Читать книгу Pārmaiņu vēji - - Страница 4

Es pēc iespējas ātrāk noskrēju lejā pa eskalatoru un iegriezos tunelī, kur viņi mani gaidīja jau ilgu laiku. Viņš ielēca ratiņos un kliedza: «Ejam!»

«Un kur?…» Pjotrs Daņiļs iesāka, bet vilcinājās – visu saprata.

«Ostaps ir miris,» es drūmi atbildēju, lai kliedētu visas šaubas, un atspiedos uz sviras.

Aiz muguras atskanēja sprādziena skaņa. Tagad Jaguārs noteikti ir miris un, visticamāk, paņēma sev līdzi vairāku «sarkano» dzīvības.

Visu ceļu no Dostojevskas līdz Ladožskai neviens no mums neizdvesa ne skaņu. Visi bija nomākti par Jaguāra un Ostapa zaudējumu. Un tikai pēc pēdējā nāves es sapratu, kāds viņš īsti ir, lai gan sākumā es kļūdījos par viņu. Kad es pirmo reizi satiku Ostapu, es pat nevarēju iedomāties, ka viņš izrādīsies tik… tik cēls, laipns, drosmīgs, stiprs. Pareizi saka: cilvēku nosaka viņa rīcība, un pirmais iespaids par viņu ļoti bieži izrādās nepareizs.

«Ladožskajā» mūs sagaidīja kā varoņus, bet, redzot, ka atgriezušies tikai pieci, dažiem arī iestājās depresija. Upuru piemiņu godinājām ar klusuma minūti, pēc kuras Pjotrs Daņiļs mūs atlaida.

Jā, šodien noteikti bija smaga diena. Dievs, cik es kļūdījos, naivi ticot, ka šī Dostojevska iebrukšana būs tikai jautra, nekaitīga atrakcija. Kāds es biju muļķis! Kāpēc, lielāko dzīves daļu dzīvojot metro, es joprojām neesmu sapratis, ka dzīve šeit ir pilnīgi nedroša? Kāpēc jūs neesat pieradis pie tā, ka «sarkanie» nav labi puiši, bet gan mūsu ļaunākie ienaidnieki, kas ir apsēsti ar domu notvert visu metro? Un kāpēc man šķiet, ka es kā kaut kāds supervaronis varu visu? Kāpēc?..

Bet es pilnveidošos, jo es vairs nevēlos būt tāds, kāds biju šodien. Vecais Oļegs būs pabeigts. Es mainīšos, es apsolu.

Mērķis ir uzstādīts, tagad uz to jātiecas.

* * *

Uzreiz pēc atgriešanās no Dostojevskas es paskatījos uz savu māti. Viņa gulēja savā teltī un nemirkšķinot skatījās griestos. Kad piegāju pie viņas, mamma pievērsa skatienu man un ilgi skatījās, it kā nesaprastu, kas stāv viņas priekšā.

– Kas tur ir? – viņa beidzot aizsmakušā balsī jautāja.

– Mammu, tas esmu es.

– Oļegs?

– Jā.

– Nāc pie manis.

Es notupos blakus mammai un satvēru viņas roku savējā. Ar savu otro, brīvo roku viņa pārskrēja man pāri sejai, uzmanīgi taustīdama manu degunu, matus un ausis. Nevar būt. Galu galā tā dara aklie cilvēki!

«Jā, tas esi tu,» mamma apstiprināja.

Sasodīts, vai tas tiešām ir tik slikti? Vai mana māte kļūst akla? Slimība ir skārusi ne tikai viņas ķermeni, bet tagad arī viņas acis vairs neredz. Un… nē, es nespēju noticēt! Mamma mani, savu vienīgo dēlu, nepazina pēc manas balss. Tas nozīmē, ka viņa arī sāka zaudēt atmiņu. Tikai ne šo…

– Kur tu biji, dēls? Tu ilgi neesi mani apciemojusi.

