Читать книгу Muchachas. Pasaki, ka mīli mani - Katrīna Pankola - Страница 2

– Happy Monday! – iesaucas Hetere, nomezdama somu uz krēsla.

– Happy Monday! – noņurd trīs meitenes, kuras sēž Medisona avēnijas kafejnīcā Viand pie baltvīna pudeles.

Džesika, Astrīda un Rozija paskatās uz Heteri, kura ar abām rokām pavelk uz augšu triko un apsēžas savā ierastajā stūrī. Ir pirmdiena, un katru pirmdienas vakaru pulksten septiņos viņas vienmēr sanāk šeit. Šīs tikšanās ir iedibinājusi Hetere, paziņodama, ka pasaule ir kā džungļi, vienotībā ir spēks, tāpēc mums jāapvienojas, lai cīnītos pret džungļiem, hasta siempre, Comandante!

Hetere ir īriete. Viņa ir nolēmusi pārcelties uz Čīli. Viņa ir iemācījusies velt pār lūpām burtu “r” un gorīt gurnus, tomēr ir pārāk stīva un masīva, lai to darītu. Viņa ir kompānijas AOL reklāmas daļas vadītāja, kurai maksā noteiktu procentu no nopelnītā, un ik mēnesi viņa tiek pie miljonāres cienīgas prēmijas.

– Kā klājas, meitenes? – viņa izmet, sapurinādama plānos, gaišos matus. – Jūs izskatāties kā bariņš atraitņu pēc bērēm!

– Lai kļūtu par atraitni, vispirms ir jātiek pie puiša, – Rozija nomurmina. – Es jau divus gadus sēžu tukšā! Esmu ar mieru pārdot savu jaunavību vietnē eBay.

Rozija no visām četrām ir visvecākā. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa ir zaudējusi cerības izveidot karjeru. Tagad viņa strādā veikalā Gap un cer, ka netiks atlaista. Viņa ir divreiz precējusies un šķīrusies. Rozijai ir divas meitas, kuras padara viņu vai traku. Viņa neprot pateikt “nē”. Tā ir mana problēma – es ļauju citiem darīt ar sevi, ko vien viņi vēlas. Viņas skaistā, mazliet pabalējusī seja savelkas vieglā skumju grimasē. Samierinājusies ar savu katastrofālo dzīvi, viņa meklē vietas, kur sejas ādas liftinga operācijas tiek piedāvātas ar izdevīgiem kredīta nosacījumiem.

– Es aizgāju gulēt tikai trijos naktī, – Džesika nožāvājas.

– Es aizgāju gulēt tik vēlu un piecēlos tik agri, ka sastapu pati sevi uz kāpnēm! – Hetere skaļi smejas. – Pirms aizbraukšanas vēl tik daudz kas jāpaveic! Vai tu vakar vakarā satiki Deividu?

– Mēs aizgājām uz viesnīcu Gansevoort, – Džesika paskaidro. – Viņš tik briesmīgi pārskaitās…

Deivids un Džesika. Viņi ir iepazinušies Prinstonas universitātē. Divi eleganti, valdzinoši, nevērīgi ļaudis. Divdesmit astoņus gadus vecais Deivids ir alkoholiķis, un seksuālas neveiksmes ir kļuvušas par viņa ikdienu. Džesika smēķē zāli, lai aizmirstu, ka viņu pāra laivā pa visām spraugām smeļas ūdens.

– Kokakolu vai viskiju ar kokakolu? – Astrīda noprasa.

Astrīda ir gracioza un jutekliska kā tumšmataina Bridžita Bardo. Gazele, kas izbēgusi no sultāna dārza. Garas kājas, tievs viduklis, maigas lūpas. Garie, ik rītu ieveidotie mati ir saņemti augstā, sarežģītā mezglā. Ap galvu aptīta liela, melna šalle izceļ uz pieres līdz acīm apgrieztos matus, bedrītes vaigos rada iespaidu, ka viņa ir allaž priecīga. Zem nevainīgas dūjas ārienes slēpjas sieviete ar dzelzs tvērienu, kura nerimst rībināt kara bungas. Viņai piemīt tikai viena vājība: viņa vienmēr iemīlas sliktajos zēnos. Labie viņu garlaiko. Būdama kopā ar labo zēnu, es neko nejūtu un guļu kā baļķis.

– Es uz sešiem mēnešiem izīrēšu savu dzīvokli kādam citam, vai nezināt kādu, kuram tas varētu interesēt? – Hetere izmet.

– Tu patiešām gribi apmesties Čīlē? – noprasa Džesika, kura nekādi nesaprot, kā gan ir iespējams dzīvot kaut kur citur, nevis Ņujorkā.

– Tā valsts ir zelta dzīsla. Iestādot zemē skrūvi, no tās izaug vesela rūpnīca! Es varētu tirgot desiņas, ūdensvada caurules, lampas, sporta kreklus, porcelānu. Vienalga, ko. Man ir trīsdesmit divi gadi. Pēc sešiem mēnešiem noteikti būšu guvusi panākumus. Tagad ir divdesmit sestais marts. Ja divdesmit sestajā septembrī neturēšu rokās savu pirmo čeku par lielu summu, braukšu atpakaļ uz mājām.

– Tu gribi pamest arī darbu? Tu esi jukusi! – Rozija iesaucas.

– Kurš neriskē, tas nevinnē! Tātad… – Hetere attrauc un atsāk runāt par savu īres piedāvājumu. Guļamistaba, viesistaba, šveicars, iekštelpu baseins, sporta zāle, skrejceļš uz jumta, metro pietura pie pašas ēkas, tas viss divu kvartālu attālumā no Volstrītas, četri tūkstoši četri simti dolāru mēnesī.

– Gluži vai par velti! – caur zobiem novelk Rozija, kurai nākas skaitīt katru grasi.

– Ja tur gribēs dzīvot kāds no jūsu draugiem, es varu nolaist cenu līdz četriem tūkstošiem…

– Beidz par to runāt, citādi es tev izskrāpēšu acis, – Rozija piedraud.

– Labi, labi! – Hetere nopūšas. – Vai tad Hortenze neatnāks?

– Tu taču viņu pazīsti, viņa nekad nesteidzas. Viņas ierašanos nevar nepamanīt.

– Viņa ir tik lieliska! – Hetere nopūšas un strauji izslejas taisna.

“Meitenes nekad nestaigā ar līku muguru,” Hortenze kādu dienu paziņoja, uzmetusi viņai skatienu. – Tai meitenei viss ir tik brīnišķīgs, – Rozija saka. – Āda, acis, mati, zobi, prāts! Kā tu domā, vai Francijā viņas visas ir tādas?

– Pat viņas puisis ir ideāls! – Džesika nopūšas.

– Nomierinies, vecenīt, – Hetere pārtrauc. – Tu domā vienīgi par seksu! Starp citu, es uzskatu, ka tam tiek piešķirta pārāk liela nozīme. Vai gribat dzirdēt manu padomu?

– Nē, – visas trīs meitenes vienā balsī noņurd.

Hetere prot dot padomus par stratēģiju, bilanci vai profesionālu izturēšanos, bet tikai ne par puišiem. Puišu jomā viņa ir nulle. Pat nožēlojama. Blind date beigās viņa pati apmaksā rēķinu, un pēdējā reizē viņa pat ir aizvedusi puisi uz mājām ar taksometru, un viņš par to ir izvēmis savu “Asiņaino Mēriju” viņai klēpī.

– Gerijs… Es labprāt ar viņu paniekotos, – skaļi sapņo Džesika, iedomājusies par Deividu, kurš ik vakaru piedzeras un iegāžas gultā kā beigts.

– Aizmirsti, viņš ir kā traks pēc Hortenzes, – Astrīda iebilst, papurinādama lielos, ausīs ievērtos riņķus, kuri sniedzas līdz pat viņas mākslīgās kažokādas jakas apkaklei.

– Vai tā ir no jaunākās J. Crew kolekcijas? – noprasa Rozija, aptaustīdama viņas jaku.

J. Crew ir zīmols, kurš pamazām kļūst aizvien ietekmīgāks, apdraudot savus daudz lielākos sāncenšus. Trīssimt veikalu, neatkārtojams stils, ko iekāro visa pasaule. Kompānijas stiliste Džena Laionsa šo kādreiz tik klasisko un prātīgo modes namu ir pārvērtusi par modes pieprasītāko preci. Šo zīmolu izvēlas Mišela Obama. Anna Vintūra apgalvo, ka neviena sieviete, kura ģērbjas pie J. Crew, nevar izskatīties neglīta. Strādāt šajā kompānijā ir liels gods. Tas ir nozīmīgs lietišķās biogrāfijas papildinājums.

– Nē taču! Vai tad tu neatceries? Šī modeļa dizainu ir radījusi Hortenze. Tas ir prototips. Es to dievinu un nespēju novilkt.

– Viņa ir patiešām apdāvināta! – Džesika nosaka. – Man tik ļoti gribētos pastrādāt kopā ar viņu! Ik pēc brīža viņai uzrodas kāda jauna ideja.

Meitenes ir iepazinušās uzņēmumā Gap. Viņas strādā vienā stāvā un no divpadsmitiem piecpadsmit līdz divpadsmitiem četrdesmit piecām dodas uz stūra deli, lai notiesātu pa sviestmaizei. Hetere un Rozija strādā reklāmas, Astrīda – tirdzniecības, bet Džesika un Hortenze – modes dizaina nodaļā. Viņas nemitīgi apmētā cita citu ar dzēlībām, bet, tiklīdz kādai draud briesmas, visas nostājas tām pretī plecu pie pleca. Hortenze skicē modeļus, kurus Džesika pēc tam īsteno dzīvē. “Todien, kad es radīšu savu pirmo kolekciju, tu kļūsi par mana modes ateljē vadītāju,” Hortenze viņai ir apsolījusi. “Tu pat varēsi būt mana modele. Vai esi pārliecināta, ka neesi Lorīnas Bekolas mazmeita?”

– Frenks kopš viņas aiziešanas nespēj vien beigt īgņoties, – Rozija saka. – Viņš visu laiku izgāž dusmas uz mums. Nemitīgi atkārto, ka neviens neko nespēj izdomāt…

– Un tu jūties kā pēdējais mēsls, – Džesika nobeidz.

– Tieši tā, – Rozija piekrīt, viegli kodīdama savas glāzes malu. – Ja es iebilstu, viņš paziņo, ka es varu vākties prom, ka uz manu vietu jau stāv rindā bars citu, tu taču zini, cik daudz kandidatūru man šajā nebeidzamās krīzes laikā ik dienu nākas atraidīt, un tā tālāk.

– Tev vajadzēja kopā ar mums nākt uz J. Crew, – Astrīda paziņo. – Tev tikai jāuzdrošinās riskēt… Mums ar Džesiku tas izdodas.

– Tev jau ir viegli sēdēt uz diviem krēsliem!

– Kas tev traucē to darīt? – Astrīda sāk skaļi smieties.

– Tu runā tā, it kā es būtu iesēdināta cietumā un gribētu, lai tu par mani samaksā drošības naudu, – aizvainotā Rozija norūc.

Viņa zina, ka Astrīdai ir taisnība. Viņa nespēj atteikt Frenkam, kurš grib, lai viņa paliek savā vietā.

Bez algas pielikuma.

– Izbeidziet, meitenes. Mēs satiekamies tikai reizi nedēļā – un ne jau tāpēc, lai ķildotos! – Hetere iejaucas.

Tieši šajā brīdī Hortenze atgrūž vaļā kafejnīcas durvis. Viņai ļoti patīk šī vieta. Viena no tiem diners, ko var redzēt vecās filmās. Savulaik to ir apmeklējusi arī Džekija Kenedija. Nostājusies pie bāra letes ar visu avīzi un tumšajām saulesbrillēm, viņa pasūta chicken salad sandwitch, so chic!

– Sveikas, meitenes! Kā klājas?

– Mēs nupat runājām par tevi, – Hetere saka. – Vai nezini kādu, kam būtu vajadzīgs dzīv…

– Cerams, ka tas ir labs! – Hortenze pārtrauc, noraisīdama lielo, ap kaklu apmesto šalli.

Viņa apsēžas. Ērtāk iekārtojas krēslā. Izliekas, ka pēta ēdienkarti, taču slepus vēro pārējās. Kāpēc es ar viņām tiekos? Tāpēc, ka viņas man ļoti patīk. Un… lai nepalaistu garām jaunākās tenkas un modes tendences, kuras man var noderēt, kad dibināšu pati savu uzņēmumu, jo viņas ir izcilas profesionāles. Es zinu, ko darīšu kopā ar katru no viņām. Šīm meitenēm jau ir savs birojs ar viņu vārdu virs durvīm.

– Dzīve ir skaista, vai ne? – viņa noprasa kvēli un nopietni.

– Paklausies, – Hetere atsāk, – vai tu nepazīsti kādu, kam manu dzīvokli…

– Tāpēc, ka ar mani drīz notiks kaut kas dižens. Es to jūtu… mani ir pārņēmušas trīsas. Es gribu jūs pārsteigt! Un jūs man esat arī vajadzīgas.

– Kā vecajos, labajos laikos pie vecā, labā Frenka, – Rozija smaida.

Frenks cēli soļo sava meiteņu eskadrona priekšgalā, lepodamies ar savu atvērtību, iecietību un atklātību sieviešu jautājumā. Francūziete, īriete, melnādaina meitene no Bronksas, vientuļā māte, meitene no labas ģimenes – neviens viņam nevar neko pārmest. Un viņas visas ir čaklas un strādīgas! Ko vēl var vēlēties?

– Algas pielikumu, – Astrīda izgrūž caur zobiem.

– Lai viņš mazāk grābstītos, – Džesika nočukst.

– Paaugstinājumu amatā, – paziņo Hetere, ar abām plaukstām uzsizdama sev pa ciskām.

Rozija gremo savu mūžīgo košļājamo gumiju.

– Frenks tevis dēļ ir zaudējis humora izjūtu, – viņa uzrunā Hortenzi. – Viņš nespēj pārdzīvot tavu aiziešanu.

– Viņam būtu vajadzējis uzticēt man kaut ko vairāk.

– Vai viņš tev ir piezvanījis?

– Zvana bez apstājas. Tas jau sāk kļūt apnicīgi.

– Viņš sauc tevi atpakaļ?

– Un sola daudz lielāku algu.

– Bet tu atsakies?

– Ko es darīšu tajā vergu galerā? Kuru katru brīdi man prātā iešausies ģeniāla ideja…

– Kā tu iztiec?

– Man ir ietaupījumi…

Man bija ietaupījumi, Hortenze nodomā. Šovakar viņa dzers tikai kafiju. Viņa pārtiek no kafijas. Un no zīmuļiem. Viņa grauž zīmuļus.

– Un tomēr… – Rozija iesāk un nepabeidz, tomēr arī viņai gribētos lūgt, lai Hortenze atgriežas.

– Kāpēc pieņemt kaut ko viduvēju, ja drīz mani gaida kaut kas brīnišķīgs? – Hortenze iesaucas, sajūsmināta par savu iedomu.

Es būšu slavena, viņa sev saka. Es taču esmu ģeniāla!

– Vai tu svētdien brauksi mums līdzi uz Bruklinu? Tur notiks food fair, mēs varēsim apstaigāt alus bārus, krāmu tirdziņus…

Bruklina šobrīd ir modē. Manhetena ir kļuvusi pārāk dārga. Bedfordas avēnijas apkārtne ir kļuvusi par apmešanās vietu jaunajiem modes māksliniekiem, gleznotājiem, mūziķiem, rakstniekiem un fotogrāfiem. Dzīvot Manhetenā vairs nav modē, to dara tikai bagātnieki, apgalvo šie jaunieši, kuri ir pārāk trūcīgi, lai tur atrastu sev mājvietu, tomēr viņi atgriezīsies, tiklīdz būs nopelnījuši savus pirmos dolārus.

– Vai jūs brauksiet ar automašīnu? – Hortenze grib zināt.

– Kopā ar Roziju. Šajā nedēļas nogalē viņas meitu nebūs mājās.

– Vai pie stūres sēdēs viņa?

– Kāpēc tu jautā?

– Negribu, lai no manis paliek pāri tikai T-bone steak.

Meitenes sāk skaļi smieties.

Rozijai ir ātrās palīdzības automašīnas vadītājas tiesības. Studiju laikā viņa ir stažējusies kā feldšere. – Ja gribat, varat braukt ar metro, – Rozija aizvainota iebilst.

– Tad es sēdēšu aizmugurē, – Džesika uzsver, paceldama pirkstu.

Pienāk viesmīlis, lai vienmuļi uzskaitītu dienas īpašo piedāvājumu. Hortenze pasūta kafiju un nopūzdamās paskaidro, ka nupat ir bijusi uz tikšanos ar kādu tipu un cienastā bijušas pankūkas ar lasi, un tagad viņai nemaz negribas ēst. Pēc tam, lai novērstu uzmanību, viņa sāk izvaicāt pārējās par Skotu, Frenka asistentu, kurš savulaik ir bijis viens no viņu mazās grupas biedriem. Meitenes viņu pacieš, jo Skots var aizlikt labu vārdu pie priekšnieka un apmaksā viņu rēķinus.

– Joprojām vecpuisis, – Astrīda saka. – Pagājušajā nedēļā es viņu redzēju Beronā. Viņš staigāja apkārt, meklēdams meitenes. Ar tādu izskatu viņam cerību maz.

– Tev taisnība, – Hortenze sāk skaļi smieties. – Viņš ir no tiem puišiem, kuri visapkārt izbārsta blaugznas.

– Visas jau nevar satikties ar Geriju Vordu! – noņurd Rozija, kurai nākamajā dienā ar Skotu ir norunāta tikšanās bārā Pick Up.

Izdzirdējusi Gerija vārdu, Hortenze noslēpumaini pasmaida. Pagājušajā naktī viņš lielajā gultā bija pavirzījies tuvāk, uzlicis apakšdelmu šķērsām pāri viņas kaklam un drūmi pačukstējis: nekusties, nerunā, tu tagad darīsi visu, ko es teikšu, es negribu no tevis dzirdēt ne skaņas… un ieguvis viņu bez neviena skūpsta vai glāsta, viņa bija ievaidējusies, viņš bija aprāvies un čukstus sacījis: “Es taču teicu, lai tu klusē,”, un novērsies. Tik burvīgi.

– Ei! Atgriezies pie mums! – Hetere uzsauc. – Nudien, pietiek ar viņa vārdu, lai tu jau izplūstu!

– Jūs nespējat to saprast, – Hortenze ļoti skaidri izrunā un savelk vienu izliekto uzaci.

– Nu, tad tu brauksi uz Bruklinu vai ne? – Astrīda atsāk.

– Es tev piezvanīšu. Nekur jau nav jāsteidzas, ir vēl tikai pirmdiena.

Un vakars turpinās. Viesmīlis atnes ēdienus, meitenes apmainās ar jaunumiem. Par pūderkrēmu, kas nepadara ādu sausu, par veikalu, kur var iegādāties LE šaurās bikses, tās pašas, kuras bijušas mugurā Lorai Denemai žurnāla Glamour sieviešu gada balvas pasniegšanas ceremonijā, par Dženas Laionsas ietērpu, par viņas zīda biksēm ar apdruku un vīriešu kreklu, cik valdzinoši!

Kādu dienu es kļūšu tāda pati kā viņas, Hortenze sev klusībā nosolās, un pat vēl labāka. I’ll crush them.

Viņa patur prātā šo domu, koncentrējas, sarauc degunu, atkal atceras, kā naktī bija trīcējusi lielajā gultā. Gerijs bija pagriezies, lai iekostu viņai plecā, bet viņa bija aizturējusi elpu un gulējusi nekustīgi.

– Mana priekšniece no J. Crew labprāt gribētu ar tevi iepazīties… – Džesika ieminas.

– Lai viņa man piezvana, – Hortenze attrauc, uzmezdama skatienu šķīvjiem.

Cik ļoti gribas ēst! Es labprāt nočieptu kādu kumosiņu maizes, taču tad kļūtu skaidrs, ka mans stāsts par pankūkām ar lasi bijis izdomāts.

– Cik noprotu, viņa gribētu ievietot tavā blogā reklāmu. Viņa ir patīkami pārsteigta par tavu sekotāju skaitu.

– Visi grib mani sponsorēt vai pirkt reklāmas laukumus. Es vienmēr atsakos. Gribu palikt neatkarīga. Es nevēlos nevienam piederēt, gribu runāt to, ko domāju.

– Bet tā tu neko nenopelnīsi.

– Es izpelnīšos cieņu.

– Ar cieņu tu nebūsi paēdusi.

– Man ar to pietiek. Turklāt kādu dienu, kad es laidīšu klajā savu īsto kolekciju, visi pārējie sekos man un es nonākšu tieši virsotnē. Padomā taču mazliet!

