Читать книгу Apstākļu spiediena ietekmē - - Страница 1
1.daļa. Kļūdas
ОглавлениеIr pagājuši gandrīz trīs gadi. Visiem šķiet, ka es dzīvoju un dzīvoju parastu dzīvi. Dažreiz arī es tā jūtos. Es dzīvoju parastu dzīvi. Cik tas ir iespējams pēc gandrīz sešiem ellē nodzīvotiem gadiem.
– Vai tu taisies smēķēt? – Galda kaimiņiene iegrūda man plecā.
«Ejam,» es skābi pasmaidīju.
Es sāku smēķēt tikai pirms trim gadiem – vispirms vienu cigareti mēnesī, tad nedēļu, tad katru dienu. Mani klasesbiedri ātri saprata, ka es sēžu, un pēc katras nodarbības sāka mani aicināt ārā. Un jāpiebilst, ka smēķēt mēģinu tikai augstskolā. Nākamais pāris beidzās un pēc sekundes mani jau vilka pa gaiteni uz ielu. Vai tiešām cilvēkiem patīk ievilkt citus savā purvā?
– Man ir tik skumji, varbūt mums nevajadzētu iet uz nākamo? – uz lieveņa jau bija sapulcējies krietns ļaužu pulks, kas atļāvās savam ieradumam.
– Kurš nākamais? – ikdienas dialogs jebkura pāra priekšā. Neviens nekad nezina, kurš pāris ir nākamais, bet katrs kaut kā nonāk īstajā vietā īstajā laikā.
– Tu dosies? – Viņi pakratīja mani aiz pleca.
– Nezinu. «Man vēl ir ko darīt, bet viņi var pagaidīt,» es strupi atbildēju.
«Labāk aiziet redzēt šo pāri, skolotājs atzīmē, ka ir pirmdiena,» nāca no kaut kurienes sānos.
Pie ēkas lieveņa, kur bija ierīkota spontāna smēķēšanas zona, skolēni veidoja savas grupas atbilstoši grupām vai specialitātēm. Dažkārt uzņēmumi sajaucās, taču šis drīzāk bija izņēmums.
Mūsu grupā gandrīz visi beidza pīpēt, ātrākie gaidīja pārējos. Pie ēkas piebrauca liela tonēta mašīna un uzreiz piesaistīja visu skatienus.
– Forša mašīna! – kāds nosvilpa.
Es gribēju pakrist pazemē. Pazust. Skrien prom. Es gribēju, lai tas viss būtu sapnis, jo es precīzi zināju, kuru šīs automašīnas vadītājs bija ieradies redzēt. Pa vadītāja durvīm iznāca jauns puisis. Klātesošo pārsteigtajos skatienos viņš tuvojās man.
«Šodien jūs gaida padomē,» viņš man uzreiz teica. – Viņi gaida nedēļu.
– Viņi pagaidīs vēl mazliet. Vai tas ir tikai tas, pēc kā jūs atnācāt? – jautāju, kaunā degdama, bet to neizrādot.
«Lūdzu, parakstieties,» viņš turēja rokās planšeti ar kaut kādu lapu. Es ātri pārlaidu tam acis un parakstīju to.
«Ir pienācis laiks jums,» es pasniedzu planšeti puisim un pateicu to tādā tonī, kas neprasa strīdus vai ķildas. Puisis tikai pasmaidīja un pagriezās pret savu mašīnu.
– Ak, kas tas ir? Kas ir šis skaistais puisis? – klasesbiedrene apbrīnojami jautāja.
«Neviens,» es ieelpoju.
– Ko viņš tev parakstīja?
«Pieteikums atvaļinājumam,» visi uztvēra šo atbildi kā joku, bet tā bija tīra patiesība.
– Tas ir smieklīgi, bet būsim nopietni.
«Tas ir nopietni,» es atbildēju bez smaida.
– Labi, mēs ejam kā pāris? – Mani klasesbiedri paskatījās uz mani no sāniem.
«Ejam,» es atbildēju.
Līdz šim šis bija pēdējais pāris un man bija tikpat garlaicīgi kā visi iepriekšējie. Sajūta ap ēku pēc šīs tikšanās bija sapuvusi. Bija sajūta, ka manas divas dzīves sajaucas. Meitenes nebeidza mani pratināt par to, kas pie manis nāca un ko es parakstīju. Šādā vidē kļuva grūti saglabāt mieru. Es ilgu laiku biju iegrimis domās par savu dzīvi, pārstāju atbildēt uz jautājumiem, un pāris man aizlidoja vienā mirklī.
– Braucam mājās? – no smagajām pārdomām mani izvilka galda kaimiņš.
«Jā, Sanja, iesim,» es ātri nospriedu.
Mans galda biedrs ir mans labākais draugs universitātē. Un parastajā dzīvē, iespējams, arī. Viņš ir viens no retajiem civiliedzīvotājiem, kurš zina par nelielu daļu no manām juridiskajām darbībām. Patiesībā Saša zina tikai vispārīgi – es izvēlējos viņu pasargāt no citas pasaules.
– Kas pie jums nāca, kad mēs to nopirkām? – viņš jautāja jau mašīnā.
– Mazi cep. «Es lūdzu atvaļinājumu,» es viņam pamāju.
«Tātad jūs nejokojāt pie ieejas,» viņš iesmējās. «Acīmredzot viņš meitenēm patika.»
«Viņam šīs meitenes ir kā negriezti suņi, un mums tur nekas nav piemērots.»
Atlikušo ceļu klausījāmies mūziku un pļāpājām par mācībām. Man ļoti pietrūka vienkāršas sarunas par kaut ko normālu uz vienādiem noteikumiem.
Pēdējā laikā manas dzīves «tumšā» puse sāk jaukties ar «balto», un šis apstāklis mani nedaudz biedē un liek sajust briesmas tur, kur tām nevajadzētu būt. To visu ir grūti realizēt, un ar to ir jātiek galā. Lai gan, manuprāt, mana dzīve jau sen ir kļuvusi pelēka.
– Tas viss, vai man tevi rīt paņemt? – Saša apstājās netālu no ieejas.
– Nē, es droši vien rīt došos uz treniņu laukumu. Es neiešu uz nodarbībām.
– Vai varu nākt tev līdzi? – viņš bailīgi jautāja.
– Kāpēc tev to vajag? – Es biju pārsteigts. «San, ja tev ir problēmas un es varu palīdzēt, tad runājiet uzreiz un netērējiet nevienam laiku,» es negaidīju atbildi.
«Man vienkārši interesē skatīties,» mans draugs izspieda.
Es gudri paskatījos uz viņu.
– Kā būtu ar piedalīšanos?
«Arī to,» viņš beidzot atzina.
«Tad rīt paņemiet mani pie otrā pāra, un mēs iesim kopā,» es izkāpu no mašīnas un devos uz savu dzīvokli.
Es jebkurā laikā varēju iet viens, kur vien man vajag. Man ir mašīna un motocikls, un es varu braukt. Tikai man nav vadītāja apliecības, bet tā ir ļoti maza problēma man piederošajā pilsētā. Varētu pati braukt vai norīkot sev personīgo šoferi, bet visparastākais students tā dzīvot nevar.
Kādreiz es izvēlējos strikti nošķirt savu dzīvi un sevi. Vēl nesen viss gāja lieliski. Pat pēc tam, kad daļa manas dzīves sabruka un tika sagrauta, es varēju savākties un turpināt dzīvot. Bet mana otrā dzīve tagad griežas tikai ap atriebību vai drīzāk to meklēšanu, kuriem man ir jāatriebjas. Un atlikušo šīs dienas daļu, tāpat kā dažas citas, pavadu atmiņās un faktu salīdzināšanā.
Iezvanījās telefons. Krēslas klusumā tas izskanēja negaidīti skaļi un asi.
– Jūs bijāt prom uz nedēļu! Vai tu vispār kaut ko darīsi? Mums ir kontrabandas lieta. Vai esat gatavs prezentēt vismaz dažus rezultātus?! – telefona uztvērējs plosījās no skaņām.
– Šo uzdevumu jau esmu atrisinājis. Rīt es jums pateikšu to cilvēku vārdus, kuri būtu jāpārbauda.
– Šodien! Tagad! – kliedza balss klausulē.
«Rīt,» es bargi pārtraucu vārdu plūsmu.
«Tu noteikti aizmirsti sevi.» Mums ir putnu tiesības un mēs vēl varam tevi aizslēgt,» nepatīkami iesmējās balss.
«Pārbaudiet savu informāciju,» es pārāk labi atbildēju un noliku klausuli.
Pirms diviem gadiem mani iecēla civildienestā un iecēla idiotu priekšnieku. Acīmredzot ne viss viņam par mani tika izskaidrots un ļoti bieži viņš uzvedas kā pilnīgs idiots vai pašnāvnieks.
Man joprojām ir grūti savaldīties un nemēģināt veidot tos, kas strādā pie šīm pašām «putnu tiesībām».
