Читать книгу Šķiršanās. Mēs vairs neesam tavi - - Страница 6

Es pamostos no sirdi plosoša kliedziena video monitorā un dzīvoju.

"Es nāku, es nāku," es nomurminu, pieceļoties.

Man dauzās galva, un es esmu pārsteigts, ka atrodos uz grīdas, nevis gultas. Un tad jūsu acu priekšā ātri pazib pagājušās dienas notikumi.

"Sasodīts, šī idiota dēļ es savainoju deguna tiltiņu," es saku, uzmanīgi taustot seju, bet tad bērni atkal sāk kliegt. – Es jau skrienu, mīļie!

Ātri uzmetu skatienu pulkstenim, pa šo laiku jau parasti esmu kājās, nav brīnums, ka bērni sāka bļaut, jau sen vajadzēja ēst putru, spēlēties, skatīties multenes. Kopumā nodarbojieties ar svarīgām mazuļa lietām. Un māte ne tikai gulēja uz grīdas starp lauskas, iegriezās un traumēja degunu, bet tagad viņai nežēlīgi sāp mugura.

Un kā grāmatu varoņi pavada nakti mežā? es nesaprotu. Pat biezais paklājs mani neglāba.

"Mani kaķi, sveiki," es uzsaucu puišiem, "un mamma ir klāt, mamma ir atnākusi, viņa nekur nav aizgājusi."

Bērni, ieraugot mani, nedaudz nomierinās, bet joprojām izskatās neapmierināti, drūmas, smalki atgādinot Gļebu.

Ak nē. Es neprojicēšu mūsu problēmas ar viņu uz Ņikitu un Soņečku. Viņi nav vainojami sava tēva pārkāpumos.

Es atgrūžu savas domas un sāku savu rīta rutīnu, vienlaikus savedoties kārtībā. Seja ap degunu ir nedaudz pietūkusi, un vispārējā sajūta ir dīvaina. Izskatās, ka būs jādodas pie ārsta.

Kāds varētu būt pārsteigts, uzzinot, cik grūti man ir doties pie ārsta. Es pats, ne par bērniem. Galu galā mums šajā pilsētā ir vecvecāki! Mēs arī dzīvojam lielā skaistā mājā. Dabisks pieņēmums ir tāds, ka izmantoju aukles pakalpojumus.

Bet nē. Es kā drosmīga ģimenes aizbildne neko papildus netērēju. Es burtiski ietaupu katru papildu santīmu. Tiesa, nav zināms, kāpēc.

Līdz vakardienai pati būtu gremdējusies savos uzkrājumos, lai vērstos pie aukles pakalpojumiem, galu galā pirms bērnu piedzimšanas strādāju pieklājīgā amatā un regulāri saņemu maternitātes pabalstu. Vai arī viņa būtu piezvanījusi Annai Nikolajevnai un dusmojusies par viņu, klausoties viņas komentāros. Bet šodien es to nedarīšu. Es darīšu savādāk.

– Mani kaķi, gatavojamies. Tagad dosimies uz izklaides centru! – Es jautri situ plaukstas, un bērni man piebalso, dabiski, maz saprotot no tā, ko es viņiem saku.

Vienreiz jau apskatījos šo centru, tur ir atsevišķa telpa tādiem bērniem kā man, un ir iespēja samaksāt par personīgās aukles pakalpojumiem. Es šodien izmēģināšu. Blakus ir privātklīnika, puiši būs uzraudzībā, kamēr es sevi aprūpēšu.

Kāda svētība, ka iemācījos braukt grūtniecības laikā. Man nav ne jausmas, kā mēs dzīvotu, stutējot pa līniju – kur apstāties ar bērniem divvietīgos ratos. Patiesībā mums nav tēta. Jā, viens vārds.

Noparkojos uzmanīgi, joprojām nervozēju par šo manevru, bet viss notiek labi. Un es, pat pārāk iedvesmots, izkāpju no mašīnas.

"Mēs esam ieradušies, mani mīļie, tagad jums būs jautri, un es ārstēšos," es jautri saku bērniem, ieliekot viņus ratiņos.

Bērnu centrā viss norit gludi, un es, negribot, pametu bērnus, desmit reizes prasot, lai piezvanu, ja ir kāda problēma. Šķiet, ka puišiem jaunajā vietā patīk un ātri aizmirst par mani.

Klīnikā viss nenotiek tik gludi un aizņem ilgāku laiku, nekā es sākotnēji biju gaidījis. Bet, galvenais, ar degunu nekas nopietns nenotika. Vienkāršs zilums. Pietūkumam vajadzētu samazināties, un es atkal kļūšu par skaistuli.

– Ziniet, mēs sniedzam palīdzību sievietēm, kuras ir cietušas no vardarbības. Ja jums nav pie kā vērsties vai vismaz parunāt, mēs palīdzēsim,” daktere piepeši saka insinējošā balsī, kad es apmierināta grasījos doties prom. – Tas ir par brīvu! Nedomājiet! "Viņa piebilst, nepareizi izlasot manu sejas izteiksmi.

"Hmm," es iztīru rīkli, tāpēc šādi es izskatos citiem ar savu traumu. Tas ir pat neērti – protams, paldies, bet es netiku pakļauts vardarbībai. Ja nu vienīgi no galda malas un savas neuzmanības.

"Jā, jā," ārsts līdzjūtīgi pakrata galvu.

Man netic.

"Zini ko," es nobijusies, "uz redzēšanos!"

Es izlecu koridorā un pēdējo reizi aizcirtu durvis.

Nedaudz nomierinājos tikai uz ielas. Un ko es īsti gribēju teikt, sieviete gribēja to labāko. Un tā es reaģēju.

Apsēžos uz soliņa, atvelkot elpu. Ir pienācis laiks doties pēc bērniem un atgriezties uz pareizā ceļa. Bet tad zvana mans telefons.

– Gļeb, sveiks. "Es pat negaidīju no tevis dzirdēt," es saku, ātri nospiežot zvanīšanas pogu savā viedtālrunī.