– Hortenzei ir taisnība, – Hetere paziņo. – Viņa šobrīd veido sev reputāciju, un tā ir zelta vērta.

– Ja nu reiz ir kāds, kas drīz peldēs naudā, tad tā ir mana mazā māsa, – Astrīda paziņo. – Metro viņu pamanīja kāds fotogrāfs, piedāvāja viņai izmēģināt laimi, un bingo! Pēc mēneša viņa parakstīs savu pirmo līgumu ar aģentūru IMG. Tad viņai paliks sešpadsmit gadu.

Meitenes nodur galvu. Pēkšņi viņas sāk justies vecas.

– Sešpadsmit gadu, – Rozija nopūšas. – Mana sešgadīgā meita krāso nagus un čiepj man skropstu tušu.

– Sešpadsmit gadu, – Astrīda turpina. – Metrs astoņdesmit divi, piecdesmit astoņi kilogrami, taisni, brūni mati, smalks, taisns deguns, bērna lūpas, pasakaina āda, lielas, zilas acis…

– Zilas acis? – meitenes izslējušās iesaucas.

– Mana māte iepazinās ar kādu latvieti, kurš bija atnācis uzstādīt gaisa kondicionētāju. Tas bija viņas pirmais pirkums par pašas naudu, viņa bija sakrājusi naudu, lai varētu šo gaisa kondicionētāju nopirkt. Viņi abi kopīgi atzīmēja šo sasniegumu, un pēc deviņiem mēnešiem… Mana māte atsakās lietot pretapaugļošanās tabletes. Ne jau ticības dēļ. Viņa nevēlas dzīvot ķīmisku vielu jūgā. Viņa apgalvo, ka ar gadsimtiem ilgu verdzību pilnīgi pietiek!

– Kā tad sauc to tavu brīnumu? – Džesika grib zināt.

– Antuanete. Mana māte laiž pasaulē tikai karalienes.

– Kāpēc tu nekad neesi mūs ar viņu iepazīstinājusi?

– Jūs esat pārāk vecas. Mani viņa sauc par omīti, lai gan es esmu tikai desmit gadus vecāka par viņu. Turklāt viņa ir pārāk skaista. Es viņai līdzās izskatos pēc vecas grabažas.

– Izbeidz! Tu esi satriecoša! – Rozija iebilst.

– Pagaidiet, kamēr būsiet redzējušas manu māsu. Nāvējošs skaistums! Fotogrāfs, viņu ieraudzījis, gandrīz nogāzās gar zemi, daudz netrūka, lai viņš sāktu skūpstīt māsai kājas! Viņa neko negribēja ne dzirdēt. Viņa lasīja Šopenhaueru. Fotogrāfs skrēja viņai pakaļ līdz pat mājām. Kad viņš paskaidroja, ka par nopelnīto naudu viņa varēs mācīties vislabākajās universitātēs, māsa beidzot atļāvās viņu uzklausīt. Tīrasiņu intelektuāle. Par savu ārieni viņai ir nospļauties.

– Laimīgā! – Džesika novaidas.

– Un kas no tā visa iznāca? Pēc sešiem mēnešiem viņa būs redzama uz žurnāla Vanity Fair vāka. Viņu grib visi.

– Es tevi brīdinu, ka negribu viņu redzēt, – Rozija saka.

– To būs grūti īstenot: viņas seja būs redzama visās reklāmās!

– Re, do, re, fa, mi, re, do, si, si, la… – pasniedzējs dzied, turēdams rokas uz klavieru taustiņiem. – Re, do, fa, mi, re, do, si, si, la… si. Kas notiek šajā taktsmērā?

Studenti lielajā amfiteātrī klusē, piesardzīgi gaidīdami pasniedzēja atbildi.

– Kas mums palīdz izprast mūzikas frāzi? – Pinkertons jau skaļāk jautā.

Viens students uzdrošinās izdvest “ritms”, kāds cits – “atkārtojums”. Profesors nepacietīgi uzstāj – un vēl? Un vēl?

– Attiecība starp toniku un dominanti? – Gerijs ieminas.

– Un vēl? – profesors ierunājas vēl skaļāk.

Viņu pārtrauc mobilā telefona zvans. Gerijs satrūkstas. Tas ir viņa telefons. Atstāt mobilos telefonus ieslēgtus ir kategoriski aizliegts. Par to pasniedzējam ir tiesības liegt studentam apmeklēt nodarbības. Pie katras auditorijas durvīm ar lieliem, trekniem, pasvītrotiem burtiem ir rakstīts AIZLIEGTS LIETOT MOBILOS TELEFONUS.

Viņš neuzkrītoši izvelk telefonu un izlasa: “Es tevi ienīstu!” Hortenze. Šorīt viņi atkal sastrīdējās. Tāpat kā vakar, aizvakar un vēl pirms divām dienām… Dienā viņi strīdas, bet naktī uzliesmo. Uguns, ledus, uguns, ledus, STOP!

Gerija blakussēdētājs paliecas un pāri viņa plecam izlasa īsziņu.

– Tas nozīmē “es tevi mīlu”, vecīt.

Gerijs parausta plecus un iebāž telefonu atpakaļ kabatā.

Visi auditorijā sēdošie ir pagriezušies pret Geriju un nosodoši raugās uz viņu. Gerijs sarauc degunu.

– Vai kaut kas atgadījies? – Pinkertons noprasa. – Jebkurā gadījumā tas noteikti ir kaut kas svarīgāks par manu jautājumu.

– Es ļoti atvainojos, biju aizmirsis izslēgt telefonu.

– Diemžēl mēs visi to jau pamanījām…

Pinkertons saviebjas. Viņš jau grasās kaut ko piebilst, paver muti, gatavs likt vainīgajam studentam pamest auditoriju, Gerijs aiztur elpu, taču Pinkertons savaldās. – Starp citu, jūs vēl neesat izvēlējies sev partneri, kas būs vajadzīgs sakarā ar noklausīšanos mēneša beigās. Un ir jau otrais aprīlis. Jums jau vajadzēja uzsākt mēģinājumus. Man ir vajadzīgs piektais tandēms, un par jūsējo es vēl neko neesmu dzirdējis.

– Nu… – Gerijs iesāk.

– Cik nožēlojama atbilde! Jūs sevi atklājat no sliktās puses, Gerij. Ja nu mūzikai kaut kas ir vajadzīgs, tad tā ir absolūta koncentrēšanās. Es teiktu, ka jūs izskatāties mazliet izklaidīgs.

Pasniedzējs noplāta rokas un nopūšas. Viņš izskatās nomākts, un garās, sirmās spalvas, kas spraucas ārā no lielajām ausīm, padara viņu mazliet smieklīgu. Spurains spalvu mežs, kas līdzinās makaronu mudžeklim. Kāpēc viņš no tām neatbrīvojas, Gerijs prāto. Pasniedzējs ar tādām ausu spalvām taču neizskatās nopietni.

– Esiet tik laipns un atgriezieties īstenībā. Ja vien vispār vēlaties…

– Es zinu, kuru partneri gribu izvēlēties, es tikai aizmirsu viņu pierakstīt, tas arī viss.

– Ak tā… un vai mums ir atļauts uzzināt, kuram ir tā paveicies?

Studentiem ir uzdots izveidot klavieru un vijoles duetu, iemācīties kādu sonāti un pirmdien, trīsdesmitajā aprīlī, septiņos vakarā lielajā koncertzālē ar to uzstāties visas skolas priekšā. Tas ir gada visnozīmīgākais pasākums, uz kuru sanāk gan profesionāļi, gan aģenti. Tie, kurus Pinkertons ir izraudzījies par šī pasākuma dalībniekiem, var droši piespraust sev pie jakas pirmo zvaigznīti, taču šo studentu pienākums salti sauso profesionāļu priekšā ir viņus apžilbināt un pārsteigt.

– Protams, ja tas jūs vispār kaut nedaudz interesē, – pasniedzējs uzsvērti piebilst.

– Nu, tātad… – Gerijs iesāk.

Godīgi sakot, viņš neko nav izdomājis. Viņa prāts ir aizņemts ar Hortenzes izdarībām. Ar viņas klaigām, apsūdzībām, priekšmetiem, ko viņa met zemē. Kur tu esi? Par ko tu domā? Es tev stāstu kaut ko tādu, kas man ir neiedomājami svarīgs, bet tu pat neatbildi! Vai zini, kas tu esi, Gerij Vord? Tu esi egoists. Nelietīgs egoists. Man vienreiz ir apnicis, apnicis… Šie vārdi atbalsojas, kļūst aizvien skaļāki, veido griezīgus akordus, satricina. Viņš slīkst vārdu juceklī, ko Hortenze lej viņam ausīs. Ir tāda sajūta, ka realitāte sašķobās, izšķīst kā konfeti sauja. Viņa galva ir vienlaikus pilna un tukša. Tajā dun troksnis, taču neko nevar saprast.

Gerija skatiens slīd pār auditoriju. Nekavējoties kāds jāatrod. Pinkertons nedrīkst manīt, ka viņa galvā lidinās konfeti. Tas nepavisam nenāks par labu viņa gada atzīmei.

Pa kreisi pašā auditorijas dziļumā Gerijs rindas galā pamana Kalipso Munjezu. Viņš šo meiteni jau vairākas reizes ir redzējis kafejnīcā Sabarsky aiz bāra letes. Viņa mazgā un slauka glāzes un tases. Atkorķē dzērienu pudeles. Piepilda cukurtraukus. Salej putukrējumu baltos trauciņos. Sakārto zem šķīvjiem paliktās salvetītes. Viņa rīkojas rūpīgi un ātri, koncentrēdamās uz savu roku, pirkstu, plaukstu locītavu kustībām tik cītīgi, it kā vēlētos padarīt katru mirkli nevainojamu. It kā ikviena kustība būtu mākslas darbs. Gerijs nespēj vien beigt uz viņu noskatīties… un viņa prātā skan mūzika. Pagājušajā ceturtdienā viņš piecēlās, piegāja pie viņas, parādīja viņai savu mazo piezīmju grāmatiņu, “esmu pilnīgi pārliecināts, ka man nāksies tev maksāt autora honorāru”. Viņas smaids bija viegls un mātišķs, tas it kā sacīja: labi, turpini. Viņas smaidā nebija ne miņas no koķetērijas, toties tas liecināja par dziļu apmierinājumu.

Vai tā ir tikai iedoma, vai arī šī meitene patiešām nav tāda kā citas? Rāma, vienaldzīga pret apkārt valdošo kņadu. Viņā slēpjas nopietnība, ko dažs labs izsmej. Gerijs to nedara. Ikreiz, tuvojoties viņai, viņš ir spiests apvaldīties, lai šo meiteni sargājot neapskautu.

Viņa skatiens kavējas pie viņas pakauša, pie tievās, melnās bizītes, kura uz pakauša ir savīta mezglā, atklājot divas iegarenas, caurspīdīgas ausis un smalkus matiņus uz viņas skausta.

– Gerij Vord? Vai jūs vēl esat tepat? – Pinkertons noprasa.

Izdzirdējusi Gerija vārdu, Kalipso pagriežas. Uz mirkli uztvērusi viņa skatienu, meitene nosarkst un nodur galvu. Maiga miera pārņemts, Gerijs paziņo:

– Tā ir Kalipso Munjeza.

Auditoriju piepilda pārsteiguma pilna murmināšana. Izdvests “ai!” izplatās pa rindām, uzšaujas augšā gar sienām, paliek karājamies pie griestiem. Čuksti līdzinās papīra čaukstēšanai. Gerijs Vords un Kalipso Munjeza. Tas taču nevar būt! Tik izsmalcināts vīrietis un meitene ar grauzēja degunu!

Gerijs pārliecināti atkārto:

– Kalipso Munjeza.

Pasniedzējs uzmet Kalipso jautājošu skatienu. Viņa piekrītoši pamāj.

– Labi, – Pinkertona kungs nosaka. – Gerijs Vords un Kalipso Munjeza. Neaizmirstiet, ka līdz trīsdesmitajam aprīlim visam ir jābūt gatavam. Tas nozīmē, ka mēģinājumiem ir atlicis mazāk par mēnesi.

– Jocīga meitene, – Marks nočukst līdzās Gerijam. – Ar lociņu rokās īsta karaliene, dzīvē – pelīte Minnija. Un tomēr… arī pelīte Minnija dažreiz var būt seksīga!

– Vai tu esi dzirdējis, kā viņa spēlē? – Gerijs noprasa.

– Jā. Nav slikti.

– Nav slikti? Vecīt, tev vajag kārtīgi iztīrīt ausis!

– Ja viņa nēsātu masku… tad viņas mūziku varētu klausīties. Tas būtu noslēpumaini un romantiski.

– Esmu tevī vīlies.

– Ak tā? Neesi taču tāds liekulis.

– Viņa mani iedvesmo.

– Uzmanies, ka viņa tevi nenorij! Zini, kā mēdz teikt manā zemē: “Reiz dzīvoja kāds ļoti neglīts vīrs. Viņš apņēma ļoti neglītu sievu. Viņiem piedzima bērns, un viņi to gandrīz izmeta ārā.” Tu neesi neglīts, tomēr tu riskē, tu rotaļājies ar uguni…

Marks ķiķina. Gerijs nekādi nesaprot, kāpēc draudzējas ar tik pretīgu tipu.

– Tavā zemē dzīvo barbari.

– Var jau būt… tomēr tajā ir dzimuši arī pasaules nozīmes ģēniji. Pietiks, ja pieminēšu kaut vai tikai pianistu Lan Lanu.

– Lai nu būtu, Mark Mark!

Gerijs sakrusto kājas un atkal iegrimst pārdomās. Bēthovena “Sonāti Nr. 5 klavierēm un vijolei”, tā dēvēto “Pavasara sonāti”, lūk, ko viņš izvēlēsies. Pats par sevi saprotams, ja Kalipso Munjeza būs ar mieru. Viņš jau dzird pirmo vijoles frāzi, tai klusi pievienojas klavieres, tad tās kļūst uzstājīgākas, drošākas, kamēr vijole liegi čukst… viens, divi, trīs, četri, abu instrumentu skaņas sastopas, savijas, atgrūžas, klavieres dusmīgi ierunājas skaļāk, vijole paceļ balsi, lai tās nomierinātu… un viss atkal atsākas no jauna, vijole un klavieres skan te nikni, te maigi. Ar mēnesi ilgiem mēģinājumiem būs par maz. Nāksies visu laiku pavadīt skolas zālē kopā ar klavierēm un Kalipso.

Hortenze rauks degunu.

Hortenze mētās glāzes, lampas, vārdnīcas.

Viņa galva būs pilna ar konfeti.

Hortenze aizcirtīs durvis un uzkāps pie Elenas. Viņa aizvien biežāk un biežāk meklē patvērumu tieši tur.

Gerijs nervozi paklaudzina ar pirkstu pa galda malu.

Es nezinu, kā tas ir noticis, taču starp mums ir izveidojusies plaisa, mēs staigājam kā pa zirnekļa tīklu.

– Dzīvot kopā ar Hortenzi ir tik nogurdinoši! – viņš nopūšas.

– Vajadzēja izvēlēties kādu neglītu, maigu meiču, kura tevi dievinātu. Tad tev būtu miers! Tu taču saproti, ko es gribu teikt – tu nespēj noturēt to, ko esi iekārojis. Hortenze gluži vienkārši ir… neaizsniedzama.

Gerijs neatbild. Viņš zina, ka Marks viņu ķircina, tomēr tāpat ir skaidrs, ka viņa Marku ir apbūrusi. Hortenze apbur visus.

Pinkertons ir atsācis vadīt lekciju.

– Vai atceraties Nadjas Bulanžē apgalvojumu par kompozīciju? Viņa teica, ka ir jādzird, jāskatās, jāklausās un jāredz. Uzmanību! Ir iespējams klausīties, taču neko nedzirdēt, skatīties un neko neredzēt – un redzēt neskatoties. Tāpēc koncentrējieties un veltiet visu uzmanību tam, ko darāt.

Auditoriju pāršalc bijīgi čuksti. Pinkertons uz brīdi apklust, nogaida, kamēr viņam pievērstā uzmanība būs sasniegusi savu virsotni, un brīdinoši paceļ pirkstu.

– Sacerot mūziku, esiet dabiski un brīvi. Nemēģiniet izlikties par kādu citu. Riskējiet kļūdīties, lai noskaidrotu, kas ir sakāms tieši JUMS. Ja jums ir ko teikt, laipni lūdzu… Meklējiet. Meklējiet negaidīto. Reiz Nadja Bulanžē vaicāja Stravinskim, vai viņš varētu sacerēt kādu kompozīciju vienīgi naudas dēļ, un viņš atbildēja: nevaru, tas mani neaizrauj.

Pasniedzējs kā izgaršodams atkārto: tas mani neaizrauj.

Gerija prātā atkal ielaužas Hortenze. “Man vajadzīga aizrautība, vai saproti? Bez tās es neko nespēju izdarīt, man trūkst ideju.” Aizgājusi no Gap, viņa sēž mājās, zīmē skices, lasa avīzes, žurnālus, izgriež no tiem dažādus attēlus, izdomā ietērpus, ko pati nosauc par “Pirmo satikšanos”, “Slepeno aizraušanos” vai “Pazemot nelieti, kurš izlicies par tavu draugu”. Viņa izdomā trīs veidus, kā sajaukt kopā šos stilus, tad pēkšņi pielec kājās, izskrien no istabas un aizcērt durvis. Dodas “uzlādēt” savu blogu, it kā tas būtu pagalam izbadējies un to vajadzētu nekavējoties paēdināt. Uz ielas fotografē dažādas detaļas, ievieto attēlus savā blogā Hortensecortes.com un pievieno tiem komentārus. Viņa skicē siluetus, modes tendences, apraksta to, kas ir aktuāls vienmēr un kas – nekad. Vienmēr: gara virsjaka ar īsu muslīna kleitiņu. Nekad: ādas jaka ar motociklista zābakiem. Vienmēr: liels vīriešu pulkstenis, kas spraucas ārā no piedurknes, un nekā cita. Nekad: pērļu virtene ar lieliem auskariem un gredzeniem katrā pirkstā. Viņa fotografē slikti ģērbtas meitenes, ievieto attēlus savā blogā, pārvelk tiem pāri lielu, melnu krustu un tad pārvērš viņu ārieni, ietērpu, frizūru. Viņa izpludina meiteņu sejas vaibstus, lai neviens šos upurus nepazītu. Šai sadaļai ir milzīgi panākumi. Sestdien viņas blogs tika pieminēts New York Times. Ikviena meitene kaislīgi vēlas ieraudzīt savu fotogrāfiju – nosvītrotu ar lielu, melnu krustu, lai pēc tam tā tiktu pārveidota ar Hortenzes maģijas palīdzību.

“Nav neglītu sieviešu, ir tikai slinkas sievietes,” Hortenze apgalvo. Darbojieties un nesaudzīgi pārveidojiet sevi.

Viņa ir iepazinusies ar kādu kosmētikas speciālisti no Bergdorf Goodman un tagad dāsni dala padomus, iesaka acu kontūrzīmuļus, pūderi, pūderkrēmu, izsmej kādu nagu lakas toni. Gluži kā pītija viņa izsaka spriedumus, kurus nekavējoties kāri uztver viņas pielūdzēji, ar bijību izturēdamies pret katru vārdu. Viņa tos izsmej, pazemo, aizskar. Bloga lasītāju skaits ar katru dienu pieaug. “Nu, redzi? Būt jaukai neatmaksājas,” viņa paziņo Gerijam, kad viņš mēģina Hortenzi mazliet nomierināt. Reklāmas piedāvājumu pieņemšanu viņa uzskata par sevis necienīgu, jo vēlas palikt brīva.

Aiz-rau-tī-ba.

Viņa dodas uz Bruklinu, lai apstaigātu krāmu tirdziņus Kolumbijas avēnijā vai Brodvejā. Nes mājās dažādas lupatas, pārvērš tās par nevainojamām lietām un nofotografē.

Viņa dodas uz pilsētas centru, nočiepj kādu ideju no atklāšanas ceremonijas Hovardstrītā, klaiņo pa ķīniešu kvartālu, pērk auduma gabalus, saliek tos kopā, sasprauž, graiza. Iespiedusi starp lūpām kniepadatas, steidzas augšā pie Elenas Karkovas. Parāda viņai savu veikumu. Gaida spriedumu, raustīdama sevi aiz matu šķipsnas. Piecērt kāju. Sadrūmusi nokāpj lejā, pārliek ieloci, noņem piedurkni, atkal uziet augšā, ielūkojas savai padomdevējai acīs, lai redzētu, vai tās neiemirdzēsies, atkal nonāk lejā un iesper pa grīdlīsti. Izmētā zīmuļus, izspļauj kniepadatas, savāc šķēres un auduma gabalus un iekliedzas: ES NEKO NESPĒJU PAVEIKT, NO MANIS NEKAD NEKAS NEIZNĀKS, LAIKS PAIET, UN ES ESMU NEJĒGA.

