Читать книгу Krokodilu dzeltenās acis - Katrīna Pankola - Страница 3

Žozefīne pie virtuves galda pārskatīja rēķinus.

Oktobris. Sācies jauns mācību gads. Viņai bija izdevies tikt galā ar visu: ar mācību piederumiem, laboratorijas uzsvārčiem, portfeļiem, sporta tērpiem, ēdināšanu, apdrošināšanu, nodokļiem un dzīvokļa īri.

– Vienai pašai! – viņa nopūtās un nolika zīmuli.

Tas bija īsts varoņdarbs.

Protams, par visu varēja pateikties Filipa biroja tulkojumiem. Jūlijā un augustā Žozefīne aizrautīgi strādāja. Nedevās atvaļinājumā un palika turpat, Korbevuā dzīvoklī. Viņas vienīgā atpūta saistījās ar ziedu apliešanu uz balkona! Baltā kamēlija sagādāja daudz rūpju. Saskaņā ar vienošanos, Antuāns jūlijā paņēma meitenes pie sevis, bet augustā Irisa abas uzaicināja uz Dovilu. Augusta vidū arī Žozefīne uz nedēļu viņām pievienojās. Meitenes izskatījās lieliski. Iedegušas, atpūtušās, paaugušās. Zoē bija uzvarējusi smilšu piļu celšanas konkursā un lepojās ar balvā saņemto digitālo fotoaparātu. “Oho!” Žo noteica, “uzreiz redzams, ka tu viesojies pie bagātiem ļaudīm!” Hortenze nosodoši paskatījās uz māti. “Ak, mīļā, ir taču tik labi mazliet parunāt muļķības!” “Jā, māt, bet tu riskē aizvainot Irisu un Filipu, kuri pret mums izturas tik laipni…”

Žozefīnei nācās apsolīt, ka viņa turpmāk būs apdomīgāka un vairs neteiks visu, kas ienāks prātā. Kopā ar Filipu viņa jutās daudz brīvāk. Gluži kā kolēģe, lai gan tas būtu pārspīlēti teikts. Kādu vakaru viņi divatā sēdēja uz koka laipas, kas iesniedzās jūrā; Filips stāstīja par lietu, ko nupat bija pabeidzis, un apgalvoja, ka, tikai pateicoties viņas tulkojumam, esot visu pa īstam sapratis. Viņi iedzēra uz jaunā klienta veselību. Žozefīne jutās saviļņota.

Māja bija skaista, vienā pusē atradās jūra, bet otrā – kāpas; viņi katru vakaru rīkoja svinības, brauca makšķerēt, cepa lomu uz restēm, izgudroja jaunus kokteiļus, un meitenes vārtījās pa smiltīm, izlikdamās, ka ir noreibušas.

Žozefīne nelabprāt atgriezās Parīzē. Taču, ieraudzījusi Filipa sekretāres izrakstīto čeku, viņa aizmirsa par nožēlu. Pirmajā brīdī viņa nodomāja, ka tā ir kļūda. Viņai radās aizdomas, ka Filips ir pārmaksājis. Viņi tikās reti. Žozefīne vienmēr runāja tikai ar sekretāri. Dažreiz Filips atstāja kādu zīmīti ar pateicību par paveikto darbu. Reiz pat pierakstīja: “P.S. No Tevis es neko citu nebiju gaidījis.”

Žozefīnei sāka mežonīgi dauzīties sirds. Viņa atcerējās sarunu Filipa kabinetā tovakar, kad… kad viņa bija sastrīdējusies ar māti.

Un tad Filipa palīdze, tā, kurai Žozefīne parasti nodeva darbu, pavaicāja, vai viņa spētu no angļu valodas iztulkot kādu daiļliteratūras darbu. “Jūs domājat grāmatas?” Žo pārvaicāja, iepletusi acis. “Jā, protams…” “Īstas grāmatas?” “Jā…” palīdze atteica, mazliet aizkaitināta par Žo jautājumiem. “Viens no mūsu klientiem ir izdevējs, kuram vajag ātri un labi pārtulkot Odrijas Hepbērnas biogrāfiju. Es iedomājos par jums…” “Par mani?” Žozefīne atkārtoja aizžņaugtā balsī, kas atklāja viņas lielo pārsteigumu. “Nu protams, ka par jums!” Karolīna Vibēra atkārtoja, nu jau manāmi sadusmojusies. “Ak tā… es labprāt!” Žo steidzās viņu nomierināt. “Nekādu problēmu! Kad tad darbam jābūt gatavam?”

Vibēra kundze iedeva Žozefīnei tā cilvēka telefona numuru, ar kuru viņai jāsazinās, un viss atrisinājās ļoti ātri. Divu mēnešu laikā vajadzēja pārtulkot grāmatu “Odrijas Hepbērnas dzīve” 352 lappuses sīkā drukā! Žozefīne aprēķināja: pēc diviem mēnešiem – tātad oktobra vidū.

Viņa noslaucīja sviedrus no pieres. Vēl jau bija arī citi darbi. Vajadzēja gatavoties konferencei Lionas universitātē un uzrakstīt referātu vismaz piecdesmit lappušu apjomā par šuvēju darbnīcām 12. gadsimtā. Viduslaikos sievietes strādāja tikpat daudz, cik vīrieši, taču veica citus darbus. Spriežot pēc vadmalas ražotāja rēķiniem, darbnīcā bija strādājušas divdesmit sievietes un divdesmit viens vīrietis. Sievietēm bija aizliegts veikt pārāk nogurdinošus darbus. Piemēram, strādājot pie stellēm, bija nemitīgi jāsasprindzina rokas. Daudziem par šo laikmetu bija aplams priekšstats, jo viņi uzskatīja, ka sievietes sēdējušas pilīs, iespīlējušās korsetēs un iekaltas tikumības jostās, taču patiesībā viņu dzīve bija visai rosīga, it īpaši tām, kuras nāca no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Protams, uz augstdzimušām sievietēm tas neattiecās. Žozefīne uz mirkli aizdomājās par referātu. Ar ko sākt: ar kādu uzjautrinošu atgadījumu? Ar statistikas datiem? Ar vispārīgām frāzēm?

Turēdama zīmuli pirkstos, viņa apsvēra dažādas iespējas. Piepeši viņai prātā iešāvās kāda doma, kas uzsprāga smadzenēs kā bumba: es taču aizmirsu pajautāt, cik man par Odriju Hepbērnu samaksās! Paņēmu man uzticēto darbu kā uzcītīga šuvēja un par naudu pat nepavaicāju. Žozefīni pāršalca panika, un viņa sajutās kā iekritusi lamatās. Ko tagad iesākt? Piezvanīt un apvaicāties: “Starp citu, cik jūs man samaksāsiet? Tas ir tik muļķīgi! Es aizmirsu par to ar jums vienoties.” Pavaicāt Vibēra kundzei? Neiespējami. Gļēva un vārga, gļēva un vārga, gļēva un vārga. Viss bija noticis pārāk ātri! viņa sev žēli sacīja. Un kā gan citādi? Cilvēkiem netiek dots laiks, lai sagatavotos vai pārdomātu. Žēl, ka viņa, ejot uz šo tikšanos, nebija pierakstījusi uz lapiņas visus jautājumus. Nākamreiz vajadzēs rīkoties apķērīgāk un ātrāk. Man, gudrajam gliemezītim…

Odrijas Hepbērnas biogrāfijas tulkošanā viņai ļoti palīdzēja Šērlija. Žozefīne atzīmēja vārdus vai izteicienus, kurus īsti labi nesaprata, un steidzās pie Šērlijas. Abu dzīvokļu durvis kāpņu laukumiņā nemitīgi klaudzēja.

Toties tagad skaitļi uz papīra vairs nemeloja. Viņa tiešām lieliski tika ar visu galā. Eiforijas pārņemta, viņa iepleta rokas, it kā grasītos lidot. Kāda laime! Kāda laime! Pēc tam viņa sāka lūgties debesīm, lai šis brīnums neizgaistu. Viņa ne reizi sev neteica: tas viss tikai tāpēc, ka es strādāju, tāpēc, ka es ne mirkli nepārstāju strādāt. Nē! Žozefīne nekad nesaistīja savu darbu ar atlīdzību. Viņa nekad sevi neuzslavēja. Viņa pateicās Dievam, debesīm, Filipam vai Vibēra kundzei. Viņai pat prātā neienāca piešķirt sev laurus par stundām, ko bija pavadījusi pie vārdnīcas un papīra lapas.

Vajadzētu nopirkt datoru, tad darbs veiktos ātrāk. Kārtējie izdevumi, viņa sev iebilda un atmeta ar roku.

Vienā stabiņā bija sarakstīti ienākumi, otrā – izdevumi. Ar zīmuli viņa atzīmēja iespējamos ienākumus un izdevumus, ar sarkanu pildspalvu – tos, par kuriem bija pārliecināta. Un visu noapaļoja. Pamatīgi noapaļoja. Sev par sliktu. Kā pati sacīja, lai nebūtu nekādu pārsteigumu, ir jāatstāj neliela rezerve. Tieši tas jau arī biedēja visvairāk: nekādu rezervi iekrāt neizdevās. Ja atgadīsies kaut kas neparedzēts, tā būs katastrofa!

Viņai nebija neviena, kam lūgt palīdzību.

Lūk, ko patiesībā nozīmē vārds “viena”. Agrāk viņi bija divi. Agrāk par visu rūpējās Antuāns. Viņa parakstījās visur, kur viņš norādīja ar pirkstu. Viņš smējās un aizrādīja: “Tā jau es tev jebko varu iedot parakstīt!”, bet viņa atteica: “Jā, protams! Es tev pilnīgi uzticos!” Kamēr viņa parakstījās, Antuāns skūpstīja viņu uz kakla.

Tagad vairs neviens viņu neskūpstīja uz kakla.

Viņi tā arī nebija sākuši runāt par dzīvošanu atsevišķi vai laulības šķiršanu. Žozefīne turpināja paklausīgi parakstīt visus viņa dotos dokumentus. Neko nejautājot. Aizverot acis, lai tikai šī saikne starp viņiem saglabātos ilgāk. Vīrs un sieva, vīrs un sieva. Gan priekos, gan bēdās.

Viņš vēl aizvien “atvilka elpu”. Ar Milēnu. Seši mēneši bija pietiekami ilgs laiks, lai tiktu skaidrībā ar sevi, Žozefīne nodomāja, juzdama, ka viņā mostas niknums. Pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk.

Kad jūlija sākumā Antuāns atbrauca pēc meitenēm, viņu pārņēma sāpes. Lielas sāpes. Noklaudzēja lifta durvis. “Uz redzēšanos, māt, lai tev veicas darbā!” – “Atpūtieties, meitenes! Izklaidējieties kārtīgi!” Un tad klusums kāpņu telpā. Un tad… Žozefīne izsteidzās uz balkona un ieraudzīja, ka Antuāns atver automašīnas bagāžas nodalījumu, ieliek tur abus koferus un… no priekšējā loga vietā, kur parasti sēdēja viņa, rēgojās elkonis. Ar sarkanu kokvilnas audumu apvilkts elkonis.

Milēna!

Antuāns ņem viņu līdzi, braucot atvaļinājumā kopā ar meitenēm.

Milēna!

Viņa sēž Žozefīnes vietā.

Milēna!

Viņa nemaz neslēpjas un izbāž elkoni pa logu. Savu sarkano elkoni.

Žozefīnei uz mirkli uznāca vēlēšanās mesties lejā pēc meitenēm un izraut viņas no tēva nagiem, tomēr viņa savaldījās. Antuāns rīkojās saskaņā ar savām tiesībām, un tās bija ļoti stingri noteiktas. Tur neko nevarēja darīt.

Viņa noslīga uz balkona betona grīdas. Piespieda dūres pie acīm un raudāja, raudāja. Ilgi. Nekustēdamās. Prātā atkal un atkal griezās vienas un tās pašas ainas. Antuāns iepazīstina meitenes ar Milēnu, Milēna viņām uzsmaida. Antuāns vada automašīnu, Milēna pēta karti. Antuāns ierosina iegriezties kādā restorānā, Milēna izvēlas, kurp doties. Antuāns noīrē dzīvokli meitenēm un Milēnai. Viena istaba meitenēm, otra – viņam un Milēnai. Viņš guļ kopā ar Milēnu, bet meitenes – otrā istabā. No rīta viņi brokasto. Visi kopā! Antuāns iet uz tirgu kopā ar meitenēm un Milēnu. Viņš skraida pa pludmali kopā ar meitenēm un Milēnu. Viņš kopā ar meitenēm un Milēnu apmeklē lauku gadatirgu. Pērk cukura vati meitenēm un Milēnai. Vārdi savijās nebeidzamā refrēnā: “meitenes un Milēna, Antuāns un Milēna”. Un tad Žozefīne dziļi jo dziļi ieelpoja un nokliedzās: “Pārtaisītā ģimenīte, ejiet d…t!” Šis izsauciens viņu pašu tik ļoti pārsteidza, ka asaras mitējās plūst.

Todien Žozefīne saprata, ka viņas laulībai pienākušas beigas. Sarkanais elkonis bija izrādījies iedarbīgāks par visiem vārdiem, ko viņa bija pārmijusi ar Antuānu. “Beigas,” viņa atkārtoja, uzzīmēja uz papīra lapiņas trīsstūri un izkrāsoja to koši sarkanu. Bei-gas. Cauri ir.

Sarkano trīsstūri viņa piesprauda pie sienas virtuvē, virs tostera, lai ik rītu varētu to redzēt.

Nākamajā dienā viņa atkal ķērās pie tulkošanas.

Jau daudz vēlāk, aizbraukusi uz Dovilu pie Irisas, viņa uzzināja, ka Zoē visu jūliju bieži raudājusi. To Žozefīnei pateica Irisa, kurai to bija atklājis Aleksandrs, kuram Zoē uzticējās. “Antuāns viņām ieteicis pierast pie Milēnas, jo abi grasoties dzīvot kopā un īstenot kopīgu biznesa projektu… Kādu? Neviens neko nezina…” Meitenes atteicās runāt. Žozefīne nolēma apvaldīt ziņkāri un neuzdeva nevienu jautājumu.

“Mazajām nabadzītēm sākušies grūti laiki,” Mātes kundze bija teikusi Irisai. “Mans Dievs, kas tikai bērniem mūsdienās nav jāpārdzīvo! Un cilvēki vēl brīnās, ka sabiedrībā viss ir ar kājām gaisā. Ja jau vecāki nespēj savaldīties, ko tad lai gaida no bērniem?”

Mātes kundze. Žozefīne ar viņu vairs nesatikās. Kopš tā maija vakara. Kopš strīda Irisas viesistabā. Neviena vārda. Neviena telefona zvana. Nevienas vēstules. Nekā. Nevarēja sacīt, ka Žozefīne par to nemitīgi domāja, taču, ieraugot uz ielas kādu sievieti savā vecumā, kura bija noliekusies pie padzīvojušas dāmas un sauca viņu par māti, viņai sāka ļodzīties kājas un vajadzēja atsēsties uz soliņa, lai nepakristu.

Un tomēr viņa negrasījās spert pirmo soli. Viņa nenožēloja nevienu vārdu, ko tovakar bija pateikusi.

Žozefīnei šķita, ka pēc strīda ar māti viņai radies vēl lielāks spēks strādāt. “Tu kļūsti stipra tad, kad pārstāj sev melot. Tovakar tu vairs nemeloji, un skat, cik tālu esi tikusi!” Tā bija Šērlijas teorija. Un Šērlijai, iespējams, bija taisnība.

Viena. Bez Antuāna, bez mātes. Bez vīrieša.

Bibliotēkā, šaurajā ejā starp grāmatplauktiem, Žozefīne uzgrūdās vīrietim, kurš nāca viņai pretī. Viņai no rokām izkrita grāmatas. Viņa šo vīrieti nebija pamanījusi. Grāmatas ar lielu blīkšķi aizkūleņoja uz visām pusēm, un viņš noliecās, lai palīdzētu tās salasīt. Tad pavērās Žozefīnē ar platām acīm, un viņai uznāca nevaldāmi smiekli. Viņa bija spiesta iziet ārā, lai nomierinātos. Kad viņa atkal atgriezās, vīrietis sazvērnieciski pamirkšķināja. Žozefīni tas satrieca. Visu pēcpusdienu viņa centās vēlreiz uztvert vīrieša skatienu, taču viņš bija aizņemts ar saviem pierakstiem. Kādā brīdī Žozefīne paraudzījās vēlreiz, bet vīrietis jau bija aizgājis.

Nākamajā reizē vīrietis viņu pamanīja, viegli pamāja un sirsnīgi pasmaidīja. Viņš bija gara auguma, kalsns, brūnie mati krita acīs, vaigi bija tik iekrituši, ka šķita – viņš tos ievilcis. Vīrietis rūpīgi uzkarināja savu tumši zilo mēteli uz krēsla atzveltnes, notrauca putekļus, sakārtoja to un viegli kā dejotājs apsēdās krēslā. Viņa kājas bija garas un slaidas. Žozefīne iztēlojās, kā viņš dejo stepu. Melnas, pieguļošas bikses, melns krekls, melns cilindrs. Viņa sejas izteiksme pārsteidzoši ātri mainījās. Žozefīnei tā šķita te iedvesmas pilna un romantiska, te bāla un skumja. Viņa nekādi nespēja šo vīrieti atcerēties. Dažreiz viņa pavisam aizmirsa vīrieša seju un, tikai ieraugot, viņu atkal pazina.

