēdās uz otra krēsla un vērās augšup, it kā tur atrastos problēmas risinājums. – Visu vakaru viņi uzsauca tostus par varoni, manu vīru. – Viņa saglauda matus. – Es laikam iztukšoju kādas desmit glāzes plūmju vīna. Tad viņi sāka likt karaokes aparātā tikai bēdīgas dziesmas. Kad biju tikusi līdz “Počhonbo”, jau jutos galīgi sagrauzta. Pēc tam visi nopūlējās novērst mani no šīm domām.

– Kāpēc tu ar viņiem vispār biedrojies?

– Man viņi ir vajadzīgi, – sieviete neatlaidās. – Drīz man izvēlēsies aizstājējvīru. Man jāatstāj labs iespaids uz cilvēkiem. Viņiem jāzina, ka es labi dziedu. Tā ir mana izdevība.

– Tie cilvēki ir vietējie birokrāti. Pilnīgas niecības, – iebilda Čondo.

Viņa satvēra ar rokām vēderu, acīmredzami nejuzdamās labi. – Kā man apriebies saķert zivju parazītus un pēc tam rīt hlora tabletes! Paosti mani, kā es smirdu! Iedomājies tik, kādu likteni man novēlējis tēvs! Kā lai es rādos Phenjanā, smirdēdama pēc zivīm un hlora?

– Tev tas varbūt šķiet bargi un netaisni, taču tavs tēvs noteikti apzināja visas iespējas, – Čondo sacīja, – un katrā ziņā izvēlējās tev piemērotāko.

Tas likās zemiski un atbaidoši – atkārtot to pašu pamācību, kuru viņš tik bieži bija daudzinājis citiem zēniem. “Jūs nezināt, ko jūsu vecāki pārdzīvo. Viņi nebūtu atdevuši jūs patversmē, ja būtu citas iespējas. Reizēm iespēja bija tikai viena.”

– Tie vīri ieradās pilsētā pāris reižu gadā. Viņi nostādīja rindā visas meitenes un visglītākās vienkārši… – Viņa atgāza galvu un izpūta dūmu mutuli augšup. – Viņas pazuda. Manam tēvam bija sakari, viņš vienmēr uzzināja iepriekš, un es tajā dienā paliku mājās, izlikdamās slima. Vēlāk viņš nosūtīja mani uz citu piekrastes pilsētu. Šurp. Bet kāds labums, vai ne? Kāda jēga būt drošībā, kāda jēga izdzīvot, lai varētu turpmākos piecdesmit gadus ķidāt zivis?

– Kur tagad ir tās meičas? – Čundo vaicāja. – Kas viņas ir? Oficiantes, apkopējas vai vēl ļaunāk? Vai, tavuprāt, darīt tādus darbus piecdesmit gadu ir labāk?

– Ja tāda ir kārtība, tad tā arī pasaki. Ja viņas nonāk tādos amatos, tad pastāsti man.

– Es to nekādi nevaru zināt. Es ne reizi neesmu bijis galvaspilsētā.

– Tad nesauc viņas par padauzām, – sieviete atcirta. – Tās bija manas draudzenes. – Viņa uzmeta slimniekam spīvu skatienu. – Kas tu tāds esi par spiegu?

– Es esmu tikai radists.

– Kāpēc es tev neticu? Kāpēc tev nav īsta vārda? Es par tevi zinu vienīgi to, ka mans vīrs, kuram prāts bija kā trīspadsmit gadu vecam zeņķim, tevi dievināja. Tādēļ viņš interesējās par tiem radio. Tādēļ viņš, sveču gaismā lasīdams tavas vārdnīcas atejas telpā, gandrīz nodedzināja kuģi.

– Bet mašīnists apgalvoja, ka pie vainas ir elektroinstalācija, – Čundo iebilda.

– Domā, ko gribi.

– Vai ugunsgrēku izraisīja viņš?

– Vai gribi noskaidrot, ko vēl viņš nav tev stāstījis?

– Es būtu viņam iemācījis angļu valodu. Vajadzēja tikai palūgt. Kam tā viņam bija vajadzīga?

– Viņam galvā bija papilnam aplamu plānu.

– Kā tikt prom?

– Viņš stāstīja, ka galvenais ir novērst uzmanību. Konservu fabrikas saimniekam tas padevies izcili… pastrādāt kaut ko tik baisi šaušalīgu, lai visi mestu mājai lielu līkumu. Un tad var aizlaisties prom.

– Bet konservu fabrikas saimnieka ģimene nekur neaizlaidās.

– Jā, tas gan, – viņa piekrita.

– Kāds bija turpmākais plāns? Pēc uzmanības novēršanas?

Viņa paraustīja plecus. – Es nemaz tā nekāroju aizbraukt, – viņa atzinās. – Vīrs tiecās nokļūt ārpasaulē. Mans mērķis ir Phenjana. Es beidzot panācu, lai viņš to saprot.