Izņem savu zilo pūderi, nopūderē degunu, aplūko sevi mazajā spogulītī, viegli pasmaida.

Nekavējoties nikni ieraksta savā blogā: MANS VIENĪGAIS GLĀBIŅŠ: MANS ZILAIS “SHISEIDO” PŪDERIS. TIKAI TAS SPĒJ MANI MIERINĀT. PADARA MANI SKAISTU. BEZ TĀ ES NESPĒJU DZĪVOT. JŪS ARĪ NE.

Un zilā pūdera pārdošanas apjoms tirdzniecības centros Saks, Bloomingdale’s un Barney’s strauji pieaug.

Tad viņa vairs neliekas ne zinis par savu blogu.

Viņa vairs neko neraksta, nefotografē, nezīmē. Neņirgājas par citu ietērpiem. Slikti ģērbtas meitenes uz ielu stūriem veltīgi gaida Hortenzes pamācības. Uzticīgākās lasītājas protestē, lūdzas: atgriezieties, lūdzu, atgriezieties.

Viņa turpina bozties.

Lasītājas vēršas pie viņas vietnē Twitter. Viņa joprojām božas.

Tas ir viņas nāvējošais ierocis.

Vakar…

Bija pirmais aprīlis. Šķita, ka tuvojas pavasaris. Gerijs mācījās spēlēt Šopēna etīdi. Bija tik ļoti koncentrējies, ka dzirdēja tikai notis. Viņš vairs nejuta ne savus pirkstus, ne rokas. Tā, it kā spēlētu kāds cits.

Kaimiņš, kurš mājo viņā pašā.

Izdzirdējis briesmīgu troksni, viņš bija pacēlis galvu. Ļāvis vaļu aizkaitinātam monologam. Atsācis vingrināties. Brīdī, kad nevainojams akords jau gandrīz bija rokā, viņam pa galvu trāpīja brokolis. Plakš! Burvība bija pagaisusi, noskaņa – zaudēta.

– Un kāpēc? – viņš bija noprasījis, valdīdams mēli un dusmas, kuras aizvien pieņēmās spēkā.

– Tam ir tik iedvesmojoša krāsa… un, tā kā tu par mani neliecies ne zinis, es to izvēlējos par ziņnesi.

Viņš bija paraustījis plecus un mēģinājis koncentrēties no jauna.

– Par ko tu domā?

– Ne jau par tevi, – viņš izgrūda, sakodis zobus.

– Es ciešu elles mokas, bet tev vienalga!

– Hortenze, lūdzu… Man jāstrādā.

– Pasaki man kaut ko.

– Mēs atkal sastrīdēsimies. Vai tev jau nav apnicis?

Viņa skatījās uz Geriju, nespēdama izšķirties, vai vajadzētu mest viņam izaicinājumu vai padoties.

Mirkli nogaidījusi, viņa izkarina balto karogu.

– Vai mēs varam iziet pastaigāties?

Pastaigāties – tas Hortenzei nozīmēja klīst apkārt, meklējot kādu jaunu ideju, krāsu, apveidu, vienalga, ko, kas viņā varētu modināt aizrautību.

– Es esmu izžuvusi, izkaltusi sausa, es ienīstu pati sevi. Man vairs nav spēka! Iziesim pastaigāties, Gerij, es tevi lūdzu.

Hortenzes acīs bija lasāma padevība un neviltots lūgums. Tik un tā viņai nevarēja uzticēties. Vai šī bezpalīdzība bija īsta vai tēlota?

Viņi devās uz Piecdesmit septītās ielas pusi. Nosoļoja gar Centrālparku, ieraudzīja filmēšanas grupu, kas filmēja bālu geišu zem sarkana papīra saulessarga, šķērsoja Kolumba laukumu, kafejnīcā Whole Foods nopirka ledus kafiju. Viņa to izmeta pirmajā atkritumu urnā, paziņodama, ka šī kafija garšo pēc zirgu mēsliem un bojā visu noskaņu.

Tūristiem par prieku karietēs iejūgtie zirgi gremoja auzas. Viņa tiem parādīja mēli.

Viņi nonāca pie Kārnegī zāles. Gerijs aplika roku Hortenzei ap pleciem un noskūpstīja viņu uz kakla. Nē, tu neesi tukša vieta, tu gluži vienkārši esi iestigusi, tas arī ir viss, tā gadās arī ar vislabākajiem! Viņa paraustīja plecus un iekoda lūpā, lai apvaldītu dusmu asaras.

– Es esmu visnožēlojamākais cilvēks pasaulē – meitene, kura neko nav paveikusi…

Gerijs apskāva viņu ciešāk, uzspieda skūpstu viņas kuplajiem matiem, ieelpoja to sandalkoka un apelsīnu smaržu. Apskāvušies viņi krustojumā gaidīja zaļo gaismu. Garām aizšāvās velosipēdists rūtainā sporta jakā, uzsaukdams viņiem fuck off, Hortenze parādīja viņam vidējo pirkstu. Tā galu rotāja melns tintes traips, Geriju pārņēma vēlēšanās to noskūpstīt. No taksometra izlēca sieviete ābolzaļā kleitā, aizcirta durvis un nazālā balsī uzsauca šoferim: atlikumu varat paturēt! Viņas kleita izskatījās pēc volāniem apšūtas caurules. Briesmīgi, Hortenze saviebās, turklāt viņa par to noteikti ir samaksājusi kaudzi naudas! Kāda muļķe! Sieviete jau grasījās doties uz Kārnegī zāles ieeju, taču pēkšņi bija spiesta apstāties: kleitas volāns bija iecirsts taksometra durvīs. Taksometrs strauji atsāka braukt tā, ka riepas vien nokauca. Sieviete izmisusi iekliedzās. Norauta uz ietves, ar atkailinātu ķermeņa apakšdaļu, viņa ar vienu roku aizsedza augšstilbus, bet otru pastiepa nopakaļ taksometram, kura dzeltenajās durvīs plīvoja zaļa atlasa driskas.

Gerijs apspieda smieklus. Tā viņai arī vajag! Viņš nevarēja ciest šādas iedomīgas dāmas, kuras bez sirdsapziņas pārmetumiem mēdza ielēkt citu cilvēku apturētos taksometros, pamezdamas viņus stāvot! Es tādas jau esmu redzējis! Sievietes, kurām smaidot acu kaktiņos neievelkas neviena grumbiņa. Viņas mīl, neatklādamas savu sirdi, ēd, norīdamas tikai vēju, gaisu un garantēti tukšas kalorijas.

Viņš apmierināti vēroja šo ainu, kad pēkšņi Hortenze satvēra viņu aiz rokas un aizelsusies izgrūda: “Tu redzēji? Tu redzēji to pašu, ko es? Tas bija kaut kas lielisks, superlielisks! Nesaki neko! Klusē! Man ir ideja, tepat jau tā ir, tā…”

Viņa sāka kodīt ar tinti notašķītā pirksta galu, un Geriju atkal pārņēma vēlēšanās viņu noskūpstīt.

– Ai, nē! Pagalam ir! – Bet par ko tu runā?

– Man bija radusies ideja, un nu tā pēkšņi pagaisa!

– Vai tu redzēji vīziju? – Gerijs zobgalīgi vaicāja. Sadrūmusī Hortenze nekustīgi stāvēja ietves malā un kodīja lūpas. Gerijs saņēma viņu aiz rokas.

– Iesim, apskatīsim Kārnegī zāles koncertu afišu.

– Nē. Negribu. Es iešu mājās. Paliec sveiks!

Viņa aizsteidzās prom, ierāvusi galvu plecos un sabāzusi rokas krāmu tirgū pirktā Burberry mēteļa kabatās.

Gerijs pārskaitās. Es pametu klavieres, lai dotos viņai līdzi, bet viņa aizlaižas, nebildusi ne vārda. Es esmu viņas kalps, sekotājs, kurpju spodrinātājs, fini-to!

Iegājis koncertzāles vestibilā, viņš apbrīnoja lielo, uzvelkamo Breguet pulksteni, marmora grīdas, apaļās lampas, un viņa dusmas pamazām norima. Viņš bija rezervējis vietu parterā uz Radu Lupu koncertu. Šūberts, Sezārs Franks, Klods Debisī. “Vienu biļeti?” noprasīja kasiere, resna nēģeriete ar dzelteniem plastmasas auskariem. Viņas pirksti skraidīja pa tastatūru kā pa klavierēm. Jā, vienu. Viņai runājot mikrofonā, tas griezīgi sprakšķēja.

– Jums ir palaimējies, tā ir pēdējā, un jums būs sasodīti laba vieta.

Viņa pacēla galvu un uzsmaidīja Gerijam tā, ka viņas plastmasas auskari nošūpojās vien. Viņš samaksāja, iebāza biļeti kabatā. Priecīgi pasmaidīja, Radu Lu-pu, izgāja ārā, juzdams, ka ir nomierinājies. Viņš varēs pavadīt lielisku vakaru bez ķildām un brokoļiem.

Bija sācis stipri līt. Geriju aprija metro drūzma. “Stand clear of the closing doors, please,” skaļruņos atskanēja nopietna vīrieša balss.

Man ir jāturas tālāk no Hortenzes, viņš nodomāja, iebāzdams atslēgu slēdzenē.

Viņa runāja pa telefonu ar Junioru. Saritinājusies uz dīvāna. Viņa raustīja matus, pina tos bizītēs. Gerijs aizgāja uz virtuvi, ielēja sev glāzi kokakolas, paņēma paciņu sāļo kliņģerīšu un apsēdās otrā dīvāna galā.

– Vai tu atceries to stāstu par ābolu un kātiņu? – Hortenze stāstīja Junioram. – Nu, tu taču zini, par to kātiņu, kurš vispirms notur ziedu un pēc tam arī ābolu, turklāt nesalūst, lai gan ābols ir tūkstoškārt smagāks? Vai atceries, ko tu man teici? Nu, tad šovakar es visu gandrīz sapratu. Man bija vajadzīgs tikai mirklis. Jā, jā. Kātiņš, zieds, ābols, zaļā kleita, dzeltenais taksometrs, mani tērpi. Es pastiepu roku, lai satvertu ideju, bet tā pēkšņi izgaisa! Man tas ir apnicis, Junior. Es mīņājos uz vietas, es neko nespēju izdomāt, es nepelnu ne graša, mani ietaupījumi ir izsīkuši… Es slaistos apkārt un pamazām ierūsēju.

Brīdi paklausījusies, ko saka Juniors, viņa iesaucās:

– Nē! Es nevēlos būt atkarīga no Gerija. Man vajag ko vairāk! Es negribu, lai mani uztur! Tas ir apkaunojoši! Tā jau es vēl būšu spiesta apprecēties un sataisīt bērnus! Tā tikai vēl trūka!

Gerijs grauza sāļos kliņģerīšus, prātodams, ka apprecēties un tikt pie bērniem taču nemaz nav negods. Varbūt pat gluži pretēji. Teiksim, pēc četriem gadiem? Viņam būs divdesmit astoņi, Hortenzei – divdesmit septiņi gadi. Viņiem būs bērns, maza meitenīte, kura metīs zemē vārdnīcas. Viņš aizvedīs meitiņu uz savu pili Skotijā, kopā ar viņu izstaigās aizsargmūrus, pastāstīs viņai par saviem trakajiem senčiem, kuri vienmēr strauji metušies uzbrukumā. Viņa smaidīs un pļāpās, viņai vēl nebūs izauguši visi zobi. Hortenze viņai uzšūs mazus skotu svārciņus, viņš viņai nopirks dūdas un… Gerijs aprāvās. Vai Hortenze ies pastaigāties pa parku kopā ar bērnu skotu svārciņos? Neiespējami. Viņa drīzāk pakārsies. Kad Hortenze bija beigusi runāt pa telefonu, Gerijs noprasīja:

– Kas tas par stāstu par ābolu, ziedu un kātiņu?

– Tā ir Juniora ideja, – viņa atteica, raustīdama matu šķipsnu.

– Un vēl?

– Vai tas tevi patiešām interesē, vai arī tu tikai izliecies? Jo man negribas runāt tukšumā.

– Hortenze, lūdzu.

– Labi. Es tev paskaidrošu… Viņdien Juniors teica, ka man noteikti radīsies kāda ģeniāla ideja, ka tā nokritīs kā no gaisa un kļūs par pamatu manai pirmajai kolekcijai, kura zibenīgi gūs milzīgus panākumus. Viņš runā par kātiņu, ziedu, augli un izturību, viņš redz durvis, kas aizcērtas, kleitu, zibspuldzes, fotogrāfus, taču tas arī ir viss, ko viņš var man pateikt. Viņš sāk izteikties aizvien neskaidrāk, man sāk likties, vai tikai viņš nesāk zaudēt savas īpašās spējas.

– Un tāpēc tu klaiņo pa ielām?

– Jā. Un, kad ieraudzīju to sievieti, kuras kleita tika iespiesta taksometra durvīs, es pēkšņi kaut ko aptvēru. Man viss kļuva skaidrs. Un tad tas atkal pagaisa.

– Cik žēl, – Gerijs nomurmināja, gremodams savus kliņģerīšus.

Paciņa bija pavirši aizlocīta, un kliņģerīši vairs negaršoja labi. Viņam tas nepatika. Kārtīgi aizlocīt paciņu taču nebija grūti. Tai bija īpaša plastmasas aizdare.

Tikmēr Hortenze turpināja, raudzīdamās tukšumā:

– Kā āboli turas kokā? Kā gan kātiņš spēj noturēt gan vieglu ziedu, gan smagu augli? Kā tik trausls augs spēj radīt tik izturīgu kātiņu?

– Tu gribi izgatavot gumijas kleitu?

Hortenze pēkšņi izslējās un pavēlēja: turpini, turpini, tavos vārdos kaut kas ir. Viņa nepacietīgi sita knipjus, un šis klusais troksnis šķita kaitinošs kā zvaniņš kalpotāja izsaukšanai.

– Es neko nezinu, – viņš noņurdēja. – Ja ābola trauslais kātiņš spēj noturēt augļa svaru, tātad tas ir veidots no kāda īpaši izturīga materiāla…

– Un? Un? Runā tālāk! Gerij! Neapstājies!

Viņa paliecās Gerijam pretī, dedzīgi saviebusies. Pirksti sita knipjus, balss kļuva spalga, acis meta zibeņus.

– Tas jāizdomā tev pašai. Es neko nezinu.

– Ak! Es tevi ienīstu! Tu mani iekārdini un pēc tam ļauj man nokrist kā sapuvušam ābolam. Tu esi riebīgs nelietis.

Viņa nometa šo vārdu smagi kā telefonu katalogu, un tas atlēca no viņa pleca. Viņš piecēlās. Iegāja savā istabā, aizslēdza durvis. Viņa visu nakti pavadīja uz dīvāna. Un šorīt pagāja viņam garām stīvi izslējusies, ietinusies savā nicinājumā kā Brīvības statuja.

Viņš bija pabrokastojis Kolumba avēnijas kafejnīcā Starbucks. Nopircis šokolādes kēksu. Pasūtījis kapučīno. Vērojis kādu veci, kurš bija lasījis New York Times, urbinājis sev ausi un aplaizījis pirkstu. Gerijs bija nolicis kēksiņu atpakaļ uz galda. Televizora ekrānā varēja redzēt dziesmas Kiss Me on the Bus videoklipu. Kādreiz arī viņi bija skūpstījušies autobusā, taču tagad jau labu laiku to vairs nedarīja. Man nav noskaņojuma, Hortenze aizbildinājās.

Viņš bija ielicis karotīti sava kapučīno putās un drūmi noskatījies, kā tā nogrimst.

Šajā dzīvē ne uz vienu nevarēja paļauties.

Ikviens cilvēks bija vientuļš. Vienmēr.

– Man vairs nav spēka, – Gerijs atzīstas Markam. – Es vairs neko nesaprotu. Es padodos.

– Kopā ar Kalipso tu noteikti jutīsies daudz mierīgāk.

– Bet es negribu iemīlēties Kalipso! Izbeidz! Es ar viņu gribu tikai piedalīties mēģinājumā!

Pinkertons uzmet viņiem neapmierinātu skatienu, un abi puiši apklust.

– Tā vairs ilgāk nedrīkst, Elena, tā vairs ilgāk nedrīkst.

– Par ko tu runā, Hortenze?

Elena Karkova spīdzina viņu ar jautājumiem, Hortenze savelk skumju seju un drūmi nodur galvu.

– Ir jau divdesmit pirmais aprīlis.

– Un?

– Ir jau divdesmit pirmais aprīlis, laiks skrien ar vēja spārniem, bet es neko neesmu paveikusi.

Ir jau divdesmit pirmais aprīlis, un mani sāk pārņemt dusmas. Es ienīstu sauli, es ienīstu mēnesi, es ienīstu debesskrāpjus, luksoforu sarkanās gaismas, zirgu mēslus Centrālparkā, pīles dīķī, cukura vates smaržu. Es ienīstu Geriju.

– Tas nav labi, nepavisam nav labi, – Elena nosaka un nogroza galvu. – Un kāpēc tu cel tādu brēku?

– Tāpēc, ka man uz mēles ir kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju izteikt skaļi un skaidri. Tāpēc, ka tas aizņem visas manas domas un man no tā dūc ausīs. Es vairs neko nespēju izdomāt, esmu iztukšota, man gribas ielēkt bezdibenī.

– Ļoti labi, ļoti labi. Šīs bailes ir kā tilts, kas ved tevi pretī panākumiem.

– Vai varat paskaidrot sīkāk?

– Lai piedzīvotu izaugsmi, ir jāatsakās no drošības. Tā teica mana vecmāmiņa.

– Un?

– Tu patlaban piedzīvo izaugsmi, un tu to arī sasniegsi. Taču pagaidām tu jūties apjukusi, tu mirsti no bailēm. Tā ir ļoti laba zīme.

– Slikta zīme! Es tikai slaistos un pamazām ierūsēju.

Elena pavicina rokas un pagroza plaukstas, lai liktu manīt, ka neko nesaprot.

– Vienalga! – Hortenze nosaka. – Šobrīd tā ir mana mantra.

Šorīt viņa ir strādājusi no astoņiem līdz divpadsmitiem. Nogaidījusi, kamēr Gerijs aizvērs durvis, un apsēdusies pie sava darba galda. Skicējusi ābolus, ziedus, kātiņus, dzeltenus taksometrus, zaļas kleitas. Viņa pat nav pabrokastojusi. Viņa ienīst brokastis. No tām viņai kļūst slikti. Viņas vēders guļ līdz divpadsmitiem. Tad tas pamostas, pieprasa kafiju un melnās šokolādes gabaliņu. Un atkal iemieg.

Elena atbalsta galvu kreisās rokas plaukstā, izņem rožukroni, piever acis un sāk to virpināt pirkstos.

– Tas viss ir kļuvis pārāk emocionāls. Tu visu jauc. Pārstāj domāt. Dari kaut ko citu.

– Negribu. Man ir vajadzīga ideja.

– Tu to atradīsi. Nesteidzies. Laiks visu izlems pats. Izej pastaigāties. Mākslinieks strādā arī tad, kad ir dīkā. Balzaks ir teicis: “Mākslinieks ir izņēmums: viņa bezdarbība ir darbs, bet viņa darbs ir atpūta.” Izej pastaigāties.

– Negribu! Man jau ir apnicis staigāt. Tā es neko neizdomāšu.

– Tu nedrīksti tā runāt! – Elena iesaucas, paceldama pret debesīm ar smagiem dārgakmeņiem pilnos pirkstus. – Ja tu domāsi, ka līs lietus, tā arī notiks! Ja tu domāsi, ka visu zaudēsi, tad tev vairs nekā nebūs! – Jums patiktu, ja es teiktu, ka viss būs labi? Jūs gribat, lai es jums meloju?

Elena izteiksmīgi nogroza melnās acis. No dusmām viņa ir pietvīkusi un nu izskatās jaunāka, dzīvīgāka. Hortenze šajā jūtu uzplaiksnījumā pēkšņi ierauga Elenas daudzās sejas.

– Man melot ir aizliegts! – viņa ierēcas. – Ja tu man kādu dienu sāksi melot, Hortenze, tev būs aizliegts spert kāju manā mājā!

– Tāpēc jau es jums saku: man nekas neiznāk. Itin nekas. Man vispār gribas padoties.

– Tev nav tiesību tā sašļukt! Šobrīd tu esi kļuvusi smaga un neveikla, man nav skaidrs, ko ar tevi iesākt. Ej izklaidējies! Tūlīt atnāks mans masieris, man jāsagatavojas… Aizej pie Mimi. Es tev izmaksāšu manikīru. Tas tevi izklaidēs.

– Man nav naudas.

– Es taču saku, ka es tev izmaksāšu!

– Nē. Par to nevar būt ne runas.

