Читать книгу Supergovs fantāziņi - Arvīds Deģis - Страница 3

Pauls pagrāba rotaļu mobilo, kurā vispār nebija akumulatora, un piezvanīja uz Desmitajām debesīm, lai pa tiešo numuru 114455 sazinātos ar Bungu. Labākais draugs nebija zemes virsū rādījies veselu pusotru dienu, tādēļ zēns mazliet raizējās, kas gan rotaļbiedram varētu būt lēcies. Meklētais neatsaucās uzreiz, jo šķidrā kristāla lodē aplūkoja Paula nākotnes neskaidrās aprises. Šefība pār talantīgo puiku nebija viegla nasta. Jo cepti paradīzes cukurābolīši pat eņģeļiem paši mutē neskrien.

Pirms nostāties drauga priekšā, Bungs kā korķis izslīdēja cauri neredzamās pasaules spirālveidīgajiem slāņiem. Vecišķais un sagumušais kungs neizskatījās pēc spēka mitriķa, drīzāk pēc noskumuša klauna no nodegušas cirka telts. Tomēr Paula neviltotais prieks uzmundrināja atnācēju tiktāl, ka viņš atkal bija gatavs delverībām kopā ar pieskatāmo.

– Vai tev mājās ir cukurgraudi? – Bungs vaicāja.

Puika piestūma krēslu pie virtuves skapīša un, pirkstgalos pastiepies, izrakņāja visus mammas krājumus.

– Tepat ir! – viņš sauca. – Cik tu apēdīsi?

– Tak liecies mierā – man no cukura sāp zobi. Saber tos kabatās un laižam! Es tevi ar kādu iepazīstināšu, – atgaiņājās Bungs.

Divreiz nebija jāsaka.

– Juhū! Piedzīvojumi! – Pauls palēcās gaisā un sasita papēžus.

Iesviedis mutē cukurgraudu, viņš aši uzrāpās pičpaunā Bungam, kurš balkona margas izmantoja kā atspēriena platformu, lai spēcīgiem spārnu vēzieniem taisnā virzienā dotos uz Milzkalna margrietiņu pļavu.

Tobrīd Svētaļa šķita rāma, melanholiski pastaigājās pa pļavu puķainā priekšautā un zelēja margrietiņu kātus, it kā vēlēdamās zīlēt: mīl vai nemīl viņu Radītājs. Kā zināms, margrietiņa iestājas par savu mīlestību līdz pēdējai ziedlapiņai…

Bungs pastiepa roku ar cukurgraudu uz brūnaļas pusi un klusām dungoja:

– Neskumsti, neskumsti, neskumsti govs; ja tu skumsi, kas tad pienu dos?

Taču zēna prāts nesās uz āzēšanos. Viņš pielavījās no aizmugures un iekliedzās: – Uf!

Svētaļa, jau kāri izstiepusi tūtītē savilktās lūpas uz cukurgrauda pusi, sarāvās kā dzelta un noskurinājās, notašķot Bungu no galvas līdz kājām ar lipīgu siekalu kārtu. Vainīgais sāka skaļi ķiķināt, kamēr gandrīz aizrijās ar pusnograuzto cukura gabalu:

– Kad es ķiķinu, man sanāk smiekli.

Vecākais draugs gribēja palabot: – Vai tad nav tā: kad ir smieklīgi, mēs neviļus sākam ķiķināt?

– Tas, ko tu tikko teici, ir smieklīgi… Baigais triks – es pielavījos un nobiedēju govi, jo mani neieraudzīja, pirms es iekliedzos, – lepojās Keda.

– Tad jau tu proti izlikties par neredzamo puisēnu. Tikai – ja neesi pa vējam, – vēsi noteica sargeņģelis.

Pauls uzmeta lūpu. Kā vienmēr, kad kāds neuzskatīja viņa izdomātos jokus par tik smieklīgiem, kā pašam likās, un vēl atļāvās par tiem ko aizrādīt.

– Kad tu mani kaitini, es sakreņķējos!

– Kā es tevi kaitinu? – rāmi pārjautāja eņģelis.

– Tad, kad runā pretī.

Bungs atcerējās nesen noklausītu puikas mammas vēlēšanos bērnu apklusināt, ar pulti ieslēdzot režīmu “Mute”. – Lai turpina pļāpāt bez mitas, bet bez skaņas. Uz to kāds Paula tēvocis bija atteicis, ka šim nolūkam tak esot izgudrota līmlente…

Draugu viņš ar šo priekšlikumu nesarūgtināja.

Tikmēr Svētaļa bija atguvusies no izbīļa un ziņkārīgi apostīja abus, ar mēli asu kā smilšpapīrs laizot vaigus, kas smaržoja pēc sviedriem un cukura.

– Ja es uzvedīšos pavisam klusu, varbūt šī govs mani neiešļakstinās bērnu cietumā, – viebās Keda, ar rokām grūzdams miklo purnu prom no sejas.

– Kur atrodas bērnu cietums? – prasīja Bungs.

– Tur, kur mūs ieliek stāvēt kaktā, – sēri novilka pūcīgais zēns.

– Tur jau tas āķis, ka tu pat uz brīdi nemāki turēt mēli aiz zobiem, – piebilda sargeņģelis.

