Читать книгу Trīs krūmos, neskaitot suni - - Страница 4

Pamostoties no asarām pietūkusi, nopriecājos, ka biju iepriekš sagatavojusi savu izlaiduma kleitu un uzaicināju uz mājām vizāžisti. Man nebija spēka neko darīt, bet man bija jāaizstāv diena un jāizturas līdz vakaram. Un tad pienāks brīvdienas un… Man nebija laika izdomāt, ko darīšu brīvdienās, jo mani plāni kopā ar Mironu doties uz Ēģipti gāja velti. Atskanēja durvju zvans.

Ludka, kura strādāja nepilnu darba laiku par frizieri, atnāca pie manis un iedeva man neticamas cirtas sev un man. Mēs piedzērāmies no kafijas, un tad diena griezās neiedomājamā ātrumā, un kādu laiku es pilnībā aizmirsu par savām bēdām.

Izlaidums bija lieliski izdevies. Tāpat kā kāzās, viņš dziedāja un dejoja: bērni mēģināja slepeni piedzerties, vecāki mēģināja viņus neļaut to darīt. Lai gan līdz vakara beigām nebija skaidrs, kurš bija veiksmīgāks cīņā ar zaļo čūsku. Vienīgie cilvēki, kas izlaidumā palika prātīgi, bijām es un kodētais Trudoviks. Ludka, iztukšojusi matu paliekas, trakulīgi dejoja ar kāda tēvu, demonstrējot šķelšanos, kad es pavilku viņai piedurkni:

– Apmaldīsimies, bērni ir aizbraukuši uz pulciņu, un tad kopā ar vecākiem dosies skatīties saullēktu. Pa lielam mums te nav ko darīt.

Un mēs pacēlāmies: es skrēju, Ludka rāpoja. Bija vēls, gaismas vairs nebija ieslēgtas, un Ludka nolēma palikt pie manis. Viņa atsvaidzinājās uz ielas un, iebrienot manā dzīvoklī, sāka šķist pilnīgi prātīga.

– Man krīt nost kājas. Sasodīti papēži. Kāpēc tu vispār nedzēri? Un es negāju uz klubu ar saviem backbreakers.

– Nu, es esmu klases audzinātāja, kāds piemērs… Un man nav noskaņojuma uz pulciņu. Un neviens nepamanīs manu prombūtni…

– Tu esi garlaicīgs. Es būtu atkāpies, jo īpaši tāpēc, ka tam ir iemesls. Tavs ir izbalējis. Gad. Nu, tas ir nepieciešams: šāds skaistums liek skriet pēc sievietēm. Tev nav paveicies, Aglaja. Nu nekas, vasara priekšā. Klausies, iedzersim uz šo? Vēl ir bērnība, bet mēs svinam.

Šī ideja man šķita pievilcīga, lai gan es dzēru reti. Un tad arvien vairāk vīna. Rakņājoties pa skapi, nevarēju atrast alkoholu: acīmredzot nesen, ciešot no manas neuzmanības, Mairons iznīcināja visus manus vīna krājumus, ko bija ziedojuši neuzmanīgo bērnu vecāki. Mocībās es pacēlu rokas, piedāvājot tēju, bet Ludka nepadevās.

– Nakts gaisma ir zem tavas mājas. Skrien, esi draugs. Man sāp kājas, es nevaru staigāt. Es tikmēr izdomāšu ko ēst.

Pamāju ar galvu un ātri pārģērbusies, paķēru maku un noskrēju lejā pa kāpnēm. Maironas salauztā sirds man atkal atgādināja par sevi, un es metos pēc kārotā dzēriena: ja neaizmirsīšu, tad vismaz ātrāk aizmigšu.

Pārdevēja veikalā vienaldzīgi iedeva man vīna pudeli, neskatoties uz alkohola tirdzniecības aizliegumu izlaiduma dienā. Citu dienu es būtu sašutis par šādu nolaidību, bet šodien tas man bija izdevīgi. Es skrienu atpakaļ uz māju, apejot ap veikala galu. Pie ieejas atcerējos, ka atslēgas biju atstājusi vakara somā un izsaucu domofonu. Ludka gandrīz nekavējoties to atvēra, un es ieniru ieejā,

Un ar ādu jutu, ka aiz manis kāds stāv. Netverama plandīšanās gaisā vai izgarojumu smaka? Mēģināju lēkt uz priekšu, bet mani pēkšņi pārtvēra no aizmugures un aizklāju muti ar dūmaku plaukstu.

«Tagad es tevi atlaidīšu, bet pat nedomājiet par kliegt,» kāda aizsmakušā balss stingri pavēlēja, un es apklusu.