Es paskatījos uz viņu, uz viņas acīm, un ar katru sekundi arvien vairāk manī nāca atziņa, ka mana māte ir kļuvusi akla uz visiem laikiem un neatgriezeniski. Es baidos, ka, ja mēs atrastos parastajā, parastajā cilvēka pasaulē, pat tur mēs nevarētu viņai atjaunot redzi. Ko lai saka par metro?.. Man atbilde bija jau iepriekš sagatavota, atgriežoties izdomāju savu leģendu.

– Es devos uz Boļševikova prospektu.

– Viens?

– Nē. Kāpēc viens? Es paņēmu līdzi Juru. Mēs tur spēlējām futbolu.

– Vai šodien bija futbols? – Mamma neatlaidīgi turpināja pratināšanu.

– Jā, protams. Citādi mēs nebūtu gājuši.

Mamma apstājās, it kā domājot par to, kādu jautājumu uzdot.

– Bet tik agri mačus nespēlē.

Bet es par šo nedomāju. Tagad bija tikai desmit. Bet tieši šajā laikā spēle parasti sākas. Varbūt man atkal jāmelo mammai un jāsaka, ka patiesībā ir trīspadsmit? Es domāju, ka viņa atpazīst maldināšanu. Iespējams, ka viņa ir kļuvusi akla un puskurla, taču diez vai viņa būs zaudējusi laika izjūtu.

– Kad ierados un bija ap sešiem, palīdzēju sagatavot laukumu mačam, tad viņi nedaudz paspēlējās, un es devos. «Tas ir vienkārši,» es teicu pēc iespējas jautrāk un bezrūpīgāk.

Man likās, ka mamma gribēja vēl kaut ko pajautāt, pat pavēra muti, bet laikam pārdomāja. Un paldies Dievam, man ir apnicis viņai melot.

Agrāk viņa varēja viegli pateikt, vai es meloju vai nē. Kad es meloju, nez kāpēc ļoti bieži mirkšķinu. Neviļus, protams, pat nemanot. Taču mamma pamanīja, un to izpildīt bija ļoti grūts uzdevums.

Es jautāju par savas mātes labklājību. Atbildi varēja paredzēt jau iepriekš – lai cik slikti viņa justos, viņa vienmēr atbildēja: «Labi.» Viņa ne vārda neteica par savu aklumu.

Mēs ar mammu ilgu laiku sēdējām klusēdami, absolūtā klusumā, un no ārpuses bija dzirdams tikai kāds troksnis, bet mēs to neklausījāmies. Katram no mums galva bija piepildīta ar savām domām. Mamma pirmā pārtrauca klusumu.

«Jums šodien nevajadzēja spēlēt futbolu, jo rīt, cik es atceros, jūs dežurēsit.»

– Jā, tieši tā. Es esmu tikai nedaudz, bet, gluži pretēji, tas ir noderīgi.

– Nu, pārliecinieties, ka rīt neesat pārguris…

– Nekas, mammu. «Viss būs labi,» es apliecināju savai mātei, lai gan es pati nebiju pilnīgi pārliecināta par savu vārdu patiesumu. Kas zina, kas vēl mani sagaida. Es toreiz uzskatīju dostojevskas uzbraucienu par parastu pastaigu, bet kas tad galu galā izrādījās?

Pēkšņi manai mātei sākās spēcīgs un ļoti skaļš klepus. Viņa klepoja, un viņas ķermenis no tā drebēja. Man bija sāpīgi uz viņu skatīties. Es gribēju viņai palīdzēt, bet ko es varu darīt? Zvanīt pēc palīdzības? Es domāju, ka klepus nevienam nevajadzētu traucēt. Dzert zāles? Kādas ellē zāles? Mēs nekad tos neesam redzējuši metro. Varējām tikai cerēt, ka klepus drīz pāries pats no sevis. Bet viņš pārgāja tikai pēc minūtes.

Mammas seja izskatījās pārgurusi un viss bija sviedros. Es paņēmu salīdzinoši tīru auduma gabalu no «naktsgaldiņa», kas patiesībā bija četras dzelzs caurules, kas iedzītas koka gabalā, un noslaucīju mātes seju.

– Paldies, dēls!

– Esi laipni gaidīts, mammu!