Dažreiz man pietrūkst spēka. Jā, man joprojām ir spēks. Protams, daudz mazākā apjomā, bet tas ir. Tomēr es esmu tik noguris no šīs mazās daļas, ka es varētu arī pakārt sevi. Iespējams, tik daudzi gadi nežēlīgā biznesā ir darījuši savu, un es esmu pilnībā izsmelts.
Jums vienkārši vajadzētu visu nolikt malā un gulēt. Izgulies. No rīta dosimies uz treniņu laukumu, paņemšu nelielu pauzi un lieliski notrenējos.
Mūsu treniņu laukums ir liela atklāta teritorija ārpus pilsētas. Laukumu ieskauj žogs, centrā atrodas diezgan liela nepabeigta piecu stāvu ēka. Patiesībā tikai ēkas skelets. Šur tur ir slepenas ejas, ne visos stāvos ir kāpnes. Katrs stāvs ir ļoti labi jāpārzina, lai nejauši nesabruktu.
Tieši šajā teritorijā mēs rīkojam peintbolam vai lāzertagam līdzīgas spēles: mums ir speciāli ieroči, tērpi ar sensoriem un, galvenais, laba kompānija. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsu cīņa ir sīva, katru reizi, kad mēs atdodam visu. Dažreiz es ņemu līdzi savus draugus no ikdienas un viņi trenējas pie mums. Gandrīz vienmēr uz vienādiem noteikumiem, kas iesācējiem var būt diezgan postoši.
Šajā skaistajā rītā sev negaidīti pārgulēju un lodes ātrumā sataisījos. Divdesmit minūtes pēc tam, kad es pamodos, Sašas mašīna jau stāvēja zem logiem un gaidīja mani. Es parādījos pēc piecām minūtēm.
«Paldies, ka gaidījāt,» es bargi pateicos.
– Nekas. Labāk ievadiet vajadzīgo adresi navigatorā vai paskaidrojiet, kā tur nokļūt,» viņš jautri iesāka.
– Uz otru galu, kur ir izeja uz tuvāko pilsētu, un tad es jums parādīšu, kur nogriezties.
«Vai jums kaut kā nav noskaņojuma vai jau esat uzvilcis priekšnieka masku?» – Sanija ar visu nopietnību jautāja pēc kāda laika klusējot.
«Es tur neesmu boss,» es atgādināju.
– Un kas? Esmu pārliecināts, ka visi tevī klausās.
– Jā, iespējams, bet viņiem tas nav jādara.
«Viņi jūs vienkārši ciena,» šī frāze skanēja ar skaudību.
«Tur visi ir vienādi, nomierinieties, bet šī apmācība būs diezgan brutāla.» Vai tiešām vēlaties to?
– Protams.
– Vai tev atkal ir garlaicīgi? – ES pamanīju. Šī nav pirmā reize, kad tas notiek ar manu draugu. Garlaicība viņu spieda uz dažādām stulbām lietām.
Viņš izdarīja kādu neskaidru žestu ar galvu, un es paraustīju plecus. Atlikušo ceļu braucām klusēdami. Tikai vienu reizi ar roku parādīju vajadzīgo pagriezienu. Brauciens aizņēma diezgan ilgu laiku, ņemot vērā rīta sastrēgumus. Skanēja neuzbāzīga mūzika, un manas domas atkal aizrāvās ar dienu, kad mana dzīve sabruka.
Tā mums bija parasta darba diena. Mēs pavadījām trīs dienas, gatavojot uzbrukumu nelielam komercuzņēmumam. Mums vienkārši vajadzēja klusi, neradot jautājumus vai paniku strādniekos, ielīst direktora kabinetā un mierīgi ar viņu parunāties. Kā paveicās, viņš nevēlējās runāt mierīgi. Viņš sāka vicināt rokas un kliegt kā traks. Izcēlās briesmīgs troksnis, un mēs bijām spiesti atkāpties. Pie izejas no ēkas viņi mūs jau gaidīja.
– Šeit? – kāda balss mani izvilka no atmiņām.
– Jā, brauc mazliet tālāk, būs kontrolpunkts. Viņiem vajadzētu tevi izlaist bez problēmām,» es pamāju ar roku pa kreisi.
Kontrolpunktu izgājām bez problēmām: tiklīdz apsargs mani ieraudzīja pasažiera sēdeklī, viņš uzreiz bez jebkādiem jautājumiem steidzās atvērt eju.
– Labrīt! Es ļoti priecājos, ka esat kopā ar mums šajā skaistajā rītā! – pie manis pieskrēja tehnikas ģēnijs Pasha. Es redzēju, kā viņš gribēja paspiest manu roku vai apskaut, bet viņš atturējās.
– Vai plānojat vēlreiz filmēt treniņu? – ironiski jautāju.
– Kas par to!? Jūs vienmēr ražojat lielisku materiālu! Starp citu, tavs brālis šodien ir šeit, tāpēc es gaidu dažas bumbas! – viņš ar iedvesmu kliedza.
«Lieliski, mēs centīsimies darīt visu pēc iespējas labāk, bet šodien man līdzi ir civiliedzīvotājs,» mani vārdi nedaudz atvēsināja tehniķa degsmi.
– Bet tu to māki skaisti nospēlēt? – viņš cerīgi jautāja.
«Es mēģināšu,» es šaubīgi apsolīju.
– Kosmoss! Prieks tevi redzēt! – nedaudz tālāk, netālu no ieejas nepabeigtā ēkā, stāvēja vairāk nekā desmit cilvēku liela kompānija.
«Prieks arī tevi redzēt,» es sausi sveicināju.
«Šodien mūsu ir diezgan daudz,» kāds atzīmēja. – Un ir arī civiliedzīvotāji.
– Tas ir labi. Mēs sadalāmies komandās pa diviem,» mana brāļa pavēlošā balss ātri pievērsa visu uzmanību.
«Jā, bet mēs esam piecpadsmit,» es iesmējos, paspējusi saskaitīt potenciālo dalībnieku skaitu.
– Sešpadsmit. Pasha piedalās kopā ar mums,» tehniķa brālis uzsita viņam pa plecu.
– Kas ar tevi piedalās? – tehnikas ģēnijs stāvēja satriekts un nepārprotami nerēķinājās ar šādu notikumu attīstību.
– Laba ideja. Tu sakārtosi savas kameras, ieslēgsi tās nedaudz agrāk un ej šaut savus ienaidniekus,» nesmejoties sacīja Vlads.
– Vladi, esi pārliecināts? Pasha ir zelta vērta, un treniņi dažkārt var būt brutāli,» atgādināju.
– Protams. Jūs paņēmāt līdzi civiliedzīvotāju, un viņš būs jūsu komandā. Pasha būs ar mani. Pārējie var dalīties, kā vēlas,» brālis deva pavēles.
– Kameras ir novietotas, tās tikai jāieslēdz.
Visi iegāja ēkā, lai pārģērbtos, Paša nomākts traucās aiz kamerām uz nelielu piebūvi blakus galvenajai ēkai.
– Iesim meklēt tava izmēra un ekipējuma formas tērpu.
Es aizvilku Sašu uz centrālo ieeju, no turienes uzreiz pa labi, ejā salauztajā sienā. Uzreiz aiz tā atradās noliktavas telpa.
«Tā, tā, tā,» es atkārtoju, šķirojot bezgalīgās pakas. «Tas tev derēs,» viņa iemeta somu. «Mainieties šeit, es būšu blakus istabā.»
– Vai šeit viss ir uzbūvēts tik dīvaini? – Saša jautāja, kad es aizgāju aiz citas sienas.
– Kāpēc jūs darāt to?
«Ir slepenas telpas, caurumi grīdā, un es zvēru, ka uz otro stāvu, kur mēs ienācām, nav kāpņu.»
– Labi, ka tu to pamani. Šajā vietā ir viegli salauzt ekstremitātes vai pat tikt nejauši nogalinātam. «Labāk apskatiet visas sienas un grīdu un vēl labāk, ejiet tieši man blakus – visi pārējie zina ēku līdz pēdējam akmenim,» es teicu.
– Un šis garais puisis ar brillēm?
«Viņš gadiem ilgi filmē mūsu treniņus šajā vietā, un, varētu teikt, viņš ir visbīstamākais pretinieks,» es nodomāju.
– Kāpēc? – Saša nesaprata. Bija jūtams, ka viņš joprojām uzskata, ka smieklīgais zēns nav sev konkurents.
– Jā, jo viņš vēroja katru no mums. Viņš varbūt nav veiklākais, bet noteikti zina visu mūsu komandas taktiku. – Izņemot tevi, – es viltīgi piemiedzu.
– Ko tu ar to domā?
– Aizkulisēs katrā pārī ir kāds līderis, taču tā ir jebkurā komandā. Visi pieredzējušie cilvēki uzreiz zina, kurš būs viņu līderis un es arī zinu, kurš ir līderis katrā pārī. Tātad mūsu pārī jūs būsiet līderis! – es izpļāpājos.