Žozefīne neuzdrošinājās pastāstīt Šērlijai par šo jauno vīrieti. Draudzene būtu viņu izsmējusi. “Būtu labāk uzaicinājusi viņu uz tasīti kafijas, pavaicājusi, kā viņu sauc, uzzinājusi, cikos viņš nāk strādāt! Nejēga tāda.”

Tiesa gan… Es esmu nejēga, tas nav nekas jauns, nopūtās Žozefīne un atkal ķērās pie rēķiniem. Es visu redzu, es visu jūtu, tūkstošiem sīkumu ieurbjas man smadzenēs kā skabargas un nodīrā mani dzīvu. Tūkstošiem sīkumu, ko citi pat neievēro, jo viņu āda ir bieza kā krokodilam.

Visgrūtāk bija neļauties panikai. Tā vienmēr uznāca naktīs. Žozefīni pārņēma aizvien lielāku, neatvairāmu briesmu sajūta. Viņa grozījās no vieniem sāniem uz otriem un nekādi nespēja iemigt. Īres maksa, dzīvokļa kredīts, nodokļi, Hortenzes skaistie apģērbi, automašīnas ekspluatācijas izdevumi, apdrošināšana, telefona rēķins, baseina abonements, skolas brīvdienas, kino biļetes, apavi, vizīte pie zobārsta… Viņa domās uzskaitīja izdevumus, raudzīdamās tumsā ar plati ieplestām acīm, tad šausmu pārņemta, ietinās segā, lai vairs nevajadzētu domāt. Reizēm viņa naktīs pamodās, apsēdās gultā un atkal sāka rēķināt, un izrādījās, ka, nē, nekas neiznāks, lai gan iepriekšējā dienā skaitļi bija liecinājuši par kaut ko citu! Panikas pārņemta, viņa ieslēdza gaismu, devās uzmeklēt papīra lapiņu, uz kuras bija pierakstījusi izdevumus, un atkal visu pārskaitīja, kamēr beidzot nomierinājās… un pagurusi izslēdza gaismu.

Viņai bija bail no naktīm.

Žozefīne uzmeta vēl pēdējo skatienu skaitļiem, kas bija pierakstīti ar parasto zīmuli un sarkano pildspalvu, un atviegloti secināja, ka pagaidām satraukumam nav iemesla. Viņas domas atkal pievērsās konferencei, kurai vajadzēja sagatavoties. Prātā atausa citāts no kādas grāmatas. Žozefīne nolēma, ka to varētu pārrakstīt un izmantot referātā, un tad nosprieda, ka šo citātu varēs likt lietā pašā sākumā. “Visos Francijas ekonomikas vēstures pētījumos īpašs uzsvars tiek likts uz laika posmu no 1070. līdz 1130. gadam: tobrīd lauku apvidū tika dibinātas neskaitāmas jaunas pilsētas, laukos tika ieviestas preču–naudas attiecības un starp pilsētām veidoti tirdzniecības sakari. Tomēr šajā dinamiskajā, novatoriskajā laikmetā sāka veidoties arī senjoru iekasēto nodevu sistēma. Kā gan apvienot šos abus faktus: vai ekonomiskā izaugsme notiek par spīti feodālajam spiedienam, vai arī gluži pretēji?”

Žozefīnes elkonis slīdēja pa vaskadrānu, un viņa prātoja, vai to pašu nevar attiecināt arī uz savu dzīvi. Par spīti tam, ka viņa palikusi pavisam viena un rēķinu nomocīta, viņa tomēr bija kļuvusi prātīgāka un gudrāka. It kā briesmas viņu mudinātu kustēties divreiz ātrāk un strādāt, strādāt…

Ja nauda neizkūpēs tik ātri, nākamajā vasarā brīvdienās es varēšu meitenēm noīrēt māju, nopirkt tās skaistās drēbes, ko viņas pieprasa, vest viņas uz teātra izrādēm un koncertiem… Vismaz reizi nedēļā varēsim uzposties un aiziet uz restorānu! Es aiziešu pie friziera, nopirkšu sev skaistu kleitu, Hortenzei vairs nebūs kauns no manis… Žozefīne aizsapņojās un tūlīt atjēdzās: viņa bija solījusies palīdzēt Šērlijai nogādāt pīrāgus uz kādām kāzu svinībām. Liels pasūtījums. Šērlijai bija vajadzīgs kāds, kurš varētu pieturēt kārbas, lai pīrāgi neizbirtu automašīnas salonā, un paliktu pie stūres gadījumā, ja neizdotos atrast vietu, kur atstāt automašīnu.

Žozefīne nolika savas lapiņas, rēķinus, zīmuli un sarkano pildspalvu. Brīdi domīgi pasēdēja, grauzdama pildspalvas uzgalīti, tad piecēlās, uzmeta plecos mēteli un devās pie Šērlijas.

Šērlija gaidīja viņu kāpņu laukumiņā, nepacietīgi klaudzinādama ar kurpes purngalu. Viņas dēls Gerijs stāvēja uz dzīvokļa sliekšņa. Pamājis Žozefīnei, viņš aizvēra durvis. Viņa apvaldīja pārsteiguma pilnu kliedzienu, un Šērlija to ievēroja.

– Kas tev lēcies? Ieraudzīji spoku?

– Nē, bet Gerijs… es pēkšņi ieraudzīju viņā to vīrieti, par kādu viņš kļūs pēc dažiem gadiem. Tik izskatīgs!

– Jā, zinu, sievietes jau sāk pievērst viņam uzmanību.

– Vai viņš to pamana?

– Nē! Un es nemaz negrasos neko teikt… Negribu, lai viņš iebrien mīlestībā pret sevi.

– Iegrimst, Šērlij, nevis iebrien.

Šērlija paraustīja plecus. Pie viņas kājām slējās kaudzē saliktas, baltās salvetēs ietītas kārbas ar pasūtītajām kūkām.

– Paklau… vai viņa tēvs arī bija skaists?

– Viņa tēvs bija visskaistākais vīrietis pasaulē… Tā bija viņa labākā īpašība!

Viņa sarauca pieri un atmeta ar roku, it kā atgaiņātu nelāgas atmiņas.

– Nu labi… ko mēs tagad darīsim?

– Kā teiksi… Tu vienmēr visu zini, tad nu izlem.

Žozefīne tūlīt izdomāja, kā rīkoties.

– Nokāpsim lejā, tu pastāvēsi pie kūkām, kamēr es piebraukšu, saliksim visu iekšā un aiziet! Nospied lifta pogu un pieturi durvis.

– Vai tad Gerijs nebrauks mums līdzi?

– Nē. Viņa franču valodas skolotājs ir saslimis, viņš nemitīgi slimo… Tā kā uz skolu nav jāiet, Gerijs paliek mājās un lasa Nīči! Visiem aug pumpaini nejēgas, bet man – intelektuālis! Ejam! Mēs tērējam laiku pļāpām, move on4!

Žozefīne paklausīja. Pēc dažām minūtēm automašīna jau bija piebraukusi, kārbas saliktas salonā, un Žo tās pieturēja ar vienu roku.

– Paskaties kartē, – Šērlija pavēlēja, – vai mēs varam kaut kā apbraukt apkārt Blankī avēnijai?

Žozefīne sataustīja karti, kas bija nomesta uz salona grīdas.

– Tu nu gan esi gausa, Žo.

– Nevis es esmu gausa, bet tu mani steidzini. Ļauj taču man paskatīties.

– Tev taisnība. Tu esi tik mīļa, ka piekriti braukt man līdzi. Man vajadzētu tev pateikties, nevis lamāties.

Lūk, kāpēc šī sieviete man tik ļoti patīk, Žo nodomāja, pētīdama karti. Ja viņa kļūdās, tad uzreiz to atzīst, ja viņai ir taisnība, viņa atzīst arī to. Viņa vienmēr ir godīga. Runā un rīkojas tieši tā, kā domā. Viņā nekad nav nekā mākslota vai neīsta.

– Tu vari braukt pa Artuā ielu, nogriezties uz Marešālžofrē, tad pa labi, un tu nonāksi Klemāna–Maro ielā…

– Paldies. Man bija jāierodas piecos, taču viņi man piezvanīja un pateica, ka jābūt četros, vai arī es varēšu likt savas kūkas, kur pati gribu. Tas ir liels klients, viņš zina, ka šī darba dēļ esmu gatava viņam pieklanīties…

Satraukumā Šērlija franciski runāja kļūdaini. Kopumā viņas valodas prasme bija iespaidīga.

– Sabiedrība ņirgājas par cilvēkiem. Tā viņiem nolaupa laiku, vienīgo, ko nevar novērtēt ar naudu, un ar ko katrs var rīkoties pēc sava prāta.Viss ir iekārtots tā, lai mēs savus labākos gadus ziedotu uz ekonomikas altāra. Un kas tad mums pēc tam paliek? Vairāk vai mazāk pretīga vecuma gadi ar zobu protēzēm un autiņbiksēm! Tu taču piekritīsi, ka tajā visā slēpjas kaut kas nelietīgs.

– Tev droši vien ir taisnība, taču es nezinu, kā to mainīt. Tad jau jāmaina visa sabiedrība. Daži ir centušies to izdarīt, taču rezultāts nav bijis iepriecinošs. Ja tu savu klientu pasūtīsi divas mājas tālāk, viņš atradīs sev citu cepēju, bet tu zaudēsi savu kūku noieta tirgu.

– Zinu, zinu… Es vienkārši burkšķu, jo man no tā kļūst vieglāk! Nolaižu tvaiku… Vai tad galu galā nedrīkst pasapņot?

Pēkšņi Šērlijai ceļu nogrieza mopēds, un viņa ļāva vaļu lamu straumei angļu valodā.

– Cik labi, ka Odrija Hepbērna nerunāja tā, kā tu! Diez vai man būtu izdevies to pārtulkot.

– Kā tu to vari zināt? Varbūt viņa šad tad atviegloja sirdi ar kādu biezu vārdu! Biogrāfijā tas gluži vienkārši nav pieminēts.

– Viņa rada nevainojami audzināta cilvēka iespaidu. Vai tu ievēroji, ka visas viņas mīlas dēkas beidzās ar laulībām?

– Tā jau atkal ir rakstīts tikai tavā grāmatā! Filmējoties “Sabrinā”, viņai bija dēka ar Viljamu Holdenu, bet viņš bija precējies.

– Jā, bet beigās viņa Viljamu atraidīja. Viņš atzinās, ka ir sterilizēts, bet viņa gribēja daudz bērnu. Viņa dievināja bērnus. Laulību un bērnus…

Gluži kā es, Žo pie sevis nodomāja.

– Pēc visa, ko viņai nācās pārdzīvot bērnībā, atlika vienīgi sapņot par home, sweet home...5

– Ā! Tevi arī tas pārsteidza? Viņa vienmēr ir likusies tik maiga, tik trausla…

Otrā pasaules kara laikā piecpadsmitgadīgā Odrija Hepbērna bija darbojusies Pretošanās kustībā. Viņa bija pārnēsājusi zem kurpju iekšējām zolītēm paslēptas zīmītes. Reiz, atgriežoties no uzdevuma, viņu aizturēja nacisti un kopā ar desmit citām sievietēm nogādāja komandantūrā. Odrijai izdevās aizbēgt un noslēpties kādas mājas pagrabā. Viņas skolas somā atradās tikai ābolu sula un gabaliņš maizes. Mēnesi viņa pavadīja kopā ar izsalkušām žurkām. Tas notika 1945. gada augustā, un līdz Holandes atbrīvošanai bija palikuši divi mēneši. Vai mirdama no bada un bailēm, kādā naktī viņa izlavījās no pagraba un atgriezās mājās.

– Man ļoti patīk stāsts par visseksīgāko sievieti pasaulē! – Žo paziņoja.

– Kas tas par stāstu?

– Pēc tam, kad Odrija Anglijā bija izgājusi sabiedrībā, viņu bieži uzaicināja uz viesībām. Viņa bija kompleksu nomākta, kaunējās par savām lielajām kājām un mazajām krūtīm. Apsēdusies vistālākajā stūrī, viņa pie sevis atkārtoja: “Es esmu visiekārojamākā meitene pasaulē! Vīrieši krīt man pie kājām, man atliek tikai viņus savākt…” Viņa to atkārtoja tikmēr, kamēr pati noticēja! Viesību beigās vīrieši burtiski spietoja ap viņu.

– Tev arī vajadzētu pamēģināt.

– Ak! Man…

– Jā, zini… tu mazliet līdzinies Odrijai Hepbērnai.

– Izbeidz par mani ņirgāties.

– Nē, nudien… Tev tikai jāatbrīvojas no dažiem kilogramiem svara! Tev jau ir lielas kāju pēdas, mazas krūtis, milzīgas, brūnas acis un plāni, kastaņbrūni mati.

– Tu esi nejauka!

– Itin nemaz. Tu taču mani pazīsti: es vienmēr saku to, ko domāju.

Žozefīne paminstinājās un tad izgrūda:

– Es bibliotēkā esmu ievērojusi vienu tipu.

Viņa pastāstīja Šērlijai par saskriešanos, izkaisītajām grāmatām, saviem neprātīgajiem smiekliem un starp viņiem izveidojušos sarežģīto saikni.

– Kāds viņš izskatās?

– Kā mūžīgais students… Nēsā mēteli. Tādus mēteļus izvēlas tikai mūžīgie studenti.

– Vai režisori, kas vāc materiālus, vai salīgi pētnieki, vai vēsturnieki, kuri raksta disertāciju par Žannas d’Arkas māsu… Zini, variantu ir daudz.

– Esmu pievērsusi uzmanību kādam vīrietim pirmo reizi, kopš… Žo aprāvās. Viņai vēl bija sāpīgi runāt par Antuāna aiziešanu.

Norijusi siekalas, viņa turpināja:

– Kopš tā laika, kad Antuāns aizgāja…

– Vai tu to puisi vēl esi redzējusi?

– Vienu vai divas reizes… ikreiz viņš man uzsmaida. Bibliotēkā mēs nevaram parunāties, tur nav pieņemts trokšņot… Taču mēs sarunājamies ar acīm… Viņš ir skaists, ak, cik viņš ir skaists! Un romantisks!

Iedegās sarkanā gaisma, un Žo izmantoja izdevību, lai kabatā sameklētu papīra lapiņu un zīmuli. Tad viņa iesāka:

– Zini, kad Odrija satikās ar Geriju Kūperu… viņš angliski runāja mazliet jocīgi.

– Viņš bija īsts kovbojs. Dzimis Montanā. Viņš teica nevis yes un no, bet yup un nope! Šis cilvēks, par kuru sapņoja miljoniem sieviešu, runāja kā lauķis. Un, lai gan man negribas tev sagādāt vilšanos, nebija arī īpaši gudrs!

– Viņš teica arī tā: am only in film because ah have a family and we all like to eat! Kā tad lai precīzi iztulko šī kovboja vārdus?

Šērlija pakasīja pakausi un atsāka braukt. Pagrieza stūri mazliet pa kreisi, tad pa labi, nolamāja divus vai trīs autovadītājus un beidzot tika ārā no satiksmes sastrēguma.

– Vari rakstīt tā: es ar to ķinīti sasējos tikai tāpēc, ka man ir ģimene, un visiem gribas ēst! Apmēram tā. Paskaties kartē, vai es varu nogriezties pa labi, jo te viss ir piebāzts.

– Vari… bet pēc tam atkal vajadzēs nogriezties pa kreisi.

– Mani vienmēr velk pa kreisi. Tajā pusē ir sirds, un man tur ir īstā vieta.

Žozefīne pasmaidīja. Kopā ar Šērliju dzīve vienmēr griezās straujā virpulī. Viņa nekad nelikās ne zinis par pieklājības normām, noteikumiem, aizspriedumiem. Viņa precīzi zināja, ko vēlas, un devās tieši uz mērķi. Dzīve Šērlijai šķita vienkārša. Veids, kā viņa audzināja Geriju, reizēm likās šokējošs. Viņa runāja ar savu dēlu kā ar pieaugušu cilvēku. Viņa no Gerija neko neslēpa. Viņa pat bija pastāstījusi, kā tēvs aizbēdzis uzreiz pēc Gerija piedzimšanas, un apsolījusi atklāt tēva vārdu, ja viņam radīsies vēlēšanās ar šo cilvēku parunāt. Viņa paskaidroja, ka bijusi neprātīgi iemīlējusies Gerija tēvā, ka viņš ir gribēts un mīlēts bērns. Ka mūsdienās vīriešiem ir grūta dzīve, jo sievietes no viņiem prasa aizvien vairāk, un šāda nasta viņu pleciem ir par smagu. Un tieši tāpēc viņi labprātāk nozūd. Gerijs vairs neko nejautāja.

Atvaļinājumu Šērlija pavadīja Skotijā. Viņa gribēja, lai Gerijs iepazītu savu senču zemi, parunātu angliski un apgūtu citu kultūru. Šogad, atgriezusies mājās, Šērlija izskatījās pagalam drūma. Viņa izmeta tikai dažus vārdus: “Nākamgad brauksim uz citu vietu…” Un vairs negribēja sacīt neko vairāk.

– Par ko tu domā? – Šērlija noprasīja.

– Es domāju par tavu noslēpumaino dzīvi, par kuru tu man neko nestāsti…

– Labi vien ir! Zināt visu par kādu ir garlaicīgi.

– Tiesa gan… Tomēr reizēm man gribas ātrāk novecot, lai saprastu, kas es īsti esmu!

