Читать книгу Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis - - Страница 3

– Pamosties! Kusties, kusties, kusties! Piecas minūtes, lai sakoptos. Tad izkārtojieties rindā pie bruņotavas pēc bruņām un ieročiem. Pasteidzieties, iesācēji.

Kareivis Bapoto, kuru leitnants Hils bija norīkojis mūs pieskatīt, staigāja pa guļamtelpu, rokas salicis pāri krūtīm. Viņš bija vēl veselīgāks par Luisu, un es pats nekad nebiju sūdzējies par savu augumu, taču tagad pret viņu jutos kā bērns. Bapoto bija tērpies kaujas bruņās, ar moritu, kas viņam karājās pār labo plecu. Izskatījās, it kā kaut kas būtu noticis uz Baala. Vakardienas instruktāžā mūsu jaunais četes komandieris teica, ka blepi tur četrsimt ceturtā iecirkņa aizņemtajā postenī pastāvīgā spriedzē, taču plaša mēroga uzbrukumus neveic. Galu galā esot bijuši daudz interesantāki mērķi. Uz planētas bija vairākas pilsētas, kurās bija nostiprinājušies lieli Federācijas spēki, un tieši tās tika pastāvīgi uzbruktas. Bez kolonistu pulka tur atradās arī nezināms stratēģisks objekts. Izskatījās, ka tajā atradās svarīgi zinātnieki vai pat psi vienību mācību centrs, taču mums nebija jāzina, kas tas ir. Es pat nepamanīju, ka man bija laiks nomazgāties, apģērbties un paņemt personīgo ieroci. Pārbaudījis visas siksnas un aizdares, es pagriezos mugurā, lai ierindnieks Prohorovs varētu pārbaudīt, kā viss turas mugurā. Desmit sekundes vēlāk es jau piesitināju Prohorovam pie ķiveres, lai mugursoma pareizi pieguļ. Stāvot rindā kā viens no pirmajiem, es atļāvos nedaudz padomāt.

Kopumā Četrsimt ceturtais, tāpat kā daudzi citi pulki, tika iesēdināts arodbrāļu kontroles zonas aizmugurē, lai novērstu to uzmanību no uzbrukumiem lielākajām pilsētām un nodarbotos ar ligzdu iznīcināšanu. Plāns bija tikai daļēji veiksmīgs. Kaitēkļi novirzīja lielus spēkus un patrulēja apkārt postamentiem, iznīcinot ikvienu, kas uzspraucās aiz sienām. Un, lai gan Baala kampaņas sākumā karaspēku varēja droši transportēt pa debesīm, jau mēnešiem ilgi tas bija iespējams tikai ar iznīcinātāju eskortu. Velnišķīgie gaisa kukaiņi jeb, kā karavīri tos dēvēja, "zirnekļi" notrieca visu, kas lidoja ārpus pretgaisa aizsardzības sistēmas. Virs pulka izkraušanas zona bija skaidra, jo mūsu nākamie biedri uzreiz bija parūpējušies par aizsardzību pret draudiem no debesīm. Būtu nepatīkami mirt MDC nolaišanās laikā, uz zemes es vismaz varu sevi pasargāt.

– Klausieties, vīri. Postenis Nr. 12, kur tagad atrodas Četrsimt ceturtā pulka atliekas, ir masveidā uzbrukts, tāpat kā daudzi citi mūsu nocietinājumi uz planētas. Acīmredzot kukaiņiem apnika paciest mūsu klātbūtni savā aizmugurē, un viņi bija sakrājuši pietiekami daudz spēku, lai uzbruktu visiem posteņiem vienlaicīgi. Mēs kopā ar diviem citiem bataljoniem izkāpjam no kuģa un dodamies uzreiz kaujā. Mūsu transportlīdzeklis tagad ieslēdz papildspiedienu, tāpēc pēc pusstundas mēs jau riņķosim ap planētu. Uzmanīgi klausieties, turiet acis vaļā, nekustieties bez pavēles. Jūs esat tam apmācīti, rīkojieties pareizi, un jūs paliksiet dzīvi.

Pulkvežleitnants Hils pielika labo roku pie deguna.

– Nebīstieties, mēs jums pateiksim, ko darīt. Veiksmi, karavīri. Pa kreisi!

