Читать книгу Pavasara dienasgrāmatas - - Страница 1

MAINĪT DZĪVI? KĀPĒC NE?!

– Vesta, lūdzu, nāc man līdzi! – Emma norūca, skatoties uz savu draudzeni, kura pārkārtoja grāmatas no viena plaukta uz otru.

– Tu mani joko, vai ne? – Vesta pagriezās pret draudzeni, rokās turot Šekspīra sējumu oriģinālā. – Paskaties uz mani un uz vietu, kur tu mani velc. Mēs esam dažādos līmeņos.

– V, labi, ļauj man aizpildīt dokumentus, un tu vienkārši nāc man līdzi uz kompāniju. Man nebūs tik bail no noklausīšanās, ja tu būsi tuvumā,» draudzene pielēca no sēdekļa un satvēra Vesta roku. – Turklāt jums nav ko zaudēt! Tevi jau labāk pieņem valsts augstskolas!

Romāņina izdvesa un nolika grāmatu plauktā. Viņa jau pāris mēnešus bija pretojusies šai muļķīgajai idejai. Emma sapņoja iestāties Mākslas akadēmijā un kļūt par slavenu aktrisi. Bet bija viena problēma, draudzene baidījās runāt publiski, katru reizi, kad no viņas tika prasīta šāda prasme, viņai likās kamols kaklā un viņa skatījās uz visiem apaļām acīm no šausmām, kas viņu pārņēma.

Vesta, protams, varēja atteikt savam draugam, bet Emma bija viņas vienīgā draudzene. Šī meitene daudzkārt nāca viņai palīgā, kad Vesta atkal atradās trimdā no visas pasaules. Nu, ko mēs varam darīt, mūsu sabiedrībai nepatīk gudri cilvēki. Un jā, Vesta ir tāds cilvēks, kurš vienmēr saka patiesību un nemaz nedomā, vai citiem šī tēma patiks vai nē.

«Mana pase ir tabulā, aizpildiet veidlapu,» Vesta atbildēja un izelpoja.

– Aaaand, es zināju, ka tu piekritīsi! «Emma sāka lēkāt pa istabu, meitene izņēma drauga pasi un sāka internetā aizpildīt pretendenta pieteikuma anketu uzņemšanai šajā universitātē.

Vesta atgriezās savā biznesā. Un kāpēc viņai tas viss ir vajadzīgs? Viņai ir augsts IQ, skolu viņa absolvējusi eksternā ar zelta medaļu, viņai ir daudz sertifikātu un apbalvojumu par uzvarām dažādos konkursos un olimpiādēs. Vestai ir atvērtas visu valsts labāko augstskolu durvis, no visām viņa saņēmusi uzaicinājumus studēt.

Tātad, kāpēc viņa dodas uz noklausīšanos? Šeit runa nepavisam nav fanātiskā vēlme palīdzēt savam labākajam draugam. Slepus no visiem V sapņo, ka kādreiz varēs dejot. Dejošana ir viņas aizraušanās, bet slepena. Kāpēc noslēpums? Nu, kā jūs iedomājaties dejojošu zinātnieku? Vai arī Nobela prēmijas laureāts? Tā ir taisnība, tās nav saderīgas lietas. Jā, un Emmai ir taisnība, viņa pilnīgi neko nezaudēs, noklausīšanā viņai neizdosies, viņa tikai beidzot sapratīs, ka dejošana ir tukša ideja, kas nav viņas uzmanības vērta un tad viņa varēs pilnībā nodoties. zinātnei, jo viņas smadzenes ir īpaši tai pielāgotas. Romanīnu no domām par trako rīcību izvilka draudzenes balss.

«Nu, jūs visi esat reģistrēti, jums ir kārtas numurs 145,» Emma sajūsmā sacīja, noliekot savu pasi uz galda.

– 145? Vai viņi sāka skaitīt uzreiz no simta?

Vesta apgūlās uz grīdas un sāka pumpēt abs.

«Vē, humors nav tava lieta, labāk nejoko,» Lankova atmeta to, noliekot malā draudzenes klēpjdatoru. – Šobrīd uz noklausīšanos jau ir reģistrējušies 145 cilvēki, domāju, ka līdz noklausīšanās dienai šis skaitlis būs tuvu diviem simtiem. No visa šī skaita viņi uzņems tikai divdesmit cienīgākos bērnus, kuri mācīsies šajā vietā.

– Pārāk daudz lielu vārdu, vai ne? – Vesta izvilka, turpinot vingrināties. «Vai nav vieglāk pateikt, ka zagļi paies garām, un tas arī viss.»

