Читать книгу Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma - - Страница 4

Pēc četrām dienām es sāku uztraukties. Draugs var pagarināt vizīti, kariete var sabojāt vai rasties grūtības karantīnas dēļ. Tas nebija biedējoši, bet nezināmais mani mocīja, jo es ļoti gribēju to visu izdomāt. Es pat domāju, ar ko šeit sazināties, bet veselais saprāts ieteica klusēt un gaidīt.

Domas par Adelfu mani mierināja. Naktīs es aizvēru acis un pārbraucu ar pirkstiem pāri krūtīm vai augšstilbu iekšpusei, iztēlojoties viņa elpu uz savas ādas. Kaislība aizēnoja vēlmi ar viņu parunāties vai vienkārši būt viņa tuvumā, kā agrāk. Tas droši vien ir labi – tagad nav īstais laiks mīlestībai.

Nākamajā vakarā es stāvēju uz terases un skatījos debesīs. Saules ugunīgais oranžais pusloks krāsoja to zeltainā krāsā, pilsēta, kas atrodas tālumā, atgādināja nelīdzenu melnu svītru. Uz šo sastingušo gaišo attēlu varēja skatīties veselu mūžību, bet no istabas atskanēja Šarvai balss:

– Veronija! Veronija, pasteidzies!

Es pagriezos un viņa nāca man klāt. Pinkains, dzirkstošām acīm – ziņa no drauga, tā tam ir jābūt.

«Paskaties,» Šarvai nomurmināja, sapinoties kabatās, «tas bija audumos, ko viņi jums atsūtīja.»

Viņa man pasniedza salocītu papīra lapu. Es gribēju viņu pamest un aizvākties – kāpēc mans draugs tā rīkojās? Zināju, ka kāds no pils viesiem ziņos par viņas ierašanos, mūsu draudzība nebija noslēpums. Man ļoti nepatika šis noslēpums.

– Nu, kas tur ir? – Šarvai pārcēlās no kājas uz pēdu.

Sajūtot nepatikšanas, es atlocīju lapu un izlasīju: «Šodien pusnaktī aiz vecās noliktavas.»

– Veronija, kas tur ir? – Šarvai čīkstēja.

– Pagaidi.

Es aizgāju no viņas, cenšoties sakopot savas domas. Vēstule nav no drauga, šī maigā būtne neko tādu neuzdrošinās darīt. Vecā noliktava ir viena no vecākajām celtnēm pilī, jo mūra sienas knapi izturēja. Tur neviens negāja, un par to zināja tikai bieži viesi. Man galvā ienāca daudzi vārdi, bet neviens neiederējās vēstules autora lomā. Kāpēc viņiem būtu jāsatiek šīs ēnu mājvietas drūmā īpašnieka līgava? Varbūt Adelfs, bet viņš nav tik traks, lai naktī izlīstu ārā.

– Veronija? – Šarvai sev atgādināja.

Viņa paskatījās uz mani ar bažām.

– Starp audumu, vai esat pārliecināts? Vai to sūtīja Versena Muldija?

– Jā.

Auduma tirgotājs piegādāja preces visām pilsētas bagātajām ģimenēm, ikviens varēja viņu uzpirkt. Vai kalpone, kas iesaiņojusi preces, vai šoferis, vai pils kalpotāji, kas paņēmuši paku.

No istabas zvanīja pulkstenis, un es pārsteigumā pielēcu. 18:00, laiks vakariņām. Nez kāpēc atcerējos aizbildņa viltīgo skatienu – ja nu viņš nolemtu izspēlēt joku? Pēc incidenta ar Isari tas nepārsteigs.

Es nezināju, ko domāt un vai iet. Un biedējoši, un ziņkārīgi, un varētu būt noderīgi. Paldies Dievam, ēdot var nomierināties un lēnām domāt. Es teicu Šarvai sadedzināt zīmīti, izgāju koridorā un devos uz kāpņu pusi. Es centos ātrāk kustināt kājas, lai tikai paslēptos no gleznu visuresošā skatiena. Un aizbildņa istabas durvis bija vaļā un gaidīja mani kā briesmoņa mute.

