Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi - Dzintra Regina Jansone - Страница 44

Es negribu aiziet melnajā naktī

Šausmas pārņem manu kaistošo galvu

Domas sāk plesties, tām mājas par šauru

tās ieņemt sāk visuma formu

tūlīt, tūlīt tās pārplēsīs pušu

Pasauli visu. Vai – mani.

Mums nekas šajā dzīvē nepieder.

Mums šajā dzīvē pieder viss…

Viss tas, kas vien atvēlēts – laiks.

Laiks, kurā paspēt var daudz

Laiks, kurā nevar neko

Smieties, raudāt

Darīt laimīgu kādu vai ne…

Es negribu aiziet melnajā naktī…