Читать книгу Spoku sargs - - Страница 4

Kad iegājām Riftā, spokainais zobens jau bija manās rokās, tāpēc man izdevās atvairīt uzbrukumu zaļo burvju bultu veidā. Monstri nevarēja burvest, tāpēc tie bija saprātīgi radījumi, kas slēpās blīvajā veģetācijā.

– Kas pie velna? Te nevienam nevajadzētu būt! – Potaps rēca un raidīja mežā zilu postošu sfēru.

Tas ielidoja dziļi mežā un eksplodēja. Atskanēja čīkstēšana, un cilvēkveidīgie radījumi ar zaļu zvīņainu ādu un acīm kā ķirzakai metās dažādos virzienos. Skrienot viņi mūs atkal apbēra ar mirdzoši zaļām bultām.

Pēkšņi kāds aiz manis noelsās un nokrita zemē. Es pagriezos un ieraudzīju, ka tas ir viens no Sīriusa burvjiem. Viņam bija zaļš plankums tieši pieres vidū, kas ātri izplatījās.

Šajā laikā plūdi metās viņam pretī. Viņš ātri noņēma bruņas no krūtīm un novietoja dziedinošo artefaktu. Tomēr burvis kļuva arvien sliktāks. Viņš tik tikko spēja elpot un nemirkšķinot skatījās uz tumši pelēkajām debesīm.

Tikmēr mums atkal uzbruka. Viena no bultām trāpīja man mugurā, bet dzelzs plāksne ādas futrālī mani droši pasargāja. Vēl vairākas bultas atsitās pret spoka zobenu un pazuda.

– Šis sasodītais artefakts nepalīdz! Čau, Žora, elpo! Vai tu mani dzirdi? Elpo, sasodīts! – Potaps kliedza.

Uz ievainotā burvja krūtīm jau gulēja trīs artefakti, taču zaļumi neatkāpās. Gluži pretēji, viņa acis pat kļuva zaļas.

«Mums vispirms jātiek galā ar humanozauriem un tikai tad jāvāc resursi,» es teicu un virzījos uz to, kur mums atkal lidoja bultas.

– Kostjai ir taisnība. Uzbrukums! – Vlads kliedza.

Mūsu ģilde metās mežā, sasita kokus šķembās un dedzināja krūmus un zāli. Lai gan mēs visi bijām dzeltenā rangā, mums izdevās maģija un ieroči. Pat ja ne tādā pašā līmenī kā tie, kuri bija augstāki rangā.

Siriuss arī pievienojās mums, bet ne pilnā sastāvā. Potaps un vēl viens no viņa burvjiem pacēla ievainoto cilvēku un tika nogādāti mūsu pasaulē. Es nekad nebiju šos radījumus saticis vai pat dzirdējis par tiem, tāpēc nezināju, kas notiks ar to, kuru trāpīs zaļā bulta. Bet, spriežot pēc tā, ka parastie dziednieciskie artefakti nespēja tikt galā ar nezināmo maģiju, labāk būt piesardzīgiem un neļaut zaļajai bultai trāpīt.

Mēs izklīdām pa mežu. Es devos uz nelielu akmeni ar skatu uz kokiem. Tad no krūmiem uz mani lidoja zaļa bulta. Es noliku sev priekšā spokainu vairogu, lai pārbaudītu, cik tas spēj atvairīt citplanētiešu maģijas triecienu. Vairogs paveica lielisku darbu. Bulta trāpīja un pazuda.

Es metos pie krūma un situ ar zobenu. Atskanēja ass kliedziens, kā putnam, un zaļš humanoīds radījums nokrita zemē kopā ar zariem. Krūms bija kupls, tāpēc neredzēju, kur situ, bet, kad piegāju un atmetu zarus, ieraudzīju, ka esmu gandrīz pārgriezis Grīnu uz pusēm. No tās tecēja biezas tumši ceriņu asinis un samērcēja zemi. Grīns paskatījās uz mani ar saviem gareniskajiem zīlītēm un, ilgi izelpojot, sastinga.

