Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija - - Страница 2

No rīta izklāju visas kleitas uz gultas, lai izvēlētos vienkāršāko. Man vienkāršā tekstā teica, lai neizceļos, un mana intuīcija kliedza par to pašu. Izskatās, ka pret parastajiem cilvēkiem nekad neesmu bijusi augstprātīga, ar dažiem pat sadevās rokās, bet nabagam var nodarīt pāri parasts dabīgais zīds. Acīmredzot man ir vieglāk dižoties naktskreklā – tikai es uz tā neatradu nevienu pērļu vai dimanta izšuvumu.

Par laimi, neatrisināmā dilemma tika viegli atrisināta. Pēc klauvēšanas manā istabā ienāca komandieris un iedeva formas tērpu. Tas bija milzīgs atvieglojums, lai gan pats stils mani mulsināja: blūze, pieguļoša zaļa jaka ar melnu apdari, tādas pašas krāsas zeķes un diezgan īsi svārki, kas nesniedzās pat līdz celim! Es nekad mūžā neesmu redzējis meiteni no dižciltīgas ģimenes, kas uzģērbtos, lai parādītu savas kājas. Bet pa logu no retajiem garāmgājējiem sapratu, ka visi skolēni bija līdzīgā formā. Tiesa, dažādas krāsas. Tāpēc es mēģināju pats. Manējais der kā cimds. Interesanti, kā ir iespējams vienā naktī uzšūt pilnu komplektu, pat neveicot mērījumus? Bet tad es atcerējos, ka burtiski visiem šeit ir spēcīga maģija. Droši vien pats rektors darīja visu iespējamo.

Atvēru durvis pēc kārtējā klauvējiena. Koridorā stāvēja meitene – tieši tādā pašā formastērpā, bet bordo tonī. Es izbrīnīta izliecu uzaci un gaidīju paskaidrojumu par ielaušanos. Un viņiem nebija ilgi jānāk:

– Mani sauc Nora. Nemirstības fakultāte, pirmais kurss.

Meitene runāja ļoti vienmuļi, bet melodiski, it kā apzināti izstieptu patskaņus, pārvēršot frāzes sēru dziesmā. Viņa pati bija īsa, īsāka par mani un lepojās ar spīdīgiem melniem matiem – vienīgais, kas viņā bija nenoliedzami skaists. Bet viņas acis bija dīvainas – tumši sarkanas, nedaudz gaišākas par drēbju krāsu. Es neviļus nodrebēju, kad tas man uznāca. Šis ir tīršķirnes vampīrs! Tikai viņiem ir šāda varavīksnenes krāsa. Tomēr es neļāvu pārsteigumam vai bailēm parādīties savā balsī.

– Tialla, Dabas maģijas fakultāte, pirmais kurss. Ko tu man esi parādā, Nora?

Viņa kustējās tikpat lēni, kā runāja vārdus. Viņa pacēla seju un pilnīgi vienaldzīgi paskatījās uz mani:

«Rektors Čolets lika man jums visu parādīt.» Ja esi gatavs, iesim kopā brokastīs.

– Kāpēc tu? – Nevarēju apvaldīt ziņkāri, lai gan neklātienē biju pateicīgs rektoram par viņa piedalīšanos. Bet tomēr bija vieglāk pieņemt, ka viņš nosūtīs kādu no elfiem šajā misijā, jo es mācīšos kopā ar viņiem.

Nora kaitinoši lēni paraustīja plecus.

– Tāpēc, ka esmu draudzīga un viegli atrodu kopīgu valodu ar jebkuru. Tāpat kā patiesībā visi vampīri.

Es centos, lai drebuļi nebūtu tik pamanāmi. Viņa aizslēdza istabu ar savu personīgo atslēgu un sekoja viņas pavadīšanai. Nora visus vārdus izrunāja vienā notī, taču viņa izteica patiešām noderīgas lietas:

– Bibliotēkā jūs saņemsiet mācību grāmatas, birojā visus nepieciešamos materiālus, bet dekanāts jums iedos akadēmijas grafiku un karti. Ja ir kādi jautājumi, jautājiet man – istaba ir pretī. Lai gan tikai pirmajās trīs dienās šeit ir grūti orientēties, tad atcerēsies un kļūs vienkārši. Protams, sākumā jāpierod: te katrs ir tik savādāks, katram savas dīvainības.

Es jutos nedaudz apmulsusi par savu reakciju. Šim vampīram nebija pienākuma tik ļoti iesaistīties procesā, pat ja pats rektors viņai to prasīja. Ja es būtu viņas vietā, es teiktu: «Ejam uz dekanātu, viņi jums iedos karti, un tad izkāpiet pats.» Bet likās, ka viņa tiešām cenšas palīdzēt un nemest mani virpulī! Un Nora turpināja, liekot man justies vēl pateicīgākai:

«Ir daudz sliktu cilvēku, bet ir arī labi.» Es palīdzēšu jums to izdomāt, ja jums nav iebūvēta radara labā un sliktā. Vienīgais, par ko tu netiec pie manis, ir studēšana. Es saprotu elfu maģiju apmēram tāpat kā Nissaradia politisko sistēmu. Tas ir, es saprotu, protams, tāpat kā visu pārējo, bet ne līdz konsultanta līmenim.

