Читать книгу Muchachas. Vējš vēl uzburs pavasari - Katrīna Pankola - Страница 3

Sēdēdama pie sarkanā Kangoo stūres, viņa noskatās, kā garām aizšaujas Burgundijas uzkalni, tilti, ciemi. Pazib kāda pazīstama lauku saimniecība, dīķis, vēja šūpota, balta sēta. Pie Morē uzņēmuma saritinājies guļ svītrains kaķis.

Viņa varētu vadīt automašīnu, pat neatvērdama acis. Šo ceļu viņa zina no galvas. Viņa regulāri brauc uz Lionu. Viņa palūdz, lai Žoržs viņai aizdod savu auto. Un palūdz Žilī brīvu dienu. Viņa neko nepaskaidro.

– Atrēķini šo laiku no mana atvaļinājuma.

Žilī atbild: neraizējies. Žoržs pasniedz viņai atslēgas. Tā, it kā abi zinātu, ka viņai jānokārto kāds rēķins. Raudzīdamās uz garām slīdošo ainavu, viņa sev vaicā, kāds gan izrādīsies Lisjēns Plisonjē. Viņa skaļi izrunā:

Lisjēns Plisonjē. Mans tēvs… Lisjēns Plisonjē.

Noteikti ir jābūt arī Plisonjē kundzei, Lisjēna atraitnei. Vai viņa vēl ir dzīva? Vai viņa ir zinājusi, ka vīrs viņu krāpj?

Ja Adrians mani krāptu…

Viņa negrib par to domāt.

Viņa nezina, kur viņš dzīvo, pie kā viņš dzīvo un vai vispār strādā. Adrians viņai atnes pa naudas žūksnim, ko noglabā ziepju kārbā zem vannas istabas izlietnes. Vienmēr vienu un to pašu summu. Viņš apgalvo, ka būs labāk, ja viņa nezinās, no kurienes šī nauda uzradusies. Tad piebilst, ka reiz viņi atkal būs kopā. Arī Leonī domā, ka viņa atkal būs kopā ar Lisjēnu. Kādu dienu.

Stella aptur automašīnu pie stopzīmes. Tā ir jauna valdības iegriba – visur izvietot šādas ceļazīmes. Parasti neviens tās neievēro un turpina ceļu, izraisot avārijas. Un nāvi.

Nogaidījusi, kamēr garām pabrauks mopēds, viņa atsāk ceļu. Ir tik jocīgi atklāt ģimeni, kurā nav neviena pazīstama cilvēka. Viņa nopēta sevi atpakaļskata spogulī. Gaišie mati spurojas gaisā kā indiāņa galvasrota. No debesīm nokritusi karotāja. Adrians apgalvo, ka viņa izskatās pēc aktrises Tildas Svintones. Viņš Stellai ir rādījis aktrises fotogrāfiju kādā žurnālā. Žozefīne nemaz nav līdzīga Tildai Svintonei. Viņai piemīt neuzkrītošs, maigs, izsmalcināts valdzinājums, kas ietin viņu kā vate. Vai Žozefīne ir precējusies? Viņai nav laulības gredzena.

Stella signalizē priekšā braucošajam traktoram, lai tas pavirzītos malā un ļautu viņai to apbraukt. Viņai jāsteidzas, Toms gaida. Kopš Saldumiņa nāves viņš dusmojas bez jebkāda iemesla, stundām ilgi viens pats uzturas mežā, klusēdams paēd un liekas gulēt kopā ar savām mutes harmonikām.

Skolas direktore Nadīne apgalvo, ka viņš ir atsācis kauties.

– Tavs dēls visu laiku ir nikns, Stella, vai tu zini, kāpēc?

– Kāds ir nogalinājis viņa suni.

– Tev vajadzētu aizvest viņu pie psihoterapeita.

– Varētu domāt, ka pie psihoterapeita viņš sāks runāt! Tu viņu slikti pazīsti.

Toms ir tāds pats kā viņa. Viņš neko nestāsta. Visus savus rēķinus viņš nokārto viens pats.

– Vai tev tiešām tik bieži jādodas prom? – Suzona vaicā. – Man gribētos zināt, ar ko tu nodarbojies. Kopš tā notikuma ar Saldumiņu man visu laiku ir jābaidās, lai tikai ar tevi nekas nenotiek.

– Nē, taču, Nanij. Tur, kurp dodos, nav nekā bīstama.

– Bet ko tu īsti dari? – Es dodos izlūkos.

– Vai tad tā ir prātīga nodarbošanās?

Stella ir kā dzīvnieks, viņa dodas novērot Žozefīni no attāluma. Viņa ir iemācījusies pazīt cilvēkus. Nolasīt viņu žestus un skatienus gluži kā vārdus no lūpām. Trīcošā balsī viņa spēj saklausīt apslēptu nosodījumu, gļēvumu, melus. Viņa pamana gan drīzumā gaidāmu negodīgu uzbrukumu, gan iespējamu nodevību.

To stundu laikā, kas pavadītas ceļā, viņa var izlemt, vai vēlas uzticēties Žozefīnei Kortesai.

Arī Leonī vēlas zināt. Ko tieši? Viņai pašai tas nav īsti skaidrs.

– Cik dīvaini, – viņa saka, – ir tā, it kā es beidzot būtu atradusi savu vietu un kļuvusi īsta. Tik daudzus gadus es neko neesmu zinājusi… tas ir tik mokoši. Beigu beigās es vēl sākšu sev vaicāt, vai tikai Lisjēnu neesmu izdomājusi es pati un vai tu galu galā tomēr neesi Reja meita.

– Bet viņam nevar būt bērnu, māt! Atceries taču! Viņš ir Tukšpautis!

– Es vairs ne par ko neesmu īsti pārliecināta. Es vairs neatceros pati sevi.

– No sitieniem tu esi zaudējusi atmiņu.

– Es beidzot gribu uzzināt…

– Nesaceries par daudz, māt, varbūt tie cilvēki ir tikai žurkas.

– Vai Žozefīne Plisonjē ir līdzīga žurkai?

– Nē. Un izskatās, ka studenti viņu ļoti mīl.

– Nu, redzi! – Leonī iesaucas, lepna, ka viņai ir izdevies kaut ko pierādīt.

Viņa sāk Stellu izprašņāt: vai Žozefīne ir liela auguma, vai viņa ir slaida, vai viņa ir skaista? Vai viņai ir brilles? Kā viņa ģērbjas? Vai runājot viņa paaugstina balsi? Viņa noteikti ir ļoti gudra, ja jau strādā tādā vietā! Lisjēns teica, ka meitas dēļ nevar pamest ģimeni, ka viņam jāpaliek, lai meitu pasargātu. Viņš noteikti bija piedzīvojis kaut ko nelāgu.

Stellai gribas iesaukties “un es, vai tu mani pasargāji?”, taču viņa tikai nosaka:

– Vai viņš tev nekad nav par to stāstījis?

– Nē, izskatījās, ka viņam ir pārāk smagi par to runāt.

Tad Leonī nopūšas un nomurmina:

– Tev ir māsa, Stella. Vai tas nav brīnumaini?

Man nevajag nekādu māsu, Stella noņurd, apstādamās pie kārtējās zīmes. Man nevajag nevienu.

Lūkojoties no auditorijas tālākā gala, Žozefīne Kortesa izskatās klusa un pieticīga. Viņa nekad nepaceļ balsi. Cik var noprast, viņai pieder ļoti neglīts suns, kuru sauc par Digeklēnu.

Šodien Stella zem Žozefīnes auto logu tīrītāja palika zīmīti. Varbūt man vajadzēja uzrakstīt kaut ko citu? Izteikties skaidrāk? Mani sauc Stella, esmu jūsu pusmāsa, jūsu tēvs bija manas mātes mīļākais, nu… ne pārāk ilgi, tomēr pietiekami, lai pasaulē nāktu es. Man ļoti gribētos uzzināt… kas viņš bija par cilvēku? Vai jums ir kāda viņa fotogrāfija? Kā viņš nomira tajā trīspadsmitajā jūlijā? Viņš taču nebija vecs. Četrdesmit gadu vecumā? Pirms piecpadsmit gadiem, pametis Leonī, viņš bija vesels kā rutks. Vai jums tas šķiet normāli?

Visu labi pārdomājot, ir kļuvis skaidrs: nav normāli mirt četrdesmit gadu vecumā. Un ja nu viņu ir nositis Rejs? Tas ir muļķīgi, viņa to zina, taču iespējams ir viss. Pietiktu ar to, ja Tirkē, Žerso un Lansenī nolemtu atriebt sava vadoņa godu. Ar šādiem vārdiem vīrieši mēdz bārstīties, piespiezdami plaukstu pie krūtīm un ar elkoni balstīdamies pret bāra leti. “Atriebt godu”, “nosist kā suni”, “nokārtot rēķinus ar to nelieti”. Viņi iztukšo savas alus glāzes un dodas karā.

Viņa to visu zina no galvas.

Tā ir tikai pagātne, viņa sev saka, ieraudzījusi “Papeļu” jumta smaili, tā ir tikai pagātne… Kad domājam, ka viss jau ir aizmirsts, tā pēkšņi atgriežas un negaidot nostājas mums ceļā. Tā vēlas nokārtot rēķinus un uzdot jautājumus. Tā uzmetas mums par soģi. Pagātne nekad neko neaizmirst. Tā vienmēr atgriežas, nesdama sev līdzi rēķinu grāmatu. Tai nepatīk nenokārtotas lietas.

Piemēram, Violeta. Kāpēc viņa atkal ir atgriezusies Senšalānā? Pēc vecāku nāves nepagāja ne trīs mēneši, kad viņa, lāgā nesagaidījusi, kad vecāku kaps tiks aprasināts ar svēto ūdeni, ielēca taksometrā, kurš jau nepacietīgi rūcināja motoru. Viņa bija uzposusies, uzvilkusi oranži sārti baltu mēteli. Jāsteidzas filmēties, nav laika, nav laika. Ļaudis sašuta: kas gan tā par iedomību, kā var tā nozust uzreiz pēc tam, kad kapā iemesta pēdējā smilšu sauja?

Violeta. Kopš viņas atgriešanās Stella visu brīvo laiku velta tam, lai viņu izpētītu. Bērnībā Violeta visus bija atstājusi ēnā ar savu pašpārliecinātību, pārdrošību, mazajām krūtīm, kas piesaistīja visus kvartāla puišus. Bija pilnīgi skaidrs, ka reiz viņa izpelnīsies ievērību. Viņai atlika vienīgi uzsist knipi, lai nokļūtu slavas virsotnē.

Stella dzer kafiju kopā ar Violetu, liek lietā acis, degunu, ausis. Visas viņas maņas ir modras.

Violeta runā tik skopi, cik vien iespējams. Viņa ir sapratusi, ka jābūt izvairīgai. Jo mazāk ļaudis zinās, jo labāka būs viņas slava šajā pilsētā, kur pat visniecīgākais čuksts tūlīt pārtop par baumām. Kāpēc viņa ir atgriezusies Senšalānā? Vai viņa ir īstenojusi savu sapni par aktrises karjeru? Kāpēc neviens te nav redzējis filmas ar viņas piedalīšanos? Vai viņa ir nopelnījusi pietiekami daudz naudas, lai turpmāk varētu nestrādāt? Kāpēc viņa nedzīvo Parīzē? Viņa taču noteikti pazīst visas slavenības? Veroniku Ženestu, Alēnu Delonu, Viktoru Lanū, Mimī Matī, Sofiju Marso? Kādi šie cilvēki ir? Vai tu ar viņiem sazinies?

Violeta savelk seju vieglā, noslēpumainā smaidā, kas ļauj noprast, ka viņa nevar atbildēt, ka to visu skaidrot nāktos pārāk ilgi, ka viņa ir atgriezusies Senšalānā tikai uz laiku. Viņai jānokārto visas lietas pēc vecāku nāves. Viņi ir gājuši bojā uz D81 šosejas, viņus ir notriekusi kravas automašīna, kas nav apstājusies pie stop zīmes. Viņi bija tik labi, tik drosmīgi cilvēki! Viņa noliec galvu, apspiezdama raudas, un ļaudis pārstāj viņu izjautāt un nokaunas par savu necienīgo ziņkāri.

Iznākums ir brīnišķīgs. Vispirms ļaudis viņu nosoda, tad visu pārdomā, secina, ka viņai tomēr ir sirds, un norāj sevi par to, ka ir par viņu šaubījušies. “Viņa vairs nav skaista tikai ārēji, viņai ir arī skaista dvēsele,” apgalvo maizniece, skaitīdama naudu. “Viņa ir lielisks cilvēks!”

Violeta patiešām ir ļoti skaista sieviete. Gara auguma, slaida, ar bieziem, gaišiem matiem, brūnām acīm. Viņai piemīt pievilcība, kādu var apgūt lielpilsētās, šķirstot žurnālus un pētot kafejnīcu terasēs sēdošās meitenes. Ir jāpieliecas tuvāk, lai pamanītu pirmās grumbiņas viņas acu kaktiņos un mazliet atslābušo ādu ap viņas lūpām, kuras ir savilktas izteiksmē, kas liecina, ka viņai nav nekādu ilūziju. Šādas lūpas ir cilvēkiem, kuri ir daudz gaidījuši un daudz cerējuši, tad tikuši piekrāpti un bijuši spiesti daudz ko pārciest. Stellai pietiek ar vienu vienīgu vērīgu skatienu, lai saprastu, ka Violeta vairs nedzīvo sapņos.

Violeta lieliski prot iekvēlināt interesi par sevi. Viņa iespaidīgi izsakās, runā par dažādiem slaveniem ļaudīm, skaitļiem un ienesīgiem piedāvājumiem. Stella saprot, ka viņu vienmēr ir pavadījis labs ceļavējš. Īsts ventilators. “Man ir radusies lieliska izdevība”, “mans aģents rūpīgi izpētīs līgumu”, “starptautisks projekts”. Stella piekrītoši māj ar galvu. Viņai gribas zināt, vai tas, ko runā pilsētā, ir taisnība: Violeta un Rejs ir bijuši kopā. Vai arī tās ir tikai tenkas. Vai Rejs viņai ir bijis pieķēries vai arī tikai samaksājis par izklaidi. Ja viņš būtu ļāvies jūtām, tas jau būtu kaut kas! Jūtas cilvēku padara viegli ievainojamu. Ja Rejs būtu iemīlējies, Stella visas savas uzvaras naglas varētu sadzīt viņa zārkā.

Kaut nu varētu noskaidrot, kurā pusē nostājusies Violeta. Jo, galu galā, ja trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa ne reizi nav parādījusies uz lielā ekrāna, kāpēc lai viņa neatgrieztos un atkal nepieliptu Rejam? Viņš gan ir divdesmit piecus gadus vecāks, bet tas jau nav svarīgi. Viņam ir liela ietekme, viņš pazīst daudzus cilvēkus, ir draugos ar prefektu un tā vietnieku, ar mēru un visiem tā palīgiem, ar policistiem un visiem ietekmīgākajiem valdības vīriem. Viņam ir daudz naudas, lai gan viņš vēl aizvien dzīvo Bezdelīgu ielā. Viņam tā ir ērtāk. Tāpēc, ka viņa māte atsakās pārcelties citur. Tāpēc, ka tagad viņam nav jāmaksā par īri un viņš ir skops. Tas ir dienesta mājoklis, lai gan viņš jau sen vairs nestrādā! Tā ir kārtējā blēdība! Izskatās, ka viņam klājas ļoti labi: liela automašīna, dārgi restorāni, dažādi dārgi krāmi, telefoni, Rolex pulkstenis un planšetdatori. Žilbinošs un labi ģērbies. Viņš pats nekad nesmērē rokas. Visus netīros darbus paveic viņa rokaspuiši – Žerso, Tirkē un Lansenī. Visi četri parasti satiekas Lansenī kafejnīcas personāla telpā. Tur nonāk visi kukuļi, norisinās slepeni darījumi, notiek naudas apmaiņa – viss, kas saistīts ar viņa netīro darbību. Roka roku mazgā. Tā darbojas savstarpēji izdevīga sistēma. Viss, kas Violetai šķiet tik kārdinošs.

Stellai nav viegli to atzīt, taču Rejs ir kļuvis ļoti izskatīgs. Viņš allaž turas taisni, viņam ir plakans vēders, iedegusi āda, starojošs smaids, viņš uzvedas augstprātīgi kā saimnieks, kuru redzot sievietes tikai smilkst.

To visu Stella var izlasīt Violetas acīs. Tomēr tur var manīt arī nedrošību.

Nekas vēl nav izspēlēts.

Violeta runā par savām iecerēm, dzird sevi runājam par Ņujorku, Losandželosu, Parīzi un pati izbrīnās, taču šie vārdi ir tik reibinoši, ka viņa tos atkārto vēlreiz.

Un vēl.

Jo vairāk viņa runā, jo vairāk pati sev notic. Viņa pārskatīs līgumu, lai varētu to apspriest ar savu aģentu. Rīt viņa dosies uz Losandželosu, uzmeklēs kādu modes mākslinieku, kurš viņu ietērps, frizieri, kura viņu visur pavadīs. Ir tik brīnišķīgi dzīvot! Beidzot kļūt par zvaigzni. Visa pasaule ir viņai pie kājām. Apkārtējie ļaudis ir tikai kalpotāji, kuru pienākums ir viņu uzklausīt, atbildēt, novērtēt. Visus teikumus viņa sāk ar vārdiem “es tūlīt tev paskaidrošu…” un skatās sarunu biedram acīs tā, it kā viņš itin neko nesajēgtu. Viņa ir pasaules centrs, viņa ir galvenā aktrise scenārijā, kuru pati nemitīgi veido. Kurš visā Senšalānā gan varētu uzzināt patiesību?

Visu dienu viņa nedara neko.

Viņa guļ līdz pusdienlaikam, liek lietā te auksto, te karsto vaksācijas vasku, sakopj nagus, uzlako vienu oranžu, otru sarkanu, trešo – jūraszilu, paskatās televizoru, uzraksta kādu nejauku tvītu, slēpdamās aiz sveša vārda, tad izmazgā matus, uzliek jutīgai ādai domātu sejas masku, izlasa savu horoskopu, piezvana savai gaišreģei, pāršķirsta žurnālus Voici, Closer, Public, ar skatienu ieurbjas savā telefonā, kurš joprojām klusē.

Aizsmēķē jau trīsdesmito cigareti. Goda vārds, no rītdienas viņa vairs nesmēķēs.

Dažbrīd mežonīgajā, dažbrīd sāpju pilnajā Violetas skatienā Stella redz nedrošību. Viņa līdzinās kaķim, kurš uzmana peli. Paslēpusies draudzīgā klusēšanā, viņa gaida. Viņa pati nezina, ko, tomēr saka sev, ka reiz kādu dienu Violeta tomēr izpļāpāsies.

Un tad Rejs Valenti būs viņas nagos.

Violeta ir pārstājusi domās kavēties melos.

Viņa paskatās uz telefonu. Tad piezvana savam aģentam. Viņš atbild: “Es patlaban runāju pa citu līniju, Violeta, sazināsimies pēc pāris minūtēm.” Viņa uztraukusies noliek klausuli un gandrīz apraudas. Viņš nav mani aizmirsis, viņš solīja, ka piezvanīs! Viņš noteikti ir atradis viņai darbu! Vienalga, kādu, galvenais, lai viņa to dabūtu! Kāds neprāts, un viņa jau bija sākusi zaudēt cerības! Kāpēc viņai tik ļoti trūkst pašpārliecības?

Viņa nolemj vairāk neēst. Sakopj uzacis, pārlako nagus – oranžs tonis ir tik vulgārs! Viņa apsver, vai nevajadzētu nomazgāties dušā, tomēr tad pārdomā. Ja nu tikmēr iezvanīsies telefons, bet viņa to nedzirdēs?

Astoņos, kad ierodas Rejs, lai vestu viņu vakariņās, Violeta izslējusies sēž blakus telefonam.

– Vai tu nodarbojies ar jogu? – viņš smaidīdams vaicā, nopriecājies, ka redz viņu tik skaistu.

– Jā, tieši tā, – viņa atbild, iznīcinādama viņu ar skatienu.

– Vai esi gatava? Mums ir paredzēta tikšanās ar prefektu.

– Šovakar ne, – viņa attrauc.

– Viņš grib tev piedāvāt darbu!

– Šovakar ne! – viņa jau skaļāk noskalda.

– Tur būs arī tiesas priekšsēdētājs ar savu sievu.

– Izbeidz! – viņa iekliedzas. – Vai tad tu nesaproti?

Un viņa iesper pa telefonu, kas nolikts uz grīdas. Rejs pārsteigts skatās uz viņu.

– Tu gribi, lai es aizeju nopirkt picu un lai mēs to apēdam pie televizora? Es visu atcelšu, es kaut ko izdomāšu. Pateikšu, ka mana māte nejūtas labi. Viņš sapratīs.

“Pica”, “televizors”, “apēst”, “mana māte” – šie vārdi kā nikni uzplaiksnījumi uzsprāgst viņas prātā.

– Lasies prom, Rej! Taisies, ka tiec!

Viņš apjucis iziet pa durvīm. Šī meiča ir galīgi jukusi. Viņa nemaz negrasās izturēties pret viņu kā pienākas, un tas atkārtojas pārāk bieži. Viņš sāk dusmoties. Tad apraujas. Varbūt viņa tieši to arī vēlas? Viņš iesper pa sava Maserati priekšējo riepu. Nolādēts! Šovakar viņš patiešām ir gribējis viņu noskūpstīt! Viņā ir kaut kas tāds, kas Reju padara vai traku. Vispirms viņa ir salta, tad kvēla. Solis uz priekšu, solis atpakaļ, solis uz priekšu, solis atpakaļ. Viņš vairs nezina, kā rīkoties. Viņš spētu atbrīvoties no viņas tikai tad, ja nodarītu sev pāri. Zvanot pie viņas durvīm, Reja sirds sitas kā bungas. Lai saņemtu drosmi, viņš domā par to, kā viņu noskūpstīs. Jo tad… Ak, kas tā būs par laimi! Kad viņš maigi ieslīd starp viņas kājām, viņu pārņem smacējošs baudas vilnis. Viņš smilkst, sauc “jā, jā!”, piesauc Dievu, nesakarīgi mētājas. Šīs meitenes vagīna žņaudz viņu kā boa čūska. Tās maigās, karstās, miklās sieniņas satver viņa daiktu, masē, viļā, mīca. Viņš lokās, izplūst, klusi vaid kā ievainots zvērs, kož sev dūrēs, iespiež seju spilvenā un noslīkst, pārguris, izmocīts, salauzts, novests gandrīz līdz asarām. Iekļuvis dziļi viņā, Rejs jūtas tik labi, ka ir gatavs piesaukt māti; tā viņš varētu palikt uz mūžiem.

Vairs nedrīkst nākt pie viņas. Ja viņš būtu zinājis, ka tā notiks, tad nemūžam nebūtu viņai pieskāries. Ātri uzliesmojoša viela. Jāturas tālāk. Viņš jau agrāk ir mēģinājis dzīvot atturībā, taču nekad nav izturējis ilgāk par četrdesmit astoņām stundām. Un ir vērts paskatīties, kādā izskatā viņš atgriežas, lūgdamies pēc žēlastības!

Viņa kakla apkārtmērs jau ir samazinājies par diviem centimetriem, drīz vajadzēs nomainīt visus kreklus.

Nākamajā dienā viņa Rejam piezvana.

Ne jau tāpēc, ka vēlētos ar viņu satikties. Viņai ir bail palikt bez naudas. Viņas nelaiķa vecāki viņai ir atstājuši tikai savu namiņu un plānu krājgrāmatiņu. Tagad viņai ir nepieciešamas jaunas fotogrāfijas, lai atkal iekustinātu savu karjeru. Viņa ir pārgulējusi ar fotogrāfu un dabūjusi atlaidi. Un grimētāja grib dabūt trīssimt četrdesmit eiro stundā. Viņa strādā arī ar Andželīnu Džoliju ikreiz, kad šī aktrise ierodas Parīzē. Drīz vien Violetai vairs nebūs ne plika graša. Rejs ir viņas vienīgā cerība. Viņš noteikti palīdzēs. Viņa ir samierinājusies, ka vispirms nāksies viņam atdoties. Viņai ir kāda draudzene, kura strādā Francijas Bankā. Ikreiz, kad Violetai vajag kaut ko uzzināt par kādu tipu, viņa slepus savāc informāciju. Rejam bankā ir krietna summiņa. Kāpēc lai viņa atteiktos no naudas? Lai izliktos tikumīgāka par citām? Viņa jau sen ir sapratusi, ka ar šķīstību nevar nopelnīt ne graša.

Nauda – tas ir vienīgais vārds, kas viņu notur realitātē. Migla izklīst. Viņu pārņem nejauks nemiers.

Viņa atstumj neapmaksātos rēķinus, skatiens pievēršas atlipušajām, krāsotajām tapetēm, rūsas plankumam uz caurules, kas stiepjas gar sienu, pilošajam ūdens krānam. Holivuda attālinās, uzrodas tarakāni, viņa jūtas apdraudēta. Pārgurusi. Ļengana kā lupata. Atliek vienīgi iebāzt galvu cepeškrāsnī!

Viņa piezvana Rejam.

Viņa metas Rejam ap kaklu, tu mani mīli, pasaki, vai tu mani mīli? Viņš skatās, nesaprazdams, kas noticis ar šo sievieti, kura vēl vakar kliegdama izdzina viņu no mājas. Rejs piespiež viņu sev klāt, nobrīnīdamies par viņas trauslumu, un apņemas, ka turpmāk līdz mūža galam viņai palīdzēs, pasargās, ļaus atkal atgūt cieņu.

– Tu esi mana zvaigzne, vai tu to zini? Visi draugi mani apskauž…

Viņa šņukstēdama izgrūž: “Jā, jā”, sapurina garos matus, piekļaujas viņa plecam un mazas, apmaldījušās meitenītes balsī ierunājas:

– Pie visa vainīgs mans aģents, viņš grib, lai es braucu uz Losandželosu filmēties kopā ar di Kaprio, ak, ne jau galvenajā un pat ne otrā plāna lomā, bet tik un tā… vairākās ainās. Viņš apgalvo, ka tā ir negaidīta izdevība, bet es negribu tevi pamest, es jūtos tik nelaimīga.

Rejs apskauj viņu vēl ciešāk un mierinoši pašūpo.

– Nākamajai mūsu reģiona finansētajai filmai prefekts noteikti izvēlēsies tevi, goda vārds! Un tad tu varēsi atriebties visiem tiem neliešiem!

– Tu pret mani esi tik labs. Es neesmu tevi pelnījusi.

– Nerunā blēņas. Mums abiem kopā ir labi, mēs vēl paveiksim lielas lietas, gan redzēsi.

Stellai Violeta nestāsta gandrīz neko, viņa pamet tikai vārdu driskas. Tas nav daudz, taču Stella ir pacietīga. Kā gan Rejs spēj tikt galā ar divām sievietēm uzreiz, viņa sev vaicā, ieslēgdama radio. Ar māti, ko spīdzināt, un ar mīļāko, ko dievināt? Violeta nemēdz bārstīties ar solījumiem. Viņa ar abām kājām stāv uz zemes.

Stella groza radio pogas, kamēr atrod staciju Nostalgie. Igs Ofrē dzied “Selīnu”. Viņa iedomājas par Leonī. Kaut nu manas prombūtnes laikā ar viņu nenotiktu nekas ļauns! Viņai nepatīk atstāt māti vienu, lai gan Edmons Kurtuā ir nosūtījis savus vīrus apsargāt palātas durvis. Viņš tiem maksā divkāršu likmi. Ik vakaru, kad Stella dodas prom, Bubū, Husīns vai Moriss apsēžas atzveltnes krēslā pie Leonī gultas. To uzzinājusi, Solanža Kurtuā nespēj vien beigt piktoties. Kāpēc tu tur jaucies, Edmon? Visa Senšalāna par to vien runā! Ļaudis stāsta, ka tu neesot vienaldzīgs pret Leonī. Rejs būs vai traks no dusmām. Tu gribi ar viņu saķildoties?

– Vai viņa jums patiešām rīko scēnas? – Stella vaicā. – Neuztraucies par to. Esmu jau pieradis. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā!

Karš starp Edmonu un Reju ir atkal atsācies. Tagad abi pretinieki ir kļuvuši vecāki, tas arī viss. Toties uz spēles vēl aizvien ir likta Leonī. Edmons vēlas viņu pasargāt, Rejam ir vajadzīga kalpone.

Vai Edmons Kurtuā savulaik ir pazinis Lisjēnu Plisonjē? Diez vai, Leonī savu mīlestību noteikti ir slēpusi, jo citādi Fernande viņu būtu situsi… Nabaga māte! Nesen, izskatīdamās mazliet nerātna, viņa bija pastāstījusi, kā iemidzinājusi Fernandi, lai varētu satikties ar Lisjēnu. Vajadzēja tikai iebērt miegazāles Fernandes tējā vai vīna glāzē. Un tās miegazāles vispirms vēl bija kaut kur jādabū! Leonī tas viss sagādāja lielas grūtības. Viņai nebija ne graša. Un viņai nebija atļauts iziet no mājām. Iedevusi viņai naudu iepirkumiem, Fernande pārskaitīja katru atpakaļ saņemto centu.

Līdz lauku mājām vairs nav tālu.

Viņa ieslēdz pagrieziena rādītāju, nogriežas no lielās šosejas pa labi, ierauga lauku, ko viņas kaimiņš nesekmīgi cenšas pārdot. Par to viņš grib dabūt četrdesmit astoņus tūkstošus eiro! Viņam nemūžam neizdosies to notirgot. Šo zemes gabalu var pārdot ne dārgāk par piecpadsmit tūkstošiem. Viņai nepatīk apzināties, ka līdzās dzīvo kaimiņš. Tips, kurš patur acīs visu, kas notiek viņu mājās. Viens no tiem, kurš varētu izsekot Adrianu un nodot viņu Rejam. Rejs vienmēr ir gribējis novilkt Adrianam ādu pār acīm. Viņam tā ir kļuvusi par apsēstību. Pēdējo reizi, kad viņi nejauši satikās, Rejs caur zobiem noņurdēja: “Gan es viņu vēl dabūšu rokā, tu redzēsi! Ilgi jums vairs nebūs jāgaida.” Stella izliekas, ka neko nav dzirdējusi. Viņš grib nākt šurp? Es viņu sagaidīšu ar Žorža karabīni rokā. Pēc Saldumiņa nāves viņš man iemācīja to lietot. Sarakstā tu esi nākamā, Žoržs sacīja, tu nedrīksti kļūdīties, viņi ir gatavi uz visu. Cik labi, ka Žoržs ir nostājies viņas pusē. Viņa par to bija šaubījusies. Viņa nebija zinājusi, kurā pusē viņš ir. Tur jau ir tā nelaime: viņa vairs nevienam neuzticas.

Žoržs bija aizvedis viņu uz mežu, lai iemācītu šaut. Ieroci viņš glabā noslēptu Kangoo aiz atslēgas, lai tas nenonāktu Toma rokās. Nesen viņi bija briesmīgi pārbijušies, kad Toms bija izskrējis pagalmā ar bisi rokās. Viņš bija meklējis Reju. Par vienu parazītu tādā gadījumā būtu mazāk, viņa nodomā, tomēr man labāk patiktu, ja pie planētas attīrīšanas neķertos tieši mans dēls.

Toms viņu gaida pie ieejas fermā, atbalstījies pret vārtiem. Pulkstenis rāda piecpadsmit minūtes pāri astoņiem, ārā vēl ir pavisam gaišs.

Viņš spēlē mutes harmonikas. Tagad viņš ir nomainījis melodiju. Adrians viņam ir iemācījis Nīla Janga Heart of Gold. Keep me searching for a heart of gold… Tēvs un dēls dzied abi kopā, piesizdami kājas. Adrians spēlē ģitāru. Abi mācās muzicēt vakaros, kad viņa noņemas ar tekstilmozaīku. Ar auduma gabaliņu palīdzību viņa izstāsta savu dzīvi. Izbāzusi mēles galiņu, viņa piemēro, nomēra, griež, sasprauž. Lai attēlotu Reju, viņa izvēlas vismelnāko audumu. Tas būs vairākus metrus garš šuvums, kas stāstīs par viņas cīņu ar Reju Valenti.