Ar zobena galu es pārgriezu viņa krūtīs un ieraudzīju plostu. Tas bija tik spilgts un liels, ka nepārprotami piederēja vidēja līmeņa riftam. Kā departaments pieļāva tik kļūdu, ka iedeva mums tik bīstamu Riftu? Nē, es nesūdzos. Gluži otrādi, es ļoti priecājos, ka atnācu uz šejieni, bet man bija žēl to nabaga, kurš bija kļuvis zaļš. Galu galā nevienam no mums nebija ne jausmas, kurp ejam un kas mūs šeit sagaida, un tas bija nepareizi.

Šajā laikā es ar acs kaktiņu satvēru kādu kustību un nolaidos. Es to izdarīju laikā. Izrādījās, ka meža iemītnieki mani jau bija aplenkuši un uzbruka no dažādām pusēm uzreiz. Nolēmu sākt ar Grīnu, kuru pamanīju, tāpēc, notupusies un turot zobenu sev priekšā, metos uz klints pusi. Viņš mani nesagaidīja, bet, cik vien ātri spēja, metās biezoknī.

Es atkal nožēloju, ka vēl nezināju, kā izveidot arbaletu. Cik jauki būtu vienkārši iemest viņam pa galvu, nevis steigties cauri nepazīstamam mežam pēc vietējā iedzīvotāja, kurš šo mežu pazina kā savu pirkstu. Jā, šiem dīvainīšiem bija tikai trīs pirksti, un tie beidzās ar asiem nagiem.

Skrienot pēc viena Grīna, redzēju vēl vienu nokāpjam no koka. Tāpēc viņiem ir vajadzīgi tādi nagi, lai rāptos kokos. Ar vilni viņa zvīņainā galva iekrita biezajā zālē. Izvilku plostu, ieliku konteinerā un ieraudzīju Vladu.

– Kostja, nāc šurp! Man vajag palīdzību! – viņš kliedza.

Es pieskrēju viņam klāt un redzēju, kā pie viņa kājām no zemes izaug vijas vīnogulāji un pazūd zālē.

– Kas notika?

«Es tur jau esmu noķēris trīs.» Atrodi un pabeidz tos, kamēr es vēl skatos,» viņš pamāja gravas virzienā.

Kā teica Vlads, trīs Zaļie gulēja zemē, sapinušies vīnogulājiem. Es viņus nogalināju un izņēmu plostus. Šajā laikā man pretī lidoja bulta no tuvējā koka vainaga. Es viņu neredzēju, bet ar visu ķermeni jutu briesmu tuvošanos. Viņš atliecās un nolika savu vairogu sev priekšā. Bulta izurbās un pazuda kopā ar vairogu. Grīns nolēca no koka un uzreiz tika nogalināts ar spēcīgu sitienu no fantoma zobena.

Ieliku visus plostus konteinerā un atkal atgriezos pie Vlada. Viņš turpināja meklēt, taču līdz šim nevienu nav atradis. Tikmēr pārējie ģildes biedri mums pievienojās un ieguva vēl četrus plostus. Izķemmējuši mežu, vairs neatradām nevienu Zaļo. Šajā laikā Potaps atgriezās Riftā.

– Čau, Sirius! Viss man! – viņš kliedza.

Viņa ģildes locekļi iznāca no meža un ziņoja, ka ir nogalinājuši trīs zaļos.

– Trīs? Kāpēc tik maz? – viņš bija sašutis.

«Viņi ir ātri un šauj,» Zahars nomurmināja.

Viņš bija liels, bet ļoti lēns, lai gan viņam bija oranža pakāpe.

Pēkšņi Potaps sāka skatīties apkārt un jautāja:

– Kur ir Volodja?

Visi metās meklēt Volodju, arī mēs. Par laimi, plaisa bija neliela, tāpēc viņi to ātri atrada. Viņš gulēja zem dadzis, un viņa krāsa bija līdzīga tiem. Potaps dusmīgi lamājās un lika diviem saviem vīriem izvest zaļo Volodju no Rifta un nosūtīt uz slimnīcu.