Es pat nezināju, kas ir «Nissaradia», bet no sirds teicu:

– Paldies, Nora! Priecāšos par jebkuru padomu! Jūs varat sākt agri ar tiem, no kuriem jums vajadzētu būt uzmanīgiem.

«Protams, visi, izņemot vampīrus,» viņa bez pauzes atbildēja.

Es apstājos, arī Nora bija spiesta piebremzēt un, novērtējusi manu izbrīnu, paskaidroja:

– Bet tas ir ideāli. Diemžēl pasaule ir veidota tā, ka ir jāsadarbojas ne tikai ar labiem tēliem.

– Pozitīvi? – es atbildēju atbalsi, lai neaizvainotu viņas dziļi vampīriskās jūtas.

«Nu jā,» Nora atkal gāja pa gaiteni, un es steidzos viņu panākt. – Elfi ir rāpojoši augstprātīgi cilvēki. Vilkači ir pilnīgi psihopāti, lai gan ne vienmēr. Spoki ir ārkārtīgi atriebīgi. Nekromanti smaržo pēc sapuvušas gaļas. Ir visdažādākie burvji, kā jebkurš tavas rases pārstāvis, stiprākie no viņiem pēdējā gadā izvēlas nekromantijas profilu. Incubi un succubi… nu, par tiem jūs paši varat uzminēt. Lai gan, ja salīdzinām, labāk ir draudzēties ar dēmoniem, nevis ar elfiem vai citiem sārņiem. Dēmoni vienmēr ir fiksēti uz kaut ko, un tas ir uz virsmas, un tāpēc jūs varat tos vismaz zināmā mērā saprast.

Es uzminēju, ka jautājums izklausīsies nevietā, bet tomēr jautāju:

– Vai vampīri izrādās ideāli?

– Kas ar mums notiek? – Viņa šķita patiesi pārsteigta: – Vampīri ir vislabvēlīgākie indivīdi, lojāli draugi un humānisti. Vai tu esi ārzemnieks vai kas tāds, ka nezini tik vienkāršas lietas?

– Humānisti?! – ar mani kaut kas nebija kārtībā, jo no visa spēka centos sadusmot jaunu paziņu.

Bet Nora nebija dusmīga, bet tikpat pacietīgi visu paskaidroja:

– Viens pats. Viņi šeit dod mums asinis, tāpēc avārijas vispār nenotiek. Un dabiskie instinkti – pierunāt upuri uz jebko – darbojas joprojām. Tāpēc vampīri tiek uzskatīti par sabiedriskākajiem kompanjoniem. Un mēs neesam pilnīgi dzīvi, tāpēc nav lieku emociju un kaislību, kas pat visdraudzīgāko radījumu var pārvērst par briesmoni.

– Ak es redzu…

Bet patiesībā es biju šokā. Vampīri reti klejoja mūsu dzimtajās zemēs. Viņi varēja nogalināt gan mājlopus, gan cilvēkus, izsūcot no tiem katru asins pilienu. Tāpēc nevienam nav ienācis prātā runāt par viņiem pozitīvā veidā. Bet par emocijām tā ir patiesība: vampīri nekad nav tikuši apsūdzēti izvarošanā vai brutālā spīdzināšanā. Vampīrs nogalina upuri ātri un nesāpīgi, tāpat kā jebkurš dzīvnieks, un tikai tad, ja viņš ir neticami izsalcis. Un šeit… tur viņi izdala asinis. Tāpēc izrādījās, ka, no negatīvā attēla izdzēšot vienīgo negatīvo motīvu, nekas nepaliek. Galu galā nekas slikts nepaliek, un tas jau ir daudz!

Tāpēc es tagad turpināju sarunu ar visu atbildību, saprotot, ka Nora šeit varētu palikt man vienīgā patīkamā seja:

– Es zināšu, paldies par padomu. Rektors teica, ka noteikumi šeit ir ļoti stingri. Tāpēc es ceru, ka neviens mani pārāk neaizvainos, viņi baidīsies pārkāpt disciplīnu.

– Stingri noteikumi? – Nora atkal apstājās un paskatījās uz mani – tā bija visspilgtākā emocija, ko viņa demonstrēja visā īsajā iepazīšanās laikā. – Tas ir kāds joks? Vai iebiedēšana? Jā, šeit ir samaitātības valstība!

– Izvirtība? – Izbolīju acis un pārsteigta teicu to, ko netaisījos teikt: – Tēvs mani atsūtīja no kārdinājumiem!

«Ha,» viņa droši vien prata tikai smieties. – Nu, apsveicu. Ja pabeigsi studijas līdz beigsi kā nevainīgs, kļūsi par pirmo šādu cilvēku šīs vietas vēsturē. Pirms absolvēšanas jūs uzzināsit, kā iepriecināt vīriešus tūkstoš veidos. Vai sievietes, ja tāds ir tavs liktenis. Esmu nopietns. Katrs šeit ienes savu perversiju daļu. Protams, izņemot vampīrus. Mēs nevaram stāties pretī dzīvajiem.

