Читать книгу Ienīstu. Gribu. Mīlu - - Страница 8

Tagad man priekšā stāv tikai milzīgs lācis. Muskuļu izciļņi, izsmalcināta frizūra. Taču bez brillēm; viņš, šķiet, ir sācis nēsāt kontakttēlus. Džinsi ir šauri, un arī T-krekls ir cieši apvilkts ap šo Šišabangmas kalnu. Man nepatīk šāds stils uz vīriešiem. Ak, labi. Es negaidīju viņu šeit ieraudzīt.

– Es tevi nepazīstu! – Es pieskāršos viņa bicepsiem un tad tricepsiem. Tie ir cieti kā klints. – Vau! Tu esi kā tas zaļais bandīts!

Mēs ar Žeņu smejamies, un tajā pašā laikā ierodas mūsu stikla kuģis, kurā mēs uzreiz ieejam.

– Darbs prasa, lai tu paliktu uniformā, – puisis plaši pasmaida un tad novērtējoši paskatās uz mani. – Arī man sākumā šķita, ka tā izskatās. Bet tava dzimumzīme uz vaiga tevi izdeva.

Mitjagins varbūt iepriekš izskatījās pēc ņirga, bet viņam pakaļ skrēja puse skolas meiteņu. Vienmēr nekaunīgs, ar mūžīgi krāšņu smaidu, viņš iekaroja naivu meiteņu sirdis. Bet viņš bija mans! No devītās līdz desmitajai klasei… Eh! Bet par tiem laikiem es padomāšu mazliet vēlāk....

– Ak, tas ir mans mols! Vai tā ir tik ļoti mainījusies? – un man joprojām uz sejas ir patiess smaids. Negaidīta un galu galā ļoti patīkama tikšanās!

– Mainījies. Bet viņa joprojām ir skaistule! – pamirkšķina uz mani.

– Paldies! – Es nepagurstu un rotaļīgi pamirkšķinu viņai pretī. – Kas tad ir tas darbs? Nesaki man, ka tu strādā Perfect Body? – Es paplašinu acis un pārsteigumā pasmaidīju par mājienu.

– Jā, es tur pirms brīža dabūju darbu. Šodien ir mana otrā darba diena. Tu arī tur strādā?

Svētā drāna! Kāda sakritība!

– Ziniet, es esmu jūsu priekšnieks! – Pacelusi zodu uz augšu, es ņirdzīgi metu acis uz savu padoto.

– Kotova sieva?

– Pf-f-f, – nopriecājos, uzreiz zaudējot visu rotaļīgo noskaņojumu. – Nekādā gadījumā! Mums ar viņu nav pilnīgi nekāda sakara! – Es viņu pēc iespējas pārliecinošāk nosodu, lai viņš savā galvā neveidotu pieņēmumu tīklu. Nevajag, lai darbavietā klīst baumas, ka mums ar Kotovu kaut kas bijis kopīgs, pat pagātnē. Ikviens uzskatīs mani par viņa pašreizējo padoto, kas "izpumpējis" viņa amatu. Protams, es esmu par labu, bet kādam par to vispār nav jāzina. Jūs neiegūsiet nekādu cieņu. – Tīri profesionāli, lai jūs zinātu, – es ar patosu un stingrību paprikoju. Jā, pats. Es šo amatu ieguvu ar sviedriem un asinīm.

Žeņa atkal smejas.

– Protams! Es to dabūju, neuztraucieties, – viņš viltīgi samulst. – Kāds vakar nokavēja darbu. Ai-ai-ai-ai, Tanja!

– Jā, tas notika, – es nopūšos, aizdzenot atmiņas par to, kā mani par to sodīja. – Nevajag man to atgādināt.

Mēs iznākam savā stāvā, un pulksteņa rādītājos vēl ir tikai astoņas divdesmit. Lūk, to varētu saukt par labu dienas sākumu. Interesanti, ja es būtu nokavējis un šodien Griša būtu izpildījis savus draudus?

Mēs ar Žeņu virzāmies kabinetu virzienā, aplūkojot pārējos darbiniekus, kas steidzas pa telpu.

– Jums ir interesants akcents. Es dzirdēju, ka jūs pametāt Krieviju? – jautā Mitjagins.

– Jā. Es dzīvoju Itālijā.

– Vau, – viņš parausta galvu. – Ģimene, bērni?

– Šķīries, meita.

– Saprotu, – bijušais klasesbiedrs nopriecājas un tad atkal izstiepj muti platā smaidā. – Es joprojām esmu brīva. Neviens nevar man piezvanīt.