Читать книгу Pavasara dienasgrāmatas - - Страница 11

SEJU PRET SEJU.

Vestas interaktīvā dienasgrāmata

niks: Vesna

«Ir pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi rakstīju šajā dienasgrāmatā. Tam bija objektīvi iemesli.

Ir pagājušas tikai dažas skolas nedēļas, un es jau esmu diezgan pārgurusi un pat nevaru izlemt, kas mani nogurdināja vairāk, studijas vai cilvēki. Programma šeit ir patiešām intensīva, priekšmeti nāk pēc kārtas, un absolūti nav laika nopūsties un atvilkt elpu, taču tas mani diez vai var nobiedēt. Daudzus gadus pēc kārtas dzīvoju līdzīgā ritmā un pieradu. Fiziskās aktivitātes šeit ir patiešām nopietnas, taču man ir trenēts ķermenis un visas grūtības, kas rodas, mācoties šeit, izturu daudz vieglāk nekā Emma. Katru vakaru es redzu, kā nabadzīte cieš no tā, ka viņa knapi var uzkāpt uz gultas. Man viņas žēl, bet lepojos ar viņu. Viņa dodas pretī savam sapnim. Emma ir sapņojusi šeit studēt tik daudzus gadus, un tagad viņa atrodas šīs akadēmijas sienās. Jā, viņa nogurst, jā ir grūti, bet viņa nepadodas. Vienīgais, kas mani patiešām apbēdina, ir tas, ka viņa joprojām nav pārvarējusi bailes runāt publiski. Ja nekas nemainīsies, tad man būs jāizdomā, kā palīdzēt draugam. Jā, es ne vienmēr esmu uzmanīgs vai sirsnīgs pret viņu, bieži esmu rupjš pret viņu, bet es viņu neprātīgi mīlu. Viņa ir mana vienīgā draudzene, kura joprojām pacieš manus tarakānus. Esmu viņai par to pateicīgs; ja viņa manā dzīvē nebūtu, es nezinu, kur es šobrīd atrastos. Viņa droši vien kādā universitātē studējusi augstāko matemātiku vai fiziku. Tikai tagad es sapratu, cik tas viss ir garlaicīgi.

Jā, galu galā studijas mani nenogurdina tik ļoti, cik cilvēki, kas dzīvo šajās sienās. Es vienmēr dzīvoju atsevišķi no cilvēkiem savā mājīgajā mazajā pasaulē, kur nevienam nebija vietas, izņemot mācību grāmatas un sportu. Bet šeit visur ir cilvēki, kuriem, šķiet, es nepatīku. Nekad agrāk nebiju bijusi skandāla centrā, bet šķiet, ka dzīvē viss notiek pirmo reizi. No sava stulbuma vai varbūt naivuma es gandrīz noskūpstīju visas valsts mēroga zvaigzni Arsēniju Isajevu. Es nezinu, kas tajā brīdī mani pārņēma. Tā vien šķita, ka tas būs labs veids, kā noslēgt vakaru. Kā man loģiskajā prātā vispār varēja ienākt tik traka ideja? Es nekad agrāk neesmu skūpstījies ar nevienu, man nav bijušas attiecības, es nekad savā dzīvē pat neesmu gājis uz randiņu, un šeit, pie jums, es gribēju ienirt šajā visā. Es nezinu, kā viņam izdevās mani apburt (lai gan viņa mūzika tiešām izklausās ļoti sirsnīgi, es gribu ticēt, ka viņš tajā ir īsts), bet viņa uzbrukumam es nevarēju pretoties. Kad viņš mani apskāva un mēs vienkārši klusējām, manī notika emociju eksplozija, likās kā parasts apskāviens, bet manā prātā tas izraisīja dīvainu reakciju. Es pat nezinu, kā to aprakstīt vārdos. Interesanti, vai mēs būtu beiguši skūpstīties vai nē? Es to nekad vairs neuzzināšu.

Taču brīdi pārtrauca Karameles parādīšanās. Ak, šī blondīne tiešām var mani nokaitināt. Kāpēc es neiepriecināju viņas zvaigzni? Es nepretendēju uz viņas akadēmijas karalienes titulu, visas šīs regālijas mani nemaz neinteresē, es esmu daudz piezemētāks nekā lielākā daļa studentu. Acīmredzot kaut kas manī viņu biedē. Bet atgriezīsimies pie tā vakara. Viņš mani praktiski noskūpstīja, bet tad ienāca Karamele un viss aizgāja uz elli. Ja viņa būtu vienkārši izteikusi kodīgas piezīmes, es to mierīgi izturētu, kopš bērnības biju pieradis dzirdēt negatīvus viedokļus par sevi un savu izskatu. Taču viņa devās tālāk un nolēma visu redzēto iemūžināt kamerā.

