Читать книгу Pūķa ēna. Dārgumi - - Страница 3

Uzņēmēja lauku māja, Maskavas apgabals.

– Nu, tas tā, es esmu gatavs!

Es rūpīgi pārbraucu ar rokām pār saviem augšstilbiem, kas bija pārklāti ar gludo audumu līdz zemei garajiem svārkiem. Šaurs augšpusē, tas vienmērīgi novirzījās uz sāniem un skaisti pārklājās, ejot. Un man patika krāsa – manā galvā es to saucu par "pulverzilo". Šīs ir asociācijas, kuras radīja šis auduma tonis.

Gaiši pelēks bruņurupucis, no pirmā acu uzmetiena vienkāršs, lieliski saderēja ar svārkiem. Audums, blīvs apakšā, pacēlās tieši virs krūtīm, un uz pleciem un piedurknēm bija caurspīdīgi ieliktņi, radot ilūziju par korsetes nēsāšanu. Abi bija no viena slavena zīmola jaunās pavasara kolekcijas, kuru masu tirgū nevar nopirkt. Tāpēc eksperti to novērtēs.

Viņa saglabāja savu frizūru pieklusināti, savi garos matus brīvā bizē, kas ir moderna jaunajā sezonā. Viņa visu papildināja ar dabīgu grimu, nelielu uzsvaru liekot uz acīm. Es pievienoju nedaudz smaržas.

– Tu izskaties labi! – viņa piemiedza sev ar aci un uzlika lielus auskarus.

Mana vīra dāvana vienreiz lieliski iederējās kopējā ansamblī…

Atceroties savu vīru, viņa sarauca pieri. Šodien man ir ļoti svarīga diena. Visam jānotiek bez aizķeršanās.

Novēršot uzmanību, viedtālrunis iepīkstējās, un ekrānā parādījās īss ziņojums no nezināma numura:

"Viņš zina. Esi uzmanīgs!"

Man uzreiz sāka trīcēt rokas, es paķēru telefonu, bet steigā to nometu. Es to paņēmu un, neatslēdzot to pirmo reizi, ieskatījos ziņnesē. Es nebiju iedomājusies vēstījumu un pārlasīju to vēlreiz, auksta no priekšnojautas.

– Marišiks? – atskanēja no gaiteņa un atskanēja steidzīgi soļi. – Vai tu esi gatavs?

Steidzīgi izdzēsu ziņu, iemetot viedtālruni gultā, un pietuvināju seju spogulim. No turienes uz mani ar skatiena dziļumos slēptu izmisumu raudzījās skaista, bet auksta un nesasniedzama jauna sieviete…

Mans vīrs zina! Viņš zina! Katastrofa! Murgs!

– Marina! – Cvetkovs, ar kaut ko neapmierināts, ielauzās guļamistabā. – Ak, tu esi šeit? – viņš apmierināti izdvesa, rūpīgi nopētot mani no aizmugures. – Vai tu esi gatavs?

"Jā, jā, gandrīz…" viņa koncentrēti nomurmināja, izliekoties, ka izņem skropstu, kas bija iekļuvusi acī. – Atliek tikai paņemt rokassomu un apavus. Vai esam nokavējuši?

– Būsim laikā! – Cvetkovs nomurmināja.

Pēdējo gadu laikā nīstais vīrs ir krietni pieaudzis augumā, pieaudzis mazs vēderiņš un ieguvis kāmja vaigus, kas kādreizējo “Šarmanīgo princi” pārvērta par vienkāršu vīrieti un padarīja viņu vēl nīstošāku.

Bet tas pat nebija par izskatu. Tā bija tā būtība.