Kādu minūti teltī valdīja nomācošs klusums. Un tikai izmērītā segas, kas sedza manu mammu, bīdīšana man teica, ka viņas ķermenī joprojām ir dzīvība.

«Nu, es domāju, ka es iešu,» es beidzot teicu, nojaušot, ka viņai vajadzīgs miers.

Atbildes vietā atskanēja tikai viegls mājiens un, atvadījusies no mammas, izgāju no telts.

* * *

Mana sirds bija saplēsta gabalos. Mamma bija ļoti, ļoti slikta. Vēl pirms dienas viņa nespēja piecelties no gultas vājuma dēļ un laiku pa laikam klepus. Tagad lietas ir kļuvušas daudz sliktākas. Viņa zaudēja redzi un daļēji dzirdi, un spēks viņu gandrīz pilnībā pameta. Sauss, ilgstošs klepus satricināja visu viņas ķermeni gandrīz ik pēc piecām minūtēm. Un tas viss notika tikai vienas dienas laikā.

Turklāt Maša pazuda, un kas zina, kas ar viņu notika. Vai viņa ir dzīva?

Kas būs tālāk?..

…Sajūtot, ka kājas vairs neatbalsta, un acis salīp kopā, iekāpu savā ratā 10280, apgūlos uz sēdekļa un gandrīz uzreiz aizmigu – kur vismaz uz laiku varēju aizmirst visas savas rūpes un bēdas…

* * *

– Celies augšā, miegainīt! Celies, sasodīts!

Viņi pakratīja mani aiz pleca. Viņi sāpīgi satricināja. Vēl līdz galam nepamodusies, atgrūdu no sevis nemiera cēlēju un, berzējot acis, piešķīru redzei agrāko asumu. Un, lai arī pa blāvajā pazemes pasaulē pavadītajiem gadiem acis neredzēja labāk, bet tieši otrādi – labai redzamībai vajadzēja brilles ar mīnus divām dioptrijām – bilde bija vairāk vai mazāk skaidra.

– Jura? Kāpēc tu mani modini? – Es sadusmojos. – Apnicis dzīvot?

– Oļegs! – mierīgi, un man tas pat šķita mazliet imperatīvi, Jura sacīja. – Ja neesat aizmirsis, šodien ir mūsu pienākums. Un es jums pateikšu milzīgu cilvēcisku «paldies», ja beidzot cienīsieties piecelties un ātri savest sevi kārtībā, lai mēs varētu doties uz Ligovska prospektu un nomainīt Dimonu un Seriju.

To dzirdot, es pielecu kā applaucējusies, jo biju pavisam aizmirsusi par šodienas pienākumu.

«Un es iesaku jums pasteigties, jo tāpēc, ka jūs nevēlējāties mosties, mēs nedaudz kavējāmies,» piebilda Jura, piesitot ar pirkstu uz rokas pulksteņa ar stiklu aizsargāto ciparnīcu.

Pēc piecām minūtēm es biju pilnā kaujas gatavībā.

– Nu, mēs varam izvākties!

Jura apmierināti iesmējās un vēlreiz ar plaukstu noglāstīja savas melnās, nevienmērīgi apgrieztās ūsas. Tie bija viņa lepnums, un viņš tos valkāja ar cieņu. Kad jautāju, kāpēc ūsas ir nelīdzenas, viņš tikai pamāja ar rokām un teica, ka «draugs, tu neko nesaproti no tā» un ka tas ir vajadzīgs. «Tas ir pats tzimis [1],» viņš paziņoja. Kas tas par dzīvnieku, es viņam nejautāju, jo baidījos drauga acīs likties nezinošs.

Es pats nenēsāju ūsas un nekad nedomāju tās audzēt. Un, starp citu, es joprojām domāju, ka viņi noveco un nemaz nerotā cilvēku. Ir tikai daži cilvēki, kuriem patiesi piestāv ūsas. Un, lai gan man katru dienu ir jāraizējas, lai atbrīvotos no liekā apmatojuma virs augšlūpas, es tomēr nekad to neizaugšu.

Mēs ar Juru iekāpām ratiņos un, uzņemot ātrumu, pazudām tuneļa pilnajā tumsā. Mūsu ceļu apgaismoja parasta petrolejas lampa. Tas, protams, nespīdēja īpaši labi, bet tas tomēr bija labāk nekā nekas.