– Tad mēs noteikti zaudēsim! – Nesmaidot, Saša pielika ieroci viņam pie galvas un izlikās, ka šauj.
«Labāk ir izdarīt pašnāvību šādā veidā no cita leņķa,» es piegāju viņam klāt, pabīdīju ieroci nedaudz zemāk pie viņa auss un pacēlu uzpurni augstāk. «Tā ir labāk, tas noteikti skars jūsu smadzenes.» Un es runāju nopietni: mūsu pārī jūs būsiet līderis. Pārsteiguma efekts būs mūsu rokās.
«Man šķiet, ka tā ir slikta ideja – es to nemaz nesaprotu,» mans klasesbiedrs noliedza.
«Jūs spēlējāt datorspēles,» es apstiprināju. «Jums vienkārši jāiet pirmajam un vairāk vai mazāk tieši jāšauj uz pretiniekiem un jādod pavēles, lai citi mūs nenogalinātu šajā laikā.» Tomēr jums joprojām ir viegla kapteiņa daļa, jo jums vajadzēs tikai vadīt un dot pavēles.
– Un kas? Vai notiek vēl kaut kas? – Sanija bija pārsteigta.
– Jā, grupas vadītājs vienmēr ir atbildīgs par savu komandu. Bet es tevi atbrīvoju no šī pienākuma,» un starojoši pasmaidīja.
«Tagad es esmu vēl vairāk noraizējies.»
– Tas nav tā vērts. Galvenais ir skatīties, kur tu sper. Es kā otrais numurs aizsegšu muguru un, iespējams, pārņemšu arī sānus. Labāk, ja mēs sasniedzam beigas ar pilnu spēku.
– Kā uzzināt, cik dalībnieku ir palicis?
Pa šo laiku es jau biju pilnībā ģērbies savā ekipējumā un izgāju palīdzēt Sašam ar zobena jostu.
– Labs jautājums, bet nav jēgas – mums ir pārāk maz spēlētāju. Zaudētāji vienkārši iet ārā. Veidlapā ir sensori, dators fiksē «nāves» laiku, pēdējam vārdam lieku gaisa pēdiņas.
«Ko darīt, ja kāds «miris», viņš atkārtoja pēdiņas pēc manis, «izlemj kā zombijs nogalināt dzīvos?»
– Izslēgts. «Mēs visi esam godīgi, un visur ir kameras – tie ir daži sīkumi, lai atklātu maldināšanu,» es paraustīju plecus.
– Labi, tad visas šīs mācības notiek tikai ēkas sienās? – jautājumu apstiprināju ar galvas mājienu. – Vai no spēles vajag izsist noteiktu skaitu cilvēku?
– Uz lieveņa! Dzīvespriecīgi! – atskanēja brāļa balss.
– Gāja. Vajag tikai palikt dzīvam, bet nokautu skaits arī veido reitingu, kas tieši ietekmē uzvaru.
– Tātad, vienkārši sēdēt stūrī un gaidīt, kamēr visi nogalinās visus, nestrādās?
– Izdosies, bet mums tas ir treniņš un šāda taktika ir neefektīva.
Mēs izgājām uz lieveņa un stāvējām rindā, ar muguru pret izeju. Visi jau bija pilnībā samontēti un gatavi. Pietrūka tikai Pasha.
– Tagad! «Es palaidīšu dronu ar kameru, un mēs varam sākt,» viņš izskrēja no sava skapja. Atmosfēra kļuva saspringta, jo nevienam no mūsējiem nepatika gaidīt. Visbeidzot, drons tika palaists un lidoja pa kādu sarežģītu trajektoriju, ko zināja tikai tā īpašnieks. Beidzot rindā nostājās arī pēdējais dalībnieks.
«Tāpēc es ceru, ka visi zina noteikumus un nav jēgas tos atkārtot,» Vladi iesāka, nenākot priekšā. «Šodien mums ir divi jaunpienācēji, un es ceru, ka mēs iztiksim bez upuriem.» Taču ne velti mūs sadalīja komandās, un tas nozīmē, ka nevienam nepiekāpāmies! Kā parasti, ir četrdesmit sekundes, lai izklīdinātu, pēc gonga spēle sākas. Par viltus zvaigzni – diskvalifikācija. Laiks pagājis!
Visi dalībnieki ļoti ātri reaģēja un skrēja iekšā ēkā, un tikai mēs tur stāvējām: es, gaidot norādījumus, grupas vadītājs, nezinādams, ko darīt. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš sarāvās un ātri aizveda mūs pa kreisi no ieejas un no turienes uz otro stāvu. Neviena soļi vairs nebija dzirdami. Bija atlikušas ne vairāk kā desmit sekundes, bet Saša joprojām nevarēja izlemt, ko darīt, un iegāja pirmajā istabā, kurā sastapās. Tas izrādījās kurls: bez logiem un bez citām izejām un ļoti mazs.
Atskanēja skaļa gonga skaņa, un visas manas sajūtas kļuva saasinātas. Arī līderis kļuva manāmi saspringts.
– Vai mēs esam iesprostoti? – viņš čukstēja. Es tikai pamāju ar galvu.
Viņš norādīja, lai stāvētu pie sienas. Es piecēlos tā, lai mani nevarētu redzēt. Saša arī piecēlās pie pretējās sienas un pārvērtās par baumām.
Mums nebija ilgi jāgaida. Drīz vien no kāpņu puses atskanēja klusi soļi. Spriežot pēc skaņas, vīrietis bija viens. Viņš lēnām uzkāpa uz otro stāvu, apstājās pie pēdējā pakāpiena un acīmredzami paskatījās apkārt. Saša ar trīcošām rokām izlēca no savas slēptuves un raidīja vairākus šāvienus ar tukšām lodēm. Viņi visi sasniedza savu mērķi.
«Skriesim,» viņš pārāk skaļi teica un metās tālāk pa gaiteni.
Mēs iegriezāmies tieši pirmajā istabā, kurā sastapāmies, gandrīz gaiteņa galā. Šoreiz mums paveicās: tas tika cauri un tika izvests lielā zālē. Griestu gandrīz nebija, trešā stāva sienas bija skaidri redzamas caur lielu caurumu.
– Lodes?! – atskanēja neapmierināts čuksts.
– Jā, šeit mēs izmantojam šaujamieročus ar tukšām patronām. Galvenais nešaut galvā,» klusi atbildēju arī es, neaizmirstot ar acīm patrulēt pie ieejas, kurā ieskrējām.
«Vai šis čalis jums nepateiks, kur mēs skrējām?» – Saša nedaudz atvilka elpu un atjēdzās.
– Nē, tas ir aizliegts.
– Vai no šejienes var tikt uz trešo stāvu?
– Padomā pats! – es biju nokaitināts. Galu galā es nebiju vadītājs, un man nebija jāpieņem lēmumi par kustību.
– Vai tu vari uzkāpt?
Bija dzirdami soļi. Šoreiz skaidri gāja divi cilvēki. Mēs abi pievērsām uzmanību. Saša klusībā norādīja ar rādītājpirkstu uz augšu, tad īkšķi uz koridoru, tad ar īkšķi nobrauca gar kaklu un parādīja divus pirkstus. Viņš pats ieņēma pozīciju netālu no ieejas un notupās.
Es ātri un gandrīz klusi sāku skriet un satvēru no sienas izsprausto stiegrojumu. Akmeņi krita, un tas neizbēga no ausīm tiem, kas staigāja pa gaiteni. Soļi paātrinājās. Es ātri piecēlos, apgūlos uz grīdas trešajā stāvā pretī ieejai istabā, sagatavoju pistoli un aizturēju elpu.
Istabā lēnām ienāca divi vīrieši ar ieročiem gatavībā. Paskatījāmies apkārt. Abi jau bija manā redzeslokā, bet es gaidīju.
Atskanēja pirmais šāviens. Ar acs kaktiņu es pamanīju, kā Saša atripojās atpakaļ. Brīdi vēlāk uzšāvu uz otro un arī ātri atgriezos. Tad viņa uzlēca kājās un klusi virzījās uz kāpnēm. Nedaudz vēlāk parādījās Saša un, ar acīm rādot uz augšu, neapstājoties gāja cauri trešajam stāvam.
Otrais kāpņu posms starp trešo un ceturto stāvu pa pusei nebija. Grupas līderis apstājās un paskatījās uz šo slazdu. Es redzēju, cik šausmīgā stāvoklī mēs atradāmies: tāpēc, ka trūka laiduma daļas, mēs bijām labi redzami no apakšas un arī lieliski redzami no augšas. Pārdomu laiks noteikti beidzās un bija jārīkojas. Kaut kur otrā stāva rajonā bija dzirdami šāvieni.
– Vai tev izdosies? – Saša beidzot jautāja.
Man nevajadzēja divreiz jautāt, un es īsi noskrēju. Šoreiz lēciena augstumam vajadzēja būt mazākam, taču uzkāpšana uz augšu bija daudz grūtāka pakāpienu platuma dēļ. Atrodoties pirmajā, sāku iztaisnot rokas un ķermeni uz augšu, un drīz vien ar ceļgaliem varēju atspiesties uz pirmo.