– Pēc manām domām… tas gan ir tikai mans uzskats, tavs noslēpums ir jāmeklē agrā bērnībā. Tad ir noticis kaut kas tāds, kas tevi nobremzējis… Es bieži vien nesaprotu, kāpēc tu sevi tā nemīli, kāpēc tu jūties tik nedroša…

– Iedomājies, es arī to nesaprotu.

– Tas jau ir labi! Vismaz sākumam. Jautājumi ir pirmais tavas mozaīkas gabaliņš. Daudzi nekad neuzdod sev nevienu jautājumu, dzīvo ar aizvērtām acīm un neko nekad nemeklē…

– Par tevi to gan nevarētu teikt!

– Nē… Un ceru, ka arī par tevi vairs ne. Agrāk tu biji pilnīgi iegrimusi savā laulībā un pētījumos, taču tagad vismaz esi izbāzusi galvu ārā un uzzināsi daudz ko jaunu, gan redzēsi! Tiklīdz sāksi rosīties, arī dzīve ap tevi sāks virzīties uz priekšu. Tur nu neko nevar darīt. Cik tālu mums vēl jābrauc?

Precīzi četros viņas ieraudzīja Parnela delikatešu veikala ēkas sētu. Šērlija apturēja automašīnu pie pašiem vārtiem, aizšķērsojot ceļu citiem braucējiem.

– Tu paliec automašīnā un, ja kāds nebūs apmierināts, pabrauc tālāk. Es nesīšu tās kūkas.

Žozefīne pamāja. Viņa pārsēdās pie stūres un noskatījās, kā Šērlija noņemas ar kūku kastēm. Viņa tās salika kaudzē un nesa platiem soļiem, piespiedusi kastes pie krūtīm un pieturēdama ar abām rokām un zodu. No aizmugures viņu patiešām varēja noturēt par vīrieti! Viņa bija uzvilkusi darba kombinezonu un dzirnavnieka vesti. Taču, tiklīdz Šērlija pagriezās, viņa kļuva līdzīga Umai Tūrmanei vai Ingridai Bergmanei. Tāda pati gaišmataina liela auguma sieviete, stūraina, ar neatvairāmu smaidu, baltu ādu un kaķenes acīm.

Viņa atgriezās palēkdamās un skaļi noskūpstīja Žo uz abiem vaigiem.

– Darīts! Darīts! Es vairs neatrodos uz sēkļa! Šis klients man krīt uz nerviem, toties labi maksā! Braucam uz kafejnīcu apēst pa saldējumam?

Atpakaļ viņas brauca nesteidzīgi, motors klusi rūca, Žozefīne prātoja par konferences plānu un tad satrūkās, izrauta no saviem sapņiem, ieraudzījusi stāvu, kas šķērsoja ielu viņām priekšā.

– Skaties! – Žo iesaucās un sagrāba Šērliju aiz piedurknes. – Tur, mums priekšā.

Sabāzis rokas mēteļa kabatās, vīrietis ar pagariem, kastaņbrūniem matiem nesteidzīgi šķērsoja ielu.

– Nevarētu teikt, ka viņš ir nervozs. Tu viņu pazīsti?

– Tas ir viņš, tas vīrietis no bibliotēkas! Nu, tas… tu jau zini… redzi, cik viņš ir skaists un nevērīgs!

– Tas vēl ir maigi sacīts!

– Kāda gaita! Viņš izskatās vēl labāk nekā bibliotēkā.

Žozefīne ierāvās sēdeklī, nobijusies, ka tiks pamanīta. Pēc tam, nespēdama novaldīties, paslējās un piebāza degunu pie stikla. Jaunais cilvēks mētelī pagriezās un sāka sparīgi māt, rādīdams uz luksoforu, kurā jau bija iedegusies zaļā gaisma.

– Oho! – Šērlija iesaucās. – Vai tu redzi to pašu, ko es?

Jauna, gaišmataina meitene, slaida, skaista, metās pie vīrieša un apskāva viņu. Vienu roku iebāza mēteļa kabatā, ar otru noglāstīja viņa vaigu. Vīrietis pagriezās pret meiteni un apskāva viņu.

Žozefīne nodūra galvu un nopūtās.

– Viss skaidrs!

– Kas tev ir skaidrs? – Šērlija norūca. – Skaidrs, ka viņš tevi nepamanīja! Skaidrs, ka viņš vēl var pārdomāt! Skaidrs, ka tev ir laiks kļūt par Odriju Hepbērnu un viņu savaldzināt! Skaidrs, ka ir jābeidz, strādājot ēst šokolādi! Un jātiek vaļā no liekā svara! Skaidrs, ka tad, kad no tevis paliks pāri tikai divas lielas acis un lapsenes viduklis, viņš nokritīs tev pie kājām! Un tad tu varēsi bāzt roku viņam mēteļa kabatā! Un tad jūs abi varēsiet lidināties gaisā! Lūk, kā tev ir jādomā, Žo, un ne citādi.

Žozefīne klausījās, nepaceldama galvu.

– Liela mīlestība laikam nav domāta man.

– Tikai nesaki, ka tu jau biji izdomājusi sev veselu romānu?

Žo bēdīgi pamāja.

– Diemžēl jā.

Šērlija nospieda gāzes pedāli, ciešāk satvēra stūri, un automašīna strauji rāvās uz priekšu, iespiežot viņas dusmas asfaltā.

No rīta, kad Žozianna ieradās birojā, piezvanīja viņas brālis, lai pateiktu, ka mirusi viņu māte. Lai gan no mātes Žozianna vienmēr bija saņēmusi tikai sitienus, viņa tomēr apraudājās. Viņa raudāja par tēvu, kurš bija miris jau pirms desmit gadiem, par savu ciešanu pilno bērnību, par nekad nesaņemto maigumu, par prieku, kurā viņa nekad nebija varējusi dalīties ar citiem, par nekad neizteiktajiem labajiem vārdiem, par visu mokošo tukšumu sevī. Viņa jutās kā bārene. Tad saprata, ka patiešām ir kļuvusi par bāreni, un sāka raudāt vēl stiprāk. Šķita, ka viņa atgūst nokavēto: bērnībā viņai bija aizliegts raudāt. Pietika bēdīgi saviebties un ļaut vaļu asarām, kad gaisā jau nosvilpa pļauka, apsvilinādama vaigu. Un tagad, lejot asaras, viņa saprata, ka sniedz roku tai mazajai meitenītei, kura nebija drīkstējusi no sirds izraudāties, ka apskauj viņu un pažēlo. Smieklīgi, viņa sev sacīja, ir tāda sajūta, ka manī ir divi cilvēki: trīsdesmit astoņus gadus vecā, viltīgā un apņēmīgā Žozianna, kura dzīvē neko nepalaidīs garām, un mazā, neveiklā, nosmulējusies meitenīte, kurai pastāvīgi sāp vēders no izsalkuma, aukstuma un bailēm. Abas viņas raudās bija satikušās, un labi vien, ka tā.

– Kas šeit galu galā notiek? Kaut kāds bēdu birojs, goda vārds. Un jūs neceļat klausuli!

Anriete Grobza, taisna kā lietussargs, ar lielam plācenim līdzīgu cepuri galvā, stāvēja pie galda un pētīja Žoziannu, kura tikai tagad pamanīja, ka zvana telefons. Viņa mirkli nogaidīja un, kad zvanīšana bija mitējusies, sameklēja kabatā papīra salvetīti un izšņauca degunu.

– Mana māte, – Žozianna nošņaukājās. – Viņa ir mirusi…

– Bēdīgi, protams, bet… Agri vai vēlu vecāki nomirst visiem, tam ir jābūt gatavam.

– Ak tā! Tātad es nebiju tam gatava…

– Jūs vairs neesat maza meitenīte. Saņemieties. Ja visi darbinieki nesīs savas privātās problēmas uz uzņēmumu, kas notiks ar Franciju?

Atrasties birojā tādā stāvoklī varēja atļauties tikai priekšniecība, nevis darbinieks, Anriete Grobza nodomāja. Vai tad tiešām nevar pagaidīt līdz vakaram un tad izraudāties, cik tīk? Žozianna viņai nekad nebija patikusi. Viņu kaitināja šīs sievietes nekaunība, paradums cēli soļot, grozot sēžamvietu. Gluda, pilnīga, līdzīga kaķenei, ar kupliem, gaišiem matiem un skaistām acīm. Ak, šīs acis! Uzbudinošas, pārdrošas, skarbas, brīžiem glāsmainas un laiskas. Anriete bieži pieprasīja, lai Šefs šo sievieti atlaiž no darba, taču viņš nebija ar mieru.

– Vai mans vīrs ir šeit? – viņa noprasīja Žoziannai, kura bija izslējusies, aizgriezusies un nu ar skatienu sekoja mušai, lai nevajadzētu raudzīties šīs nīstamās sievietes sejā.

– Viņš ir kaut kur tepat, drīz atgriezīsies. Varat pasēdēt viņa kabinetā, viņam vajadzētu būt atpakaļ. Ceļu jūs jau zināt!

– Pieklājīgāk, bērniņ, neuzdrošinieties runāt ar mani tādā tonī… – Anriete Grobza atcirta aizskartas valdonības pilnā balsī.

Cik viņai ir nepatīkamas acis, nodomāja Žozianna. Šauras, saltas, skopas, aprēķina pilnas. Es nevaru ciest viņas plānās, sausās lūpas, kuru kaktiņos sakrājies kaut kas balts. Vai šī sieviete ir saēdusies ģipsi? Nevaru ciest, ka viņa allaž izturas pret mani kā pret kalponi. Atradusi, ar ko lielīties: izgājusi par sievu pie kārtīga puiša un uz viņa pleciem izbraukusi no nabadzības! Ērti iekārtojusies siltā vietiņā – bet es ņemšu un atslēgšu viņai apkuri. Visskaļāk smejas tas, kurš smejas pēdējais!

– Uzmanieties, mana mazā Žozianna, mans vīrs rēķinās ar maniem ieteikumiem, un es varu nolemt, ka jums mūsu uzņēmumā nav vietas. Sekretāru apkārt netrūkst. Es jūsu vietā izteiktos uzmanīgāk.

– Bet es jūsu vietā nebūtu tik pašpārliecināta. Netraucējiet man strādāt un pagaidiet kabinetā, – Žozianna pateica tik valdonīgi, ka Anriete Grobza viņai paklausīja kā robots.

Pie durvīm viņa pagriezās, draudīgi notēmēja uz Žoziannu ar pirkstu un piebilda:

– Vēl nekas nav beidzies, mana mazā Žozianna. Jums par mani vēl nāksies dzirdēt, un es jums varu dot labu padomu: kravājiet mantas.

– Tad jau redzēsim, kundze. Man ir nācies sastapt arī vēl lielākas nejaucenes par jums, un nevienai nav izdevies dabūt mani nost no ceļa. To nu jūs varat aizlikt sev aiz auss zem savas milzīgās cepures!

Izdzirdējusi, ar kādu niknumu tiek aizcirstas Šefa kabineta durvis, viņa apmierināti pasmaidīja. Vecā ragana bija pārskaitusies! Punkts manā labā. Zobu Irbuļa naids bija jūtams jau pēc pirmā rokasspiediena. Žozianna nekad nenodūra galvu un izaicinoši skatījās viņai acīs. Divu fūriju divkauja. Viena kalsna, kaulaina, nikna, bet otra – tukla, sārta un draiskulīga. Toties abas vienlīdz sīkstas!

Viņa uzgrieza brāļa telefona numuru, lai noskaidrotu, kad būs bēres, mirkli nogaidīja, jo līnija bija aizņemta, tad uzgrieza numuru vēlreiz un atkal sāka gaidīt. “Vai viņa tiešām var mani padzīt?” Žozianna piepeši nodomāja, klausīdamās aprautajos signālos. “Vispār droši vien var… Beigās var gadīties visādi. Vīrieši ir tik gļēvi! Viņš vienkārši ņems un pārcels mani uz citu biroju. Uz filiāli. Un es tikšu padzīta no komandpunkta. No vietas, kurā ar tādām pūlēm biju iedzīvojusies un jau sākusi baudīt tās augļus.” Tu–tū… Jātur acis un ausis vaļā! Tu–tū… es neļaušu, lai labais Marsels mani apmāna ar skaistiem vārdiem!

– Hallo, Stefan. Te Žozianna…

Bēres tika rīkotas sestdien, lauku ciemā, kur bija dzīvojusi māte, un Žozianna, pēkšņa sentimentalitātes uzplūda pārņemta, nolēma turp aizbraukt. Viņa vēlējās būt klāt brīdī, kad māte tiks guldīta zemē. Uz visiem laikiem nonāks melnā bedrē. Tad varēs no viņas atvadīties un varbūt, varbūt pačukstēt, ka viņa tomēr būtu spējusi māti mīlēt.

– Viņa vēlējās tikt kremēta…

– Ak tā… Un kāpēc? – Žozianna noprasīja.

– Viņai bija bail pamosties tumsā…

– Es viņu saprotu.

Mana mammīte baidās no tumsas. Žoziannu pēkšņi pārņēma maigums pret māti. Viņai atkal uzmācās raudiens. Nolikusi klausuli, viņa izšņauca degunu un sajuta, ka uz pleca nogulst kāda plauksta.

– Kas noticis, Kūciņ?

– Mamma nomira.

– Un tev ir slikti?

– Nuja…

– Panāc pie manis…

Šefs satvēra viņu aiz vidukļa un apsēdināja sev klēpī.

– Apķeries man ap kaklu un pasēdi… it kā tu būtu mans bērns. Tu taču zini, cik ļoti vienmēr esmu gribējis bērnu, pašam savu bērnu.

– Jā, – Žozianna iešņukstējās, lielo, maigo roku apskāvienā juzdamās jau labāk.

– Tu zini, ka viņa tā arī negribēja dzemdēt.

– Varbūt beigās labi vien ir… – Žozianna nočukstēja un izšņauca degunu.

– Labi, ka tu man esi… Mana sieviete un mans bērns.

– Tava mīļākā un tavs bērns! Sieva gaida tevi kabinetā.

– Sieva!

Šefs salēcās, it kā viņam kāds sēžamvietā būtu iedūris naglu.

– Tu labi zini?

– Mēs te pārmijām dažus vārdus…

Viņš apmulsis paberzēja pieri.

– Sastrīdējāties?

– Ko gribēja, to dabūja!

– Olalā! Un man briesmīgi vajag viņas parakstu! Izdevās iesmērēt angļiem manu izputējušo filiāli, tu jau zini, to, kas Mirpēnā, es jau sen gribēju tikt no tās vaļā… Nāksies viņai kaut kā pielabināties. Kūciņ, vai tad tu nevarēji pakašķēties ar viņu citreiz? Ko lai es tagad iesāku?

– Viņa pieprasīs, lai tu mani noskalpē…

– Pat tā?

Viņš kļuva nemierīgs. Sāka staigāt šurpu turpu pa telpu, grozījās uz vietas, nesakarīgi vicināja rokas, tad uzsita ar plaukstu pa rakstāmgaldu, pavicināja roku un atslīga krēslā.

– Vai tev tik ļoti bail no viņas?

Viņš izmocīja sakauta kareivja smaidu un pacēla rokas, atzīdams sakāvi.

– Labāk tomēr iešu paskatīties…

– Jā, ej un paskaties, kā viņa sēž pie tava rakstāmgalda…

Ar vainīgu seju Šefs devās uz durvīm, plikšķinot sev pa sāniem, it kā atvainodamies par savu apkaunojošo piekāpību. Pēkšņi pagriezās, sagumis, nospiests, un klusi pavaicāja:

– Tu esi apvainojusies, Kūciņ?

– Ej taču vienreiz…

Viņa labi zināja, kāda ir vīriešu drosme. Viņa pat necerēja uz Šefa aizstāvību. Vairākas reizes bija redzējusi, kā viņš trīc pēc ķildas ar Zobu Irbuli. Viņa no Šefa neko negaidīja. Varbūt tikai mīļumu un maigumu gultā. Viņa dāvāja Šefam baudu, ko šis drosminieks dzīvē nesaņēma, un arī pati priecājās, jo mīlestībā dot un saņemt ir vienlīdz svarīgi. Cik burvīgi bija uzgulties viņam virsū un sajust, kā Šefs pamirst starp viņas ciskām! Redzēt, kā viņš aizmiedz acis, paver muti. Viņa sajuta savu spēku, kas likās gandrīz mātišķs. Cik gan tādu izgājuši viņai starp kājām! Par vienu vairāk, par vienu mazāk! Šis vismaz bija mīļš. Viņa jau bija pieradusi pie varas apziņas, pie sava lielā bērna mīlestības apliecinājumiem. Varbūt tiešām labāk vajadzēja paklusēt… Žozianna nekad nebija uzticējusies vīriešiem. Sievietēm ne tik. Godīgi sakot, arī sev ne! Dažreiz viņa pati brīnījās par savu uzvedību.

Žozianna piecēlās, izstaipījās un nolēma iedzert kafiju, lai sakopotu domas. Viņa vēl pēdējo reizi uzmeta aizdomīgu skatienu Šefa kabineta durvīm. Ko viņš tur dara ar savu sievu? Vai viņš padosies šantāžai un ziedos Žoziannu uz Žūkšņa altāra? Karalis Žūksnis. Tieši tā māte savulaik dēvēja naudu. Karaļa Žūkšņa pielūgšana. Mēs, mazie un pazemīgie, labi zinām, ko nozīmē klanīties naudas priekšā! Mēs to neatņemam citiem, bet gan dievinām un pielūdzam. Esam gatavi rāpot pakaļ katrai visniecīgākajai monētiņai, to uzlasām, nospodrinām, ieelpojam naudas smaržu. Kā piekauti suņi skatāmies uz bagātnieku, kurš izmetis naudiņu no rokām un pat necenšas noliekties, lai to paceltu. Un arī es pati, lai gan izliekos par stipru, brīvu sievieti, patiesībā esmu visu mūžu pielūgusi Karali Žūksni, kuram varu pateikties gan par savu zaudēto nevainību, gan par pirmajiem sitieniem. Viņš ir mani gan pazemojis, gan piekāvis, un tomēr, ieraugot bagātnieku, es nespēju nelūkoties uz viņu kā uz pārāku, kā uz mesiju, gatava klanīties un kūpināt mirres!