Manam tēvam noteikti nebija ne jausmas par šo… Bet tas viss izskatījās pēc kaut kāda traka stāsta, tāpēc nevarēju saprast, ko atbildēt. Bijām jau izgājuši pagalmā, Nora norādīja ar pirkstu uz galvenās ēkas ēku, kuru es jau vakar biju apmeklējusi, un tikmēr veda mani uz ēdamistabu.

Uz mums virzījās vairāku cilvēku kompānija. Visi ir gari, ar platiem pleciem un masīvi. Viens, atklāti smaidīdams, apstājās mūsu priekšā, un viņa draugi pasmaidīja un devās tālāk. Viņš noskaldīja, nepaskatīdamies Norā:

– Pazūdi, asinssūcēj.

Un Nora pēkšņi pazuda, it kā nekad nebūtu bijusi. Bez neviena iebilduma viņa mani pameta! Lai gan īsā laikā man izdevās viņu pievienot savam draugu lokam… Es šokēta paskatījos apkārt, un tad skatījos uz svešinieku. Viņš labestīgi pasmaidīja, kas bija pārsteidzoši pēc viņa augstprātīgās uzrunas Norai, un viņa brūnie mati, zilās acis, pat skarbie sejas vaibsti padarīja viņu ļoti pievilcīgu. Bet muskuļu izciļņi, kas bija redzami pat caur biezu brūnu jaku, bija pretrunā ar draudzīgo tēlu. No aizmugures viņš vairāk izskatījās pēc vecāka strādnieka nekā jauna vīrieša.

– Laurs, Transformācijas fakultāte, trešais kurss. Jauna meitene?

Es biju apmulsusi, un tāpēc es sāku sarkt:

– Jā, mani sauc Tialla.

«Tu smaržo lieliski, Tialla,» viņš nez kāpēc nedaudz paliecās pret mani. «Bet tu neesi elfs, kāpēc tu valkā viņu fakultātes formas tērpu?»

– Es… esmu feja! – viņa drosmīgi meloja. – Viņi to nolika, kur varēja!

«Es saprotu,» viņš ļoti patīkami pasmaidīja, bet ar zemtekstu. -Tu smaržo neticami. Es esmu jūsu rīcībā, Tialla.

– Kādā ziņā?

– Tāpat. Es gaidu tevi naktī savā istabā. Tur mēs sapratīsim, kas ir kas.

– Runājot par?! – es to stulbi, bet nervozi atkārtoju.

«Es pats tev pēc tevis neskriešu, bars nesapratīs.» Jūs atradīsit mani pēc vārda vai…» viņš pēkšņi pieliecās gandrīz tieši pie manas auss, «vai smaržo.»

– Kas?!

Un ar tādu pašu platu smaidu viņš vienkārši gāja garām. Es tikko nositau skropstas. Varbūt Nora nepārspīlēja par samaitātības valstībām! Ja pirmais satiktais cilvēks man uzreiz izteiktu nepārprotamu piedāvājumu. Kā jūs vēlētos uz to reaģēt?

Bet es, palikusi viena, tagad panikā griezos apkārt:

– Kur ir ēdamistaba?..

Es pieskrēju pie meitenēm, kas gāja pa taku tādā pašā zaļā formā kā manējā:

– Sveiki! Vai varat man pateikt, kur atrodas ēdamistaba?

Garas blondīnes ar smailām ausīm skatījās uz mani un riebumā sarauca pieri. Viņi devās tālāk, nedomājot atbildēt. Tas ir izslēgts! Galu galā mēs mācāmies vienā fakultātē, kur ir viņu vienotības sajūta?

Es jautāju kādam puisim brūnā uniformā, kas skrien garām:

– Pasaki man lūdzu…

Viņš pat nepalēnināja savu soli un nepaskatījās uz mani.

Tas bija kaut kā neparasti aizskaroši – manā īsajā biogrāfijā man nekad nav nācies saskarties ar to, ka mana persona tiktu ignorēta! Viņa sakoda zobus un devās uz galveno ēku, tur ir darbinieki – viņiem ir pienākums būt sabiedriskākiem. Bet pāri taciņai gāja puisis bordo formas tērpā no Nemirstības fakultātes, tāpēc riskēju mēģināt vēlreiz:

– Atvainojiet, es esmu jauns. Pastāsti man, kur ir ēdamistaba?

«Protams, iesim,» vampīrs vienmuļi atbildēja. «Nekrīti panikā, jūs pieradīsit.» Sākumā visi ir noraizējušies.

Es sekoju viņam aiz muguras, nespēdama noticēt notiekošajam. Izskatās, ka Nora vispār neko nemeloja! Vienīgie normālie skolēni te ir vampīri! Varbūt jālūdz rektoram, lai pārceļ mani uz Nemirstības fakultāti? Citādi es ilgi neizturēšu. Vai es varu izturēt ar tādiem gļēvuliem kā Nora?