Iepriekšējā vakarā viņi dzīvojamajā istabā sēdēja visi trīs. Logi bija vaļā, vējš uzvēdīja smiltsērkšķu smaržu, savā traukā mazgājās putni, Toms spēlēja mutes harmonikas, un Adrians viņu pavadīja ar ģitāru. Viņa šuva un klausījās. Un aizvēra acis, lai ilgāk saglabātu laimes sajūtu.

– Tu esi laimīga, es dzirdu, – Adrians sacīja, pat nepagriezdamies atpakaļ.

– Tev taisnība, – viņa smaidīdama atbildēja.

Aiziedams Adrians atstāj savu ģitāru Toma istabā. Ejot gulēt, Toms ņem ģitāru un mutes harmonikas sev līdzi gultā. Drīz vien viņam tur būs vesels orķestris.

Viņa aptur automašīnu līdzās Tomam.

– Sveiks.

– Kaut kas ir atgadījies.

Stella jūt, ka viņai sastingst sirds.

– Kas?

– Vai tad tev neviens nav zvanījis?

Ieiedama auditorijā, viņa bija telefonu izslēgusi un pēc tam aizmirsusi to atkal ieslēgt.

– Mans telefons bija izslēgts.

– Tas nebija prātīgi darīts.

– Runā, Tom, runā!

Stella ar kreiso roku uzsit pa durvīm.

– Suzona negrib neko stāstīt. Viņa jau stundu raud virtuvē.

Pārslēgusi pirmo ātrumu, viņa vēl izdzird, kā Toms nosauc pakaļ: man vienreiz ir apriebies! Apriebies! Dari taču kaut ko, nolādēts!

– Kā tev sviežas, vecīt?

– Labi. Un tev?

– Tāpat.

Milans labu brīdi klusē. Viņš virpina pirkstos paša tīto cigareti. Viņa pirksti ir resni un neveikli, to gali ir plakani, it kā tos kāds būtu apstrādājis ar veseri. Viņam vairs nav nagu, tikai miesas pauguriņi, melni no netīrumiem, zemes un metāllūžņu skaidām. Viņa skatiens ir pievērsts četrstūrainajam vēdlodziņam. Viņš ir apmeties vienā istabā ar Adrianu, kāda Kolenkūras ielas nama sestā stāva dzīvoklī bez lifta. Viņi dzīvo šaurībā, uzmanīgi aprēķinādami katru savu kustību. Desmit kvadrātmetru telpa, uz grīdas divi matrači, elektriskā plītiņa, mazs ledusskapis, duša. Tualete atrodas kāpņu laukumiņā.

– Mums vajadzētu visu uzkopt, – Milans paziņo, – logs ir pavisam netīrs. Man nepatīk. Tas man uzdzen skumjas.

Adrians noliek somu un atkrīt uz sava matrača. Pie sienas viņš ir saspraudis Stellas fotogrāfijas, viņš apgalvo, ka tā ir Tilda Svintone, aktrise, no kuras viņš jūk vai prātā. Milanam labāk patīk Monika Beluči. Man patīk sievietes, kurām ir kārtīga miesa uz kauliem, bet tā tava Tilda ir pavisam izbadējusies.

– Vai gribi kafiju? – viņš noprasa.

– Labprāt, – Adrians atsaka.

Milanam pat nav jāpieceļas. Viņš nemēdz izdarīt liekas kustības. Viņš ir mūrnieks. Vienmēr tikai noliekties, satvert ķieģeli, iztaisnoties, nolikt ķieģeli vietā. Četras kustības, no kurām sāp mugura. Brīvajos brīžos viņš izstaipās, pakarājas pie stieņa, kas iestiprināts starp durvju stenderēm, vai arī nesteidzīgi atguļas uz grīdas un ar plati atvērtām acīm skatās griestos.

– Kā paviesojies?

– Viss beidzās pārāk ātri.

Milans nezina, kurp Adrians dodas. Viņš noprot, ka runa ir par kādu sievieti. Kādu dienu viņš no Adriana jakas noņēma gaišu matu un aplūkoja gaismā. Viņš nav uzdevis nevienu jautājumu. Viņš gaida, kad Adrians pats visu pastāstīs.

Adrians nav bildis ne vārda.

– Bija atnākusi Vanesa, viņa tevi meklēja.

Adrians neatbild.

– Tev vajadzētu viņai pateikt, ka esi aizņemts, citādi viņa tevi nekad neliks mierā.

– Gan jau viņa beigās pati visu sapratīs.

– Uz to tu vari nepaļauties! Viņa tevi meklē.

– Tev pašam vajadzētu viņai pievērsties.

Milans pieceļas, piepilda tējkannu ar ūdeni, lai uzvārītu kafiju. Ar piedurkni noslauka loga rūti.

– Es viņas acīs esmu tikpat caurspīdīgs kā stikls! – viņš iesmejas. – Viņa dzīvo pasakā, kurā tu esi viņas skaistais princis.

Ūdens sāk vārīties, Milans paņem Nescafe trauku, ieber katrā tasē pa divām karotēm kafijas, pielej karsto ūdeni, visu apmaisa un iedod vienu tasi Adrianam.

– Pirmkārt, kāpēc tu esi tik noslēpumains?

– Es esmu nevis noslēpumains, bet gan diskrēts, – Adrians atbild. – Man nepatīk runāt par savu privāto dzīvi.

– Pat ar mani?

Adrians neatbild. Viņš pieliek tasi pie lūpām, atraujas un saviebjas. Dzēriens ir pārāk karsts.

– Tu man neuzticies?

Milana balss skan mazliet saspringti. Var manīt vieglu pārmetumu. Adrians zina, ka viņa klusēšana ir aizvainojoša, tomēr tas ir kaut kas stiprāks par viņu, viņš nespēj nevienam uzticēties. Tikai Edmonam Kurtuā, kurš zina viņa Parīzes adresi.

– Vai tu esi traks? – viņš atcērt.

– Tātad tas ir tikai tāds ieradums, – Milans secina.

– Jā, tā varētu sacīt. Ieradums.

– Bēdīgi.

Vajag nekavējoties apslāpēt šo iespējamo strīdu.

– Mēs taču tāpat labi sadzīvojam, – Adrians aizrāda.

– Tikai tu man neko nestāsti.

– Man labāk patīk paturēt visu pie sevis. Es gribētu, lai tas būtu noslēpums.

– Viņa ir precējusies?

– Jā, tieši tā.

Viņa ir precējusies ar nelaimi, Adrians nodomā. Un es gribu viņu izglābt. Milanam ir dokumenti. Viņam ne no kā nav jābaidās. Viņš apmeties šajā mazītiņajā dzīvoklītī tikai tāpēc, ka viņam nav naudas, lai apmestos citur. Viņš negrib dzīvot priekšpilsētā. Es gribu redzēt Eifeļa torni, viņš saka, es par to sapņoju, kad biju vēl bērns un dzīvoju Permā, man tas nozīmēja brīvību. Perma atrodas četrsimt kilometru attālumā uz ziemeļiem no Aramilas. Savulaik viņi ir dzīvojuši vienā Krievijas apgabalā.

– Vai viņai patika tā Nīla Janga dziesma?

Adrians pasmaida. Viņš ir nomierinājies, jo Milans ir sācis runāt par kaut ko citu.

– Jā.

– Gribi, es tev iemācīšu vēl kādu?

– Labprāt.

– Tu nu gan varētu nākt pie prāta! Precēta sieviete!

Milans nogroza galvu. Kaut ko tādu viņš tiešām nespēj saprast. Parīzes ielas ir pilnas ar brīvām sievietēm. Kāda joda pēc viņam vajadzīga precēta sieva?

Adrians aizver acis.

Viņš atceras vakaru, kad bija tur ieradies. Tik tuvu, tik tālu. Senšalāna – tā ir nekuriene. No Sensas stacijas ir jābrauc uz priekšu gar sliedēm un tad jānogriežas pa kreisi. Automašīna jānoslēpj krūmos, jāizrāpo cauri zālei un jāiespraucas pazemes ejā. Iznākot fermas pagalmā, joprojām jābūt uzmanīgam. Nekad neko nevar zināt, Stella čukst, kāds kaimiņš var atnākt pēc olām un pamanīt tevi. Viņš uzloka jakas apkakli, uzmet kūkumu, nodur galvu. Kā pagrīdnieks. Kurtuā kungs viņam ir apsolījis sagādāt dokumentus. Bet kad? Tieši viņš ir nosūtījis Adrianu uz būvlaukumu. Tas ir sen zināms triks. Viņš to ir bieži izmantojis attiecībā uz ārzemniekiem, kuri Senšalānā izskatās pārāk uzkrītoši. Labāk, lai tie nozūd Parīzē. Uzņēmums pieder kādam no Kurtuā kunga draugiem. Tas neuzkrītoši nodarbojas ar dzīvokļu, biroju un māju remontu. Viņam ir kāds paziņa prefektūrā, kurš var sagādāt dokumentus. Radinieks, kuram ir labi samaksāts. Visi strādā, gaidīdami, kad varēs tikt pie Francijas pilsonības. Dažreiz šie cilvēki kaut kur nozūd un vairs neatgriežas. Vai arī sameklē kādu citu darbu. Lai visu nokārtotu, vajag aizvien vairāk laika. Ir jābūt pacietīgam – vai jāreģistrē savi bērni skolā un jāizmanto viņi par pamatotu ieganstu. Adrians nevēlas tā darīt. Viņš gaida. Pacietīgi, piesardzīgi. Ir jāturas gar sienu. Nedrīkst celt troksni. Nedrīkst rādīties citiem acīs.

– Vai ķersimies pie kādas citas Dilana dziesmas? – Milans jautā.

– Ja tu tā vēlies.

– Tātad viņa prot runāt angliski?

– Labs mēģinājums! – Adrians pasmaida.

– Vari neko neteikt, es tik un tā uzzināšu. Es esmu neatlaidīgs. I Shall Be Released – vai tāda dziesma tev derēs?

Adrians uzmet Milanam naidīgu skatienu.

– Kāpēc tu man to saki? – viņš noprasa.

– Es tev nesaku neko, tas ir dziesmas nosaukums, – Milans attrauc.

– Ak tā…

– Tu esi pārāk nervozs, vecīt!

– Es gluži vienkārši esmu noguris.

– Ja gribi, vari teikt arī tā…

Kad Adrianam vairs nav spēka būt vienam, gulēt vienam, rītos kopā ar citiem strādniekiem kāpt kravas mašīnā, liekt muguru un atbildēt uz Milana jautājumiem, viņš aizcērt aiz sevis durvis un dodas pastaigā pa Monmartru. Viņš izbrauc ar gaisa vagoniņu. Bieži viņš neatļaujas to darīt. Viņš nav vienīgais, kuram jāslapstās. Viņš spēj paskriet ātrāk par vagoniņu.

Un pēc tam viņš apsēžas uz soliņa koku un krūmu ielenkumā, zem kāda sēru vītola vai apses, aizver acis un iesnaužas.

Viņš atceras kādu vakaru…

Tas notika neilgu laiku pēc Saldumiņa nonāvēšanas. Viņš bija ieradies fermā un atradis Stellu saritinājušos kamolā gultā. Viņa bija iespiedusi seju spilvenā un raustījās elsās.

Viņš bija noliecies pie Stellas, noglāstījis viņai plecu un čukstus pajautājis:

– Vai tu man pateiksi, kas noticis?

– Nepieskaries man.

– Stella!

– Es teicu, nepieskaries man!

– Runā taču, nolādēts! Tu man nekad neko nestāsti. Kas es tev vispār esmu? Kaut kāds zellis, kurš ierodas nakts tumsā, lai ar tevi pamaigotos? Vai tā? Un nākamajā rītā slepus dodas prom, lai neviens viņu nepamanītu? Jo tagad tas sāk izskatīties tieši tā! Vai nu tu man visu izstāstīsi, vai arī es eju projām.

Viņa piespieda spilvenu sev klāt un sāka raudāt vēl stiprāk.

– Liec mani mierā, es negribu runāt, – viņa rīstīdamās izgrūda.

– Bet es gribu, lai tu ar mani runā. Vai saproti? Citādi mums vairs nav ko darīt kopā…

Pēc mirkļa viņa nometa spilvenu, pagriezās pret viņu un noprasīja:

– Ko tu īsti gribi, Adrian? Tu vēlies paraudāt, klausīdamies stāstos par manu bērnību, manu piekauto māti un manu nogalināto suni?

– Es to visu jau zinu. Un daudz ko citu arī.

– Tu neko nezini! Es tev neko neesmu stāstījusi!

– Esmu visu nopratis, Stella. Es redzu, kā tu saknieb lūpas, kā tavs skatiens aizslīd prom, es klausos, kā tu guli, runā pārāk skaļi, mīlējies un raudi ar lielām asarām… Kādu dienu tev tomēr nāksies runāt. Jo kas tad es tev esmu? Kaut kāds paraugs, vai? Tas taču nav nekas briesmīgs, dzirdi?

Viņa nošņaukājās un pasmaidīja.

Tad nočukstēja “es zinu”. Tādā balsī kā maza, skumja, nobēdājusies meitenīte. Viņa pastiepa Adrianam pretī rokas, un viņi apskāvās.

Mazliet vēlāk, kad abi jau gulēja viens otram līdzās, viņa vienkārši pateica:

– Tas ir tikai Saldumiņa dēļ, saproti, Saldumiņa dēļ… Viņi viņu nodūra, bet es viņu mīlēju. Es viņu mīlēju.

Tā bija viņas lūgšana par savu suni.

Suzona sēž virtuvē un slauka acis ar galdauta stūri.

– Nanij… Kas noticis? Vai kaut kas nav labi ar Žoržu? Suzona papurina galvu un caur asarām nomurmina:

– Ar tavu māti.

– Ar mammu! Kas noticis?

– Amina. Viņa man piezvanīja. Viņš ir mēģinājis viņu atgūt ar spēku.

– Kurš? Rejs?

– Nezinu.

– Vai tad neviens viņu nesargāja?

Suzona papurina galvu, viņa neko nezina.

– Amina teica, lai tu nekavējoties viņai piezvani. Ka Leonī vēl aizvien ir slimnīcā, taču viss ir nopietni, ļoti nopietni. Viņa nevarēja tevi sazvanīt, viņa mēģināja vismaz sešas reizes. Viņa bija briesmīgi uztraukusies.

– Es biju aizmirsusi ieslēgt telefonu.

Suzona paviļā pirkstos kabatlakatiņu, izstiepj to un atkal saburza.

– Un es nezināju, kur tu esi! Es nezinu, kurp tu dodies! Un ja nu ar tevi kaut kas notiks? Es vairs nespēju, Stella, es vairs nespēju, tā nav nekāda dzīve.

Viņa paceļ galvu un lūdzoši saka:

– Kaut kas ir jādara, meitiņ! Leonī būs pagalam, un arī ar mani būs cauri. Un ja nu viņi ierodas pie mums? Tu taču zini, ka es nespēšu noturēties viņiem pretī.

– Nerunā niekus, Nanij. Ja viņi uzradīsies, te ies vaļā īsta asinspirts.

Kāda doma nedod viņai mieru, un viņa jau klusāk noprasa:

– Žoržs… tu domā, ka viņš būs mūsu pusē?

– Protams, ka viņš būs mūsu pusē! Ko tu īsti centies pateikt?

– Es pati nezinu, Nanij. Arī Žoržam ir no viņa bail. Viņš necīnās.

Suzona neatbild. Viņa tikai nodur galvu un izšņauc degunu. Šīs sarunas vienmēr beidzas tieši tā.

– Vai Toms ir jau paēdis? – Stella noprasa, skatīdamās tukšumā un juzdama, ka viņas dusmas pamazām noplok.

– Jā. Un viņš ir arī iztīrījis zobus. Viņš gaidīja tevi, negribēja iet gulēt, kamēr nebūs tevi ieraudzījis.

– Šovakar viņam būs jāguļ pie jums, es braukšu uz slimnīcu.

– Vispirms piezvani Aminai.

Stella pamāj. Cieši apskauj Suzonu un automātiski sāk kaut ko klusi un mierinoši čukstēt. Viņas domas kavējas citur, ir jāizdomā kāds plāns, Leonī vajag kaut kur noslēpt. Taču vispirms ir jātiek pie viņas. Kas zina, varbūt viņa jau ir pagalam. Kāpēc neviens nesēdēja pie durvīm? Edmons Kurtuā taču solīja, ka tur vienmēr būs kāds, kurš vajadzības brīdī varēs nākt palīgā.

– Brauc vien, meitiņ! Viņai tu esi vairāk vajadzīga nekā man.

– Vai tu esi apkopusi lopus? Es zinu, ka pārspīlēju, bet… Es šovakar gribēju visu izdarīt pati. Es nezinu, vai Merlins jau ir padzirdīts, un man jāapkopj Grizlijs, Toto viņu atkal ir sakodis.

– Viss jau ir padarīts. Toms man palīdzēja. Viņš lieliski turējās.

– Pēdējā laikā viņa uzvedība tik bieži mainās. Tu taču viņu neizlaidīsi no acīm, vai ne?

– Protams.

– Un paņemsi suņus pie sevis mājā.

– Jā.

– Viņam varētu ienākt prātā ierasties arī šeit, – viņa skaļi saka, kā runādama pati ar sevi.

– Tu domā, ka tas atkal ir Rejs?

– Kurš gan vēl tas varētu būt, Nanij?

Viņa paņem Kangoo atslēgas, cepuri, mēteli. Paķer no galda maizes šķēli un siera gabaliņu.

– Pasaki Žoržam, ka es atkal paņēmu viņa automašīnu.

– Piezvani man, tiklīdz būsi kaut ko uzzinājusi. Es neiešu gulēt.

– Norunāts.

Stella jau grasās aizvērt durvis, kad Suzona viņu pasauc.

– Zini, meitiņ, Žoržam ar to visu nav nekāda sakara. Nevajag iedomāties, ka…

Stella uzmet viņai neizpratnes pilnu skatienu. Kāpēc Suzona viņai to saka? Tāpēc, ka vēlas pasargāt savu brāli, vai arī tāpēc, ka tā ir patiesība? Patiesība ir tāda, ka Stella nekad ne uz vienu nav varējusi paļauties. Patiesība ir tāda, ka viņa tur aizdomās visu pasauli. Patiesība ir tāda, ka no vientulības viņa pamazām sāk jukt prātā. Taču par Žoržu viņai ir radies iespaids, ka viņš ir gļēvs kā lupata.

Ārā viņa ierauga Tomu, kurš skraida pa pagalmu kopā ar suņiem. Stiprinieks atnes Tomam sprunguli un visā garumā izstiepjas viņam pie kājām, vienlaikus apliecinot gan savu padevību, gan vēlmi rotaļāties. Toms pabužina viņam skaustu. Labi, Stipriniek, labs suns, labs suns! Pamanījis Stellu, Stiprinieks paķer sprunguli un skrien pie viņas.

– Vai ar Leonī kaut kas ir noticis?

– Jā.

– Kaut kas nopietns?

– Nezinu, man jāpiezvana Aminai.

– Vai to atkal izdarījis Rejs?

Stella paskatās uz viņu un parausta plecus. Viņai gribas teikt “kurš gan cits?”, taču vārdi nenāk pār viņas lūpām.

– Tu šovakar gulēsi pie Suzonas un Žorža, norunāts? Un lai vairs nekas nenotiktu, skaidrs?

– Sapratu, – viņš nosaka, ar nūju pabikstīdams zemi. – Neesmu jau nekāds sīkais.

Vilkdams kājas, Toms uzkāpj augšā. Vajadzētu parunāt ar Džimiju. Džimijs Lode vienmēr ir bijis viņa labākais padomdevējs. Tieši no sarunas ar viņu Toms ir iemācījies kaut ko būtisku: pateikt “nē”. Iemācīties pateikt NĒ visiem cilvēkiem un lietām, ko viņš nevēlas redzēt savā dzīvē. Izbeigt teikt “jā” mīļā miera labad vai tāpēc, lai izpatiktu pieaugušajiem. Vienreiz ir jābeidz melot. Jau kopš bērnības viņš visapkārt ir jutis nelaimes smaku. Viņam visu laiku gribas ar kādu karot.

Reiz viņš jau ir mēģinājis runāt ar Stellu. Todien viņš jutās ļoti lepns, jo bija izvārījis makaronus un tie bija izdevušies tieši tā, kā vajag. Viņi abi ēda vakariņas, viņš nolika dakšiņu, norija kumosu un paziņoja:

– Pastāsti man visu.

– Ko tad? – Stella pavaicāja.

– To, kas ir noticis. Jo es gan zinu, gan nezinu, un tas ir tik neizturami.

– Es nesaprotu, Tom. Paskaidro! Man nekas nav skaidrs. Vai tu gadījumā neesi pielicis mazliet par daudz rīvētā siera?

– Paklau, es nojaušu, ka ir noticis kaut kas nelāgs, es nezinu, kas tas ir, un man ir bail. Ja es visu zināšu, tad varēšu būt gatavs.

– Kam tu gribi būt gatavs?

– Nelaimei. Un, kad tā ieradīsies, man vairs nebūs bail.

Stella viņam noglāstīja galvu un pateica, ka viņš ir kaut ko sajaucis. Tad viņa izslējās un labu brīdi skatījās savā šķīvī uz makaroniem, it kā tas būtu astotais pasaules brīnums. Viņam būtu labāk paticis, ja viņa paņemtu vēl mazliet makaronu. Kādu dienu viņiem noteikti vajadzēs parunāties. Šī nebija īstā diena.

Viņš gaidīja. Ja Stella tik ilgi klusēja, viņai noteikti bija grūti runāt. Tad viņa pacēla galvu un noprasīja:

– Tev šķiet, ka es tev pārāk daudz meloju?

Viņš bija ieskatījies viņai tieši acīs un pateicis: jā. Viņš būtu varējis atbildēt arī noliedzoši, lai viņu nomierinātu, lai sagādātu viņai prieku, taču tā nebūtu patiesība. Un tad vajadzētu turpināt ceļu pa to pašu naidīgo, draudīgo vietu, kurā viņš pastāvīgi dzīvoja. Pateikdams “jā”, viņš bija nonācis nezināmā vietā un godīgi pateicis: tu man melo, es to jūtu, un man tas nepatīk.

– Ir daudz kā tāda, ko es tev nevaru stāstīt, – Stella turpināja. – Tu vēl esi pārāk mazs. Bērni ir bērni, un pieaugušie ir pieaugušie. Katram ir sava vieta.

– Es gribu vienīgi to, lai tu man vairs nemelo, ja vien spēj.

– Un kāds tev no tā būs labums?

Un tad viņa piebilda:

– Es negribu, lai arī tev būtu jācieš.

– Bet tas taču ir vēl sliktāk, Stella! Es skaidri jūtu – kaut kas nav lāgā, es tikai nezinu, kāpēc. Tas nedod man mieru.

Viņa pavilka augstāk džempera piedurknes un sāka tās uzlocīt.

– Skolā es skaidri jūtu, ka neesmu tāds kā citi. Kāpēc es nedrīkstu runāt par tēti? Kāpēc viņš nāk pie mums slepus un tumsā? Kāpēc Rejs ir mans vectēvs, bet es ar viņu nekad nesatiekos? Un, vēl ļaunāk: kāpēc visi no viņa baidās? Un visvairāk tieši tu?

Viņa neatbildēja uzreiz. Izlemt nebija viegli.

– Un kāds tev būs labums no tā, ja es tev pateikšu patiesību?

– Tad es sapratīšu, ka tu mani neuzskati par mazu bērnu. Man tas ir svarīgi.

Viņa caur asarām pasmaidīja. Viņš nesaprata, par ko viņa raud. Dziļi viņā atradās vesela krātuve ar neizraudātām asarām un neizjustu laimi.

– Es pamēģināšu, – Stella nopūtās, – taču nesolu, ka man tas vienmēr izdosies.

Viņam uznāca vēlēšanās no pateicības piespiesties viņai klāt. Viņš svārstījās. Viņš gribēja kļūt par vīrieti. Vīrieši nespiedās klāt pie savām mātēm.

Lai nu kā, taču tovakar viņš bija uzvarējis. Par to varēja pateikties vienīgi Džimijam Lodem. Džimijs Lode viņam bija iemācījis neteikt “jā” tikai tāpēc, lai kādam sagādātu prieku. Mātei, tēvam, Žoržam, Suzonai.

Lai izrādītu atzinību par šādu godīgumu, viņš bija labprātīgi atzinies, ka ir mazliet aizrāvies ar rīvēto sieru. Lielos grijēra siera gabalus bija tik grūti rīvēt.

Viņš ieslēdz naktslampiņu, noliek to starp sevi un istabas balto sienu. Tā ir maza lampiņa, ko Stella ir nopirkusi Ikea veikalā. Patiesībā viņa ir nopirkusi divas. Vienu, ko turēt mājās, un otru, ko aiznest pie Suzonas un Žorža, lai tad, kad viņam te jānakšņo, viņš varētu justies mierīgāk. Stella mēdz parūpēties par tādām niansēm, un šie nelielie uzmanības apliecinājumi ir tik aizkustinoši. Turklāt lampa ir skaista, tās tirkīza zilais abažūrs turas uz metāla pamatnes, kas ir lokana kā dušai. To var pagriezt, lai pavērstu gaismu vajadzīgajā virzienā. Iegrozot lokano pamatni, viņš ir iemācījies atveidot uz sienas dažādas ēnas. Tēvs viņam ir ierādījis dažas figūras: suni, pīli, kamieli, sikspārni, gliemezi, putnu. Viņš mācās tās atdarināt, un kādu vakaru, paslējies, lai paņemtu zīmuli, viņš aizliecas priekšā gaismas staram un nejauši atdarina uz sienas Džimija Lodes apveidu.

Tāds pats zēns kā viņš, tikai daudz lielāks, lampas mestā ēna uz baltās sienas. Ar tādām pašām izspūrušām cirtām galvvidū un mazu, uzrautu degunu.

– Ei, – viņš noprasa, – kā tevi sauc?

Džimijs nosauca savu vārdu. Pareizāk sakot, Toms to viņam izdomāja pats. Un, tā kā zēns uz baltās sienas izskatījās pēc īsta dumpinieka, viņš paziņoja: “Lode. Džimijs Lode, kurš spēj izvilkt ieroci ātrāk par paša ēnu.”

Un tā nu viņi bija sākuši sarunāties.

Viņš labi zināja, ka sarunājas pats ar sevi, taču, būdams aizrāvies, par to aizmirsa, un Džimijs kļuva pavisam īsts. Runāt ar Džimiju bija tik labi. Viņš bija atradis sev draugu. Labāko draugu, ar kuru varēja parunāt par savu tēvu, par pazemes alām un slēptuvēm, par Saldumiņu, Žorža bisi, Leonī un idiotu Reju. Viņš pastāstīja Džimijam par to, kā bija atradis Pusķirsi zem virtuves izlietnes, un arī par to, kā bija ielavījies dzīvoklī un pat slepus ielūkojies večas istabā. Tur viņš bija ieraudzījis Fernandi, kura krāca, atgāzusies spilvenos un nolikusi savu kājas stumbeni virs segām. Stumbenis ir tik neglīts, viņš bija skaidrojis, tas ir notīts ar baltiem apsējiem kā zīdainis, bet pašā galā tam rēgojas dzelteni un sarkani traipi. Pretīgi. Varbūt vēlāk viņai nogriezīs arī otru kāju, bet pēc tam arī rokas, un pāri paliks tikai rumpis! Turklāt tai istabā briesmīgi oda, jo viņa bija aptaisījusies, es pat aizspiedu degunu! Zini, ja man līdzi būtu bijusi Žorža bise, bang, bang! Es būtu varējis viņu nošaut, jo viņa ir īsta ragana. Viņa un arī viņas dēls Rejs. Kāds viens, tāds otrs. Es viņu nogalināšu, es viņu nošaušu un pēc tam tikšu galā arī ar Reju.

– Bet Rejs taču ir tavs vectēvs, – Džimijs iebilda.

– Var jau būt, taču vispirms viņš ir nelietis. Es nezinu, ko viņš ir nodarījis manai mātei, bet, kad viņa runā par Reju, viņas lūpas kļūst baltas.

Runādams ar Džimiju, viņš nekad neizsakās aplinkus. Džimijs visu saprot. Taču toreiz Džimijs iebilda, ka tā rīkoties nav bijis saprātīgi, ka viņam ir vajadzējis iepriekš sagatavoties. Ja nu veča būtu pamodusies? Viņa būtu sākusi aurot, saskrietu kaimiņi, un tu tiktu notverts. Lai kaut ko tādu darītu, viss iepriekš ir rūpīgi jāizplāno!

– Jā, tev taisnība, – viņš bija atzinis.

Šovakar Džimijs Lode uzzina, ka izcēlusies kārtējā drāma. Ka viņam ir bail skatīties, kā Suzona raud. Stella nekad neraud, tomēr tas ir viens un tas pats. Viņa asaras uzkrāj sevī un tāpēc vienmēr ir tik bāla, bet viņas acis izskatās sarkanas. Bet Suzona, tādā vecumā! Viņa viscaur dreb, viņa šņaukājas. Kādu dienu viņa izies pagalmā, apsēdīsies uz krēsla un vienā rāvienā būs pagalam, jo vairs nespēs paelpot.

– Vajag kaut ko izdomāt, – Džimijs atbild. – Vajag izgudrot kādu viltību un dabūt to neģēli zem zemes.

Dažreiz Džimijs Lode runā kā amerikāņu televīzijas seriālos, ko rāda pa kanālu TF1.

Stella kā mēnessērdzīga stūrē automašīnu cauri tumsai. Viņa izbrauc ceļa asos līkumus, viņas skatiens slīd pāri laukiem un mājām, kā meklēdams atbalstu šajā pazīstamajā apkārtnē, it kā tur nebūtu nekā cita kā vien koki un prērijas. Un viņas lūpas skaļi skandē: nelietis, nelietis, nelietis! Viņa nolaiž logu un ieelpo meža, vīraka, nobirušo lapu, mitro sūnu, krokusu, vijolīšu un dižskābaržu pumpuru smaržu. Nakts smarža, nakts trokšņi, tīrība un nevainība, kas vēdī gaisā. Var dzirdēt, kā šūpodamies čīkst koku stumbri, klaigā putni, dūdo balodis. Viņa dziļi jo dziļi ieelpo. Leonī, mana māte, nabaga nomocītais radījums, tas nekad nebeigsies. Un pāri pārveļas izmisums, viņai vairs nav spēka, gribas apturēt Kangoo un aizmigt pie stūres. Vienmēr atkārtojas viens un tas pats: viņas māti sit, piekauj, moka, viņas māte nespēj pat aizstāvēties, jo visus likumus pieņem vīrieši, kuri tos pielieto pēc pašu ieskatiem. Kad viņa vēl mācījās skolā, prātā aizķērās kāds izteikums: “Sievietes, kuras nepakļaujas likumiem, rīkojas saprātīgi, jo mēs šos likumus pieņemam bez viņu līdzdalības.” To bija rakstījis kāds vīrietis, viņu sauca Monteņs. Šie vārdi bija krituši auglīgā augsnē.

Tā visa atkal ir par daudz, viņa atceras savas bērnības naktis: asinis mātes matos, troksni, ar kādu mātes galva tiek sista pret grīdu, lamas, kliedzienus, to, kā māte lūdz piedošanu, saukdama, ka nekad vairs tā nedarīs. Tā visa atkal ir par daudz. Viņa aptur automašīnu un izslēdz motoru. Viņa ar dūrēm berzē acis, starp pirkstiem mirdz asaras, tās plūst pār viņas vaigiem.

Kad asaras ir izsīkušas, kad bēdas ir galā, atkal atgriežas niknums. Viņa izslejas, noslauka degunu mēteļa piedurknē, atstumj cepuri pakausī, ar abām rokām pakasa galvu, nokož gabalu no maizes un siera un piezvana Aminai.

Zilpelēkajā nakts tumsā pazib sikspārnis, un viņa atkal atceras kādu Toma izmestu joku. “Kā sauc peli ar spārniem?” – “Nav ne jausmas, Tom, tu taču labi zini, ka es nekad nevaru uzminēt!” – “Tas ir sikspārnis.” Viņš jutās apmierināts, jo viņa sāka skaļi smieties.

– Amina, tā esmu es. Kur tu esi? – viņa vaicā, izdzirdējusi Aminas balsi, kas skan tik klusi, ka to gandrīz nevar saklausīt.

– Tavas mātes palātā. Es negribu atstāt viņu vienu. Es gaidīju, kad tu man piezvanīsi.