Sanija tikmēr gāja pa betona siju līdz sienai, uzlēca un noliecās pie dzelzs kronšteina un sāka ķerties pie kronšteina, kas atradās nedaudz augstāk un nedaudz tuvāk ceturtajam stāvam. Viņš tik tikko paguva piecelties līdz grīdai un gandrīz uzreiz varēja piecelties kājās.
No gaiteņa otra gala parādījās figūra. Es uzreiz reaģēju un skarbi uzvilku Sašu uz piekto stāvu. Šī kustība nepalika nepamanīta un no aizmugures bija dzirdama ložu skaņa, kas atsitās pret betonu. Tehniķis nošāva
Pasha, tāpēc visas lodes tika garām.
Mēs uzlidojām un abi skaidri dzirdēja, ka mūs dzenā.
– Vai no šejienes ir ceļš uz jumtu? – Sanija izpļāpājās.
Skrēju uz priekšu, tad gaiteņa vidū pagriezos pa kreisi. Tajā istabā atradās gigantisks kamīns ar cauruli, kas veda uz jumtu. Abās pusēs kamīna iekšpusē bija dzelzs kronšteini, pa kuriem var ātri uzkāpt.
– Ātrāk! – pagrūdu viņu un ātri uzkāpu augšā. Ļoti ātri atradāmies augšā, un no apakšas jau bija dzirdama steidzīgo skriešana. – Tātad, kas būs tālāk? – atradāmies līdzenā, klajā vietā, nebija kur paslēpties.
– Paņem komandu! – ierosināja Saša.
«Palieciet vidū un nošaujiet pirmo, kurš izkāpj.» Ceru, ka viņam paveiksies,» es padevu komandu un uzskrēju viņam tieši aiz muguras uz jumta parapeta. Mēģināju stāvēt tā, lai uzreiz nebūtu pamanāms, bet gandrīz uzreiz sapratu, ka šī ideja ir bezjēdzīga.
Mums paveicās un tehniskais ģēnijs izkāpa pirmais, ar muguru pret mums. Viņu ātri likvidēja ar mērķtiecīgu Sašas metienu. Es pagriezos ar seju pret zemi, noskaitīju līdz trīs, uzlēcu, pagriezos pāri galvai un atradu sevi pret ēku. Šajā īsajā mirklī, kamēr manā redzes laukā atradās jumts, es izdarīju vienu šāvienu un nolidoju lejā.
Šķita, ka laiks palēninās. Es skaidri redzēju ķieģeļus un logus, kas mirgo manā acu priekšā. Bija apdullinošs sitiens pa gongu, kam sekoja diezgan jūtams sitiens pa kājām. Viņa zaudēja līdzsvaru, nokrita zemē un apskāva savas kājas. Tie, kas bija tuvāk sienai un redzēja šo salto, pieskrēja pie manis.
– Vai tev viss ir kārtībā? Sauksim ārstu?
Šoks pamazām norima un jau varēju novērtēt savu kāju stāvokli: par laimi, lūzumu nebija, taču tāda piezemēšanās nebūtu veltīga. Es apgāzos uz muguras un mēģināju dziļi elpot. Pat no tāda attāluma es redzēju sava brāļa neapmierināto seju. Es pasmīnēju, bet nesteidzos atbildēt – spēcīgais sitiens aizrāva elpu.
«Tas ir labi, es dzīvošu,» es atbildēju pēc ilga pārtraukuma.
«Nu, tas nozīmē, ka jūs atkal esat ieguvējs,» brālis nokāpa no jumta un paziņoja faktu. Es joprojām gulēju uz zāles un nekustējos. «Vai esat pārliecināts, ka neko nesalauzāt?»
«Tieši tā, es vienkārši esmu noguris,» es pasmaidīju debesīm.
– Klau, kāpēc jūs izveidojāt civilo vadītāju? «Paša jau staigāja ar planšeti rokās un nevienu nemanīja. «Tas mums ir izjaucis lietas,» viņš teica, nepaceļot acis no sava darba.
«Tieši to es izdarīju.» Jūs ļoti labi zināt visu mūsu taktiku, jo jūs jau vairākus gadus filmējat un analizējat mūsu darbības. Ar savām zināšanām un mana brāļa spējām jūs varētu uzvarēt piecās minūtēs. Bet jūs neesat vienīgais, kurš zina visu mūsu taktiku. Arī pārējie savās galvās, iespējams, neapzināti veidoja aptuvenu ainu. Un es ieliku komandā pilnīgi jaunu cilvēku par vadītāju un piespiedu visus mainīt savu uzvedību. Šis fakts nodrošināja manu uzvaru. Tas ir, mums,» es teicu, nedaudz apmaldījies pēdējā frāzē.
«Kāpēc viņš nešāva uz tevi, kad stāvējāt uz jumta?» – Saša pienāca pie manis.
«Tas ir vienkārši: viņš nevarēja,» es iesmējos.
«Paskaidrojiet,» viņš jautāja, pārējiem smiekloties.
«Es stāvēju tieši aiz jums, un viņš nevarēja šaut – pastāvēja risks, ka trāpīs jums vai drīzāk jūsu galvai, ja viņš man iešauj vēderā.» Turklāt viņš ļoti viegli būtu varējis man trāpīt pa galvu, ja būtu uzšāvis augstāk… Un kad es sāku lēkt, viņš vēl jo vairāk nespēja – tas bija pārāk bīstami.
– Kāda jēga no šiem treniņiem, ja nekur nevar šaut? «Manuprāt, tas ir muļķīgi,» viņš neapmierināts atbildēja.
– Nē, tas ir ļoti iedarbīgi. Pārāk bieži nākas aizturēt cilvēkus, lai viņi paliktu dzīvi un varētu liecināt,» uz jautājumu atbildēja kāds no pūļa.
«Vai lai veselība paliek, lai iegūtu nepieciešamos rādījumus,» bija joks. Es iesmējos un negaidīti sapratu, ka joku esmu stāstījis es.
«Jā, kaut kas līdzīgs,» tā pati balss šaubīgi apstiprināja.
Es turpināju smieties un skatīties debesīs. Garastāvoklis kļuva arvien brīnišķīgāks. Beidzot mans stāvoklis stabilizējās: mana elpošana tika atjaunota, manas kājas pārstāja dūkt un sāpēt.
Lielākā daļa cilvēku jau ir aizbraukuši. Man blakus bija palikuši vienīgi Paša un Saša, kuri sēdēja ēnā, atspiedušies pret sienu un skatījās planšetdatorā no ēkas novērošanas kamerām uzņemtos kadrus.
«Esmu vīlies,» pēc visu kadru noskatīšanās sacīja Pasha.
– Sliktas kvalitātes? – es ierosināju.
– Nē, garlaicīgi kadri. Nekas neparasts, izņemot tavu lidojumu no jumta. Kopumā viss gāja vēl sliktāk nekā parasti.
– Bet lidojuma kadri tiešām bija veiksmīgi! Un fotografēšanas leņķis ir ideāls! Šis pēdējais kadrs ir gandrīz ideāls! – Saša bija pacilātā noskaņojumā.
«Tas vismaz ir kaut kas labs,» es vienaldzīgi atbildēju.
– Kāpēc jums vispār ir vajadzīgi šie kadri? Iekšējai lietošanai?
«Ne bez tā,» Pasha atbildēja. «Bet viņi reti skatās ierakstus, un tā bija mana ideja šajā bāzē ievietot kameras.» Plānoju izveidot spēli un tādējādi uzraudzīt cilvēka kustību fiziku, lai viss būtu ticams.
– Cik ilgi tu filmējies? – Saša nopratināja.
«Nedaudz vairāk nekā gadu,» Pasha nepacēla acis no sava darba.
– Oho, kāpēc tik daudz materiālu? Lai izpētītu kustību fiziku, pietiek ar diviem vai trim šādiem treniņiem.
«Šajā vietā bija daudz dažādu cilvēku.» Ikvienam bija dažādi ķermeņa tipi un līdz ar to arī fizika. Turklāt katram bija dažādas taktikas, un man ir interesanti tās pētīt, meklēt jaunas lietas. Un es jau gadu pārdodu savas zināšanas un dažus darbiniekus filmu studijām un spēļu izstrādes studijām.
– Vai šis tavs priekšnieks, Vlads, acīmredzot zina, ko tu ar to visu dari? – viņš norādīja uz planšeti, kur vēl bija redzami nesen notikušās kaujas kadri.
– Viņš zina. Viņš neapstiprina visu, bet viņš zina visu, ko es daru ar saņemto informāciju.
– Izrādās interesanti: es nepiekrītu, bet pieļauju?
