Читать книгу Muchachas. Viss meiteņu rokās - Katrīna Pankola - Страница 3

– Cik gan šie cilvēki ir neglīti! – Hortenze nopūšas, noregulēdama binokli, ko turēja pie acīm. – Nav jābrīnās, ka man tik labi veicas…

Sēdēdama pie viesistabas arkveida loga, ģērbusies anīsa zaļā jakā un šauros, sarkanos džinsos, uzāvusi kājās Arlequin kurpītes ar zemiem papēžiem, viņa vēro alejas un garāmgājējus.

– Viņi ir resni, viņi ir netīri, viņi ir pelēki, viņi dreb, viņi vaikstās, viņi griež zobus un īgņojas…

Gerijs, atlaidies gultā un uzlicis austiņas, ar lielajām pēdām sit ritmu. Viena zeķe melna, otra – sarkana. Viens, divi, trīs, četri, nopūta, pieci, seši, septiņi, astoņi, pauze, trioleta, gandrīz nopūta, deviņi, desmit.

– Vai arī, – Hortenze turpina, – viņi ir kā gliemji, viņi šūpojas šurpu turpu, garas, skumjas šķiedras, kas bezjēdzīgi klaiņo.

Gerijs izstaipās. Nožāvājas. Sabužina matus. Koši dzeltenais Brooks Brothers krekls pavelkas augšup un izraujas no vecajām samta biksēm. Viņš noņem austiņas, un viņa skatiens aizķeras pie burvīgi raganīgās Hortenzes ar mazo, ziņkāro deguntiņu, garajiem, sarkanbrūnajiem matiem, kuri jauki smaržo pēc Kiehl’s augu šampūna, ko viņa liek lietā divas reizes nedēļā, ir aizliegusi viņam aizņemties “par tādu cenu!” un slēpj zem cimda aiz dušas tvertnes vai aiz tualetes poda. Gerijs to vienmēr atrod. Do vai do diēzs, viņš sev domās vaicā, saraukdams pieri, un no jauna atšķir partitūru, lai par to pārliecinātos.

– Visi staigā kastaņbrūnās, pelēkās, melnās drēbēs. Nevienas sarkanas pogas, nevienas zaļas šalles! Kā krēsli, kad es tev saku, kā krēsli. Vesela krēslu armija, kuri trīcēdami gaida saimnieka sēžamvietu. Vai saproti, ko es tev saku, Gerij? Šie cilvēki staigā sēru drānās. Šiem cilvēkiem vairs nav nekādu cerību. Viņi soļo pa ielu, jo kāds viņiem ir licis agri celties, kāpt vilcienā vai metro, doties uz darbu, noliekt galvu ar matu pomādi ieziesta švīta – viņu saimnieka – priekšā. Es nevēlos kļūt par krēslu!

– Vai tev negribas ēst? – Gerijs noprasa, aizvērdams partitūru un klusi nomurminādams: do diēzs, jā, tas patiešām ir do diēzs, mi, re, fa, si bemols, do.

– Es nevēlos kļūt par krēslu, es gribu būt Eifeļa tornis. Es gribu izdomāt tērpu, kas tā valkātājam liek izskatīties garākam, slaidākam, sniegties pretī debesīm. “Vienkāršība ir izsmalcinātības virsotne.” Tāds būs mans lozungs.

– Pirms tevis to jau ir teicis Leonardo da Vinči.

– Vai esi pārliecināts? – viņa izbrīnījusies vaicā, ar kurpīti paklaudzinādama pa koka lādi, uz kuras ir uztupusies.

– Es pats to vakar vakarā tev iečukstēju ausī. Vai esi aizmirsusi?

– Jo sliktāk viņam! Ir pienācis mans laiks, Gerij. Es nevēlos būt ne žurnāliste, ne preses atašejs, ne pazemīga lieltirgotavu tīkla stiliste, es vēlos izgudrot, radīt… Atstāt pēdas.

Viņa ietur pauzi. Paliecas uz priekšu, it kā būtu pamanījusi uz ielas kādu elegantu paraugeksemplāru, taču vīlusies atkal izslejas.

– Lai gūtu panākumus šajā profesijā, ir jābūt īstam dingo. Jāstaipa līdzi blašķe ar kokakolu, jānēsā platas bikses, zebrādas uzrocis, fluorescējošas getras…

Es neesmu nekāds dingo.

– Vai tu neesi izsalkusi? – Gerijs vēlreiz jautā, domīgi atbalstīdamies uz elkoņa.

Viņam prātā iešaujas Neue Galerie tējas salons Piektajā avēnijā. Kafejnīca Sabarsky. Viņam patīk tās klusinātā noskaņa, koka paneļu apšuvums, apaļie marmora galdiņi un stūrī skumstošās vecās, melnās Yamaha klavieres. Partitūras atšķetināšana viņam ir uzdzinusi ēstgribu. Viņš ir izsalcis.

– Izsalkusi? – Hortenze izklaidīgi atvaicā, it kā viņš būtu pajautājis, vai viņa negrib paņemt mājās Okeānijas dzeltencekula kakadu.

– Es mirstu no bada, es gribu karamelizētu ābolu kūku ar putukrējumu. Es gribu aiziet uz kafejnīcu Sabarsky. Tā ir mīksta, pildīta, cukurota, pilna ar kārdinošām kūkām, veciem, sirmiem ļaudīm, pārlieku grezniem nieciņiem, šķīvjiem ar sudrabotām maliņām un paklausīgiem bērniem, kuri sēž taisni un neklaigā.

Hortenze parausta plecus.

– Man piemīt talants, esmu ģeniāla, man ir Sentmārtina skolas diploms, esmu sevi apliecinājusi pie Gap un citiem. Man ir vajadzīga nauda un protežē… bagāts vīrs. Man nav bagāta vīra. Es gribu bagātu vīru.

Viņas skatiens aši pārskrien pāri istabai, it kā šāds vīrs būtu paslēpies zem gultas vai kumodes.

– Es sev vaicāju, vai gribu ābolkūku vai Švarcvaldes ķiršu torti. Nekādi nespēju izšķirties.

– Un ja tur pārdod augļu un rozīņu kliņģeri…

– Un karstu Vīnes šokolādi. Un daudz saldā krējuma.

– Man vajadzēs aiziet pie tavas vecmāmiņas.

– Viņa ir skopa.

– Es pielikšu pistoli pie viņas sirmajiem deniņiem. – Karstu, biezu šokolādi ar putukrējumu un Švarcvaldes ķiršu torti. Lielu šokolādes kūku ar krēmu un ķiršiem. Ņem mēteli.

Hortenze paklausa. Ja Gerijam gribas ēst, viņš vairs neko citu nedzird. Viņa vēl pēdējo reizi uzmet skatienu manekenam uz skritulīšiem, uz kura atrodas sasprausts kleitas modelis. Trīs nedēļas darba. Sīks krokojums, kas no vidukļa paveras kā vēdeklis un šķērsām pāri ceļgaliem atkal sakļaujas. Šaura krūšu daļa, gurni kupli un noslēpumaini apslēpti. Vienkāršība ir izsmalcinātības virsotne. Dievišķīgi!

– Ko tu domā par manu jaunāko modeli?

– Vēl nezinu, ko teikt.

Sirdij strauji pukstot, viņa gaida spriedumu. Gerijs ir viņas pirmais vērtētājs. Tas, kuram viņa grib izpatikt. Tas, pret kuru viņa uzasina savus ieročus. Viņi ir kopā mācījušies, kopā uzauguši, viņa brīnās par Geriju, Gerijs brīnās par viņu, abiem nekad nav garlaicīgi. Kad viņa kā īpašniece uzliek plaukstu viņam uz pleca, viņš atbrīvojas ar vieglu pleca kustību un uzmet viņai brīdinošu skatienu: tā ne, Hortenze! Tā ne! Ļauj man elpot. Un, kad Gerijs pienāk pārāk tuvu brīdī, kad viņa zīmē kādu skici, Hortenze ņurdēdama viņu atgrūž. Viņš nosaka: labi, sapratu, pienākšu vēlāk. Tas neuztrauc ne vienu, ne otru, vakarā viņi atkal atgriežas lielajā gultā, kur viņu ādai liek uzliesmot glāsti, kuri dara pat sāpes, un viņi prot nesteigties, nesteigties tik ilgi, kamēr otrs sāk lūgties. Gerijs vienmēr gūst uzvaru, Hortenze ir nepacietīga un kāra. Viņi tā nespētu sadzīvot ne ar vienu citu. Viņa klavieres manos modeļos modina brīvību, Šūberta, Baha un Mocarta notis piešķir maniem darbiem ritmu un vērienu.

Viņa gaida Gerija precīzo atbildi. Viņš vienmēr rūpīgi izvēlas vārdus, viņš nekad neaizstāj tos ar kaut ko citu. Vērtējot situācijas nozīmību, viņš izsakās negaidīti sarežģīti, liek šķēršļus, ir nepastāvīgs un neparedzams. Hortenze ir iemācījusies iedziļināties viņa domās. Vai tas ir viss? Vai tas ir viss? Viņš iejaucas, ja viņa sāk pārāk steigties un kļūst pavirša. Nesen pēc darba, labu laiku apdomājusies, viņa bija nonākusi pie mīlestības definīcijas, kas viņai piegulēja kā diža modes mākslinieka cimds. Mīlestība, viņa bija paziņojusi, vārīdama ūdeni kafijai, ir tad, kad divi cilvēki viens otru mīl tā, ka, spēdami dzīvot atsevišķi, tomēr nolemj dzīvot kopā. Ar mums ir tieši tāpat.

Viņa bija apmierināti nopūtusies, viņš bija Hortenzi satvēris, un abi bija novēlušies uz lielā, izgulētā dīvāna, kurš kalpoja par robežu starp viņu abu karalistēm: mūziku un modi. Augsto modi, Hortenze pārlaboja, saraukdama degunu.

– Un ja… – Gerijs iesāk.

– Ja es mazliet pavilktu uz augšu svārku daļu?

– Un ja… es nogaršotu zitronenschnitte? Tā ir trekna, kraukšķīga, un citrons nerada nepatīkamu sajūtu zobos. Īsti nespēju izšķirties… un ko ņemsi tu?

– Neko, – viņa apvainojusies atcērt. – Es skatīšos, kā tu ēd, un domāšu par savu plisējumu. Varbūt man vajadzētu mazliet pārveidot vidukļa griezumu… Vai arī ne.

– Tu tā saki, taču ikreiz pasūti kaudzēm kūku un ikreiz aprij katru drupatiņu. Tu nokasi savu šķīvi, tu runā ar pilnu muti, tu esi pavisam riebīga, Hortenze Kortesa.

– Tas tāpēc, ka es prātā esmu nolēmusi nekļūt resna. Tas ir stratēģijas jautājums. Es esmu stiprāka par kalorijām. Tās terorizē visas pasaules meitenes, bet es tās nicinu. Un tāpēc tās apvainojas un izvairās no manis.

– Uzvelc mēteli, parkā pūš vējš. Mēs iesim kājām, lai izdzenātu asinis.

– Maksima Saimonsa divdesmit trīs gadu vecumā tika pati pie savas mājas…

– Paņem cimdus, šalli, cepuri. Liec mierā savu kleitu un spraužamadatas. Man rūc vēders, klausi mani, sieviete!

Parkā, kur abiem bija jācīnās ar vēju, Hortenze pieķeras Gerijam pie rokas. Viņš sper lielus soļus, Hortenze tipina viņam līdzās. Viņš rauc pieri, prātodams par kādu izvairīgu akordu. Viņa domās iesprauž vēl vienu kniepadatu manekenā uz skritulīšiem. Viņš izmēģina akordu ar astotdaļnoti, viņa šaubās par auduma kritumu. Abi maldās savās pārdomās, nelikdamies ne zinis ne par skrējējiem, kas pasteidzas garām, ne par vāverēm, mauriņiem, pauguriem, šķīvīšu mētātājiem, sāļo kliņģerīšu un desiņu tirgotājiem, ragaviņām un bumbām. Ir ziema, un parks izskatās brūns un kails. Ne tāds kā tūristu pirktajās pastkartītēs.

Koki šūpojas, to zari dreb, vējš šņāc un padara viņu degunus sarkanus, taču viņi neko nemana. Tikai Hortenze kaut ko skaļi runā. Kā vēlēdamās atbrīvoties no dīvainā mezgla, kas savilcies pakrūtē un rauj viņu lejup. Viņa nezina, kā lai to nosauc un apraksta. Mezgls, kas liek viņai rauties čokurā un uzdzen bailes. Un ja nu viņas dzīve izgaisīs? Līdz šim viņa ir dzīvojusi kā krāšņā, krāsainā kinofilmā, taču jau labu laiku cīnās ar pelēkumu, kas uzdzen nomāktību. Un ja nu viņa palaidīs garām savu iespēju? Viņa ir gandrīz veca. Divdesmit trīs gadi – tas ir beigu sākums, šūnas mirst, neironi sabrūk, tas ir rakstīts visās grāmatās par zinātni un dzīvi. Laiks vairs nav viņas draugs, viņa to labi saprot. Viņa vairs nezina, kādā virzienā doties. Un drīz viņai vairs nekā nebūs. Viņa savij matu šķipsnu, noliecas, neatlaizdama Gerija roku, paceļ no zemes sausu zariņu, ar vienu roku paceļ matu cekulu, savij sarežģītā mezglā, sasprauž to ar zariņu, atkal iegrimst pārdomās, pārstāj raukt pieri, graciozi un karaliski izstiepj kaklu. Ieviest pārmaiņas. Vairs nešaubīties. Nelikties ne zinis par mezglu pakrūtē. Rīkoties. Darbība padzen bailes. Viņa nekad nav padevusies.

– Vai arī… es visu izdarīšu otrādi. Saplisēšu augšdaļu un savilkšu apakšdaļu. Šauri svārki ar paaugstinātu jostasvietu un divām čaulām, kas ieskauj krūtis, trīs mazas pērļu podziņas uz lentes, kas izceļ vidukli. Ko tu par to teiksi?

Viņš saklausa tikai pēdējos vārdus, un viņam tie izraisa nepatiku. Kā klibas pīles, kas gāzelēdamās ielaužas viņa sapņos. Aptraipa tos. Disonējošas notis. Viņš necieš disonansi.

– Tu varētu man atbildēt!

– Hortenze, lūdzu, es cenšos atrast noti… vienu mazu, būtisku noti, kurai sekos visas pārējās. Tā ir tepat netālu, esmu to jau gandrīz atradis. Ļauj man to notvert, un es apsolu, ka pēc tam es tevi uzklausīšu.

– Saproti, krīze izraisīs vispārēju satricinājumu. Pārdošanas apjoms cietīs, tekstilizstrādājumiem tiks palielināti nodokļi, slavenie zīmoli to zina un velta visu uzmanību stabilām vērtībām, savam mantojumam un tēlam. Man ir jāsaņemas un jāatrod sava vieta, kamēr vēl nav par vēlu. Citādi es vairs neeksistēšu un varēšu tikai apšūt vīles.

Viņa vēl ciešāk saspiež Gerija roku, lai liktu viņam domāt par viņu, par viņas problēmu, par mezglu pakrūtē, kurš pārvēršas par kamolu rīklē.

– Bet tu jau domā tikai par savu mūziku! – viņa iesaucas. – Runā ar mani, Gerij, runā ar mani.

Viņa paliecas tuvāk Gerijam, sajūt, kā no jūras zilā apmetņa ar kapuci uzvēdī viņa tualetes ūdens smarža. Cik ilgi viņš jau nēsā šo veco apmetni? Viņš nekādi nevēlas no tā atteikties. Viņa to ir redzējusi jau veselu mūžību. Uz labās piedurknes ir viņas pirkstu iespiedumi. To ir atstājusi mana roka, tās ir manas pēdas. Viņa ieķeras piedurknē, atlaiž to, atkal ieķeras un vēlreiz atlaiž.

– Man jāizdomā kaut kas jauns, man jāizdomā kaut kas jauns. Tikai tā var noturēties pretī krīzei. Tikai radošums ļaus man atkal soļot tālāk. Un man tas jāizdara vienai pašai. Es jūtos vientuļa, tik vientuļa…

Viņš pat nepagriež galvu. Viņš turpina soļot un meklēt pēdējo noti. Mi, sol, la, si, do, do diēzs… sapnis ir pagaisis. Nots ir pazudusi. Viņš sažņaudz dūres, sakož zobus. Strauji atmet galvu, lai atbrīvotos no šalles gala, kas aizsedzis viņa degunu. Parausta sava vecā apmetņa piedurkni. Tad vēlreiz. Domā no visa spēka. Viņā uzšalc dusmas, gluži kā vējš kokos. Viņš pārskaišas. Viņš jau to bija gandrīz atradis. Tikai neuztraucies, viņš sev saka, tikai neuztraucies, vēl ir palikušas pirmās notis. Tējas salona mierinošajā siltumā akordi atkal atgriežas.

Tas ir viņa patvērums. Tieši šeit viņš ir sacerējis sava pirmā klavierkoncerta pirmās taktis. Pūšot savas Vīnes šokolādes putukrējumā. Ar zīmuļa galu skribelējot notis, kuras drūzmējas viņa prātā. Viņam kabatā vienmēr ir līdzi piezīmju grāmatiņa. Un mazs zīmuļa galiņš, kas skrāpē papīru.

– Tātad tev par mani ir nospļauties, – Hortenze neliekas mierā, – tu mani nedzirdi, tu manī neklausies, kas es tev īsti esmu? Mēbele? Maza greznumlietiņa? Slikti ieskrūvēta spuldze?

Viņa atlaiž Gerija roku. Atvirzās. Noliec galvu pretī vējam. Atkal sajūt mezglu pakrūtē. Viņa nepadosies. Ne mezglam, ne Gerija vienaldzībai. Viņa turpinās rīkoties viena pati. Starp citu, cilvēks dzīvē vienmēr ir viens. Tas ir jāiedzen sev prātā, un to nekad nedrīkst aizmirst. Viena, viena, viena. Un ko tad es tagad darīšu, būdama viena pati? Viņa iesper pa bumbu, kurai pakaļ skrien aizelsies puisēns, aiztriec to uz pretējo pusi, puisēns iesaucas un sāk raudāt. Tā tev arī vajag, viņa noņurd. Tāpēc vien, ka tev jāpaskrien pakaļ bumbai, vēl nav pienācis pasaules gals! Tev ir divas kājas un divas rokas!

Puika pārstāj raudāt un pārsteigts raugās uz viņu. – Kāpēc tu raudi? – viņš vaicā, nolocīdams uz leju savas kanādiešu meža cirtēja cepures ausis.

– Es neraudu. Lasies prom.

– Tu esi ļauna! Tu esi ļauna un vēl arī neglīta! Tev matos ir beigts zariņš. Tas ir neglīti.

Viņa parausta plecus un noslauka asaras piedurknē. Pagriežas pret Geriju, lai atgrieztos pie viņa. Gerijs ir apturējis taksometru un patlaban kāpj tajā, pat negaidīdams Hortenzi.

– Gerij! – viņa iesaucas, juzdama, ka acīs atkal sakāpj asaras. Viņa tās aši noslauka ar cimdu un vēlreiz iekliedzas: – Gerij!

Viņa metas pie automašīnas. Viņš aizcērt durvis. Nolaiž logu un, kad taksometrs uzsāk braukt, izmet:

– Piedod, mīļā, man ir vajadzīgs miers un klusums. Tu vari palikt kopā ar saviem plisējumiem. Pastaiga ir vislabākais līdzeklis domu apkopošanai.

Hortenze ar skatienu pavada taksometra sarkanās signāllampiņas, kas attālinās no viņas. Gerijs ir viņu pametis pašā parka vidū. Viņš ir uzdrošinājies pamest Hortenzi pašā parka vidū. Par ko Gerijs sevi uzskata? Vai tāpēc vien, ka viņš ir izskatīgs, valdzinošs un izklaidīgs, visiem tagad būtu jāskrien viņam pakaļ? Kā tad… Viņa bikses ir par īsu, kurpes – pārāk lielas. Un arī kāju pēdas ir pārāk lielas. Viņam ir pārāk melni mati. Un zobi – pārāk balti.

Viņa mirkli paliek stāvam, nolaidusi rokas. Viņai tek deguns. Tad viņa dziļi jo dziļi ieelpo. Uzloka apkakli, lai pasargātos no vēja. Pamana puišeli, kurš vēl aizvien viņu vēro. Viņš saviebjas. Tad lēni pagriežas, lai skrietu pakaļ savai bumbai, un vēl izmet:

– Nu tu redzi, cik tu esi neglīta! Viņš tevi pameta kā sapuvušu banānu!

Kafejnīca Sabarsky šajā pēcpusdienas stundā ir tukša. Skaistās, dīkās un veiksmīgās dāmas paildzina brokastis, apstaigājot veikalus, vecie kungi guļ pusdienlaiku, bērni cītīgi mācās skolā, aukstais ziemeļu vējš visiem citiem neļauj iznākt no mājām. Gerijs apsēžas pie apaļa, balta marmora galda, noliek uz tā savu piezīmju grāmatiņu un zīmuli ar mīksto kodoliņu. Baltu priekšautu apsējis viesmīlis melnā vestē atnes viņam ēdienkarti un grasās aizsteigties prom, lai ļautu viņam netraucēti izvēlēties.

– Nevajag, – Gerijs nepacietīgi iebilst. – Es jau zinu, ko gribu. Karstu, biezu šokolādi ar putukrējumu un Švarcvaldes ķiršu torti.