– Esmu jau klāt.

– Viņa guļ. Es viņai iedevu miegazāles.

– Vai tas ir nopietni?

– Viņa guļ, – Amina klusi atkārto.

Amina gaida pie simt četrdesmit ceturtās palātas durvīm un māj, mudinot pasteigties. Viņa zaglīgi skatās te uz vienu, te uz otru pusi. Tad aizver palātas durvis un atbalsta krēslu pret rokturi.

– Tu domā, ka tas palīdzēs? – Stella noprasa.

– Nezinu, taču tā es jūtos mierīgāk. Goda vārds, tik ļoti es vēl nekad nebiju pārbijusies! Runā pavisam klusi! Es nedrīkstu te atrasties, šovakar man nav jādežurē.

– Vai tad Bubū, Husīns un Moriss nemaz nebija atnākuši? Kuram tad šodien bija kārta to darīt? Es taču brīdināju Kurtuā, ka nevarēšu te atrasties.

– Nē. Es nevienu neesmu redzējusi. Es gaidīju viņus, lai pati varētu doties prom.

– Un viņi pat nepiezvanīja?

– Nekā nebija, kad es tev saku. Nekā.

– Tas nav normāli…

Ir pusvienpadsmit. Parasti viņi ierodas astoņos vakarā, pēc darba. Plati smaidīdami. Vienmēr gatavi, vienmēr priecīgi pakalpot. Parasti Bubū un Husīns nāk abi reizē. Viņiem līdzi ir kārtis un alus, viņi pievelk tuvāk mazo televizora galdiņu un nododas spēlei. Laiku pa laikam viņi uzsmaida Leonī, uzmet viņai skatienu, uzbilst: jūs droši varat vērt acis ciet, mēs esam te. Viņa pasmaida un pasaka abiem paldies. Moriss viņai šķiet mazliet biedējošs. Viņš ir vecpuisis. Viņš lasa grāmatas par Napoleonu un pēta lielo kauju stratēģiju un armiju pārvietošanos, kuru rezultātā ienaidnieks nonāk spīlēs. Vai arī ne. Viņš pārskata Eilavas un Vaterlo kaujas. Viņam ļoti patīk viss, kas saistīts ar armiju, formastērpi, četrpadsmitā jūlija parāde. To viņš skatās pa televīziju. Reiz viņš ir aizbraucis uz Parīzi, lai visu redzētu “pa īstam”. Viņš izbrauc no mājām iepriekšējās dienas vakarā, apstaigā Zvaigžņu laukumu, lai noskatītos sagatavošanās darbos, pārnakšņo automašīnā un nākamajā rītā nostājas pirmajā rindā, lai neko nepalaistu garām. Mājās viņš atgriežas vīlies. “Pa televizoru izskatījās labāk.” Un vēl viņš piebilst: “Turklāt man nepatika tas pūlis. Parīzē ir pārāk daudz cilvēku. Un vēl tur nejauki ož, nav iespējams paelpot.”

Stella noliecas pār māti. Viņa mierīgi guļ. No pavērtajām lūpām ar vieglu gārdzienu plūst elpa.

– Izskatās, ka viņai ir labāk..

– Tāpēc, ka gaisma ir izslēgta. Ieskaties vērīgāk…

Stella noliecas vēlreiz un zem Leonī kreisās acs ierauga plāksteri. Viņa klusi iekliedzas, un Amina ar brīdinošu mājienu liek viņai klusēt.

Atbalstījušās pret palodzi, abas sāk pavisam klusi sarunāties.

– Varēja būt ap septiņiem, es aizgāju uz tualeti pačurāt un izdzirdēju, ka pa durvīm kāds ienāk. Tas noteikti bija Tirkē, es pazīstu viņa balsi. Nezinu, kāpēc, taču atslēga bija palikusi ārpusē. Vai arī kāds to bija tur atstājis, lai Tirkē varētu mani ieslēgt.

– Tātad šeit viņam ir kāds līdzdalībnieks…

– Būtu labi, ja tikai viens, – Amina nopūšas. – Lai kā arī būtu, viņš pagrieza atslēgu, un es vairs netiku ārā. “Tagad tā dakteriene man vairs nemaisīsies pa kājām,” viņš pateica tik skaļi, lai es to dzirdētu. Es no visa spēka situ pa durvīm, taču viņš vienā mierā piegāja pie tavas mātes. Es dzirdēju, kā viņš saka: “Celies, tev jānāk uz mājām!” Viņa lūdzās: “Neaiztiec mani!”, bet viņš ņirdza: “Tu domā, ka varēsi noturēties man pretī, stulbā maita! Celies, citādi dabūsi pa purnu!” Tad viņa noteikti parādīja viņam savu ģipsi, jo viņš paziņoja: “Kā ir, tā lēkāsi, un pasteidzies!” es dzirdēju sitienus, vaidus, sāku saukt palīgā, izkliedzu palātas numuru, kamēr vairs nespēju pakliegt! Beidzot gaitenī izcēlās troksnis, un viņš aizbēga. Bija ieradies Seržs, kopējs, viņš man pateica, ka ir redzējis, kā Tirkē aizbēg, tomēr nav pārliecināts, ka tas tiešām bijis viņš – kārtējais drosminieks! –, viņš atvēra durvis, un es ieraudzīju, ka Leonī guļ uz grīdas. Tas izskatījās nelāgi.

– Kas viņai ir nodarīts?

– Vēl trīs lauztas ribas labajā pusē – ceturtā, piektā un sestā. Viņa noteikti bija pagriezusies uz kreisā sāna un pacēlusi rokas, lai aizsargātos, un saņēmusi sitienus. Viņai visur ir zemādas asins izplūdumi: uz ķermeņa augšdaļas, uz sejas, uz labās rokas. Mēs ar Seržu viņu pacēlām, viņš pārliecinājās, ka, izņemot tās trīs ribas, viņai nekas nav lauzts, bet es tikmēr mēģināju atgūties. Seržs viņai iedeva nomierinošu līdzekli un doliprānu un atkal aizgāja. Rīt vajadzēs parunāt ar Dirē.

– Mana nabaga māmiņa, – Stella nopūšas, saņemdama mātes roku. – Viņi tevi nekad neliks mierā!

Stella viegli uzpūš elpu mātes sejai, ar pirkstu maigi noglāsta viņas vaigu.

– Viņa guļ, viņa ir mierīga, – Stella pārsteigta piezīmē. – Kad es viņu pacēlu, viņa man atvainojās. Vai spēj to aptvert? Viņa lūdza piedošanu par to, ka mani tik ļoti apgrūtina. Tieši ar tādiem vārdiem. Viņa ir tik jauka, Stella, tik jauka! Kā gan viņai var kaut ko tādu nodarīt?

– Es zinu, Amina.

– Viņai vēl vismaz mēnesi būs ļoti grūti. Sāpēs, kad viņa pakustēsies, sāpēs, kad elpos, ar viņu vajadzēs apieties ļoti uzmanīgi. Viņa nedrīkstēs klepot, smieties, strauji kustēties, viņa nevarēs darīt neko, kamēr nebūs atlabusi.

– Es palikšu šeit. Suzona parūpēsies par Tomu, un Žoržs rītdien aizvedīs viņu uz skolu. Es viņiem tūlīt piezvanīšu.

Viņa pastiepj roku pēc somiņas, lai paņemtu telefonu, taču tas negaidot iezvanās. Ieraudzījusi ekrānā vārdus “nezināms numurs”, viņa nolemj neatbildēt uz zvanu.

– Varbūt tas ir Bubū vai Husīns, – Amina ieminas.

– Vai arī kāds cits, kurš man piedraudēs: “Sīkā maita, es tev pārplēsīšu kājstarpi.” Viņi domā, ka var mani iebaidīt. Viņi sola man elli. Es viņus tik ļoti ienīstu, Amina! Es vairs nespēju izturēt, visa mana dzīve ir pagalam.

Viņa skatās uz gultā izstiepušos mātes ķermeni, noglāsta viņai roku, un tad skatiens aizslīd tukšumā.

– Es sev bieži vaicāju, vai vēl kaut ko zinu par mīlestību…

Viņa apraujas un apdomājas, lai atrastu īstos vārdus. – Man gadās arī pa kādam laimes mirklim, taču tie nav ilgi. Visbiežāk mani pārņem visaptverošs naids.

Telefons pārstāj zvanīt. Stella parausta plecus.

– Nu, redzi… Viņi pat neatstāj man ziņu. Viņi domā, ka visiedarbīgāk būs tad, ja viņi terorizēs mani ar telefona zvaniem.

Viņa parāda telefonam nepieklājīgu žestu.

– Vai tu labi zini, ka tur nezvana ne Husīns, ne Bubū? – Amina nerimstas. – Parasti viņi ierodas ļoti precīzi. – Viņu telefona numurs būtu parādījies. Zvana kāds cits, kad es tev saku. Vai tu nesaproti? Gribi, lai es tev visu uzzīmēju?

Viņas balss skan aprauti, ļauni. Aminas vientiesība ir tik kaitinoša.

Amina mierinoši uzliek plaukstu Stellai uz rokas. Stella to atgrūž un turpina tverties pie savas uzmācīgās domas.

– Tas ir Tirkē, tu pati tā teici. Un Tirkē – tas ir Rejs. Šoreiz viņi vairs netiks sveikā cauri.

– Ko tu grasies darīt?

– Pagaidi. Viņiem nāksies par visu samaksāt, tas arī viss. Tu neko nezini, un es neko neesmu teikusi. Un, ja kāds tev kaut ko vaicās, nesaki ne vārda, norunāts?

– Stella, tu labi zini, ka es esmu tavā pusē.

Stella paceļ galvu, paskatās uz Aminas saspringto, nemierīgo seju, ierauga, cik tā ir maiga un saudzīga, un tūlīt nožēlo, ka ir tā aizrāvusies.

– Piedod! Es nesavaldījos. Man vairs nav spēka izlikties par to, kas neesmu, par stipru sievieti, kura visu laiku ir gatava cīņai, bet, ja es pārstāšu būt šāda sieviete, par ko tad es kļūšu? Vai tu to zini?

Amina klusē. Stellai ir taisnība. Neviens viņai nav ļāvis būt citādai.

– Šovakar es palikšu tepat un gulēšu līdzās tavai mātei. Ja viņa pamodīsies un viņai kaut ko vajadzēs, es būšu tepat. Brauc mājās gulēt. Rīt parunāsim.

Stella nomurmina: paldies, cik labi, ka tu esi te.

– Man gribas sadot pa kaklu sev pašai, – Amina nerimstas. – Es vairs nekad neiešu uz palātas tualeti. Starp citu, slimnīcas noteikumi stingri aizliedz tā rīkoties!

Stella pasmaida.

– Tu esi lieliska, – viņa klusi nosaka.

– Tu arī. Turklāt tu tāda esi ilgāk nekā es! Man ir bijusi viegla dzīve. Vecāki mani lutināja, kamēr tev vajadzēja cīnīties, lai izdzīvotu.

– Man nekas cits neatlika.

– Pat skolā tu mācījies labi!

– Tāpēc, ka skolotāji man ļoti patika. Viņi pret mani izturējās tik jauki.

– Tiesa gan. Viņi tev visu piedeva. Vai atceries, kā tu, būdama sliktā noskaņojumā, spēri visiem, kas vien tev tuvojās?

Viņas smejas, it kā šīs atmiņas par pagātni spētu sadziedēt tagadni.

– Man visvairāk patika Toledo, mūsu spāņu valodas skolotājs, – Amina saka. – Es viņu dievināju!

Stella sarauc degunu un atceras:

– Kad mums bija spāņu valodas stunda pēcpusdienās, viņš atgriezās no ēdnīcas, un viņa džemperis bija vienos traipos. Pēc tiem varēja noteikt, ko viņš ēdis.

– Un viņš turēja ciet žaketi, lai neviens tos nepamanītu!

– Ko viņš teica, kad kāda no mums dabūja vislabāko atzīmi?

– Viņš rādīja uz mums ar pirkstu un pāri visai klasei ssauca: fantástico! Así se hace, muchacha! Un visi pārējie kliedza muchacha, muchacha, un sita pa saviem galdiem, saceļot milzīgu troksni!

– Viņam mēs visas bijām muchachas fantísticas!

– Tik un tā viņam bija savas mīlules. Vai esi jau aizmirsusi? – Amina vaicā. – Tu, es, Žilī un Marī Delmonte. Mēs bijām vislabākās spāņu valodā!

– Un mēs vēl aizvien esam kopā, – Stella saka. – Mēs ar Žilī strādājam kopā, tu esi tepat slimnīcā, bet Marī ir kļuvusi par žurnālisti. Tiklīdz viņai vairs nebūs jāstrādā avīzē, viņa atvērs tekstilmozaīkas ateljē. Tāpēc, ka tagad viņa vakaros ar to nodarbojas. Viņa nav mainījusies, viņa vēl aizvien ir tikpat jauka. Nav kļuvusi iedomīga.

– Manā trīsdesmitajā dzimšanas dienā viņa man uzdāvināja īpaši veidotu avīzes titullapu ar virsrakstu “Amina: muchacha fantísticas”. Es biju tik lepna!

– Viņa var kaut ko tādu izdarīt?

– Jā, viņa man parādīja, tas ir pavisam viegli – un izskatās tik lieliski! Un mans tētis bija tik priecīgs! Es viņam uzdāvināju šo lapu, un viņš to pielika viesistabā pie sienas! Jau tolaik, kad es vēl biju maza, viņš uzskatīja, ka Toledo kungam ir taisnība un visas sievietes patiešām ir ievērojamas. Viņš nolēma iemācīties spāņu valodu viņam par godu. Viņš nopirka Assimil pašmācības komplektu un klausījās lambadu!

– Bet lambada taču ir brazīliešu deja!

– Zinu. Bet tāds nu mans tētis ir! Viņam nav nekādu aizspriedumu!

Stellai gribas pateikt: zini, man arī tagad ir uzradies tēvs, un es esmu pārliecināta, ka viņu mīlēšu, lai gan viņš jau ir miris. Es varu saderēt, ka viņš bija krietns cilvēks. Es esmu krietna cilvēka meita.

Viņa nesaka neko.

Viņa vairs nespēj skaidri domāt, viņa jūt, ka ir kļuvusi briesmīgi sentimentāla. Viņa apskauj Aminu un iespiež seju viņas tumšajās cirtās, lai apslāpētu asaras, kas kož viņai degunā.

– Tu neesi viena, Stella. Es to nepieļaušu. Es ne no kā nebaidos.

Stella nomurmina: claro que sí, muchacha.

Gaitenī var dzirdēt skrejošus soļus. Abas nostājas priekšā gultai, lai pasargātu Leonī, un sadodas rokās.

Rokturis tiek nospiests, taču ar krēslu nostiprinātās durvis neatveras.

Viņas pārsteigtas skatās.

– Redzi, tas triks ar krēslu ir izdevies, – Amina nomurmina.

Tad kāda balss skaļi uzsauc:

– Tie esam mēs, vai varam ienākt?

– Ko nozīmē “mēs”? – Stella noprasa.

– Husīns un Bubū. Mēs nokavējāmies. Kaut kas ir atgadījies.

Saskatījusies ar Stellu, Amina noņem krēslu, atver durvis un dod zīmi abiem vīriešiem, lai tie runātu pavisam klusu.

– Ko jūs esat sastrādājuši? – Stella dusmīgi čukst.

– Jūsu dēļ…

Viņa apraujas, puskrēslā ieraudzījusi Bubū seju. Viņš nodur galvu, cenzdamies slēpt pamatīgu brūci uz kreisā vaiga. Viņa saliektā plauksta paceļas, lai kā čaumala aizklātu ievainojumu. Pirksti pārslīd pār virslūpu, viņa mute ir asiņaina. Arī Husīns nav labākajā formā. Viņš nesaka ne vārda, tikai sēc. Tad saņem kreiso roku un saviebjas.

– Kas noticis?

– Mēs jau grasījāmies kāpt automašīnā, lai brauktu šurp, – Bubū iesāk, – kad uzradās Lansenī un Žerso. Viņi paziņoja: “Puiši, palieciet, kur esat, mums par šo to jāaprunājas.” Mēs pateicām, ka tagad nav īstais brīdis, lai viņi atnāk rīt, bet viņi iebilda, ka tieši tagad ir īstais brīdis un labākas izdevības vispār nevar būt! Un abi sāka smieties.

– Viņi izskatījās draudīgi, – Husīns sēc.

Tas izklausās pēc “iffkatījāf”.

– Un tad, – Bubū atsāk, – viņi sāka mums stāstīt kaut ko par vecu lauksaimniecības tehniku, kas mētājoties pie Larmoijē, un ka mums būtu izdevīgi noslēgt vienošanos ar viņiem, nemaz nevēršoties pie Žilī. Viņai nemaz nevajagot neko zināt, mēs varēšot visu sadalīt uz pusēm. Rejs esot dusmīgs, ka Žilī bāž savu degunu visos darījumos ar metāllūžņiem, viņš arī pats gribot kaut ko nopelnīt, un nevienam citam tur neesot nekādas darīšanas…

– Mēs, – Husīns pārtrauc, – pateicām, ka mums nav laika to visu klausīties, turklāt viņu blēdības mūs nemaz neinteresē.

– Mēs paskatījāmies pulkstenī, jo negribējām nokavēties, – Bubū atsāk, – un viņi noprasīja, kas tad mums tik svarīgs esot darāms un vai mūs kāds gaidot, viena meiča vai divas, un varbūt viņi varot braukt mums līdzi un tā tālāk, un tā tālāk, taču mēs viņiem neuzticējāmies, jo varēja manīt, ka viņiem kaut kas ir padomā.

– Viņi abi bija piedzērušies, – Husīns turpina, – un viņi atņēma man automašīnas atslēgas. Es tās turēju rokā…

– Viņi iemeta atslēgas konteinerā ar metāllūžņiem, kurus bija paredzēts sapresēt, un tur to bija vesela kaudze!

– Tad viņi metās mums virsū. Mēs sākām kauties, taču cīņa nebija vienlīdzīga. Viņiem bija dzelzs stieņi, un viņi mūs uzveica. Mūs sita līdz asinīm… man laikam vairs nav viena zoba!

– Pēc tam viņi ieslēdza mūs angārā un aizgāja, nikni lamādamies!

– Ko tikai viņi pateica! Viņiem bija krietns lamuvārdu krājums! Un tad mēs izkļuvām ārā. Mums vajadzēja sameklēt atslēgas metāllūžņu konteinerā. Tas bija īsts vergu darbs! Mēs neko neatradām. Rakņājāmies ar rokām, ar kājām, mēs pārkravājām tos metāllūžņus, mums vajadzēja visu pārskatīt un izošņāt, lai beidzot sadabūtu tās atslēgas!

– Un tāpēc mēs nokavējāmies. Ne jau mūsu vainas dēļ, Stella, – Bubū saka.

– Es jums neko nepārmetu.

– Nav tiesa. Tu izskaties drūma kā lietus mākonis.

– Ne jau jūsu dēļ.

– Uz ko tad tu dusmojies? Uz viņiem? Viņi ir nelieši.

Un pārāk augstās domās par sevi.

– Man ir apnicis. Gribas mest visu pie malas un aizmigt uz mūžīgiem laikiem.

– Neizklausās pēc tevis.

– Zinu. Man nepatīk tas, par ko es pamazām sāku pārvērsties.

Viņa nopūšas. Parausta plecus. Viņas skatiens pievēršas Leonī.

– Mēs runājam viņai tieši blakus, bet viņa neko nedzird. Vai tam tā jābūt?

– Viņa ir pārgurusi, – Amina saka. – Un tu tāpat. Brauc mājās. Es palikšu šeit kopā ar puišiem.

Stella paskatās uz viņiem. Abi ir paliekušies viņai tuvāk, it kā vēlētos saskaitīt viņas pulsu.

– Vai es tiešām izskatos tik slikti? – viņa jautā.

– Aminai ir taisnība, – Bubū saka. – Ej gulēt. Tas vairs neatkārtosies, goda vārds! Mēs visu atrisināsim.

Stella pasmaida. Bubū izsakās tik literāri pareizi. Viņš visu atrisinās.

– Paldies. Tad nu es iešu drusku pagulēt.

– Šķiet, tas nebūtu lieki, – Bubū secina un piesardzīgi pasmaida, lai saudzētu savainoto lūpu.

Žozefīne stāv telpā, kas viesnīcā Mykonos Grand kalpo par bibliotēku. Tā ir skaista telpa ar augstiem griestiem, līdz pusei nolaistām žalūzijām, balsinātām sienām un gariem gaiša ozolkoka grāmatplauktiem, kas pilni ar klientu atstātajiem sējumiņiem. Cilvēki vēl lasa, viņa nodomā, atcerējusies savu šī rīta sarunu ar izdevēju. Viņš bija pamodinājis Žozefīni pašā agrumā. Viņam ļoti gribētos, lai viņa atsāk rakstīt, ko gan viņa vēl gaida? Viņas pēdējā grāmata ir iznākusi pirms diviem gadiem. Viņa bija atbildējusi, ka nespēj rakstīt, būdama laimīga. Viņš bija atcirtis: nu, tad es parunāšu ar Filipu, un viņš tev liks pamatīgi ciest! Nē, paldies, viņa bija nomurminājusi, atcerēdamās savas kādreizējās skumjas, tas ir pārāk sāpīgi.

Lepni izslējusies, viņa sāk meklēt kādu grāmatu Filipam. Viņai mugurā ir balta, pieguļoša blūze, platas, sarkanas bikses un sandales no Avarcas by Castel, ko Filips viņai ir atvedis no Londonas. Viņš apgalvo, ka Notinghilā tas tagad ir pēdējais modes kliedziens.

Viņš šīs sandales ir ieraudzījis kādā žurnālā, redzējis tās kājās kādai garāmgājējai, iztēlojies, kā tās varētu piestāvēt Žozefīnei, atgrūdis vaļā veikala durvis, nopētījis sandales no visām pusēm un beidzot izvēlējies kādu sarežģītu modeli ar platām, melnbaltām zebras svītrām un smalku, sārtu siksniņu ap papēdi. Tikai un vienīgi viņai! Filips bija nometies uz ceļiem viņai pie kājām. Uzāvis viņai sandales, aizsprādzējis siksniņu, noglāstījis viņai kājas.

No laimes viņa pat sarauc degunu.

Un, ja vēl iedomājas, ka pavisam nesen es raudāju tumsā savā mazajā Lionas viesnīciņas numurā kopā ar Digeklēnu…

Viņa ir zaudējusi sešus kilogramus svara, īsi apgriezusi matus un aplīdzinājusi tos uz pieres, un nu izskatās daudz jaunāka. Viņai ļoti patīk pašas valdzinošā āriene, viņai ļoti patīk savs jaunais ķermenis, viņai patīk sev vaicāt “vai tā esmu es?” ikreiz, nejauši ieraugot sevi spogulī. No rīta vannas istabā viņa sūta sev gaisa skūpstus. Domādama, ka ir pazaudējusi Filipu, viņa ir tik ļoti skumusi, ka kļuvusi daudz vājāka. Viņa ir zaudējusi svaru. Tas viņai piestāv.

Viņai ļoti patīk viesnīcu bibliotēkas, kur ļaudis atstāj savas izlasītās grāmatas. Viņa iztēlojas, ka tur tiek noliktas vienīgi tās grāmatas, kas kādam ļoti patikušas, taču Filips paskaidro, ka cilvēki tā rīkojas, lai nevajadzētu stiept līdzi lieku smagumu.

Šī diena pašā maija vidū ir karsta un vējaina. Debesis ir zilas, tajās vīd vieglu, baltu mākoņu un juceklīgu elektrības vadu švīkas. Savulaik Mikēnās vadiem ir bijuši atvēlēti betona stabi. Tagad tie kā milzu mudžekļi rēgojas visur: uz jumtiem, ielu stūros, pat pludmalē.

Savas dienas viņi pavada pludmalē. Klabošie auduma saulessargi draud sabrukt, un viņiem tie nemitīgi jākārto. Viņi lasa, peldas, šad tad saskūpstās. Viņa visiem spēkiem domā: “Lūk, tā ir laime,” un atkal sāk kāri lasīt Džordža Sandersa “Nelieša memuārus”. Tad viņa iesmejas un skaļi nolasa:

– “Mana nelietība bija vēl nekad neredzēta. Es biju pretīgs, taču nekad ne nepieklājīgs. Īsts augstdzimuša neģēļa paraugs. Ja man saskaņā ar scenāriju vajadzēja kādu nogalināt vai sakropļot, es vienmēr to darīju kā labi audzināts cilvēks, uzdrošinos apgalvot, pat izsmalcināti. Es biju no tiem noziedzniekiem, kam ļoti nepatīk notraipīt drēbes, ne jau tāpēc, ka man būtu bail tikt atklātam, bet gan tādēļ, ka es centos būt kārtīgs.”

– Lūk, cilvēks, kurš man patīk, – Filips secina. – Es labprāt vēlētos ar viņu iedraudzēties.

– Par vēlu, viņš jau ir miris!

Pēc atgriešanās no Japānas Filips bija viņai piezvanījis un pateicis: “Tu saņemsi trīs numurētas aploksnes. Tu drīksti atvērt tikai vienu no tām, bet abas pārējās tu man atdosi neatplēstas. Tev jāizpilda viss, kas vēstulē būs rakstīts, un tu nedrīkstēsi uzdot nevienu jautājumu.”

Viņa bija izraudzījusies aploksni ar otro numuru, jo viņai patika pāra skaitļi. Vēstulē bija rakstīts: “Satiksimies Orlī lidostā pie trīspadsmitās izejas. Paņem līdzi peldkostīmu, saules aizsargkrēmu krēmu un vārdnīcas.”

Šodien viņa iznāk no bibliotēkas ar Barbjē d’Oreviljī “Sātaniskie”. Saraujas, izdzirdējusi, kā skaļi iesmejas pārāk stipri uzkrāsojusies sieviete, iztraucēdama telpā valdošo maigo mieru.

Pirms došanās vakariņās uz pilsētu viņi ir norunājuši satikties pie bāra. Viņa iziet uz terases, lai noskatītos saulrietā. Filips šobrīd savā numurā noteikti runā pa telefonu. Pēkšņas iedomas vadīta, viņa piezvana uz numuru, kurš ir uzrakstīts uz lapiņas, ko viņa atradusi zem logu tīrītāja. Ilgi skan pīkstieni, un tad ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Operatora balss nolasa bezpersonisku vēstījumu. Viņa neatstāj ziņu. Atceras nepazīstamā cilvēka garo stāvo auditorijas tālākajā galā. Kas ir šis vīrietis? Vai viņš ir pazinis viņas tēvu? Cik viņam gadu? Tētim tagad būtu septiņdesmit astoņi.

– Tu taču redzi, ka viņš neatbild, – Filips iečukst viņai ausī.

– Ai! – Žozefīne satrūkstas. – Tu jau esi klāt?

– Un tu neatstāsi nekādu ziņu?

– Es nezinu, ko viņam teikt.

– Man gribas tevi noskūpstīt.

– Nu, tad noskūpsti mani!

– Nē. Es neesmu tik viegli dabūjams.

Viņa pasmaida un no jauna paskatās uz lapiņu, ko ir salocījusi un noglabājusi makā. “Vai mēs varētu satikties? Es gribu ar jums parunāt par Lisjēnu Plisonjē.” Viņa nav vērsusies pie kapteiņa Garibaldi, lai noskaidrotu sarkanā Kangoo īpašnieka vārdu. Viņai pašai jātiek galā ar savu pagātni. Par to viņa nevēlas stāstīt nevienam. Vienīgi Filips visu zina.

– Tik un tā tas ir dīvaini! Kurš gan pēc tik ilga laika grib ar mani runāt par manu tēvu!

– Vai tu vēl viņu atceries?

– Es atceros viņa mīlestību. Viņš mani aizstāvēja, viņam līdzās man nekad nebija bail. Es atceros viņa stāstu par mazo zvaigznīti, kas sargāja ģimeni, es atceros dziesmiņu, ko viņš dziedāja man un Irisai. Viņš paņēma mūs klēpī, ucināja un dziedāja “Santakrusas pastnieku”.

– Par ko bija šī dziesmiņa?

– Anrietei tā ļoti nepatika. Viņa to uzskatīja par vulgāru.

Filips apskauj Žozefīni vēl ciešāk, un viņa iesāk:

Norijusi siekalas, viņa uzsvērti turpina:

– Muchachas – tās bijām mēs – es un Irisa. Viņš smiedamies meta mūs gaisā. Jo ilgāk dziedāja, jo augstāk meta, un tad, zaudējis spēkus, lūdzās, lai izbeidzam.

– Jā, Anrietei tas noteikti nepatika.

– Viņi nekad viens otrā neklausījās. Viņi visu laiku strīdējās. Anriete klaigāja, tētis izlikās, ka neko nedzird. Viņš bieži devās komandējumos, Anriete bija pieradusi iztikt bez tēta. Viņa sacīja “šis vīrietis ir tik burvīgs, kad viņa nav mājās” un labpatikā izstaipījās. Tētis daudz lasīja, bet viņa uzskatīja, ka tā ir veltīga laika izšķiešana. Tētis dievināja Rilki, bet viņa to uzskatīja par gļēvuli. Tētis mums deklamēja veselus Rilkes darbu fragmentus. Vai tu zini to stāstu par pūķi, kurš pēdējā brīdī pārvērtās par princesi?

– Nē.

– Tas ir tik skaists. Viņš to bija pierakstījis uz kartītēm un vienu no tām pastāvīgi nēsāja sev līdzi kabatas portfelī. Man arī tāda ir, es to jau sen glabāju somiņā. Tā ir rakstīta ar viņa roku. Un paraksts – Lisjēns Rilke. Kādu dienu es to ielikšu kādā mapē un vairs nekad nepārlasīšu.

– Viņš strādāja būvniecības jomā, vai ne?

– Viņš bija projektu vadītājs, viņam vajadzēja uzraudzīt darbus dažādos būvlaukumos. Viņš daudz ceļoja. Savas dzīves divus pēdējos mēnešus viņš pavadīja Sensā. Kādā būvlaukumā. Tas noteikti bija laimīgs laika posms, jo nedēļas nogalēs, atkal atgriezies mājās, viņš nespēja vien beigt svilpot. Viņš it kā bija kļuvis jaunāks, viņš noteica “ak, dzīve, dzīve, dzīve!” un plati smaidīja. Taču tovakar, trīspadsmitajā jūlijā, viņš atgriezās mājās pagalam saguris… it kā būtu piedzīvojis kaut ko nelāgu.

Žozefīne noklepojas un turpina:

– Anriete noprasīja: “Cikos tu vispār pārrodies mājās?” un ar pirkstu paklaudzināja pa pulksteņa ciparnīcu, bet tētis atteica: “Es biju uz tikšanos, un tā mazliet ieilga.” – “Ar ko?” – un viņš atbildēja: “Tu šo cilvēku nepazīsti, taču vari būt mierīga, tas bija vīrietis.” Un viņa atcirta: “It kā man būtu vajadzīga tava taisnošanās!”

– Ļoti izklausās pēc romantiskas satikšanās!

– Izbeidz! Tētis un mīļākā? Tas nav iespējams!

– Un tomēr viņam tas nāca tikai par labu. Daži laimes brīži tālu prom no briesmīgās Anrietes.

Žozefīne pasmaida.

– Tovakar viņš izskatījās noguris. Viņš atkrita atzveltnes krēslā un noraisīja kaklasaiti. Es ierāpos viņam klēpī, lai samīļotos, un viņš noteica: “Esmu galīgi slapjš! Ārā ir tik karsts, vai ne?” Viņa acis izskatījās tik dīvainas, mazliet stiklainas, un es noprasīju: “Vai tu slikti jūties, tēti?” Viņš pasmaidīja un klusi nočukstēja: “Es vienmēr jūtos labi, kad tu esi man līdzās.” Viņš noglāstīja man vaigu un viegli saviebās, it kā viņam kaut kas sāpētu, un tad ārā sākās uguņošana, es piecēlos, lai atnestu viņam lielu glāzi ūdens, un… un viņš nomira. Zini, viņš man bija tik svarīgs. Viņš mani slavēja par visu, ko es darīju. Viņš vienmēr bija manā pusē.

– Vai tev ir kāda viņa fotogrāfija?

– Nekā daudz man nav, māte saglabāja tikai dažas fotogrāfijas. Un, apprecējusies ar Marselu, viņa tās visas aizvāca. Dzīvoklī palika tikai viens vienīgs tēta fotoattēls.

