Отрывок из книги
Sofija centās apvaldīt dusmas, bet tas nebija viegli. Viņa juta tās virzāmies augšup no kuņģa kā žulti.
Viņa sēdēja pie savas vecās automašīnas stūres un atradās aptuveni divdesmit jūdžu attālumā no Edilīnas Virdžīnijas pavalstī. Apkārt pavērās skaists skats: ceļu ieskāva koki, un rietošās saules stari rotaļājās to lapās. Sofija par Edilīnu uzzināja no savas augstskolas laiku istabiņas biedrenes Kimas Oldridžas. Kopā ar trešo istabiņas iedzīvotāju Džeku Sofija uzjautrinājās par Kimas sniegto mazpilsētiņas aprakstu. Viņa apgalvoja, ka pilsētiņa esot kā paradīzes un vēl vienas paradīzes apvienojums.
.....
Viņa vēlreiz mēģināja iedarbināt mašīnu, tomēr nekas nenotika, tāpēc viņa aizslēdza durvis un devās lielceļa virzienā. Koku mestā ēna bija tā sabiezējusi, ka bija gandrīz pavisam tumšs. Lapas iekustināja vēja brāzma, un Sofija savilka jaku ciešāk. Izdzirdējusi pa ceļu tuvojamies automašīnu, viņa instinktīvi atkāpās ēnā un nogaidīja, līdz tā pabrauc garām. Prātā rosījās atmiņas par visiem šausmu stāstiem, kuros bija iesaistīti vientuļi ceļotāji un sērijveida slepkavas, kas uzņēma tos savās automašīnās. Kad automašīna aizbrauca, Sofija turpināja ceļu un pārmeta sev par muļķīgām iedomām. Pēc Kimas teiktā, Edilīna bija drošākā vieta uz pasaules. Tur nenotika nekas slikts, izņemot dažas lielu apmēru zādzības pēdējo gadu laikā, par kurām Sofija izlasīja internetā, bet viņa nolēma par tām nedomāt.
Garām pabrauca vēl divas mašīnas, un abas reizes Sofija nogaidīja koku pavēnī.
.....