– Hortenze! Beigsies ar to, ka mēs ar tevi vairs nebūsim draudzenes. Lūdzu, esi pazemīgāka. Un pieklājīgāka. No dāvanām nedrīkst atteikties. Ja nu vienīgi tad, ja tās tev pasniedz ienaidnieks. Vai es esmu tava ienaidniece?

Hortenze papurina galvu un nopūšas.

– Tad ej! Un pasaki Mimi, ka man ir izbeigušās viņas burvju zālītes! Lai viņa man iedod kādu sauju. Es spēju iemigt vienīgi tad, ja man ir šie sausie, smaržīgie zariņi…

– Paskaties uz mani, lai es varu visu nolasīt tev no acīm! – Mimi pavēl klusi un asi, pabāzdama zem Hortenzes rokām mīkstu, sārtu spilventiņu. – Nākamais klients būs tikai pēc stundas, mums ir daudz laika. Vai tevi šurp atsūtīja Elena?

Hortenze uzlūko Mimi. Zem viņas acīm ir mēļi loki, tajās krīt izbalinātas matu šķipsnas.

– Ak! Tev ir nogurušas acis, un tu esi dusmīga, – Mimi secina.

– Kā tu to zini? Tu mani nepazīsti, tu pārzini tikai manas rokas un kājas.

– Un tu esi kašķīga! Tu noteikti jūties ļoti nelaimīga.

– Es tā neteicu…

– Es visu labi redzu. Ja tu esi laimīga, tavas acis ir kā rieksti. Ja tu dusmojies, tās izskatās pēc piesārņotas jūras.

Hortenze saviebjas un sāk ripināt pa galdu mazus vates pikucīšus.

– Vai vēlies tēju?

– Man negribas runāt, Mimi. Un arī izslāpusi es neesmu.

Uz sārtās blūzes kabatas ir rakstīts MEME, taču šo vārdu izrunā kā “Mimi”. Mimi ir no Ziemeļkorejas. Robežu viņa ir šķērsojusi kājām, tomēr nekad nestāsta, kā viņai tas ir izdevies. Viņa noslēdzas sevī ikreiz, kad Hortenze sāk viņu ķircināt:

– Nomierinies, te taču nav nekāda Ziemeļkoreja, tu vari runāt droši!

– Un ja nu arī citi cilvēki grib tikt pāri tai pašā vietā? Un ja nu tieši šobrīd, right at this moment, salonā sēž kāds valdības spiegs? Par ko tu mani uzskati? Par jeņķu nejēgu?

Mimi šķiet, ka visur slēpjas Ziemeļkorejas valdības spiegi. Viņa nevar ciest amerikānietes, kurām viņas bēgšana no Ziemeļkorejas šķiet patiešām “aizraujoša”. Viņas vicina manikirētās rokas, savelk ar kosmētiskām operācijām uzlabotās lūpas un saka: so wild! Mimi paskatās uz viņām, nopūšas un noteic, ka par veikto manikīru saņem tikai divdesmit procentus. Viss pārējais nonāk kabatā salona īpašniecei, kura cēli sēž pie kases.

– Tu negribi runāt? Jo sliktāk tev pašai! Es šodien varētu tev pastāstīt šo to jauku…

– Piemēram? – ievaicājas Hortenze, kura nespēj pretoties Mimi stāstu kārdinājumam.

– Par tām divām meitenēm, lūk, tur…

Hortenze pagriežas un ierauga divas brīnišķīgas būtnes, kuru acis ir nostieptas bezmaz vai līdz matu līnijai. Viņas tērzē, turēdamas kājas vanniņās ar karstu ziepjūdeni.

– Gaišmatainā, – Mimi stāsta, – ir Svetlana. Tumšmataino sauc Ivana. Māsas no Bulgārijas. Ļoti, ļoti bagātas. Viņu tēvs ir nopelnījis kaudzi naudas ar nekustamajiem īpašumiem. Pēc komunisma sabrukuma viņš ir izmanījies nopirkt bezmaz visus Sofijas nekustamos īpašumus. Un pārdot tos par lielu naudu. Viņš izskatās pēc alus mucas ar milzīgām ūsām.

– Tu smejies, vai?

– Meitenēm ir pilnīgi vienalga, vai izdot desmit vai simt dolāru. Skaistumkopšanas saloni kaujas, lai dabūtu viņas sev par klientēm.

– Ar ko viņas nodarbojas?

Turpinādama vīlēt Hortenzei nagus, Mimi iesmejas. Viņas zobi ir tik žilbinoši balti, ka Hortenzei dažbrīd rodas aizdomas: viņa tos balina. Tomēr Mimi ir gatava apzvērēt pie saviem senčiem, ka par tik baltiem zobiem var pateikties tea tree. Viņa pērk tējas koka ekstraktu bioloģiski audzētu preču veikaliņos un no rīta un vakaros iepilina dažas lāsītes glāzē ar zobu skalošanai domāto ūdeni. Hortenze ir to izmēģinājusi un bijusi spiesta atzīt, ka Mimi nemānās.

– Viņām nekas nav jādara, tikai jātērē. Un viņas tērē daudz! Tēvs abas tikai vēl pamudina. Viņš apmaksā visus viņu izdevumus.

– Un pēc tam viņas apprecēsies, un abas uzturēs viņu vīri! Tā tikai ir dzīve!

– Man tādu sieviešu ir ļoti žēl.

– Žēl? – Hortenze iesaucas. – Tu esi jukusi, vai?

– Viņas nespēj kļūt pieaugušas. Viņas nav gatavas stāties pretī dzīvei.

– Es labprāt piekristu, ja tas vīrietis nolemtu mani adoptēt. Un tad tikai es varētu dzīvot!

– Vecākā, tā tumšmate, reiz grasījās precēties, un tad…

Mimi paliecas tuvāk Hortenzei un sāk runāt čukstus.

– … tēvs viņai piezvanīja un lika atnākt uz viņa biroju. Viņš brīdināja: “Tas, ko tu redzēsi, tev nepatiks, taču tev tas ir jāredz… tev jābūt stiprai, mana meita.” Un viņš viņai parādīja videoierakstu, kurā viņas līgavainis putu vannā draiskojās ar kādu padauzu.

– Vai viņš to līgavaini bija izspiegojis?

– Protams.

– Un kas notika pēc tam? – Hortenze nepacietīgi vaicā.

– Ivanas jaunkundze izsauca pie sevis līgavaini, kurš tūlīt sāka melot, apgalvodams, ka tas viss noticis jau sen pirms viņu iepazīšanās… diemžēl videoierakstā viņam ap roku bija Ivanas dāvātā Cartier aproce. Viņš bija spiests atzīties un tika padzīts. Viņam nācās atteikties no skaistās, piecdesmit sešus miljonus vērtās mājas, Porsche, Lamborghini un Ferrari, kas stāvēja garāžā, un no visa pārējā. Viņš tika izmests uz ielas un palika sēžam uz ietves!

Mimi skaļi iesmejas un tūlīt aizliek plaukstu priekšā mutei.

– Viņa uz vēdera bija uztetovējusi sava līgavaiņa vārdu un nu bija spiesta to izdzēst. Pie šī tetovējuma viņa bija tikusi nākamajā dienā pēc pirmās abu kopā pavadītās nakts!

– Tas nu gan nav prātīgi darīts, – Hortenze secina. – Kāpēc gan vīrietim, kurš tik izdevīgi iekārtojies, vajadzētu uzvesties tik muļķīgi?

– Tāpēc, ka viņš bija aizmirsis, no kurienes ir nācis. Viņš bija sācis uzskatīt, ka drīkst darīt visu, kas vien viņam ienāk prātā. Viņš pat bija sācis domāt, ka visa nauda pieder viņam. Ka viņš ir visvarens.

– Un Ivana? Vai viņa raudāja?

– Viņa sāka pamatīgi tērēt naudu. Kopā ar māsu aizbrauca uz Losandželosu. Izpirka tukšus visus Rodeodraivas veikalus. Viņas visur pavadīja šoferis sārtā rolsroisā.

– Izbeidz, Mimi! Man tūlīt kļūs nelabi!

– Un, kad viņas atkal atgriezās no Losandželosas, tētis savai pazemotajai meitiņai uzdāvināja divstāvu dzīvokli Piektajā avēnijā. Par desmit miljoniem dolāru, un vēl miljonu nācās iztērēt, lai tur ierīkotu baseinu. Viņai ļoti patīk peldēties.

– Paklausies… ja jau viņām ir tik daudz naudas, varbūt viņas varētu to ieguldīt manā pirmajā kolekcijā?

– Tu gribi, lai es jūs iepazīstinu?

Mimi paklaudzina pa bezkrāsainas nagu lakas pudelīti.

– Franču manikīru?

Hortenze pamāj un atkal atgriežas pie savas idejas.

– Vajag, lai tas izskatās dabiski. Viņas noteikti necieš visādus parazītus.

– Es varu sagatavot augsni, ieminēties viņām par tevi.

– Tu to varētu izdarīt?

– Tas būtu jautri. Pārmaiņa pēc visām tām idiotēm, ar kurām man jānoņemas visas dienas garumā! Tev vismaz dzīvē ir kāda iecere, tu daudz strādā. Elena par tevi stāsta tikai labu.

– Jā, starp citu, viņai vajag tās zālītes, kas palīdz iemigt…

– Atkal! Pasaki viņai, lai nelieto tik daudz, citādi aizmigs un vairs nekad nepamodīsies! Tās zālītes nedrīkst lietot tik cītīgi. Esmu jau brīdinājusi, taču viņa nekad neklausās.

– Tev šķiet, ka viņai padomā ir kaut kas nelāgs? – Hortenze jautā.

– Viņa tās zālītes man lūdz pārāk bieži. Zini, – Mimi iesmejas, – kādu dienu es apkalpoju klienti, kura Elenu bija pazinusi Parīzē. Viņa apgalvoja, ka Elena ir bijusi īsta skaistule, ļoti bagāta, ļoti ietekmīga, taču tad atgadījies kāds briesmīgs skandāls, un viņa meklējusi patvērumu šeit. Kliente man negribēja stāstīt, kas īsti noticis.

– Man vienmēr ir gribējies uzzināt… No kurienes viņa ir ņēmusi tādu naudu?

– Es neko nezinu. Varbūt viņai to iedevis skaistais princis. Vai arī kāds vecs preteklis.

– Viņa noteikti ir daudz ceļojusi. Viņa runā vismaz sešās valodās.

– Vai arī viņa tās ir iemācījusies no saviem daudzajiem mīļākajiem… Runā, ka tas esot vislabākais veids, kā iemācīties jebkuru valodu!

Mimi atkal iespurdzas.

– Mimi! – nošņāc pie kases sēdošā salona īpašniece.

Šajā vārdā skaidri izskan aizliegums sarunāties ar klientēm, izturēties pārāk familiāri, izjaukt darba ritmu. Mimi noliec galvu, uzklāj pēdējo nostiprinošā līdzekļa kārtu, pieceļas un caur zobiem nomurmina:

– Aiziešu uz ģērbtuves skapīti pēc tām zālītēm. Un vēl es tev iedošu vienu trauciņu kola. Viņa to dievina. Ieliec to viņas vannas istabas skapītī. Tur viņa to parasti glabā.

Hortenze nopēta savus nagus. Tie ir kļuvuši spīdīgi kā spoguļi. Spogulīt, spogulīt, kad es tikšu pie savas idejas? Man ir daudz skiču, man ir modeles, man prātā ir viss, kas vajadzīgs. Pietrūkst tikai… kā man īsti pietrūkst? Nemaz nezinu.

Un tas mani padara traku.

Jau simtiem reižu viņa ir gandrīz palūgusi palīdzību Elenai. Ja Elena par viņu ieminēsies Karlam vai Annai, viņas priekšā bungu rīboņas pavadībā atvērsies visas durvis. Chanel, Vogue, pirmais solis pretī slavai.

Jau simtiem reižu viņa ir aprāvusies. Viņa drīzāk ir gatava nokost sev mēli nekā lūgt kaut vai visniecīgāko pakalpojumu! Es gribu, lai viņa pati man to piedāvā, lai viņa pasniedz man savu piezīmju grāmatiņu un paziņo: pasaki, ar ko tu gribi satikties, un es jūs iepazīstināšu.

Dižena sieviete nekad nevienam neko nelūdz un visu paveic viena pati. Es esmu dižena sieviete.

Hortenze ir izpētījusi avīžu izgriezumus, kuri ir salikti kurpju kastēs Elenas skapju dzīlēs. Tur ir veci raksti no izdevumiem Elle, Jours de France, Paris-Match, France-Soir, sadzeltējušas fotogrāfijas, virsraksti, kuri vēsta par jaunās, uzvaras prieka pilnās Elenas Karkovas spožumu. Viņa ir redzama līdzās Morisam Ševaljē, Djūkam Elingtonam, Koulam Porteram, Gregorijam Pekam, Kērkam Duglasam, Žanam Gabēnam. Vai arī roku rokā ar Marlēnu Dītrihu, Edīti Piafu, Koko Šaneli, princesi Margarētu un Elizabeti neilgu brīdi pirms tam, kad viņa ir kļuvusi par karalieni.

“Elena Karkova, pasaku varone.” “Divdesmit gadu vecumā viņa iepazinās ar grāfu Karkovu un kļuva par Parīzes karalieni.” Vai arī: “Viņā ir iemīlējušies visi vīrieši. Slaida un lokana kā liāna, ar kaklu kā putnam, viņa ir īsts skaistuma, kārdinājuma, Parīzes elegances iemiesojums. Viņai par godu tiek radīti tērpi, viņas vārdā tiek nosaukti ziedi, smaržas, dīķi, sacīkšu zirgi, nami. Viņas skaistumam nekas netiek žēlots.” Fotogrāfijas ir nodzeltējušas, taču vārdi skan vēl arī mūsdienās.

Elena nekad nav stāstījusi par grāfu.

Elena Parīzē ir pavadījusi daudzas prieka un aizrautības pilnas stundas. Viesības, balles tērpi, neprātības, bīstams reibums, neatļauti ceļojumi.

Ņujorkā Elena dzīvo viena pati. Ne bērnu, ne vīra. Viņas dzīve Hortenzei vairs nav nekāds noslēpums, taču nu rodas vēlēšanās uzzināt kaut ko vairāk.

Vai tas vīrietis, kurš stāv līdzās Šanelei, ir Koko vai Elenas mīļākais? Un tas otrs, ar drūmo skatienu, vai viņš ir noskumis vai kaļ atriebības plānus? Kāpēc Elena Karkova ir bijusi spiesta meklēt patvērumu Ņujorkā?

Kādā jaukā dienā viņa bija pametusi Parīzi.

Vienā no pēdējiem avīžu izgriezumiem ir dažas rindiņas par viņas ierašanos Ņujorkā ar luksusa pasažieru kuģi…

Un vēl šis precizējums: “Grāfiene Karkova, dzimusi 1921. gadā…”

Tūkstoš deviņi simti divdesmit pirmajā gadā! Tātad viņai ir deviņdesmit divi gadi!

Hortenze pēkšņi iedomājas par Anrieti, savu vecmāmiņu, kura gan ir daudz jaunāka par Elenu, toties dvēselē ir tik veca.

Viena no viņām ir mīlējusi un tikusi mīlēta, un viņa vēl aizvien ir dzīvīga, zinātkāres pilna, dāsna. Otra ir skopojusies ar jūtām, emocijām un to izvirdumiem, un ir kļuvusi par izkaltušu, nepieklājīgu veču. Zoē sūta Hortenzei vēstules ar jaunumiem. Ļaunā ragana ir mainījusi dzīvesvietu. Pēc tam, kad brašais Marsels Grobzs viņu ir izdzinis no dzīvokļa, viņa ir apmetusies durvju sardzes namiņā un iedzinusi bailes visiem daudzstāvu nama iedzīvotājiem. Viņa “nejauši” atplēš vēstules, lai uzzinātu sīkus noslēpumus, izlasītu slepus sūtītus rēķinus un šantažētu to saņēmējus. Vai arī pieķer kādu jaunieti, kurš noslēpj narkotiku paciņu, un piedraud, ka visu atklās. Līdz ar to pusaudzis nonāk viņas nagos. Viņš ir spiests iznest atkritumus, slaucīt kāpnes, rīkoties ar putekļu sūcēju un izlikties, ka to visu dara ar lielāko prieku. Viņa pārsteigtie vecāki līksmo un priecājas par Anrietes svētīgo ietekmi.

Savu viltību un sīkumaino aprēķinu dēļ Anriete vēl aizvien ir sparīga un braša noziedzniece, taču viņas dvēsele ir tik niecīga. Elena kāda noslēpumaina iemesla dēļ ir bijusi spiesta doties trimdā, tomēr katrā ziņā ir daudz iespaidīgāka. Hortenze labprāt vēlētos uzzināt kaut ko vairāk. Viņa jau ir rūpīgi izrakņājusi visas Elenas kastes, taču nav atradusi ne mazāko norādi.

Mimi atgriežas un atkal apsēžas. Viņa ir atnesusi mazu papīra maisiņu, tasi tējas un fortune cookie. Nolikusi to uz galda, viņa paziņo: atver to, un tu uzzināsi savu nākotni.

Hortenze saviebjas.

– Nemaz negribu zināt.

– Tev bail?

– Bail? Es nezinu, kas ir bailes. Ko tas nozīmē?

– Tad izlasi, kas tur rakstīts. Šie cepumiņi ir maģiski…

Hortenze uzsit ar dūri pa cepumiņu, kurš tūlīt sadrūp, un izņem mazu papīra lapiņu, uz kuras ir uzrakstīts: “Visus diženos darbus un visas diženās idejas sākumā vienmēr izsmej. Albērs Kamī.”

– Kas ir Albērs Kamī?

– Franču rakstnieks.

– Kurā filmā viņš ir tēlojis?

– Rakstnieks, Mimi!

Mimi palūdz, lai Hortenze teikumu izlasa vēlreiz.

– Ko tas tev izsaka?

– Nav ne jausmas, – Hortenze attrauc.

– Tomēr es esmu pārliecināta, ka tam Albēram Kamī ir taisnība. Vai tu man vēlāk pastāstīsi, kas no tā visa būs iznācis?

Mimi ir pamatots iemesls ticēt Albēram Kamī.

Hortenzes jaunais piedzīvojums sāksies tik muļķīgi, ka vēlāk, daudz vēlāk, viņa nevienam par to nestāstīs. Jo gūt panākumus – tas vēl nav viss. Ir jāizdomā leģenda par sevi, jāizgudro sev jauna dzīve, jāuzrāpjas uz mēness, lai pārsteigtu tos, kuri ir palikuši lejā un arī vēlas tikt augšā, taču nekādi nespēj atrast kāpnes.

Šādi ļaudis vienmēr dod priekšroku leģendai, nevis patiesībai.

Hortenze iebāž atslēgu slēdzenē. Elena viņai ir iedevusi atslēgu, lai viņa varētu netraucēti nākt un iet, kad vien vēlas. Parasti viņa piezvana, lai brīdinātu par savu ierašanos un neaizvainotu Henriju, angļu izcelsmes virssulaini. Tomēr šajā trešdienā Henrija nav mājās. Viņš ir devies uz Centrālparka zālienu ripināt koka bumbas. Angļu un Eiropas Kopienas iedzīvotāju vidū tā ir ierasta sporta spēle. Tās dalībnieki ir ģērbušies nevainojami baltās drēbēs, pēc katra gūtā punkta apsveic cits citu, klusi nomurmina rezultātus, nekad nepaceļ balsi un precīzi piecos dodas dzert tēju.

Dzīvoklī valda klusums, var dzirdēt tikai klasiskās mūzikas radiostaciju WQXR, kas klusi pārraida kādu itāliešu operu. Grendsairs, masieris, noteikti šobrīd apstrādā Elenu viņas istabā.

Tas ir spēcīgs, nerunīgs liela auguma vīrietis, kurš kustas pavisam klusi. Viņš ir dzimis Haiti, Portoprensā, viņam ir piecdesmit pieci gadi, un viņš runā izsmalcināti kā pilskungs. “Gadījumā, ja rastos tāda iespēja…”, “nekādā gadījumā nevēloties jūs aizvainot…”, “nedēļas beigas iestājas sestdienas vakarā”. Viņam ir tik lielas rokas, ka Hortenze nekādi netiek gudra, kā gan viņš spēj masēt Elenu, nesalaužot viņai nevienu kaulu.

Viņš ierodas katru trešdienu, un nākamajā dienā Elena guļ izstiepusies savos spilvenos, un viņas vaigi ir sārti kā jaunai, laimīgai meitenei. Viņa smaržo pēc rozēm, māj ar galvu un runā tik vārgi, it kā būtu noskrējusi maratonu.

Grendsairs uzrodas sešos vakarā. Viņam mugurā vienmēr ir Elenas dāvinātais Jean-Paul Gaultier jūrnieka krekls. Viņš smaržo pēc ambras, pipariem un kafijas. Labā doktora skatienā ir lasāms labas veselības solījums.