Un mieru! Mieru un klusumu, lai tiktu skaidrībā ar notīm. Ak dievs, cik Hortenze spēj būt kaitinoša! Vai viņš rauj Hortenzi aiz matiem, kad viņa cīnās ar skicēm? Vai viņš skūpsta Hortenzi uz kakla pat tad, ja vai mirst no iekāres? Vai tad, kad viņas noliektais pakausis pats aicina to noskūpstīt, pat iekost? Nē. Viņš atkāpjas un vēro. Gaida, kad Hortenze pagriezīsies, viņu pamanīs, atcerēsies, ka viņš eksistē. Vai tu vēl atminies, kā mani sauc, viņš smaidīdams jautā, apsēdies uz dīvāna. Es esmu tavs mīļotais. Hortenze izslejas. Viņas pilnīgajās, tvirtajās lūpās pavīd sapņains smaids. Viņas acis ir kā divas brūnas karameles. Gerijs, Gerijs Vords, kaut kur es to jau esmu dzirdējusi… Geriju pārņem vēlēšanās iekost viņai lūpā, tomēr viņš novaldās, viņa vēl nav beigusi zīmēt. Viņš pagaidīs, kamēr viņa atkal nolaidīsies uz zemes un atgriezīsies. Tikai nepalikt viņas tuvumā. Viņa ir kā plēsoņa. Naktī uzmanīga un padevīga, dienā – dumpīga. Pie kā es paliku, kad ielēcu taksometrā? Biju pazaudējis savas notis un pārskaitos. Tās atkal uzradīsies. Tās pievilinās mīkstie, baltie galdauti, sienu koka apšuvums, dēļu grīda, kas čīkst zem kājām. Starp ābolkūkām, putukrējuma kalniem, kūkām, biskvītiem, bezē cepumiem, maizītēm ar cukura glazūru klīst vecā doktora Freida rēgs, meklēdams kādu pacientu, ko noguldīt uz sava dīvāna. Es neesmu jūsu klients, doktor Freid, es pats sevi ļoti labi pazīstu. Es zinu, kas man patīk, neuzskatu sevi par pārāku, nesalīdzinu sevi ne ar vienu. Mana laime ir vienkārša: būt tādam, kāds esmu. Es esmu apglabājis tēvu, kurš jau pirms manas piedzimšanas bija mani aizmirsis, tomēr beigās, juzdamies vainīgs, atstāja man mantojumā pili Skotijā. Es vēl nezinu, ko ar to iesākt. Lielā Māte ir norīkojusi veselu strādnieku komandu, lai tie nostiprina sienas un jumtus. Viņai ļoti nepatīk, ja simtgadīgas pilis sabrūk. Mans tēvs bija nevīžīgs, vientuļš cilvēks. Un ļoti daudz dzēra. Jā, tā ir taisnība, ka viņš paātrināja savas nāves stundu. Vai man vajadzētu justies vainīgam, Zigmund? Nedomāju vis. Mēs esam tikušies tikai vienu reizi, kādā pēcpusdienā. Mazliet par maz, lai starp mums izveidotos saikne. Pēc kādām pazīmēm bērns var pazīt savu tēvu? Tēvu, kuru nekad nav redzējis? Kas attiecas uz manu māti… Esmu uzaudzis kopā ar viņu. Viņa bija mana vienīgā biedrene. Mani ziemeļi, mans kompass. Viņa mani uzaudzināja, nemitīgi atkārtodama, ka esmu īsts brīnums. Ka nebūs nekas traks, ja nezināšu, cik ir viens plus viens, un nepratīšu atrast Hebridu salas. Bet, ja man vajadzēja ierādīt īsto vietu, pietika ar vienu spērienu pa sēžamvietu, lai es jau būtu savā istabā. Viņa man iemācīja aizstāvēt sievietes un ar dakšiņu sakult majonēzi. Kādu dienu mums nācās šķirties. Tas bija sāpīgi. Es aizbēgu uz Ņujorku tāpēc, ka atradu māti gultā kopā ar savu klavierskolotāju. Tagad mēs viens otru mīlam no visas sirds. Viņa man nekad neuzmācas un, dzīvojot Londonā, turas no manis tālāk. Jūs smejaties? Jūs neticat? Tā nu tas ir. Ejiet savu ceļu.

Pašā zāles dziļumā atrodas melnkoka bāra lete ar kafijas automātiem, kūpošu pienu, šokolādes un kafijas traukiem. Gerijs aiz letes pamana pazīstamu meiteni no savas skolas. Abi mācās vienā kursā. Viņa noteikti strādā kafejnīcā, lai varētu samaksāt par studijām. Kā gan viņu īsti sauc? Tas ir kaut kāds neiedomājams vārds. Grieķu nimfas vārds meitenei, kuras augums līdzinās uz gara pīķa uzspraustai pundurpelei. Trausla, bāla, nedroša, ar plāniem, melniem, uz pakauša tievā bizē sapītiem matiem, lielām, atļukušām ausīm, deguns, kas līdzinās smailam purniņam virs baltiem zobiem. Antīko laiku meičas vārds. Atēna, Afrodīte, Persefone? Nē, kaut kas cits.

Mulsumu šajā sejā izraisa viņas acis, lielas, melnas, mazliet izspiedušās, gluži kā piesardzīgam dzīvniekam. Viņa līdzinās padzīvojušai jaunkundzei no Džeinas Ostinas romāna. Tādai, kura nekad nav bijusi precējusies un dzer tēju savā istabā, kamēr māsa ar savām meitām tērzē viesistabā. Viņa ir pārāk jauna, lai būtu vecmeita. Ieskatoties vērīgāk, šajā sejā var manīt pieklājīgu vienaldzību. Tā it kā saka: manis te nav, neskatieties uz mani, un jums nebūs jācieš. Ja esmu aizņemta ar kaut ko citu, neuzstājiet. Jā, tieši tā tas arī ir, Gerijs sev saka, šī meitene ir neglīta un tomēr pieklājīgi atraidoša. Viņai vajadzētu nēsāt garu, kastaņbrūnu, līdz pat kaklam aizpogātu mēteli un gumijas zābakus. Tagad es viņu atceros…

Reizi nedēļā Džūljarda skolas studenti rīko koncertus, uzstājoties citiem studentiem. Meklējot talantus, publikā slepus ieslīd aģenti un profesionāļi. Viņus var pazīt pēc tā, ka viņi skaļi sarunājas un trokšņo. Tovakar viņa atskaņoja Čaikovska “Koncerta vijolei un klavierēm” pirmo daļu. Zālē valdīja pilnīgs klusums. Neviens nečīkstināja krēslus un neklepoja, visi ar aizturētu elpu sekoja lociņa skaņām, izstiepuši kaklus pret šo grieķu nimfu ar pelēna purniņu. Un pēkšņi, kad mūzikas frāzes virsotnē lociņš pārstāja lidot un zāle aizturēja dvašu, gaidot vilni, kas atkal aizrautu viņus sev līdzi, Gerija skatiens bija apstājies pie meitenes. Un viņa tam bija šķitusi skaista, pārsteidzoša, aizkustinoša. Sārtais, zelts, kobaltzils, apsūbējis dzeltenais – tas viss sajaucies vienā veselumā, izstarojot ap seju kā magnēta pievilktas, spožas skaidiņas. Mainīga gaismas aura. Viņas seju apskaidroja milzīga prieka izteiksme. Viņa bija atbalstījusi zodu pret vijoli, un viņas neglītās ārienes vietā bija uzradusies gracioza ikona ar sārtiem vaigiem, trīcošām nāsīm, gandrīz sāpīgi uzrautu, melnu uzaci, un viņas lūpu kaktiņi viegli trīcēja, it kā viņu būtu pārņēmusi mežonīga bauda. Viņa spēlēja, un visi bija zaudējuši valodu. Viņa tos bija pārvērtusi par nevarīgiem, mēmiem punduriem, kuri bija ierāvušies savos krēslos.

Geriju bija pārņēmis nemiers. Viņam bija uznākusi vēlēšanās piecelties un noskūpstīt meiteni tieši uz lūpām. Uzsūkt sevī kaut nedaudz no viņas krāsām. Lolot un pasargāt. Jo viņš zināja, ka, tiklīdz vijoļspēle būs apklususi un iestāsies klusums, viņa atkal kļūs ierasti neglīta. Kā statuja bez galvas. Viņam gribējās saglabāt šo noskaņu, aizkavēt viņas netveramā skaistuma grāciju. Kļūt par burvi, lai paildzinātu vijoles diženo dziedājumu.

Tovakar grieķu nimfa bija izpelnījusies milzīgu atzinību. Klausītāji bija aplaudējuši stāvus. Viņu labāk klausīties ar aizvērtām acīm, bija noņirdzis kāds students Gerijam aiz muguras, kad vijoles skanējums bija beidzies un viņa bija paklanījusies, trīcēdama, mazliet uzkumpusi, ar sarkaniem plankumiem vaigos un uz krūtīm. Gerijs bija pagriezies un uzmetis studentam iznīcinošu skatienu. Īsts sūdabrālis! Žēl gan, ka neviens vairs necīnās divkaujās, es viņu nekavējoties būtu uz to izsaucis! Gaišmatains puišelis ar lielām, zilām acīm, kurš runā, uzsizdams sev pa kabatām. Ko gan tāds lempis zina? Viņam vēl mātes piens uz lūpām. Viņš nav pelnījis neko tik labu. Kalipso! Viņas vārds bija Kalipso. Odiseja mīļotā. Atlanta meita, kura septiņus gadus turēja Odiseju savā salā, lai pēc tam nelabprāt atbrīvotu un palīdzētu viņam uzbūvēt plostu. Plostu. Do. Do, do. Mi, sol, la, si, do, do diēzs… Re, fa, la, sol diēzs. Jā, tieši tā! Gerijs paķer zīmuli un sāk pierakstīt. Zīmulis strauji slīd, viņš dzird notis, satver tās un sakārto, baltas, melnas, apaļas, astotdaļnotis, sešpadsmitdaļnotis. Laimīgs, apžilbis, brīvs. Viņš vairs neatrodas uz zemes. Viņš lido, turēdams rokās lielu maisu ar notīm un kaisīdams tās visapkārt. Viņa roka netiek līdzi. Piezīmju grāmatiņas lapas pāršķiras pārāk lēni. Beidzot viņš ir notvēris melodiju, kura viņu vajā. Tā lēkā, vijas, velk sev līdzi, viņš skrien tai pakaļ. Panāk, satver, atkal izmet no rokām. Tā turas pretī, izvairās, viņš to sagrābj aiz pleciem, aptur. Palicis bez elpas, viņš pagurumā nomet zīmuli. Viņam gribas piecelties, apskaut viesmīli melnajā vestē, kurš viņam atnesis karsto šokolādi un šokolādes kūku ar putukrējumu, ko rotā viens vienīgs ķirsis. Viņš uzklūp kūkai, putukrējumam un karstajai šokolādei, kāri aprij vienu, izstrebj otru. Pēc trim dakšiņas dūrieniem šķīvis ir tukšs, tasē vairs nekā nav un viņa smaidošās lūpas ieskauj baltas putukrējuma ūsas.

Dzīve ir tik skaista, pilnīga, apaļa! Cik labi, ka var priecāties par nošu lavīnu, kas nogāzusies no debesīm vai no Odiseja plosta. Cik labi, ka valda līksmība un skan fanfaras! Man ir vajadzīgas lūpas, ko noskūpstīt, ausis, kas mani uzklausītu, acis, kas noskatītos manā priekā! Hortenze! Kur ir Hortenze? Ko viņa dara? Kāpēc viņas te nav? Viņai jau sen vajadzēja būt klāt. Dusmoties, tomēr atrasties šeit. Viņi jau bija tikuši gandrīz līdz kafejnīcai, kad Gerijs viņu bija pametis parkā. Viņa noteikti božas un spārda kritušo lapu kaudzes. Ak! Arī es pats būtu dusmojies!

Viņš atgāžas krēslā un iesmejas par šādu domu. Sāk taustīties pa kabatām, meklējot telefonu, neko neatrod, es laikam esmu to aizmirsis mājās. Viņš to nemitīgi aizmirst. Viņam nepatīk šī saite, kas, pretēji viņa gribai, saista viņu ar pasauli. What a drag! Viņš labāk dzīvo nepiesiets.

Meitene ar nimfas vārdu ir sadzirdējusi viņa smieklus.

Aiz bāra letes viņa pārsteigta cieši paskatās uz Geriju. Viņš tāpat sēdus paklanās un atdarina laimīga cilvēka lūgšanu. Viņa pasmaida, un šajā smaidā pavīd bezgalīgs gaišums. Viņas lūpām pārslīd sazvērniecisks gaišums. Viņa ar automātisku kustību slauka tasīti. Varbūt viņa ir spiedze, kura noslēpusies aiz kafijas automātiem. Viņa klejojošo domu biedrene, kura klusībā ir lūgusies, lai viņš atrod savas notis. Un apaļās, baltās, melnās un astotdaļnotis ir izšļākušās mazajā, melnajā piezīmju grāmatiņā. Ka-lip-so, viņš čukstus lēni izrunā. Dievišķā. Viņa nosarkst un nodur galvu. Saņem komplimentu kā lauru vainagu. Šajā meitenē viss ir tik noslēpumains, Gerijs sev saka, viņai nav ne ķermeņa, ne kāju, viņa gandrīz nepieskaras zemei. Sieviete bez kauliem, ar diviem spārniem uz muguras. Viņa izslejas un no jauna cieši paskatās uz Geriju. Lēni, saudzīgi un domīgi turpina slaucīt to pašu tasi, ne mirkli nenovērsdamās no viņa. Do, mi, sol, la, si, do, do diēzs, viņš nodungo, atdalīdams katru noti. Labās rokas rādītājpirksts sit ritmu, un viņa paceļ dvieli, lai tam pievienotos. Aiz bāra letes viņa sāk piesist kājas. Re, fa, la, sol diēzs, viņa mēmi atkārto. Viņas lūpas kustas bez skaņas. Viņa dzied savā prātā. Viņš klausās, viņš dzird. Ir tik savādi un tai pašā laikā pilnīgi dabiski, ka viņi sarunājas, nešķērsojot kafejnīcas telpu. Gerijam gribas dalīties ar viņu neprātīgajā priekā, kas viņu pārņēmis un plūst pāri malām, un tomēr viņš nezina, ko iesākt. Viņa pēkšņās jūtas ir tik bagātīgas, ka tās nevarētu nopirkt ne par kādu naudu, neviena sieviete nespētu tādas izraisīt. Viņš ir Olimpa valdnieks un Zevs, kurš vairs nespēj noturēt galvā kroni.

Viņš pieceļas un dodas pie bāra. Ar elkoni atspiežas pret cinkoto virsmu, paskatās uz meiteni un paziņo: es esmu tik laimīgs, esmu nācis šurp, lai atrastu savas notis, es tās meklēju jau kopš rīta, ko gan es te runāju, jau vismaz nedēļu. Ja tu zinātu, kā es taustījos… Viņa nebilst ne vārda, neko nejautā, viņa klausās. Viņas platās acis kāri tver katru vārdu. Viņai ir ļoti skaistas acis. To krāsu nav iespējams aprakstīt: melnas, ar gandrīz plūstošu zelta, dzīvsudraba un svina atspīdumu, tās kļūst aizvien lielākas un it kā ieskauj runātāju. Šis skatiens Geriju uzveic. Viņa klausās, it kā ikkatrs Gerija izrunātais vārds skanētu kā skaista melodija. It kā viņš būtu no jauna izgudrojis svelmes dvašu gaisā, troksni, ar kādu straume sitas pret akmeņiem, dīķa aļģu miegainos čukstus. Viņa klausās tik uzmanīgi, ka Geriju pārņem vēlēšanās paliekties uz meitenes pusi, lai ar savu pieri pieskartos viņas pierei.

Un tad viņš apklust.

Viņa aizver acis.

Abi klusē.

Viesmīlis noliek rēķinu uz letes. Viņš jau ir nodomājis, ka Gerijs grasās aiziet nesamaksājis. Gerijs atjēdzas. Atgriežas pie sava galdiņa, iebāž kabatā zīmuli un piezīmju grāmatiņu, noliek uz galda divas desmit dolāru naudaszīmes, ar galvu viegli pamāj nimfai Kalipso un iziet no kafejnīcas Sabarsky, nodomādams, ka ir piedzīvojis ideālu mirkli, tik ideālu, ka tas bijis gandrīz biedējošs.

Kalipso noliek tasi vietā. Un paņem nākamo. Un atsāk to automātiski slaucīt.

Pilsētas ietves ir pelēkas, bet debesis – gandrīz baltas. Nami izskatās pēc asfaltā saspraustām lāstekām. Drīz vajadzētu sākt snigt. Skaists putenis liks apstāties visai pilsētai. Garāmgājēji izbailēs klusi iekliegsies, taksometri mēmi slīdēs. Svaigais sniegs zem kājām vispirms kraukšķēs kā vafele, bet pēc tam pārvērtīsies par dziļu peļķi. Kārtējais ierastais janvāris. Pamazām sāk krēslot un pār parku nolaižas vakars. Pilsēta pārvēršas par melnbaltu filmu.

Viņš mani padarīs traku! Viņš mani padarīs traku! Hortenze pagaida, kamēr krustojumā pārslēgsies sarkanā gaisma, un dodas pāri ielai. Viņa paceļ galvu: Septiņdesmit devītās ielas un Piektās avēnijas krustojums. Par ko viņš sevi uzskata? Par ko viņš sevi uzskata? Šis teikums prātā atkārtojas kā melodija, nomācot ainu, kurā Gerijs ielec taksometrā. Piedod, mīļā… Vārdi virpuļo, vienmērīgi čirkstēdami kā plate. Nē, nudien, par ko viņš sevi uzskata?

– Par karalienes mazdēlu, – pačukst kāda ņirdzīga balss. – Tas taču ir normāli, viņa dzīslās plūst dižciltīgas, nicinājuma pilnas asinis. Tu esi tikai kalpotāja, plukata, kuru viņš izmanto, kad vien vēlas.

– Nav taisnība! Es esmu viņa mīļotā, viņa mūža sieviete.

Viņa apstājas, lai apskatītu sevi antikvariāta skatlogā. Lēni apgriežas. Garas kājas, slaids viduklis, garais kakls spraucas ārā no mēteļa, ko viņa ir atradusi Kolumba tirgū, mati krīt smagās, zeltainās šķipsnās, āda ir balta kā piens, bet lūpas tik skaidri iezīmētas, ka viņa ir gatava noskūpstīt pati sevi. Tu esi nevainojama, viņa uzrunā savu atspīdumu, eleganta, pikanta, pārsteidzoša, satriecoša. Pametusi savam atspīdumam gaisa skūpstu, viņa nomierinājusies novēršas un turpina soļot. Par ko gan viņš sevi uzskata? Hmm? Viņam vajadzētu būt kafejnīcā Sabarsky un kricelēt savas notis. Viņš pat nav man piezvanījis. Viss skaidrs: viņš mani ir aizmirsis. Un viņa krekla apkaklīte ir sagriezusies šķībi. Kā jau allaž.

Jau trīs gadus mēs dzīvojam kopā, ērti iekārtojušies siltajā dzīvoklī, ko mums izīrējusi Elena Karkova.

Elena Karkova savā lielajā mājā uz Sešdesmit sestās ielas un Kolumba avēnijas stūra nevēlas dzīvot bez klavierēm. Ik gadu viņa lūdz, lai Džūljarda skola sūta viņai studentus, noklausās viņu uzstāšanos un vislabākos no viņiem izraugās saviem privātajiem koncertiem. Apmaiņā pret to viņa ir gatava cēli atvēlēt vienu savas savrupmājas stāvu. Tieši tā viņa ir iepazinusies arī ar Geriju. Viņš bija atnācis viņai nospēlēt Šūberta sonāti andantino la mažorā. Viņa bija samiegusi acis, noklepojusies un paziņojusi: pie manis dzīvos viņš. Vienīgais nosacījums ir vasarā spēlējot turēt vaļā lielos logus, bet ziemā – kamīna lūku. Viņa pati ir apmetusies otrajā un trešajā stāvā, bet Gerijs un Hortenze dzīvo pirmajā. Skaista balta mūra un sarkanu ķieģeļu māja ar lielām kāpnēm, kas ved uz pirmo stāvu, pavisam netālu no ABC studijas. Dzīvoklis ir milzīgs, ar augstiem, izliektiem sīkrūšu arkveida logiem, tumša koka palodzēm, platu dēļu parketu; tur ir kamīni, gultas ar baldahīnu, dīvāni, atzveltnes krēsli, kāju soliņi, biezi paklāji un zaļas papardes sudrabainos puķu podos. Divas vannas istabas, divas ģērbistabas. Virtuve ar fajansa flīzēm, veca, melna čuguna plīts.

Un katru rītu ierodas apkopēja.

Elena Karkova nekad nenokāpj lejā pie viņiem. Viņa klausās, kā Gerijs spēlē, ietinusies kašmira šallē, iekārtojusies pie kamīna lielā, vecā krēslā, kas reiz piederējis viņas tēvam. Milzīgā patvārī vārās verdoša tēja. Klavieru skaņas ceļas augšup, un viņa aizver acis.

Dažreiz Gerijs uziet viņu apciemot. Viņš šo sievieti augstu novērtē. Gerijam viņa šķiet aizraujoša, dāsna, neparasta, izsmalcināta. Un vēl aizvien ļoti pavedinoša! Viņas lielā bagātība glabā noslēpumus, ko viņš cer kādreiz atklāt. Kādu dienu viņa pacels savu noslēpumainības plīvuru un pastāstīs man savas leģendas… tad es beidzot saņemšu gandarījumu. Bet pagaidām viņa cienā Geriju ar ķiršiem šokolādē, ar saldajiem radziņiem un lukumu un sauc viņu par “dārrrrgo”, cieši apskaudama ar rokām, kuru garie pirksti rotāti ar dārgakmeņiem.

Hortenzei Elena Karkova nepatīk. Viņa pārāk daudz sārtina vaigus, pārāk daudz krāso lūpas, ziež uz plakstiņiem pārāk daudz zilu ēnu.

Kad Gerijs dodas koncertturnejā vai uz Londonu pie Šērlijas vai Lielās mātes, Elena Karkova pieprasa, lai viņai sūta pastkartītes, pērk dažādus nieciņus un sagādā Bakingemas pils viesistabu, gaiteņu un mauriņu fotogrāfijas.

– Viņa noteikti ir Gerijā iemīlējusies, – atsāk klusā balss Hortenzes prātā.

– Ha… Viņai taču ir vismaz deviņdesmit gadu!

– Jā, bet… gadiem ejot, dzimumtieksme nemazinās.