– Vai viņa jums nav stāstījusi par tēvu?

– Ir gan. Viņa teica, ka tētim vispār nav bijis nekādas godkāres, ka viņiem nemūžam nebūtu vajadzējis precēties.

– Kāpēc tad viņa to darīja?

– Tas bija pārpratums. Viņš bija labi audzināts, brauca ar citrondzeltenu Panhard, viņam bija ļoti skaistas, zilas acis, skaisti, melni mati, labi piegriezts uzvalks, viņš bija galants, pieklājīgs, uzmanīgs…

– Vai ar to pietiek, lai apprecētos?

– Ar to pietiek, lai justos kā filmā. Viņa bija vadoša darbinieka sieva, citrondzeltenais Panhard pārvērtās par melnu kadiljaku, uzradās iespaidīgs birojs, sekretāre, pamatīga alga. Viņa gribēja skaisto princi, cinisku, bagātu un ietekmīgu. Viņai patika vīrieši, kuri teikuma beigās piebilda “un tagad pasteidzies!”. To dzirdot, viņu pārņēma trīsas.

– Drīz vien viņa noteikti piedzīvoja vilšanos…

– Viņa mums allaž stāstīja, ka, pārbraucot no kāzu ceļojuma, viņas nervi ir bijuši pagalam. Viņam bija pārāk daudz trūkumu: viņš bija pārāk labs, pārāk maigs, pārāk pieticīgs, turklāt pievērsās arī ar labdarībai. Tas viņai šķita neizturami! Viņš mīlēja savu māju un savas meitas, kopā ar mani spēlējās ar Lego klucīšiem, klausījās, kā Irisa skaita dzejoļus, risināja atjautības uzdevumus no avīzes France Soir, svētdienas pēcpusdienā kopā ar visu ģimeni gāja uz kino. Viss, kas viņu padarīja laimīgu, Anrietei šķita kaitinošs. Redzi, es vairāk atceros nevis to, ko darīja tētis, bet gan to, cik ļoti Anriete dusmojās.

Viņa piekļaujas Filipam un nopūšas.

– Man no tēta ir palikusi vēl kāda piemiņas lietiņa. Plīša lācītis, ko viņš man uzdāvināja neilgi pirms nāves. Viņš to bija nosaucis par Viņa Augstību Ķiploku. Viņš pastāstīja, ka šim lācim esot dvīņubrālis, kuru saucot par Pusķirsi. Tas esot sarkans un dzīvojot mazā pilsētiņā pie Sensas kādas ļoti jaukas dāmas mājās. Es teicu: “Tikai Sensa spēj šķirt dvīņus!”, un viņš smējās. Man bija izdevies viņu sasmīdināt! Viņš piebilda, ka Pusķirsis un Viņa Augstība Ķiploks ir personāži no kādas lugas, kura viņam ļoti patīk. Es tā arī nekad neesmu to redzējusi. Tolaik vēl biju maza, un Anrietei teātris nepatīk.

– Kur šis lācītis ir palicis?

– Tas sēdēja manā gultā kā tronī līdz pat brīdim, kad izgāju pie vīra. Pēc tam es to noglabāju pagrabā. Es rīkojos nepareizi, šķirdamās no šī lācīša!

Viņa iesmejas un cieši jo cieši saspiež Filipa pirkstus, lai nesāktu raudāt.

– Tieši tāpēc man ir bail zvanīt. Uzvēdī pārāk daudz atmiņu…

Filips noskūpsta viņu un pajautā:

– Kāpēc tu man nekad neesi stāstījusi par to vīrieti, kurš tev seko?

– Nezinu.

– Vai tev ir vēl kāds noslēpums?

Viņa izvairīgi pasmaida.

– Ne vairāk kā tev!

– Man nav nekādu noslēpumu!

– Kā tad.

– Nu labi… Gan tu man vēl visu pastāstīsi! Un tad, atgriezdamies pie sava jautājuma:

– Tev bija bail, ka es sākšu uztraukties?

– Tu biji Japānā… Es negribēju tevi garlaikot. Vēlējos, lai tu izbaudi savu ceļojumu un tikšanos ar Takeo…

Filips pēkšņi kļūst nopietns. Viņš paskatās pulkstenī, pieglauž matus, paziņo, ka ir rezervējis galdiņu restorānā, ka taksometrs jau noteikti ir atbraucis un tam taču nedrīkst likt gaidīt, varbūt iesim?

Viņi vakariņo kādā krodziņā. Tā īpašnieks Janiss, nopietns, skarbs, raižpilns vīrs, maltītes beigās pienāk pie viņu galdiņa. Stāvēdams kājās, viņš dzer kafiju un ar pirkstiem bungo pa galdu, it kā viņam būtu kaut kur jāsteidzas. Salā viņam pieder divi restorāni, par otru gādā viņa sieva. Stāstīdams par situāciju savā valstī, viņš saka: “Es kaislīgi mīlu Grieķiju un nevaru ciest grieķus. Viņi ir krāpnieki, meli, pērkami ļaudis. Un tā tas ir bijis vienmēr.” Viņš izskatās tik bēdīgs, ka Žozefīnei gribas viņam apsolīt, ka drīz vien viss atkal būs labi.

Atpakaļceļā viņa taksometrā saņem Filipa roku un klusi pavaicā:

– Tu viņu ļoti mīlēji, vai ne?

– Es kaut ko tādu nebiju gaidījis. Man viņa bija briesmīgi žēl.

– Vai tad tu neko nenojauti?

– Nē. Man ļoti patika mūsu kopīgās vakariņas, kopā pavadītie vakari, mūsu sarunas, viņa pārliecība, tas, ko mēs darījām kopā. Un, kad viss tik pēkšņi un negaidīti beidzās… es jutos satriekts. It kā tā būtu mana vaina.

– Tā nav tava vaina, – Žozefīne noskalda, uzsvērdama katru zilbi.

– Ir gan. Man vajadzēja to zināt. Man vajadzēja visu paredzēt. Draudzībā, tāpat kā mīlestībā, ir ļoti svarīgi neatstāt otru novārtā. Es nebiju viņam veltījis pietiekami daudz uzmanības.

Žozefīne pieglaužas viņam pie pleca un sāk skatīties debesīs. Pilsētas ugunis paliek aiz muguras, nakts kļūst pavisam tumša, un smaidošais mēness līdzinās mīkstai lentītei. Tumsā pavīd migla, kas veido caurspīdīgu plīvuru. Nav vairs nekā, tikai dažas gaismiņas kaut kur tālumā un vecs sirtaki, kas skan no taksometra šofera radio.

Daudz vēlāk, jau grasīdamās iemigt, Žozefīne pajautā:

– Paklau, kas bija tajās pārējās aploksnēs?

– Tas ir noslēpums.

– Pastāsti.

– Nē.

– Pastāsti.

Viņa pastiepj roku un paskrāpē Filipa plecu.

– Es guļu, es neko nedzirdu.

– Tu negulēsi, kamēr nepateiksi.

– Es neko nezinu.

Viņa paskrāpē stiprāk. Viņš iebilst.

– Es gribu zināt. Šis jautājums ir iestrēdzis man prātā, un es vairs nespēju iemigt. Ja tu turpināsi klusēt, es sākšu tevi spīdzināt…

– Labi, labi, es visu pateikšu! – viņš smiedamies piekāpjas.

Paņēmis spilvenu, viņš to saritina un aizliek sev aiz pakauša. Tad sakrusto rokas uz vēdera.

– Tātad pirmajā aploksnē…

Žozefīne atbalstās uz elkoņa.

– … bija kupons Big Mac iegādei jebkurā McDonald’s restorānā…

– Un?

– Un to otro tev vajadzēs atrast pašai!

– Es to nemūžam neatradīšu, tagad es visu nakti vairs nevarēšu aizmigt un rīt pludmalē sākšu krākt!

Viņš sajūt, ka Žozefīne tumsā pasmaida, maigi uzpūš elpu viņa vaigam un viegli pieskaras tam ar lūpām.

– Cik burvīgi! Vēl!

– Tad pasaki…

– Tur bija rūtainas čības!

– Nē!

Viņš apvalda smieklus. Visās aploksnēs ir bijis ielikts viens un tas pats piedāvājums: divu mīlētāju ceļojums uz Mikēnām maijā.

– Ceru, ka tu neesi atvērusi abas pārējās aploksnes? – viņš noprasa, saraukdams pieri.

– Nē taču… Tu teici, ka nedrīkst!

– Tāpēc jau es tevi tā mīlu, Žozefīne, tu esi tik godīga!

– Vai tikai tu negribēji teikt “muļķīte”?

– Nekādā gadījumā, – viņš iebilst. Un tad pārvērstā balsī paziņo: – Es tevi tūlīt apēdīšu.

Viņa smiedamās atraujas. Viņš draudīgi iepleš rokas un uzgāžas viņai virsū. Viņa noslēpjas zem segas. Viņš strauji pastiepj roku, lai to norautu. Viņa izvairās no uzbrukuma, saukdama “palīgā!”.

Viņa nodomā: ir tik jauki apzināties, ka es varu tā justies, jo man ir vīrietis, kurš soļo man blakus un saņem manu roku, vīrietis, kurš man patīk un ar kuru kopā es varu būt mazliet neprātīga, priecāties bez jebkāda iemesla, uzvesties bērnišķīgi. Just, kā manī uzbango prieks, vēlēties atdot viņam sevi visu.

Viņa ieelpo nakts mitro gaisu, paskatās uz mēnesi, ieelpo dārza ziedu un pludmales gliemeņu smaržu.

Viņa Filipam neko nejautā.

Tas nemaz nav vajadzīgs.

Kādā vakarā viņa saņem no Šērlijas elektroniskā pasta vēstuli.

Žo…

Es zinu. Man vajadzēja to izdarīt, taču es neizdarīju. Man vajadzēja Tev pateikt, kādā neprātā esmu iekritusi.

Tu jau esi to nopratusi, jo Tava sirds ir tik plaša, ka tajā pietiek vietas arī visiem apkārtējiem.

Es esmu iemīlējusies Filipā un tagad zinu, ka ne jau viņā esmu iemīlējusies, bet gan pašā situācijā: Filips ir man nepieejams. Ja Filips būtu brīvs, es viņu neiekārotu. Man sagādā prieku tikai tie ceļi, kuriem priekšā aizvilktas dzeloņstieples.

Šobrīd esmu Ņujorkā. Gerijs profesionālas publikas priekšā ir kļuvis par īstu zvaigzni. Skolas zālē es dzirdēju to, ko man sacīja klavieres un ko man nekad nav teicis pats Gerijs. Un man ir kauns, Žo, man patiešām ir kauns.

Es dzirdēju, kā kliedz mans bērns. Mans dēls, kuru es vēl pavisam maziņu nosēdināju dārgu viesnīcu vestibilos, jo kādā numurā mani gaidīja vīrietis. Vīrietis, kurš skaitīja katru nokavēto minūti un lika man par to samaksāt. Es skrēju augšā pa kāpnēm, metos aizslēgtajās durvīs, klauvēju, lūdzu, lai man atļauj ienākt.

Es lūdzu, lai pret mani izturas varmācīgi.

Un viņš tā arī darīja.

To esmu tev jau stāstījusi. Tomēr to varētu atkārtot simtiem, tūkstošiem reižu. Jo tas nekad nebeigsies. Ar vīriešiem vienmēr notiek viens un tas pats. Es metos aizslēgtās durvīs.

Atvērtas durvis mani neinteresē.

Mīlestībai taču vajadzētu padarīt cilvēku laimīgu, vai ne? Mīlot Tevi, es jūtos laimīga. Bet kāpēc, mīlot vīrieti, es nekad neizjūtu tādu pašu laimi?

Kad man ar vīrieti melnā viss bija beidzies, es aizgāju apkaunota, aptraipīta. Es uzmeklēju savu mazo puiku viesnīcas vestibilā, nometos viņa priekšā uz ceļiem un lūdzu viņam piedošanu.

Šovakar es lūdzu piedošanu tev.

Koncerta laikā es sapratu, ka esmu bijusi īsta briesmone. Ka es nedrīkstu likt citiem maksāt par manu neprātu. Mana dēla žēlabas ir iekļuvušas manā sirdī. Es gribu palikt vienā augstumā ar viņu, es vairs nevēlos krist, es vairs negribu darīt pāri tiem, ko mīlu. Tagad es došos uz Mustiku un visu pārdomāšu. Viena. Kā jau vienmēr, kad man ir slikti. Tā nebūs pirmā reize.

Tu un Gerijs – jūs abi esat labākais, kas ar mani noticis. Es nevēlos jūs iznīcināt. Tad jau labāk mirt. Es Tevi skūpstu, Žo. Tikpat stipri, cik mīlu. Un sacīdama, ka mīlu Tevi, es nemeloju.

Šērlija

P. S. Filips nekad neko nav zinājis. Viņš domā, ka mēs esam tikai ļoti labi draugi. Lai attaisnotu savu prombūtni Marijgrovā, man vajadzēs izdomāt kādu aizbildinājumu. Un, kad atgriezīšos, ja tas kādu dienu notiks, tad ceru, ka būšu atkal izdziedinājusies.

Žozefīne bija vairākas reizes pārlasījusi Šērlijas vēstuli. Viņa bija uzrakstījusi pavisam vienkāršu atbildi: “Es Tevi mīlu.” Nekā cita, ko piebilst, vairs nebija. Šērlijai pašai vajadzēja atrast savu laimi. Laime ir dvēseles stāvoklis. Ar to katram jātiek galā pašam. Takeo tā arī nebija izdevies atrast savu laimi. Agrā rītā, izlasījis avīzi, viņš bija padarījis sev galu.

Viņš bija atstājis zīmīti: “Tālāk es vairs neiešu.”

Un ielēcis aizā.

Nākamajā rītā pie brokastu galda Filips klusēdams izdzer kafiju, klusēdams apēd vēršaci ar sieru un desiņu, noliek tasi uz galda, un viņa sejai atkal pārlaižas melns mākonis. Žozefīne izliekas, ka neko nav pamanījusi, un lauž gabaliņos savu ar sviestu apziesto grauzdiņu. Viņa vēro zāles pārzini Aleksiju, kura ik rītu ierāda vietas viesnīcas viesiem. Aleksijai ir ļoti īsa, balta kleita. Spēcīgās, iedegušās kājas ieautas kurpēs ar ļoti augstiem papēžiem. Viņas seju rotā nedziestošs, plats smaids, un viņas acis nemitīgi smejas. Viņai piemīt senu kapeņu cienīga atmiņa: viņa patur prātā katra klienta vārdu un kaut ko pasaka viņa valodā. Varbūt aizbraucot katrs viesis no viņas izpelnās pa skūpstam?

Varbūt kādu dienu melnais mākonis vairs neatgriezīsies?

– Kādā vakarā, – Filips saka, izklaidīgi raudzīdamies tukšumā, – viņš mani aizveda uz restorānu kopā ar divām savām klientēm. Tas notika īsi pirms manas aizbraukšanas, pēc sarunas ar tevi. Manuprāt, tā bija pirmā reize mana ceļojuma laikā, kad mēs runājām par personiskām lietām. Mēs varējām runāt par mīlestību, par draudzību, bet ne par saviem tuvākajiem. Man radās iespaids, ka viņu kopš dēla nāves intimitāte vairs neinteresē. Viņš bija aizgājis uz morgu, lai atpazītu sava dēla sakropļoto ķermeni. Kurš tēvs gan spētu pārdzīvot tādu pārbaudījumu?

– Vai tu zini, kāpēc Takeo dēls izdarīja pašnāvību?

– Viņš vairs nemīlēja pasauli. Viņš visu laiku pavadīja ieslēdzies istabā. Viņš nesirga ar autismu, nebija ne fiziski slims, ne garīgi atpalicis. Viņš gandrīz nepieskārās Hiromi gatavotajam ēdienam. Tādu pusaudžu kā viņš Japānā ir daudz. Starp citu, viņiem ir īpašs nosaukums. Viņus dēvē par hikikomori. Sabiedrība viņus nosoda. Viņi nevēlas piedalīties spēlē. Vēl tikai divtūkstoš vienpadsmitajā gadā šādu pusaudžu skaits sasniedza divsimt sešdesmit četrus tūkstošus. Lielākoties tie bija zēni.

– Vai tās ir savdabīgas bailes no sabiedrības?

– Jā.

Viņš ietur pauzi un iedzer malku melnas kafijas.

– Takeo izjūt riebumu pret mūsdienu sabiedrību. Redzot, kurp tā virzās, viņš izjūt skumjas un bezspēcību. Iepriekšējā vakarā, kad tu man izraudzījies grāmatu, es runāju pa telefonu ar Tedu. Viņš labi pazīst Takeo. Viņš man pateica, ka Takeo ir izdarījis pašnāvību pēc tam, kad avīzē bija izlasījis, ka turpmāk sumo cīkstoņi tiks meklēti Turcijā un Bulgārijā. Japāņi vairs nevēlas cīnīties, viņiem šī nodarbe šķiet pārāk grūta un vecmodīga. To izlasījis, viņš aizvēra avīzi un paņēma automašīnas atslēgas. Viņa pasaule bija zudusi. Viņš nolēma no tās aiziet.

– Ak… – Žozefīne nosaka.

Vajadzētu izdomāt kādu frāzi, lai piededzinātu viņa brūci. Viņai tas neizdodas.

Stella pieceļas pussešos. Grīda ir salta kā ledus, viņas kombinezons ir auksts. Viņa iziet ārā, ar basām kājām pastaigā pa rasu, lai sakārtotu domas, pavēro saullēktu, pabaro lopus, ar suku notīra Merlinu, kurš priecīgi īd. Tad viņa ielej sev kafiju, nomazgājas dušā, sabužina matus, klusi pasaka sev spogulī kaut ko uzmundrinošu. Nezaudē drosmi, tev viss izdosies, un, pats galvenais, nebaidies, labi? Skatīdamās uz sevi spogulī, viņa saliek pirkstus kā ieroča stobru un tēlo, ka izšauj pati uz sevi.

Tad viņa noliek malā ģitāru un mutes harmonikas, pamodina Tomu. Viegli parausta viņu aiz matu šķipsnas, iekož auss ļipiņā. Pavelk augstāk krekla lencīti uz viņa siltās ādas. Viegli iekož Tomam otrā auss ļipiņā, lai neļautu viņam no jauna iemigt.

– Es jau sapratu, – viņš noņurd, paslēpdamies zem spilvena. – Es ceļos.

– Es tevi gaidu virtuvē. Man vēl jāaplaista salāti un redīsi.

Estragona krūmiņš ir krietni saņēmies, gluži tāpat kā maurloki un koriandrs. Gaisā vēdī laimīgas zemes, svaigu salātu, piparmētru un liliju smarža. Lilijas ir Suzonas ziedi. Viņa tās uzmana gluži kā svēto Grālu. Ūdens šļūtene uz zemes veido kabalistikas zīmes. Ļaunu vēstošas zīmes. Stella iesper šļūtenei ar papēdi, tam vienreiz jāizbeidzas, tas vairs nevar turpināties. Šonakt viņa nav ne acu aizvērusi. Iepriekšējā vakarā ir izdevies izvairīties no visļaunākā, taču šovakar viss atkal var atsākties. Vai arī nākamajā dienā.

Viņa aizies uz policijas komisariātu un uzrakstīs iesniegumu. Vēstuli ģenerālprokuroram. Lai vairs nebūtu jācīnās vienai pašai.

Viņa pavērš ūdens strūklu pret savu sakņu dārziņu. Panākas tuvāk salātiem, noliecas pār pirmo stādu rindiņu, kas vēl vakar bija slējušies lepni un stalti. Tagad dobē ir paviesojušies gliemeži, un nu tur rēgojas tikai apgrauzti stumbenīši. Viņa nomet šļūteni zemē, noliecas, aplūko augus. Dienas laikā nelietīgie gliemeži nerādās ārā. Savus ļaunos darbus tie sāk līdz ar tumsas iestāšanos. Viņa ir izkaisījusi pelnus, lai aizkavētu gliemežu nepielūdzamo pārvietošanos, taču naktī ir lijis, pelni ir izšķīduši, un gliemeži ir devušies uzbrukumā. Viņa ir izmēģinājusi visu: olu čaumalas, īpašu pulveri pret gliemežiem, taču nekas nelīdz. Žoržs ir ieteicis izmēģināt alu. Gliemežiem tas ļoti garšo, viņi salien trauciņā un noslīkst. Drīzumā vajadzēs pamēģināt. Ja nekas neizdosies, es paņemšu Žorža bisi, nostāšos sardzē pie dobes un nobliezīšu gliemežus ar skrotīm. Tas ir vienīgais veids, kā tikt vaļā no šiem kaitēkļiem. Ja iegadās brīvs brīdis, viņa tos salasa, saliek plastmasas pudelē un iemet upē. Tā ir visnesāpīgāk.

Viņa apsēžas uz akmens mūra. Stiprinieks un Duksis apguļas viņai pie kājām. Abi žāvājas, staipās, luncina asti, priecādamies par jaunas dienas sākumu.

Viņa piezvana Aminai, lai apvaicātos, vai ir noticis kas jauns.

– Šorīt viņa pamodās agri. Iedevu viņai doliprānu un mazliet stiprākas pretsāpju zāles. Viņa atkal palūdza metronomu, un es atstāju viņu Mišlēnas uzraudzībā. Tā ir mana kolēģe, kurai viņa ļoti patīk. Es tagad nevaru ar tevi runāt, man jādodas uz operāciju zāli.

– Aizvedīšu Tomu uz skolu un iegriezīšos pie tevis. Vai tev tur būs ilgi?

– Nē. Tikai stundu. Šorīt Dirē viņu apskatīja un uzrakstīja slēdzienu. Nekad jau nevar zināt, varbūt tas reiz noderēs…

– Es gribu iet uz policiju.

– Tad jau tas slēdziens lieti noderēs.

– Tu gribi teikt – ja vien nebūs par vēlu?

– Nerunā muļķības. Vai tev izdevās pagulēt?

Stella nopūšas.

– Visu nakti neesmu ne acu aizvērusi.

Viņa jūt, ka aiz muguras kāds stāv. Viņai pakausī urbjas skatiens. Toms ir atbalstījies pret sienu, viņš ir visu dzirdējis.

– Vai tu jau paēdi brokastis? – viņa noprasa.

– Ar ko tu runāji?

– Ar Aminu.

– Par vecmāmiņu?

– Jā.

– Ko tu tagad darīsi?

– Nezinu. Bet ar tevi es to neapspriedīšu.

– Ar ko tad?

– Ne jau ar tevi, un tas ir viss. Ej tīrīt zobus, mums jābrauc.

– Kā vēlies.

Viņš runā salti, nekaunīgi, gandrīz augstprātīgi.

It kā vēlēdamies pasvītrot viņas pilnīgo bezspēcību, sievišķīgo vājumu. Viņa saspurojas un iesaucas:

– Nerunā ar mani tādā tonī!

– Kā tad lai es ar tevi runāju?

– Tā, kā pieklājas zēnam tavā vecumā.

– Un kā tas ir?

– Ar cieņu. Es gribu, lai man izrāda cieņu.

– Vai Tirkē tevi ciena?

Stellai trūkst vārdu. Viņa smagi nopūšas, padauza zābakus vienu pret otru, sabāž dūres kabatās.

– Vai tu dusmojies? – Toms noprasa.

– Jā. Es ļoti dusmojos.

– Tāpēc, ka neko nevari izdarīt?

– Gan es kaut ko izdomāšu. Man tikai vajag mazliet laika.

Stella vada automašīnu klusēdama. Toms, nodūris galvu, spēlē mutes harmonikas. Viņš tās satver te ar vienu, te ar otru roku, sekodams līdzi savu cītīgo pārdomu pavedienam.

– Ja gribi, mēs varētu atkārtot reizināšanas tabulu? – Stella piedāvā.

Viņš neatbild. Zēna skatiens kļūst blāvs, it kā viņa būtu pateikusi kādu aplamību.

– Vai tu domā par vecmāmiņu?

Viņš ierauj galvu jakas apkaklē un turpina darboties ar mutes harmonikām.

– Labs ir, – viņa padodas, – es vairs neko neteikšu.

Viņa ieslēdz labo pagrieziena rādītāju un iegriežas ceļā, kas ved uz skolu. Tālumā parādās lielā skolas ēka. Pa ceļa malu soļo Toma klasesbiedri astronautu ietērpos, nesdami padusēs pasistas lielas salātu bļodas.

– Ko viņi tur dara? Tagad taču nav Visu svēto diena! – Skolotāja mums tā lika. Mums ir jāiet uz mēģinājumu ludziņai par astronautiem, gada beigās būs izrāde. Vajag baltu kombinezonu un salātu bļodu, lai iznāktu ķivere.

– Bet tu taču man neko neesi teicis!

– Esmu gan. Divas reizes. Tu jau neklausies, – viņš atbild, ierāvis galvu apkaklē.

– Tā nav taisnība, Tom, tā nav taisnība! Es kaut ko tādu būtu dzirdējusi.

– Tevis tik un tā nekad nav mājās!

Viņš izkāpj un neatvadījies aizcērt automašīnas durvis.

Stella metas viņam pakaļ. Satver aiz rokas, ar varu pagriež pret sevi.

– Vispirms tu pateiksi: “Uz redzēšanos, paldies, ka atvedi mani uz skolu.” Es tev neesmu ne aukle, ne šoferis, un tad…

Viņa nodreb, ieraudzījusi Toma skarbo, salto skatienu. – Nolādēts, Tom! Ja es nedzirdēju, ko tu teici, tā vēl nav nekāda drāma!

– Citas mātes gan dzird. Citiem puikām ir pašiem savs dators un mobilais telefons, viņi var spēlēties cits ar citu. Man jāspēlējas vienam pašam vai ar diviem večiem!

– Man nav naudas tādām lietām, Tom. Vispār.

– Zinu.

Viņš parausta plecus, it kā šāds arguments būtu bezjēdzīgs.

– Paklau, vai jau ir par vēlu meklēt to astronauta kostīmu? – Stella noprasa.

Viņš ar asu kustību izraujas.

– Man tā skolas luga tik un tā ir pie vienas vietas.

Un viņš, uzmetis kūkumu, iesoļo skolas pagalmā, iesperdams pa zemes pikuci, kas aizveļas gabaliņu tālāk.

Stella izslejas un ar skatienu uzmeklē skolotāju. Viņa stāv uz lieveņa, uzmetusi sev uz pleciem tumši zilu žaketi un cieši ietinusies tajā. Viņai vienmēr ir auksti. Pat vasarā viņa ģērbjas tā, it kā staigātu pa ledus lauku.

Stella pienāk viņai klāt un sasveicinās.

– Labdien! Kā jums klājas?

– Esmu nogurusi. Kaut nu šis gads ātrāk beigtos. Bērni kļūst aizvien grūtāk valdāmi.

– Sakiet… kad man ir jāsagādā Tomam masku tērps? – Līdz pirmdienai. Šodien mums ir pirmais mēģinājums. Viņiem jāiemācās staigāt ar salātu bļodu uz galvas, es pat nezinu, vai šī ideja vispār ir tik laba…

– Ir gan! Tā ir ļoti oriģināla.

– Ak… jums tā šķiet? Es ilgi lauzīju galvu, lai apvienotu izklaidi ar zināšanām. Un tad atradu kāda amerikāņa uzrakstītu lugu.

Viņa uzlūko Stellu ar nemiera pilnām acīm. Mēģinādama viņu nomierināt, Stella klusi saka:

– Toms būs sagatavojies, neuztraucieties par to. Un viss noteikti izskatīsies lieliski.

Ejot garām dēlam, viņa pat neapstādamās izmet:

– Tu dabūsi savu masku tērpu. Es tev to apsolu.

Viņš parausta plecus un norūc:

– Varētu domāt, ka tas mani uztrauc!

Apturējusi savu kravas auto pie policijas komisariāta, Stella pavēl suņiem palikt kravas kastē.

– Nekustieties ne no vietas! Negribu, lai jūs klīstat pa sabiedrisku vietu, skaidrs? Man jau tāpat pietiek problēmu.

Duksis un Saldumiņš smilkstēdami grozās pa kravas kasti. Abiem ļoti gribas izlēkt ārā un doties viņai līdzi.

Pie komisariāta ieejas ir plāksne ar uzrakstu FRANCIJAS REPUBLIKAS IEKŠLIETU MINISTRIJAS POLICIJAS KOMISARIĀTS. BRĪVĪBA, VIENLĪDZĪBA, BRĀLĪBA.

– Kā tad… – Stella nolamājusies metas augšup pa kāpnēm ar savām garajām kājām.

Viņa atgrūž vaļā durvis un nonāk lielā telpā ar netīri dzeltenām sienām. Pie griestiem ir četrstūrainas dienasgaismas lampas, pie sienas piestumts zaļš mākslīgās ādas dīvāns. Divi koka soli. Plakāti ar uzrakstiem “Uzmanību – alkohols”, “Uzmanību – marihuāna”, “Jūsu dēls lieto narkotikas, kā lai ar viņu runā?”, “Sabiedrības informēšana, palīdzība cietušajiem”, cilvēktiesību deklarācija un kaut kas līdzīgs slīprakstā uz puķaina fona uzrakstītam dzejolim:

Mīļā, tu noteikti sapņo par princi visskaistāko,

Nevis par vīrieti, kurš vakarā pārnāk un sit tevi bez kāda iemesla.

Krēslā aiz gara galda ir ērti iekārtojies kāds vīrietis. Stella viņu pazīst. Silvēns Lampirons, iesaukts par Lampiņu, viņas kādreizējais klasesbiedrs. Slimīgs, vienmēr iesnains, mazliet sagumis, viena roka nedaudz garāka par otru. Taukaini mati, slimīgi bāla seja, neglītas brilles, piere klāta ar strutainām pūtītēm. Viņš valkā mājās adītus džemperus, kuru piedurkņu gali spurojas, it kā viņa māte neprastu pareizi noraukt valdziņus. Vislielāko prieku citiem sagādā satvert viņu aiz piedurknes, pavilkt diegu un izārdīt adījumu. Piedurkne irst, un visi ir sajūsmā. Lampiņš neuzdrošinās iebilst. Viņš pietvīkst tik koši, ka viņa pumpas kļūst sarkanas un spīdīgas. Tas izraisa vispārēju jautrību. Ei, Lampiņ, ja nodzisīs elektrība, tu mūs apgaismosi? Paklau, Lampiņ, vai tad, kad tu sēdi uz poda un spied, tavas pumpas sāk spīdēt? Kādu dienu Silvēns Lampirons nomaskē savas pūtītes ar miesas krāsas ziedi, ik rītu veic simt atspiešanās vingrinājumus, nomaina brilles un sāk izskatīties gluži pieņemami, tomēr viņš joprojām tiek saukts par Lampiņu. Iesauka ir pielipusi.

Un tāpēc, ieraudzījusi aiz garā galda sēdošo Silvēnu Lampironu formastērpā, Stella nespēj novaldīties un iesaucas:

– Lampiņ! Ko tad tu te dari?

Policijas virsnieks Lampirons tumši zilā formastērpā ar zilu kreklu un Taser pistoli pie jostas nikni sabožas.

– Pirmkārt, nevis Lampiņš, bet gan Silvēns Lampirons, otrkārt, es jau trīs mēnešus strādāju šajā komisariātā un esmu policijas virsnieks.

Un viņš strupi pamāj, nepārprotami pārliecināts, ka tā izskatās brašāks un ietekmīgāks.

– Ko tu gribi?

– Uzrakstīt iesniegumu, – Stella saka.

– Ko tu neteiksi!

Viņš sāk nekaunīgi, ļauni smieties. Stella pārsteigta ieurbjas viņā ar skatienu un salti noprasa:

– Kāpēc tu smejies? Tas nav smieklīgi.

– Es nesmejos. – Smejies gan.

Viņš savelk īsta ierēdņa cienīgu seju un izslejas taisnāk.

– Ko tu īsti gribi? Es esmu aizņemts, Stella.

– Tev jāskaita mušu kājiņas?

– Ja tu tā izturēsies, būšu spiests tevi izmest pa durvīm.

Stella nikni nošņāc:

– Runa ir par manu māti Leonī Valenti. Šonakt slimnīcas palātā viņai tika uzbrukts. Es vēlos uzrakstīt iesniegumu.

– Par ko?