Tikmēr es un pārējā ģilde «Viktori» sākām meklēt dārgakmeņus un vērtīgus augus. Man bija vienaldzīgi augi, tāpēc uzreiz devos pie klints, uzskatot, ka tieši tur ir jāatrodas dažādiem akmeņiem, arī dārgakmeņiem. Lai gan visus akmeņus no Riftiem varētu uzskatīt par dārgiem. Visi no tiem izstaroja citas pasaules enerģiju, ko varēja izmantot dažādiem mērķiem: no mašīnbūves līdz medicīnai.

Kā es domāju, pie klints bija daudz akmeņu. Atšķirībā no augiem es zināju par akmeņiem, tāpēc savācu visus vērtīgākos, un tomēr to bija tik daudz, ka knapi varēju aizvilkt somu līdz ieejai Riftā. Drīz vien visi abu ģilžu dalībnieki atgriezās viens pēc otra, jo beidzās drošais Riftā pavadītais laiks, kas bija trīs stundas. Turpmāka uzturēšanās svešās pasaules izkropļotajā telpā negatīvi ietekmēja cilvēkus, tāpēc katram medniekam uz rokas bija pulkstenis, kas zvanīja sirdi plosoši, kad beidzās trīs stundas, kas pavadītas plaisā.

– Ejam ārā! – Vlads kliedza.

Pārstāvis jau stāvēja pie Rifta un nepacietīgi skatījās pulkstenī, kad atgriezāmies.

– Nu beidzot, kungi. Es jau domāju par apsardzes sūtīšanu pēc tevis.

Viņš jau zināja, kas notika Riftā, jo divi burvji no Sīriusa ģildes tika steigšus nogādāti slimnīcā.

– Kas tas ir, tu mūs nosūtīji kaušanai kā lopus? Teicāt, ka tur tikai jāvāc resursi. Vai esat nolēmis mūs nogalināt? – Lakstīgala ieskrēja pārstāvim.

«Es nezināju,» viņš bija pārsteigts un sniedzās kabatā pēc dokumentiem. – Lūk, paskaties. Pagājušajā nedēļā man no departamenta tika nosūtīta vēstule ar informāciju par plaisu.

Lakstīgala rupji saplēsa dokumentus no rokām un skaļi nolasīja visu, kas tur bija rakstīts. Izrādījās, ka pārstāvis nemelo un oficiālajā dokumentā bija teikts, ka Rift ir pārcelts uz zemāku līmeni un trīs gadus tajā nav parādījušās nekādas radības.

Vlads salika rokas uz krūtīm un sacīja:

«Neatkarīgi no tā, kas teikts šajā dokumentā, mums uzbruka.» Un tas bija tikai brīnuma dēļ, ka manā ģildē nebija cietušo. Mums jāorganizē izmeklēšana un jāatrod vainīgie. Tā ir vai nu nolaidība…

«Vai nu tas ir brīnums, un Rifts atkal ir sācis darboties,» pārstāvis steidzās viņu pārtraukt.

Viņš nepārprotami gribēja šo lietu pēc iespējas ātrāk noklusēt. Varbūt viņš baidījās, ka viņš kaut kādā veidā tiks iesaistīts šajā incidentā, un viņam par to būs jāraksta. Ak, tie ir birokrāti!

– Kad Rifts tika pārbaudīts? – jautāja Potaps, kurš iepriekš stāvēja malā un runāja pa telefonu.

«Es nezinu, bet apsardzei tas bija jādara, pirms departaments izsniedza atļauju.»

– Zvaniet šurp apsargiem, – Potaps pavēlēja.

Viņš bija tumšāks par mākoni un nervozi pārvietojās no kājas uz pēdu. Kamēr pārstāvis steidzīgi devās uz posteni, Potaps pagriezās pret saviem ļaudīm un sacīja:

– Zvanīju uz slimnīcu. Šķiet, ka kļuvis vieglāk, esam jau atjēgušies.