Tumsas vēstneši ņirgājās, ne mazāk. Man tik ļoti patika doma par brīvību, ka tā šķita īsta, un kļuva grūtāk panest slēdzeni.

Kad es gāju garām atvērtajām durvīm, aiz tām atskanēja balss:

– Veronija, nāc iekšā.

Maiga, nesteidzīga balss, kas gaida piepildījumu – aizbildni. Es sastingu, cerot, ka iztēlojos lietas, bet viņš man atkal piezvanīja. Kāpēc tagad, pēc Adelfa vēstules un apskāviena? Gribēju steigties prom, bet aizbildnis tikai priecātos par iespēju izglītoties.

Es izdvesu, iztaisnoju muguru un uzmanīgi iegāju istabā. Es uzzināšu, kas viņam vajadzīgs, un aiziešu, es neciešu stulbas kaprīzes. Iekšā bija tumšs, pa aizkaru logu nāca tikai gaismas strēmele. Bija redzami drēbju skapju silueti, gulta ar baldahīnu un ādas krēsli, vienā no tiem sakrustotām kājām sēdēja aizbildnis. Melnā zīda fraka mirdzēja un neļāva viņam saplūst tumsā. Uz stāvapkakles bija redzams zelta raksts, un spilgti izcēlās balts kakla lakats.

«Nāc un apsēdies pie manis,» aizbildnis murrāja.

Viņš vāji pasmaidīja, bet nelikās laipns. Vēnu tīkls pie acs izskatījās kā daļa no tumsas, kas viņu ievilka sevī.

Es atbildēju, ka esmu izsalkusi un gribētu iet lejā uz ēdamistabu. Es negrasījos neko vairāk teikt un meklēt izeju – lai aizbildnis spēlē pats, ja viņš vēlas. Viņš aizdomīgi pasmaidīja un paņēma glāzi no galda.

«Jūs varat ieturēt vakariņas šeit.»

– Nē, ēdamistabā būs ērtāk. «Es mēģināju runāt vienmērīgi, bet frāze izklausījās kodīga. Tumsa un vientulība ar šo vīrieti mani satrauca. Pēdējās dienās mēs nebijām daudz redzējuši, bet incidents ēdamistabā nevarēja izmest no galvas.

«Veronija,» viņš samierinājās un iedzēra malku no glāzes, skatoties uz mani pār to, «Es tikai gribēju tevi redzēt mierā un klusumā.» Pajautājiet, kā pagāja vizīte pie vecmātes. Cieniet mani, jūs un mēs tik maz runājam.

Es gandrīz izplūdu smieklos. Mēs daudz nerunājam, jo viņš nevarēja pretoties netīriem jokiem. Droši vien viņš speciāli visur atstāja žurnālus ar netīrām bildēm, lai… nezinu, lai mulsinātu vai izraisītu interesi. Domāju, ka viņam viss būtu paticis.

Ar muguru jutu tukšumu un tumsu gaitenī, kurā varēju paslēpties, tāpēc nebaidījos. Man bija kārdinājums vienkārši apgriezties un doties prom, bet es nolaidu acis un saviju pirkstus uz vēdera. Ļaujiet viņam uzskatīt viņu par pieticīgu muļķi, kurai ir pietiekami daudz.

«Nāc,» aizbildnis iesmējās un nolika glāzi uz galda.

Man pat nebija laika pamirkšķināt, pirms viņš piecēlās un bija man blakus. Aiz manis noklikšķēja durvju slēdzene, gluži kā terasē ar Adelfu, un arī šeit bija drūmi. Tas viss, kā zibens, paredzēja pērkonu no kaislības… kur es kļūdījos? Spītība aizbildni tikai iekvēlināja – Isari samaksāja par mēģinājumu izvilkt roku no galda apakšas. Mans iedomātais apmulsums viņu neuztrauca… vai viņš uztvēra maldināšanu?

Tas nekad agrāk nebija noticis, un es biju neizpratnē, izmisīgi cenšoties domāt taisni. Šajā laikā aizbildnis stāvēja man aiz muguras un aplika man savas rokas.

– Kas notika? Mēs praktiski esam ģimene, vai ne?