Milzu piepūles izmocīts, Čundo savilka dzelteno palagu ciešāk ap vidukli, taču patiesībā visvairāk alka atgulties.

– Tu izskaties noguris, – viņa teica. – Vai esi gatavs burciņai?

– Laikam gan, – Čundo sacīja.

Viņa paņēma burku, taču neatlaida arī tad, kad to satvēra vājinieks. Abi brīdi turēja burku rokā, un sveces gaismā viņas acis izskatījās bezdibenīgas.

– Skaistumam šeit nav vērtības, – viņa sacīja. – Šeit vissvarīgākais ir tas, cik zivju varam apstrādāt. Nevienam nerūp mana dziedāšanas māka, ja neskaita zēnus, kas tiecas mani mierināt. Bet Phenjanā… tur ir teātris, opera, televīzija, filmas. Tikai Phenjanā es spēšu sevi piepildīt. Lai kādi bija mana vīra trūkumi, viņš centās panākt, lai mans sapnis īstenojas.

Čundo dziļi ieelpoja. Kad viņš pabeigs vajadzību, vakars beigsies, un to viņš negribēja, jo istaba iegrima tumsā, tiklīdz sieviete nopūta sveci. Tumsā, kas ir tikpat melna kā jūra, kuras viļņos šūpojās otrais palīgs.

– Žēl, ka te nav mana radio, – Čundo novilka. – Vai tev ir radio? – viņa jautāja. – Kur tas ir?

Viņš pameta ar galvu uz logu, uz to pusi, kur atradās konservu fabrikas saimnieka nams. – Manā virtuvē, – viņš paskaidroja.

Čundo nogulēja visu nakti un pamodās vien no rīta – tik ļoti bija mainījies viņa diennakts ritms. Visas istabā izkarinātās zivis bija aizvāktas, un uz krēsla atradās viņa radio un plastmasas bļodā savāktas rezerves detaļas. Kad sākās ziņu pārraide, visa māja zumēja no divsimt skaļruņu dārdoņas. Viņš cieši raudzījās uz tukšo vietu sienā, kur reiz bija karte, un tikmēr skaļrunis informēja par gaidāmajām sarunām Amerikā, par Mīļoto Vadoni, kurš apmeklējis cementa rūpnīcu Sinpho, par Ziemeļkorejas badmintona izlases uzvaru pār Lībijas izlasi, nevienā setā neļaujot pretiniekam būt vadībā, un visbeidzot atgādināja par aizliegumu ēst bezdelīgas, jo tās regulē kukaiņu populāciju, kas barojas no rīsu stādiem.

Neveikli uzcēlies kājās, Čundo paķēra brūna papīra lapu. Tad viņš uzvilka asinīm pievilgušās bikses, kuras viņam bija kājās pirms četrām dienām, kad gadījās šie pavērsieni. Gaiteņa galā pie tualetes stāvēja rinda. Visi pieaugušie dienas laikā rāvās konservu fabrikā, tālab rindā atradās tikai vecas sievas un bērni, visi ar papīra lapām rokās. Tomēr, kad pienāca Čundo kārta, viņš ieraudzīja, ka atkritumu grozs ir pilns ar sagumzītām avīzes Rodong Sinmun lapām – par spīti tam, ka pastāvēja aizliegums tās saplēst, kur nu vēl slaucīt ar tām dibenu.

Pavadījis tur ilgu laiku, viņš beidzot divreiz iesmēla kausā ūdeni un izlēja podā. Atpakaļceļā viņu apturēja kāda večiņa rindā.

– Tu esi tas, kurš dzīvo konservu fabrikas saimnieka namā? – viņa jautāja.

– Jā, – Čundo apliecināja.

– To māju vajag nosvilināt.

Piegājis pie dzīvokļa, viņš ieraudzīja durvis pusvirus. Istabā grozījās tas pats vecis, kurš bija viņu pratinājis. Rokās tas turēja Nike sporta kurpju pāri.

– Kas, pie velna, jums staigā pa jumtu? – viņš vaicāja.

– Suņi, – Čundo paskaidroja.

– Netīri dzīvnieki. Tu zināji, ka Phenjanā suņi ir aizliegti? Tādai kārtībai jābūt visur. Turklāt es daudz labprātāk izvēlos cūkgaļu. – Viņš pacēla sporta kurpes augstāk. – Kas tās tādas?

– Kaut kādas amerikāņu kurpes, – Čundo pavēstīja. – Vienu vakaru mēs tās atradām ieķērušās tīklos.

– Nevar būt! Kam tās domātas?

Grūti noticēt, ka pratinātājs no Phenjanas nekad nav redzējis labus sporta apavus. Tomēr Čundo paskaidroja:

– Manuprāt, tās uzvelk vingrojot.

– Es par to esmu dzirdējis, – vecais vīrs noteica. – Amerikāņiem patīkot bezjēdzīgi nopūlēties prieka pēc. – Viņš norādīja uz radio. – Un kas tas tāds būtu? – viņš taujāja.