Kādu dienu, noslēpusies aiz puspavērtajām durvīm, Hortenze ir redzējusi viņu darbībā. Grendsairs grozās ap masāžas galdu kā bite, kura gatavojas iespraukties stropā. Viņš berzē rokas, izkrakšķina pirkstu kauliņus un pirms darba uzsākšanas cītīgi koncentrējas. Viņa labprāt būtu paskatījusies, kas notiks tālāk, taču virssulainis Henrijs Hortenzi bija padzinis.

– Izspiegot citus nav pieklājīgi, jaunkundz.

Viņa bija devusies prom, aizkaitināta, ka pieķerta ziņkārīgi blenžot.

Šodien istabas durvis atkal ir tikai pievērtas un Henrijs viņu nevar aizdzīt.

Hortenze iebāž roku somiņā, kur ir noglabātas zālītes un kola trauciņš. Iemetusi skatienu istabā, viņa dzirdami noelšas.

Elena guļ uz balta palaga, pa pusei apsegta ar sārtu mohēras segu. Grendsairs ir aizvēris acis un paslējis augšup zodu. Viņš masē Elenas rokas un plecus, dungodams dīvainu litāniju, savas zemes dziesmu, lai piesauktu labos garus ķermenim, kas guļ zem viņa rokām. Viņš uz brīdi izslejas, viņa krūtis ir kailas, uz tām spīd sviedru pērlītes. Tumšā, gludā, karstā āda viz. Elena, gulēdama uz vēdera, klusi ievaidas, kad Grendsairs atkal atsāk dungot, it kā viņam vajadzētu iemidzināt mazu bērnu.

Cik dīvaina aina, Hortenze nodomā, stingi raudzīdamās uz Elenas ļengano ādu. Novecot… cik tas ir apkaunojoši! Un tad viņa sāk prātot: kā gan šī kailā sieviete, kura izskatās tik pilnīga, dienas laikā spēj līdzināties tievam ābola kātiņam? Vai iedvesma ir tā, kas palīdz viņai turēties tik stalti? Vai arī viņa nēsā korseti, ko Henrijs ik rītu savelk tik cieši, ka viņa gandrīz nespēj paelpot?

Ar vienu aci lūkodamās pa durvju spraugu, Hortenze turpina lauzīt galvu, un tad piepeši viņas skatiens sastingst. Apslāpējusi kliedzienu, viņa iepleš acis. Elena ar abām rokām kāri satver Grendsaira augšstilbu. Viņš apmierināti iesmejas.

– Ļauj man pabeigt darbu, kārumniece.

Elenas tvēriens kļūst vēl ciešāks. Viņas rokas ieķeras vīrieša gurnos, un viņš atkal iesmejas.

– Jūs nu gan esat nepacietīga. Jums jāpagaida. Vispirms darbs – un tikai pēc tam izpriecas.

– Grendsair, – Elena lūdzoši saka, iepletusi muti, – mana miesa ir izsalkusi pēc tevis.

Hortenze atlec aiz stenderes. Grendsairs ar Elenu! Fui! Cik pretīgi! Mīlas pilnais tvēriens pēkšņi šķiet tik pretīgs. Hortenze aizspiež degunu, un viņai sažņaudzas sirds. Dzimumaktu līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu vajadzētu aizliegt, atļaujot ar seksu nodarboties tikai jauniem ļaudīm ar stingru, elastīgu, kārdinošu ādu. Cik ilgi viņi to jau dara? Vai viņa par to maksā? Un ko viņš jūt pret Elenu? Nekas neliecina, ka Grendsairs izjustu riebumu. Hortenze ir spiesta atzīt, ka viņus, šķiet, vieno kaut kas līdzīgs neviltoti biedriskām attiecībām. Viņi sarunājas jautri un nepiespiesti.

Hortenze vēl labu brīdi paliek stāvam, piespiedusies pie sienas. Vai viņa vēl vispār spēs skatīties Elenai acīs? Runāt ar viņu tā, it kā nebūtu redzējusi šīs atbaidoši bezgaumīgās izdarības? Vecām sievietēm vajadzētu dzīvot šķīsti. Aizmirst, ka viņām ir ķermenis. Staigāt mūķenes drānās, aizmirst par iekāri.

Istabā atskan kliedziens. Apmierinātas sievietes pārsteiguma pilns kliedziens. Baudkārs kliedziens, ko pavada masiera klusie, maigie vārdi: jā, jā, esi laimīga, manu skaistulīt, savicini spārnus un lido, mīļā, lido.

Aizspiedusi muti, Hortenze metas paglābties vannas istabā. Nupat redzētā aina vēl aizvien ir viņai acu priekšā. Karstā lampu gaisma, kas rotājas uz biezajiem aizkariem, pārslīd pāri masāžas galdam, met ēnas uz Elenas kailā auguma, kas līdzinās bezveidīgam māla pikucim.

Viņa papurina galvu, lai padzītu šo absurdo ainu. Atver zāļu skapīti. Noliek miega zālītes un kola trauciņu uz plaukta starp krēmiem, pincetēm, vaigu sārtumu un mākslīgajām skropstām. Pamana acu zīmuli. Tam ir maigi silts, brūns tonis, viņa pastiepj roku, lai paņemtu zīmuli…

Nejauši aizskar kola trauciņu, kas sašūpojas, apgāžas un noripo zemē, atstājot aiz sevis melnu, vizošu putekļu taku.

– Velns parāvis! – iesaucas Hortenze, kura parasti nemēdz lamāties. – Velns parāvis! Sasodīts! Un nolādēts!

Ar skatienu uzmeklējusi papīra salvetīšu kārbu, viņa steidzas visu uzkopt. Trauciņš nav pilnīgi tukšs, tajā vēl ir palikusi vismaz puse kola. Elena neko nepamanīs.

Viņa berž, skalo, slauka.

Izslienas, lai pārliecinātos, ka viss atkal ir tīrs.

Flīzētā grīda, izlietne, stikla plaukts.

Vaidēt un sēkt, it kā viņai līdz šim mīļākā nebūtu bijis… Mīļākais tādā vecumā! Vajadzēja atdot viņai visu tieši rokās. Es neesmu nākusi šurp, lai slapstītos vannas istabā.

Neapmierināti ņurdēdama, Hortenze vēl pēdējo reizi visu noslauka. Saveļ papīra salvetītes pikucī, iebāž to kabatā. Atgriež krānu, lai nomazgātu rokas. Meklē dvieli, pataustās apkārt, sajūt nedaudz raupju audumu, paņem to.

Elenas korsete.

Hortenze jau grasās to nolikt, kad piepeši viņas skatiens sastingst. Roka satver audumu un aptausta tā virsmu. Viņa nopēta piegriezumu, savilkumu, divkāršo salikumu, izgriezumu, nošuvumu. Es vēl nekad neesmu redzējusi tik smalku darbu, viņa nodomā, paceldama korseti tuvāk gaismai.

Cik meistarīgs darbs! Cik lietpratīgs šuvums! Dūrieni satek kopā, veidojot smalku, ciešu, elastīgu vīli. Lūk, kāpēc sparīgajai deviņdesmit gadus vecajai sievietei ir tik slaids viduklis. Tā ir optiska ilūzija. Audums satur kopā miesu un viltīgi veido skaistu vidukļa izliekumu. Audums neberž, nekrokojas un gludi pieguļ.

Hortenze meklē iešuvi, lai izlasītu auduma sastāvu, taču atrod tikai baltu auduma gabaliņu, no kura gadi un mazgājamie līdzekļi ir izdzēsuši visu saturu.

– Cik žēl, – viņa vīlusies nomurmina.

Viņa iebāž abas rokas korsetē, pastiepj to, tad atkal atlaiž, un audums no jauna savelkas. Viņa pastiepj stiprāk, taču korsete no jauna atgūst formu. Nekas nesakrokojas, neizstaipās, nesagumzās.

Viņa uzmin korsetes malai ar kāju, velk, velk, taču audums nepadodas.

Tu to esi atradusi, meitēn, tu esi to atradusi…

Šī korsete ir vēl izturīgāka nekā tās, ko darinājuši Gotjē un Alaija, slavenie brīnumdari. Šī korsete tev palīdzēs spert milzīgu soli uz priekšu.

Tu vēl neesi atklājusi noslēpumaino formulu, taču tev rokās jau ir rezultāts, un tā jau ir uzvara.

Kātiņš, kas notur gan ziedu, gan augli. Tas var noturēt gan sērkociņu, gan griestu siju.

Tavas topošās kolekcijas galvenais priekšmets.

Šanele ir izdomājusi džemperi un mazo, melno vakarkleitu, Madlēna Vionē – slīpo griezumu, Grē kundze – plisējumu, Senlorāns – smokingu sievietei, bet man būs īpaša korsete, neredzama, cieša, gracioza; tā padarīs izsmalcinātu un elegantu jebkuru augumu.

Tā būs īsta revolūcija. Es nopelnīšu veselu bagātību. Un kļūšu par pasaules valdnieci.

Viņa iztausta korseti. Paceļ pie sejas, paosta. Korsete smaržo pēc tualetes ziepēm. Elena to noteikti mazgā ar rokām. Viņa šo korseti saudzē. Tas ir viņas skaistuma noslēpums. Man noteikti jānoskaidro, no kāda auduma tā ir darināta. Kas tas par materiālu? Vai tas ir no koksnes? No sintētikas? No celulozes?

No plastmasas? Noskaidrot slepeno formulu.

To, kas ir radīts senos laikos, var atjaunot arī mūsdienās. Vajag vienīgi uzmeklēt kādu prasmīgu, apzinīgu meistaru.

Viņu pārņem vēlēšanās izsteigties ārā no vannas istabas, uzsaukt: “Elena! Elena! Es izdomāju!” Taču tad viņa atceras Grendsairu.

Vai viņi jau ir beiguši niekoties?

Hortenze paskatās savā rokas pulkstenītī. Ir jau vēls! Jādodas prom. Un ja nu atgriežas Henrijs un viņu te atrod?

Viņa pieiet pie istabas durvīm un piesardzīgi paver tās vaļā.

Galds ir nokopts. Sārtā mohēras sega salocīta. Pa radio skan Šopēna noktirne. Kūp vīraka kociņš, pacilājoši un maigi smaržo pēc rozēm. Viņi guļ lielajā gultā. Elena piespiedusies Grendsaira kailajām krūtīm. Viņa izskatās nopietna un apmierināta. Grendsairs aplicis roku viņai ap pleciem. Viņa sejā ir tāda vīrieša laimīgais smaids, kurš izrādījies noderīgs.

Viņa ar Elenu parunās nākamajā dienā.

Jāsteidzas atpakaļ pie Gerija. Viņam par visu jāuzzina pirmajam.

Pār Ņujorkas jumtiem riet saule, Brodvejā iedegas neona gaismas, dzeltenie taksometri ceļā uz teātriem un kinoteātriem kaucina signāltaures; šis laiks ir atvēlēts izrādēm, restorāniem, cēli soļojošām sievietēm augstpapēžu kurpēs. Gerijam drīz jābūt mājās.

Šovakar viņi salīgs mieru. Parakstīs kapitulācijas līgumu. Turpmāk viņu mīlestībā nebūs ne kodienu, ne draudu.

Es esmu izdomājusi, ak, Gerij! Es esmu izdomājusi!

Hortenze atver ravioli iesaiņojumu, izber to katliņā, noregulē gāzes liesmu, pievieno mazliet timiāna, lauru lapu, vēl dažas garšvielas. Gerijam ļoti garšo ravioli. Kad slēdzenē pagriezīsies atslēga, viņa tos apkaisīs ar sarīvētu sieru un viss būs kārtībā.

Vajadzēs sarūpēt arī pudeli izcila vīna, no tām, ko viņi glabā priekšnama skapī kādam īpašam gadījumam. Pēdējo reizi viņi dzēra Pape-Clement sarkanvīnu, lai nosvinētu līguma pārtraukšanu ar Frenku. Un Hortenzes jaunās dzīves sākumu.

Toreiz viņi iemiga, palikuši pudeles korķi zem spilvena kā solījumu, ka vienmēr dos priekšroku baudai un dzīvespriekam, nevis mieram un drošībai. Sarkanvīn, gādā man veiksmi, lai man nekad netrūktu aizrautības, lai es nekad nelauztu savu zvērestu, Hortenze bija nomurminājusi, laizdamās miegā.

Ir pienācis vakars, lielais Crate&Barrel pulkstenis virs izlietnes rāda deviņi. Gerijam drīz jābūt klāt. Hortenze atkorķē 2007. gada vīna pudeli. Iededzina divas garas, baltas sveces. Sameklē Ričarda Guda ierakstu. Drīz šis mākslinieks uzstāsies Kārnegī zālē. Metro viņa ir redzējusi krāsainu afišu: RIČARDS GUDS PAVISAM DRĪZ UZSTĀSIES ŅUJORKĀ. Šodien ir divdesmit pirmais aprīlis. Viņa sagādās Gerijam pārsteigumu, sarūpēs divas biļetes. Viņa saņems Geriju aiz rokas un koncerta laikā sēdēs pavisam klusi, arī tad, ja viņai prātā iešausies kāda ideja, kuru vajadzēs tūlīt pat ierakstīt viņas mazajā piezīmju grāmatiņā. Viņa nesakrustos kājas, nedīdīsies, mēģinādama sameklēt somā pildspalvu. Viņa sēdēs cēli un uzmanīgi klausīsies. Koncentrēsies.

Tagad, kad viņa beidzot ir izdomājusi…

Šovakar viņu ir pārņēmis uzvaras prieka vieglums un panākumu apziņa. Prātā skan pom-pompom, gluži kā itāliešu operas uvertīrā. Visa dzīve rādās rozā toņos.

Kam viņa var pateikties par šādu likteņa pavērsienu? Mazam kola trauciņam, kas noripojis uz flīžu grīdas. Albēram Kamī ir izrādījusies taisnība.

Viņa laimīgi nopūšas. Iesmejas un parausta plecus. Viņai gribas iekliegties. Viņa vairs neīgņosies, nemētās ne vārdnīcas, ne brokoļus.

Viņa ir izdomājusi kaut ko tādu, kas palīdzēs veidot viņas modeļus.

To niansi, kuras līdz šim pietrūka, to, kura bija dīdījusies mēles galā un nemitīgi izvairījusies.

Vai es varētu ķerties pie skicēšanas?

Tikai mazliet. Man patiešām ļoti gribas…

Viņa atceras savus studiju gadus Svētā Mārtina mākslas koledžā. Pasniedzēju padomus: “Nelieciet citiem nēsāt to, ko nevēlaties nēsāt paši. Nebaidieties būt tādi, kādi esat. Ja vēlaties kļūt par īstiem meistariem, esiet gatavi strādāt un riskēt.”

Viņai šķiet, ka nekāda riska nebūs. Viņa izstrādās nevainojami tīru līniju. Viņas tērpi nebūs domāti modes skatēm, viņa radīs modi sievietei, kura skrien uz autobusu, dejo vidusskolas salidojumā, dodas iepirkties, iet uz restorānu un grib vienmēr būt skaista, par to nekad nedomājot.

Hortenze aizver acis, lai izbaudītu savu pirmo uzvaru. Tad ar skatienu ieurbjas darba galdā. Pastiepj roku pēc zīmuļiem…

Nē, nē!

Man jābūt gatavai saliet vīnu abās lielajās glāzēs, apkaisīt ravioli ar sieru, apķerties viņam ap kaklu un noskūpstīt viņu. Ja es sākšu skicēt, tad aizmirsīšu par vīnu, rīvi un skūpstiem.

“Hortenze Kortesa piedāvā…” Mana pirmā kolekcija. Kā gan īsti teica Šanele? “Ģēnijs prot paredzēt nākotni.” Gabriele bija ieviesusi pogas, apdari, cepures, brīvi izlaistus matus, lai sieviete varētu netraucēti kustēties, kāpt augšup un lejup, izstaipīties, lēkāt, cēli pastaigāties, protestēt un māt ar rokām. Es izdomāšu ietērpu, kas ne vien padarīs sievieti slaidu un skaistu, bet arī neplīsīs, turēsies pretī laikam un nebojāsies mazgāšanas laikā. Tas būs izturīgs apģērba gabals, kas allaž paliks nevainojams. Lai atklātu pašai savu modes namu, ir vajadzīga dižena ideja. Es vēlos atbrīvot nevis sievieti, bet gan viņas maku. Es vēlos pārdot kvalitāti.

Viņa no jauna noliek zīmuļus, kas burtiski svilina viņai pirkstus. Pasniedzas pēc vīna pudeles.

Tikai vienu vienīgu mazu glāzīti, kamēr nākas gaidīt.

Vajadzēs atrast kādu meistaru, kurš spētu atdarināt to pārsteidzošo audumu.

Elena man palīdzēs. Varbūt viņa ir saglabājusi ražotāja vārdu?

Hortenze iztukšo glāzi, noglāsta galdu. Viņas pievērto acu priekšā dejo tik daudzi tēli!

Cik pulkstenis?

Jau desmit! Kur viņš palicis? Vai ar viņu kaut kas atgadījies? Nevar būt. Es to zinātu. Man aizrautos elpa.

Jā, bet…

Šorīt mēs šķīrāmies, nebilduši viens otram ne vārda.

Atskan sirēna. Nelaimes gadījums? Neiespējami. Viņš noteikti vingrinās kopā ar Marku. Viņi nemitīgi spēlē klavieres, Šūberta “Sonāti klavierēm minorā”. Un strīdas par to, cik stipri uzsist kādu akordu.

Kaut nu viņš ātrāk pārnāktu.

Ar viņu nekas nedrīkst notikt.

– … jo man beidzot ir radusies ideja, – viņa nosaka, ieliedama sev vēl glāzi vīna.

Nolikt zīmuļus. Gaidīt pa īstam. Sasukāt matus, uzklāt mazliet vaigu sārtuma, uzkrāsot skropstas un lūpas. Lai izskatītos kā meitene, kura ieklausās, vai nedzirdēs sava vīrieša soļus.

Viņa ieslēdz televizoru. Kanālā TCM rāda vecu, melnbaltu filmu. Raudoša sieviete gaida vīrieti uz stacijas perona. Hortenze pārslēdz citu kanālu. Atkal raudoša sieviete, kuru ir pametis viņas mīļotais. Viņa izslēdz televizoru un nomet tālvadības pulti.

Ieslēdz datoru. Lai izlasītu elektroniskā pasta vēstules. Sašķirotu, sagrupētu.

Viņa atrod pirms trim mēnešiem atsūtītu vēstuli no Zoē. Pārvieto uz mapi “Zoē”. Viņai ļoti patīk lasīt māsas vēstules, tās viņai liek atcerēties Franciju, bērnību, sautējumus, kas mutuļo uz elektriskās plīts, norasojušos virtuves logus, ledus gabaliņus tēva viskija glāzē, svētdienas rītu bagetes un brokastu radziņus. Šogad Zoē jābeidz vidusskola. Viņa vēlas kļūt par franču valodas skolotāju. Kopš četrpadsmit gadu vecuma viņa dzīvo kopā ar puisi. Cik dīvaina iedoma, Hortenze nopūšas, iztukšodama vīna glāzi.

“15. janvārī.

Sveika, man Tevis pietrūkst! …”

Dažreiz Zoē raksta “sveika, es Tevi mīlu” vai “sveika, es šodien jūtos neglīta”, vai arī “sveika, vai Tev patīk šis krekliņš?”. Viņa raksta īstas vēstules. Viņa to uztver nopietni. Viņai neganti patīk Didro un de Sevinjē kundze. Jocīga meitene! Es viņu nesaprotu. Dažreiz viņa man šķiet kaitinoša, tomēr es viņu mīlu. Man gribas viņu gan pasargāt, gan iepļaukāt. Gan sapurināt, gan noglāstīt. Mēs esam tik atšķirīgas. Un tomēr mēs esam māsas.

“Šeit viss ir ļoti labi, man būtu vajadzīga liela, tukša telpa, lai izkliegtos un ļautu vaļu savai laimei.

Tāpēc es rakstu.

Ceru, ka Tev klājas labi, ka Gerijam klājas labi, ka viss ir labi, jo man šobrīd šķiet, ka viss ir brīnišķīgi.”

Jā, tagad es atceros, šis stāsts ir salds kā rožu sīrups.

“Kopā ar Gaetānu es esmu tik laimīga. Mammas bieži nav mājās, viņa skraida pa konferencēm visās Francijas malās vai metas uz Londonu, un sajūta ir tāda, ka mēs te dzīvojam divi vien. Es domāju, ka beigās man tiks atļauts palikt kopā ar Gaetānu.

Vai es Tev jau esmu to stāstījusi? Nu, tad klausies! Dzīvot kopā ar kādu – tas vienmēr ir viens un tas pats, un tomēr viss notiek kā no jauna.