Silta elpa pie auss, plaukstas uz pleciem – viss kā uz terases, bet nu jau kļuvis pretīgi. Viņš redzēja, ka es negribu, ka mani samulsina pusmājieni un tā tālāk. Es to redzēju un joprojām daru!

«Veronija,» dziedāja aizbildnis, iebāzdams degunu manos matos.

Viņš pārliecinoši nobrauca ar rokām gar apakšdelmiem un sasniedza vidukli. Gredzeni mirdzēja indīgi, elpa no aizmugures atgādināja spokainu čukstu.

Es pametu savu rupja lomu un atrāvos no viņa apskāvieniem. Pirmajā mirklī gribēju iesist viņam pa seju, iesist ar kāju un kliegt, lai viņš neuzdrošinās viņam pieskarties bez atļaujas! Taču tagad koridora glābjošais tukšums bija pazudis, un aizbildnis aizsprostoja durvis. Pārliecība samazinājās, bet ne dusmas.

«Gandrīz ģimene,» es atgādināju.

Viņš pacēla uzaci un sakrustoja rokas uz krūtīm, kas viņu padarīja vēl biedējošāku.

– Tātad tas ir viss? – aizbildnis samiedza acis un pieklusināja balsi. – Vai tā ir jūsu pateicība par pajumti un aizsardzību? Vai tas ir tavs vārds?

Viņš gandrīz nošņācās un tuvojās man. No attēla pazuda maigums un rotaļīgums, palika tikai skarbs, prasīgs cilvēks. Bet vājš smaids liecināja, ka tā ir izlikšanās, kārtējā stulba spēle, novērojums! Laikam jau ne velti izlikos padevīga – mana griba mani tikai iekvēlināja. Bija par vēlu kaut ko mainīt.

Aizbildnis tuvojās, audums un rotājumi auksti mirgoja, zem acīm gulēja ēnas. Es nevarēju atrast vārdus, es vienkārši atkāpos un meklēju kaut ko, kā sevi pasargāt. Vāzes, krūzes un mazi priekšmeti bija tik tālu, apkārt bija tikai mēbeles. Es šeit biju reti un neatcerējos, kur kas atrodas, es uzdūros krēsliem – istaba it kā atdzīvojās un mēģināja mani noķert.

Pirmo reizi aizbildnis likās bīstams, pirms tam bija tikai samulsis, bet tagad tuvojās un atgādināja kādu no bezsejas portretiem. Tikai gaisma varēja glābt, bet tā palika tālu.

Kā melna, spīdīga dūmaka, aizbildnis veikli pielēca man klāt. Es kliedzu un metos pie loga, man bija vienalga par viņa nodomiem, es to sakārtošu vēlāk. Kājas sapinās svārkos, no tumsas izlēca priekšmeti, no aizmugures atskanēja stutēšana… pāris brīži pilnīgas šausmas un apjukuma. Nedomājot es metos pretī gaismas joslai, kad ap mani apvijās spēcīgas rokas.

«Te viņa ir, īstā Veronija.» «Aizbildnis karsti ieelpoja man ausī, vilkdams, kaut kur vilkdams.

– Neuzdrošinies!

Iespiedu kājas paklājā un cīnījos, bet zaudēju līdzsvaru un gandrīz nokritu. Viņa rokas bija piespiestas pie ķermeņa – nekas nelīdzēja, viņš darīja, ko gribēja!

– Dzīvespriecīga, kaprīza, – man viņas tik ļoti pietrūka. – aizbildnis priecājās, pasmīnēja un atkal spēlējās. ES to ienīstu!

Es viņam pāris reizes iespēru, bet tas nepalīdzēja. Glābošā gaisma pazuda, atstājot tikai tumsu un mēbeļu silueti, kas slēpās kā sargsuņi. Un aizbildņa lielais, cietais ķermenis. Viņš turēja mani sev klāt, viņa mati slīdēja gar manu kaklu, viņa roku siltums sūcas caur manu kleitu.

Stūmiens, raustīšanās, spiediens – tie mani nolieca, un vēderā iespiedās kaut kas plakans un mīksts. Zema atzveltne, jā.