– Tas ir saistībā ar darbu, – Čundo teica. – Es to laboju.

– Ieslēdz.

– Tas vēl nav salikts kopā. – Čundo norādīja uz bļodu ar detaļām. – Pat ja būtu, man nav antenas.

Vecais vīrs atlika apavus vietā un piegāja pie loga. Augstu uzlēkusī saule vēl turpināja kāpt debesīs, un tās stari, krītot tādā leņķī, pat šo dziļo jūru iekrāsoja gaiši zilā krāsā.

– Paraugies tik! – viņš izsaucās. – Nevar vien nopriecāties!

– Diezgan jauka aina, – Čundo piekrita.

– Ja apsēstos tai piestātnē un iemestu makšķeri, vai var cerēt uz kādu lomu? – vecais jautāja.

Īstās zivju vietas gan atradās vairāk uz dienvidu pusi, kur konservu fabrikas caurules izmeta jūrā zivju atkritumus, tomēr Čundo atbildēja: – Jā, domāju, ka var.

– Un uz ziemeļu pusi, Vonsanā… tur esot pludmales, vai ne? – ciemiņš tincināja.

– Nekad neesmu tur bijis, – Čundo atzinās. – Bet no kuģa varēja redzēt smilšaino krastu.

– Lūdzu! Re, ko es tev atnesu, – večuks teica un pasniedza Čundo tumši sarkanu samta kārbiņu. – Tā ir tava medaļa par varonību. Es to piespraustu tev pats, taču nojaušu, ka tu neesi no tiem, kas labprāt dižojas ar medaļām. Tas man tevī patīk.

Čundo nevēra kārbiņu vaļā.

Vecais pratinātājs atkal paskatījās pa logu.

– Lai šai pasaulē izdzīvotu, daudzreiz jābūt gļēvulim un vismaz vienreiz varonim. – Tad viņš iesmējās. – Vismaz tā man reiz pavēstīja viens puisis, kamēr es viņam dauzīju mūli.

– Es tikai gribu atgriezties uz kuģa, – Čundo teica.

Vecais uzmanīgi paraudzījās uz Čundo.

– Tā rādās, ka tavs krekls sālsūdenī ir sarāvies, – viņš sacīja un pavilka augšup piedurkni, lai aplūkotu rētas. Tās bija apsārtušas un suloja. – Čundo atsvabināja roku. – Rāmāk, brašuli. Zvejot vēl tev sanāks gana daudz. Vispirms jāpārmāca tie amerikāņi. Viņiem arī ir jādabū sava tiesa. Esmu dzirdējis, ka tiek īstenots kāds plāns. Tikmēr tev jāatgūst pieklājīgs skats. Pagaidām varētu nodomāt, ka haizivis tevi pievārējušas.

– Šī ir kaut kāda pārbaude, vai ne?

Pratinātājs pasmaidīja. – Ko tu gribi sacīt?

– Šie muļķīgie jautājumi par Vonsanu… visi taču zina, ka tur neviens nepavada savus pensijas gadus. Visi zina, ka tur mūsu armijas vadība atpūšas atvaļinājumā. Kādēļ jūs skaidri nepasakāt, ko vēlaties no manis?

Pār vecā pratinātāja seju pārslīdēja nedrošības ēna. Brīdi viņš pētoši lūkojās uz Čundo, tad atplauka smaidā.

– Paga, kurš tad tiek tirdīts? Tu vai es? – viņš izmeta un iesmējās. – Ja runājam nopietni, no likuma viedokļa mēs abi esam varoņi. Mēs abi esam vienā un tai pašā komandā. Mūsu misija ir sadot sukas amerikāņiem, kuri ar tevi tā izrīkojās. Tomēr pirmām kārtām es gribu noskaidrot, vai kapteinim ir zobs uz tevi. Mēs nevaram atļauties nekādus pārsteigumus.

– Kapteinim zobs uz mani? – Čundo pārvaicāja. – Nekad un nekāds.

Viņš paraudzījās ārā pa logu. Puse flotes jau bija devusies ceļā, bet “Čunmas” tīkli bija izklāti piestātnē un gaidīja lāpīšanu.

– Labi, tad aizmirstam par to. Ja tu apgalvo, ka neesi nekādi aizvainojis kapteini, es tev ticu.

– Kapteinis man ir kā tuvinieks, – Čundo uzstāja. – Ja jums ir par viņu kaut kas sakāms, lūdzu, klājiet vaļā.

– Nekā īpaša. Tikai kapteinis pienāca un pajautāja, vai nevarot tevi pārcelt uz citu kuģi.

Neticības pilns, Čundo vērās vecajā vīrā.

– Kapteinim varoņi esot līdz kaklam, viņam neesot atlicis pārāk daudz laika, viņš gribot tikai darīt savu darbu. Zvejot. Es gan tavā vietā pārāk neņemtu galvā. Kapteinis ir spējīgs vīrs, rūdīts un izturīgs, taču, gadiem krājoties, cilvēks vairs neprot tik labi pielāgoties apstākļiem. Esmu to daudzreiz pieredzējis.