Sadusmojusies uz sevi, viņa saraustīja kleitu un apņēmīgi devās pie kafijas automāta. Zem atveres izkrita glāzīte, un viņa nogaidīja, kamēr automāts beigs spļaut melnu žulti. Tad aptvēra glāzīti ar abām plaukstām, izbaudīdama tās karstumu.

– Kas tev šovakar padomā? Gaidīsi savu veci?

Arī Bruno Šavāls bija atnācis iedzert kafiju. Izvilcis cigareti, viņš paklaudzināja ar to pa paciņu un tikai tad aizsmēķēja. Viņam patika dzeltenā papīrā ietītas cigaretes, kā vecās filmās.

– Ā! Nesauc viņu tā.

– Mīla atkal atgriezusies, manu vistiņ?

– Man vienkārši nepatīk, ka tu viņu sauc par veci.

– Tātad tu tomēr mīli savu resno papiņu?

– Nu protams…

– Ā! Agrāk tu man to neteici.

– Sarunas mums nekad nav bijušas svarīgas.

– Skaidrs, tev ir slikta oma, es labāk paklusēšu.

Viņa paraustīja plecus un piespieda karsto glāzīti pie vaiga.

Labu brīdi abi klusēja, neskatīdamies viens uz otru, un lēni malkoja kafiju. Tad Šavāls panācās tuvāk, ar gurnu piespiedās pie Žoziannas gurna un, it kā nekas nebūtu noticis, pagrūda viņu, lai pārliecinātos, vai viņa vēl dusmojas. Tā kā Žozianna nepakustējās, tomēr arī neatrāvās, Šavāls piebāza degunu viņai pie kakla un nopūtās:

– Mmm… tu smaržo pēc labām ziepēm! Man gribas tevi nogāzt zemē un nesteidzīgi ieelpot tavu smaržu!

Žozianna atbrīvojās un arī nopūtās. Varētu domāt, ka viņš nekad nesteidzās. Varētu domāt, ka viņš viņu glāstīja! Viņš ļāva sevi mīlēt, tā gan bija tiesa. Gulēja kā baļķis, bet viņa noņēmās tikmēr, kamēr viņš nesāka vaidēt un trīcēt! Bet pati pēc tam saņēma negribīgu pateicību vai paviršu glāstu.

Cinisks un valdzinošs, izliecis slaido vidukli, kūpinādams cigareti, nevērīgi atmetis no pieres brūno matu šķipsnu, viņš vēroja Žoziannu gandarīti kā pircējs, kurš apmierināts ar savu pirkumu. Viņš prata panākt no Žoziannas visu, ko vien vēlējās. Ievilcis viņu gultā, viņš kļuva ārkārtīgi iedomīgs. Cik noderīgs panākums! Viņš izbaudīja šī iekarojuma spožumu un lepojās ar sevi. Nu, pateicoties Žoziannai, viņš varēja izrīkoties ar priekšnieku pēc sava prāta, un vara tagad atradās tikai izstieptas rokas attālumā. Nu viņš vairs nebija tikai prasts darbinieks, viņš bija pietuvinājies vadībai! Ar vīriešiem vienmēr tā notika – tiklīdz viņiem mazliet palaimējās, viņi uzreiz izpleta asti kā pāvi. Kopš brīža, kad Žozianna apsolīja parunāt ar veco par Šavāla paaugstināšanu amatā, viņš nemierīgi dīdījās. Meklēja Žoziannu gaiteņos, nomaļos stūros, liftos, gaidīja atbildi. Vai viņš jau parakstījis? Parakstījis? Žozianna no viņa vienmēr atvairījās. “Ko tu vispār iedomājies? Tāda neziņa krīt man uz nerviem! Pasaki taču kaut ko!” viņš gaudās.

Arī šoreiz Šavālam ļoti gribējās pavaicāt: “Nu? Ko viņš tev teica?” Tomēr tagad nebija īstais brīdis. Viņš nolēma paciesties.

Žozianna neprata ilgi dusmoties. Pret vīriešiem viņa izturējās lādzīgi. “Kāpēc es nespēju uz viņiem apvainoties?” viņa sevi rāja. “Kāpēc man tik ļoti patīk mīlēties? Pat ar rešņiem un neglīteņiem, ar varmākām, kuri man uzspieda sevi ar varu – pat uz viņiem es nespēju dusmoties. Es vienmēr atgriežos pie viņiem arī tad, ja pašai nav bijis nekāda prieka. Un, ja viņiem izdodas neķītru iekāri nomaskēt ar mānīgu maigumu, es metos skriešus. Pietiek ar mani mīļi parunāties, izrādīt man cilvēcisku cieņu, un es atkal pārvēršos par bērnu. Manas dusmas, naids, atriebības alkas pāriet, un es jau esmu gatava upurēties, lai tikai kāds man turpinātu izrādīt cieņu un iejūtību. Lai man teiktu mīļus vārdus. Lai ieklausītos manā viedoklī. Muļķe!

– Nu, mīļumiņ, noslēgsim mieru? – Šavāls pačukstēja, aplika roku Žoziannai ap vidukli un pievilka viņu sev klāt.

– Pietiek, kāds mūs pamanīs.

– Nē taču! Visi nodomās, ka mēs sarunājamies kā divi labi draugi.

– Izbeidz, kad es tev saku. Viņš ir kabinetā kopā ar Zobu Irbuli. Ja viņš iznāks ārā un mūs ieraudzīs, ar mani būs cauri.

Bet varbūt tas jau ir noticis! Varbūt viņš jau ir ziedojis mani uzņēmuma panākumu vārdā! Viņš tik ļoti vēlas kādam iesmērēt savu Mirpēnas rūpnīcu, ka ir gatavs uz visu, lai tikai viņa parakstītu dokumentus. Viņš atnesīs Zobu Irbulim manu galvu uz paplātes. Es viņam neesmu tik svarīga kā tas līgums. Un cauri būs gan ar Šefu, gan ar Šavālu, gan ar Karali Žūksni! Viņiem jau nekas, bet es atkal palikšu ar pliku dibenu salmos. To iedomājoties, Žozianna zaudēja drosmi un sašļuka. Tad atslīga pret Šavālu, meklēdama atbalstu.

– Vai tu mani kaut mazdrusciņ mīli? – viņa vaicāja, izlūgdamās maigumu.

– Vai es tevi mīlu, skaistulīt? Un tu par to vēl šaubies? Tas ir neprāts. Pagaidi, un es tev tūlīt to pierādīšu.

Šavāls ļāva rokai noslīdēt pār viņas gurniem un saspieda tos.

– Nē, bet… ja nu man nekas neiznāks? Tu mani pametīsi?

– Kā tad tā? Vai viņš par mani pateica kaut ko sliktu? Nu, klāj vaļā…

– Nē, tikai man pēkšņi uznāca bailes…

Viņa sajuta – Karalis Žūksnis pavicina lielu nazi, gatavodamies pārgriezt viņai rīkli. Viņa viscaur drebēja un juta sevī milzīgu tukšumu. Tad aizvēra acis un piespiedās Šavālam klāt. Viņš jau grasījās atrauties, taču tad ieraudzīja, ka viņa kļuvusi pavisam bāla, un aplika roku viņai ap vidukli, lai atbalstītu. Viņa klusi murmināja: “Tikai dažus vārdus, pasaki man dažus mīļus vārdus, man ir bail, saproti, bail…” Šavāls sāka kļūt nemierīgs. “Ak dievs, cik ar tām sievietēm ir grūti!” viņš nodomāja. “Vienbrīd viņa mani sūta uz poda, bet jau pēc mirkļa lūdz, lai es viņu mierinu.” Apjucis viņš turēja Žoziannu cieši apskautu, jo sajuta, ka viņa varētu noslīgt zemē. Tik trausla, tik trīcoša. Šavāls izklaidīgi noglāstīja viņai galvu, neuzdrošinādamies pavaicāt, vai vecis jau ir parakstījis rīkojumu par viņa iecelšanu jaunā amatā. Juzdamies neomulīgi, viņš turēja Žoziannu kā neērtu saini, kuru nav kur nolikt. Ko gan ar viņu iesākt? Atsliet pret kafijas automātu? Apsēdināt? Te nav neviena krēsla… Ak, viņš pie sevis nolamājās, lūk, kas iznāk, ja savu likteni nodod padauzas rokās. Vairāk par visu Šavālam šobrīd gribējās tikt vaļā no šīs sievietes. Nokniebties – jā, bet lai vairs nebūtu nekādu muļķību. Nekādu mīlas zvērestu un siekalainu buču. Jo tuvāk viņām pieiet, jo vairāk smird pēc pieķeršanās.

– Paklau, Žozī, saņemies! Tagad mūs tiešām kāds var ieraudzīt. Tu tūlīt visu sabojāsi!

Viņa atrāvās, saļodzījās, viņas acis bija saraudātas sarkanas. Viņa noslaucīja degunu, atvainojās… taču bija jau par vēlu.

Anriete un Marsels Grobzi stāvēja pie lifta un mēmi noraudzījās uz viņiem. Anriete, sakniebusi lūpas, viebās zem savas lielās cepures. Marsels bija mēms un sašļucis. Viņam trīcēja vaigi, bet seja bija savaikstīta bēdās.

Anriete Grobza aizgriezās pirmā. Sagrāba Marselu aiz žaketes un ierāva liftā. Tiklīdz durvis aiz viņiem bija aizvērušās, viņa ļāva vaļu ļaunam priekam:

– Redzi, es taču tev teicu, ka šī meiča ir padauza! Un, kad es vēl atceros, kā viņa ar mani runāja… Bet tu viņu tikai aizstāvi. Cik tu esi naivs, manu nabaga Marsel…

Marsels Grobzs, ar skatienu ieurbies paklājā uz lifta grīdas, skaitīja ar cigarešu pelniem izdedzinātos caurumiņus un pūlējās apvaldīt asaras, kas aizžņaudza viņam rīkli.

Spriežot pēc pasta zīmoga, vēstule ar košo marku bija izsūtīta vismaz pirms nedēļas. Tā bija adresēta Hortenzei un Zoē Kortesām. Žo pazina Antuāna rokrakstu, tomēr vēstuli neatplēsa. Viņa to nolika uz virtuves galda, uz avīžu un vēstuļu kaudzes, labu brīdi grozījās apkārt, pacēla vēstuli pie acīm, pūlējās saskatīt, vai tajā nav ielikta kāda fotogrāfija vai čeks… veltīgi. Viņa nolēma pagaidīt, kamēr no skolas pārnāks meitenes.

Hortenze pirmā pamanīja vēstuli un tūlīt to paķēra. Zoē sāka lēkāt un saukt: “Es arī! Es arī gribu vēstuli!” Žozefīne nosēdināja viņas pie galda, apsēdās arī pati, palūdza, lai Hortenze lasa skaļi, paņēma Zoē klēpī un, nodedzinājusi visus tiltus, sagatavojās klausīties. Hortenze atgrieza aploksni ar nazi, izņēma no tās sešas plānas papīra lapas, izlika tās uz galda un katru maigi nogludināja ar plaukstu. Tad sāka lasīt.

Manas dārgās skaistulītes,

Kā jau droši vien esat nopratušas pēc markas uz aploksnes, es atrodos Kenijā. Jau mēnesi. Gribēju sagādāt jums pārsteigumu un tāpēc aizbraucot neko neteicu. Tomēr ceru, ka varēsiet mani apciemot, kad būšu pienācīgi iekārtojies. Varbūt tas varētu notikt skolas brīvdienās. Parunāšu ar Jūsu māti.

Kenija (paskatieties enciklopēdijā) ir valsts, kas robežojas ar Etiopiju, Somāliju, Ugandu, Ruandu un Tanzāniju. Tā atrodas Āfrikas austrumu piekrastē, netālu no Seišelu salām, pie Indijas okeāna… Vai Jums tas kaut ko izsaka? Nē? Jums vajadzētu čaklāk apgūt ģeogrāfiju. Piekraste, kurā esmu apmeties, atrodas starp Malindi un Mombasu, un tas ir visvairāk pazīstamais Kenijas reģions. Līdz 1890. gadam tas piederēja Zanzibāras sultānam. Par Keniju ilgi cīnījās gan arābi, gan portugāļi, un visbeidzot arī angļi, un šī valsts ieguva neatkarību tikai 1963. gadā. Vienai dienai pietiks vēstures! Varu derēt, ka Jūs interesē tikai viens vienīgs jautājums: kā tētis nokļuvis Kenijā? Pirms atbildu, vēl tikai viens padoms… Vai Jūs sēžat, manas mazās mīlulītes? Vai esat kārtīgi apsēdušās?

Hortenze iecietīgi pasmaidīja un nopūtās: “Tētis ir savā repertuārā!” Žo nespēja atgūties: viņš ir aizbraucis uz Keniju! Viens vai kopā ar Milēnu? Sarkanais trīsstūris virs tostera izsmēja viņu. Šķita, ka tas pat mirkšķina.

Es nodarbojos ar krokodilu audzēšanu…

Meitenes pārsteigumā iepleta mutes. Krokodili!

Hortenze turpināja lasīt, apmulsumā rīdama vārdus.

… ķīniešu rūpniekiem! Jūs droši vien zināt, ka Ķīna pamazām kļūst par milzīgu ražošanas lielvalsti, kam pieder neparasti lieli dabas un finanšu resursi un kas ražo visu, sākot ar datoriem un beidzot ar automašīnu motoriem, visu, kas vien iespējams. Un tagad ķīnieši ir nolēmuši izmantot krokodilus kā izejmateriālu! Kāds Veja kungs, mans priekšnieks, ir uzcēlis Kilifi īstu paraugfermu un cer tuvākajā laikā laist tirgū lielas krokodilu gaļas un olu partijas, kā arī krokodilādas somas, apavus un kabatas portfeļus… Jūs brīnīsieties, kad uzzināsiet par visiem manu investoru plāniem un viņu ģeniālajām idejām! Īsi sakot, viņi ir nolēmuši audzēt krokodilus dabas parka apstākļos. Lī kungs, mans ķīniešu izcelsmes vietnieks, pastāstīja, kā viņi ir piepildījuši vairākas lidmašīnas “Boeing 747” ar desmitiem tūkstošu krokodilu no Taizemes. Taizemes audzētāji Āzijas krīzes dēļ bijuši spiesti tos pārdot, un krokodilu cenas nokritušās par 75 %! Un mēs tos uzpirkām gandrīz par baltu velti. Sanāca īsta izpārdošana!

– Tētis nu gan prot jokot, – Zoē piezīmēja, sūkādama pirkstu. – Bet man nepatīk, ka viņš strādā ar krokodiliem. Krokodili ir pretīgi!

Tie ir nometināti vairāku upju gultnēs, kas ir norobežotas ar dzeloņstieplēm. Tāpēc arī viņiem vajadzīgs “deputy general manager”. Tāds ir mans amata nosaukums, manas mīļās mazulītes. Es esmu Krokoparka “deputy general manager”!

– Tas ir kaut kas līdzīgs ģenerāldirektora vietniekam, – Hortenze apdomājusies paziņoja. – Tieši tā es arī ierakstīju skolas aptaujas lapā, kurā bija jānosauc tēva profesija.

… un es valdu pār septiņdesmit tūkstošiem krokodilu! Vai varat iedomāties?

– Septiņdesmit tūkstoši krokodilu! – Zoē izdvesa. – Bet ja nu viņš dosies apstaigāt savu fermu un iekritīs ūdenī? Man tas nemaz nepatīk.

Šo darbu man palīdzēja atrast kāds sens klients, kuru es pazīstu jau kopš “Gunman and Co” laikiem. Es ar viņu nejauši satikos Parīzē, kādā jūnija vakarā, Portmaijo viesnīcas “Concorde Lafayette” panorāmas bārā. Jūs taču to atceraties: esmu vairākkārt jūs turp vedis. Es viņam pateicu, ka meklēju darbu un gribu aizbraukt no Francijas, un viņš, izdzirdējis runājam par krokodilu fermu, atcerējās par mani! Es piekritu iesaistīties šajā avantūrā, jo zinu, ka Ķīna šobrīd patiešām piedzīvo strauju ekonomisku izaugsmi. Gluži kā Japāna 80. gados. Viss, kam ķīnieši pieskaras, pārtop zeltā! Tajā skaitā arī krokodili. Īsi sakot, krokodilu izaugsme ir kļuvusi par manu goda lietu. Varbūt kādreiz par šīs firmas akcijām notiks kautiņi biržā! Tas tik būs jautri, vai ne? Šurp nosūtītajiem ķīniešu strādniekiem ir garas darba dienas, un viņi dzīvo mazos bungalo. Viņi visu laiku smejas. Man jau sāk likties, ka viņi to dara arī miegā. Viņi izskatās tik jocīgi ar savām tievajām kājām un pārāk platajiem šortiem. Vienīgā nelaime, ka viņiem nemitīgi uzbrūk krokodili, un viņu kājas, rokas, pat sejas ir vienās rētās. Un, vai zināt ko? Viņi paši sašuj savas brūces. Ar adatu un diegu. Kaut kas neaptverams, vai ne? Protams, te ir arī medicīnas māsa, kuras pienākums ir par viņiem gādāt, taču viņa principiāli nodarbojas tikai ar apmeklētājiem.

