Читать книгу Sekss bez noteikumiem - - Страница 10

Kāds viltīgs velns! Tagad mani tiešām interesēja, kas tik koptam vīrietim no manis varētu būt vajadzīgs. Es neignorēju viņa mājienus, bet tie izklausījās kā joki – kāpēc tādi un tādi džeki uz kaut ko dotu mājienu? Viņi saspiež pirkstus un novāc ražu. Nē, šajā gadījumā bija sajūta, ka viņš vienkārši izklaidējās – mani nemierināja un izbaudīja apmulsumu. Viņam ir garlaicīgi, viņš ir tik aizņemts darbā, bet kāpēc gan neizjokot viņu par saplīsušu vāzi, jo es reaģēju tik emocionāli? Jocnieks. Tīrības apsēsts palaidnis. Vai tā notiek? Tīrības apsēsts draiskulis un izvirtulis, kurš naktīs sit sievietes. Ar vēl trakāku brāli geju. Vai visa ģimene tur ir traka? Oho, cik dzīve ir kļuvusi interesanta! Līdz šim tādus cilvēkus nebiju satikusi.

Es tiku līdz autobusa pieturai, kad manā somā sāka čaukstēt mobilais telefons. Droši vien Serjožka. Vai man šodien iet ar viņu pastaigāties vai pārmest, ka viņš atkal ir noguris? Viņa nesteidzās, mēģināja pieņemt lēmumu, taču, paskatoties uz displeju, viņa sastinga – numurs bija nepazīstams.

«Es klausos,» viņa sausi teica.

– Ka-arinka! – uztvērējs kliedza man ausī. – Kāda tikšanās! Vai tu esi garlaikots?

Ignorējot cilvēkus, es kliedzu uz tās pašas nots:

– Lyokha-brālis?! Kur tu dabūji manu numuru?!

«Veronika to iedeva,» viņš pazemināja toni.

– Veronika?! – bet es nedomāju.

– Jā. Vienreiz es viņu noķēru bez mūžīgā aizsarga. Viņš ievilka mani savā mašīnā un spīdzināja. Es kutināju, īsi sakot, līdz viņa man iedeva visas paroles un šķietamību – fonā skaidri dzirdēju no pieminētās Veronikas Ivanovnas: «Kāds debīls! Izlaid mani jau no mašīnas! Klīniskais idiots! Es biju ļoti pārsteigts, un Seryozhka būtu pārsteigts, ka lāstu vārdi tika iekļauti datorprogrammā nepārvaramas varas gadījumā. Bet brālis Lyokha nepievērsa uzmanību viņas kliedzieniem, turpinot: «Karinka, neej izlūkos ar tiem, kuri baidās no kutināšanas!» Viņi ir smieklīgi, bet neuzticami!

«Paldies par padomu,» es neapmierināti nomurmināju un attālinājos no pieturas, pretējā gadījumā īpaši nervozie sāks mani klusināt. – Ļaujiet Veronikai Ivanovnai piezvanīt jūsu mātei!

– Vai tu esi traks? Mamma viņu pazīst kā traku! Tad paskaidrojiet, kā Veronika nokļuva Parīzē!

– Šajā gadījumā es piekrītu Veronikai Ivanovnai – tu esi idiots. Un lai jau nabadzīte iet, viņa jau saņem.

– Nē nē! – viņš neticīgi ievilka. – Patiesībā Veronika man ļoti patīk. Kopumā visi mani mīl, jūs vienkārši vēl neesat pieraduši.

Es atkal piecēlos:

– Jā, tevis dēļ es šodien salauzu dārgu vāzi!

Viņa tonis mainījās un kļuva apslāpēts:

– Kas? Pie Saškas?

– Kam tas ir?!

«Tu melo,» viņš nedroši teica. «Citādi es tev nebūtu tikusi galā.» Līķi uz zvaniem neatbild. Vai arī viņa būtu nostrādājusi visas izmaksas – arī viņas mute būtu aizņemta. Tikai līdz nākamās nedēļas beigām es to būtu nostrādājis… Kāpēc tu man melo, Karišečka? Vai vēlaties, lai es par jums uztraucos?

Nē, galu galā ārprāta ziņā viņš ir nedaudz priekšā savam brālim. Es pagriezu acis pret debesīm, domāju un tad pieņēmu lēmumu, kas man bija negaidīts:

– Klausies, es piezvanīšu tavai mammai, kā tu gribēji. Nāc paņem mani un ved mājās.

– Tu esi mana mazā mīļā! – nelietis bija sajūsmā.

– Un tu atbildēsi uz visiem maniem jautājumiem! – draudīgi piebildu.

– Jā, es atbildēšu jebkurā gadījumā. Es vispār nezinu, kā klusēt! Es jau sen būtu pajautājusi, vai mani kaut kas interesē!