Čundo apsēdās.

– Tas ir viņa sievas dēļ, – viņš prātoja. – Cita iemesla nevar būt. To jūsējie viņam nodarīja… atņēma sievu un atdeva citam.

– Šaubos, vai tā notika. Es gan sīkāk par šo gadījumu nezinu, bet viņa bija veca, vai ne? Aizstājējvīri reti pieprasa vecas sievietes. Kapteinis nonāca cietumā, un sieva viņu pameta. Diezgan ticams skaidrojums. Kā saka Mīļotais Vadonis: “Vienkāršākā atbilde bieži ir pareizā.”

– Un otrā palīga sieva? Vai ar šo lietu strādājat jūs?

– Glīta meiča. Tālu tiks. Par viņu tu galvu nelauzi. Viņa vairs nedzīvos mājā zem suņiem, par to esi drošs.

– Kas viņu sagaida?

– Cik zinu, kāds cietuma uzraugs Sinpho ir ticama kandidatūra. Vēl Čhonvanā ir kāds pensionēts partijas darbinieks, kurš skaļi piesaka tiesības uz viņu.

– Es biju sapratis, ka šādas meitenes sūta uz Phenjanu.

Vecais vīrs pielieca galvu un beidzot atzina:

– Viņa nav jaunava. Piedevām viņai jau ir divdesmit gadu un pašai sava galva uz pleciem. Vairums meiteņu, kuras nonāk Phenjanā, ir septiņpadsmit gadu vecas. Tādas māk tikai paklausīt. Bet kāda tev daļa? Tu taču negribēsi viņu sev, vai ne?

– Nē, – Čundo atteica. – Nemaz ne.

– Jo tas it nemaz nav varoņa cienīgi. Ja gribi meiču, mēs tev sagādāsim. Bet kritušā biedra sieva… tas nav pieļaujams.

– Es neteicu, ka to gribu, – Čundo sacīja. – Bet es esmu varonis. Man ir tiesības.

– Privilēģijas, – vecais vīrs izlaboja. – Tev ir dažas privilēģijas.

Visu dienu viņš laboja radioaparātu. Uz palodzes bija gana labs apgaismojums. Te viņš izmantoja vada saplacināto galu par skrūvgriezi un ar sveces liesmu kausēja lodalvas smalkos stienīšus. Te viņš varēja arī paturēt acīs ostu un novērot kapteini staigājam šurpu turpu pa piestātni.

Ap mijkrēsli viņa pārradās mājās – starojoša, lieliskā garastāvoklī.

– Redzu, ka daļēji jau esi atlabis, – viņa secināja.

– Zivju uz auklām vairs nav, un es nevarēju nogulēt. Tās man bija kā zīdainim mantiņa.

– Tas nu gan būtu iespaidīgi, ja es ierastos Phenjanā ar zivīm pilnu koferi, – viņa noteica un atglauda matus, lai parādītu jaunos auskarus no plānām zelta skaidiņām. – Nav slikta maiņa, vai ne? Būs jāatsprauž mati, lai visi var redzēt. – Viņa piegāja pie radio. – Vai tas darbojas?

– Jā, – Čundo atteica. – Jā, es esmu piemontējis antenu. Tomēr mums tā būtu jāuzstāda uz jumta, iekams pārtrūkst elektrības padeve.

Sieviete paķēra Nike kurpju pāri.

– Labi, bet pirms tam man jāpaveic kāds darbs, – viņa sacīja.

Abi uzmanīgi nokāpa lejā uz sesto stāvu un pagāja garām dažiem dzīvokļiem, kuros noritēja skaļi ģimenes skandāli, taču lielākajā daļā valdīja spocīgs klusums. Sienas greznoja krāsoti Mīļotā Vadoņa un Diženā Vadoņa saukļi līdz ar attēliem, kuros bērni no grāmatām dzied revolūcijai veltītas dziesmas un zemnieki, kas, ar paceltiem sirpjiem sastinguši bagātīgas ražas laukā, veras mūžīgās gudrības šķīstajā gaismā.

Otrā palīga sieva pieklauvēja pie durvīm, brīdi pagaidīja un iegāja dzīvoklī. Logus klāja pārtikas papīrs, un visur oda pēc cirkšņu ekzēmas – sēnīšu infekcijas, kas parasti izplatījās arī demarkācijas zonas tuneļos. Istabā plastmasas krēslā sēdēja vīrietis, vienu pārsieto kāju uzcēlis uz soliņa. Spriežot pēc pārsēju apveida, kāju pirkstu viņam vairs nebija. Mugurā viņam bija konservu fabrikas darba kombinezons, un plāksnīte pie tā vēstīja “Meistars Guns”. Ieraugot atnestos apavus, Gunam iegailējās acis. Bez vārdiem vēlējis pasniegt kurpes, viņš tās pagrozīja rokās un paostīja.