Kad mēs sākām tuvoties Ladožskajai, Jura pēkšņi man jautāja:

– Klausies, Oļeg, par ko tu sapņoji?

– Kad?

– Nu, šodien, pirms es tevi pamodināju.

– Es neatceros. Un kas?

– Jā, vienkārši. Jūs atkārtojāt: «Nē, nē, nevajag!» Ko, tu redzi murgus?

Es mēģināju atcerēties, par ko sapņoju. Kas mani pamudināja kliegt šādus vārdus? Maz ticams, ka sapnis bija erotisks, tad es vienkārši nebūtu teicis «nē». Varbūt tie tiešām ir murgi?

Es pēkšņi atcerējos. Jau otro nakti pēc kārtas sapņoju par to pašu. Par to, kā iguanodons vispirms apmierināts guļ uz Ledus pils jumta un pēc tam aprij mani. Dīvaini, bet šoreiz es nevis pamodos, bet skatījos, sapnī, protams, kā ķirzakai līdzīga būtne nograuž vispirms vienu kāju, tad otru, tad sāk ķert manas rokas… Paldies Dievam Jura mani pamodināja un izglāba no manas «pilnīgās» bojāejas.

Ilgi domāju, vai pastāstīt draugam par savu sapni vai tomēr labāk to nedarīt. Pēc daudzām mocībām es beidzot nolēmu viņam izstāstīt visu, kā tas notika. Tiklīdz es pabeidzu, Jura klusi iecirtās, saskrāpēja pakausi un teica:

– Jā, brāli, kādus šausmu sapņus tu redzi!

– Ko jūs domājat, ja tas ir pravietisks sapnis?

– Ko tu domā? – Jura jautāja. – Tās ir muļķības, tā es domāju. Tas nav nekāds pravietisks sapnis. Šie… kā jūs tos nosaucāt?.. iguanodoni, vai ne?.. tie neeksistē un nevar pastāvēt. Pterodaktili ir cita lieta. Es dzirdēju no pētniekiem, un viņi, savukārt, tos redzēja tiešraidē. Lai gan, iespējams, viņi melo. Kas zina, viņi ieraudzīja kaut kādu kaiju un uzreiz viņu uzskatīja par mutantu. Mazāk jālasa zinātniskā fantastika, tā es saku. Šīs tavas grāmatas ne pie kā laba nenovedīs. Tu naktīs lasi, un tad sapņo par visādiem briesmoņiem,» Jura izvilka neglītu grimasi. Es tikai lemti pakratīju galvu. Kāda jēga strīdēties ar cilvēku, kuram nemaz nepatīk lasīt? Nez kāpēc Jura uzskata, ka lasīšana ir tikai laika tērēšana. Ja vien viņš zinātu, cik kļūdījies, kā viņu varētu pārliecināt? Spītīgs kā aita.

«Es vienkārši sapņoju,» Jura turpināja, tiklīdz viņš pabeidza man lasīt kārtējo sprediķi par grāmatu bīstamību, kuru es kopumā neklausījos, bet tikai izlikos, ka esmu tajā pilnībā iegrimis. – Piemēram, es sapņoju par jūru. Pludmale, palmas, pūļi iedegušo meiteņu peldkostīmos. Tu, Oļeg, laikam nekad neesi bijis pie jūras. Bet es tur biju reiz. Mēs kopā ar vecākiem devāmies kompleksā ceļojumā. Tur, pie jūras, ir forši. Ūdens ir dzidrs, var peldēt tālu, tālu, bet dibens joprojām ir redzams. Un cik silts – es nemaz nevēlos tikt ārā. Es būtu varējis tur sēdēt visu dienu. Eh, mums tagad būtu jāiet uz jūru… Bet pie velna, nevis jūra. Šie cilvēki, kas nometa bumbu, izpostīja mūsu un viņu pašu dzīvi. Bet kas tie par cilvēkiem, viņi ir brutāli, tādi viņi ir! Bija ļoti svarīgi nomest bumbu. Kāds tad ir rezultāts? Mēs sēžam šajā milzīgajā dupšā, taisnajā zarnā kā tārpi. Un mēs droši vien nedzīvojam labāk

Jura visu pateica pareizi, no viņa runas nevar izdzēst ne vārda. Es gribētu jautāt tiem, kas to organizēja: kāpēc jums vajadzēja nomest bumbu? Vai esat domājuši par iespējamām sekām? Vai pēc tam jutāties labi?