Kas ir noticis pēdējo astoņu gadu laikā, kopš tā neveiksmīgā vakara, mana māsa Vasiļina, vienīgā man tuva persona, manā vietā devās uz randiņu ar šo ķēmu. Tajā dienā es viņu redzēju pēdējo reizi. Kaimiņi redzēja viņu iekāpjam Cvetkova automašīnā, un neviens cits neredzēja Vasju…

Cik vien varēju, centos panākt taisnību, rakstīju daudzus paziņojumus policijai, dažādām meklēšanas grupām un televīzijai. Ko gan citu es varētu darīt bez sakariem un paziņām?

Kad mani vecāki aizgāja mūžībā, Vasiļina man viņus nomainīja. Tikai par minūti vecāka par mani, viņa izturējās tā, it kā starp mums būtu desmit gadu atšķirība. Viņa rūpējās, sargāja, uzņēmās atbildību un kļuva par atbalstu. Mēs ar māsu bijām īsta ģimene. Bet nelietis Cvetkovs man to atņēma, aizstājot to ar surogātu, ko viņš sauc par laulību. Viņš nogalināja Vasiļinu, un man tas jāpierāda. Es nešaubos, ka to izdarīja viņš.

Es nezinu, kāpēc viņš tik ļoti pieķērās man, bet man nebija nodoma ar viņu precēties. It īpaši pēc tam, kad uzzināju visu, ko mana māsa izraka caur saviem hakeru draugiem. Bet Jevgeņijs Cvetkovs neatpalika. Zobārstniecības klīniku ķēdes Zhemchug īpašnieks, kur man izdevās dabūt medmāsas darbu, man ilgu laiku nedeva piekļuvi. Mana māsa nolēma mani aizsargāt, devās ar viņu uz randiņu, lai savāktu apsūdzošus pierādījumus, un pazuda, it kā būtu izkritusi pa zemi.

Cvetkovs nenoliedza, ka tovakar redzējis Vasiļinu, ātri viņu izdomāja un aizsūtīja. Policija viņam ticēja, bet es nē. Es vairs nevarēju strādāt šim ķēmam un pametu darbu zobārstniecības klīnikā, kas piederēja manam vīram. Un uzreiz sākās problēmas.

Mani nevienā ārstniecības iestādē mūsu pilsētā neuzņēma vissmieklīgāko iemeslu dēļ. Un pēc dažām dienām uzradās Žeņa Cvetkovs, apmeta mani pie ieejas un piedāvāja atrisināt manas problēmas, kuras viņš pats organizēja.

Divreiz nedomājot, es sakrāmēju savas mantas, par gandrīz neko izīrēju mūsu dzīvokli kaimiņa dēlam un pārcēlos uz Maskavu. Es nomainīju savu tālruņa numuru, sociālo tīklu kontu un e-pastu, un dabūju darbu par instruktoru viduvējā fitnesa klubā. Sakrāju visu, ko nopelnīju, lai algotu privātdetektīvu un samaksātu par mājokli.

Sešus mēnešus dzīvoju salīdzinoši mierīgi, līdz kādā jaukā dienā man piezvanīja kaimiņš. Viņa raudāja un sūdzējās, ka manā dzīvoklī veikta kratīšana, un viņas dēls arestēts par narkotikām, kas vienkārši nevar būt patiesība.

Bet pats pretīgākais ir tas, ka viņa pie visa vainoja mūs!

Domājams, ka tā bija mūsu māsa, kas to izplatīja. Un viņa uzstāja, ka, veicot kratīšanu datorā, kuru arī atstāju Vasiļinas aizslēgtajā istabā, tika atrasti daži pierādījumi. Starp citu, pieskarties Vaska sakrālajai mašīnai (jā, jā! Tā bija rakstīts uz ķermeņa – “Vaska’s Sacred Machine”) bija stingri aizliegts. Tāpat kā daudziem IT speciālistiem, arī manai māsai bija grūti paciest šādu sava īpašuma apgānīšanu. Bet man bija personīgais klēpjdators, un man nekad neienāca prātā pārkāpt šo aizliegumu.