Es pasmējos un norādīju, kur atrodos. Pēc divdesmit minūtēm piebrauca indīgi zaļa mašīna ar tikpat indīgu vadītāju. Un viņš tumšās brillēs un šī jaka nav nekas tāds, ļoti iespaidīgi. Viņš pat vairāk izskatījās pēc sava brāļa.

– Kur man tevi vest? – viņš smaidot jautāja. – Vai arī mums vispirms vajadzētu kaut ko ēst?

«Nāc,» dīvaini, bet tieši tāds pats priekšlikums jau ir izteikts, bet otro pieņēmu viegli, ne mirkli nedomājot. Tomēr šis nelietis manī neradīja ne mazākās bailes, ne spriedzi.

Mājīgā, nepārpildītā kafejnīcā paņēmām galdiņu un veicām pasūtījumu. Viesmīļi izskatījās nedaudz nospiesti, it kā būtu redzējuši viņa automašīnu, un tagad viņi prātoja, ko viņš bija aizmirsis viņu iestādē.

Zvanīju mammai no viņa paša telefona – lai saprot kā grib. Ar elpu, ko varētu sajaukt ar apspiestām šņukstēm, viņa pateica visu, kas bija pavēlēts – es vairs nevaru izturēt šo sievišķotāju, es dodos prom, tepat Parīzē, lai gan man ļoti žēl, ka apbēdināju tik skaistu sievieti. Ja godīgi, man viņas ļoti žēl – viņai ir divi dēli, un abi… nav gluži prātīgi. Kad es pārtraucu zvanu, Lioša satvēra manu roku un sirsnīgi atzinās:

– Karīna, es tevi mīlu! Un, ja mana māte kādreiz piespiedīs mani precēties, tad es precēšos tikai ar tevi!

– ES kavēju! – Es atrāvu viņa roku. – Es jau esmu precējies.

«Tu šķirsies,» viņš pat nedomāja par to domāt. – Man joprojām ir labāk. Labi, tagad sāciet pratināšanu. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc jūs mani atvedāt šeit.

Pievērsu uzmanību atnestajiem salātiem. Bet ne velti es piekritu tikšanās reizei ar šo bubuli – es nesapratu, kas notiek, bet es gribētu vismaz kaut ko saprast.

– Lioša, – es šaubīgi iesāku. – Vai jūs varētu man pastāstīt par savu brāli? Es nevaru to izdomāt.

Viņš likās pārsteigts:

– Kas tur jāsaprot? Absolūti traks puisis! Katrā ģimenē ir savas melnās avis, kā saka tautas gudrība.

«Viņam ir tāds pats viedoklis par to,» es pasmaidīju. – Viņš tikai citu ģimenes locekli uzskata par ķēmu. Un tomēr, iedziļināsimies sīkāk.

Aleksejs paraustīja plecus:

«Mūsu tēvs organizēja uzņēmumu, viņš izgāja cauri visgrūtākajam tā dibināšanas un veicināšanas posmam, taču viņš pat nevarēja domāt par monopoliem vai ārvalstu tirgiem – tas nepavisam nav vienāda mēroga. Bet maniem vecākiem savā ziņā paveicās: Saška piedzima kā biznesa maniaks. Viņš vienmēr bija labs students, viņš vienmēr bija mazliet neparasts bērns – un, godīgi sakot, viņš nemaz nebija bērns. Viņš uzreiz piedzima ar nopietnu seju un mazā biznesa uzvalkā. Kopumā pēc koledžas tēvs uzņēmumu viņam nodeva ar vieglu sirdi. Un Saška attaisnoja visas ģimenes centienus un turpinās tos attaisnot – kaut vai tāpēc, ka viņš nezina, kā rīkoties citādi.

«Interesants stāsts,» es iejaucos pauzes laikā. «Bet mani vairāk interesē viņa raksturs.»

«Raksturs nemaz nav cukurs,» Lioša burvīgi pasmaidīja. «Bet es jums šeit neko jaunu nepateikšu.» Viņš pats ir slims, viņš visus apkārtējos padara slimus. Ja Saškam ir mērķis, viņš steidzas kā auns un nemaz neatskatās. Kāpēc jūs domājat, ka mana māte mani pieķēra ar savu laulību? Dodiet viņai mazbērnus! Un kur uzkāpsi uz Sašas, tur arī izkāpsi. Jā, ja viņa mēģinātu uz viņu izdarīt tādu spiedienu, tad vismaz kāds mēģinātu… Viņš parasti ir pilnīgi neprātīgs par noteikumiem un kārtību, bet neviens neuzdrošinās nākt pie viņa ar saviem noteikumiem.

– Un es par to uzminēju. Bet nez – vai viņš vienmēr tāds? Vienmēr tikai bizness un nekas cits?