No rīta visa akadēmija zināja par nakts incidentu, un visi redzēja, kā mēs ar Arseniju praktiski skūpstāmies. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem man tiešām bija kauns, lai gan acīmredzot nebija par ko kaunēties, bet tajā brīdī man likās savādāk.

Kopumā es šajā akadēmijā izcēlos visās frontēs. Man jau ir oficiāli izteikts pirmais brīdinājums, vēl divi un mani no šejienes izraidīs. Man jābūt daudz uzmanīgākam, es nevēlos tagad pamest šo vietu. Sāku pierast pie vietējās burzmas un tenkām aiz muguras. Ziniet, nav tik svarīgi, ko par mani saka un domā citi, galvenais, ka es pats zinu patiesību. Šī ir mana dzīve, nevis viņu.

Ak, man joprojām ir smaga saruna ar profesoru, kurš pasniedz nodarbības baseinā. Viņi saka, ka viņš visu laiku pavada baseinu, bet es pat nevaru tur iet, nemaz nerunājot par to. Bet šī problēma ir kaut kā jāatrisina, es nevaru no viņa aizbēgt uz visiem laikiem, vai ne?

Ak, gandrīz aizmirsu. Tagad esmu deju kolektīvā, mana pirmā uzstāšanās būs rudens ballē, atklāsim šo pasākumu. Protams, mana iekļaušanās šajā komandā atkal visus neiepriecināja. Bet kāpēc lai es visiem patiktu? Es neesmu 100 eiro banknote!

Nu ir pienācis laiks atrisināt uzkrātās problēmas un censties neielaisties jaunās, vismaz tuvākajās pāris nedēļās pirms gaidāmās balles.

Vesta saglabāja ierakstu un aizvēra savu netbook, viņa atspiedās uz grozāmā krēsla un paskatījās uz griestiem.

– Starp citu, vai esat jau atrisinājis savas problēmas ar Degu? – jautāja Emma, kura staroja uz savu draugu no otrā stāva gultas.

«Vēl nē,» meitene aizsedza seju ar plaukstām. – Vai mums tas vispār ir jārisina?

– Tu esi traks, vai ne? – Lankova pagrieza to pie sava tempļa. – Ja tu izgāzies kursā, tevi izmetīs no šejienes.

– Smuki! «Vesta sēdēja taisni savā krēslā. – Saka, ka šis profesors dzīvo tikai peldbaseinā, vai tā ir taisnība?

– Ak jā! Viņš ir bijušais peldētājs, viņu no turienes nekas nevar izvilināt, pastāv uzskats, ka viņš pat guļ ūdenī,» smaidot atbildēja meitene.

– Vai jūs domājat, ka viņš joprojām ir tur šajā vēlajā stundā?

– Esmu par to pārliecināts. Vai V brauks tev līdzi?

– Nē, es pats ātri skrienu turp un atpakaļ, bet tev vēl ir vajadzīgas divas stundas, lai saģērbtos un uzklātos grims! «Vesta izlēca no krēsla, paņēma no aizmugures jaku ar rāvējslēdzēju un pa ceļam uz durvīm paspēja to uzvilkt un aizpogāt. – Negaidi mani, ej gulēt.

– Veiksmi! – Emma kliedza pēc viņas.

Viņai tas tiešām būs vajadzīgs. Kad aiz Romaņinas aizcirtās durvis, meitene smagi izelpoja. Viņa pārvilka pāri galvai kapuci un ielika rokas dziļajās kabatās. Jau no domas, ka viņa ieraudzīs baseinu, viņai kļuva slikti, kaklā un plaukstās jau parādījās auksti sviedri. Bet Vestai tas ir jādara. Nevienam nevajadzētu zināt par viņas bailēm no ūdens, tā ir viņas personīgā problēma, un tikai viņa to var atrisināt.

Viņa pavadīja pāris minūtes, lai sakārtotu savas domas, un tad virzījās pa gaiteni, lai atrastu skolotāju un izskaidrotu viņam iemeslu, kāpēc viņa izlaida mācību priekšmetu.