Pauls bija tik ļoti sakaitināts par šo taisnīgo aizrādījumu, ka pietvīka gluži sarkans. Vairāk nekā redīss. Gandrīz kā biete. Un nolēma uzdot likteņa brālim mīklu: – Ja jau tu esi tik gudrs, tad pasaki, kas tas ir: divi lūriķi, divi dūriķi, četri zemes stampātāji un viens karoga turētājs?

– Nezinu, – pēc neilga pārdomu brīža noplātīja rokas Bungs, kam no piepūles pat saspringa krūšu muskuļi, un sāka tricināties spārni.

– Govs! – uzvaroši paziņoja Keda.

Sargeņģelis nepalika jautājumu parādā: – Bet kas tas ir:

ritens, ritens, būkš pie zemes?

– Man to vecmamma nemācīja, – žēli atzina Pauls.

– Tev vēl daudz jāapgūst – tas ir suns, kas dodas gulēt, – paskaidroja pieaugušais.

Svētaļa, saozdama Bunga kabatā cukurgraudus, kļuva pavisam nepacietīga, un nu jau meta lielus apļus, gaidīdama sarunas beigas.

Eņģelis iepazīstināja pieskatāmo ar brūnaļu, pastāstīja par piena upēm un pakaļdzīšanos ar govi–bruņumašīnu sliktajiem pelēkajiem, mīdot tos ar cietajiem nagiem un zvetējot ar asti kā tādus knišļus. Tas Paulam šķita ļoti aizraujoši. Pēkšņi Bungam iešāvās prātā ģeniāla ideja – Svētaļa jāpārvērš Supergovī, tad viņas slava mirdzēs tālu pāri ganībām un tīrumiem. Nedaudz pieprotot arī burvju mākslu, viņš no tukša gaisa uzbūra baranku virteni un vilināja ar to neseno palīdzi. Kārumniece kļuva manāmi ieinteresēta. Jo augstāk cēlās virtene, jo vertikālāk uz pakaļkājām saslējās Svētaļa, lai to aizsniegtu. Kad viņa jau it droši stampājās uz divām kājām, dresētājs sarežģīja uzdevumu: pacēlās trīs metrus virs zemes un lieliem soļiem devās uz Milzkalna aso krauju. Govs, cenzdamās dabūt smaržojošās barankas, lumpačoja nopakaļ, palēkdamās un smagi piezemēdamās atkal un atkal.

Netālu no pakalna virsotnes Bungs uzbūra arī saldējuma kasti, pavēra to un pacienāja nākamo Supergovi ar prāvu porciju debesu saldējuma. Pārāk lielu pat viņas kuņģa tilpumam: tas piepildīja vēderu, rīkli, muti un kusdams tecēja pār apakšlūpu. Saldējumam bija brīnumaina iedarbība! Govs it kā pazaudēja savu nepilno tonnu svara un nu svēra apmēram tik, cik margrietiņu buķete. Bungs uzsēja Svētaļai uz muguras sarkanu plīvojošu apmetni.

– Kam tad tas vajadzīgs? – brīnījās Pauls, apstulbis vērojot drauga izdarības.

– Dari, kā tev likšu! Še baranku virtene, pamet to gaisā – tieši virs kraujas!

Puika nolauza vienu baranku un sāka to zibenīgi notiesāt. Pārējās pameta gaisā, cik ļāva rokas muskuļu spēks, iegriezdams tās sāniski kā bumerangu. Supergovs, iekārodama baranku balvu, rāvās uz priekšu neparastā, debesu saldējuma piešķirtā veiklībā un kā deltaplanieriste nolēca no kraujas. Pauls aiz bažām par govs dzīvību aizsedza acis ar plaukstām. Taču Svētaļa, plati iepletusi kājas un ar asti stūrēdama, planēja izplatījumā, svētlaimīgi žļembādama baranku virteni, bet sarkanais apmetnis plīvoja gaisa straumēs kā degoša lāpa. Aplidojusi krietnu loku, viņa cēli un majestātiski nolaidās lejā, blakus sajūsmā spiedzošajam zēnam. Joprojām balansēdama uz pakaļkājām, eleganti (kā dzimusi dāma) pasniedza Bungam labo priekškāju. Sargeņģelis to sirsnīgi pakratīja, noslēgdams savienību mūža garumā.

– Kas te notika? – beidzot pār lūpām izdabūja apjukušais Keda.

Brīnumdaris sīkākos paskaidrojumos neielaidās, vien piemetināja: – Necenties zināt visu, lai nekļūtu visu nezinošs.

Supergovs dzidri skandināja savu kaklā piekārto zvaniņu, apmierināti gozēdamās jauniegūtajā slavā. Bungs pārrāva kakla siksniņu un satvēra zvaniņu saujā. Tad, cieši raudzīdamies govij acīs, teica:

– Turpmāk, ja paskandināšu šo zvaniņu, tu zināsi, ka mums ir nepatikšanas, un uzreiz trauksies šurp, lai glābtu. Viens vērtīgs draugs labāks par daudziem nevērtīgiem. Saprati? Par to es tevi regulāri cienāšu ar debesu saldējumu un neskopošos.

Supergovs piekrītoši pamāja ar galvu un nobučoja Bungu uz deguna. Viņai trūka vārdu, ko bilst aiz milzu pateicības.