"Un tava māsa, manuprāt, skrēja bēgt, un tu izskaties pēc nevainīga jēra!" Un mans mazais asiņainais puika apsēdīsies tevis dēļ!

Pārskaitīju viņai naudu par depozītu, no kuras kaimiņiene neatteicās. Drīz viņa teica, ka ar mūsu dzīvokli ir problēmas, kaut kas nav kārtībā ar dokumentiem, un vispār tas vairs nepieder man.

Es vairs nevarēju to izturēt un devos mājās. Man bija ilga saruna ar advokātu kvadrātveida brillēs un dārgā jakā, un viņi man paskaidroja, ka mūsu vecāki, aizpildot dokumentus, kaut ko saputrojuši un nonākuši parādos. Pēdējā laikā parāds ir pieaudzis daudzkārt, un tagad mantiniekiem tas ir jāatmaksā. Tas ir, es.

Man vienkārši nebija naudas, lai nolīgtu citu advokātu, lai to apstrīdētu. Kā arī nomaksāt nez no kurienes uzradušos parādu…

Varbūt, ja es toreiz būtu aizgājusi, gulējusi ar šo domu, beigās ar kādu konsultējusies, viss būtu savādāk, bet es paliku pa nakti. Iekšā valdīja briesmīgs haoss. Nebija skaidrs, vai dzīvoklī veikta kratīšana vai aplaupīšana. Tika iznīcināts parastais komforts, tāpat kā mana pasaule.

Tieši istabas vidū bija fotogrāfija salauztā rāmītī – mēs ar Vasku dabā pie ezera, apskaujamies. Tikpat laimīgs. Viņai mugurā ir cepure, T-krekls ar uzrakstu “KiSH” un īsi džinsa šorti. Un es esmu īsā baltā kleitā… Un virs fotogrāfijas ir rievota apavu nospiedums, ko atstājusi kāda nežēlīgā pēda…

Šņukstēšana mani žņaudza, gribējās kliegt un iznīcināt visu, kas vēl nebija salauzts. Bet es tikai sažņaudzu dūres, iegremdējot plaukstās svaigo manikīru. Es domāju, ka sliktākais laiks ir patversmē, un tad sāksies dzīve? Bet kāpēc mana dzīve iet uz leju? Vaska nomira, un viss sajuka, it kā mana māsa būtu ļoti svarīgais zobrats, kas visu turēja kopā.

Es nokritu uz ceļiem, jūtoties nevērtīgs. Viņa kliedza tik skaļi, ka kāds pieklauvēja pie radiatora. Un tad viņa satvēra portretu un sāka pārmācīt Vasiļinu. Es zvērēju, ka noteikti kaut kādā veidā viņu atradīšu, ja vien viņa vēl būtu dzīva. Un ja nē, tad es atradīšu un sodīšu to, kas man to atņēma.

Cik vāja un nevērtīga es jutos toreiz, guļot uz grīdas starp izkaisītām un salauztām lietām…

Un no rīta Cvetkovs parādījās. Es ieraudzīju viņu virs sevis, tiklīdz atvēru acis. Es aizmigu, guļot uz grīdas un noguris no šņukstēšanas, bet viņš teica, ka tagad man ir tikai divas iespējas: būt kopā ar viņu vai iet cietumā, jo es biju tik stulba, ka iesaistījos narkotikās.

Tajā brīdī manī kaut kas mainījās. Es klusībā piecēlos un devos uz vannas istabu, nomazgāju seju, izķemmēju matus un atradu masieri uz grīdas. Toreiz, skatoties uz sevi spogulī un redzot tur Vasiļinas asaru notraipīto seju, es pieņēmu grūtāko lēmumu savā dzīvē.

"Es tevi apprecēšu, bet ar vienu nosacījumu," es teicu Cvetkovam.

