Читать книгу Mani nevar aizvainot! Personīgās drošības skola - - Страница 5

Forumos ir daudz stāstu par skolas gaitām un ne tikai. Starp tiem ir daži, kas aizrauj jau no pirmajām rindiņām. Lūk, novērtējiet paši.

…Virtuvē kaut kas nokrita ar troksni, un es dzirdēju, kā mamma saka:

– Pagaidi! Nevajag lamāties! Mums tas ir rūpīgi jāizpēta.

Dažas sekundes vēlāk pāri man izcēlās tēva figūra.

– Sergej!" – Tēta balss bija dusmīga, kas neatbilda pēcsvētku noskaņojumam. – Kas, pie velna, tas ir?

Vēl tikai vakar man apritēja astoņi gadi, un vecāki šajā reizē bija sarūpējuši īstu pārsteigumu. Pirmkārt, mamma cepa eklērus ar olu krēmu un svaigiem ķiršiem. Otrkārt, viņa man ļāva uzaicināt visus draugus uz mūsu māju, kas nekad iepriekš nebija noticis. Viņa bija pārliecināta, ka spēļu zāļu, atrakciju parku un kafejnīcu apkārtne ir piemērotāka vieta trokšņainam bērnu pulciņam. Un, treškārt, (cik es priecājos!) man tika uzdāvināts mans pirmais viedtālrunis. Kuru tieši šajā sekundē rūpīgi pārbaudīja.

– Es tev jautāju, jaunieti: kā un kur tu iztērēji septiņpadsmit tūkstošus rubļu?

Tētis atvēra telefonā internetbankas lietotni un vēlreiz aplūkoja pirkumu vēsturi kartē, lai pārliecinātos, vai kaut kur nav kļūda. Izpletis rokas, katrā no tām turot viedtālruni, viņš neapmierināti teica:

– Ir. Kā jūs to izskaidrojat?

– Es nezinu… – mani samulsināja pēkšņā apsūdzība. Septiņpadsmit tūkstoši – tas ir apmēram simt septiņdesmit paciņas manu iecienītāko čipsu vai apmēram divi treniņbikšu pāri, par kuriem es sapņoju.

– Sergej, es gaidu jūsu atbildi. – Tēta balss kļuva stingra.

– Es tiešām nezinu, – murmināju, nespēdams atrast izskaidrojumu notikušajam, un uzreiz piebildu aizstāvībai: – Es neko neesmu pircis. Godīgi! Man nav ne naudas, ne kartes!

– Mana karte ir piesaistīta jūsu telefonam. Pēdējo reizi pajautāju: par ko jūs iztērējāt šo naudas summu, neprasot atļauju?

Uzskatīdams manu apjukumu par nevēlēšanos atzīties, tētis pārmetoši pakratīja galvu, pagriezās un, vairs neko neteicis, ar abiem telefoniem devās atpakaļ uz virtuvi. Viņa klusēšana bija sliktāka par jebkuru sodu.

– Pirkumu nevar atcelt! – Es dzirdēju, kā viņš neapmierināts kliedza.

Man nebija nekādas vēlēšanās noklausīties, kā vecāki runā par savu nepaklausīgo dēlu. Man negribējās skatīties televizoru vai lasīt grāmatu. Es uzmetu sev jaku, paņēmu lietussargu un nolēmu iziet svaigā gaisā: "Pārdomāt savu uzvedību," kā teiktu mana māte. Bet kāpēc gan nevainīgam cilvēkam būtu par to jādomā? Drīzāk man vajadzēja noskaidrot, kā no tēva kartes tika norakstīti septiņpadsmit tūkstoši, ja es nebiju precīzi-precīzi nospiedis pogu "Pirkt".

Uz priekšpagalma pie mājas neviena nebija. Lietainā laikā tā bija vienīgā vieta, kur uzturēties, izņemot suņu pastaigas un kaislīgus skrējējus.

– Nosov! – Es dzirdēju pazīstamu saucienu.

