Читать книгу Sniega gūstā - - Страница 3

Sniegs

Es iegāju vannā un sēdēju tajā ilgu laiku. Aizverot acis, es atliecu galvu pāri malai. Dankans Kings parādījās tumsā. Viņa nelietīgā seja un ļaunais smīns. Es noelsos, kāpjot vannā. Ūdens pārplūda, un mana sirds spēcīgi dauzījās krūtīs.

Mana āda trīcēja no apziņas, ka esmu viena šajā majestātiskajā vannas istabā. Ūdens bija silts, bet man atkal uzmetās zosāda. Es to jutu aiz mugurasskatās bet es zināju, ka kļūdījos. Šeit nebija neviena, izņemot mani.

Šis cilvēks – Dankans Kings – kas, viņaprāt, ir? Ienāca manā istabā bez manas atļaujasTātad skatās uz mani – it kā viņam būtu visas tiesībasapbrīnot es ar tādu neslēptu interesi.

esKāpēc Es viņam neko neteicu? Kāpēc Vai es ļāvu viņam skatīties?

Manas krūtis kļuva smagas un saspringtas. Es satvēru tās ar plaukstām un ar īkšķiem pārbraucu pāri sacietējušajiem sprauslām. Man aizrāvās elpa: viņi nekad agrāk nebija bijuši tik jūtīgi. Es vēlreiz noglāstīju sārtos pumpurus ar īkšķiem, jūtot, kā sprauslas pietūkst zem maniem maigajiem pieskārieniem.

Tas bija… dīvaini, bet jauki. Man patika šī sajūta. Es aizvēru acis, izbaudot jaunās sajūtas.

Manā vēderā izplatījās siltums, un centrā, starp kājām, parādījās noturīga pulsācija. Es saspiedu augšstilbus kopā. Lēnām roka nolaidās līdz vietai, kur estas sāp

– Nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties sev vietā, kur asiņo starp kājām. Tas ir aizliegts.

Manas acis atpletās, es noelsos un atrāvu roku, pirms paspēju sev pieskarties.

Manās ausīs atskanēja direktores balss.

– Tas tev sāpēs. Jums būs kārdinājums. Bet kārdinājums ir ļauns.

Man tas sāpēja.

Man bija kārdinājums.

Bet tas bija aizliegts.

Mani mācīja pretoties kārdinājumam, un es neuzdrošināšos aizmirst visas nodarbības vienā dienā.

– Jūsu vīrs baudīs jūsu upura augļus. Kad jūs izliesiet asinis par viņu, jūs beidzot sapratīsit. Viņš dos jums prieku un dos dzīvību jūsu tukšajai dzemdei. Un tu dzemdēsi viņam dēlus un meitas.

Es gandrīz grēkoju.

Vakar izgāju no pansionāta, šodien iegāju šajā nepazīstamajā vietā… un Dankans Kings mani vilināja. Un tas viss vienas dienas laikā.

Vīlies izkāpu no vannas.

Nē, es biju stiprāks par to. Es netaisos iekrist šajā slazdā. Lai cik skaista bija viņa nelietīgā seja un lai cik skaistas būtu viņa lazda acis.

Ģērbusies krēmkrāsas kleitā, savilku matus kūlītē un pie kleitas izvēlējos vienkāršas balerīnas kurpes. Tikko biju pabeidzis ģērbties, kad pie durvīm pieklauvēja.

– Jā? – ES zvanīju.

Durvis atvērās un Džordžs iebāza galvu iekšā. – Labvakar, Vaitas jaunkundze. Tiek pasniegtas vakariņas. Tava māte un patēvs tevi gaida lejā.

Es uzsmaidīju vecākajam vīrietim.

– ES nākšu. Paldies.

Viņš aizvēra aiz sevis durvis, un es pēdējo reizi paskatījos uz sevi spogulī.

– Labi, Snieg. Jūs varat tikt galā. Esiet cieņā pret savu māti un ignorējiet Dankanu Kingu. Jā? Jā.

Es atradu ceļu uz ēdamistabu. Viņi abi jau sēdēja pie galda. Dankans ir vadībā, un mana māte ir viņa labajā pusē.

Mamma staroja, ieraugot mani. Viņa atgrūda krēslu un metās man pretī, ietinot mani ciešā apskāvienā.

– Ak mana dārgā! Kā man tevis pietrūka!

Viņa noglāstīja manu muguru, šķita, ka viņas balsī bija mātes mīlestība. Gandrīz nopirku. Es gandrīz padevos viņas viltus pieķeršanai, līdz atcerējos, ka šī ir tā pati sieviete, kura mani dzemdēja un pēc tam pameta pirms pieciem gadiem. Viņa bija mana māte, kuru nebiju redzējusi piecus gadus. Tā pati sieviete, kura piecu gadu laikā man zvanīja tikai sešas reizes.

Mamma atrāvās un paskatījās uz mani. Viņas smaids bija spiests.

«Tu esi tik daudz pieaudzis, Snov.» Tu izskaties pēc dāmas, ko vienmēr biju iedomājusies!