Baseins.

Viņa iegāja baseina ģērbtuvē un paķēra tuvāko skapīti, viņai palika slikti, domājot tikai par to, ko viņa grasījās redzēt.

– Tu vari! – meitene skaļi teica, sažņaudza dūres un paspēra soli pretī durvīm, aiz kurām atradās pats baseins.

Katrs no mums dzīvē no kaut kā baidās un bailes nenāk no debesīm, vienmēr ir kāda situācija, kas mums kalpoja par vienu vai otru katalizatoru. Cilvēki nebaidās tikai no tarakāniem vai citiem rāpojošiem radījumiem, tam ir iemesls. Visam ir savs pamatojums un loģika, nu, praktiski visam, mēs neņemam vērā cilvēkus, šīs radības ir pilnīgi neloģiskas un nepakļaujas nevienai varbūtības teorijai.

Vesta nospieda durvju rokturi un nedaudz atvēra, viņa negāja iekšā, pat novērsa acis.

«Profesor, jūs lūdzāt mani atnākt,» viņa kliedza, turot durvju rokturi, gatava to aizsist jebkurā brīdī.

– Kurš tur vēl ir? – Degu jautāja, ejot gar baseina malu.

«Vesta Romanina, pirmā kursa studente,» atbildē kliedza jaunā dāma.

– Kāpēc tu kliedz, nāc šurp un mēs parunāsim par tavu kavējumu.

Vīrietis attālinājās no baseina malas un nostājās pretī durvīm, taču attālums bija pieklājīgs, viņš aizlika rokas aiz muguras un uzmanīgi paskatījās uz durvīm un dīvaino studentu, pareizāk sakot, uz to, ko viņš varēja redzēt no viņas.

«Profesor, parunāsim šādi, es jūs lūdzu,» viņa norija siekalas un aizvēra acis, viņu sāka pārņemt panika, bet meitene centās savaldīties, viņa nedrīkst nevienam izrādīt savu vājumu.

«Es nerunāšu tev ar muguru, ja vēlaties visu paskaidrot, nāciet šurp, pretējā gadījumā es tevi pievilšu šajā tēmā,» Degu stingri atbildēja.

"Es…es…es…es to nevaru,» Romāņina stostās un sāka ātri elpot, uz pieres parādījās auksti sviedri.

– Par kādām muļķībām tu runā? – vīrietis nobijās un ātri šķērsoja attālumu, kas viņu šķīra no studenta. «Nāc ārā un mēs parunāsim,» Degu satvēra Vestu aiz rokas un atrāva viņu no durvīm.

Meitene aizvēra acis un sāka pretoties, no kaut kurienes viņā parādījās milzīgs spēks, viņa mēģināja satvert durvju rāmi vai flīzi, bet nekas neizdevās, profesors paspēja viņu ievilkt telpā, kur atradās baseins.

«Es lūdzu jūs, nedariet to,» Vesta lūdza, tik tikko kustinot lūpas.

«Skolēni ir kļuvuši pilnīgi traki, un viņi darīs daudz pūļu, lai neapmeklētu nodarbības,» viņš neapmierināti nomurmināja zem deguna un atlaida studenta elkoni. «Beidziet būt smieklīgam un pastāstiet man, kāpēc izlaidāt manas nodarbības.»

Studente trīcēja, viņa tik tikko varēja nostāvēt kājās un knapi valdīja, viņa ātri elpoja un nevarēja atraisīt dūres, viņai draudēja panikas lēkme.

Profesors jau bija aizskarts no tik nepiedienīgās audzēknes uzvedības, viņš piegāja pie viņas un sāka kratīt meiteni aiz pleciem.

– Ei, atver acis un jau sāc runāt.

Romanīna norija siekalas un atvēra acis, profesors atlaida viņu no rokām un pagāja malā. Meitene ieraudzīja sev priekšā milzīgu baseinu. Viņas acis no bailēm iepletās, meitene sāka aizrīties, Vesta ar rokām satvēra viņas kaklu. Tikai viens skatiens uz ūdens virsmu viņā izraisīja īstu panikas lēkmi.

«Ei, beidz spēlēt,» Degu viņai teica, redzot viņas uzvedību. «Šī nav skatuve jums, tas ir tikai peldbaseins.»

