Читать книгу Meitene ar sveci - - Страница 7
Nastja
ОглавлениеNastja
Es iemīlējos Markā no pirmā acu uzmetiena. Ko no manis ņemt – radošā daba. Kā jūs zināt, mēs esam smalkas garīgās organizācijas īpašnieki.
Es šausmīgi šaubījos par sevi, es gaidīju viņa zvanu vairāk nekā Jauno gadu vai dzimšanas dienu bērnībā. Es burtiski zaudēju mieru un miegu. Kļuva apjucis. Tā vietā, lai lekcijās klausītos pasniedzējus, es pēc atmiņas ieskicēju viņa seju, klausoties mīlas dziesmas austiņās. Es mēģināju iztēloties viņa smaidu, ievilku viņam uzacis un skropstas. Viņa aizvēra acis, atveidojot Marku vissīkākajā detaļā. Es izjaucu viņa smaržas.
Mēs iepazināmies, kad man bija divdesmit.
Būdama skolniece, sapņoju par pārcelšanos uz lielu pilsētu, taču dzīve šeit izrādījās nekas cits kā šokolādes kastīte. Viss bija katastrofāli dārgs. Jums vienmēr ir vajadzīga nauda visam: pārtikai, ceļojumiem, samaksai par hosteli. Liela daļa budžeta tika tērēta arī mākslas materiāliem. Stipendija bija «apskāviens un raudāt». Es lūdzu, lai ar veselību viss būtu kārtībā. Nedod Dievs, piemēram, sāpēs zobs. Kur es varu dabūt naudu zobārstam, kaut vai valsts klīnikā?
Es ietaupīju uz visu. Man vajadzēja arī ietaupīt naudu biļetei uz mājām: man ļoti pietrūka mammas un Gāzes. Centos izmantot katru iespēju, lai dotos mājās. Reizēm man paveicās, un Kostja atrada vienu no puišiem, kurš no sirds labestības mums uzdāvināja bezmaksas braucienu uz reģionālo centru, un tad mēs tur nokļuvām ar autobusu.
Par apģērbu un kosmētiku vispār klusēju.
Kādu dienu nolēmu uzdāvināt sev dāvanu astotajam martam un devos uz vidējas klases veikalu, lai nopirktu baltu T-kreklu. Varbūt tiešām izskatījos slikti, vai arī man nepaveicās ar pārdevēju: biju ļoti rupjš. Es raudāju tieši tirdzniecības centrā uz soliņa. Es nekad neesmu nopircis T-kreklu.
Izrādījās, ka visur tevi sagaida drēbes. Man bija neērti doties uz studentu ballītēm. Man paveicās izturēt radošo konkursu un ar budžetu iekļūt vienā no labākajiem institūtiem pilsētā. Apmēram astoņdesmit procenti studentu piederēja pie «zelta jaunatnes». Man «paveicās» nobaudīt meiteņu nicinājumu ar firmas somiņām un neķītriem puišu priekšlikumiem, sākot no mūsu kursa un beidzot ar vecāko klašu studentiem. Nu, es esmu ubags, kāpēc gan man nepiedāvāt, piemēram, par naudu pozēt kailam?
Tas mani sāpināja un bija šausmīgi nogurdinoši. Es bieži domāju atstāt visu un atgriezties mātes paspārnē. Šī pilsēta bija sveša un dusmīga uz mani. Vienīgais, kas mani apturēja, bija sapratne, ka labāk nekļūs, kā arī mīlestība pret gleznošanu. Es negribēju palikt pametējs, kurš padevās pie pirmajām grūtībām. Es sev teicu, ka noteikti kļūšu par slavenu mākslinieku, un pirms gulētiešanas izlasīju lielisku cilvēku biogrāfijas. Viņiem arī bija grūti ceļojuma sākumā.
Lai kaut nedaudz uzlabotu savu situāciju, devos strādāt par kurjeru tipogrāfijā.
Tajā dienā man bija jānogādā galerijā skrejlapu paraugi. Ieejot gaišajā zālē, es iegāju tieši savā dzīvajā sapnī. Katrs centimetrs ir piesātināts ar estētiku un skaistumu. Es neizturēju un devos apskatīt zāles. Bija sestdienas rīts, tāpēc tuvumā nebija nevienas dvēseles. Es neapzinājos, ka esmu pārāk tuvu eļļas gleznai, lai redzētu slāņošanas tehniku.