Es pavisam aizmirsu pateikt, ka Krokoparku var apmeklēt arī tūristi. Eiropieši, amerikāņi, austrālieši, kuri dodas uz Keniju safari braucienos. Mūsu ferma ieņem goda vietu viņiem piedāvātajā ekskursiju katalogā. Viņi maksā par ieeju, saņem bambusa kātu ar virvi un divas vistas, ko uzspraust uz āķa. Tad viņi mērcē vistas gabaliņus ūdenī, lai pievilinātu un pabarotu krokodilus, kuri, jāatzīst, ir ļoti rijīgi. Un arī nejauki! Lai cik ļoti mēs arī lūgtu apmeklētājus būt uzmanīgākiem, taču dažkārt viņi pieiet pārāk tuvu, un krokodilam izdodas viņiem iekampt; šie radījumi ir ļoti veikli, un to zobi ir asi kā zāģim. Reizēm viņi apdullina cilvēkus ar asti un pārkož viņiem rīkli. Mēs cenšamies gādāt, lai par šādiem gadījumiem neviens neuzzinātu. Tomēr nevar jau vainot tos, kuri reiz ir stipri sakosti un vairs nekad nevēlas pie mums rādīties!

– Loģiski, – Hortenze atzina. – Kad es uz turieni aizbraukšu, tad skatīšos uz tiem tikai ar binokli!

Žo apstulbusi klausījās. Krokodilu ferma! Vai tad labāk nebūtu audzēt mārītes?

Uzreiz vēlos Jūs nomierināt: man pašam nekas nedraud, jo es nodarbojos ar citām lietām. Krokodiliem es pat netuvojos. Es to atstāju ķīniešu ziņā. Šis pasākums solās būt ļoti ienesīgs. Pirmkārt, tāpēc, ka Ķīnā no šī izejmateriāla tiek ražoti visu franču un itāļu somiņu, apavu un aksesuāru kopijas. Otrkārt, Ķīnā krokodilu gaļa un olas uzskata par delikatesēm. Mēs tās rūpīgi apstrādāsim un atbilstošos apstākļos nogādāsim uz Ķīnu ar kuģiem. Nu Jums ir skaidrs, ka man paveras lielas perspektīvas. Es vairs neesmu bezdarbnieks! Es dzīvoju tā dēvētajā saimnieka mājā, lielā koka ēkā, kas atrodas pašā fermas vidū. Tajā ir vairākas guļamistabas un pat baseins, ap kuru novilktas dzeloņstieples, lai kādam krokodilam neienāktu prātā tur paplunčāties. Tā jau reiz ir gadījies! Parka direktors, kurš šeit strādāja pirms manis, reiz ūdenī sastapās ar krokodilu, un kopš tā laika tiek ievēroti īpaši drošības pasākumi. Katrā fermas stūrī ir izvietoti torņi ar bruņotiem apsargiem, kuri izgaismo teritoriju ar lieliem prožektoriem; dažreiz naktī abori gēni ielavās pie mums, lai nozagtu kādu krokodilu un apēstu. Starp citu, to gaļa ir ļoti garšīga!

Nu lūk, manas mazās mīlulītes, tagad Jūs par manu jauno dzīvi zināt visu vai gandrīz visu. Šobrīd pie mums ir agrs rīts, man jāuzmeklē vietnieks un jānodod viņam rīkojumi šai dienai. Ļoti drīz es Jums atkal uzrakstīšu un to darīšu ļoti bieži, jo es pēc Jums ļoti ilgojos. Manā kabinetā uz galda esmu nolicis jūsu fotogrāfijas, un visiem, kuri vaicā: “Kas ir šīs skaistās jaunkundzes?”, es lepni atbildu: “Tās ir manas meitas, visskaistākās meitenes pasaulē!” Rakstiet man. Palūdziet, lai mamma nopērk Jums datoru, tad es Jums varēšu sūtīt savas mājas, krokodilu un šortos ģērbto ķīniešu fotogrāfijas! Tagad var dabūt arī lētākus modeļus, tie nemaz nav tik dārgi. Es Jūs cieši apskauju un ļoti mīlu.

Tētis.

P.S. Te ir arī vēstule Jūsu mammai…

Hortenze pasniedza pēdējo lapiņu Žozefīnei, kura to salocīja un iebāza priekšauta kabatā.

– Vai tad tu to tagad nelasīsi? – Hortenze noprasīja.

– Nē… Vai gribat parunāt par tēta vēstuli?

Meitenes klusēdamas raudzījās uz viņu. Zoē sūkāja pirkstu. Hortenze kaut ko prātoja.

– Krokodili ir pretīgi! – Zoē noteica. – Un kāpēc viņš nevarēja palikt Francijā?

– Tāpēc, ka Francijā krokodilus neviens neaudzē, kā jau viņš teica, – Hortenze nopūtās. – Viņš jau agrāk visu laiku teica, ka grib braukt uz ārzemēm. Kad mēs ar viņu tikāmies, viņš par to vien runāja… Interesanti, vai viņa aizbrauca tētim līdzi?

– Ceru, ka viņam labi maksās, un viņš iemīlēs savu darbu, – Žozefīne aši iejaucās, lai meitenes nesāktu runāt par Milēnu. – Viņam bija tik svarīgi nomainīt vidi, atkal uzņemties atbildību. Vīrietis bez darba jūtas ļoti slikti… Turklāt tur viņš ir savā elementā. Viņam vienmēr ir ļoti paticis plašums, ceļojumi, Āfrika…

Ar šiem vārdiem Žozefīne pūlējās noslēpt savu satricinājumu. “Kāds neprāts!” viņa sev sacīja. “Cerams, ka viņš šajā afērā nav ieguldījis naudu… Un kur gan viņš būtu varējis to ņemt? No Milēnas? Diez vai es būtu varējusi viņam palīdzēt. Pati vēl tikai ar pūlēm turos uz ūdens.” Žozefīne atcerējās, ka viņiem bankā taču ir kopīgs rēķins. Viņa apņēmās parunāt ar Fožerona kungu, savu bankas pārstāvi.

– Iešu palasīt savu grāmatu par reptiļiem, kas tur teikts par krokodiliem, – Zoē paziņoja un nolēca zemē.

– Ja mums būtu internets, tev nevajadzētu to visu meklēt grāmatā.

– Bet mums taču nav interneta, – Zoē iebilda, – tātad man jāpaskatās grāmatā…

– Būtu labi, ja tu mums nopirktu datoru, – Hortenze noteica. – Visām manām draudzenēm ir.

Ja viņš ir ņēmis naudu no Milēnas, tas nozīmē, ka viņu attiecības ir nopietnas. Varbūt viņi pat apprecēsies… “Nē taču, idiote, viņš nevar precēties ar Milēnu, jo vēl nemaz nav izšķīries!” Žozefīne skaļi nopūtās.

– Mammu, tu nemaz neklausies!

– Es klausos…

– Un ko es nupat teicu?

– Ka tev vajag datoru. – Un ko tu par to saki?

– Nezinu, mīļā, man jāpadomā.

– Ar domāšanu vien pie datora netiksi.

Milēna saimnieces lomā noteikti izskatās labi! Sārta, svaiga, smalka. Žozefīne iztēlojās, kā viņa verandā gaida Antuānu, kā ielec džipā, lai brauktu uz parku, gatavo maltīti, šķirsta žurnālu, ērti iekārtojusies lielā šūpuļkrēslā… Bet vakaros, kad viņš pārnāk no darba, apkalpotājs pagatavo abiem labas vakariņas, ko viņi ietur sveču gaismā. Droši vien viņš domā, ka ir sācis jaunu dzīvi. Jauna sieviete, jauna māja, jauns darbs. Bet sieva un abas meitas savā mazajā Korbevuā dzīvoklītī viņam šķiet garlaicīgas un nožēlojamas.

No rīta Bartijē kundze, Maksa māte, bija apvaicājusies: “Nu, Kortesa kundze, vai ir kādi jaunumi no jūsu vīra?” Viņa kaut ko izvairīgi attrauca. Bartijē kundze bija ļoti novājējusi, un Žozefīne painteresējās, vai viņa ievēro kādu diētu. “Jūs smiesieties, Kortesa kundze, tā ir kartupeļu diēta!” Žozefīne tiešām sāka smieties, taču Bartijē kundze turpināja: “Nopietni: pa kartupelim ik vakaru, trīs stundas pēc vakariņām, un pēc tam vairs negribas neko saldu! Izrādās, ka, apēdot kartupeli pirms gulētiešanas, izdalās divi hormoni, kuri neitralizē smadzeņu vajadzību pēc cukura un ogļhidrātiem. Un cilvēks sāk novājēt. Tas viss ir zinātniski pamatots. Makss man to sameklēja internetā… Jums taču ir internets, vai ne? Tad es jums varētu pateikt vietnes nosaukumu. Šī diēta izklausās dīvaina, taču tā darbojas, varat man ticēt.”

– Māt, dators taču nav greznība, bet gan darba instruments. Tas noderētu gan tavam darbam, gan mūsu skolas mājasdarbiem.

– Zinu, mīļā, zinu.

– Tu tikai tā saki, bet tevi tas nemaz neinteresē. Bet runa taču ir par manu nākotni…

– Paklausies, Hortenze, es jūsu labā daru visu. Visu! Ja es teicu, ka padomāšu, tas nozīmē, ka vienkārši negribu jums solīt to, ko nevaru izdarīt, taču iespējams, ka man viss izdosies.

– Ai, paldies, māt, paldies. Es jau zināju, ka varu uz tevi paļauties.

Hortenze apķērās viņai ap kaklu un iesēdās klēpī gluži kā Zoē.

– Vai man te vēl pietiek vietas, māt, vai arī ir jau par vēlu?

Žozefīne iesmējās un piespieda meitu sev klāt. Pati nezinādama, kāpēc, viņa piepeši sajutās aizkustināta. Meitas tuvums, viņas siltums, ādas saldā smarža, vieglais aromāts, kas plūda no viņas drēbēm, lika Žo acīs sariesties asarām.

– Ak, meitiņ, kā es tevi mīlu, ja tu to zinātu! Es jūtos tik slikti, kad mēs strīdamies.

– Mēs nestrīdamies, māt, mēs diskutējam. Mums gluži vienkārši ir atšķirīgi uzskati, tas arī viss. Un, zini, ja es dažreiz nervozēju, tad tas ir tāpēc, ka tētis ir aizgājis, es jūtos slikti, ļoti slikti, un tāpēc es uz tevi kliedzu, jo tu esi pa rokai…

Žozefīne tikai ar pūlēm valdīja asaras.

– Tu esi vienīgais cilvēks, uz kuru es varu paļauties, saproti? Tāpēc jau es no tevis tik daudz prasu, jo manis dēļ, mīļo māt, tu vari visu… Tu esi tik stipra, tik drosmīga, tik uzticama.

Klausoties meitā, Žo pamazām atguva drosmi. Viņa vairs nebaidījās, viņa juta, ka ir gatava uz visu, lai tikai Hortenze turpinātu viņai pieglausties un izrādīt maigumu.

– Apsolu, mīļā, tev būs dators. Uz Ziemassvētkiem… Tu taču vari pagaidīt līdz Ziemassvētkiem?

– Ai, paldies, mīļo māt! Lielāku prieku pat nevar iedomāties.

Meita apķērās Žozefīnei ap kaklu un saspieda tik stipri, ka viņa iesaucās: “Rāmāk! Rāmāk! Tu man kaklu pārlauzīsi!” Pēc tam Hortenze aizjoņoja pie Zoē uz istabu, lai pavēstītu labos jaunumus.

Žozefīni pārņēma vieglums. Meitas prieks pielipa arī viņai un lika nozust visām raizēm. Kopš viņa bija sākusi nodarboties ar tulkošanu, Hortenze un Zoē varēja pusdienot skolas ēdnīcā, bet vakarā vienmēr tika pasniegts viens un tas pats: šķiņķis ar kartupeļu biezeni. Zoē ēda un viebās, Hortenze knibinājās ap ēdienu. Žozefīne apēda pārpalikumus, lai neko nevajadzētu izmest. “Tieši tāpēc jau es arī kļūstu resna,” viņa prātoja, “jo ēdu par trim.” Pēc maltītes viņa mazgāja traukus – trauku mašīna bija salūzusi un trūka naudas, lai to salabotu vai nopirktu jaunu – noslaucīja vaskadrānu, izņēma no skapja grāmatas un atkal ķērās pie darba. Viņa ļāva meitenēm skatīties televizoru… un pati tikmēr tulkoja.

Laiku pa laikam viņa dzirdēja meiteņu sarunas. “Kad izaugšu liela, būšu stiliste,” Hortenze sacīja, “un man būs pašai savs modeļu nams…” “Bet es šūšu kleitas savām lellēm,” Zoē atbildēja. Žozefīne pacēla galvu, pasmaidīja un atkal iegrima Odrijas Hepbērnas dzīvē. Viņa atrāvās no darba tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, vai meitas ir iztīrījušas zobus, un pirms gulētiešanas abas noskūpstītu.

– Makss Bartijē mani vairs neaicina pie sevi, mammīt… Kā tu domā, kāpēc?

– Nezinu, mīļā, – Žozefīne izklaidīgi atbildēja. – Katram savas raizes…

– Māt, ja es gribu kļūt par stilisti, – Hortenze paziņoja, – man jau tagad ir jāsāk ļoti labi ģērbties… Es nevaru vilkt mugurā to, kas gadās pa rokai.

– Viss, gulēt, meitenes! – Žozefīne uzsauca, steigdamās atgriezties pie darba. – Rīt jāceļas septiņos.

– Kā tu domā, vai Maksa vecāki šķirsies? – Zoē gribēja zināt.

– Nezinu, mīļā, guli.

– Tu varētu man iedot drusciņ naudas, lai es sev nopērku Diesel firmas krekliņu, dzirdi, mammu? – Hortenze nerimās.

– Gulēt! Es vairs negribu dzirdēt ne vārda.

– ‘bnakti, mamm…

Viņa atsāka tulkot. Ko šādā situācijā būtu darījusi Odrija Hepbērna? Viņa būtu strādājusi, centusies saglabāt pašcieņu un domāt par savu bērnu labklājību. SAGLABĀT PAŠCIEŅU UN DOMĀT PAR BĒRNU LABKLĀJĪBU. Lūk, kā viņai jāturpina dzīvot: cienītai, mīlētai, tievai kā maikstei. Žozefīne nolēma vakarā uzsākt kartupeļu diētu.

Bija auksta, lietaina novembra nakts. Filips un Irisa Dipēni atgriezās mājās no viesībām. Viņus bija ielūdzis viens no Filipa kolēģiem. Svinīgas vakariņas, divdesmit lūgti viesi, īpašs cilvēks, kurš pieskata, lai ēdieni tiktu pasniegti laikā, krāšņi ziedu pušķi, viesistabu apmirdz kamīna liesmas, pieklājīgas sarunas, ko Irisa jau iepriekš zināja no galvas. “Greznība, bagātība un… garlaicība,” viņa klusībā secināja, atlaidusies ērtā limuzīna sēdeklī. Filips klusēdams vadīja automašīnu. Visa vakara laikā Irisai ne reizi nebija izdevies uztvert viņa skatienu.

Irisa vēroja Parīzi, nebeigdama apbrīnot ēkas, pieminekļus, tiltus pār Sēnu, lielo avēniju arhitektūru. Dzīvojot Ņujorkā, viņa bija ilgojusies pēc Parīzes. Pēc Parīzes ielām, pēc gaišā mūra ēkām, ar kokiem apstādītās alejas, kafejnīcu terases, Sēnas rāmā plūduma. Atlika vienīgi aizvērt acis, lai prātā kā fotogrāfijas ataustu pilsētas ainas. Šādos vakaros viņai visvairāk patika braukt mājās ar automašīnu. Noaut kurpes, izstiept garās kājas, atlaisties sēdeklī, pievērt acis un baudīt pilsētas ugunis.

Viesību laikā Irisa garlaikojās līdz nāvei. Viņa bija nosēdināta starp kādu jaunu, aizrautīgu, nesen darbību uzsākušu advokātu un ļoti ietekmīgu Parīzes notāru, kurš runāja par nekustamā īpašuma cenu pieaugumu. Garlaicība Irisā modināja dusmas. Viņai gribējās piecelties un apgāzt galdu. Tā vietā viņa domās kļuva par divām personām un ļāva “otrajai”, skaistajai Dipēna kundzei, tēlot “tāda un tāda sievas” lomu. Viņa klausījās savos smieklos, laimīgas sievietes smieklos, aiz kuriem slēpās niknums.

Viņu laulības sākumā Irisa centās piedalīties sarunās, interesēties par biznesa jautājumiem, par biržu, peļņu, dividendēm, uzņēmumu apvienošanos, konkurentu iznīcināšanas vai sabiedroto piesaistīšanas stratēģijām. Viņa bija nākusi no citām aprindām: studējot Kolumbijas universitātē, tika spriests par filmu režisoriem, scenārijiem, grāmatām, tāpēc šeit viņa jutās kā neveikla un nedroša debitante. Tad Irisa pamazām saprata, ka te viņai nav ko darīt. Viņa tika aicināta uz viesībām tāpēc, ka bija skaista, valdzinoša, Filipa sieva. Viņi ieradās divatā. Un, tiklīdz galdabiedrs painteresējās: “Un jūs, kundze, ar ko nodarbojaties jūs?”, bet viņa atbildēja: “Ak, ne ar ko īpašu… esmu veltījusi sevi bērnam…”, jautātājs uzreiz aizgriezās un sāka runāt ar kādu citu. Sākumā viņa jutās sāpināta, aizskarta, taču tad pamazām samierinājās. Dažreiz vīrieši pieklājīgi izrādīja viņai uzmanību, bet, tiklīdz sarunas kļuva raitākas, Irisa tika aizmirsta.