«Tu beidzot pamodies, beidzot paradies.» «Aizbildnis elpoja ar grūtībām, bet ne no noguruma: es jutu cieto augšstilbu un roku spiedienu uz sēžamvietu. Es to jutu un neticēju. Viņš ir nekaitīgs, nav laipns, nav patīkams, bet šis…

– Ļauj man iet! Palīdziet! «Neviens neuzdrošinās viņu apturēt, bet es joprojām kliedzu, cīnījos, raustījos. Jums ir jādara kaut kas, jebkas, vienkārši ļaujiet viņam iet!

«Stulba meitene,» aizbildnis pasmīnēja. Viņš satvēra mani aiz apakšdelmiem un saspieda tik stipri, ka kliedziens iestrēga kaklā. – Viņa gribēja aizbēgt no manis. Vai domājāt, ka neviens neatradīs grāmatu zem jūsu matrača?

Viņš pieliecās un piespieda mani pret krēsla atzveltni. Vīrieša ķermeņa smagums, lūpu pieskāriens ausij, vāja izelpa – es to negribu! Es nevēlos to visu izjust kopā ar viņu!

«Tu esi mans, atcerieties to,» aizbildnis plēsīgi čukstēja, «un man ir apnicis spēlēt, ir pienācis laiks tevi izmēģināt.»

Viņš atlaida vienu roku un sāka pacelt svārkus. Drosmīgi un ātri tiktāl, ka nebija iespējams noticēt. Tas bija kā murgs, tas notika ar citiem, nevis ar mani! Man palīdzēja pamosties liela, karsta plauksta, kas spēcīgi saspieda manu sēžamvietu.

– Mana.

– Nav tavs! – es iekliedzos un pamāju ar roku.

Elkonis kaut ko smagi atsitās, un atskanēja apslāpēts kliedziens. Sapratu! Kādu brīnumu man izdevās izlīst no aizbildņa. Viņš bija tik tuvu, sēkdams, lamājoties, pastiepa man roku. Atzveltnes krēsli, krēsli, portreti – kur ir logs?!

Pēkšņi parādījās gaismas josla, un es metos tai pretī. Aizbildnis paķēra kleitu, bija plaisa, mani atvilka… nē, viņš atlaida. Nebija nekādu domu, nebija arī baiļu, tikai izmisīga vēlme aizbēgt. Es piesteidzos pie loga un atkal dzirdēju aiz muguras stutējam. Laika ir maz, pasteidzies!

Man kaut kas trāpīja pa ceļiem, un notika avārija. Sāpes nebija biedējošas, bet es zaudēju līdzsvaru, istaba griezās, bija tikai gaisma, tikai logs un troksnis no aizmugures. Trieciens pret grīdu mani savaldīja. Es pastiepu roku un satvēru aizkaru.

«Veronija…» Klusa balss, kā lūgums.

Lai tumsas vēstneši viņu aizved. Notika kustība, un aizkars pavirzījās uz sāniem, riņķi dārdēja pret karnīzi – it kā tumsa kliedz, izšķīda zeltainos gaismas staros. Tas viņam trāpīja acīs, un aiz muguras atskanēja kliedziens.

Aizbildnis stāvēja blakus un aizsedza acis ar elkoni, kustinot otru roku gaisā. Viņš mani meklēja un smīnēja, dusmās ņurdēja un stutēja apkārt. Viņš ir akls, bet ne kurls – viņš dzirdēs, ja viņš rāpo prom, viņam vajag kaut ko izdomāt.

Es paskatījos apkārt. Mīksts paklājs, plīvojoši aizkari, lakādas kurpes, tik tuvu.

– Veronija-jā-jā! – aizbildnis rūca.

Ko darīt, ko, ko, ko?! Skatiens iekrita mazā galdiņā ar vienu kāju. Tas gulēja netālu, acīmredzot viņa to trāpīja tumsā. Es rāpos viņam pretī, mana kleita nodevīgi čaukstēja, un mans aizbildnis pagriezās pret mani.

Vai nu galds izrādījās viegls, vai bailes palīdzēja, bet man izdevās to pacelt un šūpoties. Sitiens atgādināja zibeni, kas izgāja cauri visam ķermenim. Tiklīdz jūs kaut ko smagi sitāt, parādījās bailes nodarīt pāri vai nogalināt, taču bija par vēlu.

