Читать книгу Slepena koncentrācijas nometne - - Страница 5

«…Šis ir tas pats Pavlinas skūpsts,» Semjons iepazīstināja ar Pavlinu. – Un tie ir mani biedri.

«Kapteinis Mašarins,» Maharins iepazīstināja ar sevi, apstājās un piebilda: «Aleksejs.»

«Kirils Černihs,» Černihs iepazīstināja ar sevi.

– Vai jūsu ir tik maz? – Es nevarēju nepajautāt Pavlinai.

«Tā tas izrādās,» Martynoks noplātīja rokas. – Mums nav vajadzīga vesela armija. Mums ir savs karš. Saskaņā ar īpašiem noteikumiem.

– Vai jums tika paskaidrots jūsu uzdevums? – Mašarins jautāja Pavļinai.

«Jā,» meitene īsi atbildēja.

– Vai tev nav bail? – jautāja Mašarins.

– Un tu? – Pavlina jautāja atbildē, un tas bija tik negaidīti, ka Mazharins pat nevarēja atrast, ko atbildēt, un Martiņoks jautri šņāca: ja jūs zinātu, viņi saka, mūsu cilvēki, es nevienu neiesaistītu šādā jautājumā!

«Šeit jums ir ierocis,» sacīja Mašarins, pasniedzot ieroci Pavļinai. – Paslēp to savā makā. Protams, visticamāk, jums tas nebūs vajadzīgs, bet jūs nevarat dzīvot bez tā. Jebkas var notikt. Tagad novelc apmetni.

– Par ko? – meitene nesaprata.

«Mēs novērtēsim, kā tu esi ģērbies,» paskaidroja Mašarins. – Mūsu biznesā katrs sīkums ir svarīgs. Jūs pats, iespējams, neesat tam pievērsis uzmanību, bet no malas tas vienmēr ir pamanāmāks.

Pavlina novilka apmetni, apstājās un iedeva to Semjonam.

«Šķiet, ka viss ir pareizi,» sacīja Maharins, īsi palūkojoties uz Pavlinu. – Kleita, apavi, lūpu krāsa… Galvenais, lai tev jāizskatās pēc polietes. Uz vieglprātīgu polku,» viņš precizēja. – Vai tu runā poļu valodā?

– Nē.

– Tad, ieejot restorānā, klusē. Un, ja tev kaut kas jāsaka, tad saki viņam ausī,» Mašarins pamāja Semjona virzienā. – Un tā – smejies, šauj acīs, izliecies. Vai vari izlikties jauka?

«Nē,» Pavlina teica ar apjukumu. – Kā tas ir?

– Eh! – Mazharins aizkaitināti sacīja. – Labi… Vēl ir laiks līdz operācijas sākumam – Semjons tevi iemācīs. Semjon, vai tu saprati uzdevumu?

– Kāpēc ne! – Martiņoks jautri atbildēja. – Es tevi noteikti iemācīšu!

«Starp citu,» sacīja Maharins, pagriezies pret Pavlinu. – Mums ir tradīcija vienam otru saukt par «tu». Neatkarīgi no rangiem un tituliem. Vai jūs neiebilstat, ja mēs sāksim jūs saukt vārdā? Un jūs – mēs?

«Man nav nekas pretī,» Pavlina atbildēja ar nelielu izbrīnu un paskatījās uz Martinoku.

«Jā, jā,» Semjons apstiprināja. – Tieši tā – tradīcija. Taču tradīcijas nevar lauzt. Tā ir slikta zīme. Tagad, teiksim, mēs viens otru saucam par «tu», tad mūsu darbība neizdosies. Izrādīsies neveiksme. Es jums saku tieši. Pierādīts praksē.

Kamēr viņi jokoja un tādējādi iepazinās, Kirils Černihs kaut kur izgāja ārā. Drīz viņš atgriezās, bet ne vairs militārā formā, bet gan valkātas civilās drēbes.