No rīta Gaetāns mani pamodina. Karstu grauzdiņu smarža liek man izrauties no sapņiem. Viņš apguļas man blakus un saka: “Tava tēja ir gatava, taču tai ir mazliet jāatdziest”, un tad viņš mani apskauj, glāsta man muguru un galvu, un man gribas, kaut vēl būtu vakars, jo tad es varētu atkal iemigt un visu nakti pavadīt kopā ar viņu.

Šogad viņš ir atgriezies savā vecajā skolā, un mēs visu dienu viens otru nemaz neredzam.

Viņš dodas prom agri no rīta, piebāzis muti ar grauzdiņiem. Viņa soma nav līdz galam aiztaisīta, viņa šalle nevīžīgi nokarājas, un man, to visu redzot, ir jāsmejas.

Viņš ir sameklējis sev nelielu darbiņu. Viņam ir jāstrādā pēcpusdienās pēc skolas un sestdienās visu dienu. Viņš ir pasūtījumu piegādātājs pie kāda kurpnieka Pasī ielā. Patiesībā tas ir īpašs kurpnieks, kurš spēj daudz ko salabot. Viņam ir īsts burvju mākslinieka ķēriens, viņš spēj padarīt vecu par jaunu. Viņam bija vajadzīgs kurjers, un tāpēc viņš nolīga Gaetānu. Algu Gaetānam nemaksā, viņš dabū tikai dzeramnaudu, un Gaetāns ir tik prātīgs, ka naudas viņam netrūkst! Mēs esam gandrīz vai bagāti! Jā, jā, goda vārds… Viņš apgalvo, ka grib nopelnīt mazliet vairāk, viņš negrib būt atkarīgs no mammas, pietiek jau ar to, ka viņa no mums neprasa naudu par īri. Viņš pērk produktus. Viņš pērk mammai ziedus. Viņš ved mani uz kino. Viņš dod naudu savai mātei. Jo viņa māte nepavisam netiek galā! Viņa ir atradusi sev vienistabas dzīvokli Belvilas bulvārī un cīnās, kā prazdama. Viņš bieži apciemo māti un gādā, lai viņa varētu noturēties virs ūdens.

Viņš ir tik sasodīti lepns, ka spēj nopelnīt daudz skanošā! Viņš jūtas atbildīgs, noderīgs. Kopš viņš ir sācis strādāt, viņa skatiens ir daudz daiļrunīgāks.”

Cik nožēlojamas ir šīs meitenes, kuras spēj būt laimīgas tikai divatā ar kādu! Un cik šāda laimīte ir pieticīga un sīka! Es sajuktu prātā, ja man vajadzētu nemitīgi skatīties Gerijam acīs, lai noprastu, kas mani sagaida! Gluži kā filmā par seniem laikiem, tikai bez krinolīniem. Ir labi zināms, ar ko tas beidzas… Izkāmējusi meitene noskatās, kā viņš aizauļo prom zirga mugurā. Nē, paldies.

“Kad es vakarā atgriežos mājās un ieraugu, ka manā istabā deg gaisma, es zinu, ka viņš ir tur, mācās vai smēķē, un mani viscaur pārņem karstums. Nesaki to mammai, taču viņš smēķē dzīvoklī! Atver logus līdz galam un nesmēķē, kad viņa ir mājās, bet tomēr…

Vakarā viņš man pastāsta, kā pavadījis dienu. Mani interesē pat visniecīgākie sīkumi. Varētu domāt, ka man nemaz nav jāzina par viņa matemātikas uzdevumiem, nejauko skolotāju, pusdienām skolas ēdnīcā un negadījumu metro stacijā! Gluži pretēji. Tas ir tik aizraujoši, it kā es skatītos ziņas, ko lasa vienmēr smaidīgs diktors (superlielisks diktors, kuram es varu pieskarties).

Un tad viņš apvaicājas, kā man ir gājis pa skolu un kādu sviestmaizi esmu izvēlējusies skolas ēdnīcā. Un es jūtos apmierināta. Pat tad, ja man ir daudz mājasdarbu. Traks var palikt, cik daudz zināšanu tagad no mums prasa!

Vakar mums skolā stāstīja par de Sevinjē kundzi. Mums ir jauns skolotājs. Viņš ir aizstājis Puarjē kundzi, kura ir devusies dekrēta atvaļinājumā. Viņu sauc di Befroja-Zvana kungs, un sākumā viņš pat nevarēja atvērt muti, jo visi skolēni sauca “dong-dongdong”. Viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis, un – hop! – sāka stundu. Tā kā viņš stāstīja tik aizraujoši, beigu beigās visi sāka klausīties un zvani apklusa. Tātad vakar viņš atšķīra de Sevinjē kundzes “Vēstules” un nopūtās: ikreiz, atverot “Vēstules”, es ieelpoju svaigu gaisu. Gaisu, kas pilns ar labu noskaņojumu un daudz ko citu.

Viņš nemaz nepieceļas no krēsla, nevicina rokas, nelieto nevienu vārdu, kuram būtu vairāk par trim zilbēm vai arī kurš beigtos ar izskaņu “-isms”, un mēs aizrautīgi klausāmies.

Viņš mums stāsta par dažādiem sīkumiem. Par to, kā de Sevinjē kundze, gribēdama labāk iztēloties savas meitas dzīvi, lūdza, lai viņa pastāsta kaut ko sīkāk. Kundze tik ļoti to vēlējās. Bet meita nestāstīja neko! Viņa bija tik iedomīga jaunkundze. Tā marķīzes meita bija galīgi traka.

Zini, es varētu dzīvot starp grāmatām, tās ēst un dzert, ietīties tajās. Grāmatas ir tik brīnišķīgas, dzīve ir tik brīnišķīga.

Nu labi, dažreiz… tā nemaz nav tik brīnišķīga. Dažreiz es pat nesaprotu, kāpēc dzīve padara mani tik vāju (redzi, es jau runāju kā marķīze). Tīrais nieks spēj mani sagraut. Man droši vien vajadzētu uzaudzēt bruņas.

Piemēram, vakar vakarā Gaetāns sadusmojās. Viņš saknieba lūpas tik cieši, ka tās kļuva baltākas par viņa plakstiņu maigo ādu, un lika, lai es izbeidzu nemitīgi svilpot. Mani mati esot pārāk blāvi, mani vaigi – pārāk sarkani.

Un es patiešām nobijos.

Es pēkšņi sapratu, kāpēc citas meitenes saka: es vairs nekad neiemīlēšos. Nu man ir skaidrs: iemīloties mēs zaudējam prātu; ja tas viss nekad nebeidzas, ja baiļu pakāpe nekad nepārsniedz atļauto līmeni, mūsu sabrukumu garantē dūnu segas, želejas konfektes ar zemeņu garšu un tāda superskumja mūzika kā tā, ko spēlē grupa Radiohead.

Turklāt Tev jāsaprot vēl kaut kas: Gaetāns ir gan mans biedrs, gan draugs. Un tāpēc, ja viņš sadusmojas, mani tūlīt pārņem panika!

Un pēc tam… mēs aizgājām pastaigāties pa Trokadero. Lai apskatītu Šaijo pili, strūklakas un visu pārējo. Viņš noglāstīja man galvu un plecus un kļuva mierīgāks. Tad viņš mani noskūpstīja. Viņa lūpas vairs nelīdzinājās plānam cigarešu papīram.

Un nākamās dienas rītā, kad noskanēja mūsu modinātājpulksteņa zvans, kas atdarina gaiļa dziesmu, viņš pa miegam nomurmināja “es tam pārgriezīšu rīkli”, es iesmējos, viņš atvēra acis un pateica – “no rītiem tu man patīc vislabāk”.

Un viss atkal bija labi. Kā uz burvja mājienu.

Es gribu zināt, vai arī ar Tevi tā notiek. Es ļoti gribētu, lai Tu man to pastāsti. Apskauju Tevi cieši jo cieši kā traks dingo,

Zoē.

P. S. Kā Tu domā, vai mīlestība ir nežēlīga?”

Vai mīlestība ir nežēlīga?

Hortenze nekad nav sev to vaicājusi.

Vai tas, ka Gerijs neatgriežas, ir nežēlīgi? Un tas, ka viņš nepiezvana, lai pateiktu, kur atrodas?

Hortenze ir pārliecināta par viņu.

Pareizāk sakot, ir pārliecināta pati par sevi. Ja viņš grib, lai savā vecajā, zilajā apmetnī staigā pa bāriem; viņas pieskāriens viņa piedurknei nekad neizbalēs. “Un kāpēc es esmu tik pārliecināta par sevi?” viņa sev vaicā, sūkādama zīmuļa galu.

Viņa uzklikšķina uz izvēlnes “rakstīt atbildi”, lai izlasītu to, ko pati ir uzrakstījusi Zoē…

“Mīlestība ir tas, ko Tu vēlies. Tā ir kā garas kāpnes. Tās Tevi var aizvest uz debesīm vai elli. Izvēle ir Tavās rokās. Es pati labāk izvēlos debesis un troni. Es esmu valdniece. Kā tās pasaku princeses, par kurām mēs lasījām bērnībā. Baidīties nedrīkst. Citādi Tu nogāzīsies zemē un būsi pagalam. Es sēžu savā tronī un esmu princese. Pārliecināta par sevi. Pārliecināta par to otru.

Kā var tikt tronī? Iegalvo sev, ka esi neatkārtojama, ka esi pārāka par citiem. Visi cilvēki ir neatkārtojami, taču viņi to pārāk bieži piemirst.

Vai zini, ko ir teicis Oskars Vailds? (Gerijs šobrīd par viņu vien runā. Viņš katrā izdevīgā brīdī citē kādu viņa izteicienu.) “To love oneself is the beginning of a life-long romance.” Tā ir vienīgā mīlas dēka, kura ir pūļu vērta. No tās izriet viss pārējais.

Uzklausi Oskaru un dari tāpat kā es.

Man ļoti patīk lasīt Tavas vēstules. Un ļoti patīk Tev rakstīt. Īsāk sakot, Tu man ļoti patīc. Tādu cilvēku nav daudz. Izmanto to!”

Viņa paceļ galvu un paskatās uz pulksteni. Pusdivpadsmit!

Un ja nu viņš neatgriezīsies? Un ja nu mīlestība ir nežēlīga?

Viņa nekad nav raudājusi neviena puiša dēļ.

Viņa gluži vienkārši nekad neraud.

Kāds labums ir no raudāšanas?

Baltā lapa viz viņas acu priekšā. Pirksts nodreb kā mīļākais un sniedzas pēc zīmuļa. Viņa tam pieskaras, paknibina, paripina, satver. Aizrautība, aizrautība.

Un tad piedzimst pirmais tērps.

Melna, pieguļoša kleita līdz ceļiem, ar caurspīdīgu iešuvi virs krūtīm… Elastīgā un caurspīdīgā auduma kontrasts liek nodrebēt. Viņai gribas sasist plaukstas. Kleita soļo viņai priekšā, atliek tikai tai sekot ar zīmuļa galu.

Viņa izber krāsainos zīmuļus no kastītes. Nolauž un saspiež oranžo, magoņsarkano, dzelteno, zilo, zaļo kodoliņu. Izberzē ar pirkstiem. Izlīdzina. Veido krāsu laukumus. Noslauka pirkstus auduma gabaliņā.

Viņa atkal ķeras pie zīmuļa. Miesas krāsas kleita ar divām iešuvēm, kas padara vidukli šaurāku, un divām tievām lencītēm…

Kleitas seko cita citai. Tās visas grib piedzīvot pirmizrādi, iznākt uz mēles, dzirdēt aplausus, pārspēt citas kleitas. Pagaidiet mani, Hortenze sauc. Taču kleitas nemaz neklausās un drūzmējas kā krāsainā kaleidoskopā. Viņai noreibst galva, viņa ciešāk satver zīmuli pirkstos, lauž zīmuļu grafītus, ietonē, kricelē, ēno, izdzēš, atjauno, sapludina krāsas un ēnas, bet pulksteņa ciparnīcā tikmēr paiet stundas.

Mēģinājums skolas pirmā stāva mazajā studijā ir ieildzis līdz pat pusnaktij. Un, kad Gerijs paziņo: “Esmu izsalcis, vai aiziesim kaut ko uzkost?”, Kalipso viņu nedzird. Viņas prāts vēl ir pilns ar notīm. Viņa stāv, piespiedusi vijoli pie zoda. No cītīgas koncentrēšanās viņa ir gluži sastingusi. Beigu beigās, turēdama vijoli piespiestu pie kakla, viņa vairs īsti nesaprot, kur to ir likusi. Gerijs iesmejas, norāda uz vijoli ar pirkstu, un viņa pārsteigta uzliek plaukstu viņam uz pleca. Piedod, biju pavisam aizdomājusies.

Viņa vēl atrodas melodijā. Ieslodzīta akordā, kurš turpina skanēt vēl labu brīdi pēc tam, kad ir jau nospēlēts.

Viņi pieceļas un dodas uz Harry’s Burritos Kolumba avēnijā. Šajā kvartālā mēdz uzturēties gandrīz visi Džūljarda skolas studenti. Viņi dodas turp gan pēc nodarbībām, gan pēc koncertiem. Viņi dzer frozen Margaritas un sarunājas līdz vēlai naktij. Lai atbrīvotu telpas, viņus nākas izraidīt.

Abi apsēžas stūrī un sāk vērot pirmā kursa studentus, kuri tēlo, izliekas svarīgi un visādi cenšas izrādīt, ka ir tikuši prestižā mācību iestādē. Dziedātāji izdzied dažādus vingrinājumus, pieguļošās drēbēs ģērbušies dejotāji dīdās, aktieri augstprātīgi nolūkojas uz citiem apmeklētājiem, pianisti ne ar vienu nerunā un bungo pa iztēlotām klavierēm.

Viņi tikai pasmaida par šiem iesācējiem. Drīz vien šie ļaudis pārstās izlikties, jo skolā valdošā konkurence kļūs pārāk nogurdinoša. Izcilība, nemitīga izcilība, nogurdinoša izcilība. Daudzi pametīs studijas trimestra vidū. Katra mācību gada beigās viņu likteni izšķirs nevis atzīmes vai sasniegumi, bet gan īpaša komisija. Un giljotīnas asmens kritīs. Kādā brīdī otrā mācību gada beigās tā dēvētais advisor, kurš visu šo laiku ir sekojis katram studentam, uzmundrinājis, pamudinājis, mācījis visādas labas lietas, izsauks viņu pie sevis, lai pateiktu: ļoti žēl, taču tas vēl nav pasaules gals; ir vēl arī citas skolas, taču jūsu studijas šeit ir beigušās. Un students iziet pa durvīm, nodūris galvu, tomēr pūlēdamies izlikties, ka nekas nav noticis.

Lai vairs nekad neatgrieztos.

Trešajā un ceturtajā kursā viss jau ir kļuvis skaidrs. Palikušie cītīgi strādā līdz pat spēku izsīkumam. Nogurums ir pārņēmis gan mūziķu pirkstus, gan dejotāju locekļus, gan dziedātāju balss saites. Pazemība dara savu, pakauši ir noliekušies pār veicamo darbu. Dižošanās laikiem ir pienācis gals!

– Ko tu ņemsi? – Gerijs noprasa, pētīdams ēdienkarti.

– Man negribas ēst, – Kalipso atsaka.

– Tiešām?

– Jā, – viņa apstiprina un atstumj ēdienkarti.

Viņa nav izsalkusi, viņa ēd ar acīm un jūt, ka viņu pārpilda gardēža bauda. Viņu ir pārņēmusi noslēpumaina pacilātība, tikpat aizraujoša kā vijoles notis. Viņa nav nekāda kalpone, viņai nav mokoši jānoraugās uz visu no malas, ak, nē, gluži pretēji, viņa ir kā milzis, viņa jūt sevī nezināmu spēku, kas ļauj pacelties spārnos. Cik skaistas ir šīs vēl nekad nepiedzīvotās jūtas, ko sauc par mīlestību, un viņa līdz šim tās nav pazinusi. Apstulbusi viņa klusībā nemitīgi atkārto: tad, lūk, kā tas ir, tad, lūk, kā tas ir, un es to nemaz nezināju. Viņa viegli pasmaida. Viņas sirds dzied. Viņa mīl! Viņa mīl! Aiz šī vārda atveras jauna pasaule. Nekas cits viņai vairs nav vajadzīgs.

Viņa nav ne izsalkusi, ne izslāpusi, viņa pārtiek no savām jaunajām jūtām. Viņai vairs ne no kā nav bail. Bailes ir atkāpušās viņas milzīgās laimes priekšā. Un tomēr bailes viņā mājos vēl divas nedēļas… Divas nedēļas! Tas vairs neko neizsaka. Laiks neeksistē. Laiku tagad var iedalīt divos posmos: pirms un pēc Gerija Vorda, un tas arī ir viss.

Pirms Gerija Vorda viņa bija neveikla, nedroša. Studijas maksā tik dārgi! Četrdesmit pieci tūkstoši dolāru gadā, plus vēl vijoles apdrošināšana par trīsdesmit tūkstošiem dolāru. Viņas vectēvs ir aizņēmies naudu, lai viņa varētu mācīties šajā skolā. Šo naudu ir aizdevis viņas tēvocis. Negribīgi. Viņa rēķina uz burtnīcu malām. Viņai ir palaimējies noslēgt vienošanos ar G. kungu par veļas gludināšanu. Tas ir tik izdevīgs darījums! Viņš nēsā kreklus ar kupliem žabo, gludām aprocēm, lentītēm un mežģīnēm. Kā mazs franču marķīzs. Viņš pieprasa, lai krekli būtu nevainojami izgludināti. Par viņu var stāstīt leģendas. Viņš apgalvo: labāk, lai tevi apskauž, nevis žēlo. Viņš skatās, kā viņa gludina, un stāsta par savu dzīvi, par kabarē, kuros strādājis, par iekarotajām sievietēm. Viņš saka: tagad es esmu pārāk vecs, es vairs nekam nederu, es nevienai vairs neiedvešu trīsas un nelieku gremdēties sapņos. Neviena sieviete mani vairs negaida. Viņš apsmidzinās ar odekolonu tik pamatīgi, ka brīžos, kad viņš pienāk pārāk tuvu, viņa aiztur elpu. Bet saki man: es taču vēl esmu gluži pievilcīgs, vai ne? Viņa nopēta brūno filca cepuri, no kuras spraucas ārā sirmi mati, garo ādas mēteli, tumšās saulesbrilles, dzelteni zaļos krokodila ādas zābakus un piekrītoši pamāj. Es izīrēju tev mājokli, tātad es vēl kaut kam deru, paldies, meitēn! Un Uliss – tas ir kas vairāk par draugu, viņš ir mans brālis. Es viņa dēļ būtu gatavs atdot savu dzīvību. Mēs kopā varētu iet uz galerām. Tu redzi, viņš mani ne reizi nav pievīlis. Uliss – tas ir kaut kas svēts, viņu nedrīkst aizskart!

Kalipso klausās un piekrītoši māj ar galvu.

Viņa nezina, kur varētu ņemt deviņsimt dolāru, lai samaksātu par īri parastā kvartālā, kur, pārrodoties mājās vēlu, vijoli vajadzētu cieši turēt rokās. Viņa nevar atļauties to pazaudēt, vijole ir miljoniem dolāru vērta. Ejot gulēt, viņa ar roku dzelžiem pieslēdz futrāli sev pie rokas. Roku dzelži, kas viņai garantē brīvību! Ik vakaru, aizverot tērauda žokļus ap plaukstas locītavu, viņa pasmaida.

Citas iespējas viņai nav. G. kungs drīkst nākt, kad vien vēlas.

– To vijoli viņš atstāja man, nevis tev, hija de puta!

– Man. Uliss man to uzdāvināja.

– Calla la bocca!

– Man! Un nemaz nemēģini man to nozagt, tevi uzreiz notvers. Apdrošinātājus tik viegli nevar apšmaukt. Viņi tevi arestēs un iesēdinās cietumā!

– Kaut tu nosprāgtu, putana!

Viņas tēvs… Oskars Munjezs. Ulisa Munjeza dēls.

Tēvs nekad nav interesējies par viņu. Kad viņai bija seši gadi, tēvs ar uzgriežņu atslēgu sadragāja viņai žokli. Viņa bija uzdrošinājusies nosaukt viņu par plukatu. Par to viņš bija gribējis likt viņai norīt pašas zobus. Ārsts Ogistēns bija paziņojis, ka žokli, ko Oskars bija dusmās sadragājis, vajadzētu salauzt un salikt kopā pareizi. Rosita bija nopūtusies, ka tas izmaksātu pārāk dārgi.