– Vai vari dabūt vēl kādu pāri? – viņš jautāja sievietei.

– Var gadīties, – viņa attrauca. Uz galda stāvēja kaste, aptuveni tik liela kā bēru tortes kārba. – Vai tā?

– Jā, – viņš sacīja, joprojām apbrīnodams Nike kurpes. Tad viņš parādīja uz kasti. – To nebija viegli sagādāt. Nākusi taisnā ceļā no dienvidiem.

Neielūkojusies kastē, sieviete iespieda to padusē.

– Ko vēlas tavs draugs? – Guns viņai vaicāja.

Čundo pārlaida skatienu istabai, aplūkoja kastes ar neparastām ķīniešu alkohola pudelēm un kastes ar vecām drēbēm, vadu mudžekli karājāmies no sienas vietā, kur jābūt piestiprinātam skaļrunim. Viņš atbildēja pats: – Man nekas nav vajadzīgs.

– Ā, bet es jautāju, ko tu vēlies, – Guns atteica, pirmo reizi pasmaidīdams. – Atļauj pasniegt tev dāvanu. Man varētu būt tev piemērota siksna.

Vīrietis elsdams pasniedzās pēc plastmasas kastes ar lietotām siksnām, kas stāvēja uz grīdas.

– Nav vērts, – Čundo atteicās.

Otrā palīga sieva atrada sev tīkamas kurpes – melnas, gandrīz jaunas. Kamēr viņa tās mērīja, Čundo apskatīja kastes ar precēm. Te bija krievu cigaretes, tablešu maisiņi ar etiķetēm rokrakstā, šķīvis ar saulesbrillēm. Kādā plauktā atradās pannu komplekts, sakrauts vienā kaudzē tā, ka rokturi vērsās katrs uz savu pusi, un tas viņam šķita teju traģiski.

Nelielajā grāmatplauktā viņš uzgāja savas angļu valodas vārdnīcas un pārlūkoja savas vecās piezīmes lapu malās, pievērsdams uzmanību tām idiomām, kuras savulaik nebija varējis izprast, piemēram, “tukšs numurs” un “bez cerību stariņa”. Parakājies dziļāk, viņš atrada bārdas ieziepējamo otu no āpša sariem – tā reiz bija piederējusi kapteinim. Čundo nevainoja otro palīgu par priekšmetu, pat personisko mantu zagšanu, taču, pagriezies un ieraudzījis otrā palīga sievu aplūkojam spogulī melnās kurpes, piepeši izjuta lielu vēlmi noskaidrot, kurš salaupīto pārdevis – sieviete vai viņas vīrs.

– Labi, – viņa noteica. – Es tās gribu.

– Tās labi izskatās, – Guns sacīja. – Japāņu ražojums. Āda. Vislabākā, zināt. Atnes vēl vienu Nike pāri, un varēsim vienoties par maiņu.

– Nē, – viņa iebilda. – Nike ir pārāk vērtīgas. Kad es dabūšu vēl vienu pāri, tad redzēsim, vai tev ir kas pretī piedāvājams.

– Kad dabūsi otru pāri, atnes man. Sarunāts.

– Sarunāts, – otrā palīga sieva atkārtoja.

– Tas labi, – viņš teica. – Ņem šīs kurpes, un tu paliec man parādā.

– Es palikšu tev parādā, – sieviete piekrita.

– Nevajag, – Čundo iejaucās. – Es nebaidos, – viņa uzstāja.

– Labi, – Guns uzrunāja sievieti. – Pienāks brīdis, kad tu varēsi noderēt, un es pie tevis ieradīšos. Tad mēs būsim norēķinājušies.

Kaste jau bija iespiesta padusē. Abi pagriezās uz promiešanu, taču tad Čundo skatienu piesaistīja kāds priekšmets uz neliela galda. Kabatas pulkstenis īsā ķēdītē. Tāds pulkstenis bija piederējis Bāreņu saimniekam, un ar tā palīdzību viņš pārvaldīja visu zēnu dzīvi no rītausmas līdz gaismas izslēgšanai, gan iznomādams zēnus septiskās cisternas tīrīšanai, gan nosūtīdams viņus darbam šahtās, kur bija jānolaižas ar parastām trosēm pazemē, lai iztecinātu eļļas nogulsnētavas rezervuārus. Ik mirklis aizritēja saskaņā ar šo pulksteni. Bāreņu saimnieks nekad neteica, cik tas rāda, taču zēni iemācījās no viņa sejas izteiksmes noteikt, kas sagaida līdz brīdim, kad viņš laikrādī ieskatīsies nākamajā reizē.

– Ņem vien pulksteni, – Guns atvēlēja. – Es to dabūju no kāda večuka, kurš apgalvoja, ka visu mūžu to kārtīgi kopis.

Čundo nolika pulksteni atpakaļ uz galda. Kad aiz abiem aizvērās dzīvokļa durvis, viņš sacīja sievietei: – Kas viņam gadījās?