– Kas tevi te ielaida? – aiz muguras atskanēja dusmīga balss.
Pagriežos un ieraugu pieaugušu sievieti zilā uzvalkā. Viņas vecumu ir grūti noteikt. Viņa pieder pie «nevecīgu» sieviešu tipa, tāpat kā dažas Holivudas aktrises. Daba viņu apbalvoja ar grezniem brūniem matiem un plēsonīgu acu formu. Tās izsmalcinātība lieliski saskan ar galerijas interjeru. Tādas lietas tiek dotas sievietei piedzimstot un tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Jūs nevarat izlikties par izsmalcinātu sievieti. Apkārtējiem uzreiz radīsies aizdomas par netīru triku.
Blakus viņai ir garš, blonds vīrietis melnā džemperī un kleitas biksēs. Viņa klātbūtnē es jūtos divtik apmulsusi, it kā būtu izdarījusi kaut ko neparastu – es, piemēram, grasījos nozagt šo gleznu.
– Piedod, es tikai gribēju paskatīties. Jums ir ļoti skaista galerija.
Viņa ignorē manus vārdus un dodas pretējā virzienā, ejot kliedzot:
– Ļena! Kur pie velna viņa ir? Es tevi atlaidīšu!
Noņemu somu no pleca un pāreju no kājas uz kāju. Vīrietis turpina skatīties uz mani. Es paslēpu acis un skatos uz spīdīgo grīdu.
Viņa atgriežas garas meitenes pavadībā un skaļi aizrāda viņu:
«Ja atkal izlaidīsiet kādu no ielas, jūs izlidosiet pēc Žannas.» Sapratu? «Viņa dusmīgi paskatās uz savu padoto, tad uzmet man nievājošu skatienu un dodas uz izeju. Vīrietis klusi viņai seko.
Es tik tikko varu atturēties no raudāšanas.
Cik es esmu noguris! Man nebija laika paēst brokastis, manas kājas šausmīgi salst kedās, man visu dienu jāskraida pa pilsētu, un rīt man jāpastudē un jāpabeidz prezentācija. Esmu noguris no hroniska miega trūkuma. Apnicis ēst ātri pagatavojamās nūdeles. Man ir apnicis cīnīties ar šo pilsētu. Man ir apnicis tik augstprātīgi cilvēki, kas mīda manu cieņu un pašcieņu.
Iedodu meitenei paraugus, saņemu gleznu un steidzos pamest galeriju, kas atstāja rūgtu pēcgaršu.
Ārā sāka līt. Debesis ir apmākušās. Vējš nežēlīgi krata koku zarus.
Es cenšos atrast optimisma paliekas manas dvēseles apakšā – bez rezultātiem. Uzvelku kapuci un skrienu uz autobusa pieturu. Paslēpos zem viziera, paspējusi samirkt.
No pilsētas pazuda autobusi un tramvaji. Es skatos uz laiku. Man ir vēl maksimums divdesmit minūtes, lai tiktu līdz nākamajam punktam. Ceru, ka paraugi nesamirka.
Manu uzmanību piesaista liela pelēka mašīna, kas palēnina ātrumu. Viņa piestājas blakus pieturai. Logs noripo un, man par pārsteigumu, brauc blondais puisis no galerijas.
– Apsēdies.
Paskatos apkārt, pārliecinoties, ka viņš mani uzrunā, un katram gadījumam vēlreiz jautāju:
– Atvainojiet, vai tu ar mani runā?
– Tev. «Viņš pasmaida lūpu kaktiņos, bet acis paliek aukstas. – Sēdies, es nekožu. Vai neesat dzirdējuši par vētras brīdinājumu?
Cilvēki pieturā apklusa un mūs uzmanīgi klausījās. Es neesmu publicitātes cienītājs, tāpēc rīkojos ļoti vieglprātīgi – piegāju pie mašīnas un, pavelkot rokturi, ieniru citā pasaulē – komforta un labklājības pasaulē. Apsildāms sēdeklis, dārgu smaržu aromāts, perfekta salona tīrība.
– Tu vari nolikt somu atpakaļ. Kur tu dosies?
Nosaucu savu galamērķi un gandrīz nebāzu somu aizmugurējā sēdeklī. Es ļoti cenšos nepieskarties viņa plecam.
Viņš automašīnu vadīja mierīgi un atslābinājies, nesteidzoties uzsākt sarunu. Man arī bija neērti runāt. Skatījos uz skatlogiem garāmejot un prātoju, ko tāds vīrietis no manis vēlas.
