Отрывок из книги
Eliksas asaru plūdi neapsīka, un Izija cītīgi apgādāja draudzeni ar saldumiem. Līdz šim cietēja bija pieveikusi divus virtuļus, šokolādes tāfelīti ar sešdesmit procentu kakao satura, lielo Toblerone batoniņu un KitKat plāksnīti. Ja tā turpināsies, Eliksa ķersies pie šokolādes cepumiem, un tad Izija nenoturējusies piebiedrosies viņai, pieņemsies svarā par desmit mārciņām un nespēs iespīlēties savā kāzu kleitā. “Vai tiešām draudzības vārdā vajadzēs nest šādu upuri?”
Abas jaunās sievietes atradās uz ātrgaitas prāmja, kas kursēja no Haienisas uz Nantaketu, un sēdēja pie galdiņa līdzās uzkodu bāram. Rokas stiepiena attālumā no visdažādākajiem gardumiem, kas dara resnu.
.....
Eliksa mīlēja kā vienu, tā otru pasauli. Viņai patika sēdēt pikapa aizmugurē un kopā ar tēva komandu notiesāt sviestmaizes, bet patika arī uzposties dizaineru darinātos tērpos un izklaidēties pasaules populārāko literātu sabiedrībā. – Nav nekādas atšķirības – visi ir strādnieki, visi pelna sev maizi, vai nu darbojas ar āmuru vai sešzilbju vārdiem, – Eliksa mēdza sacīt.
Ievērojamus panākumus guvušo vecāku meita izauga talantīga un godkārīga. Viņai piemita gan no tēva mantotā mīlestība uz arhitektūru, gan arī mātes pārliecība, ka virsotne ir vienīgā vieta, kur vērts atrasties.
.....