– Par… es nezinu. Pareizāk sakot, zinu, taču man nav pierādījumu.

Viņš sakārto dažas papīra lapas, lai izskatītos svarīgāks, pieliek rādītājpirkstu pie zoda un paziņo:

– Ja kādam arī ir jāraksta iesniegums, tad tas jādara viņai pašai, nevis tev.

– Viņa šobrīd nespēj to izdarīt.

Viņš atsāk pārcilāt papīrus, uzsvērti nelikdamies ne zinis par Stellu.

– Un ja es atnesīšu ārsta slēdzienu, kurā aprakstīti viņas gūtie ievainojumi?

– Es atkārtoju vēlreiz: tas viss ir jāiesniedz viņai pašai, nevis tev. Cietusī ir viņa.

– Tu labi zini, ka…

– Tāds ir likums, Stella. Es neko nevaru darīt. Ja gribi, uzraksti vēstuli ģenerālprokuroram un pasūdzies.

– Un viņš kaut ko darīs?

Stella pati nezina, kāpēc uzdod šādu jautājumu, jo atbilde jau tāpat ir skaidra.

– Tu jau vari rakstīt, bet… viņš saņem simtiem vēstuļu!

Iezvanās telefons, Lampirons paceļ klausuli, jā, šef, labi, šef, un atkal to noliek.

– Man vairs nav laika ar tevi runāt. – Tātad man jāvācas prom, vai tā?

Viņš smaida kā īsts priekšnieks. Tad noglāsta sev vēderu. Lampiņš noteikti prāto, ko šodien ēdīs pusdienās, ko viņam būs pagatavojusi Lampirona kundze. Ēdnīcā viņš nokasa no šķīvja pat pēdējās miltu mērces paliekas. – Vai tas ir viss, ko tu gribēji teikt? – viņš noprasa, paskatīdamies pulkstenī.

– Ej dirst! – Stella caur zobiem izgrūž.

Viņa paķer uz galda nolikto somiņu, sašūpo to, atrauj vaļā durvis, iziet ārā un ļauj tām aizkrist sev aiz muguras.

– Lampiņ, tu nu gan esi nelietis!

Viņa vēl nav lāgā iesēdusies pie stūres, kad iezvanās viņas mobilais telefons. Pat nepaskatījusies, kas ir zvanītājs, viņa to paķer un atsaucas:

– Hallo?

Izdzirdējusi klusus, ņirdzīgus smieklus, viņa sastingst. Tirkē.

– Tu mani pazini?

– …

– Es esmu tepat līdzās, Stella, gandrīz tev blakus. Paskaties atpakaļ, es tev pamāšu.

Ielas labajā pusē ir novietots balts reno. Tā kreisais aizmugurējais spārns ir iedauzīts, un no tā nokarājas pagrieziena rādītāja spuldzīte. Loga stikls ir nolaists, Tirkē izbāž roku ārā, pavicina dūri un tad parāda vidējo pirkstu.

– Vai redzēji? – viņš ņirdz.

– Nelietis!

– Es tev visur staigāju pakaļ, mazā. Tu ne uz mirkli netiksi atstāta viena. Nav prātīgi iet žēloties policijai. Policijas priekšnieks ir Reja draugs, vai tad tu to nezināji? Vēl vakar viņi kopā vakariņoja. Līdzi bija arī tā tava draudzene Violeta. Īsta sieviete ar lieliem pupiem. Man patīk sievietes ar lieliem pupiem.

– Lai būtu, kur paslēpt tavu stulbumu? Tad tiem ir jābūt ļoti lieliem pupiem…

– Pieturi muti, Stella! Tev vairs nav kur sprukt. Tu esi palikusi viena un iespiesta stūrī.

– Un tu tagad nespēj mierīgi gulēt, Garnele?

– Tu arī drīz vairs vispār negulēsi, un es pats par to parūpēšos.

Viņš pūš klausulē un nespēj vien beigt ņirdzīgi ķiķināt.

– Ko tev īsti vajag, Tirkē? Izsakies skaidrāk. Tu runā tik bezjēdzīgi, ka man jau drīz piemetīsies migrēna, cenšoties kaut ko saprast.

Dūre nolaižas un uzsit pa reno durvīm.

– Liec savu māti mierā, Stella! Mums viņu vajag, un mēs viņu dabūsim. Viņas vieta ir pie Reja, tāds ir likums. Dirē beigu beigās to sapratīs. Vai arī viņu piespiedīs saprast. Viņš nav no drosmīgajiem.

Tirkē sāk skaļi smieties.

– Tu par drosmīgiem uzskati tos, kuri piekauj vecu, gultai piesaistītu sievieti? – Stella atcērt.

– Viņa pati ir vainīga! Viņa mēnešiem ilgi guļ un neko nedara!

– Ak! Cik brīnišķīgs arguments! Aizvien labāk un labāk!

– Nabaga idiote, vai tad tu nemaz nesajēdz? Tu pati dabūsi pa rīkli. Un tavs dēls arī! Tā būs daudz vienkāršāk. Un tad tu pati atvedīsi mums Leonī. Saprati?

Stella cieši satver telefonu ar abām rokām un iekliedz tajā: NEKAD! EJ TU DIRST, TIRKĒ!

Izbeigusi sarunu, viņa nomet telefonu uz pasažieru puses sēdekļa. Ar abām rokām ieķeras sev matos un parauj, kā vēlēdamās sevi noskalpēt. Viņu pārpilda bailes, dusmas, viņai gribas kādu nogalināt, viņa vairs nezina, kas pati ir un ko vēlas. Skaidrs ir viens – tam visam ir jāpieliek punkts.

Slimnīcā viņa satiek Aminu, kura patlaban nāk ārā no operāciju zāles, no galvas līdz kājām ģērbusies baltā ietērpā. Viņai kājās ir uzvilkti apavu pārvalki, ko ap potītēm satur gumijas. Noņēmusi marles masku, viņa runā ar kādu kolēģi un pārlapo slimības vēsturi.

Stella viegli uzsit viņai pa plecu. Amina pagriežas.

– Pēc divām minūtēm būšu tavā rīcībā!

– Labi, es pagaidīšu.

Stella atkāpjas un sāk vērot medicīnas personāla rosību. Ir rīts, daži dodas atpūsties, bet citi, tāpat kā Amina, par kaut ko apspriežas. Viņa pamana arī doktoru Dirē, kurš atgrūž vaļā divviru durvis un pamāj, likdams noprast, ka vēlāk ar viņu parunāsies. Viņa pamāj un noskatās, kā viņš aiziet. Viņam mugurā ir tāds pats balts ietērps un kājās tādi paši apavu pārvalki. To dēļ viņa soļi ir neveikli un klusi. Ne gluži multiplikācijas filmu personāžs, ne gluži astronauts. Pēdējais vārds atbalsojas viņai prātā. Astronauts! Tomam taču vajag masku tērpu.

Amina pienāk klāt un sasveicinās.

– Mani izsauca uz operāciju agri no rīta, pamanījuši, ka esmu nakšņojusi tepat. Nebija jau nekas grūts, tikai… Šī diena man būs gara. Gribi kafiju?

Abas pieiet pie kafijas automāta, Amina ieliek atverē divas monētas.

– Kā viņai ir? – Stella noprasa.

– Labi. Tu vari viņu apciemot. Viņa ir tik neparasta, nekad nežēlojas. Visi viņu apbrīno.

Amina paskatās pulkstenī.

– Man tagad jāiet.

Viņa rotaļājas ar sava ietērpa rāvējslēdzēju. Te vaļā, te ciet. Stella atkal iedomājas par Toma masku tērpu.

– Vai tev ir vēl kāds tāds ietērps? – viņa vaicā.

– Ir gan. Kam tev to vajag?

– Tomam. Man viņam jāsagādā astronauta masku tērps, un man nav laika ar to noņemties.

– Šie tērpi tiek izmantoti operāciju zālē, lai izvairītos no inficēšanās. Tiem cauri netiek nekas – ne siekalas, ne elpa, ne mati, ne nagi, ne sviedri. Komplektā ir arī cimdi!

– Balti cimdi?

– Jā. Divi pāri, kas jāvelk viens otram virsū, lai izvairītos no jebkāda riska.

– Vai tu varētu to visu sagādāt Tomam? Tas būtu tik lieliski!

– Protams.

– Man tikai vajadzēs pielāgot to ietērpu. Viņam tas būs par lielu. Kaut nu tikai izdotos!

– Es varētu tev iedot divus. Tad tev viens būtu rezervē, ja nu…

– Ģeniāli! Viņš būs tik priecīgs!

– Tūlīt atnesīšu. Tev vajadzēs arī divus pārus cimdu?

– Jā. Es pagaidīšu palātā pie Leonī.

Leonī guļ. Viņas krūtis gandrīz nemanāmi cilājas. No pavērtajām, apkaltušajām lūpām nāk viegla dvesma. Viņai rokās ir metronoms, ko viņa tur cieši piespiestu sev klāt. Tas turpina viegli šūpoties – pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Ritmiska, metāliska skaņa. Stella pasmaida. Kā māte jūtas? Viņa noliecas pār gultu un maigi noglāsta nesavainoto sejas pusi. Stella neuzdrošinās izņemt metronomu mātei no rokām. Tad viņa varētu pamosties. Vai arī gluži pretēji.

Pievilkusi krēslu tuvāk gultai, viņa apsēžas un brīdi domīgi raugās aizmigušajā sejā. Viņa mēģina izprast mātes nemainīgā smaida noslēpumu. Kur tu šobrīd klīsti, mīļo māmiņ? Pie kā tu viesojies savā sapnī? Kādas pasakas tu sev stāsti, lai samierinātos ar dzīvi?

Viņa noliek galvu uz spilvena līdzās Leonī sejai.

Pavisam klusi nočukst: mammu, mammu, atklāj man savu noslēpumu, mīļo mammu, es nespēju noturēties pretī ļaunām domām, es viņus ienīstu, man gribas viņus nogalināt. Tā taču nedrīkst darīt, vai ne? Pasaki man, ka tas ir aizliegts.

Leonī guļ nekustīgi, cieši satvērusi savu metronomu. Stella saudzīgi noslauka viņai pieri, pieglauž smalkos, gaišos matus, nogludina palagus, sakārto segas un uz pirkstgaliem iziet no palātas.

Leonī nemaz nav aizmigusi. Viņai vairs negribas raudāt. Viņa ir laimīga. Beidzot!

Viņš nebija aizmirsis. Viņš bija miris.

Trīspadsmitais jūlijs. Piecpadsmit dienas pēc tam, kad viņi bija nosolījušies gaidīt visu mūžu.

Visus šos gadus viņa bija sev sacījusi: visbriesmīgākais ir tas, ka viņš mani ir aizmirsis. Pirmajā līkumā pēc Senšalānas viņš mani ir izmetis dadžos. Tas nozīmē, ka viss, ko viņš man sacīja, ir meli. Tas nozīmē, ka viņš gan sievietēm, gan saviem strādniekiem stāsta vienas un tās pašas blēņas par mazo zvaigznīti debesīs, ko viņš katram uzdāvinās. Viņš ir viens no tiem ļaudīm, kuri dāļā citiem zvaigznes. Viņš skaisti runā un tad atkal pazūd.

Viņš nebija mani aizmirsis! Viņš bija pārstājis elpot. Todien, kad viņš aizgāja, pārstāju elpot arī es.

Tirkē viņai vairs nav vajadzīgs. Gluži pretēji, tagad viņa vēlas glābt savu dzīvību, nevis ļaut tai izplūst pa grīdu.

Kādu dienu viņa bija mēģinājusi uzmeklēt Plisonjē vārdu Parīzes telefonu grāmatā. Tāda tur nebija. Viņa nezināja, kā sauc uzņēmumu, kurā viņš strādā. Viņa sev sacīja: bet varbūt viņš nemaz neeksistē? Varbūt viņš ir tikai manā slimajā prātā radies tēls? Varbūt Rejam ir taisnība? Varbūt es tiešām esmu jukusi?

Es nebiju jukusi, es visu ļoti labi atceros.

Rejs bija aizbraucis uz Spāniju, lai dotos palīgā Alikantes ugunsdzēsējiem. No turienes viņš sūtīja Fernandei pastkartes. “Man iet labi, es ēdu labi, guļu labi, viss ir labi, saudzē sevi, māmiņ, ar buču Rejs.” Vienmēr vienas un tās pašas pastkartītes ar vienu un to pašu tekstu, taču Fernande tās lasīja un pārlasīja, kamēr viņai sāka sāpēt acis.

Es, Leonī, biju priecīga.

Es atguvu dzīvesprieku. Es varēju mierīgi gulēt šķērsām pāri lielajai gultai, palikusi zem spilvena lielveikalā Nouvelles Galeries nozagtu smaržu pudelīti. Fernande visiem spēkiem cenšas mani knaibīt un pazemot, taču es izvairos. Tobrīd es vēl biju stipra. Braukāju apkārt ar mopēdu, apciemoju Suzonu un Žoržu, baroju ēzeļus, tīrīju aploku, aplaistīju tos ar ūdeni, jo togad bija briesmīgi karsts.

Taču stāsts bija pavisam par kaut ko citu…

Tātad kādu vakaru maiznīcā viņa nostājās rindā aiz kāda vīrieša. Domīgi pētīdama viņa muguru, plecus, rokas, kas bija mazliet par garām, viņa nosprieda, ka šim vīrietim noteikti ir plakanā pēda. No kurienes viņai bija radusies šāda iedoma? Abi stāvēja mazāk nekā metra attālumā viens no otra. Viņš paspēra soli sāņus, lai izvēlētos kādu kūku no vitrīnas, viņa pagājās uz priekšu, un abi saskatījās. Viņam bija milzīgas, zilas, dziļas, labsirdīgas acis un plats smaids. Viņi raudzījās viens uz otru, un pēkšņi viņus pārņēma prieks. Abi sāka smaidīt. Viņi gandrīz viens otram pateica: tātad tas esat jūs – un tā esat jūs. Es jūs gaidīju jau sen. Nezinu, kā, nezinu, no kurienes, taču man bija skaidrs, ka jūs reiz uzradīsieties. Es tik ļoti vēlējos, lai tā notiktu.

Tieši tā dažreiz mēdz atgadīties. Kad neatsakāmies no ticības un nezaudējam drosmi, mums prātā vienmēr deg cerību liesmiņa.

Viņiem bija bail pakustēties, lai šī liesmiņa neapdzistu. Viņi vēlējās, kaut šis mirklis nekad nebeigtos, kaut veikalā iestātos klusums, kaut visa pasaule sastingtu. No prieka.

– Viens franks un desmit centi, Valenti kundze, – maizniece skanīgi uzsauca.

Valenti kundze.

Viņa nodūra galvu.

Taisnība. Viņa bija precējusies.

Vēl pāris reizes viņa bija devusies kaut ko nopirkt Fernandei. Pienu. Šņaucamo tabaku. Tumšu pulveri, ko Fernande saņēma ar īkšķi un rādītājpirkstu, pielika pie nāsīm un iešņauca. Pēc tam viņa ar īkšķi viegli uzsita pa abām nāsīm, lai atbrīvotos no tabakas pārpalikuma. No šņaukšanas viņas nāsis bija kļuvušas melnas, un tas izskatījās pretīgi.

Lisjēns atradās mazajā veikaliņā. Viņš pirka avīzi. Leonī atkal pārņēma tā pati sajūta. Vaigos sakāpa sārtums, ceļgali saļodzījās.

Viņa pavisam dīvainā balsī iesaucās: “Ak! Kā es priecājos jūs atkal redzēt, tā tik ir nejaušība.” Tad pati satrūkās no saviem vārdiem: “Vai tā esmu es, kas to pateica?” Es, šī nekaunīgā, gandrīz koķetā meitene? Izskatījās, ka arī viņš ir ļoti priecīgs. Abi izgāja no veikaliņa kopā, viņš sāka meklēt atslēgas sev kabatās un nopūtās: ak, atslēgu riņķis ir ļoti praktisks izgudrojums, tas ļauj pazaudēt visas atslēgas uzreiz, nevis pa vienai.

Un tad negaidot viņš pavisam klusi piebilda:

– Es ļoti priecājos, ka atkal esmu jūs sastapis.

Tas bija neparasts vakars, gaisā smaržoja pēc pavasara. Tovakar viss notika vienlaikus.

Viņa nezināja, kā izturēties. Viņa nebija radusi uzklausīt komplimentus. Viņa taustīja blūzes apkaklīti, to raustīja, kārtoja, nervozi berzēja. Viņa baiļojās, ka izskatās neglīta un neinteresanta. Vēlāk viņš pastāstīja, ka tobrīd gribējis viņu paņemt uz rokām, atvērt automašīnas durvis un paziņot: nu, un tagad brauksim prom. Taču tad viņš bija nodomājis: ak dievs! Kādas aplamības, vīrietis manā vecumā, precējies, ģimenes tēvs, un viņa ir tik jauna, tik nevainīga, tik nedroša.

Todien viņa bija smējusies no prieka.

Kādu citu dienu, kad viņa ienāca mazajā kafejnīcā, viņš tur risināja krustvārdu mīklu. Maigi uzlūkojis Leonī, viņš apvaicājās, kāds varētu būt nerātna pāvesta uzvārds ar sešiem burtiem. Aši apdomājusies un aizpūtusi no sejas matu cirtu, viņa uzrakstīja – Bordža! Un viņš pavisam nopietni, itin nemaz nejokodams, pateica: jūs esat ģeniāla, jaunkundz.

Viņš bija uzsvērti nosaucis viņu par jaunkundzi.

Vārdi “Valenti kundze” bija izdzēsti. Viņš izvēlējās uzrunu pēc savas patikas. Lai dzīvotu, dzīvotu un vēlreiz dzīvotu.

Viņa atskatījās, lai pārliecinātos, vai tikai viņš nerunā ar kādu citu, un aizbēga. Viņai bija bail sabrukt viņa priekšā. Pārāk liela iekāre, pārāk liela dzīve, viņa pie kaut kā tāda nebija pieradusi.

Aptiekārs, Setēna kungs, iedeva viņai miegazāles. Slepus. Tāpat vien. Viņš labi zināja, ka tās ir domātas Fernandei, un viņam bija šis tas slēpjams. Rejs viņu šantažēja. Viņš draudēja pastāstīt Setēna kundzei, ka viņas vīrs jau sen niekojas ar skaisto Anī! Viņš apgalvoja, ka viņa rīcībā esot kompromitējošas fotogrāfijas. Viņa tik labi skūpstās, Rejs sacīja. Īsta kārumniece, to taču tajās fotogrāfijās var labi redzēt! Aptieka piederēja Setēna kundzei, kurai bija farmaceita diploms. Setēna kungs bija tikai tāds aizvietotājs baltā uzsvārcī, kuš tēloja aptiekāru, tirgodams aspirīnu un merbromīnu. Un, ja Setēna kundze viņu izmestu no darba, viņam neatliktu nekas cits, kā vien gulēt zem tilta, tāpēc viņš labāk bija ar mieru maksāt Rejam trīssimt franku mēnesī. Labsirdīgi atvēlot Leonī mazās tabletītes, viņš atriebās. Kad viņa ienāca aptiekā, Setēna kungs atplauka.

Setēna kundze to ievēroja, un viņu pārņēma aizdomas.

Turpmāk nāksies tos abus uzmanīt!

Leonī izdomāja tūkstošiem viltību, lai varētu satikties ar Lisjēnu. Vēl nekad mūžā viņa nebija jutusies tik pārdroša. Viņai vairs nebija bail no Fernandes. Viņai nebija bail likt lietā miegazāles, naktī slepus izlavīties ārā pa balkonu, rādīties cilvēkos kopā ar Lisjēnu. Vakariņu laikā viņa iebēra balto pulverīti Fernandes glāzē – Fernande dzēra ar ūdeni atšķaidītu sarkanvīnu Kiravi – lika galdā ragū, tad, stāvēdama aiz krēsla, nogaidīja, kamēr veča izslaucīs savu šķīvi ar maizi – Leonī nebija atļauts sēsties ar viņu pie viena galda –, noklausījās, kā Fernande nožāvājas un nopūšas: nesaprotu, kas man uznācis, šovakar nespēju atkauties no miega, došos pie miera, bet tu vēl ceturtdaļstundu paadi un tad arī liecies gulēt. Un pārāk ilgi nededzini sveci! Viņa devās prom, vilkdama smagās kājas. Leonī novāca galdu, nomazgāja traukus, sakārtoja virtuvi. Tad ieklausījās, sadzirdēja, ka Fernande savā istabā krāc, mazliet iesmaržojās, uzkrāsoja lūpas un izlēca pa logu. Cik labi, ka viņi dzīvoja starpstāvā! Lisjēns gaidīja viņu automašīnā, kurai bija izslēgtas visas gaismas. Viņa atvēra automašīnas durvis un metās viņam ap kaklu. Vēl viena nakts, viņa noteica un aizvēra durvis, lai gaisma neielauztos viņu patvērumā.

Un tad viņi devās uz ēzeļu aploku. Uz mazo namiņu Žorža un Suzonas īpašumā.

Viņi satikās katru dienu.

Līdz pat tam briesmīgajam vakaram.

Nē taču… nē… tas notika vēlāk, daudz vēlāk. Man noteikti jāsakārto savas atmiņas pareizā secībā. Manas atmiņas ir pārāk dārgas, lai ar tām tik pavirši bārstītos. Man jābūt rūpīgākai. Atmiņas ir vienīgais, kas man vēl palicis.

Viņi aizgāja uz Oksēras kinoteātri, lai noskatītos Fransuā Trifo filmu “Vīrietis, kurš mīlēja sievietes”. Tas atradās tālu no Sensas, tur viņiem nevajadzēja slapstīties. Viņi nopirka sev saldējumu un dažādus saldumus, ērti iekārtojās savās vietās, nogaršoja viens otra saldējumu, centās apslāpēt smieklus, viņu rokas un pirksti savijās, lūpas sakļāvās. Par filmu viņi nelikās ne zinis. Viņi nedrīkstēja veltīgi izšķiest laiku.

Viņi atkal un atkal atgriezās šajā kinoteātrī, taču ne reizi pat nepaskatījās uz ekrānu. Viņi skūpstījās, apskāvās, atkal atraisījās viens no otra, runāja visādus niekus. – Droši vien tāpēc ļaudis mēdz teikt, ka iemīlējies cilvēks nav pie pilna prāta, – Lisjēns piezīmēja. – Es jau trešo reizi nāku uz šo filmu, taču joprojām nezinu, par ko tā ir!

Viņa spēja saklausīt tikai divus vārdus – iemīlējies cilvēks. Tie izplūda tik ļoti, ka viņa šajos vārdos gandrīz noslīka.

– Ak, – viņa nopūtās, – ja vien es būtu brīva…

Gandrīz drūmas nopietnības pārņemts, viņš pievilka Leonī sev klāt, it kā vēlētos viņu sagatavot tam, ko pats grasījās sacīt.

– Arī es neesmu brīvs, Leonī. Man ir sieva un divas mazas meitiņas. Es negribu tev melot, es vēlos, lai tas, kas ir starp mums, būtu tikai godīgs un skaists…

Viņa piekrītoši pamāja un sāka čaukstināt sava milzīgā saldējuma iesaiņojumu. Precējies. Viņam bija sieva. Un divas mazas meitiņas.

– Meitu dēļ es nespēju pamest ģimeni. Nevaru tev paskaidrot, kāpēc, tas būtu pārāk ilgs un pārāk bēdīgs stāsts, taču es tev apsolu, ka reiz tomēr aiziešu no sievas un atnākšu pie tevis. Un vēl es apsolu, ka nekad tev nemelošu… Tu taču to zini, vai ne?

– Zinu, zinu, – Leonī noteica, zinādama vienīgi to, ka jūtas noskumusi.

Ko gan viņa bija iedomājusies? Ka četrdesmitgadīgs vīrietis varētu būt brīvs? Viņam bija sieva un bērni, viņš maksāja skolas naudu, pirka Ziemassvētku dāvanas, nopūta dučiem sārtu svecīšu uz jubilejas tortēm. Man nekad nav bijis bērna. Rejs apgalvo, ka tā ir mana vaina. Es esmu neauglīga.

– Paskaties uz mani, Leonī, paskaties uz mani!

Viņa tumsā pasmaidīja. Tas bija bēdīgs, greizs smaids, kas izķēmoja viņas seju.

– Es no tevis neko neprasu, – viņš sacīja. – Es neprasu, lai tu mani gaidi, taču es pats tevi gaidīšu.

– Es arī tevi gaidīšu, – viņa atbildēja. – Un vai zini, kāpēc? Tādēļ, ka kopā ar tevi man nekad bail. Agrāk es baidījos no visa.

Viņš saņēma viņas seju plaukstās un nočukstēja: paldies, tu man esi pasniegusi visbrīnišķīgāko dāvanu pasaulē.

– Nekad vairs par to nerunāsim, labi? – viņš piebilda.

Viņa tumsā piekrītoši pamāja.

Tovakar, kad abi iznāca no kinoteātra, viņš apvaicājās, vai viņai nebūs iebildumu, ja viņi mazliet paiesies ar kājām. Viņš gribēja paskatīties debesīs, ieelpot augstā debesu juma skaistumu un zemes spēku, jo viņa sirds šūpojās gluži kā iemīlējušies pāri deju zālē, pāri, kuri dejo, cieši sakļāvušies kopā. Kādu dienu arī viņš pats ar Leonī dejos tieši tāpat. Dzīve bija brīnumu pilna. Pat tad, ja šķita, ka viss ir slikti, nekādā ziņā nedrīkstēja tā domāt; vajadzēja ticēt, ka var būt arī citādi, un visvairāk vajadzēja ticēt, ka ar viņu pašu nekad nenotiks nekas slikts.

Tovakar viņš bija ļoti runīgs.

Viņš vēlējās viņai visu izskaidrot tā, it kā gribētu pārliecināt pats sevi. Viņš metās sarunā dedzīgi kā emeritēts profesors. Žoržas Sandas parkā abi apsēdās uz soliņa, viņš cieši apskāva viņu un sacīja:

– Nekas nav skaistāks par to, kas notiek starp vīrieti un sievieti. Mūsu mīlestība ir neatkārtojama, tā ir pati pilnība, taču tā nav ilgāka par trim minūtēm, vai dzirdi? Ar trim laimes minūtēm var piepildīt visu dzīvi. Esot kopā ar tevi, man netrūkst šo laimes minūšu, un tātad es esmu laimīgs. Un es sev saku, ka šobrīd dzīve dara man sāpes, taču es nezaudēšu lepnumu un turpināšu gaidīt to brīdi, kad mēs varēsim būt kopā. Lūk, kā es to visu uztveru, Leonī.

Viņai īsti nepatika šis nopietnais paziņojums. Viņa nodomāja, ka tas neliecina ne par ko labu.

Viņš turpināja:

– Šis būs mans pēdējais solījums. Es tev apsolu, ka mēs būsim laimīgi. Tas nenotiks drīz, taču mēs būsim laimīgi…

Viņa noticēja. Viņa ticēja visam, ko viņš sacīja.

Kādu dienu viņa ievēroja, ka viņa lietusmētelim ir atplīsusi apakšmala, un nosolījās, ka nākamajā tikšanās reizē paņems līdzi adatu un diegu un visu sašūs.

Viņa piešuva lietusmēteļa apakšmalu tikpat nevainojami, kā to parasti darīja Suzona. Viņa neatņemdamās skatījās uz savu veikumu. Viņa to noglaudīja ar plaukstu, tad papliķēja. Šī apakšmala bija viņas uzvara. Tad viņa pateica: es tev uzadīšu džemperi. Viņš pasmaidīja. Un ko tu teiksi savai vīramātei, ja viņa ieraudzīs, ka tu adi vīriešu džemperi? Es pateikšu, ka tas ir Žoržam, ka Suzona man nopirkusi dziju. Viņa bija tik veiksmīgi piešuvusi lietusmētelim apakšmalu, ka nu jutās neuzveicama.

– Tu to valkāsi un domāsi par mani.

– Es to valkāšu un starp valdziņiem sajutīšu tavu pirkstu smaržu.

Un viņš noguldīja viņu gultā. Iespējams, tieši todien viņi bija tikuši pie bērna, jo tieši todien viņa bija kļuvusi par apakšmalu karalieni.

Viņa aplika mērlenti viņam ap kaklu, ap krūtīm, lika viņam pacelt rokas, visu nomērīja. Skatīdamās, kā viņš stāv ar paceltām rokām gluži kā tāds vingrotājs, viņa sāka skaļi smieties. Viņa atcerējās abu pirmo tikšanās reizi maiznīcā un savas domas par viņa plakanajām pēdām. Viņa par to pastāstīja viņam, un arī viņš pasmējās.

Kad viņa pēdējo reizi bija tā smējusies?

Nekad.

Smieties kopā ar kādu – tas ir kā mīlēties, neticami intīmi.

Un tad viņa pēkšņi pārstāja smieties un, nemiera pārņemta, metās viņam ap kaklu, lai meklētu patvērumu.

– Mēs dzīvojam uz neeksistējošas zvaigznes, – viņa sacīja.

– Nav tiesa! Mūsu zvaigzne ir īsta, un kādu vakaru tā mūs uznesīs debesīs. Kur tu gribi, lai tā atrastos?

– Pašā vidū.

– Un kā to sauks?

– Stella. Tas ir skaists vārds – Stella. Šo zvaigzni sauks Stella, un mēs būsim tās vienīgie iemītnieki.

No viņas sejas ne mirkli nepagaist laime. Dažreiz viņa jūt, ka mugurā gluži kā āķis ieķeras Fernandes skatiens. Kāpēc viņa pēkšņi ir kļuvusi tik skaista, tik laimīga, tik brīva, Fernande noteikti sev vaicā, šņaukdama tabaku. Vai tikai viņa nav sākusi vazāties apkārt? Vajadzēs viņu nodarbināt vēl vairāk, lai viņai nepietiktu laika tēlot skaistuli.

Fernande vairs neļauj viņai ne mirkli atpūsties. Izdari šo, izdari to, vai tu jau izdarīji šo, vai tu jau izdarīji to? Divas reizes dienā Leonī tiek sūtīta uz veikalu iepirkties.

Dažreiz Lisjēns viņai pievienojas. Viņš seko viņai, turēdamies pa gabalu, pie konservu plauktiem pēkšņi uzrodas un aši noskūpsta viņu uz kakla. Tad nostājas rindā, uzmanīdamies, lai starp viņiem būtu vēl trīs pircēji. Rindā aiz Leonī stāv kāda sieviete, kura ar savu draudzeni runā par svelmi. Laika ziņas vēsta, ka nākamajā dienā gaidāms četrdesmit grādu karstums.

– Es vairs nezinu, kā atvēsināt māju, – viena no viņām saka. – Kā tu to dari?

– Es turu slēģus ciet un taisu caurvēju, taču tad durvis aizcērtas ar lielu blīkšķi, un man ir bail, ka sienas varētu saplaisāt.

– Vai tikai tu mazliet nepārspīlē?

– Nē, tās mūsdienu mājas nekur neder. Vajadzēs nopirkt maniem puikām īsbikses. Vai redzēji, cik tie maksā?

– Man trūkst vārdu. Es Anrī nopirku kokvilnas kreklu – par deviņdesmit frankiem! Vai viņi domā, ka mums nauda aug kokos?

– Ak, cik ārā ir karsts! Es šonakt gulēju bez naktskrekla.

– Septiņdesmit septītā gada pavasaris bija tieši tāds pats. Man no sejas straumītēm vien tecēja pūderkrēms.

– Man gribas aiziet uz baseinu un visu dienu nosēdēt ūdenī.

– Tas taču ir tik riebīgi, baseins ir piečurāts! Anrī teica, ka tur pavisam noteikti varot dabūt kādu ādas sēnīti. – Tad varbūt es aiziešu uz kino. Tur ir gaisa kondicionētājs. Ko Sensā pašlaik rāda?

– Nezinu. Anrī nepatīk iet uz kino. Viņš apgalvo, ka uz turieni iet tikai pensionāri un tie, kuriem nav kur paspaidīties.

– Paklau, tas tavs Anrī nu gan ir īsts rūgumpods! Kā tu vispār vari ar viņu dzīvot?

Un tad viņas noteikti ir pamanījušas Leonī, jo abas sāk sačukstēties.

Viņa sadzird: “Viņai ir paveicies, ka vīra nav mājās! Viņa ir kļuvusi tik sasodīti seksīga! Kā tu domā, vai viņai ir mīļākais?”