Blāva kritiena skaņa, paša elpošana, galds nolidoja un gāzās uz sāniem. Visi. Klusums spieda ausis, un neko nevarēja saprast. Es gatavojos turpināt cīņu un skatījos uz melno, mirdzošo siluetu, līdz sapratu, ka tas ir mans aizbildnis. Viņš gulēja uz muguras un mierīgi elpoja, it kā nebūtu mani vienkārši satvēris un piespiedis pie krēsla.

Bija biedējoši kustēties un piesaistīt viņa uzmanību, ja nu viņš to viltotu? No istabas dziļuma bija dzirdama pulksteņa tikšķēšana, pagāja laiks, bet nekas nenotika. Tu nevari tā turpināt, tu nevari sēdēt, tu nevari palikt šajā gaismas aizmirstajā mājā.

Es drebēju un man bija grūtības piecelties un steigties pie durvīm. Atkal paklupu aiz tā paša galda – pēc piedzīvotā viss peldēja acu priekšā. Jau pie durvīm parādījās doma, ka aizbildnis pamodīsies un liks mani panākt… vai viņš pamostos? Gaismas vēstneši, ko es esmu izdarījis?

Asinis joprojām vārījās, apziņa pamodās un kļuva skaidrs, cik viss ir briesmīgi. Manā galvā parādījās nesakarīgs plāns, un es metos uz savu istabu. Tiklīdz tika atvērtas dubultās durvis, parādījās Šarvai seja.

«Skrien… skrien,» nebija ko elpot, un balss tika pārtraukta, «skrien, sūtiet kādu pēc ārsta Bērkla, ātri!»

Šarvaja paskatījās uz mani un pamirkšķināja acis. Es pielidoju pie viņas un pakratīju viņas plecus.

– Skriesim, ātri!

– Kas notika? – viņa bija nobijusies.

– Skrien, lai dakteris Bērkls iet ātrāk!

– Adelfs?.. Labi, tikai palaid mani vaļā.

Es tikko sapratu, ka neļāvu viņai aiziet. Šarvai bija tik apmulsusi, ka metās prom, neuzdodot jautājumus, un man bija jāatgriežas aizbildņa istabā. Nešķita, ka viņš jutās slikti – viņš izskatījās aizmidzis un nevainīgs. Es negribēju, viņš mani nobiedēja, gribēja izvarot, tad ņurdēja, sagrāba… Tas bija nelaimes gadījums, es negribēju.

Sirdsapziņas mokas nepārgāja, man nācās piespiest sevi novilkt šalli no aizbildņa. Viņa pirksti trīcēja, un ar grūtībām viņam izdevās savērpt lielu mezglu vidū un ievietot to mutē, un sasiet galus pakausī. Diez vai tas ir uzticams, bet tagad tas nevar būt labāks. Sasēju rokas ar citu kakla lakatu, ko paņēmu no skapja.

Pēc tam… nekas nenotika. Nebija domas pat apsēsties; svarīga bija aizbildņa elpošana. Vienmērīga ieelpošana, izelpa, aizkavēšanās brīdis, kura laikā krūtīs palika auksti, un atkal ieelpošana. Dzīvs, slavē gaismu. Ja nu viņš nepamostas un es kļūšu par slepkavu? Vai arī es esmu muļķis, kurš gaida, kad pamostos viņas bende?

Nebija laika izjūtas, bija tikai jautājumu un šaubu bezdibenis. Mana sirds gandrīz salūza, kad pieklauvēja pie durvīm, un no koridora atskanēja Adelfa balss – beidzot viņš palīdzēs! Es metos to atvērt un ievilku viņu istabā, aizcirtu durvis Šarvai sejā.

– Palīdziet, viņš nenāk pie prāta. Man liekas, ka iesitu viņam pa galvu… Nestāvi, dari kaut ko!

Nabaga puisis pārsteigts mirkšķināja acis, līdz ieraudzīja savu aizbildni guļam. Un atkal pagāja laiks, atkal mani žņaudza bailes, kamēr Adelfs noliecās pār viņu un atvēra plakstiņus, pagrieza galvu, skaitīja pulsu. Cik nepanesami ilgs laiks, un viņš steidzīgi kustējās, it kā viss būtu slikti, it kā grasītos pateikt kaut ko briesmīgu.