– Pagājušajā gadā viņš savainoja pēdu. Kāds negadījums saistībā ar augstspiediena tvaika cauruli.

– Pagājušajā gadā?

– Brūce nekādi neveroties ciet. Tā stāsta brigadieris.

– Tev nevajadzēja noslēgt ar viņu tādu vienošanos, – Čundo pārmeta.

– Kad viņš ieradīsies pēc parāda, manis te vairs nebūs, – viņa atbildēja.

Čundo paskatījās uz otrā palīga sievu. Tajā brīdī viņam bija šīs sievietes no sirds žēl. Viņš iedomājās vīriešus, Sinpho cietuma uzraugu un veco partijas priekšnieku, kuri krustoja šķēpus par šo sievieti; vīriešus, kur posa savas mājas, gaidīdami viņas ierašanos. Vai abiem ir parādīta viņas fotogrāfija, īsumā pavēstīts viņas dzīvesstāsts? Varbūt šie cilvēki vien dzirdējuši no skaļruņiem traģiskās ziņas par to, ka haizivis aprijušas varoni, kuru apraud skaista, jauna sieviete?

Uzkāpuši pa vītņu kāpnēm uz jumta un atstūmuši metāla durvis, abi nonāca tumsā zem zvaigznēm. Pieaugušie suņi klīda brīvi un izturējās tramīgi, ziņkāri uzlūkodami ciemiņus. Jumta vidū bija izbūvēts šķūnītis ar smalku režģu sienām, lai nepielaistu kukaiņus pie suņu gaļas, kas, ierīvēta ar rupjo sāli un sasmalcinātiem zaļajiem pipariem, karājās un žāvējās okeāna gaisā.

– Cik šeit ir skaisti! – Čundo iesaucās.

– Dažkārt es uzkāpju te gremdēties domās, – viņa atzina. Abi vērās tālumā ūdens plašumā. – Kāda ir sajūta atrasties tur, jūrā?

– Tiklīdz krasts pazūd skatienam, tu vari būt jebkas, nācis no jebkuras vietas, – Čundo teica. – Kā cilvēks bez pagātnes. Tur viss notiek spontāni; ikviens ūdens uzbangojums, ikviens putns, kurš uzrodas it kā no zila gaisa. Ēterā cilvēki sarunā neiedomājamas lietas. Šeit nekas nav spontāns.

– Nevaru vien sagaidīt, kad tu ieslēgsi to radio, – viņa atzina. – Vai tu varēsi uztvert popmūzikas stacijas no Seulas?

– Tas nav tāda veida radio, – Čundo atteica un iesprauda antenu kucēnu nožogojuma jumta tīklā. Šuneļi izbīlī pajuka uz visām pusēm.

– Nesaprotu.

Čundo pārmeta kabeli pāri dzegai, lai vēlāk varētu to satvert no loga. – Šis radio neuztver. Tas tikai raida, – viņš paskaidroja.

– Tad kāda no tā jēga?

– Mums jānosūta kāda ziņa.

Atgriezies dzīvoklī, Čundo veikliem pirkstiem pievienoja antenas kabeli un mazu mikrofonu.

– Man rādījās sapnis, – viņš stāstīja sievietei. – Es saprotu, ka tas izklausās bezjēdzīgi, bet sapnī tavam vīram bija uztvērējs. Viņš sēdēja uz plosta, kas aizpeld mirguļojošā ūdens klajā, spožā kā tūkstoš spoguļu.

– Skaidrs, – viņa novilka.

Čundo ieslēdza radioraidītāju, un abi vērās jaudas mērītāja gaismiņā, dzeltenā kā nātrija liesma. Noregulējis uz sešdesmit trīs megahercu frekvenci, viņš nospieda slēgiekārtas sviru.

– Trešais palīgs otrajam palīgam, trešais palīgs otrajam palīgam. Beidzu! – Čundo atkārtoja, labi zinādams, ka ne otrais palīgs var atbildēt, ne viņš var atbildi sadzirdēt. Visbeidzot viņš uzsauca: – Mans draugs, es zinu, ka tu esi tuvumā! Tu nedrīksti ļauties izmisumam.

Protams, Čundo varēja pamācīt, kā atpīt vara kabeli no akumulatora pievada un pievienot kabeli abiem poliem, lai tie uzkarstu un otrais palīgs varētu aizkūpināt cigareti. Čundo varēja ierādīt otrajam palīgam, kā uzmeistarot kompasu no magnēta radioiekārtas spolē, vai arī – kā no kondensatoru folijas izveidot signalizēšanas spoguli.

Taču, lai izdzīvotu, otrajam palīgam visvairāk bija nepieciešama spēja izturēt vientulību un pārciest nezināmo – un Čundo šajā ziņā bija zināma prakse.