Tad viņas sāk ļauni smieties, un Anrī sieva lūdzoši iesaucas: “Izbeidz, izbeidz, citādi es apčurāšos!”

Otrā kļūst pārdroša un izmet:

– Kad tad jūsu vīrs atkal būs mājās, Valenti kundze? Mēs nespējam vien viņu sagaidīt!

Un Anrī sieva satraukti pievienojas:

– Tiesa gan, Rejs ir mūsu talismans. Kaut nu visi būtu tādi kā viņš!

Tad viņa klusi iesmejas un piebilst:

– Jūs noteikti ļoti ilgojaties pēc viņa!

Leonī neatbild. Viņa saliek savus iepirkumus uz kases lentes, samaksā un aizsteidzas prom.

Pie lielveikala durvīm viņa pagriežas atpakaļ, lai pārliecinātos, vai Lisjēns vēl tur ir, taču neko neierauga. Vai varētu būt, ka viņš ir visu dzirdējis, apvainojies un aizgājis?

Viņa aizstumj iepirkumu ratiņus pie automašīnas, juzdama, ka sirds kļuvusi smaga. Rokām vairs nav spēka pacelt piena pudeles, alus pakas un ūdens bunduļus. Cik muļķīgi, ka viņa to visu ir nopirkusi! Tai pašā vakarā Fernande pavēl viņai iet atpakaļ uz veikalu, atdot preces un paņemt atpakaļ naudu. Fernande kliedz, ka viņa ir idiote, galīgi jukusi. Un atzīmē šo viņas “stulbumu” savā mazajā piezīmju grāmatiņā, lai Rejs, atgriezies mājās, varētu nokārtot visus rēķinus. Viņa pieraksta visu.

Leonī ir pilnīgi vienalga, kas notiks tad, kad Rejs atkal pārradīsies.

Viņa jau grasās aizvērt bagāžnieku, kad Lisjēns piebrauc līdzās, apstājas, nolaiž logu un uzsauc:

– Kundze, jums kaut kas izkrita no iepirkumu ratiņiem. Tas taču pieder jums, vai ne?

Abas pļāpas stāv turpat netālu un viņus novēro.

Leonī paķer Lisjēna sniegto polietilēna maisiņu un ļoti skaļi atsaucas:

– Ak, jā! Es esmu tik izklaidīga! Liels paldies, kungs!

Tas ir plīša lācītis. Sarkans lācītis, ko viņš ir atradis pašā rotaļlietu plaukta dziļumā. Pašā apakšā. Neviens to nav vēlējies nopirkt. Tas patiešām ir ļoti sarkans.

– Kā to sauc? – Leonī noprasa vakarā, kad viņi jau atrodas savā mājiņā un raugās zvaigznēs.

– Pusķirsis.

– Tāpēc, ka tas ir sarkans?

– Jā, un tāpēc, ka tāds ir arī kādā lugā, kas man ļoti patīk. Tās nosaukums ir “Vasara”. Tajā sarunājas divi kaķi, Pusķirsis un Viņa Augstība Ķiploks. Tu esi mana pusīte un mana mūža ķirsis…

Viņa apklust. Šis ir viens no tiem brīžiem, kad vārdi vairs nav vajadzīgi. Ir pat ieteicams klusēt, lai neko nesabojātu.

Un tad pienāk briesmīgais vakars.

Fernande žēlojas, ka viņai ir uzpūties vēders, atraugas, nelaba dūša. Viņa saķer vēderu, masē sev krustus, viebjas. Viņa atstumj šķīvi, noliek, glāzi, pagrozās, pavēl: “Iedod man bļodu, es tūlīt vemšu,” un ar savām šaurajām, melnajām acīm ieurbjas Leonī sejā. Leonī piedāvā viņai groku, zāļu tēju, karstvīna glāzi, vienalga, ko, lai tikai būtu, kur izšķīdināt miegazāles. Lisjēnam rīt jābrauc prom, viņš noteikti jau gaida savā automašīnā, šis ir mūsu pēdējais vakars, mūsu pēdējā nakts, bet vecene negrib ne dzert, ne ēst.

Fernande atbalstās pret galdu, pieceļas un atkrīt atpakaļ uz krēsla.

– Palīdzi man! Tu taču labi redzi, ka man nav spēka! Leonī ar abām rokām apķeras Fernandei ap vidukli, novēršas, lai nebūtu jāskatās uz viņas melnajām nāsīm, un veča noķērkst:

– Tu domā, es nezinu, ka tu mani katru vakaru iemidzini?

Leonī gandrīz atlaiž tvērienu, taču tad atkal saņemas.

– Ko jūs tur runājat?

– Es teicu, ka tu mani sazāļo.

Leonī neatbild. Fernandi nedrīkst kaitināt. Vēl nekas nav zaudēts, varbūt viņu vēl izdosies iemidzināt.

Viņa aizved Fernandi uz istabu. Atsedz gultu, sakārto spilvenus, izskalo zobu protēzei domāto glāzi. Izģērbj Fernandi, palīdz viņai apgulties. Nostājas gultas galā un gaida, neuzdrošinādamās bilst ne vārda.

– Paņem avīzi un palasi man priekšā!

Viņa paņem avīzi, kas nolikta uz naktsgaldiņa, un sāk lasīt ziņas.

Fernande skatās uz viņu un ļauni smīn.

– Skaļāk! Es neko nedzirdu!

Viņa noklepojas un trīcošā balsī atsāk:

– “Svētā Nikolasa Šardonē baznīcas…”

– Es negribu dzirdēt nekādus stāstus par garīdzniekiem! Lasi kaut ko citu!

Viņa pāršķir nākamo lappusi un turpina:

– “Anglijas karalienes svinīgā diena. Kopš princeses Elizabetes kronēšanas ir pagājuši divdesmit pieci gadi. Lai nosvinētu šo sudraba jubileju, jūnijā Londonā tiek rīkoti monarhijas krāšņākie svētki. No visas Anglijas un tās kaimiņvalstīm Londonā ir ieradušies pieci miljoni tūristu. Svētki tiek svinēti visur…”

Un šajā brīdī veča sāk runāt, vienmuļi, stingri, tā, it kā pagrieztu atslēgu un ieslēgtu Leonī uz visiem laikiem. – Lisjēns Plisonjē. Četrdesmit gadu, precējies, divi bērni, celtniecības uzņēmuma Mielles Echafaudages vecākais būvuzraugs. Lisjēns Plisonjē ir tavs mīļākais.

Leonī sastingst. Viņa nespēj pat pamirkšķināt. Viņai nav bail, viņai nav kauna, viņai negribas raudāt. Viņas vienīgā vēlme ir steigties pie Lisjēna. Un vienalga, kas pēc tam notiks!

Viņa pielec kājās un metas pie durvīm. Tās ir aizslēgtas.

– Žēl gan, – Fernande noņirdz. – Es aizslēdzu durvis. Tu pat nepamanīji, kā tas notika.

– Kā jūs to zināt? – Leonī iekliedzas.

– Es zinu visu, mazulīt. Es vienmēr esmu nomodā par savu dēlu. Tu viņu krāp. Tici man, tevi sagaida lielas nepatikšanas.

– Man vienalga, – Leonī izgrūž, – man ir vienalga. Kopā ar viņu es esmu laimīga. Neprātīgi laimīga! Es viņu mīlu. Es varu pieskarties gan debesīm, gan zvaigznēm. Viņš pat ir piedāvājis man zvaigzni, man vienīgajai! Jums nekad nekā tāda nebūs. Tieši tāpēc jūs esat tik neglīta, tik netīra, tik ļauna. Ja gribat, varat mani turēt aiz atslēgas, bet es tik un tā aizbēgšu. Kādu dienu es došos viņu uzmeklēt, un jūs nespēsiet mani aizturēt. Mīlestība vienmēr uzvar, vienmēr!

– Manu nabaga meitenīt, kā tu savā vecumā vari būt tik stulba? Cik nomācoši! Paņem savu adīkli, noadi dažas rindiņas, tas tev palīdzēs nomierināties.

– Es neņemšu nekādu adīkli.

– Kā gribi, bet tā tev būs tikai sliktāk!

Viņa no jauna metas pret durvīm, sit pa tām ar dūrēm un ceļgaliem, sper, sauc palīgā.

Fernande izņem savu mazo piezīmju grāmatiņu un sāk rakstīt, laiku pa laikam aplaizīdama zīmuļa galu.

Lisjēns aizbrauc, neatvadījies no viņas.

Tovakar viņiem būtu vajadzējis visu izplānot. Kā sazināties, kā mīlēt no attāluma, kā palikt nepamanītiem.

Viņiem tā arī nav izdevies sastapties.

Viņš nezina Žorža un Suzonas uzvārdu. Viņš nezina, kā sauc ciemu netālu no Senšalānas. Viņi vienmēr ir devušies turp tumsā. Viņš ir vadījis automašīnu, skūpstīdams Leonī, spiezdams viņu sev klāt, glāstīdams viņas auss ļipiņu ar mazo dimanta auskariņu. Viņš ir uzdāvinājis Leonī šo rotu, un ikreiz, atgriezdamās mājās, viņa to atkal izņem, lai ielipinātu košļājamās gumijas pikucītī un visu noslēptu savā vēstuļu kārbiņā. Pēc mēneša Rejs auskarus atrod un pievāc sev.

Lisjēns stūrē, neskatīdamies uz ceļu. Viņa sauc: uzmanīgāk, tā mēs vēl iekļūsim avārijā, es negribu mirt!

Kā jau visi mīlētāji, kuri ir pārāk aizņemti ar savu kaislību, viņi ir aizmirsuši, ka solījumu pildīšanai nākotnē būs vajadzīga arī kāda konkrēta adrese.

Leonī nekādi nespēj izgudrot, kurš viņus ir nosūdzējis Fernandei.

Tas nevar būt Tirkē. Viņam ir izdevies pieteikties braucienam uz Spāniju kopā ar Reju, nodēvējot sevi par veselības aprūpes speciālistu. Tas nevar būt ne Lansenī, ne Žerso. Viņi abi atrodas Parīzē. Viens no viņiem ir devies palīgā savam tēvocim, kuram Pereira laukumā pieder neliela kafejnīca, bet otrs sešpadsmitajā rajonā stažējas Molitor autoservisā.

Kurš tad viņus ir nodevis Fernandei?

No komandējuma atgriežas Rejs.

Spānijā viņam ir gadījies piedzīvojums. Meitenes vārds ir Mersedesa, taču viņš to ir dēvējis par Mersi. Krāšņa, vasarraibumaina tumšmate, kura smaida viņam no fotogrāfijas, ko viņš ir pielīmējis pie sienas virs gultas. Rejs viņai nemitīgi zvana, stāsta, ka ir iemīlējies, un vienlaikus kasa sev pautus.

Viņš sit Leonī gan no rīta, gan vakarā, kā pats saka, lai nezaudētu ķērienu. Viņam ir pietrūcis šādas iespējas izvingrināt rokas. Vienkāršāk sakot, tā viņš var nomierināties un sajusties kā īsts vīrs. Viņš krakšķina un berzē pirkstu kauliņus. Fernande gādā, lai viņam netrūktu darāmā, viņa no savas piezīmju grāmatiņas skaļi lasa viņam priekšā visus Leonī grēkus, un viņš cītīgi dara, ko spēj.

Iemeslu tā rīkoties viņam netrūkst. Reiz Leonī saņem drosmi un aiziet uz policiju. Viņai ir aiztūkusi acs, taču tā neasiņo. Atnāciet citreiz, viņa saņem ņirdzīgu ieteikumu.

Viņa pretojas. Aizvien vārgāk.

Kā piķī ielipis tauriņš.

Soda izciešana ir nebeidzama.

Ja Rejs vakarā tiek izsaukts uz darbu, Leonī viņš ir jāsagaida. Viņa nedrīkst izģērbties un likties gulēt. Viņa nedrīkst lasīt, lai viņai prātā neuzrastos bīstamas iedomas. Viņai jālāpa, jāada, jāmazgā veļa, jāmācās no galvas ugunsdzēsēju darbības instrukcijas, jāgludina veļa, jāsaskaita pogas šujampiederumu kastītē un jāsakārto tās pēc lieluma, pēc krāsas, pa trim.

Viņam nekad nepietrūkst dažādu ideju.

Viņa mēģina izrauties no izmisuma, melodama pati sev. Lisjēns viņu mīl. Lisjēnu kaut kas ir aizkavējis. Lisjēns ieradīsies un viņu izglābs. Tas ir tikai laika jautājums. Dzīvot, dzīvot, dzīvot, viņa nedrīkst zaudēt paļāvību.

Viņš izgrūž viņu no gultas un spārda ar papēžiem, jo tā nepaliek pēdas. Viņš teic, ka viņa ir netīra. Lai viņa vairs neuzdrīkstas viņam tuvoties! Neķītrā padauza! Mauka tāda! Lai viņa nemaz necer, ka viņš tagad ēdīs to, kas palicis pāri kādam citam. Un tad viņš zvana Mersedesai un masturbē.

Viņš ir nopircis sporta auto. Sarkanu, spīdīgu. Fernande fotografē savu dēlu. Viņš sēž pie stūres, iededzis brūns, ar kailām krūtīm. Viņš sūta fotogrāfijas Mersedesai.

Katru svētdienas rītu Leonī jānomazgā viņa automašīna. Ar putām, ar putām, viņš kliedz pa dzīvojamās istabas logu, ko tu tur dari, idiote?

Vakarā viņš dodas nelielā izbraukumā un atgriežas tikai rīta agrumā. Kopā ar māti virtuvē iedzer kafiju. Viņi nododas ilgām sarunām un apklust, tiklīdz viņa ienāk pa durvīm. Leonī vēl pagūst saklausīt vārdus “ieguldījums”, “banka”, “inflācija”, “peļņa”, “tas nav nekāds brīnumlīdzeklis”. Tikai tad, kad abi ir aizgājuši, viņa drīkst pienākt pie galda un iedzert tasi kafijas. Viņa neko neēd. Viņai visu laiku ir nelabi.

Tā tas norisinās trīs vai četrus mēnešus.

Fernande beidzot saprot, ka Leonī ir stāvoklī.

– Viņa nevar būt stāvoklī, un tu to labi zini! – Rejs atcērt.

– Es tev saku, ka viņa ir stāvoklī… vai tad tu esi akls? – Nē taču! Tu esi jukusi! Viņa jau nav nekāda Jaunava Marija!

– Viņa ir stāvoklī no kāda cita, kad es tev saku!

Stāvoklī.

Neticami.

Viņa nav neauglīga. Viņa bija pateikusi Lisjēnam, ka izsargāties nav nekādas vajadzības, jo viņai nevar būt bērnu. Viņš noteica: ak, cik skumji! Vai tu tāpēc bēdājies? Viņa atbildēja: es nezinu. Es pati nesaprotu, kā jūtos, zini, man nav skaidrs, ko par to domāt. Un vēl piebilda: bet kopā ar tevi es jūtos kā zvaigžņu mākonī.

Viņa ir stāvoklī.

Pirmajā mirklī izrādās, ka tā ir īsta katastrofa. Rejs viņu piekauj.

Tad viņš apdomājas.

Ļaudis viņam aiz muguras atkal ir sākuši sačukstēties un saukt viņu par Tukšpauti. Viņš nolemj atzīt šo bērnu par savu, taču Leonī ir jāparakstās, ka viņa ir ar mieru pārdot Burašāru pili, iemaksāt visu naudu ģimenes kontā un pēc tam lielāko daļu šīs summas pārskaitīt uz viņa privāto kontu. Prefekts viņam palīdz atrast pilij kādu pircēju: tas ir vācu uzņēmums, kurš Francijā meklē vietu, ko varētu pārveidot par kūrortu. Uzņēmumam naudas netrūkst, un pils tiek pārdota par ļoti izdevīgu cenu.

Leonī paraksta visu, kas no viņas tiek prasīts.

Kad piedzimst bērns, viņš ar to visiem izlielās.

Un, kad pienāk laiks bērnu reģistrēt un dot tam vārdu, Leonī nosauc savu meitiņu par Stellu. Kundze, kura ieradusies pie viņas, lai reģistrētu jaundzimušo, uzslavē viņu: ļoti skaists, ļoti neparasts vārds.

No Lisjēna Plisonjē vairs netiek saņemta neviena ziņa. Tagad viņa ir kļuvusi par Tuk-tuk kundzi.

Viņa skatās uz metronomu un domā: cik savādi, es sekoju tam ar acīm, klang-klang, klang-klang, un man prātā uzaust atmiņas. Tā, it kā es pārlapotu fotoalbumu. Dažreiz viņa raud, citkārt smejas. Viņa bieži raud. Un arī smejas. Viņai ir jāatbrīvojas no šīm vecajām fotogrāfijām. Viss ir jāiztīra. Jāsamet ugunī visas sāpes, brūces, tumšie mākoņi.

Kaut kas viņā nodreb un pamostas. Pacilātība un prieks. Viņai vairs nav bail.

Dzīvot, dzīvot, dzīvot.

Ieradusies metāllūžņu apstrādes laukumā, Stella ierauga divus žandarmus, kuri tobrīd kāpj patruļas auto, un Edmonu Kurtuā, kurš dodas pie savas automašīnas. Viņa dodas pie Kurtuā, vēlēdamās parunāt ar viņu par Leonī, taču viņš tikai izvairīgi pamāj un pieliek soli, it kā gribētu no viņas izvairīties.

Stella metas viņam klāt:

– Es gribēju ar jums parunāt, tikai vienu minūti! Man vajag…

– Nav laika, nav laika! – viņš atsaucas, atvērdams automašīnas durvis. – Jo citādi es nokavēšu lidmašīnu.

– Ak tā, – Stella apstājas. – Un ko gribēja tie policisti?

– Neko īpašu. Kaut kas bija atgadījies. Tagad viss ir nokārtots.

Viņš pagriežas pret Stellu. Zem viņa acīm ir lieli, tumši loki. Viņa lūpas krampjaini noraustās, deguns savelkas. Kā izbiedētam dzīvniekam.

– Ak! – Stella iesaucas. – Vai jums ir slikti?

– Nē, kāpēc?

– Nezinu. Jūs neizskatāties pārāk labi.

– Ko tad tu cerēji ieraudzīt?

Viņš apsēžas pie stūres un jau grasās aizvērt durvis, taču Stella satver viņu aiz piedurknes:

– Kas noticis, Kurtuā kungs? Vai jūs no manis izvairāties?

Stella cenšas uztvert viņa skatienu, taču viņš atbrīvojas un aizver automašīnas durvis.

– Man gluži vienkārši nav laika. Daudz darba. Starp citu, pēdējā laikā tu te gandrīz neesi manīta… Vai neesi aizmirsusi, ka tu te strādā?

– Kāpēc jūs tā sakāt?

– Es tev maksāju, velns parāvis! Tu varētu arī pastrādāt!

– Jūs draudat mani atlaist, vai tā?

– Nekādā ziņā. Pat prātā nenāk!

– Man gan tā nešķiet… Esmu sarunājusi ar Žilī, ka vēlāk visu atstrādāšu. Vai tagad esat apmierināts?

– Tas nav tik vienkārši, Stella. Man ir jāvada uzņēmums. Un, ja tu domā, ka tas ir viegli… Darba ir pāri galvai!

Un viņš pavicina roku sev virs galvvidus.

Savādi, Stella nodomā, izskatās, ka viņš tīšām satraucas, lai neviens nepamanītu, ka viņam ir slikti. Viņa dusmas izklausās neīstas. Ko viņš no manis slēpj?

– Man jūs varat nedziedāt tādu dziesmiņu, Kurtuā kungs! Nemaz neizklausās pēc jums.

– Zini, viss kādreiz mainās!

Stella uzgriež viņam muguru, un viņš paliek, sagumis pār stūri.

Kaut kas ir noticis, taču viņai nav skaidrs, kas īsti. Atkal uzplaiksnī tā pati senā neuzticība. Kas Kurtuā tētiņam ir padomā? Vienubrīd viņš Stellu aizstāv, uzticas viņai, izturas draudzīgi, bet jau nākamajā dienā neliekas par viņu ne zinis un uzgriež viņai muguru. Ja spēles noteikumi nemitīgi mainās, ir grūti tiem pielāgoties.

Viņa nostājas pie kāpnēm, kas ved augšā uz Žilī kabinetu, un ar lielo šņorzābaku iesper pa pirmo pakāpienu. Tā kā es neesmu vīrietis, man nākas līst vai no ādas ārā, lai kaut ko pierādītu, viņa nikni nodomā. Kā viņi man ir noriebušies!

– Kas noticis ar tavu tēvu?

Žilī sēž pie rakstāmgalda un ar zīmuļa galu spaida kalkulatoru, murminādama:

– Nolādēts! Nolādēts! Tas nekur neder! Skaitļi nesaskan!

Viņa paceļ galvu un ieurbjas Stellā ar skatienu, it kā viņu nemaz nepazītu. Tad ar rādītājpirkstu strauji pabīda brilles augstāk uz deguna un nosaka:

– Ak! Tā esi tu!

– Vai es patiešām esmu tik ļoti pārvērtusies?

– Piedod. Ko tu nupat teici?

– Tavs tēvs… kas ar viņu ir noticis?

– Nezinu, taču kaut kas nav labi. Viņš visu nakti knibinās ap saviem pulksteņiem. Liekas gulēt ar visām drēbēm un pat nakšņo kabinetā! Man ir aizdomas, ka viņš pat sācis iedzert. Mājās valda īsta elle. Māte kravā koferus, bet viņš ne acu nepamirkšķina. Viņa kopā ar kādu draudzeni grasās braukt uz Parīzi.

– Un tie policisti, ko tiem te vajadzēja?

– Ceļotāji kārtējo reizi atkal kaut ko sastrādājuši!

Viņa ir gribējusi pateikt “čigāni”, taču tad aprāvusies.

– Un…? – Stella uzmudinoši jautā.

– Tas mazais puišelis, tu jau zini, tas, kurš visu laiku slēpās tēvam aiz kājām, mazais puņķainis, kurš vienmēr kaut ko nočiepa, kamēr viņa tēvs piegādāja preces…

– Dragans?

– Jā. Viņš ir izaudzis liels, tagad viņam varētu būt astoņpadsmit gadu. Viņš pirmīt bija ienācis un gribēja uzzināt, par kādu summu pēdējo trīs gadu laikā esam iepirkuši metāllūžņus. Viņš noteikti gribēja pieprasīt savu tiesu. Viņš sastrīdējās ar Morisu, kurš viņam pateica, ka tādas ziņas varot sniegt tikai policistiem, Dragans nelikās mierā, un abi iekarsa. Tad es nokāpu lejā un pateicu, lai viņš nomierinās, citādi dabūs trūkties, bet viņš nelikās mierā, nosauca mani par padauzu un policistu draugaļu, un es viņu iepļaukāju.

– Un izsauci policiju.

– Jā. Viņi ieradās, nolika viņu pie vietas, un viņš aizlaidās prom kā zaķis. Cerams, ka viņš vairs nekad neatgriezīsies. Ne viens, ne arī kopā ar savu ģimeni.

Stella nopūšas:

– Tikai nesaki, ka viņu ir atsūtījis Rejs!

– Nezinu, Stella. Šobrīd man nav laika par to domāt. Man ir briesmīgi daudz darba. Un vēl tas Žeroms, zini… Viņa pēkšņi apraujas, no jauna pievēršas saviem skaitļiem, tad atkal izslejas un paziņo:

– Mums ir jānogādā uz Depelletat viens konteiners. Alumīnijam. Viņi met ārā pavisam labas plāksnes. Mēs varam nopirkt veselu tonnu. Tev jāaizbrauc pie viņiem un jāparaksta līgums. Līdz vakaram visam ir jābūt padarītam.

– Protams. Vai sagatavosi man visus dokumentus?

Kāds pieklauvē pie durvīm. Tas ir Žeroms. Ieraudzījis Stellu, viņš nosarkst, saraujas un kā tāds krabis sāk iesāņus kāpties atpakaļ.

– Nāc vien iekšā, – Stella saka, – es tevi neapēdīšu!

– Es negribu jums traucēt…

– Tu nevienam netraucē, mani gaida darbs, un es tūlīt došos prom.

Žilī noliek kalkulatoru, sabužina matus un pievērš Žeromam pielūgsmes pilnu skatienu. Stellai rodas sajūta, ka Žilī varētu lūkoties uz viņu visu dienu un pat nepakustēties. No satraukuma viņa trīc kā lapa.

– Es nu tagad iešu, – Stella saka, – jums noteikti ir daudz kas jāpārrunā.

– Nē, nē! – panikas pārņemtais Žeroms iebilst. – Es atnākšu vēlāk. Dzirdi, Žilī, es atnākšu vēlāk…

Žilī izmisusi noskatās viņam pakaļ.

– Un viņš atkal ir prom!

– Kāpēc tu tā saki? Vai tad tā nav pirmā reize?

– Kopš šī rīta viņš ir aizlaidies jau trešo reizi! Viņš ienāk, kaut ko nomurmina, iziet ārā, ienāk, kaut ko nomurmina, iziet ārā…

– Nu, tad sāc runāt pati… Tas taču nav nekāds varoņdarbs!

– Man nekas neizdosies! – Žilī nopūšas.

– Nav tiesa… nav tiesa!

– Viņš grib man kaut ko teikt, taču vienmēr kaut kas viņu iztraucē.

– Piedod, – Stella saka.

– Nē, nē, es tikai… Vakar vakarā es atradu dzejoli. Viņš to bija ierakstījis papīros, kurus ik vakaru nes man uz kabinetu. Viņš noteikti bija to tur aizmirsis. Tas ir tik skaists dzejolis, Stella! Gribi, es tev to parādīšu?

– Es neko nesaprotu no dzejas. Tā nav mana stiprā puse. Tev ar viņu jāparunā.

– Jā, bet man ir bail… Iedomājies, ja visi par to uzzinātu! Ar mani būtu cauri!

– Tev nav par ko kaunēties, Žilī. Tu esi iemīlējusies, tas taču nav nekas slikts!

– Vai iemīlējušies cilvēki mēdz raudāt?

– Nu, cilvēki ir dažādi. Tu raudi no laimes, un tas ir skaisti.

– Mani ir pārņēmis milzīgs nemiers. Man uznāk karstums, es svīstu, man sažņaudzas sirds, vēderā rodas milzīgs tukšums…

– Nu vai zini… tas viss jau drīzāk izklausās pēc slimības, nevis pēc mīlestības!

– Man ir briesmīgi bail. Un vēl man gribas gan smieties, gan dejot. Un tad es atkal nobīstos. Es pati nesaprotu, ko daru.

– Skaidrs kā diena, tu esi iemīlējusies.

– Tu patiešām tā domā? Tu domā, ka es varu kādā iemīlēties?

– Ikvienam ir tiesības mīlēt. Tavs vārds taču nav ierakstīts mīlestības melnajā sarakstā!

– Ak! Tu tā saki tikai tāpēc, lai man izpatiktu! Tu esi tik jauka…

– Nekādā ziņā! Paskaties uz mani – man tagad ir Adrians, un tomēr es kādreiz domāju, ka neviens vīrietis man nekad netuvosies… Ko lai tur saka… Viņš atbrauca ar savu kravas auto, nolaupīja mani, un es pat neiepīkstējos.

Žilī sāk smieties.

– Diez vai Žeroms mani nolaupīs. Viņš pat nespēj ar mani parunāt.

– Kāpēc ne? Viņš taču var būt tavs cēlais bruņinieks… – Un vēl viņš raksta dzejoļus un aizmirst tos starp rēķiniem. Varbūt viņš tos mācās no galvas, lai man nodeklamētu? Varbūt tā viņš cenšas saņemt drosmi…

Stella sirsnīgi raugās uz Žilī. Viņa jau ir aizmirsusi, ka iemīlējušies ļaudis nemitīgi uzdod sev dažādus jautājumus. Neviens, būdams iemīlējies, nespēj noturēties taisni, visi nemitīgi nošķiebjas kā Pizas tornis.

– Es patiešām domāju, ka tev vajadzētu sākt rīkoties, jo citādi tu vairs ilgi neizturēsi.

– Ak! Es ar savām šaubām esmu tev apnikusi.

– Nē taču… Labi, varbūt man beidzot tomēr vajadzētu ķerties pie darba. Tavs tēvs jau aizrādīja, ka es te parādos pārāk reti.

– Viņš tiešām uzdrošinājās tā pateikt?

– Jā.

– Tad ar viņu patiešām kaut kas nav kārtībā. Viņš noteikti tā nedomāja. Viņš tevi dievina, Stella.

– Es gan par to neesmu tik pārliecināta, manu vilciņ. – Man tik ļoti patīk, kad tu mani tā sauc, man rodas iespaids, ka es tev patiešām patīku.

– Bet tā jau arī ir, vilciņ! Es tevi mīlu, un arī Žeroms tevi mīl, tas taču ir skaidri redzams…

– Ai! Un ja nu viņš mani patiešām mīl? Tas būtu tik labi. Varbūt es pat vēl varētu tikt pie bērna?

– Un kāpēc gan ne? Bet pagaidām nomierinies, nomierinies, viņš vēl neko nav teicis. Tu nedrīksti sevi mānīt un pēc tam ciest.

– Jā, jā! Es tūlīt nomierināšos…

Viņa sakārto matus, ieelpo, izelpo, izslejas, paņem dokumentus un atkal ķeras pie rēķināšanas.

Jau grasīdamās iziet pa durvīm, Stella pēkšņi kaut ko iedomājas. Pati īsti nesaprazdama, kā izrunājusi šos vārdus, viņa dzird sevi vaicājam:

– Vai vecais pežo vēl aizvien atrodas angārā?

– Jā.

– Vai ar to var braukt?

– Tas ir nevainojamā kārtībā.

– Vai tu man to aizdosi uz nedēļas nogali? Es gribu aizvest Tomu izpeldēties dīķī. Tas nav tik uzkrītošs kā mans kravas auto. Toms šobrīd ir tajā vecumā, kad ir svarīgi būt tādam pašam kā citi un ne ar ko neizcelties! Braucot ar kravas auto, es nevarēšu palikt nepamanīta.

Tā ir taisnība, viņa patiešām ir gribējusi aizvest Tomu nopeldēties uz Sendenīlesensu.

Dīvaini, taču Stellai ir aizdomas, ka viņas rīcībai ir pavisam cits iemesls, kaut gan viņai pašai tas vēl nav zināms.

– Tikai pārbaudi, vai bākā ir pietiekami daudz benzīna. Un vai dokumenti ir cimdu nodalījumā.

– Bet tu tiec skaidrībā ar savu mīļoto, dzirdi?

Žilī pavērš pret viņu no cerībām starojošu seju.

– Ai, jā… – viņa nopūšas. – Kaut nu… kaut nu…

Kāpdama lejā, Stella izdzird, ka sāk zvanīt viņas mobilais telefons. Viņa izmakšķerē to no kabatas, telefons izslīd viņai no rokām, viņa pagūst to satvert, bet, tiklīdz atbildes taustiņš ir nospiests, telefons pārstāj zvanīt. Viņa paskatās ekrānā. Nezināms numurs. Un, kā jau parasti, nav atstāta arī ziņa.

– Velns parāvis, kas tas ir? – viņa noņurd, dimdinādama pa kāpnēm ar saviem lielajiem zābakiem.

Viņa apsēžas pie kravas auto stūres. Pežo varēs paņemt pēc tam. Viņa ieslēdz pirmo ātrumu un sāk gremdēties pārdomās.

Viss vienmēr notiek un atrisinās pavisam negaidīti un nesaprotami.

Drīz kaut kam ir jānotiek. Viņa jūt sevī nepanesamas gaidas. Drīz viss nostāsies savās vietās. Tas būs strauji un skarbi, viņa to zina.

Viņa ir gaidījusi pietiekami ilgi. Viņi domā, ka var atļauties visu. Rejs kopā ar saviem draugiem laupa, kur vien spēdams. Viņi zog, pārdod tālāk, rauš naudu. Viņu kabatas ir kā banku filiāles. Kas ir Reja jaunākā rotaļlieta? Maserati. Nopirkts par skaidru naudu. Un nevienam nav nekādu aizdomu. Viņi ir draugos ar mēru un darbojas kā starpnieki. Viņi saņem savu daļu no būvniecības atļaujām, būvlaukumiem, ūdens attīrīšanas uzņēmumiem, preču sertificēšanas. Prefekts, prefekta vietnieki, sekretāri – tie visi viņiem ir labi paziņas. Viņi aptīra bārus, restorānus, frizētavas un citus uzņēmumus. Pat zemnieki ir spiesti viņiem maksāt nodevas! Un, ja kāds pretojas, ražas laikā viņa laukos izceļas ugunsgrēks. Ko gan viņi iesāk ar visu šo naudu? Vajadzēs pavaicāt Violetai, varbūt viņa zinās.