«Ne nopietni,» Adelfs domīgi sacīja, «sliktākajā gadījumā viņu mocīs vājums un galvassāpes, bet gandrīz nekas cits.» Es viņam iedošu zāles un viņš gulēs līdz rītam.

Es klausījos un jutu, ka spriedze pazūd. Tas viss izdevās, paldies Dievam, tagad pat gaiss vieglāk pārgāja plaušās. Panika rimās, mans ķermenis šķita mīksts, un es sabruku krēslā.

«Veronija,» Adelfs uzmanīgi sacīja, «kas notika?»

Viņš notupās man pretī un uzmanīgi ieskatījās man acīs. Pazīstamais līdzjūtīgais skatiens beidzot salauza manu gribu, un manas acis piepildījās ar asarām. Es gribēju siltumu un mierinājumu, kaut ko sirsnīgu, beidzot.

– Adelfs. «Es šņukstēju un metos viņam uz kakla, paslēpu seju samta frakā un runāju bez pārtraukuma. Man bija bail, ka tagad viņš aizies un atstās mani vienu. Taču Adelfs necentās atrauties un cieši apskāva viņu, maigi šūpojoties no vienas puses uz otru.

«Tā nav tava vaina,» viņš čukstēja un noskūpstīja manu templi.

Es negribēju raudāt, bet emociju bija pārāk daudz, lai paturētu sevī. Līdz ar bailēm mūsu spēki aizgāja, un kādu laiku mēs nekustējāmies, iegrimuši domās.

Adelfs piecēlās, izņēma no somas pulveri un izšķīdināja to vīna glāzē. Es to izdzēru, un neciešami rūgta garša padarīja galvu mazliet skaidrāku.

Kopā mēs pārcēlām aizbildni uz gultas un apsēdāmies uz malas, atkal apklusdami. Saule jau bija norietējusi, un istaba atkal iegrima tumsā.

– Atraisīt viņu? – ES jautāju.

Balss klusumā skanēja spocīgi, un tā kļuva gandrīz taustāma.

– Nav vajadzības. – Adelfs atbalstīja elkoņus uz ceļiem un paskatījās vienā punktā. Viņa acis spoži mirdzēja, atklājot slepenu plānu. «Ja jūs sakāt kalpiem, lai viņi viņu nemodina no rīta, viņš labākajā gadījumā gulēs līdz pusdienlaikam.» Atbrīvošanās viņam prasīs nedaudz vairāk laika, ar to pietiks, lai mēs būtu tālu.

– Tālu?

Vēl bija grūti domāt, visu uztvēru ar nokavēšanos.

«Tu nepaliksi šeit, mēs aiziesim,» Adelfs nopietni sacīja un paskatījās uz mani.

Pirmo reizi viņa skatiens izskatījās stingrs, un viņa tonis neizturēja iebildumus. es pasmaidīju; Cik viņam tas ir vienkārši – aizbildnim piederēju es, un nevienam citam.

«Mēs dosimies uz citu pilsētu, kur viņam nav spēka.» – Adelfs apklusa un pamāja ar galvu. – Karantīnas dēļ naktīs ārā nelaiž pat ārstus, bet līdz ar pirmajiem saules stariem varēsim doties prom.

«Jūsu līdzdalību nevar slēpt,» es norādīju uz aizbildni, «viņš var mani apsūdzēt uzbrukumā, un labāk turieties tālāk no manis, lai nepakļūtu zem karstās rokas.»

Bēgšanas vārdi sildīja dvēseli, taču šķita ilūzija, atšķirībā no apsūdzību draudiem. Aizbildnis var nevēlēties, lai iesaistītos svešinieki, tā ir viņa paša vaina. Bet ja nu? Viņam patika spēlēties ar cilvēkiem un vērot viņu reakcijas.

Manas krūtis atkal jutās aukstas. Viss gāja tik labi, es biju gandrīz brīvs, un tad… Man nevajadzēja ienākt istabā, vai arī es būtu uzreiz gājusi prom, jo zināju, ka es nepārspēšu aizbildni. Lai gan tad viņš būtu turpinājis citu reizi… kaut kāds lāsts.

