Читать книгу Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas - - Страница 9

Pie hosteļa ieejas mani apturēja vecāka gadagājuma sētniece, maza auguma sieviete ar sīkstu skatienu.

– Ei, kāpēc tu te aizmirsi? – viņa kliedza, maisot čības manā virzienā.

"Tas ir tas, par ko es runāju," Bubliks uzpūta, iekāpdams somā.

"Tātad tā esmu es, lietpratējs, viņi mani šeit iekārtoja," viņa neizpratnē mirkšķināja acis.

– Kur šeit? – sardze neatlaidās.

"Septītā istaba, otrajā stāvā," viņa lasīja, izņēmusi no kabatas salocītu papīra lapu.

"Ak, nāc," vecmāmiņa izrāva palagu no rokām. – Kā ir ar otro? Tur dzīvo tikai kaujinieki! Meitene puišiem? Kāda samaitātība! Kāda nelaime! Varbūt Hegs kļūdījās? Meitiņ, par ko tu mācies? – Sardze atkal paskatījās uz mani ar šķielētu skatienu, acīmredzot, tā ir viņas firmas zīme.

"Tā arī saka, ka mēs mācāmies kaujas maģiju!" – kaķis nespēja pretoties un izbāza seju no somas.

– Tsits, es redzu, kas rakstīts! Kur tu esi redzējis meiteni, kura izmanto kaujas maģiju!? Rektors ir galīgi no prāta,” sardze pamāja ar galvu. – Labi, iesim, es tevi pavadīšu. Mani sauc tante Aglaja, ja kāds tevi aizvaino, nāc, es palīdzēšu. Tikai nenāc pie manis pēc mīlas dziras, es tās negatavoju, labi?

Es tikai pamāju ar galvu.

– Vai tavējais ir vilnas? – viņa pamāja uz savu pazīstamo, izraisot viņu šņākt. "Spēcīgs zvērs, viņš var iesist burvju jūdzes attālumā," vecmāmiņa sarauca degunu.

"Mans," viņa apstiprināja, saspiežot plosošo Bagelu.

– Kāds mežonīgs, nu, tagad es zināšu, kurš, viņš var mierīgi staigāt. Starp citu, šeit mēs esam, ja kas, es esmu lejā,” sarga pagriezās un atkāpās.

"Paldies," viņa kliedza pēc viņas.

"Nē, rektors ir pilnīgi traks, šie Hērodi aprīs meiteni, un viņa ir laba meitene," tante Aglaja vaimanāja viņai zem deguna.

Atgrūdusi durvis, viņa iegāja istabā.

– Paldies debesīm, man likās, ka tu esi prom! – Makss staigāja pa istabu. – Kas notika?

"Ragana savus lietpratējus uztvēra pret Tašu un mani, un mēs bijām pie rektora," puisis acis rāpoja viņam uz pieres, "viss izrādījās labi."

"Viņa neatstās tevi vienu, tu esi pārāk aizskāris viņas lepnumu," Makss izbrauca ar roku caur saviem matiem. – Labi, iekārtosimies, kādu gultu tu vēlies? Starp citu, es pagaidām dabūju ekrānu, lai jūs nesamulsinātu. Jā, un istabā var mierīgi runāt, es iemetu klusuma nojume, koridorā visu dzirdēsim, bet neviens mūs nevarēs noklausīties.

– Kāpēc mēs dzīvojam vienā istabā? – šis jautājums mani satrauc, kopš ieraudzīju Maksimiliāna papīra lapu.

"Rektors ir mana tēva vecais draugs, tāpēc viņš palīdzēja." Atvainojiet, jums, iespējams, ir neērti dzīvot ar mani vienā istabā," Makss paskatījās prom.

“Nāc, es tevi atceros, kad tu biji mazs, kad tu kails peldēji dīķī,” es iesmējos.

"Bija laiks, tad mans tēvs bija sērgas vadītājs un tavs," viņš apstājās.

– Un manējais bija dzīvs. Viss ir kārtībā – jau sen tiku tam pāri. "Nu, izpakosim jūsu lietas, tad es aizņemšos pusi no loga."

Istaba bija pietiekami liela diviem, tajā bija divas gultas, divi galdi, divi naktsgaldiņi un divi skapji, kopumā visa bija daudz.

Es sāku izpakot mantu lādi.

"Lūk, es tikko devos paņemt dažas grāmatas un formas tērpu," Makss man pasniedza iespaidīgu grāmatu kaudzi un to pašu drēbju kaudzi.

"Oho, es neesmu pārliecināts, ka viss ietilps skapī," kaķis nosvilpa, apskatījis mantu kaudzi.

"Tu vari paņemt daļu no mana skapja, tas tik un tā ir pustukšs."

– Paldies. Maks, kā ar dušu? – Sardze man teica, ka uz grīdas dzīvo tikai puiši.

"Es varu stāvēt pie dušas durvīm, lai neviens nenāktu iekšā," viņš pilnā nopietnībā ieteica.

– Vairāk iespēju? – Man nepatika iespēja četrus gadus turēt roku dušā.

"Trešais stāvs ir sievietēm, jūs varat iet uz turieni," puisis smējās, saprotot manu neveiklību.

Steidzīgi izsaiņojusi mantas, viņa devās uz dušu. Es nevienu nesatiku otrajā stāvā, un galu galā tas nav pārsteidzoši, bija jau sen pāri pusnaktij. Paceļoties uz trešo stāvu, es dzirdēju mūziku. Nevis prātīgi piekritēji klupās pa grīdu, un daudzi patiesībā svārstās.

Pēkšņi uz grīdas nodzisa gaismas.

– Atas, profesori! – kāds puisis kliedza.

Kāds satvēra manu roku. Viņa satvēra svešinieku un ievilka viņu dušā.

"Tik izlēmīgas dāmas sen nebiju satikusi," atskanēja pazīstama balss, paceļot skatienu un sastapdama aukstu, sīkstu skatienu. Kungs, kuru es pagrūdu uz ielas, vai viņš arī nav lietpratējs?

„Neglaimo sev,” viņa iesmējās, klausīdamies, ka koridors bija kluss.

– Vai jums patīk ballītes? – kungs sarkastiski turpināja.

"Man patīk mazgāties," es viņam atbildēju tādā pašā tonī.

– Tu gribi teikt, ka tikko taisīji ieiet dušā? – Viņš man noteikti neticēja.

– Vai tu ej uz ballītēm ar dvieli? – pakratīja sejā vannas piederumus.

– Kāpēc tad tu slēpies? – viņš iesmējās.

– Klusi! Es nevēlos vēlreiz apmeklēt rektora biroju,” šis puisis sāka mani kaitināt.

– Atkal? – interese pazibēja svešinieka balsī.

"Tā nav jūsu darīšana, un vispār šī ir sieviešu duša, jums jāiet," atverot durvis, viņa iestūma smejošo vīrieti koridorā.

Pēc tam aizvēru durvis ar aizbīdni un beidzot varēju nomazgāties.

Siltais ūdens ļāva muskuļiem atslābt, un smaržīgās ziepes nomazgāja visas pagājušās dienas grūtības un grūtības. Es iestājos Hound Academy, un man tas izdevās. Mums izdevās.

Atceļā nevienu nesatiku. Makss jau gulēja un es sekoju viņa piemēram. Pārsteidzošā kārtā miegs mani uzreiz uzvarēja.