«Manas aktivitātes viņiem sniedz vairāk priekšrocību nekā trūkumu. Bez kamerām te bija pilnīgs bardaks. Iepriekš viņiem vispār nebija noteikumu, un šāda darba efektivitāte bija nulle. Tā bija vairāk spēle nekā īsts treniņš, taču puiši beidzot saņēmās un sāka pilnveidot savas spējas.
– Man šķita, ka šodien bija viegli.
«Te nevajadzētu būt grūti,» es iejaucos sarunā.
– Jā, bet kā ir «grūti mācīties – viegli kaujā»? – Saša atcirta.
«Manuprāt, šī frāze bija par kampaņu, nevis par kauju,» es domāju.
– Vai ir atšķirība?
– Ēd. Kampaņa ir ilgtermiņa periods, bet cīņa nav.
«Labi, es neko daudz no šīm lietām nesaprotu, un es jums uzticēšos,» Saša pamāja ar roku.
«Bet labāk viņai neuzticēties,» Pasha pacēla.
Es ātri pielecu no zemes. Manas kājas vairs nedrebēja, un es varēju viegli stāvēt taisni.
– Iesim mājās.
Bez ilgākas runas devāmies uz stāvlaukumu pie mašīnas un klusībā iekāpām tajā.
«Bet es īsti nezinu, ko jūs darāt,» mani sasniedza vadītāja balss.
– Kas? Man šķiet, ka esmu cieši aizmigusi. Par ko tu runā?
«Es nezinu, ko jūs darāt,» Saša nopūtās.
«Es tikko gulēju, un tagad es runāju ar tevi.»
– Es runāju par visiem šiem cilvēkiem, par jūsu apmācību.
«Es strādāju policijā un to jau teicu,» es žāvājos.
«Kaut kas man saka, ka jūs nestrādājat tikai policijā.» Vismaz ne visi klātesošie tur strādā. Daži noteikti bija iesaistīti noziegumā – mans draugs izskatījās ārkārtīgi noraizējies.
– Kāpēc tu tā domā? – piešķīru balsij visgarlaikotāko toni, lai nesaasinātu.
«Mans vectēvs strādāja policijā, un es redzēju daudzus no Iekšlietu ministrijas – viņi nekad tā nerunāja,» viņš ar bažām paskatījās uz mani.
«Zini, laiki… Tie mainās,» es nedroši atbildēju.
– Jā, bet šī ir profesija tiem, kas vēlas aizsargāt cilvēkus, parastos pilsoņus…
– Protams, policijā ir tādi cilvēki ar šādu pārliecību – pat nešaubieties. Tikai jūs, manuprāt, pārāk labi domājat par šo sabiedrības slāni. Man šķiet, ka tas ir tas pats noziegums, tikai legāls,» godīgi dalījos. -Vai es drīkstu smēķēt?
«Smēķē,» viņš neapmierināts atbildēja.
Jau gadu man vienmēr kabatā ir šķiltavas un cigaretes. Es nevaru saprast, kad sāku smēķēt. Pēdējos gados dzīve pagājusi kā sapnī. Man tas viss šķiet nereāli, nereāli.
Pirms trim gadiem, izejot ārā, saskārāmies ar policijas kordonu pa visu ēkas perimetru. Viņi negaidīja mūsu rīcību un atklāja uguni. Mēs padevāmies bez cīņas. Šajā misijā mēs bijām trīs. Mūs visus kopā nogādāja policijas iecirknī. Es biju mierīgs – es absolūti nebaidījos no aresta. Tam kādreiz bija jānotiek. Pavīdēja cerības, ka tie, kas mūs atveda, nezināja, kas mēs esam un ar ko mūsu uzņēmums patiesībā nodarbojas.
Cerība sāka zust, kad pārējā mana grupa tika atvesta uz nodaļu. Es ļoti novērtēju, ka šie policisti precīzi zina, kas mēs esam. Atlika tikai pagaidīt un uzzināt, ko viņi mums uzkārs.
«Tavs telefons zvana no āķa,» viņi uzgrūda mani uz pleca un atrāva no atmiņām.
– Sveiki? – mans priekšnieks sauca.
«Vai esat aizmirsis, ka jums bija jāsniedz norādījumi par kontrabandas lietu?» – viņa balss bija neparasti mierīga.
– Es neesmu aizmirsis. Pierakstiet adresi: Parkovaya iela, trīsdesmit septītā ēka, deviņpadsmitais dzīvoklis. Šajā adresē jūs atradīsit savu noplūdi. Dzīvokļa īpašnieks ir līdzdalībnieks un zina, ko glabā. Visticamāk, viņš aizbildināsies, apgalvos, ka dzīvokli izīrējis un nav zinājis, kādiem nolūkiem tas izmantots. Viņš jums parādīs nomas līgumu un pieņemšanas aktu, bet neuzticieties viņam – viņam ir viltots līgums vai pat pase, un līgums tiek izsniegts personai, kura neeksistē. Par īrnieku droši vien teiks, ka viņš aizbēga un kontaktus nav atstājis.
– Tas nozīmē arī dokumentu viltošanu. Nav slikta zivs. Un vēl viena lieta: vai jūs varētu mani uzrunāt mazliet ar cieņu? Varbūt tu mani necieni, bet mans rangs tomēr ir augstāks, un tev vajag…,» šefs kautrīgi atgādināja.
– Un man ir sava reitingu sistēma. Čau, mazulīt,» es pārāk nekaunīgi atvadījos un skaļi iesmējos. -Kas šis idiots viņu domā?! – jautāja tukšumā.
– Tu runā par savu priekšnieku? – Saša ieinteresēti jautāja.
– Kāds viņš man par priekšnieku?! Tikai uzdevumu filtrs. Turklāt tas nav ērtākais,» es to atmetu.
– Kādu lietu jūs tagad esat atrisinājuši?
– Šausmīgi banāli.
– Vai varat pastāstīt sīkāk? – draudzene ar zināmu bijību jautāja.
«Pirms aptuveni trim nedēļām uz dienvidu robežas viņi apturēja kravas automašīnu, kas bija līdz malām piepildīta ar narkotikām, un, aprakstot īpašumu un identificējot personas, kāds aizveda aptuveni trīsdesmit kilogramus preču. Viņi sāka cieši uzraudzīt labi zināmās tirdzniecības vietas, taču uzplaukuma nebija. Viņi baidījās, ka šī narkotika ir aizgājusi tālāk uz rietumiem un lieta tika uzticēta man.
– Divu nedēļu laikā varēji atvērt?! – Saša bija patiesi pārsteigts.
– Nedēļas laikā.
– Bet kā?
– Viegli. Kratīšanas loka sašaurināšanās, novērošana, sīku detaļu noskaidrošana.
– Kā jūs varējāt sašaurināt meklēšanu? – viņš aizkaitināti noskaidroja.
«Mums pilsētā nav daudz dzīvokļu, kur varētu uzglabāt narkotikas, un tās parasti tiek uzglabātas tik lielos daudzumos,» es diezgan mierīgi atbildēju.
– Tātad jūs visus pazīstat? – Saša jau izskatījās nobijusies.
– Nē, bet nav nemaz tik grūti izrēķināt. Tagad mūsu pilsēta tiek aktīvi celta, jo īpaši tiek būvēti daudzi dzīvojamo māju kompleksi. Dzīvojamā kompleksā noteikti nav iespējams uzglabāt tik lielu partiju – tas ir pārāk aizdomīgi, jo visur ir kameras un konsjerži. Piekrītu?
«Izklausās saprātīgi,» pēc nelielas vilcināšanās piekrita Saša.
«Bet, no otras puses, iedzīvotāji šādā apsardzes uzraudzībā zaudē modrību un nepamana, kas notiek apkārt, un var organizēt lielu piegādi, aizsedzot kāda veida ledusskapja piegādi,» es uzreiz piedāvāju pretargumentu.
– Ko tu ar to domā? – viņš aizdomīgi jautāja.
– Līdz tam, ka jādomā kritiski. Redzi, cik viegli ir apjukt,» es iesmējos. – Tagad rūpīgi apdomājiet un izlemiet, vai jaunā dzīvojamā kompleksa dzīvoklī varēja būt glabātas narkotikas, un pamatojiet savu izvēli.
Mašīnā iestājās nāvējošs klusums, man šķita, ka es dzirdēju, kā viņa galvā griežas zobrati.
«Nē, viņi nevarēja,» pēc pārtraukuma paziņoja Saša.
– Sniedziet iemeslus.
– Tas ir pārāk dārgi – jāpieņem darbā cilvēki, kas ir kā pārcēlēji un, iespējams, ja dzīvokļa īpašnieks nebūtu blakus, viņi pārbaudītu preču rēķinu, ierakstītu žurnālā un viss.. Turklāt jūs pats teicāt, ka nekāda īpaša narkotiku pārdošanas kāpuma nebija, un jūsējā nolēma, ka tās tiks vestas tālāk, kas nozīmē, ka tās atkal brauks garām kamerām un konsjeržiem un radīs aizdomas.