– Nu, vai es izskatos pēc poļu amatnieka? – viņš reizē jautāja visai kompānijai.

– Pagriezies, dēls! – Semjons teica un paskatījās uz Kirilu ar vērtējošu skatienu. – Nu, šķiet, līdzīgi. Pavlina, ko tu domā?

«Es nezinu,» Pavlina šaubīgi atbildēja un jautājoši paskatījās uz Martinoku. – Es īpaši neskatījos uz poļu amatniekiem.

– Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs? – Semjons uzminēja. – Es paskaidrošu. Tajā restorānā bez pāra, kas mūs interesē, būs vēl viens ēnains personāžs – viesmīlis. Pēc mūsu aplēsēm, viņš arī ir no viņu uzņēmuma. Un tāpēc mums arī viņam ir jāseko līdzi. Tātad Kirils par to parūpēsies. Nav pareizi viņu uzraudzīt virsnieka formā, jo šī būs pēdējā lētā oratorija! Tāpēc mēs nolēmām uz laiku pārveidot savu Kirilu par bēguļojošu poļu amatnieku. Krakovā tādu ir daudz, un tāpēc, mūsuprāt, neviens Kirilam nepievērsīs uzmanību. Nu, cilvēks, kas dodas izklaidēties, ir parasta lieta!

«Labi,» sacīja Kirils. – Ja es tā izskatīšos, tad iešu. Paskatīšos tuvāk, kas ir kas, turp un atpakaļ…

– Vai esi kaut ko aizmirsis? – Mašarins viņam jautāja.

«Es tā nedomāju,» atbildēja Černihs. – Pudele degvīna – lūk, kabatā, pistoles – lūk, tās ir.

Viņš atvēra mēteļa astes: zem viņa rokām bija pistoles, pa vienai katrā pusē.

«Tas ir, ej,» Maharins pamācīja Kirilu.

Černihs pamāja, aizpogāja mēteli, uzvilka cepuri un aizgāja.

«Mēs iesim pēc pusstundas,» sacīja Semjons, skatīdamies uz Pavlinu. – Pagaidi, es tagad…

Viņš iegāja blakus istabā un drīz atgriezās, taču pavisam citā veidolā. Viņam bija mugurā ceremoniālā virsnieka jaka ar zelta plecu lencēm, kā arī Sarkanās Zvaigznes ordenis un četras medaļas. Pusgarās bikses arī nebija ikdienišķas, bet tumši zilas, un hromētie zābaki spīdēja.

«Tagad es esmu pilnā tērpā,» sacīja Semjons, skatīdamies uz sevi. – Tātad, komandieri, ļaujiet man un Pavļinai nodoties neaprakstāmai huzāru uzdzīvei!

«Es to pieļauju,» Maharins taupīgi pasmaidīja.

«Paldies,» Martiņoks manierīgi paklanījās. «Mēs izbrauksim pēc pusstundas.» Pa to laiku mācīsimies flirtēt un malt.

Pavlina neko neatbildēja, tikai nopūtās.

«Bet nav vajadzības nopūsties,» sacīja Semjons. – Neejiet uz restorānu, neflirtējot ar dāmu. Es zinu, ko saku! Šī ir pirmā lieta. Un otrā ir ļoti vienkārša zinātne. Lielākajai daļai dāmu tas ir pareizi pirmajā reizē.

Bet šķiet, ka Pavlina nepiederēja tieši tam vairākumam, jo zinātne viņai tika dota ar lielām grūtībām. Semjons no dedzības pat kļuva sāpīgs, cenšoties iemācīt Pavlinai vismaz dažas tipiskas sievietes dēkas un grimases. Bet tas bija jautri. Visi smējās: Semjons, Mašarins un pat pati Pavļina.