– Nekā tamlīdzīga! Viņa ir izkaltusi un sačokurojusies. Kā vecs lampas abažūrs.

– Viņa ir skaista sieviete, viņai piemīt valdzinājums. Man ļoti patīk šādas vecas sievietes, viņas ir daudz šarmantākas par jaunām meičām. No gludas ādas un maigām rokām neko nevar iemācīties, toties aiz grumbām slēpjas tūkstošiem brīnumu. Viņas ir īstas bagātību salas.

– Viņa ir tik veca, ka izskatās pēc raganas… – Hortenze nočukst. – Kādu dienu viņa apburs Geriju un izsūks viņam asinis.

Toties es vienmēr esmu eleganta, es viņu valdzinu, pārsteidzu, vienmēr esmu līdzās, es viņu cieši aptveru ar kājām, tinu ap savu mazo pirkstiņu un… Ņirdzīgā balstiņa sāk smieties. Vienmēr jau tā nebūs. Viņa padodas un nodur savu lepno galvu. Neviens nespēj tīt Geriju ap savu mazo pirkstiņu. Neviens nespēj viņu mīlestības dēļ padarīt vāju. Šis vīrietis ir neparedzams. Turklāt viņa mūzika ir kā liels, atvērts logs. Kuru katru mirkli viņš var izlēkt ārā pa to. Aizbēgt. Kāds īsti bija tas izteiciens, ko viņš nemitīgi atkārto? “Perhaps the world’s second worst crime is boredom. The first is being a bore.” Bim, bam, bum, I’m not a bore.

Viņa mirkli svārstās. Doties uz Astoņdesmit sesto ielu, uzmeklēt Geriju kafejnīcā Sabarsky un iemest viņam sejā tasīti un apakštasīti – vai aizstaigāt tālāk pa Medisona avēniju un papētīt luksusa veikalu skatlogus?

Bim, bam, bum… viss izlemts: viņa ies staigāt pa Medisona avēniju un pētīs skatlogus. Papētīs, ko dara citi, lai nejauši viņus neatdarinātu. Radīt, izstrādāt, nepadoties. Es gribu, lai mani tērpi sievieti pārveido, padara maigu un sievišķīgu, uzlabo viņas augumu, padara apburošāku viņas stāvu, izdzēš lieko svaru, liek kājām izskatīties garākām. Es gribu radīt tērpu, kas būtu tik ērts kā pidžama, tomēr arī tikpat elegants kā Īva Senlorāna kleita… lai mani modeļi izceltos un…

Viņš mani pameta parkā. Tik vienu, ka es būtu varējusi piezvanīt savai labākajai draudzenei un izkratīt viņai sirdi. Man nav nevienas draudzenes. Tikai radi. Paziņas varētu man nočiept idejas.

– Bet tev… tev taču ir draugs, – iebilst klusā balstiņa, kura dūc viņai prātā kā vecs tranzistors.

Hortenze sastingst un saausās. Vai būtu iespējams, ka…? Šajā brīdī? Nē taču! Viņš jau sen guļ. Viņa sameklē somiņas dzīlēs savu mobilo telefonu, gandrīz nobrāzdama pirkstus, tad beidzot to atrod, pieliek pie auss, neko nesadzird, uzraksta “vai tu guli?”. Nekavējoties seko atbilde: “Nē.” “Tu man piezvanīsi?” “Pēc piecām minūtēm…”

Viņa iesteidzas kafejnīcā Carlyle, pasūta lielu tasi kafijas. Balto abažūru izkliedētā gaisma ir nomierinoša. Man vajadzētu no jauna nopūderēt degunu, no aukstuma tas noteikti izskatās līdzīgs redīsam. Kur ir mana pūdernīca, mana mazā, zilā burvju kārbiņa? Pie sienām karājas ierāmētas džeza mūziķu fotogrāfijas un liela afiša, kurā redzams Džespera Džonsa zvaigžņotais karogs. Three Flags. Tieši šeit viņi savulaik bija salīguši mieru pēc sava pirmā strīda Ņujorkā. Tas notika Modernās mākslas muzejā. Viņa vairs īsti labi neatceras, par ko abi toreiz sastrīdējās. Ak, jā… Viņi bija gājuši pa Piecdesmit trešo ielu uz Modernās mākslas muzeju. Gerijs stāstīja par to, kā, aplūkojot gleznas, viņā mostas idejas melodijām. Gleznas dzied un dejo. It īpaši Matiss, īsti krāsu svētki, kas manā prātā iemirdzas kā notis. Viņš minēja arī citus piemērus. Viņa klausījās, paliekusies viņam tuvāk.

Tad iezvanījās viņas telefons, viņa novērsās, lai atbildētu. Un Gerijs nozuda. Telefona traucējums viņam šķita neciešams. Viņš apgalvoja, ka tas esot nepieklājīgi, rupji un neaptēsti. Tā, it kā starp mums nostātos kāds trešais un es sāktu ar to runāt, vairs pat neskatīdamies uz tevi. Tu taču apvainotos un aizietu. Un pareizi vien būtu. Un tā nu viņš bija aizgājis. Mierīgi, neuzstājot, jo nav nekādas jēgas uzstāt, ja tev ir taisnība, vai ne? Viņš pat neatskatījās. Pat nepalēnināja gaitu, lai Hortenze varētu viņu panākt. Viņa neticēja savām acīm. Viņa noskatījās, kā Gerija garais stāvs attālinās, nogriežas pa labi, ieiet muzejā. Viņam nevajadzēja stāvēt rindā viņam bija pastāvīgā apmeklētāja karte, viņš izgāja cauri turniketam, sabāzis rokas kabatās. Frenks Kuks nespēja vien beigt runāt, Hortenze viņu pārtrauca, solīdamās vēlāk piezvanīt, un izbeidza sarunu. Metās skriet Gerijam pakaļ. Ar septiņarpus centimetrus augstiem kurpju papēžiem tas nemaz nebija viegli, turklāt viņai bija arī šauri svārki un plecā milzīga, ar mapēm pilna soma. Kāds resns, plikpaurains vīrietis noskatījās viņai pakaļ, cerēdams, ka viņa paklups. Vai viņam nebija nekā cita, ko darīt? Jocīgi, ka tik daudzi gaida, ka es reiz paklupšu. Šķiet, es nevienam neiedvešu simpātijas. Iekāri – jā, taču ne simpātijas. Mans augums sarūgtina citas sievietes, kurām tāda nav, un padara vīriešus vai trakus. Trakus un dažreiz arī varmācīgus.

Viņa uzskrēja augšā pa pakāpieniem, nodeva mantas garderobē, nostājās rindā pēc biļetēm. Un aizsteidzās pie eskalatoriem, ar kuriem varēja nokļūt trešajā stāvā.

Tur viņa atrada Geriju.

Lielajā zālē, kur izvietota pastāvīgā ekspozīcija. Viņa pamanīja veco, zilo apmetni pie Džespera Džonsa gleznas. Viņa metās Gerijam klāt. Viņš pagriezās, un viņa skatiens bija kā bulta tieši viņai sirdī. Salts skatiens, kas vaicāja: ko tev vajag?

Kas viņam lēcies, Hortenze nodomāja. Parasti taču ar nažiem mētājos es.

Nelikdamies par Hortenzi ne zinis, viņš devās pie nākamās gleznas. Tas bija vēl viens Džespera Džonsa darbs – Target. Un tad viss sagriezās. Trijās sekundēs viss bija sabrucis. Vispirms viņu pārņēma bailes. Un ja nu viņš mani pametīs? Viņai acu priekšā sagriezās tūkstošiem zvaigžņu, viņa vairs nespēja paelpot. Un uzreiz pēc tam satraukums, tik liels, ka viņa tajā iegrima kā purvā. Vairs nespēdama ievilkt elpu, tikai saraustīti tvert pēc gaisa kā zivs uz virtuves dēļa. Un beidzot apjausma: viņa bija iemīlējusies. Patiešām iemīlējusies. Vēl ļaunāk: viņa Geriju mīlēja.

Viņa bija galīgi zaudējusi prātu.

Viņa bija atkritusi uz melnā ādas sēdekļa pretī zvaigžņotajam karogam, lēni jo lēni sākusi glāstīt melno ādu, meklēdama glābiņu pie kaut kā pazīstama un mierinoša. Un tad viņa bija čukstus vaicājusi:

kāpēc tu man neteici, ka reiz es tevī iemīlēšos?

Viņš bija sācis skaļi smieties, iepletis rokas, cieši apskāvis viņu, piespiedis sev klāt un iesaucies: Hortenze Kortesa, jūs patiešām esat neatkārtojama! Būdams aizkustināts, Gerijs vienmēr viņu uzrunāja vārdā, uzvārdā un ar “jūs”. Hortenze viņam bija iespērusi pa apakšstilbu, un abi bija apskāvušies.

Tas bija noticis pirms diviem gadiem, pie Džespera Džonsa gleznas.

Tas viņai bija palicis atmiņā uz visu mūžu, jo tieši todien viņa bija sapratusi, ka vairs nekur nevar aizbēgt.

Uz baltā galdauta sāk vibrēt viņas mobilais telefons.

– Hortenze?

– Junior! Vai tu neguli?

– Jau grasījos likties gulēt, kad saņēmu tavu īsziņu… Nācās likt lietā viltību, jo mani vecāki vēl nebija devušies pie miera. Esmu paslēpies viesistabā.

Žoziannas un Marsela Grobzu viesistabā atradās telefons, pa kuru varēja bez maksas zvanīt pāri okeānam.

– Vai tas esi tu, kurš nemitīgi runā manā prātā?

– Jā, mēs tā mēdzam sazināties!

– Esmu pārskaitusies. Gerijs mani pameta parkā. Un, kad esmu dusmīga, es tevi gandrīz nedzirdu. Un vispār es nesaprotu, kā tas darbojas.

– Esmu tev jau simtreiz skaidrojis. Es domās iztēlojos tavas augšējās deniņu krokas aizmugurējo daļu…

– Ko?

– Tā ir smadzeņu daļa, kurā skaņas tiek pārveidotas fonēmās. Es pieslēdzos šī fonēmām, tās sāk vibrēt un…

– Es neko nesaprotu!

– Tas ir tāpat kā ar radio, televīziju un telefonu. Runa ir par viļņiem. Tu izstaro viļņus, Hortenze, bet es tos uztveru.

– Tu taču zini, ka man nepatīk, ja tu bez brīdinājuma iekļūsti man prātā.

– Bet es taču tevi brīdinu! Es vienmēr tevi brīdinu! Tu tikai neklausies, jo dusmas tev neļauj neko uztvert, bet, ja tu ieklausītos…

– Tātad tu visu zini?

– Tās visas ir tikai muļķības! Gan viņš atkal priecīgs atgriezīsies pie tevis. Sēžot pie klavierēm, viņš pat nemana, kā paiet laiks. Sajutis izsalkumu, viņš pacels galvu un sāks tevi meklēt.

– Viņš man vairs nemaz nepievērš uzmanību. Es viņam esmu tikai tāds ūdens krāns. Putekļu slauķis. Sālstrauks. Es vairs nezinu, ko iesākt. Un vēl… man uznāk baiļu lēkmes. Es nespēju paelpot, man aizžņaudzas rīkle, es smoku. Man ir bail noslīkt.

– Tas ir normāli, manu skaistulīt, tu šobrīd maini ādu, tu kļūsti neatkarīga. Tas atstāj zināmu iespaidu.

Junioram ir taisnība.

Bet kā lai kļūst par uzlecošu zvaigzni augstās modes pasaulē?

Man ir vajadzīgas kāpnes.

Viņai savā Ņujorkas birojā ir garlaicīgi. Viņai maksā labi, patiešām labi, un tomēr viņa žāvājas. Visi apgalvo, ka savā vecumā viņa ir sasniegusi vairāk nekā varētu cerēt.

Viņa pati domā, ka tas ir bezcerīgi.

Lai paturētu viņu sev līdzās, Frenks bija viņai piedāvājis divreiz gadā veidot “kapsulas kolekciju”. Četrus viņas veidotus tērpu modeļus, kas tiks parādīti visas pasaules preses pārstāvjiem. Četrus īpaši izceltus modeļus. Piecpadsmit dienu laikā šie modeļi bija jau bija nozuduši no visiem veikaliem. Vakarkleita, mētelis, bikškostīms, bikses ar paaugstinātu jostas daļu.

– Tātad tu turpināsi tos ražot? Lai palielinātu pārdošanas apjomus? – reibdama priekā, viņa bija noprasījusi Frenkam.

– Nē, dārgā, tā ir kapsulas kolekcija, un, kā jau liecina tās nosaukums, runa ir par īpašiem modeļiem, kas tiek ražoti ierobežotā skaitā un tiek izpirkti vienā rāvienā… ja tie gūst panākumus. Kapsulas modelis ir domāts klientu vēlmju apmierināšanai, nevis tirdzniecībai visa gada garumā. Sievietes to ierauga, iekāro un nopērk, jo zina, ka nākamajā dienā tā tur vairs nebūs. H&M dara tāpat, tev taču vajadzētu to zināt.

Viņš bija pavicinājis roku, it kā sacītu: nieki, tie ir tīrie nieki, tāds ir mūsu liktenis, āmen.

Šis žests Hortenzei nebija iepaticies.

– Tu zini, ka man ir talants, un tomēr tu man nepalīdzi.

– Tev ir talants, un es tevi izmantoju, cik spēdams. Tu dari to, ko pati gribēji, Hortenze. Ko vēl tev vajag?

– Lai tu man palīdzētu nodibināt pašai savu, īstu modes namu. Tev tas ir tīrais nieks. Un tavai grupai tāpat.

– Lai es kļūstu par tavu baņķieri?

Viņa apsēdās uz galda malas un ieskatījās viņam tieši acīs.

– Jā.

– Un ko es par to saņemšu?

– Manu milzīgo talantu. Un daļu no biznesa. Taču mums par to vēl jāapspriežas.

– Un tas ir viss?

– Vienu pakalpojumu es tev jau esmu izdarījusi.

– Nevajag sevi maldināt, Hortenze, tādu kā tu Ņujorkā, Parīzē, Londonā un citur ir simtiem. Talantīgi puiši un meitenes, kuri vēlas gūt panākumus. Man atliek tikai uzsvilpt…

– Bet es taču neesmu tāda kā citas. Otras tādas pasaulē nav.

– Tu man neatbildēji… Kas man par to būs?

– Uz tādu jautājumu es negribu atbildēt.

– Nu… tad arī neko neprasi.

Viņš no jauna iebāza degunu mapē, lai liktu manīt, ka pieņemšana ir beigusies.

– Tātad, lai gūtu panākumus, man kaut kas ir jāizdara? – viņa noprasīja, paberzēdama rokassprādzes pa labās plaukstas locītavu. Kaut arī tās bija tikai rokassprādzes, mājiens bija pietiekami skaidrs.

– Nu gan tu jau kļūsti vulgāra…

– Es runāju vulgāri, toties tā nedomāju, un ar to mēs abi arī atšķiramies.

– Tā nav vienīgā atšķirība: es esmu vajadzīgs tev, nevis otrādi!

– Es gan neesmu tik pārliecināta… Padomāsim. Viss, ko esmu radījusi, tiek izķerts kā tikko ceptas maizītes. Esmu lasījusi tirdzniecības apjomu atskaites, Frenk, un tu vari man nestāstīt pasakas.

Viņš satrūcies uzlūkoja Hortenzi. Tad pārvaicāja:

– Tu esi lasījusi tirdzniecības apjomu atskaites? Kurš tev tās iedeva?

– Es tās izlasīju un sapratu, kas tur rakstīts. Tev vispār vajadzētu turēt muti ciet. Pateicoties man, jūs esat nopelnījuši labu naudu. Es par saviem modeļiem neesmu dabūjusi ne grasi! Nevienu grasi! Es jums esmu vajadzīga, jūs esat veca grupa, kam sāk pietrūkt elpas, es esmu jauns talants, man ir daudz ideju, un es strādāju, nežēlodama sevi. Un kāds man no tā ir bijis labums? Nekāds. Man vienreiz pietiek.

– Es tevi izsaucu uz Ņujorku. Es tevi pieņēmu darbā. Par ļoti labu algu.

– Tāpēc, ka tu mani pamanīji, turklāt tā bija nevis tava, bet gan grupas nauda.

– Es pret tevi esmu izturējies kā pret karalieni. Es tev esmu parādījis pilsētu, visur izvadājis. Tu man ne reizi neesi pateikusies!

– Un par ko man vajadzētu tev pateikties? Ņujorka modes ziņā nav nekāds pasaules centrs. Parīze un Londona ir tūkstoškārt interesantākas, un tu to ļoti labi zini. Paliekot šeit, es neko neiegūšu. Tikai tad, ja tu nesāksi mani atbalstīt, palīdzēt, finansēt… jo citādi…

– Jo citādi?

– Es aiziešu. Un tie nav tukši draudi. Es vairs negribu te pelēt. Beigsies ar to, ka man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Es esmu daudz vairāk vērta.

Viņš sāka spēlēties ar mapes vāku, atlocīja stūri, nogludināja, pārvilka tam ar nagu. Viņš svārstījās. Hortenze zināja, par ko viņš domā. Izsviest viņu ārā vai vēl mazliet pagaidīt? Man steidzīgi jāpabeidz divas kolekcijas. Šai meičai ir milzīgs talants, taču arī pamatīga godkāre. Un grupai nav tik daudz naudas.

Kādu dienu es būšu spiests ļaut viņai aiziet.

Viņa skatiens liecināja, ka viņš ir sakauts.

Viņa negribēja tikt izmesta pa durvīm. Viņa spētu pārdzīvot neveiksmi, taču ne pazemojumu.

– Es tev palīdzēšu, – viņa piebilda, – es aiziešu pati.

– Tu to nožēlosi!

– Gluži pretēji, tas būs solis pretī panākumiem. Es raugos nākotnē. Bez tevis man veiksies labāk.

– Ar tevi būs cauri! Tu vēl lūgsies, lai ņemu tevi atpakaļ. Bet tad jau es par tavu lietišķo biogrāfiju nelikšos ne zinis!

Viņa izgāja no kabineta, aizcirzdama durvis.

Pārāk satriekta, lai spētu skaidri domāt.

Kafija ir gandrīz auksta. Viņa paceļ roku, lai pasūtītu citu. Tas maksās veselu bagātību, taču viņu tas neuztrauc. Vispirms atkal jāatgūst labs noskaņojums.

– Neuztraucies, – Juniors saka. – Tavi darbi ir brīnišķīgi, tu esi apdāvināta, Hortenze, ļoti apdāvināta, tu noteikti atradīsi citu darbu.

– Jā, bet kad? Kad? Turklāt šobrīd valda krīze… Vai tu pazīsti daudz sponsoru, kas būtu ar mieru mani atbalstīt?

– Tev nav tiesību par to šaubīties. Ik vakaru pirms iemigšanas domās iztēlojies savu pirmo modes skati. Liec defilēt savām modelēm, izvēlies skaņu ierakstus pavadījumam, atbildi uz žurnālistu jautājumiem, domās noskaties to visu kā filmu, un tu redzēsi, ka tavs sapnis piepildīsies… Tu gūsi milzīgus panākumus.

Hortenzei patiešām gribējās viņam noticēt.

– Nezaudē pārliecību!

– Agrāk tas man nemaz nebija jāsaka…

– Tu tāda esi bijusi vienmēr. Nu, tad aiziet! Saņemies! Salonā Prada Piecdesmit septītajā ielā notiek pasākums. Aizej turp. Dodies uzbrukumā. Parādi sevi.

– Es neesmu uzaicināta, un vai tu redzi, kā esmu apģērbusies? Viņi mani nemūžam neielaidīs pa durvīm!

– Ielaidīs gan. Un tur tu kādu sastapsi. Tā būs sieviete.

– Sieviete?

– Viņa kļūs par tavu labo feju.

– Ak, Junior… ja vien tā būtu patiesība! Tu taču zini, ka es esmu gatava smagi strādāt. Es negribu pārvērsties par krēslu.

– Tu nemūžam nepārvērtīsies par krēslu.

– Naktīs man rādās murgi, es redzu, ka esmu krēsls lielā koncertzālē, krēsls starp simtiem citu krēslu. Un vienmēr, vai dzirdi, vienmēr es esmu tieši tāda pati kā visi pārējie. Un tad pēkšņi man virsū grasās uzsēsties resna sēžamvieta, es iekliedzos un pamostos!

Viņš vēl vairākas reizes atkārto “tu nemūžam nekļūsi par krēslu, Hortenze”, un viņa nomierinās. Baiļu mezgls atlaižas, un viņa atkal spēj paelpot. Viņa uzelpo. Juniors viņai atkal ir palīdzējis atsākt skaidri domāt. Viss, kam viņš pieskaras, atkal atgūst dzīvību. Viņam ir zaļie īkšķi.

– Kā tad jums īsti klājas? Kā iet Marselam un Žoziannai? Vai viņiem viss kārtībā?

– Tēvs pamazām noveco, tomēr dzīvesprieku vēl nav zaudējis. Māte atkal strādā par viņa sekretāri, viņa negrib pamest viņu vienu. Bet es turpinu mācīties un strādāt Casamia. Man ir daudz darba. Pasaule mainās, un tur neko nevar darīt. Ir jātur acis vaļā un jābūt modram. Dienas ir garas, es nespēju pietiekami izgulēties. Tieši tāpēc es nevaru pastāvīgi sekot tavām domām.

– Un citādi?

– Citādi nekā jauna. Svētdien pusdienās bija atnākusi tava māte ar Zoē…

– Kā Zoē klājas?

– Labi. Tavai mātei gan nav tik viegli. Viņa joņo šurpu turpu starp Parīzi un Londonu.

– Zinu. Mēs dažreiz parunājamies. Tomēr es viņu nesaprotu. Neko jaunu jau tu man neesi pateicis. Lai nu kā, es nevaru visu mūžu palikt bērns!

– Būt bērnam – tā nav nekāda dzīve. Sešu gadu vecumā par nākotni ir grūti domāt. Neviens tevi neuztver nopietni. Es labi zinu, ka citi jūtas neērti, redzot mani uzņēmuma padomē kopā ar tēvu.