Nemaz nerunājot par Reja dibināto “Ugunsdzēsēju draugu” biedrību. Visiem jāmaksā biedru naudas. Plauksta uz sirds. Asaras acīs par tiem nabaga uguns kareivjiem, kuri nokrituši no kāpnēm un tagad spiesti veģetēt invalīdu ratiņos, vai zināt, cik maksā tādi ratiņi, manas dāmas un kungi? Tas ir īsts skandāls. Ne-ie-do-mā-ja-mi. Un, kad Rejs ļauj vaļu savām cēlajām runām, visi ir gatavi atvērt maciņus.

Viņai gribas piezvanīt Tirkē un norunāt tikšanos klajumā aiz viņa mājas, lai viņš visu paskaidro. Vajag iedzīt viņam bailes. Likt viņam sajusties nelāgi. Viņš dzīvo nomaļā lauku mājā. Neviens viņus neredzēs.

Tad viņa atkal saņemas. Ko tu viņam teiksi, nejēga? Tu domā, ka varēsi viņam kaut ko iestāstīt? Viņa papurina galvu. Nekādu cerību. Nevajag sevi tā maldināt. Tieši to viņi arī gaida. Iespēju parunāties kādā nomaļā vietā. Nelaimes gadījumi mēdz notikt tik ātri.

Viņa atceras Toma astronauta tērpu. Šovakar vajadzēs to piemērīt dēlam un iešūt, un tad viņi abi varēs pasmieties par viņa platajām Mēness staigātāja biksēm.

Krustojumā iedegas sarkanā gaisma, un līdzās viņas kravas auto apstājas pelēks mersedesa kabriolets. Iepriekšējā vakarā, skatīdamās televizoru kopā ar Žoržu un Suzonu, viņa ir redzējusi reklāmu. Reach for the sky, drive a E Class coupe cabriolet, tur bija sacīts. Un ekrāna apakšā skrejoša burtu lente, kas aizjoņoja tik ātri, ka viņa tikai pēdējā brīdī paguva izlasīt: “Sākot no sešdesmit tūkstošiem eiro.” Sešdesmit tūkstoši eiro, viņa bija iesaukusies. Ar tādu naudu es varētu iztikt daudzus gadus. Kurš gan spēj kaut ko tādu samaksāt?

Violeta Mopuī.

Hermès lakats, tumšas Ray-Ban saulesbrilles, melni ādas minisvārki, sprādzes, aproces, smaga zelta kaklarota, manikirēti pirksti, kas klaudzina pa stūri. Violeta Mopuī, pārskaitusies, ka viņai jāstāv pie sarkanās luksofora gaismas, gluži tāpat kā visiem citiem.

Stella nospiež signāltauri un nolaiž logu.

– Redzu, ka tev klājas labi!

– Sveika, Stella!

– Vai esi saņēmusi mantojumu, vai arī tas viss tev nokritis no gaisa?

Violeta sāk skaļi smieties.

– Tas ir no Reja. Vakar vakarā viņš man to uzdāvināja. Dzimšanas dienā. Viņš ir tik mīļš, vai ne?

– Īsts saldumiņš!

– Viņš mani dievina.

– Tev nu gan ir paveicies!

– Tāpēc, ka es protu apieties ar puišiem! Tas nemaz nav grūti… ir jāzina tikai dažas vienkāršas lietas.

Viņa to saka tādā pašā balsī kā toreiz, kad trīspadsmit gadu vecumā bija lepni izslējusi mazās krūtis zem sporta krekliņa.

– Tev vajadzēs man to iemācīt! – Stella aizrāda.

– Kad vien vēlies… Un tas vēl nav viss! Viņš mēģinās panākt, lai es kļūtu par zvaigzni nākamajā reģionālās padomes filmu projektā. Viņš grib padarīt mani slavenu. Viņš ir pārliecināts, ka tas izdosies. Esmu tik satraukta!

– Vai šovakar mēs varam iedzert kafiju, kamēr man vēl nav jābrauc pēc Toma? Šodien viņam līdz septiņiem ir džudo nodarbības.

– Šovakar nevaru. Svinīgas vakariņas ar prefektu. Man jāsagatavojas, lai es izskatītos satriecoši.

– Tas noteikti neaizņems pārāk daudz laika.

– Tu esi tik jauka, – viņa iepriecināti nosaka. – Tur būs visi svarīgākie šejienieši, man noteikti jāatstāj uz viņiem labs iespaids.

– Tādi puiši kā Žerso vai Tirkē? – Stella vaicā, lai viņu paķircinātu.

– Tu smejies, vai? Es runāju par ietekmīgiem ļaudīm. Žerso un Tirkē ir tikai tādi punduri. Vismaz Tirkē noteikti sēdēs mājās. Iedomājies, vai nomirt var no smiekliem! Viņš ir mēģinājis celt svaru stieni un izmežģījis potīti. Nabaga zellis! Man gribas piekaut visus tos, kuri līp Rejam klāt! Viņš ir pelnījis kaut ko labāku.

– Tev taisnība. Starp citu, tev vajadzētu Reju nedaudz apstrādāt. Blakus tik skaistai meitenei kā tu viņš izskatās mazliet neveikls.

– Esmu jau sākusi. Žēl gan, ka jūs vairs nesatiekaties, jo tad tu varētu redzēt, cik ļoti viņš ir pārvērties. Es viņam katru dienu lasu priekšā avīzi un stāstu par visiem jaunumiem. Viņam tas ir vajadzīgs darba dēļ.

– Ā, tātad viņš ir sācis strādāt? Tas jau ir kaut kas jauns.

– Nē, nudien, Stella, man ļoti gribētos, lai jūs salīgstat mieru, galu galā viņš taču ir tavs tēvs!

– Nesaki tā! – Stella izgrūž. – Nesaki tā!

Šie vārdi izskan kā granātas sprādziens. Violeta viņu nosodoši uzlūko.

– Bet viņš taču tev ir dāvājis dzīvi! Vecāki ir jāciena. Es tev paskaidrošu: piemēram, es esmu māksliniece un tomēr esmu atļāvusies ieturēt pauzi savā karjerā, lai atgrieztos šeit un nokārtotu visas darīšanas, kas saistās ar maniem vecākiem. Tu tiešām domā, ka man tas sagādā prieku? Mans aģents nemitīgi zvana un lūdzas, lai es atgriežos Parīzē. Bet es viņam saku: nē, mans meitas pienākums ir pirmajā vietā!

– Es nemaz nezināju, ka taviem vecākiem ir bijis tik daudz darīšanu, ko kārtot.

– Nevajag būt tik sarkastiskai! Esi pozitīva, domā par nākotni!

– Tev taisnība. Es to nedaru. Paliec sveika, skaistule, gan jau vēlāk tiksimies! Es tev piezvanīšu.

Ieslēdzas zaļā gaisma. Stella mazliet nogaida, kamēr no mersedesa kabrioleta ir palicis tikai putekļu mākonis pie apvāršņa. Tad viņa ar pieri uzsit pa stūri un nolamājas. Un atkal izslejas.

Galvenais ir neuztraukties! Man viņa ir vajadzīga, kādu dienu viņa man noderēs! Tomēr viņa ir tik kaitinoša, tik ļoti kaitinoša!

Putekļu mākonis tālumā ir pagaisis.

Viņa ieslēdz radio. Selīna Diona dzied par to, ka vēlētos parunāt ar savu tēvu, atrast viņa pēdas, noskaidrot, kur ir viņas vieta. Tagadā-dam-dam. Stellas prātā ataust aina, kurā Rejs atgrūž vaļā viņas istabas durvis. Viņa dzird sevi kliedzam: nē, tēti, nē!

Ko gan pirmīt bija teikusi Violeta, sēdēdama pie mersedesa stūres?

“Bet viņš taču tev ir dāvājis dzīvi!”

Tieši to viņa nekad nav vēlējusies dzirdēt.

– Vai tā būs labi, vai arī tu gribi, lai es ieņemu vēl īsāku? – Stella noprasa. Viņa stāv uz ceļiem Toma priekšā, turēdama pilnu muti ar kniepadatām.

Toms ir izslējies pavisam taisns, izstiepis rokas, augstu pacēlis zodu. Viņam ir balts ietērps, balti cimdi, balti apavi, mati paslēpti zem balta pārvalka. Viņam rokās ir neliels akvārijs no sarkana stikla. Viņaprāt, salātu bļoda izskatās muļķīgi.

Pametis skatienu spogulī, viņš iesaucas:

– Oho! Ģeniāli! Paldies, mammu! Tu esi vislabākā!

Šie vārdi trāpa Stellai tieši sirdī, un viņa sagrīļojas. Toms viņu jau sen nav saucis par mammu. Viņa nav pat nojautusi, cik ļoti viņai pietrūcis šī vārda. Vēlēdamās paildzināt mirkli, viņa noprasa:

– Gribi, lai es mazliet saīsinu labo bikšu staru?

– Nē. Viss ir ļoti labi, – viņš saka, joprojām raudzīdamies spogulī. – Labāk nemaz nevar būt!

– Varbūt piedurknes vajag palaist drusku garākas?

– Nē. Viss ir tieši tā, kā vajag.

– Vai esi pārliecināts, ka tava ideja par akvāriju ir laba?

– Es to nēsāšu rokā. Visi astronauti tā dara. Kamēr nav jākāpj kosmosa kuģī, viņi staigā apkārt, turēdami savas ķiveres rokās. Tieši tā arī vajag.

– Es gan neko tādu neatceros…

– Vai tev nešķiet, ka tā maska izskatās mazliet dīvaini?

– Nē. Tā aizsedz tev visu muti. Neaizmirsti, ka maska ir domāta tam, lai nekas netiktu cauri…

– Bet astronautam taču nevajag slēpties. Gluži pretēji, viņš grib, lai visi atcerētos, ka tieši viņš ir tas, kurš reiz izkāpis uz Mēness. Viņš ir lepns. Viņš neslēpjas. Viņš jau nav nekāds Deksters.

– Kas tas par Deksteru?

– Tu taču zini, tas seriāla varonis, kurš ar nazi nogriež saviem upuriem galvas.

Stella saviebjas.

– Ak, jā…

Tas izklausās tik izvairīgi, ka Toms nospriež, ka viņa nav sapratusi, par ko ir runa.

– Jā, mammu, atceries taču, mēs to filmu skatījāmies pie Žorža un Suzonas. Suzona skatījās caur pirkstiem, jo viņai bija bail! Tas tips nogalināja noziedzniekus, kuri bija izvairījušies no tiesas. Ja gribi zināt, tad Deksters ir īsts augstākais tiesnesis. Ja tiesa nav tikusi ar kādu galā, viņš pats ķeras pie šī darba.

– Atceros…

Toms jau otro reizi ir nosaucis viņu par mammu. Kas vajadzīgs, lai viņš to izdarītu trešoreiz? Viņa jau ir aizmirsusi, cik labi ir turēt savu mazo dēlēnu piespiestu sev klāt, palīdzēt viņam iepazīt pasauli un dzirdēt, kā viņš saka “mamma”. Kāpēc Toms bija pārstājis viņu tā saukt? Viņa nekādi nespēja sadūšoties, lai par to pavaicātu.

– Es neesmu nekāds Deksters, es esmu miermīlīgs astronauts. Es gādāju par progresu. Uz Mēness vēl ir tik briesmīgi daudz neizpētītu lietu, Stella! Ja tu zinātu…

– Kādreiz es to noteikti zināju.

– Ko tu darīsi ar to otru ietērpu? Amina tev ir iedevusi divus.

– Nezinu.

– Es labprāt gribētu to paņemt sev.

– Vai tev ir kāds draugs, kuram nav masku tērpa?

Toms paskatās uz māti un nosarkst. Viņam prātā ir iešāvusies doma: viņš varētu uzspēlēt Deksteru kopā ar Džimiju Lodi. Viņi varētu izlikties, ka nogriež galvu Tirkē vai Rejam. Tikpat rūpīgi un ar tādu pašu rituālu kā Deksters no televīzijas seriāla. Tikai tad viņam būtu vajadzīgs vēl viens ietērps.

Stella pamana, ka dēls ir nosarcis, un noprasa:

– Kas tev ir padomā? Tikai nemelo! Atceries, mēs taču norunājām…

– Es iedomājos, ka varētu uzspēlēt Deksteru.

– Tu gribi tēlot slepkavu? Patiešām?

– Nu… tas būtu tikai joks.

– Un kam tad tu nogrieztu galvu?

– Piemēram, Tirkē. Viņš taču vienā mierā nogalināja Saldumiņu.

– Tom, paklausies, ko es tev teikšu. Tā nedrīkst darīt. Tādas lietas pastāv seriālos, nevis īstenībā.

– Un vecmāmiņai viņš arī dara pāri vienā mierā! Esmu gatavs saderēt, ka viņš nogrieztu galvu arī viņai, ja vien varētu.

– Nesaki tā, Tom! Nesaki tā!

– Nomierinies, Stella! Es negribu tevi uztraukt.

– Es neuztraucos. Es tev saku, ka tā nedrīkst darīt. Nedrīkst nolaisties līdz viņu līmenim, ir jābūt labākam, cēlākam, dāsnākam. Ko citi par tevi domās? Nu?

– Zini, man liekas, ka visiem ir vienalga. Rejs un Tirkē mums dara pāri, bet mēs neko nedarām. Tāpēc es iedomājos…

– Tu vispār ne par ko nedomā! Es nolikšu šo tērpu, to pirmo tu vari paturēt, bet tikai tāpēc, lai tev skolai būtu astronauta masku tērps, skaidrs?

– Skaidrs.

– Skaties man acīs, kad tu ar mani runā. Tieši acīs, – viņa stingri pavēl.

– Norunāts, mammu.

Viņš paceļ galvu, noņem balto masku, un viņa zilās acis zem gaišo, izspūrušo matu cirtām mānīgi nevainīgi ieskatās Stellai sejā. Viņa jau grasās satvert dēlu aiz rokām un sapurināt, taču tad aptver, ka šādi tikai mazinātu savu autoritāti.

– Būs jau labi, mīļais. Tātad mēs abi esam vienojušies.

Viņš pamāj ar galvu un drūmi piebilst:

– Kad tētis atkal būs mājās?

– Nezinu. Tomēr drīz viņam vajadzētu būt klāt. Cik ilgi mēs viņu jau neesam redzējuši?

Viņa labi zina, ka pagājušas jau piecpadsmit dienas, un vaicā sev, kāpēc šoreiz tik daudz. Ikreiz, kad Adriana prombūtne pārāk ievelkas, viņa kļūst nemierīga: varbūt viņš ir arestēts, varbūt ir ievainots un guļ grāvī. Stella par viņa dzīvi neko nezina.

– Sešpadsmit dienas, es to labi zinu, – Toms saka, saskaitījis uz pirkstiem.

– Jā, tā varētu būt. Varbūt viņš būs klāt jau šovakar… – Un rīt ir sestdiena, mēs varētu aiziet uz mežu. Viņš man apsolīja, ka iemācīs skaldīt malku, viņš teica, ka tad ir jāsasprindzina kājas, augšstilbi, vēders…

– Pareizi. Tagad ej gulēt, es gribu iešūt tavu tērpu, lai pirmdien no rīta tas būtu gatavs. Tu būsi visskaistākais astronauts visā skolā!

– Yes! Paldies, mammu!

Un viņš priecīgi uzskrien augšā uz savu istabu. Viņam ir tik daudz, ko pastāstīt Džimijam Lodem.

Stella, pārsteigta par tādu straujumu un nopriecājusies, ka ceturto reizi nosaukta par mammu, saloka ietērpu un paņem lielas šķēres. Tad apjukusi paraugās uz tām: šīs šķēres būtu varējušas piederēt arī Deksteram.

– Nekusties! – Filips pavēl.

– Es nekustos.

– Atglaud matus no pieres, lai tie krīt uz pakauša.

Žozefīne smaidīdama paklausa. Viņi atrodas Atēnu lidostā. Eleftherios-Venizelos, vārdi, kuri veļas pa muti gluži kā oļi! Viņi gaida reisu uz Parīzi un dzer kafiju pie galdiņa līdzās Hermès veikalam. Hermès izklausās gandrīz kā Kortesa, Žozefīne nodomā. Varbūt kādu dienu Atēnu lidostā būs arī Hortenzes Kortesas veikals.

– Un tagad aizver acis un klausies.

– Es aizveru acis un klausos.

– Es zīlēšu, skatīdamies tev uz pieri… un tu viegli pamāsi, ja man būs taisnība un es nekļūdīšos.

– Es klausos.

Filips koncentrējas.

– Tevi kaut kas nomāc, tās ir lielas raizes, tās ir iegravētas tev pašā pieres vidū…

– Pareizi, – Žozefīne atbild un viegli pamāj.

– Tam ir kaut kāds sakars ar telefonu. Ar telefona numuru. Ar telefonu, kuru neviens nepaceļ.

Žozefīne pamāj.

– Tu zvani, un, kad ieslēdzas atbildētājs, tu noliec klausuli. Pat neatstādama ziņu! Un tas cilvēks nezina, ka viņam zvani tu…

– Tāpēc, ka es nezinu, ko teikt…

– Un tāpēc viņš tev neatbild. Viņš domā: kāds vienkārši muļķojas, ja tas būtu tik svarīgi, man būtu atstāta ziņa.

– Tev taisnība, taču reiz viņš tomēr pacels klausuli un es izdzirdēšu viņa balsi. Es vispirms gribu dzirdēt viņa balsi un tikai tad runāt ar viņu.

– Bet viņš taču to nezina. Viņš noteikti domā, ka viņam zvana kāds, kurš vēlas pārdot logus, piedāvāt atvērt jaunu kontu bankā vai noslēgt apdrošināšanas līgumu…

– Vai tas viss ir rakstīts man uz pieres?

– Jā. Tas ir garš, sarežģīts stāsts, un tāpēc tev ir tik smagi.

– Un tu to visu redzi?

– Jā. Man piemīt pavisam īpašas spējas.

Filips uz brīdi apklust.

– Tātad nākamreiz tu viņam atstāsi ziņu. Viņš tev piezvanīs, un tu beidzot atklāsi auditorijas galā stāvošā cilvēka noslēpumu. Norunāts?

Žozefīne apdomājas.

– Tev laikam ir taisnība.

– Gribi, lai es piezvanu tavā vietā?

– Nē. Tas jādara man pašai.

– Un tu nenobīsies?

– Un es nenobīšos.

Viņa ir uzveikusi pūķi.

Tas nav bijis viegli.

Viņa ir cīnījusies. Viņa ir raudājusi. Daudz. Taču kādu dienu viņa ir atmodusies. Viņa ir paskatījusies visapkārt un ieraudzījusi visu ar citām acīm.

Viņa ir ieskatījusies sevī.

Un ieraudzījusi cieņu.

Žozefīnes Kortesas cieņu pret Žozefīni Kortesu.

Pirmo reizi.

Un tad viņa ir visu sapratusi. Cieņu nav iespējams pieprasīt no citiem, sevi cienīt viņa var vienīgi pati. Pārējie var to darīt. Vai arī ne. Tam nav nekādas nozīmes.

Cieņa ir uzradusies un palikusi.

Tagad viss ir tik vienkārši. Augums iztaisnojas, ieslīd biksēs, kājas ieaujas augstpapēžu kurpēs, mati uz pieres kļūst īsāki. Viss atsākas ar jaunu pašpārliecību.

Laime – tas nozīmē tikai attiecības pašai ar sevi. Pateikt sev – es tevi mīlu. Pateikt sev – tu esi lieliska. Piebilst – tu to spēj paveikt.

Ko tad?

Visu, ko vien vēlies.

Un man izdosies?

Protams. Neklausies, ko saka citi.

Tieši tā ir jārunā ar sevi, lai beidzot izjustu laimi.

Tas bija brīnišķīgs atklājums. Apolinēram ir bijusi taisnība.

Un aizmirst nedrīkstu, ka prieks pēc skumjām vienmēr nāk.

Un prieks ir uzradies pavisam negaidīti.

Kādu dienu Menesona kundze, uznesusi viņai paplāti ar ēdienu, atrod Žozefīni atkritušu gultā. Viņa norūc: vai jums jau nav apnicis justies nelaimīgai? Jūs esat izdomājusi sev bēdas, izdomājiet taču vienreiz sev arī laimi! Tā jau nav nekāda burvju māksla. Tikai nomainiet meldiņu un Miserere vietā padziediet bossa nova.

Tad viņa dodas prom, vēl piebilzdama: vēlāk pateiksiet, kā jums garšoja mana ķirbju biezzupa! Es to pagatavoju tieši jums. Ar lauku saldo krējumu, ko man atnesa vīramāte. Es arī viņai iemācīju dziedāt bossa nova. Žozefīne pieceļas gultā sēdus.

Viņas prātā nemitīgi atkārtojas Apolinēra vārdi: un aizmirst nedrīkstu, ka prieks pēc skumjām vienmēr nāk, un aizmirst nedrīkstu… Viņa paņem paplāti un noliek to sev klēpī. Es vēlos pamēģināt un izdomāt sev laimi. Gan redzēsim, kas tur iznāks.

Kādā krāsā ir laime?

Man negribas ēst, taču es nogaršošu šo zupu.

Tā ir tik garda.

Viņa nokāpj lejā pie Menesona kundzes, lai pateiktu paldies.

– Un tas nelielais estragona piesitiens, mmm!

– Ā! Tātad jūs tur sagaršojāt estragonu! Neapstājieties, jūs esat uz pareizā ceļa! Turpiniet, turpiniet, un jūs sasniegsiet mērķi.

Digeklēns viņu vēro nemierīgā padevībā. No virtuves durvīm skan Karlosa Hobima mūzika, un viņš paslien vienu ausi.

Viņa turpina.

Viņa pārlasa savu lekciju kursu par rakstniecību un iespiešanu. Ideāli. Tur nav nekā, ko varētu vēl piebilst.

Viņa turpina.

Viņa dodas pastaigā pa Belkūra laukumu. Pār to ieslīpi krīt oranža, maiga gaisma. Gluži kā no teātra skatuves prožektora. Digeklēns tipina viņai pa priekšu un laiku pa laikam atskatās, lai pārliecinātos, ka viņa tam seko. Mīlētāji skūpstās, kāds jauns vīrietis melnā apmetnī spēlē vijoli. Viņa apsēžas kafejnīcā uz terases, pasūta kafiju. Un vienu trauciņu pašu gatavota šokolādes saldējuma. Ar liķieri un krievu cigaretēm.

Garām paiet kāds vīrietis un nomurmina: burvīgi, burvīgi! Viņa pasmaida.

Viņa liek laimīti pie laimītes. Un viss sāk kustēties. Gluži kā velosipēda ķēde. Un viņa tiek aizvilkta līdzi.

Viņa sev vaicā: bet kāpēc es esmu iedomājusies, ka viņš mani vairs nemīl? Ka viņš ir aizbēdzis kopā ar Šērliju? Ka viss ir beidzies un man tagad jāielec asaru upē un jānoslīkst?

Menesona kundzei ir izrādījusies taisnība.

Un, kā vēlēdamies nosvinēt šo laimīgo secinājumu, nākamajā rītā iezvanās telefons. Filips saka: es esmu atgriezies, es ilgojos pēc tevis, ak, cik ļoti man tevis pietrūkst!

Viņu pārņem laime.

Kopš tā laika viņa burtiski lido.

Un vairs nevēlas nolaisties zemē.

Viņa ir uzveikusi pūķi.

Pūķis viņai lika šaubīties par Filipu.

Noteikti būs vēl citas cīņas. Tā ir tikai pirmā uzvara.

Tomēr viņa to izbauda.

Toms ir aizgājis gulēt. Stella ir pabeigusi atšūt astronauta bikšu staras. Tikusi galā arī ar piedurknēm. Pielāgojusi arī kapuci. Piešuvusi mazu NASA emblēmu ar amerikāņu karodziņu. Izšuvusi vārdus Go, Major Tom, Go. Tad salocījusi ietērpu un nolikusi skapī pie saviem tekstilmozaīkas darbiem. Pirmdienas rītā Toms to paņems līdzi uz skolu.

Viņa paskatās uz otru ietērpu. Atloka to. Nodomā, ka tas vēl varētu noderēt.

Noderēt viņai pašai.

Tāpat kā pelēkais pežo.

Viņa vēl neko nav izlēmusi.

Viņa ar elkoņiem atspiežas pret galdu, savij pirkstus, atbalsta pret tiem pieri, izdzird sev prātā klusu balstiņu.

Viņai ir vajadzīgs alibi.

Papagailis sēž viņai uz pleca un viegli knābā viņas kaklu. Pulkstenis rāda pusdesmit, viņš grib paskatīties televīziju, laika ziņas. Viņam ļoti patīk laika ziņu diktore. Saposusies gaišmate ar zaļiem plakstiņiem, sarkanām lūpām, tumši ziliem nagiem, dzelteniem auskariem. Un tādu pašu līku degunu kā viņa knābis. Vai tāpēc viņa tev tik ļoti patīk, Stella apvaicājas, ieslēgdama televizoru. Ektors ērti iekārtojas uz savas laktas, šūpojas, stiepj kaklu pretī skaistajai gaišmatei un ķērc: crrccc crrccc crrccc. Viņam ļoti patīk atrasties tieši pretī ekrānā redzamajai dāmai. “Two is a company, three is a crowd!” viņš sauc. Savulaik Ektors ir piederējis kādam bagātam amerikānim, kurš tagad ir aizbraucis no Francijas. Viņš to ir uzdāvinājis Stellai todien, kad viņa bija iegriezusies degvielas uzpildes stacijā pie šosejas. Viņš jau bija gatavs putnu atdot kādam vienpadsmitgadīgam zēnam, kurš gribēja to noplūkt, lai izgatavotu sev indiāņu galvasrotu! Putns prot pateikt dažus vārdus, visus angliski, un arī sāpīgu Goooood byyye, kas vienmēr beidzas ar asarām.

Stella iziet ārā un apsēžas uz akmens sola pie virtuves loga.

Viņa piezvana Žilī. Abas parunā par Edmonu, Žeromu, vīriešiem un atkal par vīriešiem.

Stella noprasa:

– Ja es pateikšu, ka šo vakaru esmu pavadījusi kopā ar tevi, vai tu to apstiprināsi?

Žilī nemaz nejautā, kādam nolūkam viņai vajadzīgs šāds alibi.

– Līdz cikiem?

– Līdz vienpadsmitiem vai līdz pusnaktij.

– Tētis atrodas Ņūdeli, mamma ir Parīzē pie savas draudzenes. Visi zina, ka es vienpadsmitos vēl esmu augšā. Tāpēc mums ir jānorunā precīzs laiks.

– Vai tev nav bail no soda? – Stella noprasa.

– Nē. Vai runa ir par Reju?

– Par Tirkē.

– Tu rīkojies pareizi. Tikai nelikumīgi.

– Dzīvot vispār ir bīstami. – Tiesa gan. Lai tev veicas!

Stella nosaka: “Paldies, vilciņ,” un beidz sarunu.

Viņas skatiens pavēršas pret zvaigznēm.

Debesis spīd kā līdz baltkvēlei nokaitēta metāla plāksne. Kā milzīgs vairogs, kas cenšas pasargāt Zemi. It kā cilvēkus vajadzētu paglābt no briesmām.

Viņa uzrunā debesis, klusi sacīdama: tagad vai nekad, man nav citas izvēles.

Man ir jāiedzen naglas.

Daudz naglu.

Viņa aizver acis un domās iztēlojas katru kustību.

Katru posmu.

Viss ir precīzi jāizplāno, lai nebūtu nekādu pārsteigumu. Tas ir svarīgi.

Viņa uzvilks balto ietērpu, paslēps matus zem kapuces, uzliks masku, uzvilks cimdus un baltos apavus. Aizlīmēs automašīnas reģistrācijas numurus ar platu, melnu līmlenti. Paņems Žorža bisi un patronas ar skrotīm. Nekad jau nevar būt drošs. Vajag visu paredzēt. Visu skaidri iztēloties. Lai nebūtu nekādu pārsteigumu. Lai nepaliktu nekādu pēdu.

Viņa brauks lēnām, izslēgusi automašīnas priekšējos lukturus, viņa izvēlēsies šaurus ceļus pāri laukiem.

Nepiebraucot pie Tirkē mājas, viņa apturēs automašīnu. Noslēps to krūmos.

Viņa aizies līdz pat mājai, ļoti uzmanīdamās, lai neaizķertos aiz kāda akmens, nepakluptu, nesaplēstu ietērpu. Visam jānotiek pavisam negaidīti. Viņa pieies pie mājas, ieraudzīs gaismu, pieies pie loga; viņš sēdēs pie televizora, izlaidies uz sava brūnā dīvāna. Viņam kājās būs čības. Viņa pieklauvēs pie durvīm. Valdonīgi. Vienu, divas, trīs reizes. Viņš iznāks, vilkdams kājas un rokas piespiedis sev pie krustiem. Viņš noņurdēs: kas tur ir? Ārā būs tumšs. Viņš izberzēs acis, lai varētu labāk redzēt.

Kas tur ir?

Viņš ieslēgs gaismu pie mājas un panāksies uz priekšu, lai varētu labāk redzēt.

Marsietis? Vai te ir kaut kāds karnevāls? Ko jums vajag?

Viņa bargā balsī sacīs: tā esmu es, Stella.

Stella, viņš pārvaicās. Par ko tu esi pārģērbusies? Velns parāvis! Ko tu te dari? Vai esi atbraukusi pabučoties?

Vēl labāk, Garnele! Es esmu atbraukusi, lai tev kaut ko paziņotu.

Viņš ņirdzīgi iesmiesies.

Ha! Astronaute! Kur palicis tavs “Apollo” gaisa kuģis? Lasies prom! Tinies, citādi es tev sadošu!

Labāk paklausies.

Lasies prom, es tev teicu, kurla esi, vai?

Viņa joprojām būs nesatricināmi mierīga un runās ļoti skaidri.

Es negribu, lai tu pieskaries kaut vai matiņam uz manas mātes galvas, es negribu, lai tu mums draudi, ne manam dēlam, ne man pašai, es negribu, lai tu mani apsaukā, jo citādi…

Un šajā brīdī viņa pieļāva kļūdu.

Pateikdama “jo citādi”.

Tā nevajadzēja darīt.

Jo tieši šajā brīdī viss pajuka.

Viņa ieturēja pauzi, un viņš to izmantoja. Viņa bija zaudējusi kontroli pār situāciju.

Viņš stāvēja viņai priekšā novalkātā un izstaipītā apakškreklā, zem kura rēgojās melnu apakšbikšu gumija. Vienā rokā viņam bija alus skārdene, bet ar otru viņš berzēja sev muguru.

– Kas tad būs, Stella? Velns parāvis! Es nomiršu no smiekliem. Kā viņa runā! Tu domā, ka man ir bail no tavas bises?

– Es gribu, lai tu mūs liec mierā! Lai tu mums vairs neuzmācies.

– Lasies prom, idiote! Tu domā, ka spēj kaut ko ietekmēt? Zoss tāda. Īsta zoss. Tā tikai vēl trūka, lai tu kaut ko varētu man nodarīt.

– Varu gan… jau šovakar pat!

Viņš skaļi atraugājās un izmeta:

– Tu nu gan esi stulba. Tādas zosis kā tu var vienīgi izdrāzt. Tas arī ir viss. Nekam vairāk jūs neesat derīgas. Tikai lai izšautu pautus. Jūs nedrīkstat nevienu komandēt.

– Nu ko… tātad tagad tev būs skaidrs, ka var būt arī citādi.

– Tu esi galīgi slima! Nē, nudien… ko tu esi iedomājusies? Viņi tev novilks ādu pār acīm. Ar tevi ir cauri, vai tad tu nesaproti? Tev nav nekādu izredžu! Vai tu zini, ar ko Rejs šodien vakariņo?

– Ar Violetu un prefektu.

– Ne jau tikai ar viņiem vien! Tur ir visi svarīgākie cilvēki! Tur ir pat tavs drauģelis Dirē! Arī ar viņu Rejs tiks galā, nebaidies! Saņems viņu dūrē un aiz pautiem.