«Nu, es domāju, ka ar to pietiks pirmajai reizei,» Semjons izdvesa. – Mēs pieņemsim, ka jūs neesat vieglprātīga, bet nopietna poliete. Droši vien ir arī tādi… Bet tomēr nopietnas dāmas, nē, nē un šaujiet acis apkārt. Viņiem ir tik sievišķīga daba… Ej – šauj! Atkal! Un tālāk! N-jā… Nu, pieņemsim, ka sākumā ar to pietiks…

* * *

Viņi ieradās restorānā pusseptiņos. Paņēmām galdiņu, no kura bija labi redzama ieeja restorānā un apsēdāmies. Viesmīlis piegāja pie viņiem.

– Ko virsnieks un viņa dāmas vēlas pasūtīt? – viesmīlis lauzītā krievu valodā jautāja.

«Viss pēc jūsu ieskatiem, bet tā, lai būtu skaidrs, ka virsnieka kungs un viņa dāmas staigā,» atbildēja Martynoks. – Varbūt man jāpaskaidro?

– Ak nē! – viesmīlis atbildēja. «Mēs darīsim visu virsnieka un viņa kundzes labā.»

«Vai tas ir viesmīlis, kuram mums vajadzētu sekot?» – Pavlina čukstēja Semjonam ausī.

– Velns zina! – Martynoks atbildēja un bezrūpīgi pasmaidīja. – Paskatīsimies, vai viņš ir tas vai nē… Un tu maini seju.

– Kā tas ir? – Pavlina nesaprata.

«Pasmaidi,» atbildēja Martynoks. – Jūs pat varat pasmieties. Un jo stulbāk, jo labāk. Es tev iemācīju…

«Jā, es atceros,» Pavlina nopūtās.

– Uz priekšu, – Semjons mudināja. – Un tavi stulbie smiekli un tavi smaidi, starp citu, arī ir ieroči. Neaizmirsti.

Pavlina atkal klusi nopūtās un tievā balsī iesmējās. Un tad viņa piegāja tuvāk Semjonam un čukstēja viņam ausī:

– Nu, vai man tas izdodas?

– Un kā! – Martynoks klusā balsī atbildēja. – Tu gudrais! Vienkārši dzimis izlūkdienests! Redziet, neviens mums nepievērsa uzmanību. Ja viņi būtu sēdējuši klusi kā peles, viņi noteikti būtu pārvērtušies. Un mums nav vajadzīga citu cilvēku uzmanība.

Viesmīlis ieradās ar paplāti, kas bija piekrauta ar uzkodām un dzērieniem.

– Padomju virsnieka kungam un viņa kundzei īsts krievu šņabis! – viņš pasludināja.

– Nu jā? – Martinoks tam neticēja. – Un kur tu to dabūji?

Uz to viesmīlis tikai noslēpumaini pasmaidīja.

– Ejam pastaigāties! – Semjons nočukstēja, smaidot skatīdamies uz Pavlinu un lējis glāzēs degvīnu.

– Vai man to vajadzētu dzert? – Pavlina ar riebumu paskatījās uz degvīnu.

– Obligāti! – smaids nepameta Mārtinkas seju. – Protams, ne vienā rāvienā, bet malciņos – kā jau pieklājas jaukajām dāmām, kas atrodas restorānā… Pienes pie lūpām un malko. Kā šis. Bet nevajag saraukt pieri. Kas tu! Iztēlojies prieks!

Runājot, Semjons tajā pašā laikā nemanāmi paskatījās pa zāli. Apmeklētāju nebija daudz. No militārpersonām bija tikai viņš un vēl kāds poļu virsnieks, arī ar kundzi. Ik pa brīdim zvans, kas karājās virs ārdurvīm, noskanēja, kad apmeklētāji nāca un gāja. Martyns visus pamanīja, viņš cieši aplūkoja visus nākošos un ejošos, cenšoties nevienu nepalaist garām. Un katru reizi, kad viņš garīgi atzīmēja: «Tas nav tas. Nē, tā nav…»

Tā pagāja pusstunda. Atkal noskanēja zvans virs durvīm, un restorānā ienāca jauni klienti – vīrietis un sieviete. Mārtins klusi noklikšķināja ar mēli. Pavlina pieliecās pie viņa un čukstēja:

– Šeit jūs redzat…

«Es redzu,» sacīja Semjons. – Labi, ka pamanījāt. Esi mierīgs. Mēs skatāmies.