Es iesildījos un nemaz nedomāju, ka esmu iekāpusi mašīnā ar pirmo satikto cilvēku. Slapjie džinsi joprojām nepatīkami pielipa man pie kājām.
– Kāds ir tavs vārds? – Nejautājot, viņš pārslēdzas uz «tu».
– Nastja. Un tu?
– Marks. Tu izskaties pēc mazas lapsas, Nastja. – Viņš pagriež galvu un mūsu skatieni pieskaras viens otram.
Es jūtos karsti. Droši vien tas ir smieklīgi, bet tajā brīdī es sapratu, ka esmu apmaldījies.
Visu ceļu cerēju, ka viņš paprasīs manu numuru, bet Marks mani vienkārši izlaida pie kultūras centra. Es viņam pateicos, jūtoties šausmīgi vīlies.
Nākamajā rītā viņš mani gaidīja netālu no universitātes.
Un es metos šajā bezdibenī, atverot savu sirdi. Es ticēju, ka ir pienākusi balta svītra un man vairs nebūs jāmaldās pa tumsu.
Inga
Es naktī izslēdzu tālruni: es nevēlos redzēt ziņu no nezināma mocītāja.
Pārbaudu ārdurvis. Nedaudz padomājusi, es pārvietoju kumodi viņai blakus un atstāju vannas istabā ieslēgtu gaismu. Uzlieku pakausī aukstu kompresi un eju gulēt.
Skatos uz griestu plaisām un klausos katrā šalkoņā. Kad sāpes pakausī mazinās, es pagriežos uz sāniem un pievelku ceļus pie krūtīm.
Šodien man palīdzēja Fedorcovs.
Es atceros gaiši brūnos sprādzienus, kas krita viņam uz pieres, un patiesās rūpes viņa acīs. Kad viņš ielauzās manā dzīvoklī, viņš atradās galerijā. Tas ir arguments viņa labā, un viņam arī nebija motīvu.
Motīvs ir mana problēma. Es nezinu, kas notika tajā naktī, un tas nozīmē, ka es nezinu, kam bija vajadzīga Nastjas pazušana. Prātā regulāri uzplaiksnī doma par viņas nāvi, sadedzinot sirdi aukstumā. Es viņu padzinu, bet naktī mani pārņem bailes. Jo tumšāks kļūst ārā, jo nemierīgāka kļūst jūsu dvēsele.
Es atceros to neveiksmīgo vakaru, kad Fedorcovs mūs izdzina no dzīvokļa.
Es atbraucu uz Nastju pavasara brīvdienās. Es ļoti cerēju, ka šīs nedēļas laikā mēs kļūsim tuvāki viens otram. Pēdējā gada laikā Nastja ir attālinājusies, retāk zvanot un mazāk runājot par sevi. Es par to ļoti uztraucos. Reizēm viņa to nosauca par saderināšanos, bet citreiz baidījās, ka kļuvusi neinteresanta. Viņai ir cita dzīve. Cilvēki mainās, tāpat kā viņu intereses un vēlmes.
Aiz loga lija lietus. Viņš neatlaidīgi bungoja pa logu.
Mēs sēdējām viesistabā uz paklāja un spēlējām «dzērāju»: Svečka, Anija, Roberts un es.
Nastja pagatavoja mazas sviestmaizes kafijai. Nez kāpēc viņu izmērs mani ļoti uzjautrināja. Un vispār noskaņojums bija izcils – priekšā vēl bija piecas atvaļinājuma dienas, Roberts stāstīja dažus stāstus, un es uzvarēju jau piekto reizi pēc kārtas. Anyuta bija dusmīga un uzstāja, ka es krāpjos. Viņa kratīja milzīgos gredzenus ausīs un mēģināja uzlēkt man virsū, lai mani kutinātu.
Priekšējās durvis nocirtās tik skaļi, ka mēs lēkājām. Nojauta par kaut ko sliktu acumirklī sagrieza manu vēderu.
Nastja pēkšņi piecēlās, un tad viesistabā parādījās Marks Nikolajevičs slapjā mētelī, ar lietus lāsēm uz sejas un matiem. Viņa seja bija balta, un viņa rokās bija rokdarbu aploksne.