Es turpināju sekot komandām, neklausoties tajās. Rokas cimdā sāka svīst, es jutu, kā paātrinās mana elpošana. Šī ir mūsu pirmā cīņa. Kādreiz biju stingri pārliecināts, ka izdzīvoju tajā, tāpat kā daudzi citi. Galu galā mums ir kosmosa kuģi un automātiskie ieroči, bet kukaiņi cīnās roku rokā… nu, lielākoties. Tagad, pēc visiem seržanta Pračeka stāstiem, pēc sarunas ar desanta komandieri un, pats galvenais, pēc vakardienas sarunas ar izdzīvojušajiem no Trešā četrinieka, es sāku nervozēt. Arahnidi neņem gūstekņus, viņiem nav ne žēlastības, ne līdzjūtības. Viņiem nerūp viņu pašu dzīvība, viņiem nav baiļu. Ideāli karavīri, ar kuriem mums šodien pirmo reizi būs jāsastopas.

Kuģa angārā pretī trim kuģiem stāvēja divas rotas. Mūsu vienība stāvēja blakus tiem. Mūsu priekšā atvērās rampa un, parādot savu vēderu, sastinga "vikings". Man nebija pat laika apskatīties, pirms mūs iedzina kuģa iekšpusē un pavēlēja ieņemt vietas. Es paskatījos uz savu biedru sejām. Daudzi no viņiem trīcēja, daži lūdzās, daži pat gulēja. Vēlētos, lai arī man būtu tādi nervi.

– Tomass, Tomass!

Prohorovs paklauvēja man pa plecu, cenšoties kliegt čukstus, kamēr virsnieki sarunājās, stāvot uz skrejceļa.

– Ak, jā, Sergej, kas notiek?

– Tu izskaties kā sūds, vecais puisis, kāpēc tu arī neizgāzies? Paskaties uz Karimu!

Sergejs norādīja ar pirkstu uz mūsu četes jaunāko. Karīmam bija apritējuši astoņpadsmit, viņš atradās komisariātā, kur bija pavadījis dažas dienas gaidīšanas naktī. Labs puisis, kurš armijā nepieteicās no labas dzīves.

– Atstāj puisi mierā, labāk pašam visu izspļaut, nekā lai blēži izlaiž caur vēderu! Hahaha!

Kareivis Nimics, vēl viena auklīte, tam vismaz vajadzētu uzlabot mūsu izdzīvošanas izredzes. Ja Bapoto bija milzīgs, ar rokām kā maniem augšstilbiem, tad Nimics bija mazs un tievs. Ar baltu matu pušķi un garu āķveidīgu degunu. Kā mums vakar paskaidroja, viņš kāpj vismazākajās zirnekļu nojumēs. Arī vesels ducis kareivju, kas viņam tika nodoti vadībā, bija no mazākajiem cīnītājiem. Izrādījās, ka faetoniem, mazām darba vabolēm, kas izskatās pēc zemes kukaiņiem apmēram desmitgadīga bērna lieluma, patīk rakt nelielas ejas ap ligzdošanas vietu, lai ātri pārvietotos pa to. Turklāt gandrīz visi viņu tuneļi agri vai vēlu noved pie kāpura. Kamēr pārējā čete piesaista uzmanību lielākos tuneļos un zālēs, Nimics ar nelielu kodi uzkāpj tieši viņu mājvietā. Mazie grauzēji nav bīstami, ar viņiem var tikt galā pat ar nazi.

– Klusums! Pēc divām minūtēm gatavi, es pārbaudīšu drošības jostas, ja kāda no tām būs vaļīga, es jūs ielaidīšu alās pirmos.

Seržants Bobs Braums, vēl viens pedagogs. Kupls vīrietis ap trīsdesmit gadiem ar sarkanām ūsām. Viņš vadīja uzbrukumu zirnekļu pilsētām uz galvas. Kopā ar Bapoto viņi bija izraudzījušies divus dučus veselīgāko, tos, kas dosies uz priekšu un pievilks radības pie sevis, kamēr Nimics un viņa jaunie vīri klusi slīdēs uz priekšu un grauzīs ligzdu. Viņi lika mums visiem nomainīt zem stobra esošos granātmetējus pret šautenēm un iedeva katram papildu lukturīti, kas bija piestiprināts pie krūtīm, pretstatā galvenajam uz ķiverēm.

Pēdējās divas vienības pārņēma leitnants Hils un ierindnieks Kaparzo. Leitnanta desmitnieks nodarbojās ar koordināciju. Radio, mīnas, papildu lukturīši un lukturīši, kartes un mediķis bija sapulcināti vienuviet. Uz vietas tika organizēts neliels operatīvais štābs.