– Nē, viss nav tā, kā tu saki. Šī ir vienīgā augstskola, kurā mācās talantīgi cilvēki. Tā ir labākā arēna, lai sāktu globālu karjeru. Viņiem ir vislabākie skolotāji un infrastruktūra, studenti ir pilnībā iegrimuši mācībās un viņiem nerūp nekas cits kā karjera – meitene izkāpa no gultas un sāka turēt drauga kājas. – Jūs teicāt, ka esat pabeidzis sportu?

«Es teicu, ka sports beidzās ar mani, nevis es ar viņu.» Bet esmu spītīgs, turpināšu vingrot, līdz atkal varēšu skriet garās distances.

– Es apskaužu tavu smago darbu, V.

– Tātad, kas tev liedz kļūt līdzīgam man? – Vesta jautāja un, nolikusi kājas uz gultas, sāka taisīt atspiešanos. – Ceļš uz mērķi vienmēr ir grūts un prasa daudz pūļu, taču beigās vienmēr ir balva.

– Un kāpēc tu esi tik gudrs, ja? – Emma iesmējās.

Viņi bija pilnīgi atšķirīgi pēc rakstura, bet bija labākie draugi. Viņi kļuva par draugiem, kad Vesta pārgāja uz jaunu skolu. Protams, augstprātīgajai Vestai nebija ne fanu, ne draugu, jo visi viņu uzskatīja par augstprātīgu nelokāmu, kas skolā dzīvos divdesmit četras stundas.

Romanīnu nekad neapvainoja viņai adresēti aizvainojoši izteikumi, viņai vienkārši tam nebija laika. Jaunkundze vienmēr atrada, ko darīt sev tīkamu: vai nu mācījās valodas, reizēm gāja uz sportu, vai arī devās uz visādām sacensībām vai olimpiskajām spēlēm. Katra jaunā ģēnija diena bija ieplānota minūti pa minūtei, un viņu nemaz nesamulsināja fakts, ka viņai nebija draugu. Viņa visumā to uztvēra kā pašsaprotamu un pat necentās ne ar vienu draudzēties.

Bet Emma bija izņēmums. Meitenes sāka sazināties jau no pirmās dienas. Emma bija pilnīgs pretstats savai draudzenei. Emai ļoti patika runāt un izklaidēties, taču mācībās viņai galīgi nepaveicās. Un jā, viņa pastāvīgi nokļuva smieklīgās situācijās, pēc kurām visa skola par viņu smējās. Ne velti saka, ka pretstati pievelk, iespējams, viņu gadījumā viss bija tieši tā. Mīnuss un Plus piesaistīja viens otru, un radās spēcīga draudzība.

Klausīšanās diena.

– Atpūties! «Tas viss ir tikai noklausīšanās par kaut ko nesaprotamu,» Vesta pievilka, ejot blakus savam draugam.

– Tev ir viegli pateikt, mans sapnis ir šeit mācīties! – Emma iebilda un sāka atkal braukt ar aci pāri papīra lapai, kur bija nodrukāti vārdi dziesmai, kuru viņa gatavojās izpildīt noklausīšanā.

«Cilvēkiem ir sapņi,» Vesta nošņāca, pārvilkusi pār acīm sporta krekla kapuci, viņa iebāza rokas dziļāk kabatās un sekoja draudzenei.

Viņi iegāja lielajā sporta hallē, kur visiem skolēniem tika izdalīti numuri, vienojās, ka būs jāieiet zālē un jāparāda sagatavotie numuri.

– Vai esat pirmais, kas reģistrējas? – Vesta jautāja, skatoties uz draudzenes sērijas numuru; uz tā bija 45. numurs.

– Pieteikuma veidlapu iesniedzu otrajā reģistrācijas dienā.

«Jauki,» Vesta pasmīnēja un uzlīmēja savu numuru 145 uz sporta krekla, viņa aizgāja un apsēdās pie tālākās sienas.

– Starp citu, viņai blakus nolaidās V draugs. – Es vēl nezinu, bet ko jūs rādīsit klausīšanās laikā?

– Nezinu.

– Kas? – Emma no šāda paziņojuma nobālēja.

– Es improvizēšu. Jūs esat tas, kurš sapņojāt nokļūt šeit un labi sagatavojies, bet es atnācu pēc uzņēmuma.

«Es vienmēr zināju, ka jums nav labi ar galvu!»

– Slimība ir ģēnijs.