Man šķiet, ka Nastja uzreiz saprata, kas notiek. Sākumā viņa sarāvās, atgādinot man izbiedētu zvirbuli, un tad pielidoja pie Fjodorcova un pastiepa roku pie viņa sejas. Viņa kaut ko ļoti klusi čukstēja, noslaucot pilienus no sejas. Viņš satvēra viņas plaukstas un saspieda, skatoties viņai acīs. Nastja kliedza.
Nekad nebiju viņu redzējis tādu – sažņaugtu žokli, tukšas acis. Viņš izskatījās kā neprognozējams psihologs, kurš var uzbrukt jums jebkurā brīdī.
– Vai jūs zināt, kas tas ir? – Nastja aizsmakusi jautāja, ignorējot mūs.
Viņa balss izklausījās tā, it kā viņš aizturētu tūkstoš dēmonus. Ja viņš paceltu balsi kaut par pustoni, tie izlauztos un iznīcinātu visu apkārtējo dzīvi.
Nastja zināja, kas tas ir, jo viņa skaļi šņukstēja. Šī burvīgā, konvulsīvā skaņa mani nobiedēja.
– Dārgais, tas nav tas, ko tu domā. Es paskaidrošu.
Anija un Roberts saspringa. Mēs visi sapratām, ka tas nebija parasts strīds. Parasti Marks Nikolajevičs ir mierīgs un skops ar emocijām.
Viņš raustīja vaigu.
– Neuzdrošinies mani tā saukt. Savāc savas mantas un nekad neļauj man tevi vairs redzēt. Jums ir stunda. «Viņš teica ļoti klusi, skatīdamies viņai cauri. – Nekad nestāj man ceļā. Tu man esi miris. «Viņš pagriezās, lai dotos prom, bet Nastja satvēra viņa mēteļa piedurkni.
Viņa satvēra viņu tā, it kā viņš būtu glābšanas riņķis, un viņa karājās uz klints malas.
– Lūdzu, nedari, Mark. «Viņš izvilka piedurkni un paspēra pāris soļus uz gaiteni. – Es mīlu Tevi! «Nastja izplūda asarās un metās viņam virsū no aizmugures, lai viņu apskautu.
Matadata izkrita no bulciņas, un viņas mati kā ugunīga liesma lidoja pa muguru.
Neapgriezies, viņš atmeta Nastju no sevis, un viņa ielidoja atpakaļ stikla starpsienā starp dzīvojamo istabu un guļamistabu.
Fragmenti krita ar briesmīgu zvana skaņu.
Anya kliedza. Roberta acīs bija dzēliens. Viņš uzlēca, nezinādams, ko darīt: steigties pie Nastjas vai pie Marka.
Svece sagrieza manas rokas un muguru. Viņa raudāja, neveikli plosīdamies lauskas.
Marks skatījās tikai uz viņu. Tajā brīdī viņam bija tāda vīrieša seja, kura pasaule bija sadragāta gabalos, kā šī starpsiena.
Es iznācu no sava stupora un pēkšņi metos viņam virsū. Roberts satvēra mani aiz vidukļa. Es cīnījos viņa rokās un kliedzu. Viņš tik tikko tika galā ar mani.
– Smuki! – es kliedzu.
Anija steidzās pie Nastjas. Visur bija asinis: uz lauskas, Nastjas rokām, džemperī un kaut kā pat uz garā kaudzes paklāja. Situāciju izglāba cieši adīts džemperis, kā vēlāk izrādījās. Pretējā gadījumā Nastjas mugura būtu izcirtusies. Viņa izbēga ar seklu, bet biedējošu asiņu daudzumu un brūcēm.
Kad sapratu, ka nevaru atbrīvoties no Roberta tvēriena, es uzspļāvu Markam Nikolajevičam, iesitot viņam tieši pa seju.
– Inga, nomierinies! – Anya kliedza, pievelkot sevi. – Jāizsauc ātrā palīdzība, pēkšņi sāp vēnas.
– Nav vajadzības. – Nastja klusi teica. – Tā ir mana vaina. Viņš negribēja.
– Nastja! – es kliedzu. – Kas?! Kas viņš tāds, kāds traks?! ES to ienīstu!
Fedorcovs aizgāja klusi, atstājot aiz sevis slapjas svītras uz grīdas.
Tagad, rekonstruējot tā vakara notikumus, saprotu, ka viņam sāpēja. Tas ļoti sāp, bet tas nav attaisnojums.
Viņš izslēdza Nastju no savas dzīves.
