Читать книгу Nodevējs. Mīļākās meita - - Страница 7

Ja godīgi, es jutos… atvieglota, kad ieradās mans vīrs. Jo beidzot šim haosam varēja un vajadzēja beigties. Vai nu viņš paņems savus radus un pametīs dzīvokli (kas būs vislabvēlīgākais iznākums), vai arī es pirmo reizi paņemšu nepieciešamākās lietas un atcerēšos savu vārdu. Un es mēģināšu dziedēt dvēselē plīvojošo brūci vēlāk… kādreiz. Tagad es tikai vēlos, lai es varētu to visu pārdzīvot.

Šķita, ka tādas pašas jūtas bija arī policijas kapteinim. Un Harlamova māte pilnībā sastinga un paskatījās uz mums visiem ar uzvarētāja gaisu. Viņas prātā pazibēja slikts minējums, ka viņa zina par bērnu un ka Igoram ir saimniece. Un viņa ne tikai zināja, bet arī pilnībā atbalstīja to, lai viņu dēls būtu kopā ar viņiem. Nu sanāca, kā sanāca.

– Kaptein, vai es varu tevi redzēt? – Kharlamovs jautāja, nepaskatīdamies uz mums.

Viņu skatieni sastapās ar Sviridova skatienu, un es neviļus nodrebēju. Pa šiem gadiem, kad mēs ar Igoru bijām kopā, man izdevās savu vīru iepazīt arī no šīs puses. Viņš ātri atrisināja tādus jautājumus, kas saistīti ar komunikāciju ar tiesībsargājošajām iestādēm. Viņš nebēdāja un nepļāpāja, viņš runāja skaidri un precīzi.

– Nē! – es iesaistījos sarunā. "Mēs visi šeit vēlamies arī klausīties to, kas jums sakāms privāti."

Igors skatījās uz mani vienlaikus vainīgs un neapmierināts, bet viņam nebija laika neko teikt, kad iejaucās Elizaveta Nikolajevna. Un es pat nepamanīju līdz šai dienai, ka viņa ir tik runīga!

– Saša, beidz no tā taisīt teātra izrādi! Bērna tēvs ir atgriezies, izdomāsim paši, bez šiem cienījamiem cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir svarīgākas lietas!

Sviridovs paskatījās uz viņu un sarauca pieri. Igors uzaicinājumu ignorēja.

"Igor Ļeontjevič, lūdzu, apsēdieties un atbildiet uz pāris jautājumiem," viņš teica, norādot uz krēslu, kurā sēdēja viņa partneris.

Viņš nekavējoties piecēlās un pagāja malā, kamēr viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņš atrastos ārkārtīgi izklaidējoša iestudējuma pirmajā rindā.

– Jūsu sieva Aleksandra Grigorjevna mums pastāstīja, ka bērns pie viņas tika izmests parkā. Ko jūs zināt par šo?

Pēc nelielas kavēšanās Igors beidzot iekārtojās pie galda un visu uzmanību pievērsa kapteinim, burtiski caurdurot viņu ar savu skatienu.

"Viņi to viņai nedeva, bet atstāja pie viņas ratiņus, kur gulēja mana meita." Pēc pusstundas es ierados un mēs devāmies mājās.

Oho, cik viss izvērtās gludi!

"Bet zīmītē teikts, ka māte… atdeva bērnu Aleksandrai," Sviridovs norādīja uz Veronikas vēstījumu.

– Sofijas mātei ir pēcdzemdību depresija. Es pats ar to tikšu galā. Un tagad, ja jums vairs nav jautājumu, varat būt brīvs.

Viņš to pateica tādā pašā tonī, kā mēdza sazināties ar saviem padotajiem! Un, protams, kapteinim tas nepatika.

– Pirmkārt, es gribu paskatīties uz bērnu. Jāizsauc ārsts, lai viņu apskata…” viņš iesāka, bet vīramāte atkal iejaucās:

– Sofija tikko aizmiga! Viņa ir pabarota, viņai ir autiņi (tā viņa teica – autiņbiksītes) un viss nepieciešamais. Rīt pirksim gultiņu, rotaļlietas…

– Mammu… beidz! – Igors pavēlēja Elizavetai Nikolajevnai. – Kapteinim taisnība – viņam vajag paskatīties uz bērnu pirms aiziešanas.