Mans draugs Kostja tuvojās man no trešās ieejas, turēdams pavadā aitu suņu kucēnu vārdā Vulkāns. Košais ausainais mazulis skrēja taisni cauri peļķēm kā vilcējzirgs, no visa sava vēl nelielā spēka cenšoties paātrināt savu saimnieku. Bija acīmredzams, ka kucēns vēl nepazina apmācību un disciplīnu, taču enerģijas un zinātkāres viņam netrūka.

– Turiet savu zvēru, – es brīdinoši iesaucu Kostjai. – Es negribēju, lai viņš sveicienam man uzspļauj ķepas!

– To var izdarīt! – Pamāja ar roku draugs. – Bet, ja viņš nolems kratīties, es tevi no šī izvirduma neglābsim. Ne velti viņi to nosauca par Vulkānu!

– Sveiks, Kostja! Sveiks, Vulkāns! – Es neapmierināti sveicinājos, kad attālums starp mums bija saīsinājies.

– Lai arī tev veicas. Prieks jūs redzēt! – jautri atbildēja palīgs. – Nu, lielies, ko jaunu esi uzstādījis savā viedtālrunī? Kādas interesantas funkcijas esi atklājis?

Atcerējos, kā vakar dzimšanas dienas ballītē ar draudzīgu septiņu cilvēku kompāniju vispirms sastādījām populārāko spēļu reitingu, pēc tam lejupielādējām tās dāvanu telefonā un pat sarīkojām konkursu.

– Es lejuplādēju vēl trīs klejotājus. Vienā no tiem jau ir atvērti pieci varoņi un ar pastiprinātāju palīdzību pumpēti līdz otrajam desmit līmenim.

– Tas ir lieliski! Kā ir ar akumulatoru? Vai no nepārtrauktas spēlēšanas tā ātri izlādējas? Vai esat jau iztukšojis viedtālruni līdz galam? – Kostja uzdeva daudz jautājumu, neredzēdams dāvanu manās rokās un jakas kabatās.

– Man vēl ir palikuši četrdesmit procenti uzlādes. Tā bija jaudīga baterija.

Acīmredzot Kostja bija piesardzīgs, kad manā balsī nedzirdēja lielu entuziasmu. Viņa spēja sajust cilvēku un analizēt visu redzēto un dzirdēto mums bija palīdzējusi dažādās situācijās. Un tagad, pamanījis kaut ko nepareizu, viņš nolēma noskaidrot mana sliktā garastāvokļa iemeslu:

– Deguns, kāpēc tu esi drūms? Tu grasies līt asaras kā tas mākonis virs mums. Ņem piemēru no Vulkāna! Šī seja ir laimīga, ka ir pie visa. – Kucēns izklaidīgi pagrieza galvu, skatīdamies uz mani, it kā gribētu piebilst, atbalstot savu saimnieku: – Paskaties uz tām brīnišķīgajām peļķēm un plašo rotaļu laukumu! Nav iemesla skumt! Lai labāk skrienam un spēlējamies!"

Es vēl vairāk sarosījos un sastingstu no pēkšņas vēja brāzmas.

– Kad ir jūsu pirmā nodarbība ar suņa pavadoņu? Man likās, tu teici, ka sāksi nākamnedēļ, – es mēģināju mainīt tēmu. Es negribēju atzīt, ka vecāki mani tur aizdomās par lieliem naudas tēriņiem.

– Nākamnedēļ. No otrdienas, – apstiprināja Kostja. – Tu taču neesi pakārusi degunu tāpēc, ka Vulkāns būtu pārstājis būt visļaunākais suns mūsu rotaļu laukumā, vai ne?

Es tiešām gribēju no sirds aprunāties ar savu draugu. It īpaši vakar, kad Kostja arī bija ballītē un, iespējams, atcerējās kaut ko svarīgu, kas varētu iegaismot situāciju ar pazudušo naudu.

– Tev tagad galva vārīsies, – mans draugs pārtrauca manas domas. – Izspļauj to, lai kas tas būtu!

– Tētis domā, ka es iztērēju septiņpadsmit tūkstošus uz viņa kartes. Bet es to nedarīju! – Es izplūdu un skatījos Kostjai acīs ar cerību uz pēkšņu risinājumu.