Kareivis Kaparzo vairāk atgādināja kosmodroma noziedznieku nekā karavīru. Izturīgs un taisnstūraina auguma. Es viegli varēju iedomāties, kā viņš piedzen parādus no bezvalstniekiem. Klusu, aukstasinīgu skatienu. Taču viņš pildīja, iespējams, vissvarīgāko lomu šajā vienībā. Viņa vīri apsargāja ieeju alā, no aizmugures apsargājot mūsu brigādi. Viņiem visiem bija zemstobra granātmetēji, un tieši viņa desmitniekā tika notriekti abi mūsu snaiperi ar divsimt otrajām šautenēm. Parasti lomas vienībā varēja mainīties atkarībā no zirnekļu pilsētas lieluma un mūsu skaita, bet ideālā gadījumā viss bija sadalīts jau iepriekš. Neliels rīcības šablons, kas būtu īstenojams, ja gūtu bojā visu četes komandējošo personālu. Ne visi no mūsu jaunajiem komandieriem iepriekš bija bijuši savos amatos. Bapoto bija karojis tikai mēnesi, bet salīdzinājumā ar mums viņš jau bija veterāns.

– Visi rokās, es slēdzu rampu.

Pa vikinga skaļruni atskanēja pilota balss. Es vēroju, kā nelielā gaismas josla kļūst arvien mazāka un mazāka, atdalot mūs no lielāka un aizsargātāka kuģa. Es sāku trīcēt. Nav vairs nekādu izredžu atgriezties atpakaļ. Nav pat iespējas aizbēgt vai viltot slimību. No planētas dzīvs var izkļūt tikai uzvaras gadījumā vai pēc tam, kad iznīcināti deviņdesmit procenti vienības. Kratot galvu, es centos domāt par labām lietām. Par jaunu dzīvi lielā un gaišā mājā. Kur es varētu ēst īstu pārtiku. Varbūt mans sapnis nav visglobālākais un pareizākais, bet tas ir mans! Domas par gaišo un, cerams, drīzumā gaidāmo nākotni palīdzēja man uzmundrināties. Man ir mērķis, man ir sapnis, un pats galvenais – man ir vēsa galva. Seržants Pračeks vienmēr ir teicis, ka, kamēr kontrolē savas emocijas, tu dzīvosi ilgāk. No domām mani izrāva jauns notikums. Gaisma nodalījumā apsīka un no baltas pārvērtās spilgti sarkanā krāsā. Karavīru sejas ieguva baisu izteiksmi. Bija tā, it kā viss būtu asinīs applūdis.

"Vikings" sāka palēnināties tikai virspusē. Tas bija neticami, es pat nezinu, kā tas bija. Mēs vairākas reizes esam trenējušies kaujas nosēšanos, bet katru reizi pieredze ir neaizmirstama.

Visā MDC iekšienē atskanēja kliedzieni un lūgšanas. Daudzi bļāvās uz savām bruņām. Tā nav pirmā reize, kad es to redzu. Vienmēr kādam sabojājas vēders. Es pats vairākas reizes sabojāju savu ekipējumu mācību nometnes laikā.

No zem manām kājām atskanēja "Vikinga" šasijas trieciena troksnis pret skrejceļu. Pirmais no savas sēdvietas izlēca leitnants Hils, viņam sekoja seržants Braums un pārējie veterāni. Savukārt mēs ar pūlēm pacēlām margas un izvilkām ieročus no stiprinājuma pie labās kājas.

– Nāc, Toms, nepalēnini tempu.

Kad es sāku krist uz sāniem, ierindnieks Prohorovs paņēma mani zem rokas. Man bija laiks tikai paklanīties viņam paldies, jo mēs visi steidzāmies uz izeju.

Svaigs auksts gaiss trāpīja man sejā. Vietējā saule sāka lēnām kāpt debesīs, izgaismojot mūsu posteni "12". Es satriecos. Labi, ka seržants Braums mums visiem bija izsniedzis ziemas apģērbu. Naktī uz Baalu bija vēss, apmēram pieci vai seši grādi pēc Celsija, bet dienā temperatūra sasniedza trīsdesmit.

Svaigo vēju nomainīja pretīga smaka. Asins, mēslu un dūmu smaka. Man uzreiz ausīs atskanēja necilvēcīgs kukaiņu kliedziens. Šķita, ka pretīgais čīkstēšana ir burtiski visur. Nepārtraukta artilērijas lādiņu apšaude un dungošana. Kliedzošie pavēli un šausminošie nāves agonijas kliedzieni, ko bija sasnieguši arahnidi.