– Dažreiz es jūtos tik veca…

– Izbeidz gremdēties drūmās domās. Ja viss norisinātos rāmi un mierīgi, tev būtu garlaicīgi. Mūža beigās neviens vairs neatceras tās naktis, kuras ir pavadījis mierīgā miegā.

Hortenze iesmejas.

– I love you ļoti, ļoti, Junior.

– Kādu dienu tu man pateiksi I love you un mēs apprecēsimies.

Hortenze smejas vēl skaļāk.

– Tu nu gan laikam nekad neliksies mierā, ko?

– Es guļu un sapņoju, kā tu man mēra kunga priekšā saki “jā”.

– Labāk pievērs vairāk uzmanības manai karjerai.

– Es to vien daru!

– Labi, tad tā arī turpini. Tātad tu domā, ka man jāaiziet uz to Prada pasākumu? Vai mani neizmetīs ārā pa durvīm? Es to neizturētu.

– Uzticies man. – Klausos, šef!

Hortenze noliek klausuli, samaksā par abām kafijas tasēm, iziet no Carlyle. Sapurina matus, lai tos uzbužinātu un padzītu drūmās domas.

Nolemj aizstaigāt līdz Piecdesmit septītajai ielai.

Nejauši saskatās ar kādu meiteni, kura gaida autobusu. Ak! Kā žurka ar sērkociņu kājām. Reti gadās redzēt tik neglītu meiteni. Nabadzīte! Dzīve ir grūta, tik grūta.

Un ja vēl esi neglīta…

Sešos vakarā kafejnīca Sabarsky tiek slēgta. Sešas stundas pagājušas smagā, vienmuļā darbā. Ģērbtuvē Kalipso noraisa balto priekšautu un noauj melnās kurpes, ietinas lielā, līdz zodam aizpogātā, brūnā mētelī, uzvelk biezus gumijas zābakus, zaļus kā varde. Četras reizes aptin ap kaklu garu, baltu šalli, uzvelk vilnas cimdus. Gandrīz dungojot atvadās no sava priekšnieka Karla un viesmīļa Gustava. Kafejnīcā Sabarsky ir nostrādātas sešas stundas. Viņai ļoti patīk tās klusā, rāmā noskaņa, lielā, stūrainā un pustumšā zāle, mierinošā puskrēsla, kur viņa var paslēpties. Klienti atstāj lielas dzeramnaudas, personāls tās sadala savā starpā, mitrinot pirkstus, lai saskaitītu dolārus. Dažreiz viņa apkalpo galdiņus, taču daudz biežāk atrodas aiz bāra letes. Tā ir daudz jaukāk. Tad viņa var nodarbināt gan rokas, gan savu nemierīgo prātu. Viņa piever acis, sakārto kaklautu, paslej augšup zodu, sāk runāt ar izteiktu akcentu. Viņai ir tik daudz sapņu, un tajos viņa burtiski lido.

Šodien viņai tas nebija jādara.

Šodien ar viņu runāja Gerijs Vords.

Vajag mazliet paieties ar kājām. Viņa jūtas pārāk laimīga, lai sēdētu autobusā. Viņa ies pastaigāt pa Medisona avēniju, garo gaismas lentu, kur spīguļo greznība. Autobusā viņa iekāps vēlāk.

Gerijs Vords pienāca viņai klāt, ar elkoni atspiedās pret bāra letes cinkoto virsmu, cieši ieskatījās viņai acīs. Un viņa pat nenosarka! Viņa nesakarīgi nevāvuļoja. Viņa nenosvīda. Viņa varbūt mazliet par daudz stipri berzēja Vīnes porcelāna tasīti, atstājot kokvilnas pūciņas uz tās sudrabotajām maliņām, taču neviens neko nepamanīja.

Viņa ir iemācījusies nesarkt.

Viņa elpo ar vēderu, ievelk elpu dziļi un lēni, iztēlojas, ka ir skaista, brīva, neatkarīga. Viņa ieelpo skaisto meiteni un izelpo svīstošo meiteni ar smailo purniņu. Un viss izdodas! Ir vajadzīgas tikai dažas minūtes, taču ar to pietiek, lai padzītu plankumus, kuri satraukuma brīžos parādās uz viņas kakla un krūtīm. Tajos saplūst visas asinis no viņas sejas un sabiezē, veidojot purpursarkanus plankumus. Tas ir ļoti apkaunojoši. Visgrūtāk ir vienlaikus elpot ar vēderu un turpināt skatīties kādam acīs vai sarunāties. Visas Džūljarda skolas meitenes ir iemīlējušās Gerijā Vordā. Runā, ka viņš ir pa pusei skots, pa pusei anglis, ka viņš satiekas ar kādu ļoti skaistu francūzieti, kura strādā modes jomā. Vakarā viņus var satikt kafejnīcā Luxembourg. Viņi pasūta franču sarkanvīnu un saņem viens otra roku. Un vēl runā, ka viņam pieder kadiljaks Eldorado Biarritz, zaļš ar oranžiem spārniem. Viņš to tur garāžā un izbrauc tikai nedēļas nogalēs. Tad viņš kopā ar savu skaisto draudzeni dodas uz Hemptonu. Viņi dejo baseina malā vai cep zefīru kamīna liesmās.

Runā, ka Elena Karkova viņa dēļ ir gandrīz zaudējusi prātu. Ka viņa grasās atstāt Gerijam mantojumā savu skaisto savrupmāju. Viņa ir ekscentriska miljardiere. Ik gadu viņa izvēlas kādu jaunu pianistu, lai tas viņu iepriecinātu. Jau trešo gadu viņa ir izraudzījusies Geriju Vordu, un viņa īres līgums allaž tiek atjaunots.

Par Geriju Vordu klīst neskaitāmas runas. Gan patiesas, gan nepatiesas, taču vienmēr skaistas.

Viņš soļo pa skolas gaiteņiem, nemaz neievērodams, kā meitenes viņam aiz muguras pagriež galvas un slepus sačukstas. Viņš vienmēr nēsā vienu un to pašu apmetni, vecas, nobružātas bikses, pie Brooks Brothers pirktus kreklus visdažādākajās krāsās, cepuri un vilnas cimdus. Viņš nemēdz daudz runāt. Viņš tikai retu reizi pasmaida. Viņa smaidu nemaz nav tik viegli izvilināt. Viņa smaids nav automātisks, tas nesaka: paskatieties, cik es esmu skaists un gudrs, apbrīnojiet bedrītes manos vaigos. Un skolas meitenes burtiski izkūst.

Pirmīt, kad Gerijs viņai pievērsās, viņa sajutās tā, it kā viņai būtu mazs, uzrauts deguntiņš un līdzeni zobi, bet ap gurniem apmests lakats; tā, it kā viņa dzertu kokosriekstu sulu, staigātu pa baltām smiltīm, bet visapkārt peldētu violetas un sārtas zivtiņas. Viņas ausīs kaut kas sāka dūkt, bet asinis pēkšņi atplūda kā milzīgs vilnis, pametot pludmali un laivas guļam bēgumā. Parasti viņa, ietinusies pludmales lakatā, staigā pa baltām smiltīm tikai brīžos, kad spēlē vijoli.

Parasti puiši viņu nemaz neievēro. Tie kāpj viņai uz kājām un nekad neatvainojas. Viņas klātbūtnē puiši runā par skolas meitenēm, spriež par lietām, no kurām viņai uzmetas plankumi un pumpas. Vai arī, lai palielītos, runā par mūziku un tehniku.

Lai spēlētu mūziku, ar tehniku vien ir par maz, vajag, lai šī mūzika atbalsotos gan prātā, gan sirdī. Taču tad ir vajadzīga sirds… Visiem šiem puišiem sirdis ir vienādas. Bāzes modelis bez jebkādām papildu iespējām.

Vai viņš to zināja, šis lielais nejēga, kurš, izmantojot brīdi, kad viņa bija uzgriezusi muguru, atdarināja rensteles žurku? Viņa bija negaidot to pamanījusi spoguļa atspīdumā. Viņa bija iecirtusi nagus savas plaukstas cietajās tulznās un nebija pamirkšķinājusi ne acu.

Viņa zina, ka izskatās pēc žurkas. Nav nekādas vajadzības to ikreiz atgādināt. Vienīgā atšķirība ir tā, ka žurkas vienmēr dzīvo barā. Viņai nekāda bara nav. Viņa nepieder ne pie vienas grupas. Laikā, kad nav jāatrodas skolā, viņa ieslēdzas mājās, nebeidzamas stundas pagrabā vingrinās vijoļspēlē vai strādā kafejnīcā Sabarsky.

Viņa labprāt vēlētos nomainīt sev virsbūvi, kā to dara viņas tēvocis, autoservisa īpašnieks no Maiami. Viņš pārvērš vecas automašīnas par maziem, daudzkrāsainiem bolīdiem. Runā, ka no viņa servisa ārā nākot īstas konfektes.

Šodien Gerijs Vords ar viņu runāja. Gerijs Vords iedvesa viņai pārliecību. Gerijs Vords atcerējās viņas vārdu. Gerija Vorda acis mirdzēja, raugoties uz viņu. Viņa vairs nekad nebūs rensteles žurka. Turpmāk viņa būs skaistā Kalipso.

Šovakar viņa pagatavos vistu ar ananasiem. Viņa izbaudīs katru kumosu, aizvērs acis un domās par koncertiem, kuros viņi reiz uzstāsies abi kopā. Varbūt viņi pat dosies viesizrādēs… Viņa grib paildzināt šo laimi. Ja pacenšas, tad laimi var pastiept garāku. Viņa iemācīsies “Kreicera sonāti”. Un laime pieņemsies spēkā, tā pārvērtīsies par lielu gaisa balonu, kas ir gatavs uzsprāgt.

Viņa krāj mazas laimītes.

Gerijs Vords, kurš ar elkoņiem atbalstījies pret kafejnīcas Sabarsky cinkoto bāra leti – tā ir milzīga laime.

Viņas sirdspuksti atbalsojas ausīs. Viņa cenšas nesmaidīt, lai neizskatītos pēc idiotes. Viņa sakniebj lūpas, tomēr veltīgi. Pasaulē nav nekā grūtāka kā apvaldīt smaidu.

Un tāpēc viņa sāk smieties.

Viņai gribas klusu iekliegties, noskūpstīt viesnīcas izsūtāmo zēnu, kurš uzsvilpj taksometram.

Viņa apstājas pie Carlyle un pievienojas rindai, kas gaida autobusu. Viņa dzīvo mazā istabiņā pašā Hārlemas vidū, pašos pilsētas ziemeļos, Simt desmitās ielas un Medisona avēnijas krustojumā. Savulaik tur atradās puertorikāņu kvartāls. Tur vēl aizvien ir mazi dārziņi, lapenes un mājiņas ar krāsainām ziedu virtenēm, grotām un ģipša rūķiem. Varētu domāt, ka tā ir kāda dienvidu sala. Protams, ja mazliet piever acis. G. kungs, kādreizējais viņas vectēva draugs, par dažiem dolāriem izīrē viņai istabiņu. Savulaik viņi abi ir spēlējuši vienā orķestrī. Viņi ir uzstājušies visur: Filadelfijā, Sanfrancisko, Maiami. Par to viņai sestdienu vakaros ir nedaudz jāpagludina veļa un jāuzkopj māja. Viņai ir mazs elektriskais sildītājs. Vecs modelis, kurā visu laiku jāmet monētas. Viņai nemitīgi ir vajadzīga nauda.

G. kungs apgalvo, ka ir diženā Djūka Elingtona brālēns. Djūka nāves brīdī viņam bija divdesmit pieci gadi. Viņš apgalvo, ka pagrabā, kur viņa vingrinās, kādreiz atradusies Djūka studija. Ka tur sēdējis gan Fats Volers, gan Sidnijs Bekets. G. kungs ir ļoti elegants. Tāpat kā Djūks. Viņš valkā krokodilādas kurpes un saulesbrilles, ir izrotājies ar zelta ķēdi un liek galvā lielu filca platmali. Viņš pastaigājas pa ielu un gaida, kad viņu kāds uzaicinās iedzert pa glāzītei. Dažreiz viņš atgriežas sadzēries, citkārt ir aizmirsis atslēgas, vēl kādu citu reizi klaigā. Viņš nekad nav ticis piekauts.

Kalipso nopēta viesnīcas Carlyle gaismas, baltās markīzes ar ādas apmali, uz kuras iegravēts karaļa kronis, norobežojošos koka stabus abās ieejas durvju pusēs. Zem baltās markīzes viņa pamana kādu ļoti skaistu meiteni. Viņa domīgi raugās debesīs, papurina galvu, un viņas kuplie mati nozibsnī. Markīzes baltā gaisma atstarojas zeltainajās cirtās. Šķiet, ka tur iedegas mazas liesmiņas. Tad meitene ar vieglu galvas kustību liek matiem atkal noslīgt vietā. Viņa to dara pārliecināti kā cilvēks, kurš zina, ka var paļauties uz katru sava ķermeņa daļu. Ka ikviena viņas ķermeņa daļa viņai zibenīgi pakļausies.

Viņas skatiens aizslīd pie Kalipso un novēršas.

Apbrīnas pārņemta, Kalipso noskatās uz viņu. Kā jūtas tik skaista sieviete? Vai viņa ir pārsteigta ikreiz, kad ierauga sevi spogulī? Vai viņa pie tā jau ir pieradusi? Vai viņa kādreiz jūtas arī neglīta? Vai viņai ir kāds nepiepildīts sapnis?

Ietves malā apstājas M2 līnijas autobuss. Kalipso pievienojas rindai un iekāpj, cieši turēdama pirkstos braukšanas kartīti. Novelk to gar karšu nolasītāju. Viņu steidzina, viņa nekustas pietiekami ātri.

Viņa atvainojas un pasmaida. Viņa jūtas vainīga, patiešām.

Šodien Gerijs Vords uzlika elkoni uz cinkotās bāra letes virsmas un uzrunāja viņu.

Stāvēdama pie salona Prada, Hortenze mēģina atgūties. Pirmo reizi mūžā viņa nav tikusi ielaista. Bet kas tad ir noticis? Kas ir noticis? Viņai gribas visu pamest un mesties bēgt. Es izskatos nepārliecinoši. Nav jābrīnās, ka mani padzina. Nekad nedrīkst klanīties šiem cerberiem ar zemajām pierēm. Ir jāierodas uzvarētāja kaujas ratos, turot zobos Ben Hura pātagu. Ko nozīmē – man nav ielūguma? Pajautājiet manam asistentam, viņš nāk aiz manis, re, kur ir, tieši man aiz muguras. Iznīcinošā tonī. Ābece, mākslas pamati, spēle iesācējiem.

Tad kāpēc viss šoreiz nav noritējis, kā ierasts?

Apsardzes dienesta vīri ar stūrainajiem zodiem viņu nopētīja no galvas līdz kājām. Viņi uzreiz prot pamanīt tos, kam nav ieejas karšu. Šie ļaudis izskatās pēc trīcošiem ubagiem. Nemaz nav jāpalaiž rokas, lai šie ubagi mestos bēgt, kaut ko vainīgi murminādami.

Viņa šo cirku pārzina kā savus piecus pirkstus un nekad, ne reizi nav palikusi guļam zāģu skaidās.

Viņai uznāk vēlēšanās apgriezties uz papēža, tomēr viņa atsakās sagādāt šādu prieku ieejas cerberiem un lēni aizvilkties prom, nepaceļot galvu. Viņa pakāpjas atpakaļ un nolamājas. Tu labi zini, kā tas darāms. Bim, tu savelc apņēmības pilnu seju, bam, tu sper platus soļus, bum, tu paej garām sargiem ar skūtajiem pakaušiem, bim, bam, bum, tu tiec iekšā viņiem pašā deguna priekšā. Tu to esi darījusi jau simtiem reižu!

Tikai ne šovakar. Mans spars ir salauzts. Viņi uz mani skatījās kā uz franču suņa sūdu.

Prada salonā ir daudz apmeklētāju. Viņas klusi iesaucas un saskūpstās. Pakāpjas atpakaļ, lai parādītu savu ietērpu. Pavicina savu dārgo ielūgumu, lai ar to palielītos kā ar trofeju, kas izceļ viņas pūļa vidū. Viņām ir izbalināti mati, melnas jakas un tumšas saulesbrilles. Vai arī Prada mazās, melnās vakarkleitas un lietišķi kostīmi. Viņas vērīgi raugās apkārt, lai pārliecinātos, ka nelīdzinās nevienai citai. Ziņkārīgi vērotāji pūlas saskatīt kādu slavenību. Vārdi saplūst kopā, tie beidzas ar jautājuma zīmi. Sāra Džesika Pārkere? Hjū Grānts? Eštons Kačers? Keitija Holmsa? Keitija Perija? Madonna? Mobilie telefoni filmē, autogrāfu mednieki stiepj pretī piezīmju grāmatiņas, lai pēc tam no prieka vaidētu un tecinātu siekalas par savām dārgajām trofejām. Glumi kā gliemeži.

Es neesmu nekāds gliemezis. Es neesmu franču suņa sūds.

Es esmu Hortenze Kortesa, un es gribu iekļūt šajā pasākumā!

Viņš mani pameta parkā, nu un tad? Viņš par to dārgi samaksās, tas arī viss. Es negrasos izdarīt harakiri. Bim, bam, bum, es sāku visu no jauna. Es pagriežos, es aizeju līdz ielas stūrim, es nopūderēju degunu, nomainu smaidu, gaitu, skatienu, atgriežos, palūkojos uz sargu rindu un augstprātīgi un iedomīgi izeju tai cauri.

Viņa aiziet līdz Piecdesmit septītās ielas stūrim. Apstājas pie Vuitton salona. Gan dienu, gan nakti pie šiem skatlogiem plaiksnī zibspuldzes. Visi vēlas pie tiem nofotografēties. Un karstmaižu tirgotājs šeit savas desiņas pārdod par divreiz augstāku cenu. Viņa sabužina matus, uzklāj lūpu spīdumu, savelk uzaci, uzrota mēteļa piedurknes, sabāž rokas kabatās, uzmet somu plecā, mazliet pagrozās, pagriežas, lai dotos atpakaļ, un saskrienas ar… Elenu Karkovu.

– Hortenze! Ko tad jūs te darāt? – iesaucas Elena Karkova, savicinādama rokas.

– Neko. Dodos mājup.

– Vai tad jūs neiesiet uz Prada pasākumu? Cik man zināms, tur rādīs tā itāliešu mākslinieka, tā tēlnieka darbus, kurš pie antīkām sieviešu skulptūrām bez rokām ir salipinājis savas mātes acu fotogrāfijas… Kārtējais skandāls!

Viņa runā tik skaļi, it kā būtu galīgi kurla. Hortenze uzsvērti cenšas turēties tālāk, nē, nē, es nepazīstu šo sievieti, es nezinu, kāpēc viņa ar mani runā, viņa ir kaut ko sajaukusi, viņa nav pie pilna prāta… Hortenze mēģina pakāpties tālāk, lai varētu nozust ēnās. Galvenais, lai neviens viņas abas neierauga kopā! Viņa vairs nemūžam neatgriezīsies tajā pasākumā. Tad viņa uz visu mūžu tiks izsvītrota no preses pārstāvju sarakstiem kā jukušas večas pavadone.

Elena šovakar ir pārspējusi pati sevi. Viņa ir apkārusies ar daudzkrāsainām pērļu virtenēm, saspraudusi matus divos plānos, rudi brūnos plācenīšos, uzmetusi plecos oranžu kažokādu un iekāpusi sārtās kurpēs ar augstām platformas zolēm. Viņas mute ir notriepta ar sarkanu lūpu krāsu, plakstiņus klāj vairāki zilie toņi, bet uz vaigu kauliem viz divi oranži plankumi.

Hortenze labprātāk vēlētos ātrāk tikt tālāk prom no Prada salona, taču Elena Karkova uzstāj, lai viņa dodas atpakaļ pie aizžogojuma un sargiem.

– Vai jums ir ielūgums, Hortenze? – viņa noprasa, zibinādama acis kā maza meitene, kura nolēmusi darīt blēņas.

– Ē… nē, es to atstāju darbā.

– Tad iesim! Nāciet kopā ar mani…

Elena viegli iedunkā viņu un velk sev līdzi.

– Man jādodas uz mājām. Mani gaida Gerijs un…

– Mēs tur neuzkavēsimies ilgi. Iedzersim pa mazai glāzītei šampanieša, uzkodīsim pa lašmaizītei, uzmetīsim acis tām briesmīgajām skulptūrām un varēsim iet prom!

– Nē, nudien, neuzstājiet, es ne…

Es nedrīkstu viņu aizkaitināt. Šī jukusī veča ir spējīga mūs iekaustīt un izmest pa durvīm. Un tad vairs nebūs nekādas dzīves pilī, studijas, Gerija klavieru, gultas, kas ir tik milzīga kā pasažieru kuģis. Atkal būs jādzīvo kā trūcīgai studentei. Un par to nevar būt ne runas. Luksuss man ir vajadzīgs, lai es varētu elpot, radīt, izdomāt kaut ko jaunu, mīlēt, smieties. Gulēt. Tīrīt zobus.

– Labi, es iešu jums līdzi.

Hortenze viņai seko, cītīgi noslēpusi seju šallē, lai neviens viņu nepazītu. Kad viņas pienāk pie salona, apsargi pavirzās malā, lai Elena varētu ieiet pa durvīm. Hortenze jau grasās atkāpties, kad pamana Elenas rokās mazu, ar smalkām pērlītēm izšūtu somiņu. Viņa to atver, mazliet parakņājas, izņem divreiz pārlocītu balta kartona lapu, atloka to, pabāž zem deguna cerberiem, kuri ne vien paklanās, bet arī mudina viņu ienākt, atbalstot ar savām muskuļainajām rokām.

– Ja drīkstētu jums palīdzēt… Mjuča Pradas kundze jūs gaida pirmajā stāvā. Vai vēlaties, lai jums parāda ceļu?

– Es esmu kopā ar viņu! Es esmu kopā ar viņu! – Hortenze iesaucas, ieķerdamās Elenas kažokādā.

– Mēs esam atnākušas kopā, es viņu pavadu!