Mēs visi atviegloti uzelpojām, jo viņu vietā varēja būt jebkurš no mums.

Apsargi pienāca klāt un teica, ka viņi tikai šorīt stājušies amatā un nav saņēmuši pavēli pārbaudīt Riftu, un pirms tam te dežurējuši citi.

Viss, kas šodien notika, man likās ļoti dīvains. Kaut kādā nesaprotamā veidā viss sakrita.

Vlads un Potaps vienojās rīt kopā doties uz nodaļu, lai sāktu lietas izskatīšanu un kontrolētu tās. Šajā laikā pārstāvis ierakstīja mūsu produkciju uz īpašas veidlapas. Kā izrādījās, mēs trīs reizes pieveicām Siriusu.

Pēc tam, kad mēs iekrāmējām laupījumu divu īrētu automašīnu bagāžniekos, es piegāju pie Potapa un klusā balsī sacīju:

– Vai atceries mūsu vienošanos?

Potaps neapmierināti sarauca pieri, taču bija spiests pamāt. Mednieku vienošanās bija cieta kā akmens. Neviens nekad nepārkāps savu vārdu, pretējā gadījumā visi no viņa novērsīsies.

Vispirms devāmies pie pircēja un pārdevām visu, ko paņēmām no Rifta. Šoreiz izdevās nopelnīt pusotru tūkstoti rubļu, ko sadalījām savā starpā vienādi.

«Es ilgu laiku neesmu turējis tik daudz naudas savās rokās.» «Un kā viņi smaržo,» Naitingeila iebāza degunu jaunajās banknotēs.

Mēs jau bijām iekāpuši vilcienā un gaidījām izbraukšanu.

– Jā, tagad mēs dzīvosim. Interesanti, kā Potaps mums piešķirs pirmo prioritāti? Vai viņš tiešām piezvanīs un runās par atklāšanas datumu? – Vjazovs jautāja.

– Protams, nē. Bet tagad viņš ņems caurlaidi nevis uz pirmo randiņu, bet uz nākamo. Tāpēc Vladam joprojām būs bieži jāapmeklē nodaļa un jānoskaidro, kad atvērsies Rifti, – es atbildēju un izņēmu no kabatas lapiņu, uz kuras guvernante uzrakstīja mācību grāmatu sarakstu.

Marijai Iļjiņičnai bija gluds, skaists rokraksts ar grezniem burtiem. Es atklāju, ka domāju par viņu daudz biežāk, nekā vajadzēja. Pat Liza aizmirsa.

Es devos uz hosteli vēlu vakarā, jo pēc vilciena devos iepirkties. Nopirkusi visu nepieciešamo, nolēmu vienu reizi palutināt sevi un paķēru vēl vienu sarkano ikru burciņu un mazu saldā krējuma kūciņu. Kūku apēdu uzreiz, pat negaidot, kad tējkanna uzvārīsies. Nolēmu kaviāru atstāt rītdienai, tāpēc aizgāju gulēt un ātri aizmigu.

Šoreiz es sapņoju par maģiju. Tas ir tā, it kā dzirkstošās rokassprādzes lido no manas plaukstas locītavas un važās milzu radījumu, kas parādās virs ūdens. Uguns aproces izdeg cauri briesmona biezajai ādai un saspiež viņu arvien stiprāk, pakļaujot viņu manai gribai. Es zinu, ka esmu stiprāks par viņu, daudz stiprāks, tāpēc vai nu lauzīšu viņa gribu, vai nogalināšu. Tagad izvēle bija viņa vienīgā.

Briesmonis mēģināja aizpeldēt, bet manis kontrolētās rokassprādzes neļāva tam nokļūt zem ūdens. Viņš izmisīgi sita asti, draudēdams sasniegt kuģi, uz kura es atrados kopā ar man uzticīgajiem cilvēkiem. Atbildot uz viņu, es nosūtīju viņam zilu burvestības zīmogu, kas atstāja melnu apdeguma zīmi uz viņa astes. Viņa mute bija saspiesta ar vienu no rokassprādzēm, tāpēc bija dzirdama tikai trula zarnu rūkoņa. Beigās viņš padevās un noslīdēja.