– Vai tu runā par atpūtu? Es nezinu droši. Viņš un es esam tik atšķirīgi, ka mēs nekad neesam bijuši īpaši tuvi. Viņam ir ievērojams skaits meiteņu, un viņš nekad nav atņēmis manus zēnus. Patiesībā ar to man pietiek, lai nesāktu pilsoņu karu par ietekmes sfēru pārdali.

– Tātad viņš zina, ka jums patīk zēni? Un kā tu reaģēji?

– Nevar būt! Apmēram pirms pieciem gadiem es viņu šokēju, iznākot, mani vienkārši interesēja viņa reakcija. Viņš vai nu nedzirdēja, vai izlikās, ka viņam ir vienalga – viņš paskatījās uz sāniem, kaut kā dīvaini smaidīdams par savām domām. Visa mana sagatavotā izrāde ir pazudusi. Vai arī parasti nav iespējams uzdot jautājumus, ja tie nav saistīti ar uzņēmējdarbību. Tā būtu ar mūsu mammu…

Viņa uzmanību atkal novērsa personīgā pieredze, tāpēc es pārtraucu, atgriežot tēmu pareizajā virzienā:

– Lioša, vai tev kādreiz ienāca prātā, ka viņš biznesā ir tikai ļoti pareizs? Bet viņš atpūšas… savādāk,» atcerējos, kā to izteicās priekšnieks, un atkārtoju: «Ja viņš vispār nekad neatslābtos, viņš paliktu traks.» Tātad rodas kompensācija: jo atturīgāks viņš ir dienā, jo neapdomīgāks viņš ir naktī.

Brālis Lioka nolika dakšiņu un uzmanīgi paskatījās uz mani:

– Sanāca. Un kamēr viņš nevienu nenogalināja relaksācijas procesā, šīs lietas mani neskar. Karink, bet kāpēc tev tas vajadzīgs? Vai jūs tiešām pievērsāt uzmanību savam brālim? Ļoti stulbi – es nevaru to nepateikt, jo tu esi jauka.

– Nē nē! – es samulsu. – Un es esmu precējies, atceries? Es tikai vēlos būt gatavs… jebkuram scenārijam. Fakts ir tāds, ka šodien viņš man ieteica dažas dīvainas lietas – tās var būt bezjēdzīgas vai pat ļoti neskaidras. Tāpēc es domāju, ka tas ir no šī.

«Ahh…» viņš nedaudz atslāba, bet joprojām nenovērsa skatienu no manis. – Kā jau teicu, mēs neesam tik tuvu, lai es apzinātos visas dīvainības. Bet es varu paredzēt: ja tu Sašam patīc, tad gaidi īstu bruņu caururbjošu uzbrukumu. Ja jums tas nepatīk, viņš jūs vienkārši apbēdinās un nomierinās. Galu galā jūs pareizi atzīmējāt – jūs kļūtu traks, ja pastāvīgi turētos stingrās robežās. Tāpēc piedodiet viņam pāris jokus zem jostasvietas, ja nu vienīgi tā ir jūsu mijiedarbības cena. Neuztraucieties pārāk daudz – viņa mīļotā Veronika zina par jūsu esamību. Bet viņš Veronikai nepieliks ne pirkstu. Un tāpēc viņš jūs nesadalīs un neaprīs atsevišķos gabalos, jo tad viņam būtu jānoņem visi liecinieki, un viņš to darītu Veroniku… nu, jūs saprotat domu gājienu.

Likās, ka Liokha neko īpaši svarīgu nepateica, taču viela pārdomām bija daudz vairāk. Taču ziņkāre nepazuda, gluži pretēji, kļuva vēl spēcīgāka.

Kopumā risinājums bija tikai viens – sestdien ej uz darbu, un tad skaties, kas bija kas. Interesants eksemplārs! Un viņš zina, kā nomierināt, bet es, iespējams, jau sen gribēju būt ārpus ierastā riesta. Šī sajūta ir līdzīga, ejot gar klints malu vai tuvojoties būrim ar plēsēju – šķiet, ka tiešu briesmu nav, bet sirds izlaiž sitienu no šausmām vai sajūsmas. Šis variants bija neērts tikai tāpēc, ka es uzreiz nepateicu Serjožkai par priekšnieku. Iepriekš nebija iemesla – ar to pašu priekšnieku pēc vienošanās netikos, bet tagad viss ir savādāk. Un tagad ir par vēlu paziņot. «Seryozha, es aizmirsu pieminēt vienu mazu detaļu… Jā, jā, to, kuru jūs apbrīnojat! Serjoza, tev nav iemesla būt greizsirdīgam, tā ir tikai mana ziņkārība! Ko darīt, ja viņš pat jūsu acīs izskatās kā visbrīnišķīgākais vīrietis, bet meitenēm pat nav iespēju? Tas neko nenozīmē, tikai sakritība! Seryozha, kur tu dosies? Vai tu aizies pavisam? Tieši tā.»