Tajā brīdī es nedomāju, kas ir aploksnē. Nastjas stāvoklis mani satrauca daudz vairāk. Bet pēc pazušanas es zaudēju prātu. Marks klusēja kā zivs. Un tad viņš vispār pārstāja atbildēt uz maniem zvaniem.
Ko darīt, ja aploksne ir tieši saistīta ar Nastjas pazušanu?
Es pamostos ap astoņiem no ceļa trokšņa. Es atstāju logu vaļā uz nakti: istabā bija auksti. Apsēžos gultā un klausos sevī – galva ir smaga, bet kopumā viss kārtībā. Es piesardzīgi paskatos uz savu telefonu.
Es drebu no aukstuma, man ir grūti atrast treniņtērpu izmesto lietu kalnā un klejoju uz vannas istabu. Pēc dušas izdzeru kafiju, skatoties pa logu, un tikai tad ieslēdzu telefonu.
«Kas nogalināja Sveci?» – nosūtīts divos četrdesmit.
Es skaļi zvēru un dodos paņemt Antoškai viņa neveiksmīgās vakariņas. Viņš mācās otrajā maiņā, bet visticamāk jau ir pamodies.
Uzvelku jaku un izeju kāpņu telpā, uzmanīgi skatoties aiz savām durvīm. Uzmanīgi nospiežu blakus dzīvokļa zvanu. Negribu pēdējos vadus plēst. Gandrīz uzreiz man durvis atver miegains Antoška.
– Inga, sveiks! – berzē acis, izraisot aizkustinājumu.
Mazs, pinkains vilku mazulis.
Kad Nataša dzēra, Svečka viņu bieži baroja. Antoška saprata vairāk nekā jebkurš pieaugušais un kaunējās par savu stāvokli. Viņš pastāvīgi pasargāja savu māti un bija dusmīgs uz Nastju. Viņš atteicās no ēdiena un apsaukāja, bet galu galā atkusa.
Es viņam pasniedzu paku.
– Kad māte pamostas, palūdziet, lai viņa to sasilda. Auksts ēdiens negaršos.
Viņš smieklīgi lec uz vietas.
– Paldies!
– Mans prieks. – pasmaidu un gatavojos doties uz savu vietu.
Tas jūtas nepatīkami uz kājām.
– Tu vakar neatnāci tēvoča dēļ? – viņa jautājums lido uz aizmuguri.
Sirds izlaiž sitienu.
Es atgriežos pie viņa un pietupos, skatoties viņam acīs. Nepatīkamās sajūtas dēļ es pat nejūtu dzīvokļa appelējis smaku.
Varbūt viņš redzēja Fedorcovu? Antoška vilcinās.
– Nu? ko tu vakar redzēji?
«Es noskatījos caur skatienu, lai šis neatgrieztos.» – Nolaiž acis.
Ar «šo» viņš domā savas mātes dzeramo draugu.
«Tātad…» es saspiežu viņa roku, iedrošinot viņu.
– Tāds puisis… gara auguma, ar cepurīti. Viņš stāvēja pie tavām durvīm. Es baidījos, ka viņš mani ieraudzīs, un klusi nokāpu no krēsla, un, kad es vēlreiz paskatījos caur aci, viņa vairs nebija. Vai tu viņu pazīsti? – Paskatās uz mani ar cerību.
– Vai jūs varējāt redzēt vēl kaut ko? – es jautāju uzmanīgi, lai viņu nenobiedētu. – Vai viņš ieradās viens vai ar kādu?
– Viens. Es nevienu citu neredzēju. – Antoška uzmet lielas acis, lai apstiprinātu, ka runā patiesību. – Spuldze slikti dega – nekas cits nebija redzams.
– Neuztraucieties, es droši vien kļūdījos. Ēst. – maigi paglaudu viņam pa galvu un ieeju savā dzīvoklī.
Pie manis atnāca gara auguma puisis cepurītē un meklēja kaut ko, ko varētu paslēpt lielajā lācī vai noglabāt aiz naktsskapīša. Nepietiek informācijas.
Kur meklēt aploksni? Mums vēlreiz jārunā ar izmeklētāju un Dmitrienko.
Es vairākas reizes pārbaudu durvis. Nemiers steidzas iekšā. Es sāku likt lietas savās vietās. To darot, mani pieķer Kostjas aicinājums.