Toties šovakar viss bija pavisam citādi…

Kad Irisai pretī sēdošais vīrietis, pavedinošs izdevējs, izslavēts ar saviem panākumiem darījumos un pie sievietēm, ironiski izmeta: “Nu, mīļā Irisa, vai vēl aizvien esi mājas lietu Penelope? Drīz jau sāksi nēsāt čadru!”, viņa, piepeši sašutusi, neapdomīgi atcirta: “Tu brīnīsies, bet es esmu sākusi rakstīt!” Tiklīdz Irisa bija izteikusi šos vārdus, izdevējam iemirdzējās acis. “Romānu? Un kādu romānu?” “Vēsturisku…” Irisa pēkšņi atcerējās Žozefīni un viņas darbus par 12. gadsimtu. Māsa it kā iespiedās starp viņu un šo vīrieti. “Ā! Cik interesanti! Francūži jūk prātā no vēstures un vēsturiskiem romāniem… Tu jau esi sākusi?” “Jā,” viņa cēli paziņoja, paļaudamās uz zinātni un savu māsu. “Romāna darbība norisināsies 12. gadsimtā… Akvitānijas Elinoras laikā. Par šo laikmetu ir daudz aplamu priekšstatu. Francijas vēsturē tas ir izšķirošs laika posms… Laikmets, kurš dīvainā kārtā līdzinās mūsējam: nauda aizstāj preču apmaiņu un ieņem galveno lomu cilvēku dzīvē, lauki kļūst tukši, pilsētas attīstās, Francija nonāk citu valstu ietekmē, visā Eiropā attīstās tirdzniecība, jaunatne nerod sev vietu sabiedrībā un uzsāk varmācīgus protestus. Reliģija ieņem noteicošo lomu un bauda ietekmi politikā, ekonomikā un likumdošanā. Garīdzniecībai piemīt ajatollas vara, un tajā ir daudz fanātiķu, kuri jaucas visur. Tas ir arī lielu sasniegumu laikmets: tiek celtas katedrāles, universitātes, slimnīcas, sarakstīti pirmie mīlas romāni, notiek pirmās filozofiskās diskusijas…” Irisa improvizēja. Visi Žo argumenti kā straume plūda pār viņas lūpām, un apstulbušais izdevējis, sajutis naudas smaku, vairs nenolaida no viņas skatienu.

– Paklau, tas ir vienreizēji. Kad mēs varētu aiziet pusdienās?

Cik labi atkal būt dzīvai, nevis tikai “tāda un tāda sievai” un ģimenes mātei… Irisa juta, ka viņai aug spārni.

– Es pie tevis iegriezīšos. Tiklīdz man būs, ko tev parādīt…

– Tikai nerādi nevienam citam, norunāts?

– Norunāts!

– Es uz tevi paļaujos… Es tev piedāvāšu izdevīgu līgumu, negribu, lai man sanāktu nepatikšanas ar Filipu.

Izdevējs iedeva Irisai savu tiešās līnijas telefona numuru un aizejot vēl atgādināja par šo solījumu.

Filips izsēdināja Irisu pie mājas un aizbrauca novietot automašīnu.

Viņa ieslēdzās istabā un izģērbās, drudžaini prātodama par savu izgājienu. Kāda pārdrošība! Un ko lai tagad iesāk? Tad viņa nomierinājās: gan jau viņš visu aizmirsīs, vai arī es pateikšu, ka esmu tikai sākusi rakstīt un tas nenotiks tik ātri…

Bronzas pulkstenis uz kamīna nosita pusnakti. Irisa apmierināti nopūtās. Cik burvīgi atkal tēlot kādu lomu! Kļūt citādai. Izdomāt sev dzīvi. Likās, it kā viņa būtu atgriezusies pagātnē, laikā, kad vēl studēja Kolumbijas universitātē un apguva režisora darba pamatus, aktiermākslu, operatora darbu, dialogu veidošanu. Viņa mācīja jaunajiem aktieriem iemiesoties lomās. Viņa tēloja vīrieti, tad sievieti, nevainīgu cietēju un izvirtušu varmāku. Savas daudzpusīgās personības dēļ dzīve viņai allaž šķita par šauru. Gabors viņu atbalstīja.

Abi kopā rakstīja scenārijus. Viņi bija laba komanda.

Gabors… Irisa nemitīgi domāja par viņu.

Viņa papurināja galvu, lai padzītu šīs domas.

Pirmo reizi kopš ilga laika viņa atkal sajutās dzīva. Nu labi, viņa nebija rīkojusies īpaši godīgi… tomēr tā jau nebija liela blēdība!

Apsēdusies gultas kājgalī, izmetusies krēmkrāsas mežģīņu veļā, viņa sāka sukāt savus garos, melnos matus. Šo rituālu viņa nekad neaizmirsa. Visu bērnībā izlasīto romānu varones rītos un vakaros sukāja matus.

Suka slīdēja, un Irisa, noliekusi galvu, prātoja par pagājušo garo, drūmo dienu. Vēl viena diena, kurā viņa neko nebija paveikusi. Pēdējā laikā Irisa aizvien biežāk sēdēja mājās. Patika izklaidēties un tukši lidināties pa dzīvi bija zudusi. Viņa pusdienoja virtuvē viena pati, klausīdamās, kā pļāpā Babete, kalpotāja, kura no rītiem ieradās palīdzēt Karmenai. Irisa pētīja Babeti kā zem laboratorijas mikroskopa noliktu amēbu. Babetes dzīve līdzinājās romānam: pamests bērns, izvarošanas upuris, uzaugusi pie audžuvecākiem, nepaklausīga, neuzvedīga, septiņpadsmit gadu vecumā izgājusi pie vīra, astoņpadsmit gadu vecumā dzemdējusi, nemitīgi no kaut kurienes bēga un kaut ko sastrādāja, taču ne mirkli nešķīrās no savas meitas Merilinas, kuru vienmēr vadāja sev līdzi un apveltīja ar visu to mīlestību, kuru pati nekad nebija saņēmusi. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa nolēma “mest visu pie malas”. Viņa vēlējās godīgi strādāt, lai varētu samaksāt par skolu beigušās meitas turpmāko izglītību. Babete sāka strādāt par mājkalpotāju. Neko citu viņa neprata. Izcila mājkalpotāja, vislabākā no visām mājkalpotājām. Viņa “aplika bagātos ar nodokli”, pieprasīdama divdesmit eiro stundā. Irisa, ieinteresējusies par šo mazo gaišmati ar nekaunīgajām, zilajām acīm, pieņēma viņu darbā. Un kopš tā laika labprāt klausījās viņas stāstos! Abas sievietes, kuras itin visā bija tik atšķirīgas, bieži vien virtuvē nodevās aizraujošām sarunām.

Šorīt Babete bija pārāk kāri iekodusi ābolā, un augļa mīkstumā palika iestrēdzis viņas zobs. Irisa apstulbusi noraudzījās, kā viņa aši izvelk zobu no ābola, noskalo to zem krāna, izvelk no somas līmes tūbiņu un iestiprina zobu atpakaļ vietā.

– Vai bieži tā gadās?

– Kas? Ā, zobs… laiku pa laikam.

– Kāpēc tu neej pie zobārsta? Tā tu beigās to zobu pazaudēsi.

– Vai jūs zināt, kādu naudu tie zobārsti plēš? Uzreiz var redzēt, ka jums nauda turas.

Babete dzīvoja kopā ar Žerāru, elektropreču veikala pārdevēju. Viņa apgādāja visu māju ar spuldzēm, rozetēm, tosteriem, elektriskajām tējkannām, taukvāres katliem, saldētavām, trauku mazgājamajām mašīnām un daudz ko citu. Par neiedomājami zemām cenām: ar četrdesmit procentu atlaidi. Karmena prata to novērtēt. Žerāra un Babetes mīlestība līdzinājās seriālam, kuram Irisa aizrautīgi sekoja. Viņi nemitīgi strīdējās, šķīrās, salīga mieru… un mīlēja viens otru. “Man vajadzētu rakstīt par Babetes dzīvi!” Irisa iedomājās un pārstāja sukāt matus.

Kamēr Irisa virtuvē pusdienoja, Babete tīrīja cepeškrāsni. Viņa kā pludiņš te nozuda tajā, te atkal parādījās.

– Kāpēc tu vienmēr esi tik priecīga? – Irisa noprasīja.

– Vai zināt, es jau neesmu nekas īpašs. Tādu kā es ir dučiem.

– Arī tādu, kuras ir tik daudz pārdzīvojušas?

– Es esmu tāda pati kā citas.

– Un tomēr…

– Nē, vienkārši ar jums nekad nekas nav atgadījies.

– Vai tad tev nav ne bēdu, ne raižu?

– Protams, ka ne.

– Vai tu esi laimīga?

Babete izvilka galvu no cepeškrāsns un paskatījās uz Irisu tā, it kā viņa būtu apvaicājusies par Dieva esamību.

– Kas tad tas par jautājumu? Šovakar mēs iesim pie draugiem dzert portvīnu, un es esmu apmierināta, bet rīt jau būs jauna diena.

– Kā tev tas izdodas? – Irisa skaudīgi nopūtās.

– Vai tad jūs esat nelaimīga?

Irisa neatbildēja.

– Kas to būtu domājis… Es jūsu vietā no prieka nezinātu, kur likties! Vairs nekādas taupīšanas, ēdiena, cik uziet, skaists dzīvoklis, lielisks vīrs, lielisks dēls… Man vispār nebūtu, par ko žēloties.

Irisa vārgi pasmaidīja.

– Dzīvē viss ir daudz sarežģītāk, Babete.

– Varbūt. Jūs jau labāk zināt.

Viņa atkal iebāza galvu cepeškrāsnī. Irisa dzirdēja, kā viņa tur neapmierināti pukst par cepeškrāsnīm, kam vajadzētu attīrīties pašām, taču tas nenotiek. Tad kaut ko piebilda par smirdīgu eļļu, vēl mazliet paburkšķēja un beidzot atkal izlīda ārā un paziņoja:

– Varbūt dzīvē nevar dabūt visu uzreiz. Man ir forša dzīve, lai gan esmu nabadzīga, bet jums nav miera, kaut arī esat bagāta.

Izgājusi ārā un atstājusi Babeti pie cepeškrāsns, Irisa sajutās ārkārtīgi vientuļa.

Vientulības dzīta, viņa apsvēra, vai nevajadzētu piezvanīt Beranžērai… Viņas jau sen nebija tikušās, un Irisa jutās tā, it kā būtu zaudējusi daļu no sevis. Protams, ne jau labāko daļu, tomēr Irisa bija spiesta atzīt, ka viņai pietrūkst Beranžēras. Viņas pļāpāšanas, tenkošanas un baumošanas.

“Es skatos uz viņu no augšas, es saku sev, ka man ar šo sievieti nav nekā kopīga, taču burtiski trīcu no vēlēšanās ar viņu papļāpāt. It kā manī slēptos kāda fūrija, kaut kas perverss, kas liek man alkt pēc tā, ko es visvairāk ienīstu. Un es nespēju tam pretoties. Mēs neesam tikušās sešus mēnešus,” Irisa aprēķināja. “Jau sešus mēnešus es nezinu, kas notiek Parīzē, kas ar ko guļ, kurš ir bankrotējis vai pakāries.”

Dienas otro pusi Irisa pavadīja savā kabinetā. Pārlasīja Henrija Džeimsa romānu. Atrada teikumu, kuru pārrakstīja savā bloknotā: “Kas ir raksturīgs visiem vīriešiem? Viņi spēj pavadīt daudz laika ar garlaicīgām sievietēm, garlaikojas paši, taču labprāt samierinās ar šo garlaicību, neraujas prom, un tātad nemaz nejūtas tik slikti.”

– Vai es esmu garlaicīga sieviete? – Irisa klusi pavaicāja lielajam spogulim skapja durvīs.

Spogulis klusēja. Irisa jautāja vēl klusāk:

– Vai Filips rausies prom?

Spgulis nepaguva atbildēt. Iezvanījās telefons. Tā bija Žozefīne. Viņa izklausījās satraukta.

– Irisa… Tu vari runāt? Vai tu esi viena? Es zinu, ka ir jau ļoti vēls, taču man briesmīgi vajag ar tevi parunāties.

Irisa viņu nomierināja; māsa viņu nebija iztraucējusi.

– Antuāns ir atsūtījis meitenēm vēstuli. Viņš ir Kenijā. Audzē krokodilus.

– Krokodilus? Kaut kas traks!

– Jā, es arī tā domāju.

– Es nezināju, ka krokodilus kāds vispār audzē.

– Viņš strādā pie ķīniešiem un…

Žozefīne piedāvāja nolasīt viņai Antuāna vēstuli. Irisa klausījās, ne reizi nepārtraukdama viņu.

– Nu, ko tu par to domā?

– Godīgi sakot, Žo, viņš ir galīgi zaudējis prātu.

– Tas vēl nav viss.

– Viņš ir iemīlējies šortos ģērbtā ķīnietē, kurai ir tikai viena kāja?

– Nē, tu neuzminēji.

Žozefīne sāka smieties. Irisa nopriecājās. Labi, ka Žozefīne spēja pasmieties par šo savas laulības dzīves jauno pavērsienu.

– Meitenēm domātās vēstules beigās viņš bija pievienojis vienu lapiņu tikai man… un tu nemūžam nenoticēsi…

– Kas ir? Žo… runā taču!

– Nu labi, es to ieliku priekšauta kabatā, tu jau zini, tas lielais, baltais priekšauts, ko es aizsienu, kad gatavoju ēst… Tikai tad, kad jau biju nolikusies gulēt, atcerējos, ka vēstule vēl ir tur… Biju par to aizmirsusi… Nu, vai tas nav vareni?

– Paskaidro, Žo, paskaidro… Dažreiz tevi ir grūti saprast.

– Klausies, Irisa: es biju aizmirsusi izlasīt Antuāna vēstuli. Es nemetos to lasīt. Tātad es pamazām sāku atgūties, vai ne?

– Nudien, tev taisnība. Un kas tur bija rakstīts?

Irisa dzirdēja, kā nočaukst atlocīts papīrs, un māsa sāka skaļi lasīt:

– “Žozefīne… Es zinu, ka esmu gļēvs, es aizbēgu, Tevi nebrīdinājis, taču neuzdrošinājos zvanīt, lai Tevi neaizvainotu. Jutos tik nelāgi. Šeit es gribu sākt jaunu dzīvi. Ceru, ka man tas izdosies, ka nopelnīšu daudz naudas un varēšu simtkārt atmaksāt Tev par visu, ko Tu dari bērnu labā. Pastāv iespēja, ka viss izdosies un es nopelnīšu kaudzi naudas. Francijā es jutos aptraipīts. Nevaicā, kāpēc… Žozefīne, Tu esi laba, gudra, mīļa un dāsna sieviete. Tu man biji ļoti laba sieva. Es to nekad neaizmirsīšu. Esmu slikti izturējies pret Tevi un vēlos par to atlīdzināt. Padarīt Tavu dzīvi vieglāku. Es rakstīšu par visiem jaunumiem. Vēstules beigās Tu atradīsi manu telefona numuru, ja kaut ko vajag, zvani. Es Tevi apskauju un kavējos vislabākajās atmiņās par mūsu kopīgo dzīvi. Antuāns.” Un vēl divas piebildes. Pirmā: “Šeit mani sauc par Tonio… tā Tev jāsaka, ja piezvanīsi un atsauksies apkalpotājs”, un otrā: “Smieklīgi, es šeit nemaz nesvīstu, lai gan ir ļoti karsts.” Nu re… ko Tu par to domā?”

Pirmais, kas Irisai iešāvās prātā, bija: “Nabaga puisis! Cik nožēlojami!”, tomēr, nebūdama īsti pārliecināta, vai Žozefīne tiešām jau ir aizmirsusi par savu sentimentālo pieķeršanos, viņa nolēma atbildēt diplomātiski.

– Daudz svarīgāk, ko tu pati par to domā.

– Agrāk tu biji nežēlīgāka.

– Agrāk viņš bija daļa no ģimenes. Pret viņu varēja izturēties nejauki…

– Ā! Tad tāpēc tev ir vajadzīga ģimene!

– Pirms sešiem mēnešiem tu pret mūsu māti arī izturējies nejauki. Tu viņai tā uzklupi, ka viņa vairs negrib ar tevi runāt.

– Tu pat nevari iedomāties, cik labi es kopš tā laika jūtos!

Irisa mirkli apdomājās un tad noprasīja:

– Kā tu juties, kad biji noklausījusies meitenēm adresēto vēstuli? – Ne pārāk labi… Tomēr es neskrēju lasīt savu vēstuli, un tā jau ir laba zīme, vai ne? Es vairs neesmu apsēsta.

Ieturējusi pauzi, Žozefīne piebilda:

– Tas tāpēc, ka man šobrīd ir tik daudz darba, ka neatliek laika pārdomām.

– Vai tu tiec galā? Varbūt tev vajag naudu?

– Nē, nē, ir jau labi. Es uzņemos visus darbus, kādi vien gadās. Visus!