«Palīdziet,» viņa čīkstēja, tik tikko kustinot lūpas, viņai vairs nebija spēka, un viņa bezsamaņā sabruka uz grīdas.

«Celies jau augšā, tas ir slikts attaisnojums.» Vīrietis novērsās no viņas, bet viņa nekad nepiecēlās no aukstās flīžu grīdas. – Čau, tu nespēlē? – Degu apsēdās meitenei blakus un taustīja viņas pulsu. – Sasodīts, kas notiek?

Profesors satvēra Vestas mazo ķermeni un skrēja uz medicīnas kabinetu. Viņš nebija mazāk nobijies kā Vesta mazliet agrāk. Labi, ka stunda bija vēla un neviens viņu neredzēja ar studentu rokās. Degu ar kāju atvēra medicīnas kabineta durvis.

– Dakter, mums ir ārkārtas situācija! – profesors kliedza.

– Vēl viens noslīcis cilvēks? – ārsts jautāja, caur brillēm lūkodamies uz vīrieti.

«Nē, viņa sāka raustīt kaklu, aizrīties un pēc tam pilnībā nokrita bezsamaņā,» Degu ātri sacīja.

– Noliec tur, – Zots pavēlēja, pieceļoties no sēdekļa. – Vai viņa kaut ko teica pirms tam? – Viņš izņēma no kabatas nelielu lukturīti, lai pārbaudītu meitenes reakciju.

Profesors ātri izpildīja ārsta norādījumus un nolika meiteni gultā, kamēr viņš devās prom drošā attālumā. Elīsa satvēra viņas roku un sāka just pulsu.

«Viņa lūdza mani neievilkt viņu baseinā, man likās, ka viņa joko.» Un tad, kad viņa ieraudzīja baseinu, viņa kļuva balta un sāka raustīt kaklu.

– Idiots! «Vācies no mana redzesloka,» Zota nomurmināja. «Viņa neapmeklēs jūsu nodarbības un neprasīs paskaidrojumus, tā tam vajadzētu būt.» Tagad ej prom no šejienes.

Citā situācijā Degu būtu sācis strīdēties, bet tagad viņš pats gribēja pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes. Viņš atkāpās un pēc pāris sekundēm atskanēja durvju aizvēršanās skaņa. Zots nedaudz atvēra meitenes acis un pārbaudīja viņas acu zīlīšu reakciju; viņa reaģēja, bet vāji. Vīrietis piegāja pie plaukta, uzvilka medicīniskos cimdus un ātri izvilka šļirci ar zālēm. Viņš viņai iedeva injekciju un atgriezās pie ierastajām aktivitātēm.

Pēc kāda laika Vesta sāka izrādīt dzīvības pazīmes, Elīsa nolika krēslu pie viņas gultas un apsēdās. Meitenes plakstiņi plīvoja un viņa nedaudz atvēra acis.

«Pamosties,» teica ārsts.

– Kur es esmu? «Romanīna aizsedza acis ar roku, gaisma sāpināja acis.

– Jūs atrodaties Vesta medicīnas kabinetā. Paskaidro, kāpēc tu esi šeit? – vīrietis nedaudz paliecās uz priekšu.

– Labāk pastāsti, kā tu zini manu vārdu. Vai es iepazīstināju sevi pirms ierašanās?

– Nepavisam. Jūs jau esat kļuvis par leģendāru personību šajā akadēmijā, un ir pagājušas tikai pāris nedēļas kopš jūsu parādīšanās šeit. Tas ir ātrums, es jums teikšu – Elīsa smīnēja, viņš bija ļoti savdabīgs cilvēks saskarsmē, un cilvēki bieži apvainoja viņu par viņa sarunu vadīšanas stilu.

«Es jūs nesaprotu,» Vesta teica, beidzot atvērdama acis.

«Citu dienu es saņēmu jūsu karsto videoklipu no mūzikas zāles,» Zota redzēja izbrīnu viņas sejā un steidzās piebilst. «Tas bija nekaitīgs video; septiņu gadu darba laikā es nekad neko tādu neesmu redzējis, ticiet man.»

«Viņi mani mierināja,» nomurmināja Romanīna un piecēlās sēdus gultā. -Tu esi ārsts?

– Elīsa Zota, Mākslas akadēmijas doktore, – vīrietis piecēlās no sēdekļa un nedaudz paklanījās. – Cik ilgi tev tas ir?