Viņš kāpās atpakaļ, kamēr atdūrās pret mājas durvīm. Viņš bija izstiepis rokas. Viņai šķita, ka vienā no tām viņš ir saņēmis nūju.

Atbalstījusi bisi pret gūžu, viņa nospiež gaili. Viegli, tik viegli. Viņa izšauj tukšumā. Lai pabiedētu Tirkē. Atsitiens viņu nebaida. Žoržs viņai ir iemācījis mīkstināt triecienu. Viena kāja uz priekšu, otra atpakaļ, ķermenis saliekts, elpa aizturēta. Prātā atkal ataust Žorža vārdi. Žorža skatiens pievēršas viņai, tas uzmundrina: viņi tev neko nenodarīs, mazā, viņi tev neko nenodarīs.

Viņš sagrīļojas. Un saķer labo ceļgalu.

Viņš apstulbis raugās uz Stellu. Noliecas pār savu ceļgalu, aptausta to. Paceļ galvu un neticīgi paskatās. Viņš nesabrūk. Varētu pat nodomāt, ka viņa nemaz nav izšāvusi, ka tas nav bijis šāviena troksnis, tikai būkšķis, ar kādu zemē nokrīt nolūzis koks. Viņai šķiet, ka visapkārt viss izplūst. Viņa stāv, taisni izslējusies, atbalstījusi bisi pret gūžu, un tēmē uz Tirkē.

Viņš mēģina paspert soli, lai pārliecinātos, ka vēl spēj paiet.

Viņa izšauj otrreiz.

Un šoreiz trāpa otrā ceļgalā.

Viņš sabrūk.

Viņa vēl aizvien stāv pavisam nekustīgi. Bises stobrs ir pavērsts pret zemi. Viņa nodomā: žēl gan, ka viņam ir tikai divi ceļgali. Man tas nupat sāk iepatikties.

Viņš guļ zemē. Mēģina rāpot uz viņas pusi. Viņš viebjas un lādas, izgrūž neķītrus vārdus.

Viņa neko nejūt.

Neko nedomā.

Nē, tā nav tiesa. Viņa nodomā: par vienu nelieti mazāk.

Un tad viņai rodas kāda ideja.

Viņai vajag ar kādu parunāt.

Ir jau vienpadsmit.

Žilī virtuvē vāra sev zāļu tēju. Televizors ir ieslēgts. Uz siera paplātes noliktais kamambērs draud izplūst un notecēt uz vaskadrānas.

– Nu? – Žilī noprasa.

– Es viņam sašāvu ceļgalus. Abus.

– Kaut kas traks!

– Tas bija pirmais trieciens. Un būs arī otrais…

– Vai viņš ir miris?

– Nedomāju vis.

– Viņš noteikti pamatīgi asiņos.

– Viņš uzliks sev žņaugus.

– Viņam vēl vajadzēs aizvilkties līdz mājai.

– Tieši tā.

Abas saskatās. Neviena no viņām pat nenodreb.

– Vai uzvārīsi man kafiju? – Stella jautā. – Bisi es atstāju automašīnā.

– Tas nekas. Tu gribi stipru kafiju?

– Jā.

– Un tas tērps? – Žilī noprasa. – To vajag sadedzināt.

– Tu tā domā?

– Jā.

– Aiziešu paņemt.

– To vajag sadedzināt apkures krāsnī. Tā būs visdrošāk.

Žilī paskatās pulkstenī.

– Labi, tagad ir piecpadsmit minūtes pāri desmitiem, paskatīsimies televīziju, lai vēlāk varētu pateikt, ko esam redzējušas ziņās. Pateiksim arī, ka tu šovakar biji atbraukusi pie manis, lai kaut ko sagatavotu tekstilmozaīkas kursiem… Es tūlīt sameklēšu savus auduma gabaliņus, šķēres un adatas. Parādīšu tev savu jaunāko darbu, tu varēsi par to pastāstīt, ja…

– Ja būs tāda vajadzība. Varbūt neviens neko nemaz nejautās. Bet, ja nu tā notiks, tad būsim gatavas.

– Kā tu vispār jūties? Kā tev ir? – Žilī jautā.

Dīvaini, taču viņa vēl aizvien nesajūt itin neko.

Viņa nodomā: es nedrīkstu pārrasties mājās pārāk vēlu, Toms ir palicis viens kopā ar suņiem. Esmu visu aizslēgusi, bet nekad jau nevar zināt…

Mazliet vēlāk, kad abas jau ir noliekušās pār auduma kvadrātiņiem, pogām un vilnas dziju, Žilī paziņo:

– Esmu gatava saderēt, vienalga, uz ko, ka Tirkē nemūžam neatklās patiesību…

– Ko tu gribi teikt?

– Viņš nekad nevienam nepateiks, ka tā biji tu, kas viņu sašāva.

– Tev tā šķiet?

– Jā, padomā pati. Ja viņš atzīsies, ka viņu sašāvis kaut kāds skuķis, turklāt tā biji tu… viņu noturēs par lupatu un viņš zaudēs savu statusu bandā. Toties, ja viņš izdomās pasaciņu par kaut kādu laupītāju vai klaidoni, ar kuru viņam nācies cīnīties un kurš viņu savainojis, tas jau izklausīsies puslīdz varonīgi.

– Nerunā niekus.

– Tu taču nebūsi tā, kura centīsies pierādīt pretējo!

– Taisnība.

– Vajadzēs apvaicāties Violetai, – Žilī secina. – Varu derēt, ka mēs izdzirdēsim tieši šādu versiju.

Viņas šķiras, Stella dodas atpakaļ uz mājām.

Viņa ir nokasījusi melno līmlenti no pežo reģistrācijas numura zīmēm, ielikusi bisi savā Kangoo, ar lupatu noslaucījusi visas iespējamās pēdas.

Viņa ieiet Toma istabā. Dēls guļ, piespiedis vaigu pie ģitāras.

Nākamajā dienā viņi aizbrauks nopeldēties uz dīķi. Viņa paņems savu sarkanbalto peldkostīmu, nolakos kāju nagus košā fuksiju tonī, izstiepsies uz dvieļa un dungos grupas Beach Boys dziesmu, ko vienā laidā atskaņo radiostacija Nostalgie.

“Fun, Fun, Fun.”

Nākamajā rītā viņu pamodina gaisma.

Viņa ir aizmirsusi aizvilkt aizkarus.

Viņa izstaipās, strauji pastiepj roku, lai sataustītu Adrianu, viņa vēlas, kaut viņš atrastos līdzās. Nakts vidū viņai šķita, ka atskanējis kāds troksnis.

Žoržs pagalmā sarunājas ar Merlinu. Palaidnis tāds, viņš saka, tu atkal esi noēdis visus pakaišus. Tik rijīgu cūku kā tevi es vēl neesmu redzējis. Un es par cūkām zinu visu!

Žoržs un viņa stāsti. Stellas bērnībā viņš tai ir stāstījis par to, kā šāvis malumedniekiem kājās. Bang! Bang! Un vai tas sāpēja, viņa gribēja zināt. Vai tas sāpēja, viņš draudīgi atkārtoja. Tas bija vairāk nekā sāpīgi, tās bija milzīgas, neizturamas mokas. Viņiem ir jāraud ikreiz, kad viņi ieelpo, ikreiz, kad viņi dodas pačurāt, ikreiz, kad viņi savelk uzacis. Tas ir briesmīgi! Bet tu vari man ticēt – viņi vairs nekad neatgriežas!

Viņa izlec no gultas un ieiet Toma istabā. Gulta ir tukša. Ir vēl agrs, viens pats viņš nebūtu tik agri cēlies. Kurš tad ir viņu pamodinājis? Kurš? Viņa noskrien lejā pa kāpnēm un metas pie Suzonas.

– Toms nav savā istabā, un…

Viņa uzmet skatienu virtuves lielajam pulkstenim.

– … un ir tikai septiņi sestdienas rītā!

Suzona ar zodu norāda uz meža pusi.

– Adrians? – Stella noprasa, neprātīga prieka pārņemta.

– Viņš ieradās šorīt sešos. Mēs kopā iedzērām kafiju. Viņš gribēja zināt, kam pieder tā pelēkā automašīna, un es pateicu, ka neko nezinu.

– Ar to es gribēju vest Tomu uz dīķi. Tā ir daudz neuzkrītošāka par kravas auto.

– Ak tā…

Šķiet, Suzona visu ir sapratusi. Viņa turpina:

– Viņš man neļāva tevi modināt. Toms ar basām kājām noskrēja lejā uz virtuvi un metās viņam ap kaklu. Viņi aizgāja uz mežu. Adrians bija apsolījis viņam iemācīt, kā cirst malku.

Viņa uzrauj kājās gumijas zābakus, pāri naktskreklam uzmet jaku. Viņa nespēj gaidīt. Viņa vēlas pabāzt plaukstas zem Adriana džempera, sajust viņa ādas siltumu, viņa stiprās rokas, viņa lūpu pieskārienu viņas ausij; mana princese, mana skaistule. Viņa ir tik ļoti izsalkusi pēc Adriana, ka viņai reibst galva.

Viņa sit pa garo zāli, lai izlauztu sev ceļu. Dadži skrāpē viņai kājas un līp pie naktskrekla malas, drēbes ķeras kazenājos. Viņš ir šeit, viņš ir šeit. Šovakar viņi gulēs kopā, izmantos katru mirkli, lai to pavairotu un izbaudītu līdz galam.

Kaut kas viņā jau ir mainījies, viņa vairs nav tik saspringta, acis vairs nav tik metāliski skarbas, roku kustības kļuvušas maigākas. Viņai gribas smieties un skriet.

Tad viņa tos pamana. Abus savus vīriešus. Lielo un mazo. Abi ir izmetušies kaili līdz viduklim. Krekli sasieti mezglā ap vidukli. Īsti malkas cirtēji. Viņa nostājas aiz krūma. Adrians iespļauj sev plaukstās. Toms dara tāpat.

Adrians uzslien stāvus koka bluķi.

– Vispirms ir jāuzvelk kārtīgi cimdi, – viņš saka. – Palūdz, lai Stella tev tādus nopērk. Pēc tam tev ir jāsameklē taisns vai savērpts metāla ķīlis. Piemēram, tāds. Vai redzi? Tam ir vārpstas forma.

– Jā.

– Novieto ķīli uz bluķa vajadzīgajā vietā, atvēzējies ar āmuru un sit. Vienkārši, vai ne?

Adrians runā un vienlaikus rīkojas. Bluķis sašķeļas divās daļās, paveras un nokrīt zemē.

Toms vēro, iepletis muti.

– Izskatās vienkārši, taču tā nemaz nav. Es rādīšu vēlreiz. Skaties uzmanīgi! Pievērs uzmanību dzirkstelēm, kas var pašķīst no ķīļa. Tev jāpārliecinās, ka tā malas ir gludas, vajadzības gadījumā to vajag noslīpēt. Saprati? Varam turpināt?

– Jā.

– Satver āmuru ar abām rokām. Ērti nostājies, mazliet ieliec ceļgalus un sasprindzini kājas. Pārliecinies, ka esi līdzsvarā. Novieto ķīli, pacel āmuru. Paskaties, kurā vietā bluķim ir kāda dabiska plaisa. Divas vai trīs reizes viegli uzsit, lai nostiprinātu ķīli. Un tad kārtīgi atvēzējies un sit no visa spēka. Un bluķis pāršķelsies.

– Es sapratu.

– Un, kad tas notiks, tu dzirdēsi īpašu troksni un sajutīsi smaržu, kas izplūdīs no bluķa. Tas būs meža dievs, kas ar tevi runās, kā sacīdams – labi trāpīts!

– Nerunās vis!

– Runās gan.

– Kāda ir atšķirība starp āmuru un cirvi?

– Lieliem bluķiem vajag āmuru un ķīli, mazākajiem – cirvi. Vai visu saprati?

Toms piekrītoši pamāj ar galvu, un Adrians viņam iedod cirvi.

– Tagad tava kārta!

– Bez cimdiem?

– Vispirms tev jāapgūst kustība, tu nevari cirst, ja nejūti, kā tas darāms.

Toms paņem resnu pagali un noliek to stāvus.

– Ideāli, – Adrians uzslavē, – pagale vienmēr jānoliek tā, kā koks ir audzis. Lai to noteiktu, ir jāapskata zaru vietas. Tu to izdarīji instinktīvi, ļoti labi.

Toms izriež krūtis, juzdamies ļoti lepns. Viņš nostājas pretī pagalei un mazliet sašūpojas.

– Ieplet kājas un nostājies tā, lai pagale būtu pa vidu tev pretī, dēls! Tev jāstāv stingri. Neviena kāja nedrīkst būt izvirzīta uz priekšu, jo, ja cirvis noslīdēs, tas trāpīs tev pa kāju un cauri būs!

Toms izbāž mēli un ķeras pie darba. Viņš ir izvēlējies nelielu pagali un paņēmis cirvi. Viņa rokas paceļas. Tās izskatās pavisam tievas. Neatraudams skatienu no pagales, viņš cērt, un pagale sašķeļas smaržīgā mākonī.

– Vai sajuti, Tom?

– Vai tas ir viss? Vai tagad es esmu īsts meža cirtējs?

– Tu nu gan esi nepacietīgs! Paņemsim lielāku pagali.

– Zini, Stella man sašuva astronauta tērpu.

– Viscaur baltu un ar ķiveri?

– Jā. Un tas ir superlabs.

– Tev ir īsta supermamma. Vai ķersimies atkal pie darba?

Stella izbauda savu laimi, noslīgusi zemē, ko vēl klāj nakts rasa. Viņas zābaku papēži slīd pa sūnām, viņa lēnām nošļūc lejā pa nogāzi. Samin ziedus un sakaltušas lapas, uzduras zariem un saknēm. Ieelpo meža saldeno viegla pelējuma smaržu. Viņa izstiepj rokas un kājas un paliek nekustīgi guļam. Viņas ķermenis pārvēršas par sūnām, kūdru, māliem, saplūst ar zemi un sadalās. Matos iespiežas savvaļas augi. Viņa dzird Adriana un Toma balsis, skaļos smieklus, prieka saucienus. Viņa cenšas paturēt šo mirkli sevī. Debesis ir tik gaišas, ka šķiet – viņas acu priekšā dzimst jauna pasaule. Bērnībā viņa prata lasīt mākoņos un zvaigznēs. To viņai iemācīja Leonī. Dažreiz šie stāsti bija briesmīgi, toties vienmēr godīgi. Debesīs nav nekā nežēlīga, Leonī saka, tajās norisinās cīņas, taču labais vienmēr uzvar.

Vai viņas cīņā ar Tirkē ir uzvarējis labais?

Viņa par to nav īsti pārliecināta.

Vai viņa kaut ko nožēlo?

Nē.

Vai tas viņai ir laupījis miegu?

Nē.

Vai viņa būtu gatava to atkārtot vēlreiz?

Jā.

Viņa nevienam neļaus sevi salauzt. Leonī jau ir sagumusi. Pazemīgā nelaimes kalpone, kas pat neuzdrošinās pacelt galvu. Izslieties īstajā brīdī – tā jau ir vesela māksla. Kādu laiku cilvēks var palikt sarāvies, taču ne minūti ilgāk, nekā tas ir vajadzīgs. Tirkē ir nācies samaksāt. Par to vienu lieko minūti.

Ar nelaimi var samierināties. Ar vienu nosacījumu – ja kādu dienu tā beigsies. Precīzs datums nav svarīgs, galvenais, lai tas vispār notiktu. Tad cilvēks var būt gan pacietīgs, gan izturīgs. Bet, ja šāda diena nav zināma, ja nelaime nemitīgi vairojas, tas kļūst neizturami. Tā var zaudēt prātu.

Viņa piever acis un nodomā: un ja nu es mazliet nosnaustos? Ja nu es te paliktu ilgāk? Tāpat, kā savulaik gulēju lielajā ozolā, lai paglābtos no Reja. Adrians nāks mani meklēt, viņš klīdīs pa mežu un sauks mani vārdā, Stella, Stella, viņš skaļi kliegs, starp viņa uzacīm parādīsies sarkans trīsstūris, un es izlikšos aizmigusi, lai viņš mani pasauktu vēlreiz, lai viņa krūtīs vairotos gan iekāre, gan bailes, lai viņš pārmeklētu visus krūmājus, izlauztu brikšņus un visbeidzot uzdurtos man, bet es tupētu zemē vienā naktskreklā un gaidītu viņu. Viņš nomestos uz ceļiem man līdzās, noskūpstītu mani, viegli iekostu man lūpās, es aizstāvēdamās izliektos, un mēs nodotos mīlestībai turpat zem koku resnajiem zariem.

Es pastāvīgi esmu kā izbadējusies pēc viņa. No iekāres, ko jūtu pret šo vīrieti, man kļūst gandrīz nelabi.

No jauna atvērusi acis, viņa paskatās saulē un secina, ka ir jau desmit.

Viņas vīriešu balsis vairs nav dzirdamas.

Viņi noteikti ir atgriezušies mājā.

Viņš ir šeit, Stella nodomā. Viņš ir šeit un gaida mani. Viņš skatās pulkstenī un netiek gudrs, kur esmu palikusi, un arī viņā mostas iekāre. Viņš negrib to izrādīt, viņš vēlas palikt kopā ar Tomu, viņš dzird sevi runājam tāpat kā tobrīd, kad viņi ir skaldījuši bluķus. Viņš saka: jā, jā, viss ir kārtībā, es lepojos ar tevi, dēls, taču viņa skatiens neatraujas no pulksteņa rādītājiem un ceļgali zem galda satraukti trīc.

Viņš gaida mani.

Nu ir pienākusi viņa kārta gaidīt mani.

Viņa pieceļas, notīra no drēbēm lapas un zariņus, sakārto naktskreklu, aizpogā jaku, ar pirkstiem pieglauž matus un aizsoļo pa taku.

Viņa aizies apraudzīt ēzeļus. Lai viņš vēl mazliet pagaida, paskatās pulkstenī un paklaudzina ar kāju. Iekāre ir nepastāvīga, tā izpaužas visdažādākajos, pat visnegaidītākajos veidos.

Iezvanās telefons, un viņa atbild uz zvanu. Viņa ir pamanījusi dzeni, kurš nikni klaudzina pa nokaltušu zaru. Putna mazais, sarkanais cekuliņš dreb, padarot to līdzīgu dusmīgam pankam. No future, dzenis izrībina ar savu knābi. Sacīdama “hallo?”, viņa klusi pasper soli tuvāk un ierauga melnās ūsiņas, kas liecina, ka tā ir dzeņu mātīte. Sveika, muchacha, par ko dusmojies, viņa čukstus pavaicā putnam.

– Te Žozefīne Kortesa, – kāda balss saka. – Lisjēna Plisonjē meita.

Pirmajā brīdī Stella izdzird tikai vārdus “Lisjēns Plisonjē”.

Viņa atslīgst uz satrupējuša koka stumbra.

– Zem manas automašīnas logu tīrītāja bija palikta zīmīte…

Pēkšņi Stella pazīst šo balsi: tā ir sieviete, kura universitātē lasa lekcijas. Balss ir patīkama un skaidra. Tie, kuri runā šādā balsī, labprāt risina problēmas un nekad nemānās.

– Zīmīte, kurā rakstīts, ka jūs ar mani vēlaties parunāt par Lisjēnu Plisonjē…

Stella ir palikusi bez valodas. Ir tik grūti izrunāt vajadzīgos vārdus, tie grūstās un nenāk pār lūpām. Šī sieviete noteikti jūtas ļoti pārsteigta.

– Vai jūs mani dzirdat? – Žozefīne atkārto. – Vai esmu uzgriezusi pareizo numuru?

– Jā.

– Es gribēju zināt…

Stella beidzot saņemas un skaidri izrunā:

– Varbūt būs labāk, ja mēs satiksimies. Runāt pa telefonu nebūs viegli…

– Vai nevēlaties dot man kādu mājienu? Jūs kaut ko teicāt par savu tēvu?

– Jā! Jūs taču jau zināt! – Stella neizteiksmīgi saka.

– Ko es zinu?

– Ka viņš bija mans tēvs.

– Kurš tad?

– Lisjēns Plisonjē. Jūs to zināt?

– Jūsu tēvs? Nē taču… es meklēju kādu vīrieti. Vīrieti, kurš nāk uz manām lekcijām, stāv auditorijas galā un ir atstājis man zīmīti. Vai tas esat jūs?

– Es esmu sieviete. – Viņš ir jūsu tēvs?

– Nē. Mans tēvs ir Lisjēns Plisonjē.

– Bet tas taču nav iespējams! – Žozefīne Kortesa iesaucas. – Lisjēns Plisonjē bija mans tēvs, un viņam bija tikai divas meitas.

– Un tomēr…

– Es cenšos saprast, – Žozefīne pārtrauc. – Kurš atstāja to zīmīti zem mana logu tīrītāja?

– Es.

– Tātad jūs esat vīrietis. Liela auguma vīrietis ar platu mēteli un cepuri.

– Nē, es esmu sieviete, jūs mani redzējāt no attāluma un noturējāt par vīrieti. Tāpēc, ka esmu liela auguma un ģērbjos kā vīrietis. Saprotiet, es strādāju vīriešu darbā. Man ir darīšana ar konteineriem, kravas automašīnām, metāllūžņiem. Bet… Mani sauc Stella, un es esmu Lisjēna Plisonjē meita.

– Tas nav iespējams! – Žozefīne atkārto.

– Man nav ne mazāko šaubu, ka tā tomēr ir taisnība.

Kopš vakara sarunas ar Stellu slimnīcas stāvlaukumā Edmons Kurtuā vairs nespēj iemigt.

Viņš ir pastāstījis Stellai par tām ellišķīgajām naktīm, kad Rejs bija vedis Leonī pie viņa uz mājām kā tādu ķēvi pie ērzeļa un kad viņa bija uzzinājusi, ka Lisjēns Plisonjē trīspadsmitajā jūlijā bija miris.

Trīspadsmitajā jūlijā.

Tātad pie visa esmu vainīgs es?

Viņš izmisīgi cenšas iemigt, viņš iet uz aptieku un pērk tabletes, zāļu tējas, mazas pudelītes ar rūgtām zālēm, taču nekas nelīdz. Viņš guļ ar acīm vaļā un klausās vētrā.

Viņš pārlec no lidmašīnas uz lidmašīnu. Dodas uz Ņūdeli, Bombeju, Kalkutu, Bengalūru. Šaudās pa visu pasauli, iepazīstas ar jauniem darījumu partneriem Pekinā, Kualalumpurā, Honkongā, Džakartā. Staipa savu koferi no pilsētas uz pilsētu, lasa līgumus, pārlabo skaitļus, dodas uz vakariņām, apspriedēm, tikšanos, taču miegs no viņa joprojām bēg, bet galva ir kļuvusi smaga no trīspadsmitā jūlija vakara smaguma.

Tolaik viņam bija trīsdesmit pieci gadi.

Viss notika Oša avēnijas bārā “Milži”. Netālu no Zvaigžņu laukuma.

Šī aina joprojām nedod viņam mieru.

Ik vakaru.

Viņš pastiepj rokas, lai to atvairītu, viņš lādas, lūdzas: lieciet mani mierā, lieciet mani mierā. Viņš pats nezina, kam to saka.

Aina joprojām ir viņa prātā. Tā nebeidzami atkārtojas nakts tumsā.

Un viņš cenšas no tās aizbēgt. Viņa nervi ir sabeigti. Viņš dusmojas, saka kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko vēlas pateikt. Viņš kļūst nemierīgs, pavelk vaļīgāk kaklasaiti, viņam trūkst gaisa, viņš slauka pieri, velns parāvis, vai šajā nolādētajā valstī vispār nav gaisa kondicionētāju?

Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit septītā gada trīspadsmitais jūlijs nelaiž viņu vaļā.

Tas ir kā vīna traips uz viņa krekla, viņš domā: visi to redz, visi par to zina.

Viņš vēršas pie paša iztēles radītiem tiesnešiem. Vai gribat, lai es jums visu izstāstu? Vai gribat, lai es atzīstos? Es esmu nožēlojams cilvēks, es neesmu ne drosmīgs, ne pārdrošs, ne ārišķīgi spožs. Rejs vismaz ir augstu novērtēts, viņš glābj dzīvības, viņš ir atbrīvojis veselu skolu, sievietes par viņu vien sapņo! Bet es rīkojos slepus, izliekos draudzīgs un labs, bet, citiem nemanot, nododos visādām ļaunprātībām.

Gribat, lai es jums visu izstāstu?

Pēc satikšanās ar Leonī lielveikala Carrefour stāvlaukumā es nospriedu, ka aiz viņas vēl nepieredzētās nepiespiestības, lūpu krāsas un mazajiem briljantu auskariņiem noteikti slēpjas kāds vīrietis.

Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit septītā gada jūnija sestdienas pēcpusdienā es viņu atradu. Es redzēju, kā viņš iekāpj Parīzē reģistrētā automašīnā. Es pierakstīju uzņēmuma telefona numuru.

Un noskaidroju, kas ir Lisjēns Plisonjē.

Četrdesmit gadu. Būvinženieris. Man tolaik bija divdesmit septiņi gadi, un man šķita, ka viņš ir vecs. Ļoti vecs.

Tālāk jau bija pavisam viegli. Es aizgāju aprunāties ar Armānu, savu kādreizējo skolasbiedru. Viņš apstiprināja, ka nepazīstamo vīrieti sauc tieši tā, un pastāstīja par uzņēmumu, kurā viņš strādāja, par viņa vietu uzņēmuma hierarhijā un par viņa reputāciju. Es uzzināju, ka viņš ir precējies un divu bērnu tēvs. Biju gatavs viņu nožņaugt.

Nelietis tāds, es nodomāju.

Plisonjē, labi pazīstams, augstu vērtēts inženieris. Kā tolaik mēdza sacīt – šiks tips. Tagad vairs neviens tā nesaka.

Tā nu kādu dienu es devos uz Parīzi un reģistrējos viesnīcā. Man kabatā bija viņa telefona numurs, un es viņam piezvanīju.

Tas notika tūkstoš deviņi simti septiņdesmit septītā gada trīspadsmitajā jūlijā.

Es viņam piezvanīju un pateicu, ka mani ir atsūtījusi Leonī. Ka vēlos ar viņu satikties. Viņš piekrita, viņš bija aizkustināts, stomījās, viņš tik sen nebija saņēmis nekādas vēstis, viņš nebija zinājis, kā ar viņu sazināties, ak dievs, viņš sauca, jūs esat gluži kā eņģeļu sūtīts! Vai viņai klājas labi?

Es viņu nomierināju, es teicu, ka mēs varam parunāties par viņu pie glāzītes, ja vien viņš ir ar mieru.

Viņš pieprasīja, ka nekavējoties vēlas ar mani satikties. Apbēra mani ar jautājumiem. Vai esat ar viņu runājis? Vai jums līdzi ir kāda vēstule no viņas? Kā viņai klājas?

Es neatbildēju. Šāda dedzība man šķita atbaidoša.

Mēs norunājām satikties kafejnīcā netālu no Zvaigznes laukuma. Viņš paziņoja, ka jau steidzas turp ar vēja spārniem. Es pat nepasmaidīju. Viņam tas nerūpēja. Viņš nespēja vien beigt runāt par viņu. Viņš tik ļoti pēc viņas ilgojās, viņš katru vakaru skatījās debesīs uz viņu mazo zvaigznīti, viņa bija tik skaista, tik izsmalcināta, tik gudra, tik… ak, cik ļoti viņš pēc viņas ilgojās!

Bet es jutos kā nelietis. Man kabatā vēl bija atslēgas no Asompsjonas ielas dzīvokļa, ko biju viņai izīrējis. Sataustīju tās savu bikšu kabatā, un mani pārņēma dusmas. Ar ko gan viņš bija labāks par mani, šis tips, kurš ar savām saldajām runām bija ielauzies manā teritorijā?

Es izvēlējos dārgu bāru, lai liktu viņam noprast, ka protu dzīvot. Un tā nu mēs trīspadsmitajā jūlijā pulksten septiņos vakarā satikāmies bārā “Milži”.

Viņš ienāca pa durvīm. Šis vīrietis nemaz neizskatījās tik satriecoši labi. Viņš nebija no tiem, kam sievietes pašas skrien pakaļ. Vidēja auguma, ierāvis galvu plecos, tāds kā skumjais mīlētājs parastos apavos. Ļoti skaistas, zilas acis, melni mati, labi piegriezts uzvalks. Īsts pasaules pilsonis, un man atkal iedzēla skaudība.

Viņš apsēdās man pretī. Pastiepu roku, lai sasveicinātos, taču nepiecēlos. Bija pārāk karsts, lai kustētos bez pamatota iemesla.

Viņš apvaicājās, vai neiebildīšu, ja viņš novilks žaketi, es biju ar mieru, viņš divreiz pēc kārtas noteica: cik karsti, vai ne? Mēs pasūtījām divus viskijus, es piekodināju, lai tos neatšķaida. Viņš skatījās uz mani tā, it kā es viņam būtu nosaucis loterijas laimīgos skaitļus. Viņa acis no prieka bija izspiedušās, to skatiens bija uzticības pilns, un es sakodu zobus.

– Kā viņai klājas? – viņš noprasīja.

Tas man šķita tik kaitinoši, ka es nenovaldījos un izgrūdu:

– Jums ir jāizbeidz šī dēka. Nekad vairs nesatiecieties ar viņu.

Viņš apstulbis skatījās manī. Bāls kā galdauts, uz kura viesmīlis bija nolicis mūsu glāzes un ledu. Divas pilnas glāzes. Bārmenis viskiju nebija žēlojis. Un šķīvis ar zaļajām un melnajām olīvām, čipsiem un zemesriekstiem. Un rēķins.

– Es samaksāšu, – paziņoju. – Par to nevar būt ne runas.

– Par vēlu!

Un es ieliku rēķinu kabatā.

Viņa acis bija bezpalīdzības pilnas. Viņš pastiepa kaklu man tuvāk.

– Kāpēc jūs man to sakāt?

– Jūs zināt, ka viņai ir vīrs…

Viņš pamāja.

– … viņu sauc Rejs, un viņš ir varmācīgs. Ļoti varmācīgs.

– Man jau vajadzēja to paredzēt…

– Tas, ko es jums tagad teikšu, ir mazliet delikāti, bet… viņš ir uzzinājis par jūsu mazo dēku…

Izdzirdējis pēdējos vārdus, viņš pat nesatrūkās, lai gan nosodoši uzlūkoja mani. Radās sajūta, ka viņam no manis ir bail. Jāatzīstas, man tas ļoti patika.

– Īsāk sakot… kad viņš uzzināja, ka ir piekrāpts, sekas bija baisas. Es nevēlos iedziļināties detaļās, taču jūs, tās dzirdot, pārņemtu šausmas.

– Bet tas cilvēks taču ir īsts briesmonis! – viņš iesaucās un paskatījās visapkārt, gluži kā meklēdams palīdzību.

– Jums ir pilnīga taisnība, bet ko lai dara? – es izmetu, lai novērtētu viņa apņēmību.

– Vajag vērsties policijā!

Es paņēmu vienu olīvu un ilgi košļāju, lai varētu visu mierīgi pārdomāt. Tad neuzkrītoši izspļāvu kauliņu. Šis vīrietis nav no dižākajiem, es viņu vēl un vēlreiz novērtēju, rotaļājos ar viņu kā kaķis ar peli.

– Man nāksies jums paskaidrot… Var skaidri manīt, ka viņa jums neko nav stāstījusi. Viņas vīrs ir varmāka, taču mūsu mazajā pilsētiņā viņu uzskata par varoni. Viņš ir ugunsdzēsējs, kurš vienmēr pirmais stājas pretī briesmām. Viņš glābj zīdaiņus un vecus ļaudis, izvelk bērnus no liesmām. Neviens nevērsīsies pret viņu, nevienam pat prātā nevarētu ienākt, ka viņš spētu pacelt roku pret savu sievu, visas sievietes par viņu vien sapņo! Viņš nekad netiek turēts aizdomās, vienmēr izrādās, ka Leonī ir neveikli paklupusi vai ieskrējusi stikla durvīs. Es esmu bijis par liecinieku neizturamas varmācības ainām starp Reju un Leonī. Tā nu ir gadījies, ka es atrodos tuvu Rejam, savulaik es pat biju viņa labākais draugs, taču tagad tieši šīs varmācības dēļ es turos no viņa tālāk.