Izskrienot uz trapa, es ieraudzīju augstu debesīs lidojošus zilus klucīšus. Neticams skats. Milzīgas plazmas lodes griezās cauri telpai, cenšoties panākt kuģi, kas mūs bija atvedis uz Baalu. Nedaudz pagriežot galvu, es ieraudzīju melnu dūmu līniju, kas stiepās taisni pret zemi un beidzās kaut kur tālu aiz mūsu bāzes. Acīmredzot tas bija viens no vikingiem, kas mūs šeit bija atvedis. Uz pacelšanās laukuma atradās tikai divi desanta kuģi. Lūk, pirmie upuri. Gandrīz 50 cilvēku sadega plazmas sprādzienā. Nepietiek pat, lai apglabātu.

Tajā laikā leitnants ar kādu sazinājās pa radio: ar piecpadsmit kilogramu smagu banduru, ko nesa ierindnieks Domingess. Caur šāvienu kanonādi es neko nevarēju saprast no Hilla runas. Izskatījās, ka pulks bija nolēmis izmest visus savā rīcībā esošos šāviņus. Vēlētos saprast, kas tur augšā notiek. Bet viss, ko mēs varējām redzēt, bija pamazām gaišākas debesis. Izsēdināšanas laukumi atradās zemes ieplakā. Ideālā gadījumā augšdaļa būtu jānosedz ar bruņu plāksnēm, lai transportkuģi neiznīcinātu nejauši nomesta plazmas lode, bet tagad vikingi tiktu sūtīti atpakaļ orbītā. Viņi ir piešķirti šim kuģim. Viņiem šeit nav nekāda darīšana.

– Klausieties manā pavēlē! Bapoto uz ziemeļiem kopā ar mani, mēs dodamies uz tranšejām, lai sniegtu atbalstu pirmajam bataljonam. Tranšejās var atrasties kukaiņi, tāpēc turiet acis vaļā. Braum! Tu ņem Kaparzo un Nimicu un dodies uz austrumiem. Tur ir otrā pulkveža atliekas, kas aizsargā sienu, vai tas, kas no tās palicis. Nodrošini savu pozīciju un turies no malas. Izpildīt!

No visām pusēm atskanēja vienādas pavēles. Viņi izkārtoja mūs kolonnās un veda tehniskajiem koridoriem uz fronti. Kādā brīdī koridors strauji pagriezās uz augšu, un mēs atradāmies virspusē. Visur bija redzami "zirnekļu" un karavīru līķi. Asins straumes stiepās gar zemi nelielas ēkas, acīmredzot lazaretes, virzienā.

Mūsu priekšā bija četrus metrus augsta siena – standarta lauka nocietinājums. Apkārt nelielās nometnes perimetram stāvēja vairāki torņi, uz kuriem bija uzstādīti MK1 ložmetēji, kas šāva ārpus tās. Uz sienas bija tikai pieci karavīri, kas arī šāva. Sienas priekšā bija vēl viens nolaišanās tehniskais tunelis, kas savienojās ar tranšeju sistēmu ārpus iecirkņa. Apkārt gulēja karavīri, no dažiem bija palikuši tikai ķermeņu gabali. Tikai daži no viņiem bija dzīvi, un viņi mums nepievērsa nekādu uzmanību. Es satiku savu skatienu ar vienu no ievainotajiem; ja viņš nebūtu kustējies, es būtu domājis, ka viņš ir miris, tik tukšas bija viņa acis. Paraustījis plecus, es koncentrējos uz savu uzdevumu. Mēs bijām noskrējuši tikai pārdesmit metrus, kad pazemes gaiteņu krustpunktā mūs sagaidīja virsnieks ar majora dienesta pakāpi.

– Hils, prieks beidzot tevi redzēt.

– Majors Havoks, kungs! Trešais vienība ir ieradusies.

– Atpūties. Pietiek, Ādams, ne tagad. Nosūtiet vienu brigādi pa kreisi, un mēs ar tevi – uz centru. Šķiet, ka labajā pusē mums klājas diezgan labi.

– Viņi ir jauniesauktie, sir, varbūt mums vajadzētu…

– Man nav laika viņus pieskatīt, dari to.

– Jā, kungs! Vai jūs dzirdējāt šo pavēli?! Bapoto, tu ej pa kreisi, lieki neriskē.

– Saprotu, kungs. Vienība, izkustēties!