Sieviete, kas ienāca zālē, patiešām bija skaista. Bet tas bija auksts, atbaidošs skaistums. Dažos veidos šī sieviete atgādināja čūsku. Arī čūska ir skaista savā veidā. Sievietei bija lokans augums, un viņas seja, kā šķita Semjonam, arī nedaudz atgādināja čūsku. Viņas kompanjons bija ģērbies pieklājīgā civilā uzvalkā, glīti nogludinātiem matiem, visas viņa kustības bija precīzas un nesteidzīgas. «Jā! – Martiņoks pie sevis teica. «Šķiet, ka tādi viņi ir, šie skaistie puiši!»

Vīrietis un sieviete paspēra dažus soļus un apstājās zāles vidū. Viņiem uzreiz pienāca viesmīlis – nevis tas, kurš apkalpoja Martīnu un Pavlinu, bet gan cits. Vīrietis viņam kaut ko īsi teica, un viesmīlis viņam atbildēja tikpat īsi. Lēnām pāris gāja tālāk, piegāja pie neuzkrītošām durvīm ieejas pusē, viesmīlis atvēra šīs durvis, tajās iegāja vīrietis un sieviete. Viesmīlis kaut kur pazuda, bet pavisam drīz atgriezās ar paplāti, uz kuras bija sakrautas uzkodas, un vīna pudeli. Ienāca viesmīlis un aizvēra aiz sevis durvis.

No dienesta ieejas zālē ienāca jauns gaišmatains vīrietis. Tas bija Jans Kičaks. It kā nejauši viņš pagāja garām galdiņam, pie kura sēdēja Martinoks un Pavļina, un izdarīja tik tikko pamanāmu zīmi. Semjons aizvēra acis un atkal tās atvēra. Tas nozīmēja, ka viņš redzēja viņam doto zīmi un saprata to pareizi.

«Ahh…» sacīja Pavlina, sekojot Janam Kitsakam ar skatienu.

«Jā,» atbildēja Martiņoks un pasmaidīja. – Tu esi gudrs. Šis ir mūsu cilvēks. Viņš būs tas, kurš uzraudzīs tos… – viņš ar skatienu norādīja uz atsevišķas istabas durvīm, kur tagad atradās čūskveidīgā sieviete un viņas pavadonis. «Un tas nozīmē, ka mēs viņu apdrošināsim.» Pa to laiku gaidām…

Viesmīlis, kurš aizdomīgajam pārim atnesa uzkodas un dzērienus, no privātās telpas neizgāja. Šķiet: tā kā tu esi parasts viesmīlis, tad, jābrīnās, ko tu tur tik ilgi dari? Sakārtoja uzkodas, novēlēja apmeklētājiem labu apetīti – un turpiniet pildīt savus tiešos pienākumus. Bet tiklīdz viņš iegāja istabā, viņš turpināja tur uzturēties. Protams, Mārtīna uzmanību tas neizvairīja. «Apspriežoties, kormorāni! – viņš domāja. «Tas nozīmē, ka viņi ir viens uzņēmums!» Šķiet, ka Pavlina domāja par to pašu. Viņa pamanīja arī viesmīļa dīvaino uzvedību.

Atkal noskanēja zvans, un restorānā ienāca pats Mašarins divu bruņotu karavīru pavadībā. Tas tika iepriekš saskaņots. Mazharinam bija jāattēlo militārās patruļas vadītājs. Iegājis zālē, viņš nesteidzīgi paskatījās apkārt. Viesmīlis nekavējoties pieskrēja viņam klāt, bet Mašarins tikai pamāja ar roku un devās uz galdu, pie kura sēdēja Martynoks un Pavļina.

– Tavi dokumenti! – Mašarins teica apzināti skaļā balsī, uzrunājot Semjonu.