Bet kur viņi ir, pasākuma varoņi? Visticamāk, viņi nomira tajā pašā neveiksmīgajā dienā, kad cilvēce pārcēlās uz dzīvi metro. Nu, kopumā tas viņiem kalpo pareizi. Viņi to ir pelnījuši.

– Tomēr kāpēc mēs visi runājam par slikto un slikto? Parunāsim par kaut ko labu, gaišu…,» Jura sapņaini nobolīja acis.

– Un par ko, piemēram?

– Nu es nezinu. Piedāvājums.

«Nu, es arī nezinu,» es brīdi domāju. – Man šķiet, lai kādu tēmu mēs tagad celtu, galu galā, kā ierasts, pievērsīsimies negatīvajam. Labāk pastāstiet man kaut ko jaunu par stacijām, kuras es nekad neesmu dzirdējis.

Kā jau teicu, man patika uzzināt kaut ko jaunu par savu dzimto Sanktpēterburgas metro. Pat visnenozīmīgākais sīkums man bija svarīgs, jo galu galā šī ir mana māja, kurā es dzīvoju, un, visticamāk, es tajā palikšu līdz savu dienu beigām.

– Ak, draugs, tu man radīji problēmu. Kā es varu zināt, ko jūs jau zināt un ko nezināt? – Jura sarauca pieri, cenšoties kaut ko izvilkt no atmiņas dziļumiem. Es biju gandrīz pārliecināts, ka viņam ir pieejama informācija, ko es vēl nezināju, lai gan es zināju diezgan daudz.

– Nu, piemēram, vai jūs zināt, ka Admiralteiskaja ir mūsu metro dziļākā stacija?

Es pamāju ar galvu. Jūs nezinātu, ziņas ir tikpat vecas kā laiks. Viņš arī teiktu, ka Zeme ir apaļa.

– LABI. Vai zinājāt, ka mūsu Sanktpēterburgas metro ir pirmais metro Krievijā, kas atrodas divos valsts reģionos, tas ir, Devjatkino stacija atrodas ārpus pilsētas, Ļeņingradas apgabalā. Un tā palika vienīgā valstī līdz Mjakinino stacijas palaišanai Maskavas reģionā.

– Es zināju par Devjatkino. «Šī ir pirmā reize, kad dzirdu par Myakinino,» es godīgi atzinu. Man vispār nepatīk Maskavas metro. Tas ir ārkārtīgi mulsinoši, un es nesaprotu, kā maskavieši tur parasti pārvietojas. Labi, ka man nebija iespējas uz turieni doties – es būtu apmaldījies vienā mirklī.

– Šeit. Tas pats. Tad klausieties tālāk. Vai jūs zināt, ka viņi šeit gatavojās būvēt sesto atzaru?

– Sestais? – Es neviļus pārsteigumā pielēcu augšā – es par to nebiju dzirdējis.

– Jā, tieši sestais. Un viņi gribēja tur sakraut daudz staciju.

Kopumā es nezinu visas šīs lietas sarežģītības, bet mans tēvocis man teica, ka šī līnija bija jābūvē, lai savienotu Ruči un Ligovo dzelzceļa stacijas. Tajā būtu iekļautas tādas stacijas kā Boļšeohtinska, Prospekta maršals Bļuhēra, Pēterhofskoje šose… Mans tēvocis man pat kādreiz uzzīmēja diagrammu, bet es to vispār neatceros. Tas būtu ļoti labi tiem, kas dzīvoja Kaļiņinskas rajonā – galu galā viņiem tuvumā nemaz nebija metro. Bet zars tika uzcelts, ja ne holokausts, būtu uzcelts, ja Dievs dotu, tikai tagad.