«Bet viņi varētu to visu pagaidīt un pēc kāda laika transportēt vai pārdot tālāk,» es mēģināju satricināt viņa pārliecību par savu atbildi.
– Nedomāju, ka klienti gaidīs, kamēr viss nokārtosies, jo tas acīmredzot prasīs vairāk par vienu dienu. Un narkotikām noteikti ir kaut kāds derīguma termiņš un uzglabāšanas apstākļi,» viņš neatkāpās no savas versijas.
«Labi, es to saskaitu,» es godīgi apstiprināju viņa argumentu. – Tad ejam tālāk. Lielākā daļa mūsu māju ir parastas: bez skaistas fasādes, nedaudz novecojušas, bez kamerām vai jebkādas citas drošības, izņemot domofonus. Kurā rajonā ar šādām mājām jūs paslēptu negaidītu, lielu nelegālu preču sūtījumu?
«Noteikti nav tas turīgākais,» viņš iesmējās.
– Tas ir viss. Izdariet savus secinājumus.
Saša, pretēji manām cerībām, ilgi domāja. Atkal gandrīz aizmigu.
– Māja Pārkovajā ir piecstāvu, un to ieskauj divstāvu vecas kazarmas. Šī iela parasti atrodas pilsētas nomalē, industriālā rajonā. Kādreiz tuvumā atradās rūpnīca un tajā apmetās cītīgi strādnieki, taču perestroikas laikā fabrika sabruka un daudzi palika bez darba. Šī teritorija ir kļuvusi kā cietuma atzars. Jā, menti baidījās uz turieni iet pat pa dienu – man teica vectēvs. Tas bija šausmīgs laiks. Neilgi pirms rūpnīcas sabrukšanas viņi tur sāka būvēt šo piecstāvu ēku, taču viņiem nebija laika to pabeigt. Cits uzņēmums pabeidza celtniecību un ātri, privāti pārdeva dzīvokļus, pirms tur sākās pilnīgs haoss. Patiesībā šī ir vienīgā māja, kurā ir vairāk vai mazāk atbilstoši īrnieki. Brīvos vai atbrīvotos dzīvokļus kazarmās atdeva visādiem ieslodzītajiem, un tāpēc noziedzības situācija tur kļuva vēl sliktāka. Pieklājīgāki un turīgāki cilvēki, protams, uzreiz pārcēlās uz citu rajonu, un mazāk kārtīgi iemācījās pievērt acis uz visām dīvainībām un dzīvot pēc principa «mana māja ir nomalē». Pārējie rāvēji jau sen bija nodzērušies līdz nāvei un droši vien neko dīvainu nebūtu pamanījuši, tāpēc šī mikrorajona iedzīvotāju aptauja nekādu labumu nebūtu devusi. Pat ja viņi sāktu pārbaudīt un pārmeklēt visas barakas vai tikai to cilvēku dzīvokļus, kuri notiesāti par narkotikām, viņi nepārbaudītu ne šo piecstāvu ēku, ne to pašu dzīvokli. Saimnieks ir tīrs, vai ne?
Kad viņš pabeidza stāstu, mēs jau bijām ieradušies pie manas mājas un vienkārši sēdējām mašīnā un runājām.
– Perfekti. Tev pašam jāiet uz policiju. Tev ir labas analītiskās spējas. Droši vien gēni,» es jokoju.
– Labi, mēs izdomājām māju, bet ko tālāk? Kā meklēt dzīvokli? – mans kompanjons nopūtās.
«Paskaties pa logiem,» es vienkārši atbildēju.
– Paskaties pa logiem? Viegli pateikt! Piemēram, 19. dzīvoklis tajā ēkā atrodas augšējā stāvā.
– Binokļi tika izgudroti septiņpadsmitajā gadsimtā! – ar nepatiesu pārsteigumu balsī pateicu vēsturisko faktu.
– Neder. Skata leņķis neļaus mums redzēt piekto stāvu,» viņš ātri noraidīja šo ideju.
– Jā, no zemes tas to neļaus. Bet gandrīz pretī mājai ir neliels pamests ūdenstornis.
– Vai tas nav pārāk tālu? Un kā zināt, no kuras puses skatīties?
«Vienā pusē ir tornis un otrā kazarma, un tur nav grūti uzkāpt uz jumta.» Apmēram tālu: tas ir atkarīgs no aprīkojuma. Ar teātra binokli noteikti neko nevarēs redzēt.
– Labi, kas bija šajā dzīvoklī? Kā jūs sapratāt, ka šis ir tas pats dzīvoklis?
«Tā mēs atradām piemērotu māju un uzstādījām tai novērošanu. Un ko mēs redzam? Narkotikas tika pārvadātas kravas automašīnā augļu kastēs. Pēc dokumentiem tie bijuši augļi. Tātad dzīvoklī mēs redzam augļu kastes. Proti, trīs lielas kastes. Pagaidām viss sakrīt.
– Nu, kas viņiem vainas? Varbūt tur tiešām ir augļu kastes,» kritizēja Saša.
– Labi, labi, ka izmantojāt kritisko domāšanu. Tieši tāpēc, ka tur var būt parastie augļi, uzstādām dzīvokļa numuru, ko nav īpaši grūti izdarīt, un tad dodamies uz valsts reģistrācijas dienestu un noskaidrojam visas detaļas par dzīvokli, tajā skaitā īpašnieka vārdu un iespējamo ilgtermiņa nomas līgumi. Civilstāvokļa aktos atrodam dzīvokļa īpašnieka foto un turpinām uzraudzīt. Man paveicās: dzīvokļa īpašnieks dzīvokli it kā izīrēja ilgtermiņā, un tādi līgumi ir jāiekļauj reģistrā.
– Un aizkari, starp citu, netraucēja mūsu uzraudzību?
– Istabā karājās caurspīdīgs tills, un, kad iekšā ieslēdza gaismas, viss bija lieliski redzams. Viņi virtuvē vispār nekarina garus aizkarus, un viņam tādu nebija vispār,» es noskaidroju detaļas.
«Kaut kas nesakrīt,» viņš mani pārtrauca. – Šis cilvēks ir noziedznieks, bet viņš ievēro likumus? Šaubos, ka kaimiņi tajā mikrorajonā un tajā mājā būtu uzbrukuši, ka tur dzīvo nevis viņš, bet gan kāds cits, un tam vispār nebija jēgas…
– Atgriezīsimies tieši pie mūsu biznesa. Tātad, mēs atrodam dzīvokļa īpašnieka fotoattēlu un lūdzam fotogrāfiju no personas, kas īrēja šo dzīvokli, bet mēs saskaramies ar faktu, ka šī persona ir nepareiza dzimuma un parasti ir reģistrēta citā pilsētā. Skaitlis un sērija sakrīt, bet pārējie dati neatbilst. Neparasti, vai ne?
– Tas ir neparasti, bet saimnieks varēja kļūdīties ar vienu numuru. Ne vienmēr pēdējais. Mazliet nesekoju līdzi, novērsos no domām un uzrakstīju nepareizu numuru. Viss var notikt,» viņš paraustīja plecus.
– Protams, ka var, tā vienkārši nav pati tipiskākā situācija. Un pareizi atzīmējāt par likumu ievērošanu – vīrietis ir tīrs, bez sodāmības, nolēma dzīvokli izīrēt un pat visu izdarīja pēc noteikumiem. Protams, viņš varēja kļūdīties vienā numurā. Ir labi. Bet īrnieks aizbēga, un īpašnieks nevar atcerēties, kādam jābūt numuram. Tāpēc turpinām uzraudzīt dzīvokli.
– Tas laikam ir vienīgais pareizais lēmums.
– Nē, bet lai tā būtu. Pārbaudes pamatam ar šiem datiem nepietiktu, taču pietiktu, lai piezvanītu un precizētu informāciju par nepareizu līgumu. Varētu mēģināt sašķelt pilsoni, bet pārējie fakti ir neuzticami.
– Vai jūs runājat par augļu kastēm? – viņš izteica gaisa pēdiņas.
– Un arī tas, bet kopumā es runāju par minējumiem par narkotiku atrašanās vietu. Nekad nevar zināt, kam savā virtuvē ir augļu kastes.
«Tāpēc mēs turpinām uzraudzīt dzīvokli.» Un ko mēs tur redzam?
– Redzam, ka tur dzīvo viens un tas pats dzīvokļa īpašnieks un nav nekādu mājienu par trešajām personām. Pat viesi nenāca pie viņa.
«Šajā arī nav nekā īpaši dīvaina.» Kā viņš uzvedās ar kastēm? – Saša sasprindzināja smadzenes.
– Jūs uzdodat pareizos jautājumus. Mūsu subjekts dzīvoja tā, it kā dzīvoklī nebūtu kastes. Un tas jau ir nedaudz aizdomīgi.
«Tas nešķiet ļoti labi,» viņš vāji pretojās.