– Sveika, poga! Palīdzi man. – viņa balss skan satraukta. «Dzīvokļa saimniece, kas zina, kur, uzzināja par manu sodāmību un izmeta mani no istabas.» Ļaujiet man pabūt nedēļu, kamēr es kaut ko atradīšu.
«Nu, protams,» es steidzīgi atbildu, «zini, Kostja, jebkurā laikā.» Tikai es domāju, ka tu dzīvo savā, pie Ļeņina.
Pēc koledžas Kostja gandrīz uzreiz ieguva grafiskā dizainera darbu lielā uzņēmumā. Nauda viņam ātri atnāca: viņš nopirka automašīnu, paņēma hipotēku un pastāvīgi sūtīja naudu mātei.
Es ļoti lepojos ar viņu.
– Es vairs nevilkšu savu. Man vēl ir seši mēneši, lai samaksātu sodu. – viņš skumji pasmaida.
Es saraujos no netaisnības. Kā arī viņa dzīvē nogāja greizi?
– Vai pa ceļam nopirksi šokolādes cepumus? Iedzersim tēju. – Es steidzos mainīt tēmu.
– Nav jautājumu, poga! – Kostja uzmundrina un atvadās.
Ir slikti priecāties par citu cilvēku nepatikšanām, bet es priecājos, ka viņš kādu laiku dzīvos mūsu dzīvoklī. Es sāku tīrīšanu ar dubultu dedzību.
Kostja ierodas, kamēr es pabeidzu gaiteni. Es nolemju viņam neko nestāstīt par pogromu. Es iemetu lupatu spainī, atveru durvis un cieši apskauju viņu. Kostja smaržo pēc aukstuma un piparmētru gumijas.
– Klusu, mazā! – viņš smejas. – Tev pietrūkst manis vai cepumu?
Kostja izskatās lieliski. Šo dažu mēnešu laikā viņš nedaudz pieņēmās svarā. Pelēko sejas krāsu nomainīja sārtums. Kostja atgriezās pie platām biksēm un cepurēm Leona stilā (piezīme – Luka Besona 1994. gada filma).
Es paeju malā un ļauju viņam garām.
– Oooh, jauki, bet tev nevajadzēja tik ļoti censties manis dēļ. – Viņš ķircina, norādot uz slapjo grīdu.
– Laipni lūdzam. Ko vien varēju.
Kostja man iemācīja braukt ar riteni. Es vairākas stundas uzraugu sava klasesbiedra māju, lai dotu viņam brekšus. Deniss noslīcināja manas klades peļķē un kliedza uz visu pagalmu, ka esmu neglīta ar dzelzs gabalu mutē.
– Tas ir viss? – norādu uz mazo sporta somu.
– Dzīve ir parādījusi, ka man nevajag daudz, galvenais ir portatīvais dators.
Viņš īgni pasmaida, un es paslēpu acis, lai viņš tajās neredzētu žēlumu. Īstiem zēniem nepatīk padoties. Viņiem nepatīk, ka viņus žēlo.
Mēs apsēžamies vakariņās. Kostja ēd zupu ar apetīti, zemu noliecoties pār šķīvi.
– Kostja, tu apgulsies Nastjas istabā, labi? – klusi jautāju. – Es nevaru tur gulēt.
Viņš paskatās uz augšu un pamāj. Mēs klusējam. Kostja paskatās uz savu šķīvi. Jaucējkrāns pil, sasitot nervus.
– Nolēmu mēģināt vēlreiz. – Atpazīt ir grūti. – Es nolēmu atsākt meklēšanu. Tagad es piezvanīšu Pjotram Semenovičam, vēlos sarunāt tikšanos. Man kaut kā pietrūkst. Vai kaut kas nav kārtībā. Es vienmēr to zināju, bet man bija ļoti bail uzzināt patiesību, Kostja. Ko darīt, ja viņa ir mirusi? Es tik tikko pārdzīvoju šo identifikāciju. – Pie pēdējā teikuma es nosmaku šņukstu un aizsedzu seju ar rokām.
Morgs smaržo pēc nāves – skāba, caururbjoša smaka. Jaunais izmeklētājs mani veda uz pareizo istabu. Patologs pa telefonu strīdējās ar sievu.
Par laimi rudmatainu meiteņu nav daudz – šī bija krāsota vara. Identifikācijas parādē biju tikai vienu reizi.
– Ne viņa. «Es izdvesu un izskrēju uz ielas.