Sporta zāle sāka piepildīties ar pretendentiem, visi sapņoja kļūt par pasaules zvaigznēm. Un šķiet, ka tikai Vesta to nealkstēja. Uz daudzveidīgo jauniešu fona šī meitene pirms gaidāmās noklausīšanās izcēlās ar savu trauslo ķermeņa uzbūvi un perfektu mieru. Emma jutās tā, it kā kāds būtu palicis viņai zem dibena duci ežu; viņa turpināja lēkt un apsēsties. Vesta iesmējās, skatoties uz draudzenes uzvedību. Visa šī sporta zāle izskatījās pēc traku bišu stropa, kas šaudījās no vienas puses uz otru un nezināja, kur ielikt dzēlienu.

Sākās noklausīšanās, zāle sāka lēnām iztukšoties, taču spriedze nerimās. Emma agri pameta šo istabu, Vesta palika viena un turpināja vērot visus klātesošos. Kad tika piezvanīts uz viņas numuru, viņa piecēlās no savas vietas un pat nenoraidījās un sekoja sievietei. Viņas priekšā tika atvērtas liela, gaiša kabineta durvis, un viņa iegāja iekšā.

«Iepazīstieties ar sevi,» sieviete stingri sacīja.

«Vesta Romanina,» viņa pievilka.

– Ko tu parādīsi?

– Droši vien deja. Spēlējiet jebkuru celiņu – viņa pagriezās pret puisi, kurš atradās pie vadības paneļa.

Atlases komisija bija pārsteigta par šo paziņojumu. Šodien darba laikā viņi redzēja daudz dažādu kadru, daži noģība, daži nevarēja dziedāt, puse vienkārši aizmirsa vārdus. Un Vesta vienkārši ienāca un teica, ka viņai nav mūzikas, viņi dejos pie jebkuras. Dīdžejs atskaņoja dziesmu. Vesta atpogāja savu sporta kreklu un nosvieda to uz sāniem.

Komisija sāka klausīties. Kas notika ar Vestu? Ziniet, visi pārējie kandidāti dedzīgi vēlējās iegūt kādu no divdesmit vietām šajā akadēmijā, un tikai Romāņina ieradās šeit ar devīzi «mirst ar mūziku!» Šī klausīšanās viņai neko nedeva. Meitene jau labu laiku kabatā nēsā biļeti uz labāku dzīvi, tas viss ir tikai patīkama laika pavadīšana, kad V pēdējo reizi var pilnībā nodoties mūzikai un dejai.

Kad mūzikas skaņas sasniedza viņas ausis, viņa aizvēra acis un sāka improvizēt. Tagad viņa dejoja tikai sev, kā parasti. Visapkārt valdīja vakuums, viņai šķita, ka gaiss sasala.

Viņas ķermeņa kustība nodeva mūzikas ritmu, viņas dejā nebija pēkšņu kustību, likās, ka meitene jau ilgu laiku trenējās sniegt šādu dejas priekšnesumu. Tagad viņas ķermenis bija brīvs, un viņas prāts bija brīvs. Vesta vienmēr jūtas laimīga, kad viņa dejo. Varbūt tomēr ir vērts savu dzīvi veltīt dejošanai? Galu galā tieši dejojot viņa sevī izjūt neaprakstāmu pacēlumu un vēlmi dzīvot.

Mūzika beidzās neparasti ātri, pēc pēdējiem akordiem Vesta iztaisnojās un paskatījās uz skolotājiem, tagad viņu nevar atpazīt kā to, kas pirms dažām sekundēm dejoja apburošu deju. Viņas skatiens bija nopietns, un viņas izturēšanās bija tā, it kā viņa stātos armijā, nevis aktiermākslas akadēmijā.

– Gudrs gājiens, kundze. Taču esmu vairāk nekā pārliecināts, ka jūs pārliecinājāt mūsu dīdžeju atskaņot pareizo dziesmu.

– Piedod man, bet man nav vajadzīgas sazvērestības vai smieklīgas viltības. Vari uzlikt vēl duci celiņu, un es dejos. Bet es domāju, ka tādu greznību nevar atļauties, jo aiz durvīm joprojām gaida piecdesmit jauniešu, kuri vēlas spīdēt uz ekrāniem. Tāpēc es neuzdrošinos jūs aizturēt ar savu klātbūtni – Romāņina paņēma savu sporta kreklu un nospieda durvju rokturi, lai aizietu.

– Vai jums ir kāda speciālā izglītība? – Milāns jautāja, sekojot aizejošajai Vestai.

– Ja tu runā par dejošanu, tad nē. Bet es esmu sporta meistars vieglatlētikā un arī IQ ir virs vidējā, bet te liekas, ka mani ņem nevis pēc smadzenēm, bet gan pēc talanta. Uz redzēšanos.