– Kas?

– Panikas lēkmes no atklāta ūdens skata? – ārsts atgriezās pie rakstāmgalda un sāka kaut ko meklēt starp papīriem.

«Es… es nesaprotu, par ko jūs runājat,» Romanīna mēģināja melot, nevēloties, lai kāds uzzina par viņas noslēpumu. – Man tagad ir laiks doties.

«Apgulieties, jums ir vajadzīgas vēl desmit minūtes, lai elpošana pilnībā atjaunotos,» Zota teica kārtīgā tonī, nepagriezusies pret viņu. «Ja tu neteiksi patiesību, es nedošu tev brīvību no baseina un tev atkal nāksies piedzīvot visu šo murgu, vai tas ir tas, ko tu gribi?»

Meitene norija siekalas un neuzdrošinājās pakustēties. Jā, ārsts tiešām izrādījās ļoti gudrs un uzreiz saprata, kas par lietu. Viņa patiešām vairs nespēs atkārtot varoņdarbu, dodoties uz baseinu, viņas skatiens nokrita uz viņas roku, un viņa ieraudzīja injekcijas zīmi.

«Man ir bail no ūdens, kopš sevi atceros.» Visus šos gadus es redzu vienu un to pašu murgu, it kā kāds tur mani aiz kakla un noslīcina,» meitene atzina ārstam, taču viņš pirmais uzzināja par viņas panikas lēkmēm.

– Vai bērnībā piedzīvojāt ar ūdeni saistītu stresu? – vīrietis jautāja, pieejot pie kabineta, kurā glabājās medikamenti.

«Es neatceros, es vispār neko neatceros.» Zinu tikai to, ka man ir šausmīgi bail. Man atliek tikai uzklāt lielu daudzumu ūdens, un manas plaukstas salst,» viņa izdvesa.

«Ir iespēja uzzināt visu,» Zots pagriezās pret viņu un piegāja pie gultas, rokās turot kaut kādu pudeli. – Bet jautājums ir, vai tu pats to vēlies?

– Gribi! Ja uzzināšu savu baiļu cēloni, tad varu tās uzvarēt,» pārliecināti sacīja Vesta, aktīvi mājot ar galvu.

– Neesiet tik pārliecināti par to. Ja jūsu zemapziņa ir nolēmusi no jums slēpt detaļas, tad tā tam vajadzētu būt. Kad būs laiks, visu atcerēsies pati – vīrietis atkal apsēdās uz krēsla blakus gultai. Vai jūs lietojat tabletes panikas lēkmēm?

– Jā, bet es tās parasti lietoju, pirms saslimu.

«Ņem šīs un dzer tās pastāvīgi, lai jūs varētu kontrolēt sevi,» Elīsa pasniedza viņai tablešu paciņu.

«Paldies,» Romāņina pamāja ar galvu. – Cik ilgi jūs šeit strādājat?

– Jau septiņus gadus.

– Vai es varu jums ko palūgt?

«Mēģiniet,» ārsts nolieca galvu uz sāniem un, samiedzot acis, paskatījās uz meiteni.

«Lūdzu, nestāstiet nevienam par manu problēmu, ja jums tas nav grūti,» studente cieši satvēra rokās tablešu iepakojumu.

– Labi. Bet jums ir jāapsola rūpēties par sevi, vairāk gulēt un nenoslogot ķermeni, pretējā gadījumā tabletes pārstās darboties un kādu dienu jūs varat nonākt psihiatriskajā klīnikā.

«Tiek galā viens ar otru, doktor,» Vesta nogurusi pasmaidīja un pastiepa roku Elīsai, lai ar rokasspiedienu noslēgtu viņu vienošanos.

Viņš pretī paspieda viņai roku. Romāņina izlēca no gultas un iebāza tabletes džempera kabatā.Meitene piegāja pie durvīm un gatavojās iziet no istabas, bet pēdējā brīdī pagriezās un jautāja:

– Kāds ir tavs vārds?

«Eliša Zota,» vīrietis atbildēja, stāvēdams sānis pie durvīm.

– Prieks iepazīties.

Pēc tam viņa izgāja no biroja un lēnām devās uz savu istabu. Šodien viņa nonāca aci pret aci ar savām bailēm un šķiet, ka viņai šajā cīņā ir kāds sabiedrotais, nez vai viņai būs veiksmīgas beigas?