– Lai notiek tā. Veronija, es tevi šeit neatstāšu. Un es jūs nesūtīšu ceļojumā vienu,» sacīja Adelfs.

Viņš turpināja skatīties uz mani no savu matu šķipsnu apakšas. Pazudis mīļais, smaidīgais ārsts, viņa vietā stājies vīrietis, kurš nepadosies un palīdzēs.

«Es redzu, kā jūs esat mainījies laikā, kad pavadījāt viņa pilī.» «Adelfs satvēra manu roku un kaislīgi runāja: «Likums ir bargs sievietēm, bet mēs atradīsim veidu, kā atbrīvoties no jūsu aizbildņa.» Protams, neviens tiesnesis nevēlēsies atzīt par vainīgu ietekmīgu cilvēku un filantropu, bet mēs kaut ko izdomāsim.

Jā, viņš to nedarīs, un tas nav bailes, bet gan dabiskās kārtības pārkāpums – vīrieši ir galvenie mājā. Grūti būs arī ar vecāku stāvokli, bet, Gaismas vēstneši, cik brīnišķīgi, ka palīdzēja mīļotais cilvēks. Es neesmu pārstājis šaubīties par Adelfa jūtām, bet kāpēc viņam tagad izlikties?

Es visam piekritu, un pasaule sāka griezties: Adelfs lika sakravāt mantas, un viņš pats devās melot kalpiem, ka saimniekam ir auksti. Šarvai mani vēroja koridorā un sāka lēkāt apkārt, uzdodot jautājumus. Iesteidzoties savā istabā, es teicu:

– Atrodi somu, ātri!

– Kas notika? – Šarvai čīkstēja.

Viņa redzēja uztraukumu un ātri atrada ādas somu, ātri metās pa istabu un nodeva lietas. Nebija daudz jāvāc, paņēmu tikai dokumentus, dārglietu kastīti un naudu.

– Tu bēg ar Adelfu? Vai esat nolēmis apprecēties slepeni? – Šarvai iesaucās, pastiepot zīda naktskreklu.

Gaismas vēstneši, kāds naivs bērns? Jūs to nevarat izdarīt tik drīz, lai gan kāzas palīdzētu iegūt mantojumu un atbrīvoties no aizbildņa. Adelfs arī to saprata… nē, tumšas domas vēlāk, bet tagad prom no šejienes.

«Redzēsim,» es sacīju, salokot savu ceļojumu kleitu. Es paņemšu dažas drēbes, bet ne vairāk kā vienu koferi. – Nāc šurp, klausies…

Lietas, aizbraukšana, stupors vēl nav pilnībā atbrīvots. Es varēju tikai izspiest Šarvai rokas caur citu greznu kreklu, ko viņa atnesa. Viņas mirdzošās, naivās acis parādīja, cik tas viss ir pretīgi.

«Ja viņi jautās, jūs visu pastāstīsit, kā tas notika, saproti?» Nevienam nevajadzētu domāt, ka esat iesaistīts.

Šarvajs tikai pasmaidīja un pamāja:

– Ņem jaunos mežģīņu bikses, tās ir tik skaistas, viņam patiks.

Bija bail viņu atstāt vienu, bet nebija kur viņu vest. Man likās, ka man kaut kā jāatvadās, jānobirst asara, jāsēž un jāskatās pa istabu, kurā bija redzamas manas šaubas. Varbūt tas bija tā vērts, bet šķita, ka viss ir jādara ātri. Uzmetusi melnu apmetni, es steidzīgi paskatījos apkārt un noskūpstīju Šarvaju, un tad izlecu koridorā.

Aizbildņa istabas durvis tika aizvērtas pirmo reizi. Likās, ka griesti kvēloja blāvāk, un sejas no portretiem izskatījās dusmīgākas. Viss bija nepareizi un nepareizi, nepatikšanas priekšnojauta nepameta, līdz es nogāju lejā zālē. Adelfs kustējās no kājas uz pēdu netālu no kāpnēm un bezgalīgi pielaboja savu brūno mēteli un kakla lakatu.