– Nē, tas ir tieši aizdomīgi. Viņš izturējās tā, it kā kastes nebūtu,“ es uzsvēru frāzi, „viņš nevēlējās, lai tās tur atrastos, un ignorēja tās no visa spēka. Bet ar to arī nepietiek kratīšanai un arestam. Varbūt es pati to izdomāju. Varbūt viņš neignorēja kastes. Pa labi?
– Pa labi. Tātad, ko mēs darām tālāk?
«Tad mēs pamanām, ka šim pilsonim ir fiksētais tālrunis ar fiksētā tālruņa numuru, kas vienā jaukā dienā aktivizējās naktī. Dzīvokļa īpašnieks kādam piezvanīja tieši trijos piecpadsmitos no rīta, parunāja trīs minūtes, nospieda dažas pogas un atkal gulēja. Šī darbība tika atkārtota dienu vēlāk: zvans noteiktā laikā, daži pogas nospiešanas un saruna trīs minūtes.
– Tātad mēs ejam pie vadu operatora un pieprasām zvanu izdruku? – Saša pēkšņi uzlēca ar paceltu pirkstu un skatoties «Elementāri, Vatson!»
– Nav slikts risinājums, taču tas vairs nav lietderīgs. Šie dati ir pilnīgi pietiekami. Ātra meklēšana, kamēr cilvēks ir šokā, ka policija ielauzās viņa dzīvoklī, kastēs atrodot ko citu, nevis augļus un arestu. Ja viņš mēģina pretoties, tad parādiet viņam viltotu līgumu. Uzdevumu var uzskatīt par pabeigtu.
– Tātad jūs noteikti nezināt, vai tas ir viņš vai nē? – Viņš sarūgtināts atliecās sēdeklī.
– Vai tas ir viņš vai nav kas? – es atbildēju apstiprinoši.
– Vai viņš no kravas automašīnas nozaga trīsdesmit kilogramus narkotiku?
– Ne viņš.
– PVO? Un kāpēc jūs izvēlējāties šo konkrēto personu? – Saša brīnījās. -Vai esat nolēmis viņu iekārtot?
«Man bija uzdevums atrast preces, nevis tos, kas tās nozaga. Formāli dzīvokļa īpašnieks ir līdzdalībnieks, tas nozīmē, ka viņš ir vainīgs un es nevienu neierobežoju.
«Vai jūs nedomājat, kurš nozaga kastes?!»
– Nē, kāpēc man tas būtu interesanti? Tas nav mans darbs! Zagļi, lai nezog, tā nav mana problēma. Es atradu līdzdalībnieku. Atradu preci. Tas noslēdz manu darbu. Ņemiet vērā, ka man pat nav jādodas uz aizturēšanas centru.
– Man šķiet, ka tu zini vairāk, nekā saki. Tu saproti, ka, ja esi kļūdījies, izvēloties jomu, tad viss ir nepareizi un apsūdzēji nevainīgu cilvēku par jebko! – viņš sajūsminājās.
– Nav vajadzības celties panikā. Viņa dzīvoklī viņi vienkārši pārbaudīs rūtiņas, varbūt uzdos pāris jautājumus, un viss. Neviens viņu neaiztiks, ja viņš nav vainīgs.
– Tieši tā? – viss viņa izskats pauda cerību.
– Tieši tā. Bet nelieciet cerības – esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš ir noziedznieks.
«Vai jūs man pastāstīsit vēlāk, kā šī lieta beidzās?»
«Es pat tagad varu piezvanīt savam tā sauktajam priekšniekam un uzzināt.»
– Nav agri? – viņš šaubīgi jautāja.
«Mēs jau labu laiku esam risinājuši šo noslēpumu.» Domāju, ka viņš jau visu ir atradis vai vismaz nonācis vietā. Zvanīt?
– Nē, labāk pastāstiet man, kādas darbības jūs darījāt, lai atrastu preci. -Vai jūs mēģināt kavēties uz laiku?
– Daļēji, jā.
Es ilgi domāju. Galu galā, tā ir taisnība, ka viss manas darbības panākums ir ne tikai spēja analizēt, bet arī citu cilvēku darbs. Pirms dažiem gadiem es izveidoju nelielu komandu un uzticēju viņiem nelielus darbus, piemēram, novērošanu, telefonsarunu noklausīšanos un dažreiz arī savu apsardzi. Es pats personīgi apmācīju šos cilvēkus, nodevu viņiem savas zināšanas un gudrības. Darbā mani asistenti neviens neinteresē, par ko esmu viņiem ļoti pateicīgs.
– Tu atkal aizmigi? – Saša mani pagrūda. – Kas tad tev palīdz?
«Nav svarīgi, kurš,» es to noraidīju.
– Tev ir partneris?
– Nē, darbā strādāju viena.
– Tātad tas ir cilvēks no malas. Vai ir kāds, kuram ļoti uzticaties? – draugs jautāja ar paceltām uzacīm un smaidu no auss līdz ausij.
«Jā, bet šis vīrietis nav man līdzvērtīgs,» es īgni pasmaidīju.
– Un es? Vai es esmu līdzvērtīgs tev?
– Tas ir atkarīgs no tā, kas mūs ieskauj.
– Tagad. Vai mēs tagad esam vienlīdzīgi?
– Un tas ir atkarīgs no tā, ko es vēlos vai par ko esmu spiests izlikties.
– Un ko tas nozīmē?
«Tas nozīmē, ka tu jau iejaucas tur, kur nevajag,» es to teicu tādā tonī, kas neprasīja papildu argumentus.
«Labi, galu galā jūsu pildspalvas ir tikai jūsu problēmas,» viņš mierīgi pacēla rokas virs galvas. «Mans vectēvs man teica, ka darbs Iekšlietu ministrijā ir apgrūtinošs smadzenēm, bet es viņam neticēju. Bet jūs tur pat nestrādājat sešus mēnešus.
«Es tur strādāju gandrīz trīs gadus,» vārdi izskanēja ātrāk, nekā es varēju saprast, ko es saku.
– Kas? Trīs gadi? Jūs teicāt, ka nesen tur dabūjāt darbu, veicat dažus pārbaudījumus un tāpēc apmēram mēnesi nevarējāt iet uz nodarbībām – šķita, ka Sašu būtu iespēris zibens.
«Toreiz es devos projām; bija par vēlu atkāpties un melot.»
– Misijā? – viņš sāka mani mocīt.
«Nē, es biju atvaļinājumā un skrēju savās darīšanās,» es centos visu iespējamo, lai saglabātu mieru.
– Kaut kur otrā kursa sākumā jūs visu septembri neieradāties uz nodarbībām. Jūs toreiz ieņēmāt šo darbu, vai ne? – Saša atcerējās.
– Pa labi. Precīzāk… Tas nav svarīgi.
– Labi, tam nav nozīmes, bet kāpēc tev vajadzēja melot?
– Jo man vispār bija aizliegts stāstīt, ka es tur strādāju! – es uzliesmoju.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka mani tur pieņēma caur sakariem. Padomājiet par to: kā viņi varēja paņemt cilvēku bez izglītības? Sākumā es tur gandrīz nerādījos un neko nedarīju – viņi baidījās man uzdot uzdevumus. Tomēr tad šī manas dzīves daļa sāka aizņemt arvien vairāk laika. Es nevarēju koncentrēties uz to, kas man bija patiešām svarīgs, un paņēmu atvaļinājumu. Mēnesi pavadīju klaiņojot pa dažādām pilsētām un kaut ko meklējot. Sapratu, ka kāds tomēr jautās, kur esmu, un nolēmu atbildēt patiesību. Pat ja šī patiesība vairs nebija aktuāla.
– Zini, tas izklausās ļoti dīvaini un nenormāli.
«Jā, es zinu, bet man tiešām to nevajadzēja stāstīt.»
– Ko, šis aizliegums tika atcelts pēc diviem gadiem? – viņš sarkastiskā tonī jautāja.
– Nē, viņi to nenoņēma. Vai arī es par to nezinu.
«Tad kāpēc jūs nolēmāt man to pastāstīt?»
– Man ir apnicis melot.
– Bet arī tie bija meli!
– Vai atceries, ko jautāji? Atcerieties, ka jūs uzdevāt jautājumu, kur es atrodos? – sekoju viņa reakcijai un ieraudzīju īsu galvas mājienu. «Jūs nejautājāt, kur es biju ceturtā gada janvārī.» Varbūt esmu stulba un domāju, ka tu runā par otrā gada septembri-oktobri! – jautri teicu.
«Lielisks attaisnojums,» Saša nedalījās manā optimismā un izskatījās ārkārtīgi neapmierināts.
– Tas nav attaisnojums. Tas ir pieņēmums. Tas tiešām varētu notikt. Galu galā jums ir pareizi jāformulē jautājumi, pretējā gadījumā tas ne vienmēr ir skaidrs! – turpināju mierīgā un dzīvespriecīgā tonī, bet iekšā vārījās vētra – nav nemaz tik patīkami, kad tev svarīgi un tuvi cilvēki tevi apsūdz melos. Tas droši vien ir pelnījis.