Oskars kopā ar savu brāli Marselino dzīvo Haialeā, Maiami kubiešu kvartālā. Vecā garāžā, kurā Marselino ir iekārtojis viesu guļamistabu. Tur ož pēc sapelējušas gumijas un vecas mašīneļļas. Uz izgulētajiem spilveniem ir netīrumu traipi, segas kādreiz ir bijušas baltas. Marselino Oskaru pacieš, bet viņa sieva Adelina ar Oskaru vispār nerunā. Viņš pelna sev iztiku, tirgodams narkotikas, zagdams automašīnas un aplaupīdams cilvēkus. Policija viņu jau vairākas reizes ir arestējusi, taču vēlāk viņš vienmēr tiek atbrīvots, jo nav nekādu pierādījumu. Neviens neuzdrošinās liecināt pret viņu. Reiz viņš ir nogriezis pirkstu kādam tipam, kas policijai bija parādījis garāžu, kurā viņš slēpies. Brīžos, kad Oskars nesēž kafejnīcā vai nestāv uz ietves, malkodams savu lipīgo colada, viņš meklē jaunu iespēju tikt pie naudas. Līdz šim viņai ir izdevies noslēpt no tēva savu Ņujorkas adresi, tomēr viņa pastāvīgi baidās, ka viņš varētu to uzzināt.

Kad viņa vēl dzīvoja Maiami, vijole tika slēpta pie vectēva, noglabāta aiz divām durvīm ugunsdrošā seifā. Tēvs turēja muti ciet. Viņam bija bail no Ulisa. Viņa spēlēja garāžā. Ar basām kājām. Viņa aizspēra prom sandales, nostājās uz betona, noklausījās vectēva pamācības, satvēra lociņu, ļāva tam slīdēt un spēlēja. Viņa aizvēra acis un kļuva par kādu citu.

Bērnībā viņai bija tik ļoti bail no tēva, ka ikreiz, ieraugot viņu uz ielas stūra, viņai noreiba galva. Uz mirkli viņa gandrīz bija gatava pastiept tēvam vijoli, lai tikai redzētu, kā viņš dodas prom.

Viņai reibst galva arī tad, kad viņa rēķina.

Viņa ir iekrājusi mazliet naudas par privātiem koncertiem, tomēr viņai ir grūti savilkt galus kopā. Ir jāprasa vairāk! Divsimt piecdesmit dolāri par stundu – tas ir labi maksāts. Par viesībām, kāzām vai bērēm. Sevi pārdot ir jāprot, un viņai tas īsti labi nepadodas.

Viņa to nav PRATUSI, viņa domās pārlabo, toties tagad, tagad… viņa nemitīgi atkārto šo vārdu. TAGAD. It kā būtu sācies jauns laika posms, it kā debesis būtu pārplīsušas, atklājot spožu tagadni. Atklājot Kalipso, kura beidzot uzdrošinās.

– Es gribu kārtīgu, lielu burgeru ar ceptiem kartupeļiem, – Gerijs paziņo, nolikdams ēdienkarti. – Es mirstu badā! Kad es spēlēju, man uznāk mežonīga ēstgriba. Tev ne?

Viņa papurina galvu un bikli pasmaida.

– Man jāpagaida, kamēr visas emocijas būs atkal pagaisušas.

– To dzirdot, es atceros pirmo reizi, kad spēlēju pa īstam, – Gerijs ieminas. – Es gribēju teikt, pirmo reizi, kad man šķita, ka no tā ir atkarīga mana dzīvība…

– Kad tas notika? – Kalipso jautā.

– Tolaik es dzīvoju Londonā. Man īsti nebija skaidrs, ar ko es varētu nodarboties. Es visu laiku jutos dusmīgs, taču neko neteicu. Nevienam neko nestāstīju, taču klusībā burtiski vārījos! Es gribēju kļūt par pianistu, mācījos pie gluži labiem pasniedzējiem, stundām ilgi mājās strādāju viens pats. Es meklēju skolotāju, kurš būtu šī vārda cienīgs, beidzot tādu atradu, taču, lai viņš mani pieņemtu, man vajadzēja aiziet uz noklausīšanos. Viņš lika man spēlēt Lista “Sesto ungāru rapsodiju”, tu taču zini, to, kuru ir tik viegli sabojāt…

– Un tu to sabojāji?

– Skaidrs kā diena. Es spēlēju, cik spēka, tā, ka man sāpēja plaukstu locītavas. Skolotājs neteica ne vārda. Visu noklausījies, viņš pasauca kādu citu skolnieku, lika viņam nospēlēt to pašu skaņdarbu, un mani pārņēma kauns. Viņš spēlēja tik precīzi, tik izjusti, tik iejūtīgi. Viņš nemēģināja atdarināt emocijas, viņš tās radīja.

– Viņš neizlikās… Viņš kļuva par daļu no mūzikas.

Gerijs kā apburts raugās viņā.

– Tieši tā. Viņa spēles prieks nāca nevis no prāta vai pirkstiem, bet gan no sirds. Es piecēlos un grasījos doties prom, bet skolotājs man noprasīja: kāpēc tu aizej? Vai tev ir bail? Vai tu esi slinks? Man bija kauns.

– Un tu paliki?

– Jā. Viņš man iemācīja visu. Viņš man lika klausīties mūziku, spēlēt ar aizvērtām acīm. Lai es saprastu, ka var spēlēt arī citādi. Es pie viņa mācījos ilgi. Viņš man ieteica studēt Džūljarda skolā. Labi vien bija, jo kādu dienu es viņu pārsteidzu savas mātes gultā! Es neprātīgi pārskaitos un aizgāju no mājām, nebildis ne vārda. Brīdināju tikai vecmāmiņu.

Kalipso apstulbusi raugās uz Geriju. Viņa nav pārliecināta, ka ir sapratusi pareizi.

– Tu viņu ieraudzīji savas mātes GULTĀ?

– Jā. Viņš bija manas mātes mīļākais. Es nopirku biļeti uz Ņujorku un ne mirkli neesmu nožēlojis, ka to izdarīju.

Viņš izturas brīvi un bezrūpīgi kā tie cilvēki, kuri ne par ko neuztraucas; tie, kuri izvelk no kabatas saņurcītas naudas zīmes un nomet uz galda, lai samaksātu. Viņš ir priecīgs, labi jūtas pats savā ādā, smaida tā, ka staro visa viņa seja, viņam ir brūni, izspūruši mati. Kad viņš spēlē, viņa pleci līgojas, ķermenis šūpojas augšup un lejup, viņš aizver acis, iekož sev lūpā, it kā kaut ko izlūgtos, tad pasmaida, noliecas pār klavierēm, izslejas, atkal sagumst. Kalipso jūt viņa klātbūtni, to, kas liek notīm atdzīvoties. Viņš ķeras pie mūzikas kā tēlnieks, kurš iegrūž rokas mālos. Viņa aizver acis un jūt, ka reibdama paceļas gaisā. Man nemaz nav vajadzīgs alkohols, pietiek ar to, ja dzirdu, kā viņš spēlē. Uzmanīgi un precīzi. Viņš nav no tiem pianistiem, kuri ar savu spēli nomāc solistu. Viņš ļauj man atvērties, izplesties, izplūst diženās skaņās. Un, kad viņš pagriežas, lai paskatītos, kur esmu palikusi, viņa acīs var izlasīt prieku. Es uztveru notis precīzi kā izšautu bultu, es tās veidoju, apveltu ar krāsām, smaržām, priekpilniem saucieniem, ar vectēva smaidu; viņš saņem rokas un paceļ tās pret debesīm, lai sveiktu kādu veiksmīgu akordu…

“Amorcito, mi princesa, mi corazóncito, mi cielito tropical.”

Viņa ķeras pie skaņu māla, lai to darbīgi mīcītu, viņa neko nevar pierādīt, toties spēj atdot visu. Mana mīlestība, viņa saka, mana mīlestība, un pasmaida, dzirdēdama šo vārdu, kas ir tik dramatisks; viņa saklausa visas kļūdainās notis, visas aplamības, un šis vārds ir tik jauns, ka viņa to izrunā piesardzīgi. Viņa piever acis un ierunājas klusāk, lai neizskatītos neprātīga. Jo viņš tā var nodomāt, vai ne? Viņš taču var tā nodomāt. Gerijs nedrīkst nobīties no vētras, kas viņā plosās. Un tāpēc viņa cītīgi cenšas visu paturēt sevī, un tāpēc pamazām aizvien vairāk nosarkst, koda lūpas, un viņas acīs mirdz mēness gaisma.

Gerijs pagriež šķīvi ar burgeru tā, lai karstie ceptie kartupeļi atrastos viņam tuvāk, aplej tos ar kečupu, saņurca papīra salveti, plati atver muti, nokož pirmo kumosu un turpina stāstīt.

– Manu klavierskolotāju sauca par Oliveru. Starp citu, viņu tā sauc vēl aizvien, viņš nav miris! Viņš nedaudz koncertē pa visu pasauli un saskaņā ar jaunākajām ziņām vēl aizvien ir manas mātes mīļākais. Es nezinu, vai māte vēl aizvien viņu mīl, jo viņa ir ļoti sarežģīta sieviete, kura bieži dusmojas. Uz visiem. Viņa nemitīgi cīnās ar vējdzirnavām. Mana māte ir īsts dons Kihots!

– Viņa noteikti par kaut ko sapņo…

– Sapņo un dusmojas.

– To bieži vien var apvienot.

– Es viņu ļoti mīlu. Mēs esam uzauguši kopā. Ir dīvaini tā sacīt pašam par savu māti, tomēr tā ir taisnība. Un varbūt mēs vēl aizvien turpinām pieaugt. Varbūt arī viņa šobrīd piedzīvo pārvērtības…

Viņš apklust, pats nesaprazdams, kāpēc ir to visu pastāstījis un uzticējies Kalipso Munjezai. Tad viņš atkal atgūstas un izmet:

– Vai pasniegsi man sāli?

Es pats esmu vainīgs, viņa sēž te, man pretī, domīgi skatās uz mani un nebilst ne vārda. Mulsinoši. Es jūtos tā, it kā atrastos uz skatuves, taču pats nesaprotu, ko runāju.

Varbūt esmu sakautrējies…

Vai varbūt pārāk aizkustināts?

Nē, aizkustināts es neesmu. Un arī sakautrējies ne.

Pilnīgi skaidrs, ka parasti es tā neizturos.

Viņa pasniedz Gerijam sālstrauciņu, viņš to paņem, nokož kārtējo hamburgera kumosu, aizmirst, par ko ir domājis, un ieminas:

– Varbūt mēs varētu kādu dienu ķerties pie Štrausa sonātes? Tu taču zini to sonāti vijolei un klavierēm…

– Tā ir mana vismīļākā sonāte, – viņa paziņo, dedzīgi ieskatīdamās Gerijam acīs.

– Tad mēs to nospēlēsim kopā, – viņš paziņo ar pilnu muti.

Vairākas reizes atkārtojot Bēthovena sonāti, viņa beidzot ir sapratusi, ko jūt pret Geriju Vordu.

Ir pagājis tas pārsteiguma mirklis, kad Gerijs viņu izraudzījās lielajā auditorijā, izrunādams viņas vārdu pa zilbēm: Ka-lip-so Mun-je-za; ir pagājis tas mirklis, kad viņa pēkšņi apjuka; nu viņa ir atkal atguvusies, un viņi katru dienu pēc lekcijām dodas uz mēģinājumu.

Un kādu dienu pār viņu nāca atklāsme. Viņa ir sev pateikusi: redzi, tā tas ir, tieši tā arī tas ir, es esmu iemīlējusies.

Iemīlējusies…

Šis satriecošais atklājums ir licis viņai sagrīļoties. Viņa koda lūpas līdz asinīm un skatās visapkārt, lai pārliecinātos, vai neviens nav atklājis viņas noslēpumu. Tas taču nav iespējams, viņa nekavējoties sev iebilst. Iemīlējusies – šis vārds nav attiecināms uz mani. Tas pienākas kādai, kura to ir pelnījusi daudz vairāk.

Kalipso cenšas būt precīza visā, ko dara. Viņa ir pārliecināta, ka ikvienai eksistējošai lietai ir nepieciešams atrast precīzu apzīmējumu. Ja kāds saka “koks”, nepaskaidrojot, kas tas par koku, tad runa var būt vienīgi par stumbru. Tiklīdz tiek pateikts “ozols”, “palma”, “bugenvileja” vai “magnolija”, kokam uzrodas zari, ziedi, augļi, smarža. Tagad var apsēsties šī koka paēnā vai garāmejot tam pamāt. Koks eksistē. Tam ir vārds, uzvārds, ģimene, darbavieta.

Viņa labu laiku ir meklējusi vārdu, lai varētu precīzi aprakstīt to, ko pati jūt, atrazdamās blakus Gerijam Vordam.

Un viņai tas ir izdevies.

Atklājusi šo vārdu, viņa ir palēkusies no prieka.

Gluži kā Džīns Kelijs filmā “Dejojot lietū”.

Todien Manhetenā lija. Bija piektdiena, trīspadsmitais aprīlis. Dia de mala suerte, kā apgalvoja viņa vectēvs. Dia de suerte, mazā Kalipso spītīgi iebilda. Kā vēlies, amorcito, viņš atteica, noplīkšķinādams bikšturus, tu pati vari izlemt, kā būs. Un vienmēr varēsi to izlemt. Nekad nepakļaujies citiem, de acuerdo? Pakļauties – tas ir kā nedaudz mirt.

Bija trešdiena, trīspadsmitais, un viņa soļoja pa Medisona avēniju uz autobusa pieturu. Viņa bija izdomājusi pirmo vārdu, kas tomēr nebija pareizais.

“Pakļauta”. Gerijs Vords ir mani pakļāvis.

Nē taču, viņa papurināja galvu un uzvilka šalli līdz pat degunam. Gerijs Vords nav mani “pakļāvis”, nē, nē, tas nozīmētu, ka viņš pār mani valda, ka es esmu sarāvusies kamolā un rāpoju viņam pie kājām. Viss ir gluži pretēji, viņš mani ir pacēlis debesīs.

Viņa satraukti pieliek soli. Gerijs nav no tiem cilvēkiem, kuri liek citiem sarauties kamolā, un es neesmu no tām sievietēm, kuras ļautu ar sevi tā izrīkoties, nē, nē. “Pakļauta” – šis vārds attiecas uz meitenēm, kuras nopūšas Gerijam aiz muguras, kad viņš soļo pa skolas gaiteņiem; uz tām, kuras sabikstās, pieminēdamas viņa skaisto amerikāņu automašīnu, franču izcelsmes līgavu un smaidu, kas liek noelsties tām, kuras ir aizrāvušās visvairāk. Nē! Nē! Un viņa kļūst nemierīga, uzgrūžas kāda garāmgājēja oranžajam lietussargam, pastumj sāņus kāda cita mugursomu. Nē, nē, viņa vēlreiz sev iebilst. Man nav vajadzīga tāda salkanība, es gribu, lai arpedžo ieskanas skaļāk, es gribu dzirdēt visaugstāko “do”!

Viņa paiet garām konditorejai Ladurée, kur var nopirkt franču cepumiņus macarons, kurus amerikāņi burtiski pielūdz. Ar rožu, pistāciju, šokolādes, kafijas garšu. Vai varētu teikt, ka šie cilvēki ir iemīlējušies? Skaidrs, ka viņi ir pakļauti. Viņi stundām ilgi stāv rindā gan vējā, gan lietū, lai tikai varētu tikt pie mazas mandeļu zaļas kartona kastītes ar neiedomājami dārgajiem, gardajiem macarons.

Pat tad, ja es neko nezinu par mīlestību, man ir pilnīgi skaidrs, ka “pakļauta” nav īsti piemērots vārds.

Pirms satikšanās ar Geriju Vordu mīlestība bija kaut kas tāds, ko varēja redzēt citu ļaužu sejās, divu cilvēku lūpās, kas sastapās uz ielas stūra vai kinoteātra ekrānā. Bet es, viņa sev sacīja, nevienu nemīlu, un tāpēc manas lūpas nesastopas ne ar viena cita lūpām.

Es, Kalipso Munjeza, dzimusi amerikāņu izcelsmes mātei no kubiešu izcelsmes tēva, pamesta uzreiz pēc dzimšanas. Mani ir uzaudzinājis vectēvs, mūziķis, kurš novēlējis man savu vijoli. Uliss Munjezs, brīnišķīgs cilvēks ar ogļu melniem matiem, spēcīgs kā vērsis, ar glāsmainu, saltu balsi. Visas sievietes viņa dēļ bija kā trakas. Ikreiz, kad vectēvs ienāca pa durvīm, viņas tūdaļ modri izslējās. Viņš šīs sievietes iekvēlināja, iekairināja, satracināja un tad atstāja, lai atgrieztos pie savas sievas Rositas. Uliss Munjezs. Ir neparasti, ja vectēvam pieder Gvarnēri vijole, ir neparasti, ja māte pamet savu bērnu dzemdību nodaļā, piespraudusi pie sedziņas zīmīti ar antīkas nimfas vārdu. Ir neparasti, ja maza meitene ir tik neglīta, ka neviens neuzdrošinās ielūkoties viņai sejā un tikai ātri jo ātri pārlaiž viņai skatienu, lai palūgtu maizi vai pavaicātu, kā var nokļūt vajadzīgajā vietā un cikos aties vai pienāks kāds vilciens.

Viņa par to visu tikai pasmejas.

Uliss Munjezs dievina Kalipso. Viņš sprauž viņai matos daudzkrāsainus konfekšu papīriņus, padarot viņu līdzīgu Ziemassvētku eglītei. Kalipso jau agrā bērnībā ir sapratusi, ka nemūžam nespēs tikt pie citas mutes, deguna, zoda, zobiem un būs labāk, ja viņa iemācīsies draudzēties ar savu atspulgu, nevis skatīsies spogulī un raudās. Ir jāsamierinās. Viņa negrasās izlikties, ka ir citāda, lai visiem iepatiktos! No tā nebūs nekāda labuma, beigsies ar to, ka viņa vispār vairs pati nesapratīs, kāda ir, turklāt viņai nav naudas. Viņa ir Kalipso Munjeza, meitene ar peles galvu.

Meitene, kura dievišķīgi spēlē vijoli.

Ar zodu piespiedusi vijoli pie pleca, viņa rada tik brīnišķīgas skaņas, ka tās spēj palīdzēt aizmirst visu. Un ne vien aizmirst, bet arī izveidot kaut ko jaunu. Mūzika viņai ir iemācījusi saskatīt izsmalcinātību, skaistumu, dzīvi. Dzīvības brīnumu.

Nē, nē, viņa atkārto, soļodama pa Medisona avēniju, “pakļauta” nebūt nav īstais vārds.

Viņa prāto, lauza galvu.

Palaiž garām vienu autobusu, tad otru. Nāksies iet kājām. Viņa neizdomās īsto vārdu, ja stāvēs iespiesta starp citiem pasažieriem M1 vai M2 maršruta autobusā, viņai ir vajadzīgs plašums. Šaurībā viņa neko nespēs izdomāt. Tikai kustība radīs brīvību, ļaus piedzimt vārdiem un skaņām, aiz kurām slēpjas emocijas.

Pēkšņi viņa apstājas kā zemē iemieta.

Pārpludināta!

Gerijs Vords viņu ir pārpludinājis.

Nonākusi viļņa mugurā, viņa slīd pārsteiguma pilnā priekā, sajūtās un laimīgā kliedzienā. Viņa paceļas uz aizvien augstāka viļņa.

Cik gan augsts ir šis vilnis, un kā tas viņu ir aizrāvis!

Viņai vajag izrunāties, izkratīt sirdi kādai draudzenei, kādai, kura prastu uzmanīgi klausīties.

Viņai ir kādam jāuzticas.

Medisona avēnijā viņa apstājās pie ziedu veikala skatloga.

Viņa nopirka augu. Vai tā bija atraitnīte vai Viola odorata? Ziedu tirgotājs to nezināja, tomēr apsveica Kalipso ar šādu izvēli. Viņš klusi piebilda: runājiet ar to, šis augs ir kautrīgs.

Viņa nolika podiņu uz palodzes ziemeļu pusē. Un nolēma, ka runās ar šo atraitnīti.

Viņa tai stāsta…

Par mēģinājumiem, par to, kā aizver acis un no jauna tās atver, kad viņš saka “tas ir labi” vai “tas nekur neder”, vai arī “pamēģināsim šādi…”. Kalipso klausās viņa balsī, vēro, kā viņš paceļ rokas un velk gaisā apļus.

– Un, vai zini, Viola odorata, viņš pieprot kaut ko pavisam neparastu! Ar kreiso roku viņš ceļ, rada, veido, gluži kā ar dzelzs cimdu, bet ar labo roku – virpo un slīpē, it kā tā būtu no dzīvsudraba! Ar labās rokas mazo pirkstiņu viņš paveic kaut ko neticamu. Viņš burtiski iegravē virtuozitāti un spožumu. Es vēl nekad neesmu redzējusi tik drosmīgu, tik veiklu mazo pirkstiņu… tas gluži vienkārši mirdz!