Man no nervu spriedzes vēma. Tad es raudāju uz soliņa, skatoties uz alejā uzgleznoto klasiku. Es domāju par viņas vecākiem un vīru, vai varbūt viņa vispār nebija precējusies. Man bija kauns, ka esmu laimīga, jo tā nebija Nastja.
Kostja mani apskauj un glāsta manu muguru, tāpat kā tovakar pirms mana aresta.
– Es tevi aizvedīšu. Viss būs labi, mazā. Es esmu tuvu. «Es atraujos un izmisīgi pamāju.
Es apskatu mazo rētu virs augšlūpas. No pusaudža ar iegrimušām krūtīm viņš pārvērtās par divus metrus lielu vīrieti.
Noslauku acis ar papīra dvieli un pieceļos no galda.
– Es iešu pastrādāt. Tīri dvieļi un veļa skapī gaitenī. Ja kas, zvaniet man. «Es saspiežu viņa plecu kā pateicības zīmi un dodos uz savu istabu.
Man ir grūti koncentrēties un strādāt pie tulkojumiem līdz vakaram. Kostja uzvedas ļoti klusi. Reizēm čīkst grīda un virtuvē svilpo tējkanna.
Zvanu izmeklētājam un sarunāju tikšanos. Viņš mani uzreiz atceras, apbrīnojami ar savu profesionālo atmiņu. Viņa balsī dzirdu pārsteigumu. Nolieku zvanu un dodos ceļā – tas ir četrdesmit minūšu brauciens, neskaitot braucienu pa pilsētu.
Nastjas istabas durvis ir atvērtas. Kostja pārģērbās šortos un pelēkā T-kreklā. Guļus uz gultas ar portatīvo datoru. Es nāku klāt un apsēžos tev blakus. Viņš noņem austiņas. Ekrānā ir atvērta Photoshop lapa ar kādas citas personas kāzu fotoattēlu. Līgava ir ļoti jauna baltā kleitā, kas izskatās pēc kūkas, un ar garu plīvuru. Es uzskatu citu cilvēku laimi.
– Nevari aizmigt? – Kostja turpina klikšķināt ar peli.
Ekrānā mirgo krāsas un piesātinājuma izmaiņas.
– Es tagad iešu. Es atnācu brīdināt: es vēlos doties prom desmitos, lai izvairītos no sastrēgumiem. Labi?
– Labi. – Kostja pamāj. – Es joprojām strādāšu, – es pieņēmu steidzamu pasūtījumu.
– ES aizeju.
Skatiens krīt uz Svečkina rakstāmgaldu, kas ir pirms trim gadiem nesakārtots. Negaidīti es uzdodu jautājumu:
– Kāpēc jūs un Nastja pārtraucāt sazināties?
Pēdējos divus gadus pirms Nastjas pazušanas Kostja neieradās nevienā dzimšanas dienas ballītē, par attaisnojumu izmantojot darbu. Viņš pat ar kurjeru nosūtīja lāci.
Es jautāju Nastjai, bet viņa man pamāja, un pēdējo reizi pilnībā uz mani kliedza. Šī nemaz neizskatās pēc viņas. Tad es krītu līdz pārtraukumam ar Fedorcovu, bet tagad mana intuīcija man čukst, ka šeit kaut kas ir neticami.
Kad apciemoju Kostju cietumā, tam nebija laika. Mani interesēja, kā viņam klājas un kas viņam vajadzīgs. Turklāt pārbaudes un daudzu stundu gaidīšana rindā aukstumā bija nogurdinoša.
Pat pirms viņš paspēj atbildēt, es zinu, ka viņš melos.
– Kur tev radās ideja?
«Tu pēkšņi pazuda no mūsu dzīves.» Ikvienam būtu jautājumi.
– Muļķības. – Viņš pamāj ar roku. «Svečka bija iegrimusi savā personīgajā dzīvē, darbā un kāzu plānošanā. Tas ir normāli, ka draugi šādos brīžos paliek otrajā plānā.
Jā, bet Dmitrienko, Anya, Roberts turpināja aktīvi parādīties viņas dzīvē. Es neredzu jēgu viņu mocīt. Ja viņam ir iemesls neko neteikt, viņš klusēs.
Kostjas skatiens kļūst pazudis, it kā viņš tagad nebūtu ar mani, bet pavisam citā vietā.
– LABI. – pārbraucu ar plaukstām pāri apakšdelmiem. – Ar labunakti.
– Čau, poga. – Uzliek austiņas.