– Nevēlos, lai ar jums atgadās kaut kas nelāgs, te ir tik daudz cilvēku, – skūtais pakausis pēkšņi ir kļuvis bezgalīgi laipns.

Hortenze cenšas saglabāt mieru, tomēr nekādi nespēj neskatīties uz Elenu, kura nomet savu oranžo kažokādu uz garderobes letes, ar pirkstu galiem sabužina plānos matus, uzklāj vēl vienu sarkanās lūpu krāsas kārtu, uzsmaida garāmejošam vīrietim, kurš pieliecas, lai viņu noskūpstītu: hi, Tom! So nice to see you, I was happy to chat with you last night. Hortenze izbola acis, redzēdama, ka vīrietis apskauj Elenu un kaut ko viņai pačukst. Atbildes vietā Elena viegli ieņurdas. Viņš, šķiet, kaut ko atzinīgi pasaka, viņa nesteidzīgi pamāj. Tad abi draugi atkāpjas viens no otra un nosolās nākamnedēļ satikties pie Izabellas. Man laikam rādās, Hortenze nodomā, man jāpamostas. Kas ir šī sieviete? Es nekad neesmu atlicinājusi laiku, lai ar viņu parunātos, es atsakos iet līdzi Gerijam, kad viņš uzkāpj pie viņas ciemos. Profesionāla kļūda.

Elena pagriežas pret viņu.

– Nu, vai iesim aplūkot tās sasodītās skulptūras? Es nevēlos nomirt kā muļķe… Kas jums noticis? Jūs izskatāties tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku.

Salonu apspīd baltu neona gaismu spožums. Garās neona spuldzes četrstūru formā ir izvietotas gar sienām. Milzīgās skulptūras ir izliktas ik pēc pieciem metriem. Tās ir vai nu dievietes bez rokām, vai apaļīgi, trīcoši aitu gani. Viesmīļi baltās žaketēs iznēsā paplātes ar šampanieša glāzēm. Ielūgtie viesi pulcējas pie skulptūrām un fotografējas. Viņi saviebj sejas smaidā, demonstrē savus šņorzābakus un apavus uz platformas zolēm, šauros džinsus un kuplos svārkus. Kāds vīrietis ir uzvilcis skotu brunčus un kailajās kājās uzstīvējis dzeltenus mokasīnus. Noskūti pakauši, izspūruši matu cekuli, bālas lūpas, ar sarkanu krāsu apvilktas acis. Viņi skaļi klaigā, cenšoties piesaistīt sev uzmanību…

– Šie cilvēki ir tik prasti, – Elena nopūšas.

– Paklausieties, tas vīrietis, kurš pirmīt ar jums runāja pie garderobes, – vai tas bija…

Hortenze nepagūst pabeigt teikumu, jo viņām tuvojas kāda sieviete, briesmīgi līdzīga Annai Vintūrai;

viņa uzliek roku Elenai uz pleca, noskūpsta viņu un klusi saka:

– Kā jums klājas, Elena? Vai jau esat dzirdējusi jaunumus par mūsu dārgo Karlu? Pagājušajā nedēļā mēs vakariņojām pie Pjēra, viņš bija labā formā.

Viņš tik ļoti nožēloja, ka jūs nevarējāt ierasties.

– Biju aizlidojusi uz Kuernavaku pasildīt vecos kaulus. Manos gados, Anna, nevar iztikt bez saules, jo citādi var sabrukt!

Šī sieviete, kura tik ļoti līdzinās Annai Vintūrai, patiešām ir Anna Vintūra, un tas vīrietis garderobē – tas ir bijis Toms Fords.

Un es esmu galīga nejēga, Hortenze nodomā.

– Ak, jūs esat briesmīga! Jūs nekad nezaudējat savu humora izjūtu, Elena.

– Tas ir vienīgais līdzeklis pret krunkām, kas man vēl palicis, mana dārgā. Vai pazīstat Hortenzi Kortesu, manu mazo protežē?

Stella izdzird modinātājpulksteņa zvanu, paver vienu aci. Mikipeles rokas rāda desmit minūtes pāri septiņiem. Viņa izstiepj vienu kāju no segas apakšas. Noliek pēdu uz grīdas. Auksti, ļoti auksti. No siltās pēdas uz grīdas paliek nospiedums, kurš ātri izgaist. Viņa ierauga savas zeķes, kas noliktas uz sildītāja. Balto sporta kreklu. Garās amerikāņu fermeru apakšbikses. Oranžo kombinezonu XXL izmērā, sārto silto jaku. Viņa sagatavojas celties. Ātri uzraut mugurā drēbes. No šī brīža viņa baidās visvairāk. Ir auksts, tumšs, ārā snieg, uz loga rūtīm un augstajām koka durvīm sasaluši ledus raksti. Vajadzēs palūgt, lai Žoržs tās nosiltina, citādi kādu dienu stikli vienkārši izbirs. Iebrēcas ēzelis. Tas noteikti ir Grizlijs, viņam ir bail no vismazākā troksnīša. Kādā naktī viņa to nozaga no klejojoša cirka. Pie mieta piesietais ēzelis bija kārns kā skelets, viņa ādu klāja lielas rētas, vietām tā bija apdedzināta ar lodlampu, un viņa labā auss nokarājās kā izbalējusi tulpe.

Viņa strauji izlec no gultas. Metas pie sildītāja, paķer sporta kreklu, džemperi, kombinezonu, garās apakšbikses, biezās zeķes, uzrauj visu mugurā tik strauji, it kā mājās būtu izcēlies ugunsgrēks. Atgriež ūdens krānu, lai iztīrītu zobus. Uzšļaksta sev ledaini auksto ūdeni. Saviebjas. Noberžas ar dvieli. Vakar vakarā viņa kā īsta princese nomazgājās lielajā vannas istabā, ko viņš ir pārbūvējis. Ieslidināja šķēres sapinkātajos matos. Sānos apgriezt īsi, galvvidū atstāt tikai kuplu, gaišu cekulu, kas krīt lejup biezās šķipsnās. Mati galvvidū saglabā siltumu, turklāt… nekad jau nevar zināt, varbūt viņai kādreiz vajadzēs izskatīties pēc princeses. Ar gaišiem, kupliem matiem, spīdīgu kleitu, zīda kurpēm. Mazliet uzsārtinātām lūpām. Aizrautīgiem smiekliem, kas atklāj zobus. Viņai nav krūšu. Viņai uz kauliem gandrīz nemaz nav miesas. Viņa ir tik tieva, ka vējš gandrīz gāž viņu no kājām.

Izskatīties kā princesei…

Kaut nu tā būtu.

Viņa aizliedz sev par to domāt. It īpaši no rītiem. Citādi visu dienu nāksies skumt.

It īpaši no rītiem… Viņa jau tāpat ir bēdīga. Traģēdijas apziņa jau ir ceļā, tā ir uzradusies iepriekšējā vakarā un dodas tieši viņas virzienā. Nelaimes sajūta viņai šonakt lika pamosties. Viņa ir iemācījusies to aizgainīt. Viņa grozās no vieniem sāniem uz otriem, lai padzītu senās dziesmas, ko viņai savulaik mācījusi māte, tās, kuras viņai savulaik palīdzēja neko nedzirdēt, neko nesajust, apslāpēt kliedzienus, kas jau bija uz lūpām. “Mana mazā ir kā ūdens, viņa ir kā dzīvais ūdens, viņa skrien kā strautiņš, kam bērni skrien līdzi, skrien, skrien, cik ātri vien vari, nekad, nekad tu to nepanāksi…”

Dažreiz izdodas.

Bet, kad viņa ir nomodā…

Būdama nomodā, viņa skrien. Viņa skrien, lai aizbēgtu no nelaimes.

Viņa metas lejup pa kāpnēm.

Suzona ir iekurinājusi uguni, atnesusi pienu, uzgrauzdējusi maizītes, nolikusi uz galda medu un sviestu. Virtuvē smaržo pēc kafijas.

Viņa ir notīrījusi sniegu pie durvīm. Tas izvilina pirmo vārdu.

– Paldies, – Stella nočukst.

Viņa ielej sev kafiju, pieber cukuru, piespiežas pie kamīna malas, iedzer malciņu. Sārto ģerāniju lapas no aukstuma ir atkal kļuvušas zaļas, toties mimoza ir pagalam, žēl gan.

Viņa ieslēdz atskaņotāju, uzliek kompaktdisku. Grupa Blondie, “Heart of Glass”. “Once I had a love and it was a gas, soon turned out had a heart of glass…” Viņa paņem maizīti, sviestu, pa virsu uzziež medu, apgriežas uz papēžiem, paceļ rokas, sāk skaļi dziedāt, dungo līdzi mūzikai vietās, kur nezina vārdus, taču tur ir arī tādi, ko viņa nav aizmirsusi, “love is so confusing there’s no piece of mind, I fear I’m losing you, it’s just not good you teasing like you do…” Viņa izdzer kafiju, uzliek galvā izbalējušu filca cepuri, paklaudzina pa papagaiļa Hektora būri, lai viņu pamodinātu, uzmanīdamās, lai nenokristu būra pārsegs. Iebāž starp būra restēm vienu maizīti. Viņš to apēdīs dienas vidū, kad pamodīsies.

– Laimīgais! Tu vēl vari gulēt!

Viņa atkal uzkāpj augšā, atver istabas durvis gaiteņa galā, pienāk pie gultas. Toms guļ, piespiedis degunu pie savām mutes harmonikām. Viņa apskauj mazo, karsto ķermenīti un čukstus saka: laiks celties, manu cukura gabaliņ. Viņš murmina, ka vēl ir nakts, ka briesmīgi nāk miegs, kurš gan vispār ir izdomājis skolu un kāpēc šim cilvēkam nevar pamatīgi sadot pa purnu. Viņa pasmaida, aizliedz viņam tā runāt. No segas apakšas parādās viņa galva, viņa ierauga divas zilas, no miega aiztūkušas acis.

– Celies taču, nelaime mana! Tieši pēc pusstundas mums jādodas prom. Brokastis ir virtuvē uz galda.

Uz sliekšņa viņa vēl pagriežas.

– Un pēc ēšanas neaizmirsti iztīrīt zobus. Trīsarpus minūtes! Uzņem laiku…

– Zinu… – viņš noņurd, apsēzdamies uz gultas malas.

It kā tu man nevarētu uzticēties, saka viņa uzmestais kūkums. Viņam ir tievas rokas, šauri pleci, pie kakla divas iekritušas bedrītes. Uz kakla un vaigiem vīd sārti plankumi. Tāds pats gaišs cekuls kā viņai pašai, galvvidū biezs un kupls.

Viņdien Stella viņu bija pieķērusi uz krēsla ar seju pret spoguli virs izlietnes, ar šķērēm rokā. Viņš grieza sev matus.

– Tu nu gan esi attapīgs, tagad mēs izskatīsimies pēc dvīņiem, – viņa bija aizrādījusi, skatīdamās spogulī.

– Man ļoti patīk tavi mati. Tie izskatās tik skaisti.

– Tu gribi, lai es tev palīdzu tos apgriezt aizmugurē?

Viņš bija pamājis ar galvu un pasniedzis viņai šķēres.

– Tu esi tik skaista, Stella. Viņš uzrunā Stellu vārdā.

Arī viņa tēvs dara tāpat. Adrians nekad nesauc viņu par dārgo, mīļo vai eņģeli. Adrians saka – “Stella” vai “princese” –, un viņas asinis uzbango, viņa kož sev lūpās un nodur galvu, lai viņš nenojaustu, par ko viņa domā. Adrians paskatās uz viņu un visu saprot. Viņa lūpās pavīd viegls, maigs smaids. Tas ir kā glāsts. Viņš netuvojas, nepieskaras, tomēr viņa ievaidas, sakniebusi lūpas.

Tas bija noticis vairāk nekā pirms gada. Viņa bija noskuvusi Tomam pakausi. Baltas pūkas uz zeltainas ādas.

Un kopš tā laika Toms turpina skūt deniņus, atstājot galvvidū tikai nelielu matu kroni, karaļa kroni, tu esi mans karalis, Stella saka, pabužinādama viņam galvvidu.

– Es tevi gaidu automašīnā. Ar visu somu un pusdienu kastīti. Tā ir ledusskapī.

Sēdēdams gultā ar plati ieplestām acīm, viņš izskatās tik trausls. Viņai gribas pateikt, lai viņš liekas atpakaļ gultā. Nākamgad viņam jau būs vienpadsmit gadu, tad būs jāsāk mācīties koledžā un pēc tam arī licejā…

Mācības nekad nebeidzas. Ir tāda sajūta, ka tās ilgst veselu mūžību.

Ārā vēl ir nakts. Debesis ir melnas, vējš griež vērpetēs un aizslauka sniegu, sadzen to pret durvīm un sienām. Strazdi lidinās virs šķūņu jumtiem un spalgi klaigā. Tie cenšas patverties zem sijām un pašķīst uz visām pusēm ikreiz, kad dēļi skaļi noklaudz.

Viņa atver ieejas durvis, aiz kurām guļ suņi. Atbalstās pret sienu, lai noturētos pretī viņu priekam, kad suņi lec viņai virsū ar savām stiprajām, stūrainajām kājām. Jā, jā, mani mazulīši, es esmu tepat, viss ir labi, jūs šonakt rējāt, vai arī jums bija bail no vēja? Viņa izvelk cepumus no kombinezona kabatas un izdala tos. Ielaiž suņus virtuvē. Noskūpsta Saldumiņu uz purna. Ieber sauso barību trijās skārdenēs. Piepilda ar ūdeni lielo salātu bļodu. Sarunājas ar viņiem klusā, spalgā balsī. Nu, Stipriniek, nu, Duksi, nu, Saldumiņ, vai esat gatavi garai darba dienai? Visi trīs steidzīgi ēd, kamēr viņa saliek malkas krāsnī pagales. Dienā viņus atnāks pabarot Suzona. Kad viņi vakarā atgriezīsies, istaba būs silta.

Rīta darbi. Viņa tos var paveikt ar aizvērtām acīm. Agrāk viņi bija divi. Adrians un Stella. Tagad viņa ir viena. Žoržs un Suzona dzīvo kaimiņu mājā. Vasaras ikdiena, ziemas ikdiena. Rudens un pavasara ikdiena. Viņa pielāgojas gadskārtām, vasarā dzer kafiju ilgāk, ziemā atlicina laiku sniega tīrīšanai. Vai arī tam, lai iedarbinātu kravas automašīnu ar iebūvēto celtni, kura kalpo gan par ģimenes auto, gan par darbarīku.

Ziemā ūdens krāns fermas pagalmā aizsalst. Viņa ņem ūdeni no virtuves krāna un satecina to lielā lejkannā ar trīsdesmit litru tilpumu. Tās rokturis griežas plaukstās, viņa ir pazaudējusi savus ādas cimdus. Tavus žņaudzējas cimdus, Toms saka. Svaigs ūdens ruksim Merlinam un arī ēzeļiem. Neaizmirstot arī par sauso barību. Siens ēzeļiem, katrās redelēs pa saišķim. Viens burkāns, divi burkāni, trīs burkāni, paglāstīt Toto, Bergamoti un Grizliju. Kad viņa pievēršas abiem pārējiem, Toto sāk kašņāt zemi. Viņai ir bail no Toto, viņš ir nejauks un var pat iespert. Tā jau ir gadījies. Viņa bija noliekusies, lai pārgrieztu siena saišķa auklu, un ēzelis viņai pamatīgi iespēra. Viņai divus mēnešus nācās nēsāt roku ģipsī. Nejauks lūzums, ārsts sacīja, taču jums ir paveicies, tagad jūs nedrīkstat nest neko smagu. Lai vīrs jums palīdz. Viņš nav mans vīrs, viņa bija noņurdējusi caur zobiem.

Grizlijs savā melnajā polārlāča kažokā piespiežas viņai klāt. Pagrūsta viņu ar purnu un piespiež pie nožogojuma. Viņš dreb. Viņam ir bail no negaisa.

Ne jau no negaisa es baidos. Briesmas slēpjas kaut kur citur, es to zinu. Es jūtu, ka briesmas ir tuvumā. Es tās protu pamanīt jau no tālienes.

– Nebaidies, Grizlij. Nebaidies, tas ir tikai negaiss, un, ja pērkons dārd šeit, zibens sper kaut kur citur.

Vai sāks snigt vai līt? Viņa to nezina. Debesis ir zemas, draudīgas, svina pelēkas. Viņa atsāk rosīties ar lejkannu. Ūdeni vistām, ūdeni zosīm. Kukurūzu un sacietējušo maizi, ko viņa ir dabūjusi pie Leklerka. Lielie divsimt litru maisi, ko viņa ir nopirkusi par trim eiro, iekrāvusi automašīnā, atnesusi uz muguras. Viņa izkaisa maizi zemē un samīda, lai sadrupinātu.

Viņa paceļ galvu, paskatās uz pirmā stāva logiem un uzsauc: Tom! Vai esi gatavs? Vai jau esi iztīrījis zobus? Viņa paskatās pulkstenī. Pēc desmit minūtēm jādodas ceļā.

Uz malkas kaudzes ir nolikts motorzāģis. Vakar vakarā viņa aizmirsa to nogādāt vietā. Vēlāk vajadzēs ieeļļot ķēdi. Šovakar būs jātiek galā ar malku. Vai arī rītdien. Smagās pagales dzīvojamās istabas lielajam kamīnam. Istabai, kurā viņa darina tekstilmozaīkas segas, kamēr Toms noņemas ar modelīšiem vai pilda mājasdarbus. Garā sega, kurai ir savs stāsts, stāsts par viņu pašu. Vajadzētu tai izdomāt nosaukumu.

Viņa vērīgi palūkojas debesīs. Vienmēr viss sākas ar vēju. Vējš, lieli, melni un balti mākoņi, lietus. Skumju lietus. Kad viņa vēl bija maza, lietus laikā viņai bija bail. Bail, ka lietus varētu atgrūst vaļā durvis.

Zīlītes, ūbeles un dadzīši trokšņo uz virtuves palodzes. Tie gaida, kad viņa uz āķa izkarinās garas speķa strēmeles. Un sabērs trauciņos saulespuķu sēklas un zemesriekstus. Sākumā tie cienīgi gaida, bet, ja viņa kavējas, putni sāk trokšņot.

– Un kas tad vēl? – viņa sev noprasa, atslīgdama uz akmens soliņa pie ieejas durvīm. – Vai es neko neesmu aizmirsusi?

Viņa paberzē krustus. Lejkanna ir smaga. Pirksti ir kļuvuši nejūtīgi.

Ābolu šķēlītes melnajiem strazdiem!

Viņa pieceļas un dodas uz virtuvi sagriezt ābolus, lai pēc tam tos noliktu dārzā uz galda.

Nogāzē kokā tup meža vistas. Pirms divpadsmit gadiem, kad viņa apmetās Žorža un Suzonas lauku saimniecībā, iepriekšējais zemnieks bija pārstājis tās barot. Pārāk daudz darba, drausmīgi garlaicīgi un apnicīgi, stulbie lopi, tie visu aprij un piemēslo! Viņš putnus bija izspārdījis uz visām pusēm. Aizbēgušās vistas bariņos bija klīdušas pa mežu, meklējot graudus, zaļumus, sausu maizi. Tās bija sākušas strauji vairoties un drīz vien pārvērtās mežonīgos baros, kas ielauzās fermās, saplēsa vistu aploku režģu žogu, zaga mājas vistu barību un uzbruka tām. Mazās melnās, nervozās, vājās, niknās vistas savu trekno, laisko, ar tēviņu košajām krāsām lepno gaiļu ielenkumā.

Stella bija tām ļāvusi apmesties nogāzē, nokaltušā kokā netālu no vārtiem. Pie koka viņa bija nolikusi lielas skārdenes, lai meža vistām nebūtu nekādas vajadzības darīt pāri mājas vistām. Tās gulēja, satupušās zaros un cieši saspiedušās kopā. Un koks izskatījās pavisam kails.

Tomam patīk meža vistas. Tās izskatās pēc plēsīgiem bandītiem. Tās ir ērmīgas, to strupie un vārgie spārni drīzāk līdzinās stumbeņiem. Paklau, kā tu domā, vai tās dažreiz arī lido vai vienmēr tikai staigā? Stella apsēžas pie stūres un pagriež aizdedzes atslēgu.

Motors noraustās, norīstās un sāk darboties. Viņa nomierinājusies nopūšas un ar elpu sāk sildīt pirkstus. Man patiešām vajadzētu nopirkt cimdus, aizvedīšu Tomu uz skolu un iegriezīšos veikalā. Jācer, ka viņš nebūs aizmirsis dienasgrāmatu. Turklāt es vakar vakarā to parakstīju!

Viņa iemet acis atpakaļskata spogulī, lūkodamās pēc dēla, tad palūkojas pulkstenī. Pasignalizē, uzsauc: Tom, Tom! Ko tu tur dari? Mēs nokavēsim.

Viņa pamana, ka viņš saplūcis sniegpulkstenītes. Viņa plaukstā ir vesels pušķītis balto zvaniņu. Arī Adrians mēdz tā darīt, viņš nesteidzīgi uzlasa akmeņozolu zariņus un pļavas puķes, lai pēc tam tās saudzīgi noliktu uz dārza galda.

Toms nāk, Stiprinieka, Dukša un Saldumiņa pavadīts. Viņš nomet skolas somu uz sēdekļa, ierāpjas kabīnē un klusēdams pasniedz viņai sniegpulkstenīšu pušķīti. Tad aizcērt durvis.

– Ja gribi, svētdien es tev nomazgāšu automašīnu.

– Vai tev vajag kabatas naudu?

– Tā ir briesmīgi netīra.

Kravas auto sāk kustēties un līgodamies izbrauc pa vārtiem. Ceļš ir pilns ar pamatīgām bedrēm. Stella groza stūri, lai no tām izvairītos. Piekari nekādā gadījumā nedrīkst sabojāt, man jau tāpat gandrīz nepietiek naudas līdz mēneša beigām. Toms noslauka lūpas, izvelk mutes harmonikas un sāk spēlēt kaut ko žēlabainu.