Viņa turpina stāstīt…

Garas mēģinājumu stundas mazajā skolas zālē, un tad viņš vaicā: vai iesim iedzert kafiju? Un tā viņi arī dara. Iziet tumsā, un šķiet, ka tur klusi skan laimīga flauta. Cik brīnišķīgi ir mīlēt, cik skaista kļūst dzīve!

Dantes skvērs pretī Metropolitēna operai pārvēršas par milzīgu parku, restorānu ugunis – par gigantiskiem prožektoriem, viņa skraida šurpu turpu un dejo, viņš smaidīdams nosaka: man patīk, kā tu niekojies. Viņa apraujas: viņš ir pateicis “man ļoti patīk”, viņš ir pateicis “tu”, viņš ir pateicis “tu man ļoti patīc”. Nekādu šaubu.

Viņa mīl. Un viņš visu redz.

Tas vēl ir tikai sākums, viņa atzīstas atraitnītei, es gribu teikt, ka tas ir labs sākums mīlas dēkai.

Viņa skatiens vēsta, ka man ir skaisti sejas vaibsti un tvirtas lūpas, bet mana āda ir glāsmaina kā pumpurs.

Ikkatru brīdi viņa pavada, kavēdamās laimīgās domās par šo mēnesi kopā ar Geriju Vordu. Vesels mēnesis laimes.

Nav daudz tādu, kas savā mūžā ir piedzīvojuši veselu mēnesi laimes, tu taču to zini, vai ne, Viola odorata?

Viņa domā: tagad viņš pieceļas, tagad viņš dzer kafiju, tagad viņš apģērbjas, tagad viņš iziet no mājām, tagad viņš dodas uz skolu, tagad viņš ienāk skolas lielajā zālē… un arī viņa pieceļas, iedzer kafiju, apģērbjas un dodas uz skolu.

Viņa vairs nav viena.

Viņa paskatās debesīs, pat vēl augstāk par debesīm, sakrusto pirkstus un nočukst “paldies”. Vienkārši “paldies”.

– Vai gribi kafiju? – Gerijs noprasa, paņemdams pēdējo kartupeļa gabaliņu.

– Nē, paldies.

– Bet tu taču neko neesi ēdusi!

– Man mājās ir siers un augļi.

– Kur tu dzīvo?

– Pašā pilsētas nomalē, austrumos. Medisona avēnijas un Simt desmitās ielas stūrī.

– Nav gluži blakus.

– Tas ir vienīgais, ko man izdevās atrast. Tagad es varu katru dienu iziet cauri Centrālparkam. Man patīk tur pastaigāties. Dažreiz es apstājos un sāku spēlēt uz ielas. Es iztēlojos, ka uzstājos kādā lielā starptautiskā festivālā…

Viņam patīk staigāt pa Centrālparku. Bieži vien viņš iziet tam cauri. Viņam patīk pasēdēt kādā milzīgā guļbaļķu nojumē. Tur nav neviena cilvēka, tikai dažreiz stūrī saritinājies nakšņo kāds klaidonis. Agrā rītā tas nozūd, līdz galam neizgulējis reibumu.

Savu pirmo Manhetenas vasaru viņš ir pavadījis nojumē pavisam netālu no Centrālparka dienvidu daļas. Tur viņš ir pētījis nošu partitūras, mācījies tās no galvas un dungojis. Viņš ir mācījies pazīt notis no nelieliem ierakstiem savā iPod. Mazā, baltā piezīmju grāmatiņā pārrakstījis visas grupas Beatles dziesmas un dziedājis “we all live in a yellow submarine, yellow submarine”.

Tieši tur Hortenze viņu atrada kādā vasaras dienā. Viņš bija īgņojies. Viņa bija atsteigusies viņu uzmeklēt. Viņi bija sastrīdējušies, salīguši mieru, saskūpstījušies un kopš tā laika palikuši kopā.

Hortenze. Kā gan es varēju par viņu aizmirst, būdams kopā ar Kalipso!

– Dažreiz cilvēki man samet naudu, – Kalipso stāsta. – Citreiz viņi nekustīgi klausās un pat neelpo. Viņdien kāds ļoti elegants kungs man iedeva simts dolārus! Viņš teica, ka atnāks vēl kādreiz, lai paklausītos, kā es spēlēju, apvaicājās, vai es kaut kur uzstājos, vai man ir savs aģents… man uznāca smiekli, tomēr es pūlējos saglabāt nopietnību. Citādi viņš noteikti būtu apvainojies.

Gerijs kādu dienu pamana viņu parkā. Viņš soļo viņai pakaļ pa Astoņdesmit sesto ielu līdz pat parkam. Taka met līkumus, koku paēnā tā ved te augšup, te lejup. Mazs tiltiņš, divi mazi tiltiņi, tumšs dīķis, kurā peld kašķīgas pīles ar gariem kakliem un koši sarkaniem knābjiem. Šo nomaļo taku izvēlas tikai daži ļaudis, kurus nebaida iespējamas bīstamas tikšanās. Tālumā tikai ar pūlēm var sadzirdēt pilsētas murdoņu, automašīnu signāltaures, ātrās palīdzības automašīnu sirēnas.

Kalipso aizsteidzas pa priekšu, pasitusi vijoli padusē. Viņš mazliet atpaliek, turas pa gabalu un seko viņas stāvam. Viņa ir ģērbusies īsā, apdilušā džinsa jakā, oranžā krekliņā un mēļos, lielām zaļām puķēm izraibinātos svārkos, kuri sniedzas līdz pat potītēm. Viņai kājās ir zeltītas sandales. Hortenzei tas nepatiktu. Viņa šo Kalipso tēlu piesistu lielā krustā. Nē! Nē! Nē!

Kalipso apstājas pie Bruņurupuču dīķa, uzkāpj uz plakana akmens, piezvana kādam, pārmij dažus vārdus, aizvāc nezāles un oļus, lai atbrīvotu vietu, kur nolikt mobilo telefonu. Tad noauj sandales, izņem vijoli no futrāļa, izslejas un sāk spēlēt Baha partitu vijolei. Partitu Nr. 3. Tad apraujas, paņem telefonu, kaut ko pasaka spāniski un atkal spēlē.

Beigu beigās viņa sāk skaļi smieties un sasit plaukstas. Tad ieliek vijoli futrālī, uzauj sandales un dodas prom.

Gerijs pasauc viesmīli, lai palūgtu rēķinu. Atgāžas krēslā, paskatās uz Kalipso un uzsmaida viņai ar acīm.

Kalipso gribas viņu noskūpstīt. Viņa neprot skūpstīties. Viņa nekad nav pieskārusies neviena puiša lūpām. Kādu dienu viņa ir pamēģinājusi skūpstīties ar dzeltenu ābolu un satrūkusies, ieraudzīdama uz augļa mizas savu zobu nospiedumus. Nevajag taču kost, viņa ir nodomājusi. Tikai maigi piekļaut lūpas un…

– Vai tu vēl atceries savu pirmo konkursu? – viņa jautā, lai Gerijs nepamanītu, cik strauji pukst viņas sirds.

– Un kā vēl! Es spēlēju, cik liriski un viegli vien spēju, es burtiski dejoju līdzi, un beigās visi klausītāji man skaļi aplaudēja. Mani izsauca uz skatuves piecas reizes, es nodomāju, ka varbūt viņi grib, lai es nospēlēju uz bis, apsēdos, lai turpinātu spēlēt, publika un žūrija sāka smieties, atsteidzās kāds asistents un pateica, ka konkursa laikā tā rīkoties ir stingri aizliegts!

Viņš pagriežas atpakaļ, pavirši paķer rēķinu. Izņem no kabatas saņurcītas naudas zīmes.

– Kā tev tas izdodas, Kalipso? Kāds ir tavs noslēpums? Es nekad nevienam neesmu par sevi stāstījis!

Hortenzes zīmulis ir nokritis uz skiču lapas. Viņa ir pabeigusi savu kolekciju. Savu pirmo kolekciju. Zem katra modeļa viņa ar lieliem, taisniem burtiem uzraksta HORTENZE KORTESA. Uzšvīkā datumu. Ļauj galvai noslīgt uz papīra.

Baltās sveces ir izdegušas, no tām ir palikušas tikai vaska peļķītes.

Viņa cīnās ar miegu, taču acis pašas veras ciet.

Ravioli katliņā ir piedeguši, siers sakaltis cietā pikucī. Vīna pudele ir gandrīz tukša.

Pulksteņa rādītājs aizslīd pie trijiem.

Naktī atbalsojas pirmais sitiens. Kā āmurs pa laktu. Tam seko vēl viens sitiens, tad vēl. Viņa pasmaida: trakais Kastors ir jau ceļā. Tā viņa ir iesaukusi troksni, kas nāk no radiatoriem. Naktī tie sāk drebēt, šņāc tvaiks, vecās caurules vibrē, skan aizžņaugtas ūdens žagas, ūdensvada caurulēs atbalsojas būkšķi, un viņa iztēlojas trako Kastoru, kurš katru nakti ceļo pa radiatoriem, lai veiktu savu naksnīgo misiju: tīrītu, berztu, klaudzinātu, atbrīvotu no aizsprostojumiem, atjaunotu cirkulāciju, uzsildītu. Agrā rītā, kad visi jau ir prom, trakais Kastors liekas gulēt. Līdz nākamajai naktij.

Viņa ielej sev pēdējo vīna glāzi. Paceļ to, lai uzsauktu tostu par savu pirmo kolekciju. Viņai reibst galva, viņa noteikti ir izdzērusi pārāk daudz. Vairs nav iespējams sakarīgi domāt.

Lai dzīvo Hortenze Kortesa! Viņa paziņo, paceldama glāzi pret savas galda lampas gaismu. Sev priekšā vertikāli sadalītajā loga rūtī viņa ierauga vientuļu meiteni, kura kaut ko dzer. Meitene izskatās sagurusi, toties uzvaras prieka pilna. Vajadzētu iemūžināt fotogrāfijā šo mirkli, kad viņa jau otro reizi pēc kārtas ir kļuvusi par slaveno Hortenzi Kortesu, īstenojusi savu neprātīgāko vēlmi un to iemiesojusi nevainojamās neatkārtojamu tērpu skicēs.

Cik savādi, viņa nodomā. Kur gan palicis Gerijs?

Varbūt man vajadzēja piezvanīt Hortenzei, Gerijs nodomā, soļodams atpakaļ no Harry’s Burritos. Pirmīt viņš ir uzsvilpis taksometram, iesēdinājis Kalipso aizmugures sēdeklī, iedevis šoferim divdesmit dolāru naudas zīmi un pavēlējis: nogādājiet jaunkundzi mājās! Es uz jums paļaujos. To viņam ir iemācījusi māte jau tolaik, kad viņš vēl bija pavisam mazs: “Kad tu izaugsi un satiksi kādu, kurš būs par tevi trūcīgāks, vārgāks un trauslāks, nekad neaizmirsti, ka tev ir ļoti paveicies, tu esi daudz saņēmis un tāpēc tu vari dot citiem. Tu nekad nedrīksti kļūt savtīgs, pārākuma apziņas pilns, iedomīgs; domā par citiem, iztēlojies sevi viņu vietā un pavaicā sev, ko tu vari paveikt viņu labā.” Kāpēc pašā nakts vidū viņš pēkšņi ir atcerējies savu māti? Un cik ilgi viņi jau nav sazvanījušies? Parasti viņi taču nemēdz tā darīt. Nepaiet neviena diena, kad māte neatsūtītu viņam kādu īsu vēstulīti vai fotogrāfiju, neuzrakstītu jocīgu atgadījumu vai neizteiktu sašutumu par kaut ko. Rīt viņš pats piezvanīs mātei. Pateiks: hello, mum. Viņai ļoti patīk, ja Gerijs viņu sauc par mum.

Kalipso aiz automašīnas loga bija sparīgi mājusi. Tas noteikti nozīmēja: nē, nē, tu nekādā gadījumā nedrīksti maksāt šoferim manā vietā! Viņš bija noplātījis rokas: ir jau par vēlu, tas nu ir padarīts! Un taksometrs bija aizbraucis. Kad Kalipso stāvs, kam līdzās kā pavadonis slējās Gvarnēri vijoles futrālis, vairs nebija saskatāms, Gerijs bija nopūties. Kalipso, Gvarnēri, Bēthovens – cik daudz emociju! Viņš vairs nespēj skaidri padomāt. Viņam viegli reibst galva.

Viņš atsāk soļot uz mājām.

Pirms tikšanās ar Hortenzi viņam ir nepieciešams pabūt vienam.

Vienam, lai parakņātos dziļi savās domās un pavaicātu sev, kāpēc kopš Bēthovena sonātes mēģinājumu uzsākšanas viņš jūtas tik laimīgs. Un uzdotu sev dīvainu jautājumu: no kurienes rodas tā dīvainā laime, ko izstaro mūsu spēlētās notis? Viegla, gaisīga laime, kura ik dienu uzbango un atkal noplok. Netverama sajūta, kas pārņem visu ķermeni, liekot uzkūsāt visām maņām, prieks, kas mudina dzīvot, spēlēt, elpot, viegla un maiga pacilātība. Ik dienu viņš sev atklāj jaunu gaviļu pakāpi, ik dienu viņš tiek apžilbināts, ik dienu viņš kļūst aizvien ievainojamāks, jo nekādi nespēj atskārst sava nemiera iemeslu.

Viņi uzcītīgi spēlē, uzcītīgi izstrādā katru akordu, uzcītīgi pieskaņojas viens otram, viens otru atbalsta, apskaujas, virpuļo, uzcītīgi saspēlējas, atklājot šajā nodarbē aizvien lielāku laimi, vēl nepiedzīvotu dziļumu, jaunu rezonansi. Viņš piedzīvo izaugsmi, pārspēj pats sevi, ļauj iznākt gaismā jaunam, līdz šim apslēptam Gerijam, kurš dzimst no viņa pirkstu pieskārieniem. Kaimiņam no apakšstāva. Gerijam, kurš ir vienlaikus gan mierīgāks, gan nežēlīgāks un pārliecinātāks par viņu pašu, svešiniekam, kurš vēlas vienīgi izlauzties no viņa ķermeņa… Vai viņš drīkst neļaut šim otrajam ieņemt viņa vietu? Vai drīkst?

Jo pēkšņi viņa dzīvē ir parādījies kaut kas dārgs. Spēlēt Bēthovena sonāti kopā ar Kalipso Munjezu, apgūt jaunu veidu, kā likt ieskanēties notīm, nodoties vienīgi Bēthovenam. Vai tu dzirdi? Vai tu spēj saklausīt pretrunu starp la un la diēzu, viens jautā. Izklausās pēc Mocarta, otrs atbild.

Kad pēdējais akords ir izskanējis, viņa paliek nekustīgi sēžam savā krēslā uz pašas malas, it kā grasītos nokrist; viņa ir aizvērusi acis un klausās izgaistošajās skaņās, lai atkal atgrieztos no debesīm uz zemes; tad viņa pagriežas pret Geriju un pasmaida nopietni un domīgi. Tā smaida apburts muļķītis.

Un viņš uzsmaida pretī, juzdamies tieši tikpat dumjš. Divi savdabīgi neprāši.

Kā lai izskaidro šo piedzīvojumu, viņš sev jautā, paskatījies pulkstenī. Ja paveiksies, Hortenze jau būs aizmigusi un viņam nevajadzēs paskaidrot to, ko viņš pats vēl īsti nesaprot. Un viņa domas atkal atgriežas pie pēdējā mēģinājuma… kad viņa bija pakāpusies atpakaļ, lai pieliktu vijoli sev pie pleca, satvērusi lociņu, vairākas reizes pārvilkusi ar to pār stīgām, izvilinājusi dažas notis, tad pagriezusi galvu un sākusi gaidīt viņa mājienu. Vēl nepaņēmusi rokās vijoli, viņa vienmēr izskatās nedroša, neveikla. Taču tad viņa pārvēršas, vienā mirklī saņemas, izslienas, kļūst bezgalīgi gracioza, un pār viņas pievērtajiem plakstiņiem pārlaižas ekstāzes pārņemtas svētās izteiksme.

Un rodas tāda sajūta, it kā… it kā viņi sarunātos viens ar otru, izjustu baudu, pat nepieskardamies viens otram.

Un šīs alkas pēc otra, alkas pēc bezgalības, kas slēpjas otrā, ir tik skaistas! Viņu instrumentu dziesma. Bīstamā pacilātība, kas aizrauj viņu sev līdzi, raugoties tās nimfas lielajās, melnajās acīs, kuru “dievišķais skatiens svilina Odiseju” un dedzina arī viņu. Melnajās acīs ar zelta, dzīvsudraba un svina vizuļiem, kurās viņš iekrīt un gandrīz noslīkst. Svētdienas, kurās nav mēģinājumu, viņam šķiet tik ilgas un bezjēdzīgas. Viņu pārņem nemiers, viņš gaida, kustina pirkstus, it kā spēlētu klavieres, groza galvu, lai uztvertu skaņas.

Vai viņš pamazām kļūst atkarīgs?

No kā? No kā?

Ne jau no šīs meitenes!

Kalipso ir kārnas ķēves augums. Ak tā? Patiešām?

Kalipso mati ir šķidri kā žurkai. Vai nav vienalga?

Kalipso ir greizi zobi un atpakaļ atvirzīts zods. Ja jau jūs tā sakāt…

Kalipso ir neglīta, neglīta, neglīta. Izbeidziet, vai arī es jums sadošu!

Viņš dzird skaņas, viļņus, vibrācijas, kas izstaro no viņas ķermeņa un iekļūst dziļi viņā. Un tas viss ir tik īsts, precīzs, harmonisks. Tik ļoti, ka viņam pat aizžņaudzas kakls. Viņai piemīt talants tvert dzīvi tādu, kāda tā ir. Un tāpēc man ir nospļauties par to, ko domā citi, viņš nospriež. Es esmu Gerijs Vords, es tā gribu, un es tā daru, un, ja jums kaut kas nepatīk, tad paši vainīgi! Es esmu brīvs un drīkstu neprātīgi mīlēt visu, ko esmu viņā ieraudzījis, visu, ko viņa man ir atklājusi ar vienu lociņa vilcienu.

Kalipso ir burve. Lai aizbēgtu no viņas, ir jāaizspiež ausis.

Viņš to nemūžam nespēs izskaidrot Hortenzei.

Iebāzis atslēgu slēdzenē, viņš nolemj, ka klusēs.

Hortenze guļ aizmigusi uz sava rakstāmgalda, nolikusi galvu uz rokām. Matos sasprausti zīmuļi, pirksti notriepti ar neskaitāmām krāsām. Strādādama viņa mēdz spraust zīmuļus sev matos, lai tie vienmēr būtu pa rokai. Viņa allaž nekļūdīgi paņem vajadzīgo krāsu. Nav skaidrs, kā viņai tas izdodas. Gerijs citu pēc cita izvelk zīmuļus viņai no matiem un tad ierauga tukšo vīna pudeli. Hortenze lieto alkoholu tikai svinīgos brīžos. Viņa to necieš. Viņa apgalvo, ka alkohols izgaiņā idejas.

Hortenze spēj būt tik uzstājīga. Bim, bam, bum, dzīve ir ar lielām bungām uzsistas trīs taktis.

Lampas gaisma krīt uz viņas pagrieztā vaiga un to viegli silda, padarot ādu sārtu un atstājot uz pieres sarkanus plankumus. Viņas mute ir pavērta, lūpas kustas, it kā viņa kaut ko redzētu sapnī. Tas ir nejauks sapnis, jo viņas mute laiku pa laikam savelkas. Viņa ievaidas, klusi iekliedzas, viņas augums nodreb un tad atkal atslābst.

Gerijam gribas viņu apskaut un piespiest sev klāt. Viņš izslēdz lampu, sakārto zīmējumus, novāc glāzi un pudeli, paceļ Hortenzi uz rokām, aiznes uz gultu un apguļas viņai blakus.

Viņa viegli sakustas, aproces uz plaukstas locītavas nošķind. Šī Hortenzes aproču skaņa ir tik pazīstama. Viņa paceļ galvu, piekļauj lūpas viņa mutei, nočukst: Gerij… Viņas lūpas ir maigas, viņa atdodas skūpstā, viņa skaidro, ka nav vēlējusies iemigt, ka viņa ir gribējusi parunāties, pateikt, ka…

– Es esmu tepat, es esmu atgriezies.

– Es biju pagatavojusi ravioli, ak, Gerij, šovakar ir noticis kaut kas neiedomājams! Ak! Kā man sāp galva! Es visu nakti esmu strādājusi…

Viņa ļauj galvai noslīgt, viņš nodomā, ka viņa ir nobēdājusies, jo bijusi spiesta gaidīt, ka viņa ir izdzērusi veselu pudeli vīna, lai nebūtu par to jādomā, un viņš atkal atkārto: es esmu tepat, es esmu līdzās.