– Guli dienas laikā, – Čundo mācīja. – Naktī pie tevis atnāks skaidrākas domas. Mēs esam kopā aplūkojuši zvaigznes. Nosaki to stāvokli ik nakti. Ja tās ir pareizajās vietās, tev sokas labi. Iztēli liec lietā, vienīgi spriezdams par nākotni, nevis par tagadni vai pagātni. Nemēģini iztēloties cilvēku sejas. Jauzdams, ka tās nesaskati skaidri, tu kritīsi izmisumā. Ja tevi apciemo ļaudis no tālienes, neuztver tos par spokiem. Izturies pret tiem kā pret tuviniekiem, uzdod jautājumus, esi viesmīlīgs. Tev ir nepieciešams mērķis, – Čundo klāstīja otrajam palīgam. – Kapteiņa mērķis bija nogādāt mūs mājās neskartus. Tavs mērķis būs saglabāt spēkus, lai vari izglābt meiteni, kas airē tumsā. Viņai draud briesmas un ir nepieciešama palīdzība. Tu esi vienīgais tai apkārtnē, kurš var doties viņai talkā. Naktī pārlūko apvārsni, mēģini saskatīt uguntiņas, signālraķetes. Izglāb viņu. Manis dēļ. Piedod, ka tevi pievīlu, – Čundo atzina. – Mans pienākums bija tevi uzraudzīt. Man pienācās tevi glābt, bet es cietu neveiksmi. Īstais varonis esi tu. Kad ieradās amerikāņi, tu mūs visus izglābi. Kad mēs tev bijām vajadzīgi, mēs tevi neatbalstījām. Kādudien es to kaut kā vērsīšu par labu.

Čundo beidza pārraidi, un jaudas mērītāja adatiņa nogūlās uz sāniem.

Otrā palīga sieva vērās viņā. – Tas gan laikam bijis viens bēdīgs sapnis. Nevaru iedomāties, vai kāds varētu nosūtīt otram vēl skumjāku vēstījumu. – Par atbildi Čundo tikai palocīja galvu, un viņa ievaicājās: – Kas ir meitene, kura airē tumsā?

– Es nezinu, – Čundo atteica. – Viņa tikai rādījās man sapnī. – Pasniedzis jaunajai sievietei mikrofonu, viņš teica: – Es domāju, ka tev vajadzētu bilst viņam dažus vārdus.

Viņa vilcinājās ņemt mikrofonu.

– Tas bija tavs sapnis, nevis mans. Ko lai vīram saku? – viņa jautāja. – Ko lai es viņam stāstu?

– Ko tu vīram stāstītu, ja zinātu, ka nekad viņu vairs neredzēsi? – Čundo atvaicāja. – Tev arī nekas nav jāsaka. Viņš man atzinās, ka dievina tavu dziedāšanu.

Čundo nometās uz ceļiem, pagriezās un novēlās uz salmu maisa. Atgūlies uz muguras, viņš vairākas reizes dziļi ievilka elpu. Pūlēdamies novilkt kreklu, viņš apjauta, ka nav spējīgs to paveikt.

– Neklausies, – viņa lūdza.

Vīrietis aizspieda ar pirkstiem ausis – viņu pārņēma tā pati nošķirtības izjūta, kāda rodas, uzliekot austiņas, – un vēroja sievietes lūpu kustības. Īsu brīdi sieviete runāja, lūkodamās ārā pa logu. Tad Čundo saprata, ka viņa dzied. Nolaidis rokas, viņš ieklausījās. Otrā palīga sieva dziedāja bērnu šūpuļdziesmu.

Viņas balss bija vienkārša un tīra. “Visiem no bērnības palikušas atmiņā šūpuļdziesmas, bet – kā es zinu šo?” Čundo prātoja. “Vai kāds man to dziedājis laikos, kurus es neatceros?”

Pabeigusi dziedāt, sieviete izslēdza radioraidītāju. Drīz izdzisīs gaismas, tāpēc viņa aizdedza sveci un pienāca pie Čundo. Skatienā bija parādījies kaut kas agrāk neredzēts.

– Tas man bija nepieciešams, – viņa atzina. – Es pat nezināju, ka tas man ir nepieciešams. – Viņa dziļi ieelpoja. – Man ir tāda sajūta, it kā no pleciem būtu novelts smagums.

– Tu skaisti dziedāji, – Čundo paslavēja. – Es atceros šo šūpuļdziesmu.

– Protams, ka tu to zini, – sieviete attrauca. – To zina visi. – Viņa novietoja plaukstu uz kastes. – Es to nēsāju līdzi, un tu pat ne reizi neesi pavaicājis, kas tajā glabājas.

– Tad parādi, – viņš lūdza.

– Aizver acis! – viņa pavēlēja.

Čundo paklausīja. Iesākumā nošņirkstēja viņas fabrikas kombinezona rāvējslēdzējs, un pēc tam viņš klausījās – tika atvērta kārba, atskanēja stīva atlasa švīksti, sievietei iekāpjot apģērba gabalā un velkot to augšup. Viņa klusi sakārtoja tērpu un tad gandrīz bez skaņas iebāza rokas piedurknēs.