Igors piecēlās no galda, es uz īsu brīdi pamanīju melnu sodrēju traipu uz viņa kakla. Iepriekš es būtu metusies zīmēt savam mīļotajam vannu, lai viņš varētu atpūsties pēc smagas dienas, bet tagad es sapņoju tikai par vienu lietu – lai viņš aiziet no redzesloka.

"Es informēšu aizbildnības iestādes par šo situāciju," sacīja Sviridovs, negribīgi pieceļoties.

"Paziņojiet man," Igors paraustīja plecus. – Aizbildnības iestādes, cik zinu, stāv līdz galam, lai bērns būtu kopā ar vecākiem. Sofija ir kopā ar tēti, ir nodrošināta ar visu nepieciešamo. Tāpēc es vispār nesaprotu visu šo traci.

Viņi tomēr iznāca no virtuves: Kharlamovs un policija. Viņiem līdzi, protams, devās arī kapteiņa partneris, lai apmierinātu savu ziņkāri. Mēs ar vīramāti palikām divatā.

Nespēdama nosēsties zem viņas neapmierinātā skatiena, es piecēlos no galda un izlikos, ka sakopu jau tā perfekti tīro virtuvi. Tas brīdis, kad, pārnākot mājās no darba, viņa nolēma iepriecināt Igoru ar pīrāgiem, šķita tik tāls, it kā no pagātnes dzīves.

“Sasha, nedusmojies uz mani,” vīramāte iesāka, un es nevarēju nenolaist acis. – Es novēlu jums labu. Un arī mana mazmeita un dēls. Vai jūs domājat, ka es atbalstu šo dzeguzi?

Viņas tonī bija jūtamas aizkaitinājuma un sašutuma notis. Arī man bija līdzīgas sajūtas un es lūdzu, lai šī bezgalīgā diena beidzot beigtos.

– Tātad… nē. Es jau ienīstu viņu par to, ka viņa mazmeitu izmeta kā lietu! Bet tu esi sieviete… turklāt tu ļoti gribēji kļūt par māti… Lūk, tava iespēja, un kāda tā ir iespēja! Nav jānes vai jādzemdē! Sofočka ir vienkārši skaista, visa Igorečka!

No visiem šiem sukulentiem manā rīklē uznāca vēl viena vēlme vemt. Šī sieviete mani pazina septiņus gadus! Vai tiešām es uzvedos tā, lai varētu domāt, ka nobarošanu pieņemšu atplestām rokām?

– Lizaveta Nikolajevna, tagad es sapņoju tikai par to, lai tu paņemtu Igorečku un Sofočku un izkļūtu no manas mājas! – es nobrēcu.

Sievasmātes seja izstiepās, viņas mute nedaudz pavērās un viņa sāka elsties pēc gaisa.

– Cik atceraties, mani vecāki iedeva pirmo iemaksu par dzīvokli! Tāpēc varu droši saukt šo dzīvokli pirmām kārtām par savu!

– Bet… bet… Igors pelna vairāk un maksā hipotēku!

"Un, lai gan es pelnu mazāk, es ieguldu visu naudu ģimenē, lai Igors varētu samaksāt hipotēku un nepazaudēt bikses no nepietiekama uztura!"

Mūsu uzskati saskārās – es sapratu, ka finansiālās lietās man ir simtprocentīga taisnība, un vīramātei vienkārši nebija pamata strīdēties, līdz viņa bija zilā sejā. Viņš un Igora tēvs dzīvoklī neieguldīja ne santīma, nolemjot, ka valstij ir jāpiešķir mums mājoklis. Un, kamēr mēs stāvam rindā, kas varētu ilgt gadu desmitiem, mēs varētu dzīvot pie maniem vecākiem… Tad palīgā nāca tētis un mamma, kuri mums nodrošināja pirmo iemaksu…

Mēs pārstājām blenzt viens uz otru tikai tajā brīdī, kad gaitenī iznāca policija un Igors.

"Aleksandra Grigorjevna, mēs ar jums sazināsimies rīt," solīja kapteinis, pēc tam viņš un viņa partneris paklanījās un aizgāja.

Un, tiklīdz tas notika, es saliku rokas uz krūtīm un neapšaubāmi paziņoju, skatoties tikai uz Kharlamovu:

– Tev ir desmit minūtes, lai sagatavotos, paņemtu bērnu un aizietu. Vai arī es to izdarīšu! Jūs mani neatturētu ar varu, lai es varētu noslaucīt kāda cita bērna dibenu, vai ne? Vai arī jūs? Tātad kapteinis Sviridovs šajā laikā tālu netiks…