Viņi nolika mani uz pakāpieniem, es pagriezos un mēģināju neskaidri atšķirt divus raksturīgā izskata veidus. Uz kāpnēm bija tumšs, un es īsti nevarēju redzēt savus likumpārkāpējus. Gaisā bija jūtama grupveida izvarošanas smaka, un es uzreiz sāku ar viņiem cīnīties ar strīdiem un nez kāpēc čukstus:

– Klausies, tu laikam kļūdījies. Mums ir Larisa, šķirtene, bet viņa ir pirmajā ieejā. Visi iet pie viņas.

Puiši apmulsumā ievaidējās, un es kļuvu vēl vairāk iedvesmots:

– Man mājās ir Ludka. Un viņai cietumā ir draugs. Es tagad nenākšu, un viņa izsauks policiju. Šeit.

Tad es domāju, ka tas, ko es teicu par Ludku, ir pilnīgi nepiemērots. Tagad viņi nolems, ka variants «divi pa divi» ir gluži okejs, ievilks mani dzīvoklī un… Kamēr es traki prātoju, ko darīt, lielie beidzot atrada runas spēku. Garākais atdzīvojās pirmais:

– Tu esi galīgi stulbs? Vai tu dzirdēji, Kitija, ko viņa domāja? Mums nerūp jūsu šarms. Mēs meklējam naudu.

– Kādu citu, atvainojiet, naudu?

«Aizveries un klausies: tavs skaistais Mirons Golubevs ir mūsu parādnieks,» puisis aizkaitināti turpināja. – Vai tu to palaidi garām? Viņš aizņēmās naudu no mūsu īpašnieka. Kavēšanās ir uz viņu, un viņš slēpjas. Mēs satricinājām viņa draugu, viņš teica, kā tevi atrast. Piemēram, jums ir lamur tujur, jūs dzīvojat kopā. Kur ir šī gnīda?

– Klau, kas tā par barbaritāti? Kāpēc tā baidīt cilvēku? Varēja piezvanīt un brīdināt…

Otrs lielais vīrs sāka skarbi ķiķināt, bet bargais biedrs viņu acumirklī savaldīja:

– Varbūt tev vajadzētu man nosūtīt vēstuli? Jūsu draugs tur nokļuva. Viņam tika dots daudz laika. Viņiem tika pavēlēts jūs atrast un nodot Maironam: viņi saka, it kā līgava būtu palikusi bez auss.

«Es tagad kliedzu,» es čīkstēju. – Es nevaru dzīvot bez ausīm. ES esmu skolotājs…

– Vienkārši pamēģini! Kur ir tavs mīļākais? Mēs šeit dežurējām visu dienu. Mēs bijām prom darba darīšanās… – visu šo laiku viņš pārmeklēja manu somu un pēkšņi nosvilpa:

– Ak, šī ir tāda dāvana. Mirona Golubeva pase, pa labi. Labi sagatavots, skaistule. Vai tev tās vajadzēja viņam dot? Tātad, kur slēpjas jūsu mīļākais?

Es garīgi nolādēju brīdi, kad nolēmu pie manis paslēpt Mairona dokumentus (protams, stāsts ar manu draugu nebija nekas vairāk kā blefs). Tagad aizdomas vispirms kritīs uz mani.

– Domā pats. Ja man būtu viņam jāpasaka, es nebrauktu mājās, bet gan no mājām. Pa labi? Biju izlaidumā. ES esmu skolotājs. Naudas nepalika. Mairons ir nelietis. Viņš mani pameta, pareizāk sakot, es viņu izdzinu. Un viņa slēpa dokumentus, lai beidzot viņu izraidīt.

Pāris minūtes es iepazīstināju lielos puišus ar šo lietu, vienlaikus prātojot, kad Ludkai pietiks prāta, lai painteresētos par manu prombūtni.

Visbeidzot trešā stāva durvis čīkstēja un atskanēja satrauktā Ludkas balss:

– Aglaja, kur tu esi? Vai esat iestrēdzis liftā?