– Lūdzu! – tikpat skaļi atbildēja Martynoks, izņēmis no krūšu kabatas dokumentus un pasniedzot tos Mašarinam.

Mašarins izlikās, ka pārbauda viņam iedotos dokumentus, un tikmēr klusi uzmeta skatienu Semjonam.

«Te viņi ir,» Semjons čukstēja, smaidīdams gaviļnieka bezrūpīgo smaidu. – Un viesmīlis arī ir ar viņiem. Viņi apspriežas.

– Viss ir kārtībā! – Mašarins teica tikpat skaļā balsī, iedodot dokumentus Mārtinam. – Es lūdzu jūs, biedri leitnant, nepalikt vēlāk par noteikto laiku! Un par to, – viņš norādīja uz degvīna pudeli, – esiet arī uzmanīgs. Atcerieties, ka esat padomju virsnieks!

– Es paklausu! – teica Martinoks.

Mazharins kopā ar karavīriem atstāja restorānu.

«Viņi būs tuvumā,» Semjons sacīja Pavlinai. – Citādi nekad nevar zināt…

«Es to sapratu,» Pavlina atbildēja un iesmējās tievā balsī. – Nu, vai es varu izlikties?

– Ar katru reizi paliek labāk un labāk! – Martynoks uzmundrinoši teica.

* * *

Viesmīlis pameta privāto istabu tieši pēc astoņpadsmit minūtēm – Martynoks šo faktu atzīmēja īpaši uzmanīgi. Un vēl pēc sešpadsmit minūtēm vīrietis un sieviete iznāca ārā. Viņi klusēdami devās uz restorāna izeju.

– Uzmanību! – Martinoks čukstēja.

– ES redzu! – Pavlina atbildēja tikpat īsi.

Semjons pamāja ar roku, aicinot pie sevis viesmīli. Viņš pieskrēja pie galda, Semjons, neskaitot, ielika rokās naudu un kopā ar Pavlinu arī devās uz izeju.

«Virsnieks tik drīz aiziet…» sacīja viesmīlis.

«Ko mēs varam darīt?» Semjons nopūtās. – Vai jūs redzējāt, ka šeit ieradās militārā patruļa?

– O jā! – viesmīlis atbildēja.

«Viņš ir tas, kurš sabojāja visu svētku prieku,» Semjons aizkaitināts saviebās. – Velni atnesa…

– O jā! – viesmīlis atkārtoja. – Bet virsnieks ar savu daiļo dāmu pie mums ieradīsies citreiz?

«Noteikti,» Semjons atbildēja.

Ārā bija tumšs, bet dega blāvas laternas, kas tik tikko kliedēja tumsu. Mārtins paskatījās apkārt. Tā bija gandrīz pamesta. Pretī ieejai restorānā, ielas otrā pusē, ar vienaldzīgu skatienu stāvēja vīrietis, kas neskaidri atgādināja kādu strādnieku, kurš bija spēlējies.

«Ahh…» teica Pavlina.

«Jā, jā,» Semjons apstiprināja. – Šis ir mūsu Kirils. Gaida viesmīli.

Tas pats pāris attālinājās pa ielu. Desmit soļu attālumā viņai sekoja vīrietis. Tas, protams, bija Jans Kičaks. Nedaudz pagaidījuši, Semjons un Pavļina sekoja tajā pašā virzienā. Tajā pašā laikā Semjons apskāva Pavlinu ap vidukli.

– Ko, vai tas arī ir vajadzīgs? – Pavlina aizdomīgi jautāja.

– Kas tieši? – Semjons jautāja, lai gan lieliski saprata, kas tika teikts.

– Nu, apskauj…

– Ak, šis! Protams, ka vajadzētu. Bez neveiksmēm. Spriediet paši: kurš mūs turēs aizdomās, ja mēs staigāsim apskāvienos? Viņi domās, ka esam parasts pāris. Padomju virsnieks un…