Tad, strauji mainījusi sarunas tematu, viņa noprasīja:

– Un kā iet Aleksandram? Kā viņam sokas ar diktātiem?

Aleksandrs bija spiests rakstīt garus diktātus, kamēr viņa māsīcas gāja uz pludmali un makšķerēja.

– Esmu aizmirsusi viņam to pajautāt. Viņš ir tik noslēgts, tik kluss. Savādi, taču viņš mani biedē. Es neprotu runāt ar zēniem. Protams, ja vien runa nav par pavedināšanu! Dažreiz es tevi apskaužu meitu dēļ. Ar viņām noteikti ir daudzkārt vieglāk…

Irisa piepeši apjuka. Mātes mīlestība viņai šķita kā kalns, kurā viņa nekad nespēs uzkāpt. Neticami, viņa nodomāja, es nestrādāju, mājās arī neko nedaru, tikai izvēlos ziedus un parfimētas sveces, man ir viens bērns, un es ar viņu nemaz nenodarbojos! Vienīgais, ko Aleksandrs par mani zina, ir iesaiņojumu maisiņu čaukstoņa, kad es tos nolieku pie durvīm, un manas kleitas švīkstoņa, kad vakaros pirms promiešanas iegriežos viņu noskūpstīt! Bērns, kurš tiek audzināts ar dzirdes palīdzību.

– Man no tevis jāatvadās, mīļā, vīrs nāk. Es tevi apskauju, un neaizmirsti: Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku!

Irisa nolika klausuli un pacēla acis pret Filipu, kurš stāvēja pie istabas durvīm un vēroja viņu. “Arī viņu es nesaprotu,” viņa klusībā nopūtās un atsāka sukāt matus. “Man ir radies iespaids, ka viņš mani izspiego, seko pa pēdām, raugās man mugurā. Vai tikai viņš nav nolīdzis kādu detektīvu? Vai viņš grib mani pieķert, lai varētu pieprasīt laulības šķiršanu?” Starp viņiem bija iestājies klusums kā pierādījums, kā Jērikas mūris, kuru nekad nesagraus taures skaņas, jo viņi nekliedza, neplēsa traukus, necirta durvis, ne reizi pat nepacēla balsi. Cik laimīgi ir tie pāri, kuri rīko skandālus, Irisa prātoja. Pēc kārtīga trača kļūst vieglāk. Abi izgāž dusmas, zaudē spēkus un krīt viens otra apkampienos. Iestājas brīdis, kad ieroči tiek uz laiku nolikti, skūpsti izdzēš apvainojumus, mīkstina pārmetumus, liecina par neilgu pamieru. Ne viņa, ne Filips nesaprot, ka klusums, saltums, iznīcinoša ironija tikai padziļina to bezdibeni, kas noved pie drošas šķiršanās. Irisa negribēja par to domāt. Viņa mierināja sevi, ka viņi nav vienīgais pāris, kurš dzīvo pieklājīgā vienaldzībā. Un neviens no šādiem pāriem nešķiras. Tas ir tikai tāds brīdis, kas paiet, brīdis, kurš, protams, ir nepatīkams, taču beigu beigās tas var pāriet mierīgās vecumdienās.

Filips apsēdās uz gultas malas un noāva kurpes. Vispirms labo, tad kreiso. Labo zeķi, tad kreiso. Katru kustību pavadīja skaņa: plak, plak, fft, fft.

– Vai tev rīt ir grūta diena?

– Tikšanās, pusdienas, viss kā parasti.

– Tev nevajadzētu tik daudz strādāt… Kapsētas ir pilnas ar neaizvietojamiem cilvēkiem.

– Tiesa gan… Tomēr es nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot citādi.

Šī saruna bija atkārtojusies jau daudzas reizes. Kā obligāts rituāls pirms gulētiešanas. Un ikreiz viss beidzās ar vienu un to pašu: ar jautājuma zīmi, kas palika karājamies gaisā.

Un tagad viņš ies uz vannas istabu, iztīrīs zobus, uzvilks garu sporta kreklu, apgulsies un nopūtīsies: “Laikam tūlīt aizmigšu kā beigts.” Viņa atbildēs… Viņa neko neatbildēs. Viņš noskūpstīs Irisu uz pleca un novēlēs: “Ar labu nakti, mīļā.” Tad uzliks miega masku, sakārtos to, uzgriezīs viņai muguru. Viņa sakārtos savas matu sukas, iededzinās naktslampiņu, paņems grāmatu un lasīs, kamēr uznāks miegs.

Un tad viņa sāks sacerēt stāstu.

Par mīlestību vai ko citu. Dažreiz vakaros Irisa ietinās palagos, piespieda pie krūtīm spilvenu un atkal satikās ar Gaboru. Viņi ir ieradušies Kannu kinofestivālā. Nāk viens otram pretī pa smiltīm, pa jūras krastu. Viņš ir viens, pasitis padusē scenāriju. Viņa ir viena, pavērsusi seju pret sauli. Viņi saskrienas. Viņai nokrīt saulesbrilles. Viņš noliecas, lai tās paceltu, izslienas un… “Irisa!” “Gabor!” Viņi kaislīgi apskaujas, saskūpstās, viņš saka: “Kā es pēc tevis ilgojos! Ne mirkli neesmu pārstājis par tevi domāt!”Viņa nočukst: “Es tāpat!” Viņi pastaigājas pa Kannu ielām, iegriežas viesnīcās. Viņš ir atvedis uz festivālu savu filmu, Irisa visur viņu pavada, viņi kopā soļo pa sarkano paklāju, ir sadevušies rokās, viņa pieprasa laulības šķiršanu…

Bet citreiz Irisa izvēlējās pavisam citu stāstu. Viņa ir uzrakstījusi grāmatu, tā gūst milzīgus panākumus, viņa sniedz intervijas presei, nonākusi greznas viesnīcas vestibilā. Romāns tiek iztulkots divdesmit septiņās valodās, ekranizācijas tiesības iegādājas kinokompānija Metro Goldwin Meyer, par galveno vīrieša lomu cīnās Toms Krūzs un Šons Penns. Dolāri paši guļas nebeidzamās, zaļās kaudzītēs. Visi runā tikai par viņu, fotografē viņu kabinetā un virtuvē, grib zināt viņas viedokli par itin visu.

– Mammu, drīkst, es pagulēšu pie jums? Filips strauji pagriezās un strupi atcirta:

– Nē, Aleksandr! Mēs par to esam runājuši jau tūkstošiem reižu! Desmit gadu vecumā zēni vairs neguļ kopā ar saviem vecākiem.

– Mammu, atļauj… lūdzu!

Irisa pamanīja nemieru dēla acīs, noliecās pie viņa un apskāva.

– Kas noticis, mīļais?

– Man ir bail, mammu… Tiešām bail. Man rādījās murgi.

Aleksandrs pienāca pie gultas un jau grasījās palīst zem segas.

– Ej uz savu istabu! – Filips norūca un noņēma savu zilo masku.

Irisa redzēja, ka dēla acīs parādās panika. Viņa piecēlās, paņēma Aleksandru aiz rokas un paziņoja:

– Iešu nolikt viņu gulēt.

– Tā nedrīkst audzināt bērnu. Ko tu gribi panākt? Lai viņš kļūtu par memmesdēliņu? Par cilvēku, kurš baidās pats no savas ēnas?

– Es vienkārši nolikšu viņu gulēt… Nevajag no tā taisīt drāmu. Ejam, mīļais.

– Tas ir satriecoši! Satriecoši! – Filips atkārtoja un uzgrieza muguru. – Šis bērns nekad nekļūs pieaudzis.

Irisa aiz rokas aizveda Aleksandru atpakaļ uz viņa istabu. Ieslēdza naktslampiņu, atvilka segu un ar žestu lika viņam likties gultā. Viņš palīda zem segas. Irisa uzlika plaukstu viņam uz pieres un pajautāja:

– No kā tu baidies, Aleksandr?

– Man ir bail…

– Aleksandr, tu vēl esi tikai mazs zēns, taču drīz kļūsi par vīrieti. Tev būs jādzīvo nežēlīgā pasaulē, tev vajag rūdīties. Ja tu katru dienu raudādams skriesi pie vecākiem…

– Es neraudāju!

– Tu padevies bailēm. Tās izrādījās stiprākas par tevi. Tas nav labi. Tev jāiemācās tās uzvarēt, citādi tu uz visiem laikiem paliksi bērns.

– Es neesmu bērns.

– Esi gan… Tu gribi gulēt kopā ar mums kā mazs bērns.

– Nē, es neesmu bērns!

Viņš saviebās no bēdām un dusmām. Viņš bija nikns uz māti, kura neko nesaprata, un arī baidījās.

– Tu esi ļauna!

Irisa nezināja, ko atbildēt. Viņa skatījās, iepletusi muti, taču nespēja neko pateikt, jo ne vārds nenāca pār viņas lūpām. Viņa neprata runāt pati ar savu bērnu. Viņi stāvēja katrs savā upes krastā un klusēdami raudzījās viens otrā. Tas bija sācies jau kopš viņa dzimšanas. Dzemdību namā. Kad Aleksandru atnesta un ielika caurspīdīgā gultiņā līdzās viņas gultai, Irisa nodomāja: “Tā! Manā dzīvē parādījies jauns cilvēks!” Viņa ne reizi nebija izrunājusi vārdu “bērns”.

Irisas klusēšana un apmulsums satrauca Aleksandru vēl vairāk. Tad jau laikam ir patiešām slikti, ja reiz mamma ar mani nerunā Ja tikai skatās un nebilst ne vārda.

Irisa noskūpstīja dēlu uz pieres un grasījās iet prom.

– Mammu, vai tu vari pasēdēt pie manis, kamēr es aizmigšu?

– Tētis ļoti sadusmosies…

– Mammu, mammu, mammu…

– Es saprotu, mīļais, es saprotu. Es pasēdēšu, taču tev jāapsola, ka nākamreiz tu būsi stiprs un pie mums vairs nenāksi.

Aleksandrs neatbildēja. Irisa saņēma viņa roku.

Viņš nopūtās un aizvēra acis. Irisa uzlika plaukstu viņam uz pleca. Tas bija maigs glāsts. Vājiņš, ar tumšām skropstām, melniem, cirtainiem matiem… Viņam piemita nervoza, nemierīga bērna trauslā grācija. Pat miegā starp viņa uzacīm bija izveidojusies dziļa rieva, bet krūtis cilājās tik smagi, it kā tās būtu nospiedis milzīgs slogs. Viņa elpa pēc nesenajām izbailēm un pašreizējā atvieglojuma plūda saraustīti.

Viņš atnāca uz mūsu istabu, jo sajuta, ka ir man vajadzīgs. Bērni ir jūtīgi. Irisa atcerējās, kā pati bija pārāk skaļi smējusies par tēva jokiem, muļķojusies, pūlēdamās izgaiņāt melnos negaisa mākoņus, kas pletās virs vecāku galvām. Starp viņiem it kā nenotika nekas briesmīgs, un tomēr viņai bija tik ļoti bail… Tētis bija ļoti tukls, ļoti labsirdīgs, ļoti maigs. Mamma – izkaltusi, kārna, asa. Divi svešinieki, kuri guļ vienā gultā. Irisa vēl ilgi turpināja muļķoties. Viņai bija vieglāk vecākus sasmīdināt, nekā izteikt visu, kas uz sirds. Pirmo reizi izdzirdējusi citus klusi sačukstamies: “Cik tā meitenīte ir skaista! Kādas viņai acis! Nekad mūžā tādas neesmu redzējis!”, viņa nomainīja klauna ietērpu pret skaistas meitenes bruņām. Jauna loma!

Cik gan man šobrīd ir slikti. Brīvās un nepiespiestās sievietes āriene, ko tik ilgus gadus esmu cītīgi veidojusi, kuru katru brīdi sabruks no pretrunām. Beigu beigās man būs jāizvēlas. Taču kādā virzienā doties? Tikai tas, kurš ir atradis sevi, ir saskaņā ar sevi, nemelo sev, ir patiesi brīvs. Viņš zina, kas ir, to izmanto un nekad negarlaikojas. Viņš izjūt laimi, jūtas labi kopā ar sevi, un tas viņā rada eiforiju. Viņš dzīvo pa īstam, kamēr citiem dzīve aiztek starp pirkstiem kā smiltis… un vairs nekad neatgriežas.

Mana dzīve iztek caur pirkstiem. Es neesmu atradusi tās jēgu. Es nevis dzīvoju, bet akli klīstu. Man ir slikti gan kopā ar citiem, gan pašai ar sevi. Es dusmojos uz cilvēkiem, jo viņi saredz manī tikai to tēlu, ko es pati esmu tiem uzspiedusi. Šis tēls man nepatīk, taču citu es nespēju radīt. Es metu lokus, jo man trūkst drosmes mainīties. Pietiek tikai vienu vienīgu reizi pakļauties citu likumiem, citu priekšstatiem par tevi, un tava dvēsele jau mirst un izšķīst. Paliek tikai šķietamība. Bet – cik briesmīga doma! – varbūt jau ir par vēlu? Varbūt es jau esmu pārvērtusies par to sievieti, kuru redzu Beranžēras acīs? Šī doma lika viņai nodrebēt. Viņa ciešāk saspieda Aleksandra roku, un viņš miegā atbildēja ar to pašu, nomurminādams “mammīt, mammīt”. Irisai acīs sariesās asaras. Viņa apgūlās blakus dēlam, nolika galvu uz spilvena un aizvēra acis.

– Žozianna, vai jūs man esat rezervējusi biļetes uz Ķīnu?

Marsels Grobzs, nostājies pretī sekretārei, runāja ar viņu kā ar ceļa stabu. Raudzīdamies kaut kur pāri viņas galvai. Žoziannai mežonīgi aizžņaudzās rīkle, un viņa sastinga savā krēslā.

– Jā… Tās ir uz jūsu galda.

Žozianna vairs nezināja, kā viņu uzrunāt. Marsels viņu uzrunāja ar “jūs”. Viņa stomījās, nespēja atrast īstos vārdus un teikumus. Viņa centās nelietot personas vietniekvārdus un izmantoja nenoteiksmes formu.

Viņš visus spēkus veltīja darbam, nemitīgi kaut kur brauca, devās uz lietišķām pusdienām, tikās ar klientiem. Ik vakaru viņam pretī ieradās Anriete Grobza. Ejot garām Žoziannas rakstāmgaldam, viņa pat nepagrieza galvu. Staigājošs koka gabals ar apaļu cepuri galvā. Žozianna noskatījās, kā abi aiziet: viņš – sakumpis, viņa – iedomīgi izslējusies.

Kopš brīža, kad Marsels viņu pārsteidza ar Šavālu pie kafijas automāta, viņš no Žoziannas centās izvairīties. Pagāja viņai garām uz savu kabinetu, no kura iznāca tikai vakarā, aši izmeta “uz redzēšanos!” un novērsās. Viņa pat nepaguva muti pavērt…

Drīz mani no šejienes izmetīs. Varēšu atgriezties uz starta lauciņa. Viņš mani atlaidīs, izmaksās atvaļinājuma naudu, apdrošināšanu, uzrakstīs ieteikuma vēstuli, novēlēs daudz laimes un – hop! Visu labu, vistiņ! Laimīgu ceļu! Viņa nošņaukājās un apvaldīja asaras. Tas Šavāls gan bija nelietis! Un es pati arī neesmu labāka! Nevarēju savaldīties? Nevarēju būt uzmanīgāka? Es taču viņam teicu: darbā nekādu intīmu žestu, pat ne mājiena par skūpstu. Pilnīga slepenība. Darbs, tikai darbs. Bet viņš ņem un palaiž rokas turpat Marselam acu priekšā. Testosterona uzplūds! Atradies Tarzāns! Pie tam uzreiz pēc tam viņš mani nometa no savas liānas.

Skaistulis Šavāls bija viņu patriecis. Pirms tam vēl sabrēcis visādus apvainojumus. Viņai pat elpa aizrāvās. Dažus no šiem vārdiem viņa pat nekad nebija dzirdējusi!

Par spīti visam, ko dzīvē bija pieredzējusi.

Un tagad viņa lēja asaras.

Tagad katra diena līdzinājās bēdu lejai. Es laikam izskatos kā aviokatastrofas upuris. Izsviesta no lidmašīnas! Man taču bija viss: mans mīļais resnis, jauns, straujš mīļākais un Karalis Žūksnis man pie kājām. Atlika tikai pavilkt aukliņu, lai mezgls savilktos. Skaistu dzīvi varēja ar roku aizsniegt. Bet tagad es vairs nespēju pat padomāt: sajūta ir tāda, it kā galvā būtu plastilīns. Vecenes bērēs es uzliku melnas saulesbrilles, un visi nosprieda, ka es smoku bēdās. Labi vien ir!

Mātes bēres…

Žozianna atbrauca ar vilcienu, pārsēzdamās Kilmonā–Šalendrī, tad iekāpa taksometrā (trīsdesmit pieci eiro un vēl dzeramnauda), lietū aizbrauca uz kapsētu, ieraudzīja zem lietussargiem visus tos, no kuriem savulaik bija aizbēgusi, ņirdzīgi pamājot ar roku. Visu labu, ļaudis! Tinos no jums prom! Atgriezīšos vai nu karietē, vai ar kājām pa priekšu! Tā nebija laba doma – atgriezties pieticīgi, bez tauru skaņām, bez visādām izdarībām, lai viņiem visiem vēl parādītu! “Tu atbrauci ar vilcienu? Vai tad automašīnas tev nav?” Automašīna viņu ģimenē nozīmēja augstāko klasi. Tā liecinātu, ka viņa ir “tikusi līdz augšai”. Dzīvo paradīzē. Kā niere taukos. “Nē, man nav automašīnas, jo Parīzē tagad ir modē staigāt kājām.” “Ak tā…” viņi noteica, ieraudami kaklus melnajās sēru tērpu apkaklēs, it kā klusībā ķiķinātu: “Viņai nav automašīnas, viņai nav automašīnas! Viņa ir tikai resna niecība!”