Lielie puiši neapmierināti paskatījās viens uz otru, it kā pieņemot lēmumu, pēc kura bargais pasludināja spriedumu:

«Ejam vēlreiz paskatīties pa dzīvokli, ja nu šim nelāgam izdotos izlīst…

Uz vājām kājām es sāku kāpt augšā, drudžaini domājot par to, kā pasargāt vismaz Ludku. Vīrietim ar to vispār nav nekāda sakara… Cilvēks pie durvīm izskatījās nobijies. Pagrūduši to malā, lielie puiši klusībā apskatīja dzīvokli un, man par atvieglojumu, šķita, ka gatavojas doties prom:

– Labi, pagaidām netrokšņosim. Mēs paņemsim dokumentus. Mēs parūpēsimies par jums pieskatīšanu. Tiklīdz jūsu Myron parādīsies, lai saņemtu dokumentus, zvaniet mums. Es nosūtīšu jums tālruņa numuru ar SMS. Ja tu mēģināsi būt dīvains, mēs izšļakstīsim tavas iekšas. Čau, skolotāj. Un tu, Ludmila, biežāk raksti savam draugam zonā. Viņam tur noteikti ir slikti, es zinu no sevis.

Ludka turpināja stāvēt ar atvērtu muti. Man bija jāizstāsta viņai viss stāsts, par laimi, vīna pudele tikai palīdzēja mazināt stresu.

Kad debesīs uzausa rītausma un pudeles dibenā nekas nebija palicis, Ludka sāka raudzīties uz dzīvi filozofiski:

– Tev jāskrien. Galu galā visa mūsu dzīve ir skrējiens cauri neredzamiem šķēršļiem, un mēs visi esam kā kāmji…

– Vai vari to saīsināt?

– Īsāk sakot, es zinu šīs lietas. Puiši ir grūti, un viņi neatstās tevi vienu. Jūs pie manis paslēpāt vērtīgas lietas, dzīvoklī ir trauksme. Izlaidums beidzies. Iekāp mašīnā un nākamajiem mēnešiem dodies ellē. Teikšu direktorei, ka tantei ir slikti, steidzami piezvanīja. Es tev kaut ko pastāstīšu. Vai ir kur doties? Tikai nesaki man: ja mani sāks spīdzināt, es, iespējams, nespēšu savaldīties un tevi nodot, piedod…

«Ljudka, tu esi īsts draugs,» es sacīju, paspiežot viņas roku. – Ja tas izpūš cauri? Varbūt viņi vienkārši baidās? Parādīsies Mairons, galu galā viņam vajag dokumentus. Lai viņi paši tiek ar to galā.

– Es zinu šos draiskuļu kases aparātus, tie ir vienkārši oficiāli reģistrēti, tāpat kā bankas. Zagļu kopējais fonds. Aizdod naudu, un tad no viņiem nāk tādi kolekcionāri, sit un izvaro. Vai arī viņi uzmetīs jums skābi, kas ir lielāka iespēja. Vai esat redzējuši viņu sejas? Ja jūsu Mairons nav muļķis, viņš jau ir sācis skriet. Viņam ir nauda, tu pats to teici. Jaunas pases iegāde nav problēma. Viņam droši vien katrā pilsētā ir kredīts. Un sievietei. Tāpēc viņš izraka karūsu, lai varētu dzīvot kopā ar viņu, jo tā smaržoja pēc cepšanas.

Ej prom no šejienes, kamēr viss nomierinās. Jūs jau esat iedevis dokumentus. Galu galā viņiem apniks tevi meklēt un viņi pāries pie kāda cita. Un policija šeit nepalīdzēs, jūs to zināt. Skrien, Aglaja, skrien…

Izredzes, kas radās, mani neiepriecināja, taču es sajutu Ludkas vārdos ievērojamu loģiku. Visticamāk, jo, kā jau teicu, viens no Ludkina kungiem atradās cietumā un bieži rakstīja viņai vēstules, iemetot izklaidējošus faktus viņas fantāziju ugunī. Tagad es zināju, kā no katla uztaisīt lādētāju, no maizes drupačām šaha komplektu, un arī telefonu varēju gudri noslēpt zonā.

Viņa sociālajos tīklos satika draugu no ne tik tālām vietām, un viņš ilgu laiku viņai rakstīja, ka dienē uz zemūdenes. Tomēr Ludka veica nelielu izmeklēšanu un uzzināja patiesību. Viņas gods, viņi turpināja sarakstīties, lai gan draudzene vairs neko labu no dzīves negaidīja, taču viņa lasīja vēstules kā spiegu romānus.

Izvedusi Ludku un apsolījusi viņai pēc restantes uzrakstīt uz galveno pastu, es jutos kā traģikomēdijas varone. Katram gadījumam pāris reizes uzgriezu Mirona numuru, bet, kā jau lielais čalis prognozēja, viņš izrādījās nesasniedzams. Nolēmis, ka man vajag gulēt, es saritinājos uz dīvāna un uzreiz iekritu satraucošā pusaizmirstībā, ko pārtrauca reti miega rāvieni.