Skolotājus pārsteidza šāda pieteikuma iesniedzēja uzvedība.

«Dodiet man viņas profilu,» direktore jautāja.

– Vai jūs domājat, ka viņa meloja par izglītības trūkumu? – jautāja deju skolotāja. – Ja nē, tad meitenei uz to ir talants.

– Hmm, – Gaļicina ievilka, pētot Vestas profilu.

Klausīšanās turpinājās.

Vesta un Emma kopā atgriezās mājās. Emma ļoti vēlējās pajautāt draugam par noklausīšanos, kamēr Vesta bija iegrimusi domās. Viņa vienmēr bija tieša gan vārdos, gan darbos. Šodien viņa sevi nav nodevusi. Taču viņu uztrauca pavisam kas cits; dejojot, Vi sajuta nepazīstamu brīvības sajūtu. Kas tas bija? Viņai tas noteikti ir jāizdomā, jo viņa zina visu pasaulē un šai sajūtai viņai nevajadzētu palikt noslēpumā.

Kad aiz draugiem aizvērās durvis uz Romanīnas vecāku dzīvokli, Lankova šķita, ka pārsprāgst.

– Vi, pastāsti, kā viss gāja! – Emma čivināja, noraujot kurpes no kājām.

Vesta laiski žāvājās, novilka kedas un iegāja istabā.

«Redziet, es esmu dzīva, un tas nozīmē, ka komisija nav nolēmusi mani izniekot,» viņa paraustīja plecus un iegāzās gultā.

– Romaniņa, es pieprasu detaļas! – Viņa apsēdās uz gultas malas.

– Hm, labāk paņem man pārsēju no galda, man šķiet, ka es sastiepu savainoto potīti.

Lankova izkāpa no gultas, paņēma apsēju un pasniedza draudzenei. Vesta sāka masēt sāpošo kāju un tad sāka to aptīt ar pārsēju.

«Tā vienmēr nav iespējams no jums izspiest vārdu!» – Emma aizvainotā balsī teica, atspiedusi savu dibenu pret galdu.

«Ei, saki paldies, ka vispār iesaistījāties šajā piedzīvojumā,» viņai teica Romanīna.

– Būtu forši, ja mēs to darītu kopā. Iedomājieties, mēs varam kļūt par slavenām aktrisēm,» sapņaini sacīja Lankova, pieliekot pirkstu pie lūpām.

– Nerunā muļķības. Kāda es esmu aktrise, es esmu matemātiķis! Un pēc manas noklausīšanās viņi drīzāk nosūtīs mani uz trako māju, nekā vedīs uz turieni mācīties!

– Redzēsim, V! Paskatīsimies!

Vestas interaktīvā dienasgrāmata

niks: Vesna

«Traka diena. Iespējams, trakākais visā manā mērītajā mūžā. Pirmo reizi izdarīju kaut ko tādu, kas neiekļāvās manā ierastajā grafikā. Es sekoju savam draugam uz kādas ļoti foršas Mākslas akadēmijas noklausīšanos. Par ko? Viņa lūdza atbalstu.

Godīgi sakot, es devos uz turieni izklaidēties. Patiešām, tas bija jautri. Visi pretendenti darīja visu iespējamo, lai pārsteigtu uzņemšanas komisiju ar savām prasmēm. Man bija sajūta, ka esmu stropā, kur visi centās izrādīt savu dzēlienu un tādējādi atstāt iespaidu. Tiešām bija smieklīgi skatīties. Es atnācu tur viens pasmieties un neloloju nekādu cerību, ka mani paņems.

Kad viņi zvanīja uz manu numuru, man jau sāpēja vēders no smiekliem. Bet tomēr kādu stulbu iemeslu dēļ es aizgāju. Bet sākotnēji es plānoju doties prom tūlīt pēc Emmas noklausīšanās.

Bet visvairāk mani pārsteidza pašas emocijas dejas laikā. Tādu brīvības sajūtu nebiju piedzīvojusi. It kā biju tālu no visām problēmām un raizēm, vienkārši kustējos pie mūzikas un priecājos. Bet, protams, viņi mani tur nevedīs mācīties. Kāpēc? Es biju rupjš pret skolotājiem, bet nekur viņiem nepatīk rupji cilvēki.

Ā, un arī paša stulbuma dēļ sastiepu sāpošo potīti, šķiet, ka par skriešanu pagaidām jāaizmirst. Bet es sapņoju drīz atgriezties treniņos, šķiet, ne liktenis.

Ar labunakti»