– Bet cilvēki nav datori. Cilvēkiem piemīt empātija un nav grūti saprast, ka jautājums tika uzdots par tuvāko datumu.
– Ne visiem cilvēkiem piemīt empātija.
«Mēs esam pazīstami daudzus gadus, tālu no pirmā gada, un es lieliski zinu, ka jums ir empātija un, mana sirds jūtas, jūs lieliski sapratāt, par kādu laika periodu es jautāju,» viņš sašutis rezumēja.
– Jā, es, protams, sapratu, bet atbilde «viņa aiziet» jūs neapmierināja, un, lai izvairītos no turpmākiem jautājumiem, es atbildēju patiesību. Jā, tas bija nedaudz nokavēts, bet es teicu patiesību.
– Nē, tā arī nav taisnība. Ne visa patiesība. Jūs teicāt, ka esat pieņemts darbā, izmantojot sakarus, un jūs man teicāt, ka veicāt dažus testus – es novērtēju viņa mēģinājumu mani nodurt.
– Lieliski, bet savstarpēja attieksme nenozīmē, ka man nav jākārto testi. Šādos ķermeņos ir blats, bet tas nenozīmē, ka viņi tur visus ved. Lai gan dažreiz man tā šķiet.
«Nu, pieņemsim,» viņš negribīgi piekrita. – Pieņemsim, ka intervija biji tikai caur kontaktiem, bet visu pārējo darīji pats.
«Tieši tā,» es triumfējoši apstiprināju.
«Labi, es joprojām nesaprotu, ko tu slēp, bet, ja tas tev ir tik svarīgi, tad tās ir tavas tiesības,» viņš pamāja ar roku.
«Es patiešām vēlētos jums pateikt patiesību, bet es nevaru.» Ir viena manas dzīves daļa, par kuru civiliedzīvotājiem, tas ir, vienkāršiem cilvēkiem, labāk nezināt. Šī manas dzīves daļa vēl nav vēsture, tā vēl nav beigusies, un tāpēc tā var būt bīstama.
– Kaut kādi noslēpumi, mīklas, lietu risināšana, policija – kaut kāda traka elle! «Saša aizsedza seju ar rokām un trokšņaini izelpoja.
– Jā, šī patiešām ir elle, bet tā ir arī mana dzīve. Vai jums tiešām ir garlaicīgi?
«Ir tāda lieta,» viņš berzēja seju. – Pagaidām man šķiet, ka tev ir interesanta dzīve.
– Nu jā, ļoti interesanti. Rotācijas kriminālajās aprindās var būt ļoti interesantas.
– Kas? – Viņš bailīgi paskatījās uz mani.
– Kas? Spining kriminālās vai gandrīz noziedzīgās aprindās, kāda ir atšķirība? Es jau teicu, ka uzskatu, ka policija nav tālu no likuma pārkāpšanas. Turklāt tieši policisti pēc dienesta būtības visbiežāk sastopas ar noziedzības izpausmēm.
«Jā, es tikai domāju, ka jūs ar to nemaz nesatiekaties.» Tas ir tāpat kā jūs sēdējat mājās un risināt mīklas, un tad jūs sūtat savus cilvēkus uz vietu, saņemat no viņiem datus, apstrādājat tos un izvadāt rezultātu. Tieši tā mēs atrisinājām jūsu misiju ar nozagtajām mantām.
«Dažreiz ir uzdevumi, kad vari sēdēt mājās un padomāt,» es tagad satvēru galvu rokās. «Bet vai jums ir kāda nojausma, cik daudz laika nepieciešams, lai apkopotu un strukturētu zināšanas par pilsētu?» Turklāt, vai jūs domājat, ka jebkuru cilvēku var nosūtīt uzraudzībā? Par novērošanu, kas būtībā ir nelikumīga. Ar cilvēku jāveido uzticēšanās un jāpanāk savstarpēja sapratne. Jūs nevarat pieņemt darbā pirmo cilvēku, ar kuru saskaraties, piemēram, šim darbam. Jūs pat nevarat iedomāties, cik ilgs laiks man prasīja, lai savāktu savu komandu. Taču visbiežāk strādāju pati: pati sazinos ar aizdomās turamajiem, pati sekoju līdzi, pati aizturu.
– Tev taisnība, jā. Tam jābūt ļoti grūti. Bet jūs varat tikt galā.
– Man ir liela pieredze.
Manu acu priekšā pazibēja seši manas dzīves gadi: no pašas pirmās tikšanās dienas līdz brīdim, kad mana dzīve tika sadragāta drupās.
Tas negadījās, kad policija mūs aizturēja nenozīmīgā misijā vai pat tad, kad pārējā mana komanda tika nogādāta iecirknī. Nē, viņa salūza nedaudz vēlāk, bet šajā dienā.
– Vai tu mani dzirdi? – manā acu priekšā šurpu turpu lidoja roka.
– Kas? Es iegrimu domās, piedod.
«Es saku, mēs esam šeit sēdējuši ilgu laiku, un, iespējams, mums ir laiks doties mājās,» Saša teica neizpratnē.
«Jā, tā ir laba ideja,» es sāku kāpt ārā no mašīnas.
– Vai tu rīt nāksi uz nodarbību?
«Es izlemšu rīt.»
Meli. Jau sen esmu nolēmusi, ka rīt uz nodarbībām neiešu, jo dienas vidū man ir tikšanās ar draugiem bārā un pēc tik smagas dienas vajag gulēt.
Šķiet, ka arī šodien privātā sarunā nepateicu ne vārda patiesības. Pirmkārt, man nebija nekāda veida domstarpības, piesakoties ierēdņa darbam, un es neizturēju nekādas pārbaudes. Es biju spiests iet pie viņiem strādāt, viņi mani piespieda. Ļoti ilgu laiku es negribēju to darīt. Es centos to pateikt, bet man nebija dota izvēle. Pareizāk sakot, viņi to atstāja, bet tas attiecās tikai uz to, kurā Iekšlietu ministrijas struktūrvienībā es gribēju iekļūt.
Es neteicu patiesību par šīs lietas izmeklēšanu. Protams, tur bija daļa patiesības – īpaši daļa par novērošanu, bet viss pārējais bija izdomājums. Ja man nebūtu nepieciešamo pieslēgumu, es būtu meklējis trūkstošās preces šādi, taču šīs darbības būtu prasījušas daudz vairāk nekā nedēļu, bet daudz ilgāk. Un tie ir arī meli par izmeklēšanas nedēļu – pazudušās kastes tika atrastas vienā vakarā. Tikai pāris zvani un visa informācija ir kabatā. Novērošana bija nepieciešama tikai, lai apstiprinātu saņemtos datus. Uzticieties, bet pārbaudiet.
Rīt man ir tikšanās ar draugiem, kuri arī nekādi nav saistīti ar noziedzīgo pasauli un būs atkal jāmelo.
Es meloju tiem tālajiem un tuvajiem, paziņām un svešiniekiem, un pats galvenais – sev.
Kādreiz man bija jāguļ piespiedu kārtā, bet tagad es meloju pēc izvēles un tas izrādījās nepanesamāk. Man vajadzētu aizmirst visu, kas toreiz notika, un turpināt savu dzīvi.
– Bet es dzīvoju. Vai arī es tikai izliekos? – jautāju savam atspulgam spogulī.
Pirms trim gadiem tika salauzta viena ļoti svarīga manas dzīves daļa. Trīs gadus es mēģināju atrast vainīgo, jo viņi nevēlējās mani tiesāt godīgi.
Manā oficiālajā dzīvē nekas nav mainījies: joprojām turpināju studēt universitātē un dažreiz tikos ar draugiem. Parasta studenta parastā dzīve. Bet manī bija vētra: aizvainojums, rūgtums, skumjas, vēlme atriebties.
Šis laiks iekrita institūta pirmā akadēmiskā gada beigās. Patiesībā uz manu sekmju izraksta uzlika eksternu eksāmenu un tieši tā: institūtā ieradās cilvēki no valdības un maigi paskaidroja dekanātam, ka tagad esmu īpašā kontrolē un konkrētu iemeslu dēļ nevaru nokārtot šo konkrēto sesiju., bet es tiešām negribēju pamest universitāti.Gribu. Viņi man uzreiz iedeva visas labās un teicamas atzīmes, un es devos prom.
Viņa aizbēga. Bēdzis no izmeklēšanas. Cerēju, ka no manis tiks vaļā un atstās mierā, nevis piespiedīs strādāt policijā. Es tik un tā nesadarbojos ar izmeklēšanu, tāpēc viņi pēc manas bēgšanas neko nezaudēja.
Es nolēmu atgriezties un turpināt savu dzīvi dažādu iemeslu dēļ: nauda un veselība beidzās, nebeidzamā pilsētu maiņa man nepalīdzēja nomierināties.
Tad sāku meklēt tos, kas varētu zināt par daudz un vēl vairāk pļāpāt, taču meklējumi nekur nevedīja un šī nebeidzamā atriebības dzīšanās man nedeva mieru un spēku.