Viņi pabrauc garām Žorža un Suzonas mājai. Ceļa malā stāv sarkanais Kangoo ar suņa galvas uzlīmi uz sāniem. Vējstikls pārsegts ar biezu kartonu. Žoržs ir nošķūrējis sniegu un, atbalstījies uz lāpstas, gaida viņus pie vārtiem.

Stella nolaiž logu.

– Nevajadzēja, Žorž! Es pati būtu to izdarījusi…

– Vai redzēji, cik ir pulkstenis? Pasteidzies! Jūs nokavēsiet… un tu, murmuli, nes man tikai labas atzīmes!

Toms izliekas to nedzirdam. Cieši piespiedis harmonikas pie lūpām un skatīdamies taisni uz priekšu, viņš nospēlē dažus pirmos Hey Jude akordus. Stella uzmet viņam iznīcinošu skatienu.

– Labi! – Toms izmet, neatraudamies no harmonikām.

Stella aizver logu.

– Tu varētu izturēties sirsnīgāk. Vai tu gribi pats šķūrēt sniegu? Atļaušos aizrādīt, ka viņš mums ir ietaupījis vismaz pusstundu laika.

– Es neesmu nekāds murmulis… un viņš nav mans tēvs!

Kurtuā uzņēmuma pēdējā stāvā kā ērgļa ligzda atrodas Žilī kabinets. Milzīgs, stiklots kabinets, kas līdzinās dispečeru tornim. No tā paveras skats uz celiņiem, kas pielūžņoti ar automašīnu virsbūvēm, traktoriem, dažāda lieluma metāla sijām, sarūsējušām metāla plāksnēm, vecām pannām, saliektām caurulēm, mājsaimniecības ierīcēm. Žilī runā klusi, ar plecu turēdama telefonu piespiestu pie auss. Viņa kaut ko iekricelē savā piezīmju grāmatiņā, atzīmē kādu skaitli, kaut ko saskaita, pamāj ar galvu, ar plaukstas malu pārvelk sev pār kaklu, liekot manīt, ka viņai šī lieta jau ir apnikusi, un no jauna atsāk skribelēt, laiku pa laikam uzmetot acis apsardzes sistēmas ekrāniem. Būvlaukuma teritorija tiek uzmanīta visu diennakti. Vadības pults ļauj gan aplūkot kopainu, gan pamanīt kādu slepenu kustību, aizdomīgu apspriešanos vai neuzkrītošu naudas zīmju nodošanu.

Stella parāda viņai savus jaunos cimdus un uzsit ar tiem pa rakstāmgaldu. Tie noplīkšķ jautri kā pātaga. Žilī paceļ īkšķi, labs pirkums. Ar atlaidi, Stella paskaidro. Žilī klusi aplaudē un atsāk sarunu.

Viņai mugurā ir kokvilnas džemperis, kuru Stella pagājušajā ceturtdienā pabeidza apstrādāt savā tekstilmozaīkas darbnīcā. Liels, gaiši pelēks kokvilnas džemperis ar daudzkrāsainiem burtiem, kas veido uzrakstu I am a candy girl un ir uzšūti uz koši sarkanas sirds. Visas meitenes bija ieradušās, lai papriecātos par zīdpapīrā ietīto Žilī pirmo tekstilmozaīkas darinājumu no filca gabaliņiem, velveta, vilnas piciņām un dzijas. Sākumā Žilī bija šaubījusies, vai to vispār vilkt mugurā. Tad viņa bija noņēmusi brilles, pārvilkusi džemperi pāri galvai. Visas bija aplaudējušas un saukušas: bravo, Žilī. Visas bija izlikušās, ka arī grib saņemt tādu dāvanu svētkos. Vai nav drusku par šauru, Žilī bija noprasījusi, pārvilkdama džemperi pār krūtīm. Metrs sešdesmit divi, septiņdesmit kilogrami, biezi, cirtaini, brūni mati, sarkani vaigi, mīļi uzrauts deguns kā pekinietim. Nē taču, viņas sauca. Un jūs domājat, ka puišiem tas patiks? Žilī trīsdesmit četru gadu vecumā tā arī vēl nav atradusi sev vīrieti. Viņas bija smējušās: protams, protams, viņiem prātā nāks visādas domas! Viņiem vajadzīgas nevis domas, bet drosme, Žilī bija nopūtusies.

– Par tādu naudu neviens neko tādu neņems! Jūs to ļoti labi zināt. Esiet taču saprātīgs…

Žilī aizliek roku priekšā klausulei un uzrunā Stellu:

– Tikai nekur nepazūdi, mums piedāvā izvākt lielu lūžņu krājumu… mežā, lūžņu kaudzē, ir atrasti milzīgi vara katli. Tie ir bijuši domāti vecajai Renjē šokolādes fabrikai, cik var noprast, tad katli ir izmesti kopā ar visu dokumentāciju. Pirms desmit gadiem. Protams, zellis, kurš tos tur noglabājis un nogaidījis, lai vēlāk varētu pārdot, tā arī nav atgriezies. Par tiem var dabūt vismaz trīsdesmit tūkstošus eiro. Es patlaban runāju ar tā meža īpašnieku. Viņš ir novērtējis katlu svaru tikai aptuveni. Viņš grib dabūt skaidru naudu, lai labums būtu gan mums, gan viņam. Tieši tas, kas vajadzīgs!

Un viņa atsāk sarunu.

– Jā, es jūs klausos… Es visu ļoti labi sapratu, bet tomēr…

Atbalstījusies pret logu, Stella nopēta pagalmu. Pie lielajiem platformas svariem gaida kravas automašīna. Tā uzbrauc uz platformas svariem, izkrauj lūžņus, pabrauc atpakaļ, tiek nosvērta vēlreiz, un šoferim tiek samaksāts par svara starpību. Preci pieņem Žeroms. Katru dienu viņš brauc uz darbu ar velosipēdu, piecus kilometrus turp un piecus – atpakaļ. Ūdensvads viņa mājās ir aizsalis. Viņš mazgājas darba ģērbtuves dušā. Lai gan viņš spēj ierādīt īsto vietu ikvienam ļaunam neģēlim, kurš mēģina viņu piekrāpt, Žeroms viscaur nosvīst ikreiz, kad viņu uzrunā kāda sieviete.

Lietus ir mitējies. Atkal snieg, krīt lielas, blīvas pārslas. Bubū ir izstūmis tīrītāju, lai atbrīvotos no sasalušā sniega, kas traucē pārvietoties automašīnām. Ja tā turpināsies, viņai un Tomam vajadzēs pārnakšņot pilsētā. Jāpiezvana Suzonai, lai viņa parūpējas par mājlopiem. Jau desmit dienas sals valda gan vakaros, gan rītos, desmit dienas sniegs apslāpē visu dzīvību un skaņas un līp pie apavu zolēm.

Bērnībā viņai ļoti nepatika sniegs. Tas šķita kā vīkšķis, ar ko tika aizbāzta mute viņas mātei. Naktīs viņa saritinājās gultā un aizspieda ausis. Visu tik un tā varēja dzirdēt… jo vecāku guļamistabu no viņas šķīra tikai plāna starpsiena. Viņai sažņaudzās sirds. Vispirms vaidi, tad kustības, gultas čīkstēšana, tad zemē noveļas uz naktsgaldiņa nolikta ūdens glāze, tā noripo uz grīdas, un viņas tēvs izgrūž: nu, tu redzi, ko esi izdarījusi? Atskan pļauka, gultas galvgalis noblīkšķ pret sienu, mātes galva sitas pret sienu, ilgs vaids, un vienmēr vieni tie paši šņukstot izmesti vārdi: nē! Nē! Es tevi lūdzu, es tā vairs nedarīšu, goda vārds! Vienmēr vieni un tie paši vārdi. Jo viņa jutās vainīga.

Stellai uzmācās nelabums.

Viss, ko viņa bija apēdusi vakariņās, pēkšņi uznāca augšā, un viņa metās pie savas istabas izlietnes.

Pēc tam viss uz brīdi pierima. Vaidi un nopūtas. Visbeidzot klusums. Biedējošs klusums, kas lika sev vaicāt: kas tagad ar viņu notiek? Kas tagad notiek? Stella centās iemigt, grozījās no viena sāna uz otru, pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, ļaudama vaļu bailēm un sāpēm, “mana maziņā ir kā ūdens, viņa ir kā dzīvais ūdens, viņa skrien kā strautiņš, un bērni viņai seko…”.

Tie vakari, kad sniga, bija īpaši kaitinoši. Viņa bija pārlieku jūtīga. Visaptverošais baltums viņu padarīja vai traku. Sniegs krita viņai uz nerviem.

Viņa piespiež pieri pie aukstā stikla, pavelk to lejup, radot vieglu troksni, plok-plok-plok. Toms ir aizvests uz skolu. Viņš aizcirta kravas auto kabīnes durvis, pagriezās, militāri salutēja, pacēlis labo roku pie savas vilnas cepures naga. Mazs, jauks karavīrs. Viņa gandrīz uzsauca: nāc atpakaļ, šodien mācības nenotiks, ir pārāk auksts, tomēr tad viņa novaldījās.

Bailes ir atkal atgriezušās, bailes, kuru dēļ pakrūtē ir ievilcies tukšums.

Kopš Adriana aiziešanas viņa cīnās viena pati. Viņa tur galvu augstu paceltu. Nudien, tu neesi nekāda bailīga vista, viņš saka. Viņa sejā parādās vieglais, maigais un reti redzamais smaids, vaigā parādās bedrīte. Bailīga vista. Baiļu mērītājs rāda nulli. Man ir zosāda, esmu pārbijusies līdz nāvei, drebu kā zaķis, trīcu kā apšu lapa, jūku prātā no bailēm, no pārbīļa lecu vai no ādas ārā – kā tikai nevar aprakstīt savas bailes!

– Es zinu, ka cenas ir pieaugušas, bet par to tagad nav runa, Grisē kungs! Paklausieties, pārdomājiet un tad piezvaniet man vēlreiz… Jā, tieši tā. Stella aizbrauks tos apskatīt. Kad? Vai varam to izdarīt šodien?

Žilī nekad neuztraucas. Tieši viņa ir tā, kura runā ar klientiem, apspriež cenas, raksta tāmes, uzrok jaunumus, seko metāla cenu izmaiņām, gādā par grāmatvedību, aizpilda algu lapiņas. Stella stūrē kravas auto, brauc pie klientiem, novērtē preci, uzmana lūžņu pārkraušanu un strādā par evakuatoru, kad automobiļu vadītāji uz mazajiem ceļiem iekļūst satiksmes negadījumos. Bez šīm abām sievietēm te strādā vēl astoņi citi ļaudis. Tie visi ir vīrieši. Viņi šķiro, griež, vada ceļamkrānus, darbina preses, veic uzkopšanas un remonta darbus. Pār visu laukumu valda Žilī. Visi viņai paklausa bez vārda runas. Mani vīrieši, viņa dažreiz smiedamās nosaka.

Viņa ir uzņēmuma īpašnieka Kurtuā kunga meita.

Kurtuā kungs darbojas ar ārzemju klientiem, viņš šeit ir tikai retu reizi un daudz ceļo. Indija un Ķīna ir kļuvušas par lieliem klientiem, kuri aprij neskaitāmas tonnas metāla. Divi rijīgi milži, kuri pieprasa sarūsējušu miesu.

Žilī Kurtuā un Stella Valenti iepazinās skolas pirmajā klasē. Jau divpadsmit gadus viņas strādā kopā.

Pirms divpadsmit gadiem kādā pirmdienā Stella bija skrējusi mājās, liedama dusmu asaras, sausas un sīkas kā grants graudiņi. Viņas sirds kāpa vai pa muti laukā.

Galvenajā ielā viņa bija satikusi Žilī, kura tobrīd nāca ārā no bankas. Abas aizgāja iedzert kafiju. Stella izkratīja sirdi. Žilī klausījās, apspiezdama nopūtas. Pēc katras nopūtas viņa iebēra kafijas tasītē vēl vienu karotīti cukura. Stella nespēja apvaldīt smaidu.

– Tev nav citas izvēles, Stella. Ar tavu māti kaut ko darīt jau ir par vēlu, viņa ir padevusies. Padomā par sevi. Tev ir divdesmit divi gadi, tu esi jauna.

– Es esmu pamesta. Atstāta pie tiem abiem briesmoņiem. Beigsies ar to, ka viņi viens otru nositīs, bet es aizbēgšu…

Rejs Valenti un viņa māte Fernande Valenti. Ellišķīgs pāris, kurš bija paņēmis par ķīlnieci Stellas māti Leonī, lai padarītu viņu par savu boksa maisu. Laika gaitā viņa sarāvās aizvien mazāka, pārciešot aizvien vairāk pazemojumu un sitienu. Žilī to zināja. Tomēr šķita, ka Senšalānā tikai retais noprata, kas notiek Vanagu ielas 42. numura nama starpstāvā. Vai arī nemaz nevēlējās to zināt.

– Tu neesi brīva, tu esi nogurusi. Vai esi uz sevi paskatījusies spogulī? Tu esi galīgi izkāmējusi, tev ir sarkanas acis, tu satrūksties no visniecīgākā troksnīša, tu esi salīkusi. Kā tāda maza večiņa.

Stella ļāva galvai noslīgt uz galda. Viņai vairs nebija spēka cīnīties. Viņai vairs nebija spēka aizstāvēt savu māti. Žilī aizveda viņu pie sevis, iesēdināja karstā vannā, iedeva vieglu, iemidzinošu līdzekli. Stella nogulēja divpadsmit stundas no vietas.

Nākamajā rītā pie brokastu galda viņa beidzot izlēma.

– Man jāsameklē darbs. Vienalga, kāds. Un pēc tam es atgriezīšos pēc viņas un viņu kaut kur paslēpšu.

– Tu neko neatradīsi. Viņš šajā apvidū pazīst visus, viņš tev liks šķēršļus, viņš grib, lai tu nosprāgsti badā un atgriezies pie viņa. Tev jātiek prom no šīs pilsētas.

– Nemūžam. Es māti neatstāšu vienu kopā ar šiem cilvēkiem. Viņa nomirs, Žilī, viņa aizies bojā.

Žilī klusēja.

Stella sāka pētīt mazos sludinājumus. Aizņēmās no Žilī mopēdu. Apstaigāja pilsētas bārus, restorānus, viesnīcas. Viesmīle, kalpone, veļas mazgātāja, naktssardze, vienalga, kas, tikai pieņemiet mani, pieņemiet mani.

Vakarā viņa ar tukšām rokām atgriezās pie Žilī. Iekrita karstā vannā, pazuda zem ūdens. Atkal iznira, dziļi ieelpoja un nozuda no jauna. Dažreiz viņai vairs vispār negribējās atgriezties ūdens virspusē.

Kādā vakarā viņa pagāja garām Vanagu ielas 42. nama logiem. Istabā dega gaisma. Aiz baltā aizkara krēslā ierāvies sīks stāvs. Māte. Viņa pat nepakustējās. Viņa raudzījās ārā. Stella viegli pamāja ar roku un devās prom.

Diez vai viņa mani vispār pamanīja…

Žilī izrādījās taisnība. Stellai neizdevās atrast darbu. Cilvēki viņu pazina. Gan pēc ārienes, gan pēc vārda. Reja Valenti meita. Viņi sacīja: atstājiet savu telefona numuru, mēs jums piezvanīsim. Un tā arī nekad nepiezvanīja.

Mēneša beigās Žilī Stellai piedāvāja kopā ar viņu sākt strādāt metāllūžņu savāktuvē. Nav jau nekāda paradīze, tomēr mums vajag jaunus darbiniekus, mēs netiekam galā. Mans tēvs nodarbojas tikai ar ārzemniekiem. Es ar viņu jau runāju, viņš ir ar mieru. Patiesībā viņš pats bija tas, kurš par to ieminējās. Redzu, ka tu šaubies, taču tu esi spēcīga, tu spēj celt smagumus, tev nav bail nosmērēties. Tā ir vīriešu nodarbošanās un vide. Neļauj, lai tev kāpj uz kājām. Un ar to tu jau proti tikt galā.

– Vai tu nebaidies no Reja? Nebaidies no viņa atriebības? – Stella noprasīja.

– Baidos.

– Un?

Žilī paraustīja plecus un uzstūma brilles augstāk uz deguna.

– Es tevi iemācīšu strādāt šajā jomā. Man ar to ir bijis jānodarbojas jau kopš bērnības.

– Tu to nenožēlosi.

Un tā tika noslēgta viņu vienošanās.

Stella pagriežas un ierauga uz rakstāmgalda aizmirstās sniegpulkstenītes. Viņa paņem glāzi un piepilda to ar ūdeni.

– Šajā pavasarī nezied ne hiacintes, ne dzeltenās narcises, – viņa skaļi saka. – Pēdējo dienu laikā viss ir sasalis ragā. Mana mimoza ir pagalam.

– Grizē tētiņš ir pārskaities. Viņa kvieši ir izsaluši. Viņam vajadzēja stādīt saulespuķes.

– Vai tas bija viņš, kurš nupat zvanīja?

– Jā. Viņš grib mums pārdot vairākas vecas degvielas tvertnes, ko glabā savā šķūnī. Viņam ir vajadzīga nauda, taču viņš ir ļoti izvēlīgs. Ja tev ir laiks, aizbrauc paskatīties, pēc tam liec iekraut tos katlus…

Stella ieliek sniegpulkstenītes glāzē ar ūdeni.

No bailēm viņai trīc rokas, ūdens izšļakstās. Viņa ar plaukstām atbalstās pret galdu un dziļi jo dziļi ieelpo. Žilī iedod viņai adresi un plānu, kas uzkricelēts uz papīra lapiņas.

– Tas ir tieši aiz Papeļu fermas. Piecsimt metrus pa kreisi aiz Kotro tētiņa īpašuma. Liels katlu krājums. Tevi gaidīs tas, kurš tos atradis. Viņš grib no tiem atbrīvoties un tikt pie skanošā. Piecdesmit procenti viņam, piecdesmit – mums. Tu viņam pasaki, ka mēs samaksāsim pēc tam, kad viss būs nosvērts, paraksti dokumentu par vienošanos un paņem preci. Tieši tāds darījums, kādi man patīk.

– Skaidrs. Vai nekas cits nav jāpaņem?

– Nē. Ja kaut kas uzradīsies, es tev piezvanīšu…

Stella pamāj ar galvu. – Nu, tad pagaidām…

Žilī noskatās, kā viņa aiziet, garš stāvs oranžā kombinezonā, kas viņai ir par lielu, biezā, tumši zilā džemperī, kas sniedzas pāri sēžamvietai, pakausī lepni atstumta filca cepure un lieli šņorzābaki. Stella vienmēr ģērbjas kā vīrietis. Šodien viņa ir uzvilkusi Adriana džemperi un Adriana kombinezonu, uzlikusi galvā Adriana cepuri. Ģērbšanās Adriana lupatās pēc abu šķiršanās viņai ir kļuvusi par goda lietu. Viņa vairs neuztver sevi kā sievieti. Viņa ir sasodīti skaista sieviete! Metrs astoņdesmit, sešdesmit kilogrami, acis zilas kā haskiju šķirnes sunim, biezs gaišu matu cekuls, kas krīt pār seju. Viņa varētu būt modele, kādas var redzēt žurnālos.

Stella ierāpjas kravas auto kabīnē, uzsvilpj suņiem, kuri riedami un locīdamies pieskrien klāt un ielec kravas kastē. Suņi ir satraukti, piedzīvojums var sākties. Viņi uzliek ķepas uz kravas kastes malas, lai noturētos.

Kravas auto aizbrauc gar Žilī kabineta logiem.

Stella viņai viegli pamāj, Žilī izgāž krūtis, un uz tām sāk dejot izšūtie burti: I am a candy girl.

Jā, protams, tu esi īsts saldumiņš, Stella klusi nomurmina kravas auto kabīnē. Vislielākais saldumiņš no visām pasaules meičām. Īsts cukurābols ar cirtainiem matiem, uzrautu degunu un tik biezām brillēm, ka nemaz nav skaidrs, vai aiz tām vispār atrodas acis. Mīlestības aka, no kuras neviens neģēlis negrib padzerties. Varbūt tā arī ir labāk, tu viņu no mīlestības iztukšotu sausu un pamestu sakropļotu.

Viņa vēlreiz pārlasa Žilī iedoto adresi vietai, no kuras jāpaņem katli. Papeļu ferma. Viņa zina, kur tā atrodas; kad viņa vēl bija maza, māte reiz aizveda viņu to aplūkot. Tolaik, kad māte vēl uzdrošinājās iziet no mājas. Savulaik Papeļu ferma piederēja viņas vectēvam Žilam de Burašāram. Viena no skaistākajām lauku saimniecībām visā apkārtnē. Viņš to pārdeva, lai samaksātu parādus, ko bija ietaisījis viņa vecākais dēls Andrē. Izskatīgs, valdzinošs, vieglprātīgs, nekur nederīgs. Viņš visus prata apburt, smaidīdama stāstīja viņas māte, un visvairāk mani pašu! Es mīlēju savu brāli. Viņš bija piecus gadus vecāks par mani. Pie galda es sēdēju viņam blakus, lai varētu viņam atdot vislabākos jēra gaļas cepeša gabaliņus, vakaros es slēpos alejā aiz kokiem, lai noskatītos uz brāli viņa skaistajā automašīnā. Viņš dejoja priekšējo lukturu gaismā, lai apžilbinātu meiteni, ar kuru bija kopā, un dzēra šampanieti no pudeles kakliņa.