Paverdzījis neglīto radījumu, es garīgi pavēlēju panākt tālumā tumšo ienaidnieka kuģi un to noslīcināt. Briesmonis paklausīgi pagriezās un metās pēc kuģa.

Es pamodos un sapratu, ka mana sirds pukst ausīs, un es elpoju tā, it kā būtu noskrējusi maratonu. Izstiepusi roku, es redzēju, ka tā nedaudz trīc. Likās, ka briesmoņa dzenāšanas un pakļaušanas adrenalīns un uztraukums no sapņa pārgājis realitātē.

Nomainījusi gultas veļu, slapja no sviedriem, ieslēdzu dušu un, jau zem spēcīgajām karstā ūdens straumēm, domāju, ka ar katru gadu mani sapņi kļūst gaišāki un ticamāki. Es pat neviļus paskatījos uz savu plaukstas locītavu, uz kuras joprojām šķita, ka uz tās ir burvju rokassprādzes.

Pēc brokastīm ar sviestmaizēm ar sviestu un sarkanajiem ikriem devos mācīties. Grafiks bieži mainījās tāpēc, ka daudzi mūsu skolotāji bija iesaistīti arī plaisu likvidēšanā. Tiesa, parasti tie bija augstākā līmeņa rifti, kuros drīkstēja iekļūt tikai burvji no sarkanā ranga līdz augstākajam melnajam.

Es iegāju akadēmijā un piegāju pie stenda, uz kura karājās grafiks. Šodien notika divas praktiskās nodarbības ar Efimu Prohoroviču un teorija par plaisu vēsturi. Parasti man bija garlaicīgi teorētiskās nodarbībās vai nodarbojoties ar savām lietām, bet šodien nolēmu uzmanīgi noklausīties lekciju, lai uzzinātu vairāk par Riftu, jo plānoju turpināt medības. Vakardienas incidents parādīja, ka Rifti ir neprognozējami un viņus var sagaidīt nepatīkami pārsteigumi.

«Kostja, sveiks,» no aizmugures atskanēja pazīstama melodiska balss.

Es pagriezos un ieraudzīju Lizu. Viņa bija ģērbusies pieguļošā rozā kleitā, kurai apakšā, šķiet, nebija apakšveļas.

– Sveika, Liza. Kā tev iet

– Ar mani viss kārtībā. Gorins tagad ne tikai nav piemērots, bet, manuprāt, pat izvairās. Un viss pateicoties tev,» viņa pasmaidīja un nobolīja acis.

– Klausies, Liz. Varbūt šodien varam kaut kur aizbraukt? – ES jautāju.

Pēc vakardienas medībām varēju viņu ne tikai pacienāt ar saldējumu, bet arī aizvest uz restorānu.

– ES piekrītu. Kur mēs iesim? – viņa iedvesmojās.

– Vai vēlaties doties uz Lepotas restorānu?

– Uz «Lepotu»? Protams, ka gribu! – viņa bija sajūsmā.

– Lieliski! Tad es tevi paņemšu sešos,» es piemiedzu aci.

Šajā laikā atskanēja zvans, un es steidzos uz treniņu laukumiem.

– Efim Prokhorovič, es vēlētos iemācīties izveidot arbaletu. «Tas ļoti noderēs medībās,» es teicu pēc tam, kad mēs sasveicinājāmies.

– Arletu? Nē, vēl ir ļoti agrs. Pašu arbaletu nav grūti izveidot, bet skrūves ir problemātiskas. Kad jūs izveidojat zobenu vai vairogu, jūs pastāvīgi piesātināt to ar savu enerģiju. Tāpat ir ar arbaletu. Sarežģītākā lieta ar skrūvēm ir tāda, ka tās nevar ieslēgt, tāpēc tām jau ir jābūt pietiekami jaudīgām, lai sasniegtu mērķi un sasniegtu to. Jūs vēl neesat tam gatavs. Es jau sekoju jūsu piemēram un tā vietā, lai sāktu ar dunci un nekavējoties pārietu uz vairogu, es iemācīju jums izveidot zobenu. Līdz šī semestra beigām jāspēj apbruņot sevi, pretējā gadījumā eksāmenā neizdosies. Tāpēc pagaidām aizmirsti par arbaletu.