– Paldies mammu. «Es mēģināju smaidīt pretī, bet nevarēju to izdarīt tik viltus kā viņa.»

Labāk bija pārcelt sarunu no manis uz viņu. Galu galā mana māte mīlēja runāt par sevi.

– Apsveicu ar kāzām.

Viņa tik viegli paņēma ēsmu. Mātes smaids kļuva platāks.

– Paldies mans dārgais. Nāc un satiec Dankanu!

Viņa pagāja malā, norādot uz vīrieti, kurš sēdēja pie galda.

– Snieg, satiec Dankanu. Mans vīrs un tavs patēvs. Dankan, iepazīsties ar manu meitu Snovu.

Mūsu skatieni sastapās.

Viņš nesmīnēja.

Viņšpasmaidīja.

«Sniegbaltīte,» viņš lēni teica. – Prieks beidzot tevi satikt. Priecāsimies jūs redzēt mūsu kāzās…

«Bet viss notika tik ātri.» – māte viņu ķiķinot pārtrauca. Es sarāvos no augstā toņa. – Viss kārtībā, tu tagad esi šeit.

«Protams,» Dankans piekrita. Viņa balss bija tikpat dziļa un raupja kā iepriekš, kad viņš atradās manā guļamistabā, taču tieši tas, kā viņš runāja, lika man pacelt uzaci.

Dārgais Dankan? Kas notika ar nekaunīgo un negodīgo Dankanu?

Šis bija silts.

Manā guļamistabā bija auksti.

Ha. Divu seju Dankans. Mātes priekšā viņš izturējās kā mīļotais. Es pacēlu zodu un ar bargu skatienu skatījos uz viņu augšā un lejā.Labs mēģinājums, Kinga kungs. Bet es zinu, kas tu patiesībā esi.

Viņš nolieca galvu uz sāniem, pētot mani. Biju gaidījis, ka smaidīs vīrs, bet tāda nebija. Tomēr viņa lūpas raustījās tā, it kā viņš mani atrastuinteresanti.

Mamma paglaudīja man pa roku, pārtraucot kluso skatienu starp Dankanu un mani.

– Sēdies, Snieg. Džordžs teica, ka tev nav pusdienas. Tātad jūs noteikti esat izsalcis.

Es apsēdos Dankanam pa kreisi, un mamma ieņēma savu vietu viņam pa labi. Vakariņas tika pasniegtas, kamēr mana māte nemitīgi tērzēja par savām kāzām un medusmēnesi. Es neteicu ne vārda. Es tikai pamāju uz visiem viņas vārdiem, cieši smaidot un izrādot cieņu.

Dankans pārmija dažas frāzes, bet arī klusēja. Es noriju ēdienu, un, kad mans vēders sāka protestēt, es sniedzos pēc glāzes.

Tikai es nepieskāros stiklam.

Es pieskāros stingrai, siltai rokai.

Es atvilku roku atpakaļ un paskatījos uz Dankanu.

– Ko tu dari? – jautāju skaļāk, nekā biju iecerējusi.

Viņš iesmējās, ignorējot manu uzliesmojumu, un pacēla manu glāzi pie mutes. Viņa lūpas pašķīrās un viņš iedzēra mazu malku. Sašutusi es paskatījos uz mammu pēc palīdzības, bet viņa tikai izskatījās apmulsusi.

Dankans nolika glāzi atpakaļ uz galda un norādīja mani pa kreisi.

«Tava glāze,» viņš teica.

Paskatījos, kur viņš rāda, un iekšēji nodrebēju. Kā es gribēju, lai zeme saplīst un norij mani veselu.

Mana glāze bija tur. Bezalkoholiskais šampanietis.

Tas, no kura Dankans dzēra, bija viņa. Baltvīns.

«Ak,» es stulbi teicu.

«Ak,» viņš atkārtoja, it kā ņirgājoties par mani.

Es satvēru dakšu ciešāk.

– Atvainojiet. Mana kļūda.

Viņš piesita ar pirkstu pa vīna glāzes malu.

– Jūs vēl neesat pietiekami veca vīnam, Vaitas jaunkundze.

«Divas nedēļas,» es atbildēju. «Man būs astoņpadsmit pēc divām nedēļām, King.»

Viņa acis kļuva tumšākas, tajās pazibēja Dankans, kuru es satiku savā istabā.

– Jauki dzirdēt.

Es novērsos no viņa un sastapu mammas acis. Viņas lūpas kļuva plānākas un sejas izteiksme kļuva mazākaentuziasma pilns. Oho. Mīļākā māte nešķita tik priecīga, ka viņas vīrs pievērš uzmanību nevienam citam, izņemot viņu.

Es iebāzu dakšiņu mutē, sakošļājot daudz lielāku gabalu dārgas, maigas liellopa gaļas. Mātei nepatika, ja kāds cits viņai atņem uzmanību.

Man bija jāatceras palikt ēnā.

Vajadzēja palikt tālāk no Dankana Kinga.