Todien viņas dzīvoklī bija palikušas vienas. Rejs un Fernande bija devušies pie ārsta. Fernande nevēlējās iet uz konsultāciju. Pie dakteriem staigā tikai bailīgas vistas, viņa paziņoja, uzmezdama drūmu skatienu savai pameitai, tikai liekas mutes, mazas zostiņas, kuras visu laiku raud bez jebkāda iemesla. Rejs uzstāja. Viņš bija papētījis Vidāla medicīnas enciklopēdiju, kurā sīki un smalki bija aprakstītas visas slimības. To viņš lasīja regulāri, taustīja sev pulsu, izklauvēja aknas, pētīja savu mēli. Jau labu laiku viņu bija pārņēmušas raizes: viņa mātei nemitīgi slāpa, vairākas reizes naktī viņa cēlās, lai pačurātu, viņai pēkšņi bija pasliktinājusies redze un kāju pēdas bija sākušas svilt. Turklāt ikreiz, kad viņa sagriezās, brūce nesadzija un sāka strutot. Diabēts, viņš paziņoja, palasījis lielo enciklopēdiju, tas ir diabēts! Nav labi, māt, nav labi, nāc, es tevi aizvedīšu pie daktera! Druknā Fernande ar strupajām kājām uzvilka veco, melno mēteli ar ūdra ādas apkakli, uzlika galvā tumši sarkano filca cepuri, kas izskatījās pēc ceļu satiksmes norobežojošā konusa, ņurdēdama, ka tā esot tikai veltīga naudas izsviešana. Plānas lūpas, garš, šaurs deguns, plecos ierauta galva, pār visu seju stāvas, dziļas grumbas kā cietuma restes: viss viņā liecināja par skarbumu, alkatību, nevēlēšanos neko aizmirst un par kvēlām atriebības alkām. Jau grasīdamās aizcirst durvis, viņa vēl pagriezās pret Leonī un Stellu, lai paziņotu: manis te nebūs, taču es jūs paturēšu acīs; un viņas abas vienādi sarāvās.

Tad aizvērās durvis, divreiz pagriezās atslēga, abas saskatījās. Beidzot divatā!

Viņas atlaidās Stellas gultā, Leonī apskāva meitu, ļoti cieši saspieda, piekļāva sev klāt, pavisam klusi nodungoja: es tevi mīlu, manu mazo meitiņ, es tevi tik ļoti mīlu, tu esi mana mazā, laimīgā zvaigznīte, un Stellai gribējās kļūt vēl mazākai, vēl vieglākai, lai paceltos debesīs un sāktu mirdzēt.

– Pastāsti man, mammu, pastāsti, kā tu biji maza un kā tur bija ar to pasaku par fejām.

Un Leonī sāka stāstīt.

Par savu brāli Andrē, kurš bija nomiris divdesmit četru gadu vecumā. Par savu tēvu Žilu de Burašāru, kurš no bēdām pavisam apdulla, noslēdzās sevī un gaidīja nāvi, neiziedams no savas savrupmājas.

– Viņi abi drīz vien nomira. Man tik ļoti gribētos, kaut viņi būtu tevi pazinuši…

Leonī nenoteikti pavicināja roku un uz brīdi apklusa.

– Starp citu, nemaz nezinu, vai viņi par tevi būtu interesējušies! Ar mani viņi gandrīz nemaz nenodarbojās. Es biju tikai meitene… Viņi izturējās tā, it kā manis nemaz nebūtu. Un savā ziņā tā arī bija. Es klīdu pa māju kā ēna. Zini, mani uzaudzināja Suzona. Jau agrā jaunībā viņa kļuva par manu vecāku kalpotāju.

– Un Žoržs arī?

– Jā. Abi ieradās kopā. Viņš gādāja par māju, automašīnām un dārzu. Lietpratējs visās jomās.

– Vai Suzona tā arī neapprecējās?

– Nē. Viņa visu mūžu ir dzīvojusi kopā ar brāli. Arī es būtu varējusi vienmēr būt kopā ar savu brāli. Man tā būtu īsta laimes virsotne.

Viņa iesmejas un aizver acis, it kā izbaudītu šo “laimes virsotni”.

– Andrē un mans tēvs bija lieliska komanda. Tēvs viņam deva visu. Dēls bija viņa dzimtas vārda nodrošinājums, liesmojoša lāpa, ko nodot no paaudzes paaudzei. Tik jauks puišelis, viņš sacīja, ka gluži vai jābrīnās!

Viņa atkal iesmejas kā maza, bikla meitenīte.

– Un tava māte, mammu? Tu par viņu nekad nerunā.

– Ak, mana māte… Es viņu nemaz tik labi nepazinu. Kad viņa aizgāja, man bija divpadsmit gadu. Viņa bija paradusi aiziet un atgriezties. Taču toreiz viņa vairs neatgriezās. Priekšnamā uz galda atstāja angļu valodā rakstītu zīmīti un nozuda. Kopš tā laika es viņu vairs neesmu redzējusi. Es pat nezinu, vai viņa vispār ir dzīva vai mirusi.

– Kas tajā zīmītē bija rakstīts?

– Tā bija adresēta manam tēvam… Eyes that do not cry do not see… Viņi bieži vien savā starpā sarunājās angliski.

– Un ko tas nozīmē?

– Zini, to ir grūti pārtulkot. Un es esmu tik nogurusi.

– Saņemies, mammu.

– Tas nav nekas priecīgs. Aptuveni tā, ka dzīvi var izprast tikai tas, kurš ir daudz raudājis. Tas, kuram acis ir sausas, neko nespēj saprast.

– Un kāda viņa bija?

– Tāda pati kā tu un es, liela auguma, ar gaišiem, ļoti gaišiem matiem, ļoti slaida. Mans tēvs teica: visgaišmatainākā sieviete visā pasaulē! Īsta zviedriete ar ļoti zilām acīm, garām kājām un tik gaišiem matiem, ka tie bija gandrīz balti. Viņa bija pozējusi Parīzes gleznotājiem un tēlniekiem. Dzīve viņai nesagādāja nekādu prieku. Mans tēvs izklaidējās, viņa ļāva sevi izklaidēt. Bieži vien viņa bija bēdīga un skumja. Viņa pati brīnījās, ka ir laidusi pasaulē tādu dēlu. Andrē bija kā saule, viņš bija dzīvības un prieka iemiesojums. Īsts burvis. Viņš prata pārvērst dzīvi par svētkiem.

Un tomēr Stella zina, ka viņas tēvocim apkaimē ir nelāga slava. Klīst runas, ka viņš ir miris no pārlieku lielas narkotiku devas. Viņa pat uzreiz īsti nesaprot, ko tas nozīmē. Par dzīvi viņa gandrīz neko nezina. Māte neko nepaskaidro, jo vārds “pārdozēšana” nekad netiek pieminēts. Viņa apgalvo, ka tas bijis negadījums, ka viņš atrasts noslīcis vannā, ka tā bijusi liela nelaime.

Stella ļauj pirkstiem slīdēt pār mātes roku. Viņa glāsta zilumus, kas izraibināja mātes ādu, kā vēlēdamās izdziedēt viņas uztūkušo miesu. Viņai gribas pajautāt: kā sauc zilumus tad, ja tie ir dzelteni, violeti, sarkani un melni? Stella tomēr neuzdrošinās uzdot šo jautājumu. Viņa nospriež: glāstot ādu, tā atkal kļūs sārta un vesela.

Viņa tik daudz ko vēl nesaprot.

Ir tik daudz kā tāda, par ko nevar runāt ar citiem. Katru vārdu, kas viņai bija uz mēles, pilda kauns.

Viņa apklust un turpina gulēt mātes apskāvienos.

Bieži vien abas sačukstas tik ilgi, kamēr iemieg.

Jo vizītes pie ārsta kļūst aizvien biežākas.

Jāparunā ar Violetu Mopuī.

Violeta zina visu. Violeta kāri tver visas baumas, tenkas un ziņas un pēc tam, gremodama košļājamo gumiju, visu izskaidro savām draudzenēm.

Violeta, Žilī, Stella, nešķirama trijotne. Un, kā jau visās trijotnēs, viena no viņām ir pārāka. Violeta. Pirmkārt, tāpēc, ka viņa ir visvecākā, gadu vecāka par Žilī un Stellu. Otrkārt, tāpēc, ka viņai ir krūtis, mazas krūtis, ko viņa uzsvērti krata zem sava sporta krekliņa. Un, visbeidzot, tāpēc, ka viņas skatiens padara trakus visus puišus.

Viens, divi, trīs, skatieties uzmanīgi, Violeta paziņo, tiklīdz viņas sastop kādu puisi. Es tūlīt pievērsīšu viņam savu izklaidīgo skatienu, un viņš būs pagalam. Viņa aizver acis, tad pa pusei paver plakstiņus, viņas skatiens izplūst, kļūst neskaidrs, nesteidzīgs, un puisis nodreb. Neviens nespēj turēties pretī Violetas izklaidīgajam skatienam. Puišiem sāk ļodzīties ceļgali un reibt galva. Visi kā viens pārvēršas par zvēriem, viņi seko meitenēm, izlikdamies nevērīgi, viņi pasper kādu oli, izņem cigareti, pagora gurnus, izriež krūtis, smejas un sačukstas: vai tu redzi viņas krūtis, vai tu redzi viņas dibenu, es vairs nevaru, vecīt, es vairs nevaru. Vienmēr nāk līdzi vairāki uzreiz, it kā Violetai piemistu spēja pārvērst viņus putekļos un tāpēc drošāk būtu turēties grupās. Violeta par viņiem neliekas ne zinis, izriež mazās krūtis zem sporta krekliņa un turpina sarunāties ar Stellu un Žilī.

Viņa izvaicā Stellu par viņas tēvu. Rejs Valenti. Tas tikai ir vārds! Tik iespaidīgs! Tā sauc šerifu, kinoaktieri. Tas nav viņa īstais vārds, Stella noņurd, patiesībā viņu sauc Reimons. Viņš savu vārdu ir saīsinājis. Viņš apgalvo, ka Reimons izklausās pēc geja šortos un zilā neilona kreklā. Vienalga, Violeta atsāk, viņš tik un tā ir “pārāk”. Pārāk satriecošs, pārāk pavedinošs, pārāk lielisks. Turklāt vēl arī drosmīgs! Kurš katrs gļēvulis vis nevar kļūt par ugunsdzēsēju! Un kāda ir sajūta, ja tavs tēvs ir arī izskatīgs, ar kvēlām acīm, stiprām rokām, dobju un seksīgu balsi, viņa noprasa, piemiegdama acis un mazliet atskatīdamās, lai pārliecinātos, ka puiši vēl aizvien viņām seko.

– Nezinu, – Stella atbild, – nezinu. Viņš ir tikai mans tēvs.

– Nē taču, – Violeta iebilst. – Viņš ir izskatīgs vīrietis, ļoti izskatīgs vīrietis. Var pat sacīt, ka īsts varonis! Iepriekšējā reizē, kad Žerāra bārā izcēlās ugunsgrēks, tev vajadzēja redzēt, kā viņš cīnījās, lai izglābtu mazo Noru, kura bija iesprostota tualetē! Pēc ugunsgrēka Žerārs nespēja vien beigt par to runāt, viņš tarkšķēja kā skuķis, un tu taču viņu pazīsti, Žežē nav nekāds mīkstais!

– Tā ir taisnība, – Žilī piekrīt, – tavs tēvs ir ļoti gudrs.

– Un vai tu atceries, kā viņš ielēca liesmās, lai izglābtu šūpulī aizmirstu zīdaini? Tonakt, kad pie Mokāriem notika īssavienojums un izcēlās ugunsgrēks, kas draudēja izpostīt visas apkārtējās mājas… Abi vecāki bija zaudējuši samaņu. Par bērnu visi bija aizmirsuši, un Rejs devās to uzmeklēt! Gluži kā filmā – bērns tika izglābts, par Reju rakstīja avīzēs, un pēc tam mērs piešķīra viņam goda pilsoņa nosaukumu! Tas nemaz nebija vajadzīgs, viņš jau tāpat vismaz simt reižu bija izrādījies īsts goda pilsonis!

Viņa pārstumj košļājamo gumiju no labā vaiga uz kreiso, sakošļā to, saveļ pikucī, uzpūš lielu, sārtu burbuli, atkal ievelk to mutē un atsāk košļāt.

– Un viņu vairākas reizes ir rādījuši televīzijā! Viņš ir glābis cilvēkus un cīnījies ar ugunsgrēku! Tavs tēvs ir īsts varonis. Turklāt vēl arī tik seksīgs… traki seksīgs, kad es tev saku!

Viņa atdarina Reja gaitu, to, kā viņš nekad neskatās uz cilvēkiem sev priekšā, vienmēr izturas tā, it kā tie viņam piederētu, un lepojas ar sevi. Viņa ievelk vēderu, klusi iesaucas, parausta sporta krekliņa apkakli, aplaiza lūpas, ielaiž pirkstus matos. Īsts cirks! Viņa zina, par ko runā. Viņa ir uzaugusi kaimiņos Žilī un Stellai. Viņa ir neaizsniedzama.

Tad viņa pagriežas: puiši vēl aizvien viņām seko. – Kad tavs tēvs uz kādu skatās, – viņa beidzot paziņo, – šķiet, ka viņam abās acīs mirdz pa daiktam.

Šī pēdējā piezīme pavisam noteikti atrodas uz visaugstākā pakāpiena seksuālajā jomā, vienīgajā, kas meitenes patiešām interesē. Viņas īsti nezina, kā lai atbild.

– Un tava māte? – Violeta turpina. – Vai vari iedomāties, ka tāds puisis ik vakaru nāk pie tevis gultā? Oho! Kā es kaut ko tādu gribētu! Es uzreiz būtu slapja!

– Mana māte… – iesāk Stella, nesaprazdama, kāpēc Violetai vajadzētu būt slapjai. – Mana māte…

Un viņa apraujas.

Viņa nespēj aprakstīt savu māti. Vai arī neuzdrošinās neko teikt. Viņas balss aizlūst.

– Tu gribi teikt, ka viņiem ir sekss, – Violeta paziņo pārliecināti kā cilvēks, kurš ir pilnīgi pārliecināts par savu taisnību.

– Jā, tieši tā, sekss.

Un pēkšņi sekss pārvēršas par to briesmīgo lietu, kas mātes ķermenim liek sarauties čokurā, aizsegties ar rokām un sāpēs vaidēt.

– Sekss, – Violeta pamācoši atsāk, – ja visu dara pareizi, ar to var uzspridzināt cilvēkus. Viņi sašķīst tūkstoš gabaliņos.

– Jā, tūkstoš gabaliņos, – Stella atkārto.

– Mana māte nemaz nesašķīst, – Žilī paziņo.

– Pareizi vien ir, tavs tēvs nemaz neizskatās pēc Reja.

– Kāpēc tu sauc manu tēvu par Reju? – Stella pēkšņi neuzticīgi noprasa.

– Paklau, tikai nepārspīlē, ja? Viņš jau nav tikai tavs tēvs! Viņš ir Rejs Valenti. Visas meitenes par viņu sapņo. Pat tās vecenes, kurām jau ir četrdesmit gadu! Ja es tiktu pie tāda vīrieša kā Rejs, es zaudētu prātu. Tāda vīrieša dēļ es nespētu noturēties kājās! Gluži kā tā sieviete, kura Lurdā ieraudzīja svēto Jaunavu un pēc tam vairs nekad nespēja atgūties.

Stella vēlas, kaut arī viņai būtu divpadsmit gadu. Viņa grib zināt, kā darbojas vīrieši, sievietes, viņu ķermeņi, sviedri ķermeņos, klusie kliedzieni, nopūtas, acis, kas visu redz, un prāts, kas eksplodē. Viņa grib to visu zināt, taču ne izmēģināt.

Visas trīs domīgi soļo tālāk.

– Paklausies, – Violeta atkal iesāk, – vai tava māte nav drusku tuk-tuk?

– Es tev aizliedzu tā runāt! – Stella iekliedzas.

Viņa jau sen grib, lai viņai būtu normāla ģimene. Tētis, kurš sēž automašīnā pie stūres, mamma, kura izdala visiem kūkas, un pati Stella, viņu mazā meitiņa, automašīnas aizmugures sēdeklī. Tētis stūrē, mamma vīlē nagus, Stella skaita sarkanās automašīnas, zilās automašīnas un dzeltenās automašīnas un dabū kokakolu ikreiz, kad ir uzminējusi, kuras krāsas automašīnu būs vairāk.

– Es tikai atkārtoju to, ko cilvēki runā, – Violeta paziņo, pagrozīdama pirkstu pie deniņiem. – Viņa ir iesaukta par Tuk-tuk.

Stella negrib, lai Violetai būtu taisnība, un tomēr tai pašā laikā zina, ka nav normāli, ja māte vada automašīnu ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā, ieķērusies stūrē un iepletusi elkoņus, piebāzusi degunu pie paša vējstikla un viscaur nosvīdusi. Un visi viņai signalizē, apdzen un lamājas. Tādos brīžos Stellai gribas paslēpties zem priekšējā paneļa, lai neviens nemūžam neuzzinātu, ka viņa ir Leonī Valenti meita. Viņas māte nemitīgi satrūkstas, baidās šķērsot ielu un, gribēdama uzkrāsot lūpas, trīc tik ļoti, ka uzzīmē sev klauna muti. Māte, kas neuzdrošinās šūt ar adatu un izskrien no istabas, lai neviens nepamanītu, ka viņa atkal sākusi šņukstēt.

Stella vēro citas mātes un labi zina, ka viņas ir pavisam citādas. Tās citas bieži iet uz darbu, spēlē bridžu vai tenisu, vāra ievārījumus, šuj savām meitām kleitas, stūrē automašīnas, ar mazo pirkstiņu nevērīgi pārslēdzot virziena rādītāju, iet pie friziera, izliekas neredzam veikala kasieri, neizkaisa sīknaudu uz eskalatora. Viņas neraud, klausīdamās, kā Hjūzs Ofrē dzied “saki man, Selīna, kas ir noticis ar tavu labo līgavaini, kurš ir pazudis…”. Viņām nav plīša lācīša, kuru sauc par Pusķirsi. Viņas mātei tāds ir. Viņa to slēpj zem savas meitas gultas un pārklāj ar skūpstiem, kad ir palikusi viena.

Arī Stella ir sev uzdevusi šo jautājumu, viņa arī. Tuk-tuk vai arī ne? Tomēr Stella zina kaut ko tādu, kas citiem nemaz neienāk prātā. To, par ko viņa neuzdrošinās runāt, jo neviens viņai neticētu.

Divpadsmit gadu vecumā neviens nekam netic. Vai arī pieprasa pierādījumus. Un tomēr Stella dažreiz šaubās. Viņa nezina, kādi noteikumi pastāv starp sievieti un vīrieti, kuri ir ieslēgušies istabā. Nezina, kas ir atļauts un kas – aizliegts. Kas ir jādara un kā jārīkojas. Varbūt galu galā viņas mātes un tēva kliegšana ir normāla. Kliegšana, sitieni, raudāšana, apsaukāšanās. Varbūt tieši to arī sauc par mīlēšanos? Reiz Žorža un Suzonas fermā viņa redzēja, kā ēzelis aplec ēzeļmāti. Viņš to piespieda pie iežogojuma, no aizmugures uzkāpa viņai virsū, līdz asinīm sakoda kaklu, steigā pat savainoja, un ēzeļmāte to visu pacieta. Viņa izlieca muguru, viņas brūce turpināja asiņot, un tas neizskatījās jauki. Žoržs Stellai paskaidroja, ka tā ēzeļi tiek pie bērniņiem. Stellas māte ar viņu nekad nemēdza par to runāt, arī tēvs ne, un vecmāmiņa kaut ko tādu nemūžam nebūtu darījusi.

Viņa neuzdrošinās neko jautāt ne Violetai, ne Žilī, kura nebūt neizskatās zinošāka par viņu pašu.

Viņa ir pieradusi glabāt visus šos jautājumus sevī. Un to ir tik daudz!

Astoņpadsmit gadu vecumā Violeta pārcēlās dzīvot uz Parīzi. Viņa grib būt aktrise. Neapstrīdami, viņa ir ļoti skaista. Viņa solījās ziņot par visiem jaunumiem, un tomēr nē, nebūs nekādas vajadzības tā darīt, jums atliks vienīgi paskatīties televīziju. Pēc gada jūs mani redzēsiet visur… es būšu queen of the world!

Kopš tā laika viņas par Violetu vairs neko nav dzirdējušas. Ne no vecākiem, ne no draugiem, ne televīzijā. Jebkurā gadījumā mājās skatīties televīziju drīkst tikai Rejs un Fernande. Mums ar mammu nav tiesību to darīt. Rejs domā, ka pretējā gadījumā mēs nez ko sadomāsimies, ka mēs jau tāpat esot pietiekami stulbas. Mēs drīkstam skatīties tikai televīzijas ziņas. Kad pienāk lielais vakars, visi apsēžas pie televizora un neviens nedrīkst izdvest ne pīkstiena. Mamma gandrīz neuzdrošinās pat elpot. Viņa ir aptvērusi sevi ar rokām, lai neieklepotos. Fernande mūs uzmana. Rejs ieraksta pārraidi un vēlāk to noskatās vairākas reizes pēc kārtas, lamādams žurnālisti, kura viņam nav ļāvusi runāt vai ir aprāvusi tieši tai brīdī, kad viņš ir grasījies pateikt kaut ko aizraujošu.

Kādā vakarā viņu rāda pat valsts ziņās. Raidījumā “Divdesmit stundas kopā ar Patriku Puāru d’Arvo.” Tas notiek pēc tam, kad viņš viens pats – vismaz tā apgalvo pats Rejs – ir vadījis Senšalānas ķīmisko vielu ražotnes dzēšanu pilsētas zonā netālu no McDonald’s, mēbeļu tirgotavas Conforama un diviem citiem lielveikaliem. Viņš ir uzkāpis augstā skurstenī, kas sprakšķ no liesmām un toksiskām daļiņām, lai visu aplietu ar ūdeni no šļūtenes. Viņš četrpadsmit stundas ir stāvējis uz ugunsdzēsēju kāpnēm un cīnījies, lai glābtu simtiem priekšpilsētas iedzīvotāju mājokļu. Viņš nedomā par savu dzīvību, cilvēki sauc, viņš nemaz nedomā par savu dzīvību! Viņš ir pārkāpis visas robežas. Žurnālisti, fotogrāfi, Francijas un pat ārvalstu televīzijas operatori aiztur elpu un vada tiešraides. Senšalāna ir kļuvusi par visas pasaules centru. Gluži kā filmā visur var redzēt policijas automašīnas, ugunsdzēsēju automašīnas, ziņkārīgo automašīnas. Tā ir neizturama spriedze. Viņš ir cīnījies četrpadsmit stundas no vietas un beidzot uzvarējis! Skatītāju aplausu pavadīts, viņš norāpjas lejā pa ugunsdzēsēju kāpnēm, viscaur notriepies ar sodrējiem. Viņa acis no pārguruma smeldz, rokas ir asiņainas. Viņš ir uzvarējis. Un nākamajā dienā viņu rāda vakara ziņās. “Parasts varonis,” ziņu raidījuma vadītājs saka pārraides sākumā. Rejam tas nepatīk. Kāpēc viņš nevar pateikt vienkārši “varonis”? Tie parīzieši vienmēr visu nonievā!