– Tagad tu drīksti atvērt acis, – sieviete atļāva, bet viņam to negribējās.

Puspievērtiem plakstiem viņš bija vērojis ilgos acumirkļos pazibam sievietes ādu – viņa jutās ērti, apzinoties, ka neviens viņu nenovēro. Viņa Čundo pilnībā uzticējās, un viņš vēlējās tikai vienu – lai tas nebeidzas.

Sieviete atkal notupās uz ceļiem viņam līdzās. Beidzot atvēris acis, Čundo ieraudzīja viņu vizuļojošā dzeltenā kleitā.

– Tādas nēsā Rietumos, – viņa stāstīja.

– Tu esi skaista, – Čundo sacīja.

– Vilksim nost to kreklu.

Viņa apsēdās jāteniski gulošajam vīrietim virsū, un kleitas mala krita pāri viņa viduklim. Aiz rokām viņa uzvilka vīrieti pussēdus, satvēra kreklu un ļāva viņam atkal noslīgt uz muguras. Krekls palika viņai rokās.

– Es pat redzu tavus auskarus, – viņš teica.

– Varbūt man tomēr nevajadzēs nogriezt matus īsākus.

Viņš lūkojās sievietē. Melnajos matos atmirdzēja kleitas dzeltenais spīdums.

Otrā palīga sieva gribēja zināt, kāpēc viņš nekad nav apprecējies.

– Zems sonbuns.8

– Ak tā? – viņa novilka. – Vai tavi vecāki tika atmaskoti?

– Nē, – Čundo atbildēja. – Mani uzskata par bāreni.

– Jā, ar to pietiek, – viņa atteica un saminstinājās. – Piedod. Man nevajadzēja izteikties tik nelāgi.

“Bet… ko gan citu varēja atbildēt?” Viņš paraustīja plecus.

– Tu minēji, ka mana vīra nolūks ir izglābt meiteni, kas airē tavos sapņos, – otrā palīga sieva atgādināja.

– Es to viņam piekodināju, lai viņš saglabātu sevī spēku un mērķtiecību, – Čundo paskaidroja. – Galvenais uzdevums vienmēr ir palikt dzīvam.

– Bet mans vīrs nav dzīvs, vai ne? Tu taču man to pateiktu, ja?

– Jā, es tev pateiktu, – Čundo atzina. – Tomēr viņa nav starp dzīvajiem.

Viņa ieskatījās vīrietim acīs.

– Vai visi varēja dzirdēt manis dziedāto šūpuļdziesmu?

– Visi, kas klausījās ēterā Austrumu jūrā.

– Un Phenjanā? Vai tur arī dzirdēja?

– Nē, – Čundo attrauca. – Phenjana ir pārāk tālu, un pa vidu ir kalni. Signāls tālāk aizsniedzas pāri jūrai.

– Bet visi, kas klausījās ēterā… – viņa atkārtoja.

– Kuģi, navigācijas stacijas, kara flote. To dzirdēja visi. Un es esmu pārliecināts, ka viņš arī tevi dzirdēja.

– Tai tavā sapnī?

– Manā sapnī, jā, – Čundo apstiprināja. – Sapnī, kurā viņš aizpeld prom, spožu gaismiņu ieskauts, un klausās uztvērēju. Tas ir tikpat īsts kā sapnis, kurā haizivis uznirst no melnās dzelmes un manā rokā iecērtas zobi. Zinot, ka viens ir īstenība un otrs ir sapnis, man tomēr visu laiku piemirstas, kurš īsti ir kurš. Abi šķiet tik reāli. Es vairs nevaru tos atšķirt. Es nezinu, kurš tas ir.

– Izvēlies skaistāko, ar spožajām gaismiņām, to, kurā viņš mūs sadzird, – sieviete lūdza. – Tas ir īstais. Nevis tas baisais, ar haizivīm.

– Vai tad nav baisāk atrasties vienam pašam uz ūdens, pilnīgi nošķirtam no visiem, gan draugiem, gan tuviniekiem, un dreifēt bez noteikta kursa? Un vienīgais mierinājums ir radiouztvērējs?

Viņa noglaudīja Čundo vaigu.

– Tas ir tavs stāsts, – viņa secināja. – Tu stāsti man savu dzīvi, vai ne? – Čundo cieši lūkojās sievietē. – Ak, nabaga zēn! – viņa mierināja. – Nabaga puisēn! Bet tā tam nav jābūt. Izkāp krastā, un viss var būt citādi. Tev nevajag radio, es tepat vien esmu. Tev nav jāizvēlas vientulība.

Pieliekusies tuvāk, sieviete maigi noskūpstīja viņu uz pieres un uz katra vaiga. Tad atliecās taisni un nolūkojās gulošajā, noglāstīja viņa plaukstu. Vēlreiz liecoties tuvāk, it kā grasoties dāvāt vēl vienu skūpstu, sieviete piepeši sastinga un uzlūkoja viņa krūtis.