– Un, ja es iemācīšos izveidot bruņas pirms eksāmeniem un vēl ir atlicis laiks, vai jūs man iemācīsit veidot arbaletu un tam skrūves? – cerīgi jautāju.

«Redzēsim,» viņš atbildēja pēc dažām domām.

Pirmajā nodarbībā es atkal praktizēju vairoga izveidi, bet otrajā Efims Prokhorovičs man parādīja, kā izveidot bruņas, kas jūs pilnībā pārklāj. Pēc tam, kad viņš izdarīja burvestību, viņam parādījās caurspīdīgs, tikko pamanāms kristāla tērps, ķivere, cimdi un pat zābaki.

Līdz otrās nodarbības beigām es varēju izveidot tikai vienu cimdu, kas apņēma manu roku, bet es to nemaz nejutu.

«Iedomājieties, cik kilogramus svērtu šādas bruņas, ja tās būtu izgatavotas nevis no metāla, bet gan no Mari monitora ķirzakas izturīgas ādas.» Bet jūs varat pasargāt sevi jebkurā laikā un vietā, bez jebkāda aprīkojuma un pat nejūtot svaru. Tu pats saproti, ka kaujas laikā katra liekā detaļa un īpaši liekais svars padara tevi neveiklāku un bremzē kustības ātrumu.

– Piekrītu. Šīs bruņas ir daudz labākas. Cik lielu un kādu uzbrukuma spēku tas spēj izturēt?

– Tas ir atkarīgs no jums un jūsu iespējām. Jūs pats zināt, jo augstāks ir jūsu rangs, jo spēcīgāks ir ierocis un stiprākas bruņas. Tagad galvenais ir iemācīties to izveidot.

Šajā laikā noskanēja zvans, un es steidzos uz ēdamistabu, lai nestāvētu garā rindā. Nolicis uz paplātes visu, ko biju iecerējis ēst, paskatījos apkārt, vai nav brīvas vietas un ieraudzīju Gorinu. Viņš uzmanīgi izlikās mani nemanām, lai gan sēdēja pretī kasei. Nu man ir labāk. Varbūt viņš beidzot ir nomierinājies.

Pēc pusdienām es sāku nodarbību par plaisu vēsturi. Mazais vecais vīrs, profesors, monotonā balsī runāja par to, kā pirms trīssimt gadiem parādījās pirmais Rifts, bet pēc tam dažu nedēļu laikā parādījās vēl vairāki desmiti. Toreizējais imperators Valentīns Uzvarošais lika noslēgt plaisas ar augstu sienu un novietot apsardzi, lai neviens tur neietu. Viņš vēl nezināja, ka briesmas slēpjas iekšā. Tikai tad, kad monstri sāka regulāri ielauzties mūsu zemē un izpostīja veselus ciematus, imperators izveidoja pirmo ģildi, savācot to no labākajiem burvjiem. Nedaudz vēlāk tika atklāti plosti un pēc tam citas vērtīgas lietas, ko Rifts deva.

Kopš tā laika Rifti ir parādījušies vēl vairākas reizes, taču ne tik lielā skaitā, un pēdējo trīsdesmit gadu laikā nav bijis neviena jauna Rifta.

Ar interesi klausījos lekciju un pēc nodarbības vērsos pie skolotājas, lai pajautātu, kāda literatūra man par šo tēmu jālasa. Viņš bija ļoti priecīgs, jo bija pieradis, ka studenti īpaši nevēlas apgūt viņa disciplīnu, tāpēc viņš no ādas portfeļa izņēma divas grāmatas un pasniedza tās man. Bet ar nosacījumu, ka noteikti atdošu. Es apsolīju un, satvērusi grāmatas zem rokas, devos uz kopmītnes pusi. Bija jau pieci vakarā, un mēs ar Lizu vienojāmies satikties sešos.