Pie Žerāra ir sapulcējusies visa pilsēta. Tiek dzerts šampanietis, Rejs atkal tiek apbalvots, atkal apsveikts un slavināts. Viņš noskūpsta Leonī uz lūpām, nosauc par savu mazo pīlīti un cieši piespiež sev klāt. Vai tu lepojies ar mani, mazo pīlīt? Vai redzēji, cik tavs vīrs ir drosmīgs? Vai redzēji? Rejs skūpsta viņu uz lūpām un pievelk sev klāt. Visi aplaudē, sievietes slepus noslauka pa asarai.

Var jau būt, ka tā ir mīlestība, domā Stella, skatīdamās uz savu tēvu un māti. Skūpsti visas pasaules acu priekšā un sitieni guļamistabā. Un violeti dzelteni zilumi nākamajā dienā.

Patiesībā viņai ar šādu izskaidrojumu nepietiek. Jo vairāk viņa cenšas saprast, jo vairāk viņai neizdodas rast saikni starp šo pāri, kas apskaujas viņas acu priekšā, un nakts kliedzieniem un trokšņiem. Kaut kas te īsti nav kārtībā. Viņa papurina galvu, nē, nē, ēzeļi tik un tā šādi nerīkojas.

Un tad viņa nejauši uztver Žilī tēva skatienu. Žilī tēvs nopietni un nikni noraugās uz šo kaislīgo skūpstu, tad novēršas un nospļaujas zemē. Viņš neaplaudē un nepaceļ glāzi, viņš stāv līdzās savai sievai, atbalstījies pret bāra leti. Nomaļus no vispārējām gavilēm. Un viņš nospļaujas zemē! Tātad viņš ir pamanījis, ka te kaut kas īsti nav kārtībā. Un viņai ir bijusi taisnība, ēzeļi tā nedara.

Un tad Žilī tēvs nopūšas, viņa skatiens atkal atgriežas pie notiekošā, tas pārslīd cilvēku sejām un apstājas pie Stellas neizpratnes pilnās izteiksmes. Sadusmotais vīrietis nopēta mazo, gaišmataino, trīcošo meiteni, kura stāv viņam priekšā, un skumji pasmaida, kā sacīdams: es visu zinu, manu mazo nabadzīt, es zinu par tiem sitieniem, raudām, dienišķo varmācību, es dusmojos, jo neko nevaru līdzēt, taču tā nav nekāda mīlestība, sargā sevi, mazo meitēn, neļauj sevi sadragāt, vai dzirdi, nekad neļauj sevi iznīcināt.

Lūk, ko viņa izlasa šī klusā, plecīgā vīrieša acīs. Viņam ir spēcīgas rokas, melni nagi, izbalējis, zils darba apģērbs. Viņa skatienā ir lasāms lūgums, un viņa tāpat ar acīm atbild: jā, es jums apsolu, ka viņš man nenodarīs pāri, es aizstāvēšos.

Viņš uzsmaida. Pa īstam. Kā pieaugušai sievietei. Redzot šo smaidu, viņa jūtas atbildīga. Viņa nemūžam nedrīkst sagraut šīs uz viņu liktās cerības.

Kurtuā kungs viņai uzticas.

Tā ir pirmā reize, kad kāds pieaugušais nostājas viņas pusē. Pirmā reize, kad kāds pieaugušais pasaka: tev ir taisnība, mīlestība – tas nenozīmē visu acu priekšā skūpstīt savu sievu uz lūpām, bet vēlāk naktī viņu piekaut. Katram mīlestība ir citāda, tai nav precīzas definīcijas, taču šī pretīgā izrāde nav nekāda mīlestība. Tev ir taisnība, Stella, viņa skatiens saka. Sargā sevi, es tevi ļoti lūdzu.

Lūk, ko pauž Kurtuā kunga acis.

Viņai tobrīd bija divpadsmit gadu, un viņa vēl aizvien nav to aizmirsusi.

Vēl tagad, trīsdesmit četru gadu vecumā, Stella izlasa uz lapiņas pierakstītos vienkāršos vārdus “Papeļu ferma”, un visa šī aina atkal parādās acu priekšā.

Kad viņa jau grasās apturēt automašīnu ceļa malā, iezvanās telefons. Lauka tālākajā galā viņa pamana divus vīriešus. Abi ir ieraudzījuši kravas auto, taču nekustas ne no vietas, it kā vēl grasītos apspriest kaut ko svarīgu. Viņa atbild uz telefona zvanu. Tā ir Žilī. Viņa grib zināt, vai Stella nevar aizbraukt uz Gomo autoservisu. Tur ir divi auto vraki, avārijā cietušas un uz šosejas sadegušas automašīnas. Un vēl viņa paziņo, ka par Grizē tētiņu var aizmirst. Viņš vairs negrib neko pārdot. Stella piekrīt. Abi vīrieši kaut ko spriež un plātās ar rokām. Viņa atver cimdu nodalījumu, izņem tālskati un pavērš to pret vīriešiem.

– Pagaidi, Žilī, laukā stāv divi vīri. Viņi sarunājas…

– Kas tie tādi ir?

– Fermeris un vēl kāds, kuru es īsti labi nevaru saskatīt. Viņš ir uzgriezis man muguru. Pagaidi mazliet…

Viņa noregulē tālskati. Ierauga abu vīriešu sejas. Sāk atšifrēt tālumā izrunātos vārdus.

– Un?

– Viņi patlaban runā par mums.

– Ko viņi tur saka?

– Viņi grib tikt vaļā no preces, taču nevēlas dot mums pusi naudas. Tikai desmit procentus, lai mēs nesāktu celt skandālu.

– Kurš no viņiem ir galvenais?

– Pagaidi… Viņš pagriezās. Skaidrs! Es viņu pazīstu. Tas ir Tirkē, tas zellis no mērijas.

– Tava tēva draugs?

– Jā. Pirmklasīgs draņķis.

– Nolādēts! Kas viņiem īsti padomā? Es neko nezināju! Fermeris mani nebrīdināja, ka tur būs vēl kāds.

– Ko lai tagad dara?

– Nezinu, Stella, nezinu.

– Es varu apgriezties un braukt atpakaļ. Lai viņi te paliek ar saviem katliem, kuri nevienam nebūs vajadzīgi…

– Viņi piezvanīs Oksēras puišiem…

– Lai pamēģinātu viņus piemānīt tāpat kā mūs? Tas nu gan būtu brīnums! Gijomu vis nevarēs aptīt ap pirkstu! Mūs viņi pazīst un zina, ka vēl var kaut ko pamēģināt. Ar tiem otriem viņiem nekas neizdosies. Tur iznāks tikai ķilda. Viņi to ļoti labi zina. Viņiem nav izvēles, ka es tev saku!

– Nu tu gan esi sadomājusies par daudz…

– Es viņus pazīstu, tos Oksēras un Montero puišus, salīdzinājumā ar viņiem tu esi īsts zīdainis. Šie draņķi to labi zina.

– Vai tu esi pilnīgi pārliecināta? Jo pat desmit procenti…

– Tu esi traka, Žilī! Ja mēs ļausim viņiem kāpt sev uz galvas, tad vairs nekad netiksim galā! Ļauj man rīkoties, labi?

Žilī neatbild uzreiz, un Stella pamana, ka abi vīrieši nāk uz kravas auto pusi.

– Ātrāk, viņi jau tuvojas.

– Labi. Dari, ko gribi.

– Paldies.

Stella beidz sarunu. Izkāpj no kabīnes, uzsvilpj suņiem, kuri pieskrien viņai klāt. Atrazdamies līdzās, tie Stellu iedrošina. Palieciet man blakus, suņi, nemūciet prom, kad es tev likšu, brūc virsū, Saldumiņ, tikai nelec krūtīs, kod kājās! Viņa iekāpj sadzeltējušajā zālē zem sniega kārtas. Sajūt pie labās kājas Stiprinieka karsto gurnu, pie kreisās kājas iet Duksis. Saldumiņš soļo pa priekšu, turēdams asti kā zeltainu karogu. Viņš satraukti elso, izklausīdamies pēc ventilatora.

Viņa pienāk klāt abiem vīriem. Ierauga viņu skatienos mirdzam uzjautrinājumu.

– Sveiki! – Sveika!

– Kur ir prece? – Stella noprasa.

– Tur, mežā, – zemnieks norāda ar zodu.

– Nu, tad ķeramies pie lietas? Tā, kā Žilī teica…

– Paklau, – zemnieks nokaunējies iesāk, – pārdošanas nosacījumi ir mazliet mainījušies.

– Ak tā? Un kam par labu? Cerams, ka mums.

Abi vīrieši viltīgi iesmejas un uzjautrināti saskatās.

– Sievietes ir tik jaukas, viņas vienmēr prot pateikt kaut ko jocīgu, – izmet puisis no mērijas.

– Mēs te tā padomājām… – zemnieks iesāk. – Galu galā jūs jau neko neesat izdarījušas. Es atradu to preci, piezvanīju uz mēriju, un man tur ieteica vērsties pie jums. Bet tagad izrādās, ka arī mērijai ir sava interese. Arī viņi grib savu daļu. Tad nu mēs jums samaksāsim par transportu un vēl mazliet, un ar to jums vajadzētu pietikt.

– Par preces transportēšanu pienākas piecdesmit procenti.

– Nē, – iejaucas vīrs vārdā Tirkē, – jūs dabūsiet desmit procentus, un tas ir galīgais piedāvājums.

Stella pievērš viņam skatienu, kas šo vīru it kā izģērbj. Tā, it kā viņa citu pēc citas atrautu vaļā pogas vispirms jakai, pēc tam biksēm, kamēr viņš paliek stāvam pavisam pliks.

– Tu sapņo, labo cilvēk!

– Paklau, meitēn, ko tu īsti iedomājies?

– Runa bija par piecdesmit pret piecdesmit, un tā tas arī paliks. Jo citādi jūs te varat palikt un zvanīt kādam citam…

Viņa ietur pauzi, lai šī informācija līdz galam nosēstos abu stulbeņu prātos.

– Atšķirība tikai tāda, ka tie pārējie vis nebūs tik pielaidīgi kā mēs. Būs ļoti jābrīnās, ja viņi samierināsies ar jūsu piedāvājumu. Piemēram, tie puiši no Oksēras… viņus nekādi nevar dēvēt par sirsnīgiem. Gribi par to pārliecināties, vecīt?

Viņa runā ar Tirkē, juzdamās tā, it kā turētu naža smaili Rejam Valenti pie rīkles.

– Viņi vispār nepiekāpsies. Vai arī vienkārši pievāks jūsu preci ar visiem papīriem un sakapās jūsu pautus salātos. Galu galā, kāpēc viņiem vajadzētu ar jums dalīties? Viņi pateiks, ka paši ir tos katlus tur atstājuši un būs tikai taisnīgi, ja viņi tos atkal pievāks. Un ar jums būs cauri.

Abi vīrieši slepus saskatās. Kaut ko tādu viņi nav gaidījuši.

– Tātad izvēlieties paši… Jums ir desmit minūtes laika, kamēr es aiziešu pēc savas kravas automašīnas. Pēc tam es vai nu iekraušu preci, vai arī braukšu prom.

Viņa ar rādītājpirkstu pieskaras cepures nagam, viegli paklanās un dodas prom no lauka. Viņa uzsvilpj suņiem, lai tie turas līdzās, ne mirkli neatkāpdamies, viņiem jāpaliek kopā. Un tu, Duksi, paturi viņus acīs, es viņiem neuzticos.

Viņa vēl nav paguvusi uzlikt kāju uz kabīnes pakāpiena un atvērt durvis, kad aiz muguras atskan sauciens:

– Stella! Stella!

Viņa pagriežas. Savelk izbrīnītu seju.

Abi māj, aicinot viņu atpakaļ. Viņa paliek, kur bijusi. Ja viņi grib kaut ko sacīt, lai nāk paši. Viņa gaida, sabāzusi rokas oranžā kombinezona kabatās un atbalstījusies pret kabīni. Tad paņem dažus cepumus, pamet suņiem, kuri riedami palecas, lai tos satvertu.

Abi vīrieši tuvojas, nodūruši galvas. Tirkē velk kājas pa zemi, viņš ir pārskaities un viscaur sasprindzis.

– Vai esat pārdomājuši? – viņa jautā, vērsdamās pie zemnieka.

– Jā, bet…

Viņa gaida paskaidrojumu. Atbildes vietā viņš sāk knibināties ap savas virsjakas aizdari. Kreisajā krūšu kabatā viņam ir liels galdnieka zīmulis. Tirkē ar ļaunu skatienu urbjas zemē.

– Es arī esmu pārdomājusi, – Stella paziņo.

Viņa izvelk no kombinezona kabatas rēķinu grāmatiņu un lētu lodīšu pildspalvu, uzkricelē divus skaitļus – 40 un 60 – un pasniedz lapiņu zemniekam.

– Sešdesmit Kurtuā, četrdesmit tev. Tā tev būs mācība. Nākamreiz tu pratīsi turēt vārdu. Jā, piemirsu: tev tiks samaksāts pēc tam, kad prece būs nosvērta. Gadījumā, ja tur izrādīsies mazāk…

– Vai vairāk, – ieminas vīrietis, mēģinādams glābt savu lepnumu.

– Nemaz nesapņo!

Zemnieks nopūšas un nodur galvu.

– Atdod pildspalvu! – Stella pavēl. – Un lai tāda cirka vairs nekad nebūtu, skaidrs? Ar Kurtuā nav nekādi joki. Viņš ir tikpat skarbs kā visi pārējie. Liec to aiz auss.

Tirkē pakāpjas atpakaļ, iesper pa sasalušās zemes pikučiem. Viņš sāk lādēties. Mauka, gan es tev vēl tikšu klāt, padauza tāda, gan es tev vēl kādu dienu novilkšu ādu pār acīm, ja tu domā, ka vari ar mani tā izrīkoties.

– Vai kaut kas nav kārtībā, Tirkē kungs?

– Netēlo gudrinieci. Gan es tev vēl par to atmaksāšu. Es tevi vēl izdrāzīšu. Pa sauso un ar smiltīm.

– Ņem ciet! – Stella pavisam klusi uzsauc Saldumiņam, kurš tūlīt metas virsū Tirkē un iecērt zobus viņam apakšstilbā. Abi pārējie suņi nekavējoties dara to pašu un nogāž Tirkē zemē.

Tirkē noveļas uz lauka, kliegdams: nolāpītā mauka, savāc savus suņus! Stella saloka zemnieka parakstīto rēķinu un iebāž to kombinezona kabatā. Pienāk pie Tirkē, uzliek kāju viņam uz krūtīm, pavēl suņiem atkāpties. Suņi paklausa, tomēr nenolaiž no Tirkē ne acu. Viņi rūc, gatavi mesties Tirkē virsū, tiklīdz viņš mēģinās kaut vai pakustēties.

– Tu vairs nekad ar mani tā nerunāsi, vai dzirdi? Vairs nekad. Un vai zini, kāpēc?

Tirkē pūlas piecelties, neskatīdamies uz viņu. Stella ar zābaka purngalu piespiež viņu pagriezt galvu un ar skatienu ieurbjas viņam sejā.

– Tāpēc, ka es esmu princese. Tu to nezināji? Tagad tu to zini. Un tu to zini tik labi, ka tu tūlīt man to pateiksi, skatīdamies man acīs, mēsls tāds.

– Ej dirst!

– Gribi, lai es pasaku kādu vārdu saviem suņiem? Pavisam īsu vārdiņu?

Visi trīs suņi gaida tikai saimnieces mājienu. Viņi skatās te uz Tirkē, te uz Stellu, gaidīdami pavēli, lai mestos viņam virsū. Viņa ar kāju uzspiež vīrietim uz krūtīm. Viņš paliek bez elpas, noklepojas, nospļaujas.

– Es tev vēl atriebšos. Gan tu redzēsi…

– Es mirstu no bailēm. Nu? Es gaidu…

– Ej dirst, netīrā mauka!

– Stipriniek, Duksi, Saldumiņ!

Suņi metas viņam virsū, rūkdami un rādīdami zobus. Zemnieks pārbijies noskatās.

– Apturiet suņus! Apturiet suņus! – viņš iesaucas, paceldams rokas.

– Ja vien viņš būtu ar mieru pateikt to, ko lieku, viss būtu citādi, – Stella nopūšas.

– Tu esi princese! Tu esi princese! – Tirkē kliedz, atkaudamies no suņiem.

Stella uzsvilpj suņiem, kuri tūlīt paklausa un apsēžas viņai pie kājām. Nogaidījusi, kamēr Tirkē piecelsies, viņa norāda uz ceļu.

– Tu vari iet… bet tam otrajam es braukšu līdzi pēc preces.

Vīrietis pieceļas, notīra drēbes un dodas pie savas automašīnas. Stella pamana, ka zemē mētājas Tirkē mobilais telefons. Viņa uzmin tam virsū, uzspiež kāju tā, it kā gribētu apdzēst cigareti, un plānais metāls nošņirkst.

– Lēta manta, – viņa pasmaida.

Zemnieks stomīdamies jautā:

– Kas man tagad jādara?

– Ej vien, es tev sekošu.

Viņa iekāpj kabīnē, iedarbina motoru. Piezvana Žilī.

– Darījums nokārtots. Es tev visu pastāstīšu. Viņš piekrita. Sešdesmit procenti mums, četrdesmit – viņam. Un vari būt pilnīgi droša, ka viņš mūs vairs nekad nemēģinās piekrāpt un brīdinās arī visus pārējos.

– Nevar būt! – Žilī iesaucas. – Tu to paveici? Patiešām? Tu esi karaliska!

– Protams. Es esmu princese…

Viņa beidz sarunu un uzsāk braukt līdzi zemniekam. Viņas telefons atkal iezvanās. Viņa satrūkstas. Harmonikas skaņas. Mūzika no filmas “Labais, ļaunais un neglītais”. Adriana zvana melodija. Viņas rokas satver stūri ciešāk.

Viņa neatbild uz zvanu. Ir jātaupa spēki gadījumam, ja zemnieks atkal sāks spuroties. Telefons no jauna iepīkstas: Adrians ir atstājis ziņu.

Viņa to noklausīsies, kad prece būs iekrauta.

Mazliet vēlāk viņa aptur automašīnu pie pamestās rūpnīcas. Savulaik Šartjē te ražoja biroja mēbeles. Galdus, plauktus, krēslus un pat skolas solus un rakstāmgaldus. Te strādāja aptuveni piecdesmit cilvēku. Pusdienlaikā varēja dzirdēt smieklus un jokus. Un sidra pudeļu korķu paukšķus.

Tagad rūpnīcai vairs nav nosaukuma. Veco izkārtni “Šartjē uzņēmums” ir izbalinājis vējš un lietus, un zaļi krāsotie burti vairs gandrīz nav salasāmi. Apkārtnē to dēvē vienkārši par pamesto rūpnīcu.

Tagad te mētājas tikai vecas riepas, salauzti plaukti, metāla galdi, ko Žilī vēl nav pievākusi. Tie pielūžņo pagalmu. Stikli ir izsisti, garāžu metāla durvis izlauztas un saliektas. Uz saplaisājušās zemes mētājas ar lodlampu apsvilināti metāla gabali un saliekušās sijas.

Stella izslēdz motoru un ar pieri atbalstās pret stūri.

Viņa nav nodrebējusi Tirkē priekšā.

Uzdevums ir paveikts.

Viņa noklausās Adriana ziņu.

Adriana vārdus…

“Manu princesīt, es nemierīgi grozos, es tevi visur meklēju, man vajag tev pieskarties, tā tas vairs nedrīkst notikt, es kļūstu traks, es kļūstu mežonīgs. Man vajag tavu ādu, tavas vilka acis, tavas rokas, tavu smaržu, es tevi piespiežu sev klāt, noskūpsti mani.”

Viņa atliec galvu, alkdama pēc vīrieša elpas uz sava kakla, pēc viņa plaukstas uz sava pakauša, pēc viņa lūpām, kuras klusi čukst vārdus nesaprotamā valodā, vārdus, kuri burtiski skrāpē; Adriana lūpas uz viņas ādas, viņa plaukstas uz viņas vēdera, viņa pirksti viņai starp kājām… un viņai dzīslās sāk karsti pulsēt asinis. Viņas skatiens gaida, atvirzās, atkal pievēršas vīrietim, kļūst ciešāks, pakļaujas, kļūst gandrīz naidīgs, jo vairs nav nekā cita, tikai steigšanās atdoties. Un viņa balss, kas saka: es nomiršu, dzirdi, es nomiršu, ja tu ar tādu iekāri paskatīsies uz kādu citu. Viņš draud, un viņa zina, cik burvīgi ir šie draudi… viņa zina, ka tur, kur viņš šobrīd ir patvēries no briesmām, viņš gaida tikai to brīdi, kad varēs atgriezties fermā un cieši apskaut Stellu.

Dažreiz viņš atkal uzrodas.

Viņš atnāk pa slepeno eju un uz visu nakti paliek pie Stellas. Tad agrā rītā atkal dodas prom, un viņa nekad nezina, kad atkal viņu varēs satikt.

Viņa ir pieradusi tā dzīvot.

Aprauti.

Vīrieša ēna ir pārvērtusi visu viņas dzīvi.

Pusdienlaikā viņa aizbrauks pēc Toma. Viņa ļaus Tomam noklausīties ziņas beigas. Adrians vienmēr atstāj dažus vārdus arī viņam. “Un tas ir bezbailīgajam Tomam…” Vai arī “džentlmenim Tomam”.