Mirkli paminstinājusies, viņa piegāja pie kapa, kurā bija ieguldīta maza urna ar pelniem. Pašā dibenā. Un piepeši viņas prātā viss sajaucās un pārplūda pāri malām: Marsels, māte, Šavāls, vairs neviena nav, esmu viena, pamesta, bez naudas, bez nākotnes, bez nekā. Man atkal ir astoņi gadi, esmu sarāvusies, gaidot pļauku, man ir astoņi gadi, un es drebu bailēs. Man ir astoņi gadi, un vectēvs nāk pie manis uz istabu naktīs, kad visi jau guļ ciešā miegā. Vai arī izliekas, ka guļ, jo ir tā vienojušies.

Viņa raudāja nevis par māti, bet gan par sevi. Viņa apraudāja reibumā ieņemto meiteni, kura varējusi paļauties tikai uz sevi, visu mūžu, jau kopš bērnības, kuras viņai nemaz nebija bijis. Tās sievietes dēļ, kura tagad gulēja desmit pēdas zem zemes, un kurai bija nospļauties par to, ka viņas meitu kāds izvarojis, izmantojis un darījis viņai pāri! Skaisti, vai ne? Ja man kādreiz atkal izdosies salabt ar Karali Žūksni, vajadzēs aizstaigāt pie kāda šarlatāna, atkrist uz dīvāna un pastāstīt viņam par saviem večiem! Redzēsim, ko viņš par to teiks.

Pēc bērēm visi tika aicināti pie galda. Sarkanvīns plūda straumēm, galds vai lūza no desiņām un ruletēm, picām un pastētēm, siera un kartupeļiem. Visi urbās viņā ar skatienu, pētīja, burtiski aptaustīja. “Nu? Kā tad tev iet tai Parīzē?” “Labāk nemaz nevar būt,” viņa atteica, zibinādama Marsela dāvināto grezenu ar briljantu ieskautu rubīnu. Tad pastiepa kaklu, lai visi labāk redzētu Dienvidjūras pērļu kaklarotu ar platīna un briljantu aizdari. Viņa staipīja kaklu kā žirafe, lai tikai visi liktu viņu mierā. “Un kur tu tagad strādā? Vai tev labi maksā? Vai priekšnieks pret tevi labi izturas?” “Labāk nemaz nevar iedomāties,” viņa atbildēja un sakoda zobus, lai nesāktu raudāt. Visi pēc kārtas nāca viņai klāt. Vieni un tie paši jautājumi, vienas un tās pašas atbildes, mutes, kas ieplestas izbrīnā par viņas panākumiem. Viņi apstulbuši skatījās uz Žoziannu un ielēja sev vīnu. “Velns parāvis!” viņi īgņojās. “Šeit ir jālien vai no ādas ārā, lai iekārtotos kaut vai par pārdevēju lielveikalā! Vispār nav nekāda darba! Iedomājieties vien, kā dzīve paiet…” Vecākie ļaudis runāja: “Manā laikā vajadzēja sākt strādāt trīspadsmit gadu vecumā, vienalga, kur, darīt vienalga ko, lai tikai būtu darbs, bet tagad nav nekā.” Un ielēja sev vīnu. Tūlīt piesūksies līdz baltajām pelītēm un sāks aurot nepiedienīgas dziesmas. Žozianna nolēma aiziet, pirms vēl tas nebija sācies. Kad šie cilvēki piedzērās, no viņiem varēja sagaidīt visu. Viņi sāks strīdēties, plēsties kā zvēri, kārtot vecus rēķinus, dauzīt pudeles un cits citu sist nost.

Žoziannai piepeši noreiba galva, un viņa palūdza, lai kāds atver logu. “Vai tev ir nelabi? Tu esi iekritusi? Vai zini, kurš ir tēvs?” Kāds rupji nosmējās, citi pievienojās, smiekli jau skanēja visapkārt, tie dārdēja kā lielgabali, viņi rēca un sabikstījās ar elkoņiem kā tautas dejā. “Goda vārds, jums laikam nav neviena cita, par ko parunāt, izņemot mani?” viņa izmeta, nepaguvusi pat atvilkt elpu. “Labi gan, ka atbraucu, jo citādi jūs te visi no garlaicības būtu sapuvuši kā celmi!”

Viņi apvainojušies apklusa. “Ā! Tu nemaz neesi mainījusies!” noteica Žoziannas brālēns Pols. “Vēl aizvien tikpat agresīva. Nav jābrīnās, ka tevi vēl neviens nav padarījis grūtu! Neviens vēl to nav uzdrošinājies! Labāk doties katorgā, nekā uzsēdināt sev kaklā tādu indes podu! Lai tev kāptu virsū, ir pamatīgi jāsapīpējas vai jābūt galīgi debilam!”

Bērns! Marsela bērns! Kāpēc viņai tas nekad nebija ienācis prātā? Turklāt viņš sapņoja par bērniem. Viņš nemitīgi žēlojās par Zobu Irbuli, kura bija viņam liegusi šo likumīgo laimi. Tiklīdz Marsels ieraudzīja kādu reklāmu, kurā mazi eņģelīši bija noziedušies ar putru vai pastaigājās smirdīgās autiņbiksītēs, viņa acis kļuva miklas.

Laiks apstājās un piepildījās ar jēgu.

Pie galda sēdošie sastinga, it kā viņa būtu nospiedusi tālvadības pults pauzes taustiņu, un vārdi kļuva taustāmi. Bēr-niņš. Mazs bērniņš. Mazais Jēzus. Mazs, tukls Grobziņš. Ar zelta krekliņu mugurā. Ko es te runāju, ar kādu krekliņu? Ar veselu garderobi, jā! Mazam bērniņam viņš nespēs pretoties! Ak dievs, kāda muļķe gan es esmu! Jā, tieši to arī vajadzēja izdarīt: salīgt mieru ar Šefu un palikt grūtai, un tad jau mani vairs neviens neizmetīs no darba! Viņas sejā atmirdzēja eņģeļa smaids, atvieglojuma nopūta lika nolīgoties viņas 105C izmēra krūtīm.

Viņa pārlaida cerību pilnu skatienu saviem brālēniem un māsīcām, brāļiem un tēvočiem, krustmātēm un citām radiniecēm. Cik ļoti viņa mīlēja šos cilvēkus, kuri bija viņai iedvesuši šo spožo domu! Cik dārgas viņai bija šo cilvēku neķītrās runas, rupjie joki un trulās sejas! Viņa pārāk ilgi dzīvojusi Parīzē. Kļuvusi pārāk maiga un zaudējusi tvērienu! Aizmirsusi par šķiru, dzimumu un maku cīņu! Viņai vajadzēja biežāk braukt šurp, lai neaizmirstu džungļu likumus. Atgriezties pie vecās, labās realitātes: kā nosargāt vīrieti? Izlaižot velnu no tabakdozes. Kā gan viņa varēja aizmirst šo gadu tūkstošiem veco recepti, kas palīdzēja veidot dinastijas un piepildīt apcirkņus?

Uznāca vēlēšanās apskaut visus šos cilvēkus, taču viņa savaldījās, savilka aizvainotas jaunavas seju, “nē, nē, man tas pat prātā nebija ienācis”, atvainojās par savu nesavaldību, “es tik ļoti uztraucos mammas dēļ! Nervi vairs galīgi netur,” un, kad brālēns Žoržs paziņoja, ka brauks uz Kilmonu–Šalendrī ar automašīnu, palūdza, lai paņem viņu līdzi, jo tad varēs iztikt bez pārsēšanās.

“Tu jau brauc prom? Tik ātri? Paliec taču pa nakti!” Viņa pateicīgi smaidīja, apskāva te vienu, ne otru, slepus iedeva pa naudaszīmei saviem mazajiem radiniekiem, nozuda brālēna Žorža vecajā “simkā” un pārliecinājās, vai kāds nav ļāvies kārdinājumam un brīdī, kamēr viņa bijusi aizrāvusies ar Marijas pasludināšanas ainu, nočiepis viņas mīļākā dāvinātās dārglietas.

Nu atlika pats grūtākais: salīgt mieru ar Šefu, pārliecināt viņu, ka dēka ar Šavālu bijusi pavirša, tik pavirša, ka viņa to vairs pat neatceras, ka tas bijis tikai aizraušanās, vieglprātības, sievišķīga vājuma mirklis; izdomāt kaut ko ticamu – viņa tikusi piespiesta ar varu? Viņai draudēts? Viņa tikusi piekauta? Sazāļota? Nohipnotizēta? Piedzirdīta? – atkal ieņemt savu favorītes vietu, tikt pie maza Grobziņa spermatozoīda un ievietot to tajā pašā tabakdozē, no kuras vēlāk izlēks velniņš.

Kilmonā–Šalendrī, iekāpusi pirmās klases kupejā, lai dotos uz Parīzi, Žozianna turpināja prātot par savu plānu. Viņai bija skaidrs, ka jārīkojas ārkārtīgi uzmanīgi, piesardzīgi un prasmīgi. Uz mērķi jāvirzās pavisam lēnām, uz pirkstgaliem, lai Grobzu neizbiedētu. Viņu attiecības vajadzēja uzbūvēt no jauna: pacietīgi liekot ķieģeļus citu pie cita, bez satraukuma, bez steigas, bez kļūdām. Lai uzceltu piramīdu, kuru vairs nevarēs nojaukt.

Tas, protams, nebija viegli, tiesa gan, taču viņa nebaidījās no grūtībām. Viņa bija guvusi uzvaru arī vēl grūtākās cīņās.

Žozianna ērtāk iekārtojās pirmās klases kupejas sēdeklī. Vilciens sāka kustēties, un viņa piepeši ar maigumu iedomājās par savu māti, pateicoties kurai viņa bija atguvusi cīņas sparu un varēja atkal doties karā.

– Tu labi zini, ka viņa mūs gaidīs iekšā? Es to nelaistu garām ne par kādu naudu! Vakars viesnīcas Ritz baseinā, tas taču ir izsmalcinātības kalngals! – aizmugurē sēdošā Hortenze nopūtās un izstaipījās. – Nezinu, kāpēc, bet, kad izbraucu no Korbevuā un šķērsoju tiltu, es burtiski atdzimstu. Neciešu priekšpilsētu. Paklau, mammu, kāpēc mums vispār jādzīvo priekšpilsētā?

Pie stūres sēdošā Žozefīne neko neatbildēja. Viņa meklēja brīvu vietu, kur novietot auto. Irisa bija viņas uzaicinājusi pavadīt šo sestdienas vakaru viņas klubā pie baseina. “Tev tas nāks par labu, tu izskaties tik nomocīta, manu nabaga Žo…” Un nu jau pusstundu viņa brauca uz riņķi vien. Šajā rajonā nemaz nebija tik viegli atrast vietu automašīnai. Daudzi bija novietojuši savus auto divās rindās gar ietvi. Bija sākusies Ziemassvētku izpārdošana; ietves bija pilnas ar cilvēkiem, kuri stiepa milzīgas iepirkumu kaudzes. Viņi aizsedzās ar iepirkumu maisiem kā ar vairogiem, lauza sev ceļu un negaidīti izlēca uz ielas. Vajadzēja nemitīgi signalizēt, lai viņus nesabrauktu. Žozefīne turpināja braukt, meklēdama kādu brīvu vietu, bet meitenes kļuva nepacietīgas. “Tur, mammu, tur!” “Nē! Te stāvēt ir aizliegts, man izrakstīs soda kvīti!” “Nu, mammu, tu gan aplauzies!” Tas bija viņu jaunais iemīļotais vārds: aplauzties. Viņas to izmantoja katrā izdevīgā brīdī.

– Kopš vasaras man vēl ir nedaudz saglabājies iedegums. Vismaz neizskatīšos bāla kā nāve! – Hortenze piebilda, pētīdama savas rokas.

Toties es būšu visu nāvju karaliene, Žo nodomāja. Pēkšņi tieši viņai priekšā no savas vietas izbrauca kāda automašīna, viņa nobremzēja un ieslēdza pagrieziena rādītāju. Meitenes sāka viņu nepacietīgi mudināt:

– Ātrāk, mammu, ātrāk… Spraucies iekšā.

Žo lika lietā visu savu izveicību un iestūrēja brīvajā vietā. Meitenes sāka aplaudēt. Žo noslaucīja nosvīdušo pieri.

Pie viesnīcas ieejas viņas sagaidīja personāls, kas skatījās tā, it kā nesaprastu, kas viņām te meklējams, un Žozefīni atkal pārklāja auksti sviedri, taču izrādījās, ka vajag tikai sekot Hortenzei, kura šeit jutās kā savās mājās un rādīja abām pārējām ceļu, mezdama augstprātīgus skatienus uz viesnīcas personāla greznajām livrejām.

– Tu te jau esi bijusi? – Žo klusi pavaicāja Hortenzei.

– Nē, taču varu derēt, ka baseinam vajadzētu būt kaut kur… apakšā. Ja arī apmaldīsimies, tā nebūs liela nelaime. Vienkārši griezīsimies atpakaļ. Galu galā tie taču ir tikai kalpotāji. Viņiem maksā par to, lai viņi mums pakalpotu.

Apmulsusī Žozefīne sekoja meitai, vilkdama līdzi Zoē, kura vērīgi pētīja vitrīnas ar rotām, pulksteņiem un citiem grezniem aksesuāriem.

– O, mammu, te viss ir tik skaists! Un droši vien dārgi maksā! Ja Makss Bartijē to visu ieraudzītu, viņš noteikti visu nočieptu. Viņš teica, ka nabagie drīkstot apzagt bagātos, jo tie neko pat nepamanītu. Un tas esot tikai taisnīgi!

– Kaut kas traks, – Žozefīne sašuta, – būs jāsāk ticēt Hortenzei, ka Makss tevi tiešām slikti iespaido.

– Mammu, mammu, skaties, ar briljantiem rotāta ola. Kā tu domā, vai to ir izdējusi ar briljantiem rotāta vista?

Pie kluba ieejas kāda izsmalcināta, jauna dāma palūdza viņas nosaukt savus vārdus, ieskatījās lielā žurnālā un apstiprināja, ka Dipēna kundze viņas jau gaida pie baseina. Uz viņas galda dega aromatizēta svece. No skaļruņiem plūda klasiskā mūzika. Žozefīne nodūra galvu un nokaunējās par savām lētajām kurpēm. Jaunā sieviete parādīja viņām ģērbtuves un novēlēja jauki pavadīt vakaru, un viņas devās pārģērbties.

Žozefīne izģērbās. Paberzēja krūštura lencīšu atstātos nospiedumus, rūpīgi salocīja to, novilka zeķubikses, saritināja tās, tad salocīja krekliņu, džemperi, bikses un visu salika skapītī. Tad izņēma peldkostīmu no polietilēna maisiņa, kur to bija ielikusi vēl augustā, un piepeši sajuta briesmīgu nemieru. Viņa taču pamatīgi pieņēmusies svarā. Ja nu peldkostīms kļuvis par mazu? Viņa domās nozvērējās sākt vājēt, tas taču bija par traku! Viņai bija bail skatīties uz savu vēderu, augšstilbiem, krūtīm. Žozefīne neskatīdamās uzvilka peldkostīmu, ieurbusies ar skatienu kabīnītes dēļu griestos. Saraustīja lencītes, lai pavilktu augstāk krūtis, nolīdzināja krokas uz gurniem un labu brīdi tos paberzēja, it kā pūlētos atbrīvoties no taukiem. Visbeidzot, nolaidusi acis, viņa pamanīja uz pakaramā baltu halātu. Glābta!

Viņa uzāva baltās čības, kas bija noliktas zem pakaramā, aizvēra ģērbtuves durvis un paraudzījās apkārt, meklēdama meitenes. Viņas jau bija aizskrējušas pie Aleksandra un Irisas.

Irisa bija izlaidusies uz koka guļamkrēsla. Savā baltajā halātā viņa izskatījās krāšņa. Garie mati bija saņemti mezglā, bet uz ceļiem nolikta grāmata. Viņa bija iegrimusi sarunā ar kādu jaunu meiteni, kura stāvēja ar muguru pret Žo. Tā bija jauna, slaida meitene mazītiņā, divdaļīgā peldkostīmā no elastīga, sarkana auduma, izšūta ar vizuļiem, kas mirdzēja kā Piena ceļa putekļi. Skaistos, tvirtos gurnus ieskāva tik šauras biksītes, ka Žozefīne sāka šaubīties, vai tās vispār bija vajadzīgas. Ak dievs, cik šī sieviete skaista! Tievs viduklis, neiedomājami garas kājas, nevainojama stāja, mati saņemti paviršā mezglā… Viņa burtiski izstaroja grāciju un skaistumu, kas lieliski saderējās ar baseina izsmalcināto iekārtojumu un gaiši zilo ūdeni, kas meta atspulgu uz sienām. Žozefīni no jauna pārņēma visi viņas kompleksi, un viņa nervozi savilka ciešāk halāta jostu. Es zvēru! Kopš šī brīža es vairs neko neēdīšu un ik rītu veikšu vingrojumus vēdera muskuļu stiprināšanai. Arī es taču reiz biju tieva, slaida meitenīte.