Pēc rakšanas pa savu skapi, es izvēlējos tīrāko uzvalku un pēdējo tīro kreklu. Tāpēc ceļā uz Lizas māju man nācās piestāt pie studentu veļas mazgātavas un nodot netīrās drēbes, par mazgāšanu samaksājot piecus rubļus.

Apsargs pie Lizas mājas vārtiem sākumā skatījās uz mani ar aizdomām, bet viņš pavadīja mani mājās un ziņoja par manu ierašanos. Kamēr es gaidīju Lizu, es staigāju pa viņas mājas pirmo stāvu un atzīmēju, ka viņai ļoti patīk rozā krāsa. Pat sienu krāsa bija gaiši rozā, nemaz nerunājot par mēbelēm, paklājiem un dažādiem sīkumiem.

– Esmu gatavs. Ejam,» viņa teica un noskrēja lejā pa kāpnēm no otrā stāva.

Viņa bija ģērbusies mētelī ar melnu flitetu kleitu apakšā. Viņa izskatījās lieliski, ko es viņai uzreiz pateicu. Liza pasmaidīja un satvēra manu roku. Tuvums viņai lika manai sirdij paātrināties, taču es to neizrādīju un lēnām vedu viņu uz izeju. Uz ceļa ārpus akadēmijas mūs jau gaidīja taksis, kuru biju iepriekš izsaucis.

Mēs apsēdāmies aizmugurējā sēdeklī, un Liza sāka runāt par to, kā norit viņas praktiskā apmācība. Kā izrādījās, Efims Prohorovičs nesteidzās mācīt pārējiem manā kursā izveidot spoku ieročus. Pēc tam, kad visi iemācījās izgatavot dunci, ko nevarēja mest, bet tikai turēja rokās, viņš viņus pārcēla uz teorētisko apmācību spoku bruņu pamatos. Visticamāk, viņš mani mācīja savādāk, jo es devos uz Rifts.

Restorāns Lepota, uz kuru uzaicināju Lizu, tika uzskatīts par vienu no dārgākajiem pilsētā un tur drīkstēja uzturēties tikai aristokrāti. Pagājušajā gadā bija milzīgs skandāls, kas izcēlās pēc tam, kad viņi atteicās ielaist bagātu rūpnieku no vienkāršajiem cilvēkiem. Man nepatika vicināt savu titulu, bet šajā gadījumā man tas bija jādara, ja gribēju, lai mani ielaiž.

Izkāpām no taksometra un devāmies uz restorāna augsto lieveni. Pēkšņi tieši pie ieejas es sajutu aukstumu, kas pārskrēja pa muguru un sastinga pakausī. Tas notika ar mani, kad bija briesmas. Bet ne tikai man, bet arī tiem, kas ir man blakus. Es apstājos, izveidoju zobenu un piesardzīgi paskatījos apkārt.

– Kostja, kas noticis? – Liza uztraucās.

– Es vēl nezinu, bet…

Man nebija laika pabeigt teikumu, jo no tuvākās vārtejas atskanēja kņada.

– Iet uz restorānu. «Es tagad būšu klāt,» es pavēlēju un ieskrēju tumšajā vārtejā.

Vispirms es ieraudzīju sievieti. Viņa lidinājās virs zemes, piespieda rokas pie rīkles un spārdīja kājas. Klusi atvērusi muti, viņa ar asarām acīs lūdza palīdzību. Pretī viņai stāvēja trīs tumšas figūras garos, melnos tērpos.

– Hei, palaidiet sievieti vaļā! – es iekliedzos un pacēlu zobenu.

«Nogalini viņu,» atskanēja aizsmakusi vecas sievietes balss, un divi no viņiem pagriezās pret mani.

Man izdevās pamanīt, kā no halāta platajām piedurknēm izlauzās liesma un metās man pretī.

– Sasodīts!