Viņa acis pazibēja. Viņš piecēlās no krēsla uz kura sēdēja istabas vidū un gaidīja mani. Viņš nesteidzīgi piegāja un apstājās soļa vidū, skatīdamies lejup:

"Vai jums nešķiet, ka nevarat radīt nosacījumus, mazulīt?" – nelietis gandrīz murrāja, pārbraucot ar plaukstu pār manu plecu, kaklu, vaigu…

Es jutos… Nē, ne riebīgi, ne patīkami. Man bija vienalga. It kā tajā brīdī, kad izlēmu par savas dzīves briesmīgāko piedzīvojumu, manī kaut kas nomira. It kā es nejutu viņa pieskārienu. Tāpēc viņa nesarāvās, turpinot skatīties tieši aukstajās pelēkajās acīs.

"Jūsu ziņā ir izlemt, vai šādi nosacījumi jums ir piemēroti vai nē."

– Runāt? – viņš likās ieinteresēts.

– Tai jābūt oficiālai laulībai. Pilnīgi likumīgi, un bez slazdiem vai paverdzinošiem līgumiem. Es dzīvošu tavā mājā, uzņemšu ciemiņus, uzsmaidīšu viņiem un tev… – šajā brīdī es apklusu, sakodu zobus uz sekundi, bet ievilku elpu un turpināju: – Guļu ar tevi vienā gultā, izliekoties ir jūtas, ja nepieciešams, – Šeit es šķībi pasmaidīju, bet Cvetkovs to izturēja un netrāpīja man pa seju. – Tu uzvedīsies kā priekšzīmīgs vīrs. Dodiet man ziedus un dāvanas. Laicīgi atgriezieties mājās. Uzvedies labi un bez pazemojuma,” es beidzot paskatījos. – Neuzdrošinies mani aizvainot. Laulība ar tevi man ir liels upuris, saproti? Un tu man pateiksi patiesību par Vasiļinu, citādi…” mana balss trīcēja, jo man vēl nebija laika izdomāt, ar ko tieši viņam draudēt.

Man nebija nekā tik nozīmīga, lai liktu viņam baidīties, izņemot atteikumu, bet…

"Marishik," Cvetkovs izdvesa un apskāva mani, nospiežot visu ķermeni. – Ko tu ar mani dari, lops! Ko es domāju? Vēl viens cālis. Vienkārši jauka sejiņa. Es pamināšu ar pirkstu, un tu, tāpat kā citi… Un tu… Tu izņēmi manu dvēseli! – Viņš noslīdēja uz leju, nometies ceļos, un es satriekta skatījos viņa galvas augšdaļā.

Atklāti sakot, es domāju, ka viņš mani atsūtīs ar visām manām prasībām vai izdarīs kaut ko sliktu, bet…

– Cvetkov, bet atceries. Es tevi nemīlu un nekad nemīlēšu, saproti?

Viņš arī to izturēja!

"Tu esi tik tiešs, un man tas patīk." Ieslēdz mani. Nekas. Es arī nekad nevienu neesmu mīlējis. Sievietes pašas krita pie manām kājām, kāpēc man vajadzēja kādam pieķerties. Bet tu… Tu esi savādāks. Kas tev noticis? Drosmīgs, godīgs, nepieejams… Kāpēc es kļūstu traks?

– Tu esi slims? – es izsprāgu.

– Slimi! – Cvetkovs piekrītoši pamāja, turpinot spiest man gurnus. – Slimi, Marišik! Mīlestība ir slimība! Tiklīdz es tevi ieraudzīju, es saslimu. Es biju ar tevi saindēts, bet es to uzreiz nesapratu. Kad tu pazudi no pilsētas, man likās, ka nomiršu,” viņš sāka skūpstīt manus pirkstus, un es paskatījos uz Vasiļinas portretu un es guļam uz palodzes: “Es apsolu, mazā māsiņ… Es atriebšos. tu. ES zvēru!"

–Ko tu nodarīji manai māsai? Kur viņa ir?

– Es nezinu.

– Šī atbilde nav piemērota. Es atceļu…

"Es atvedu viņu uz savu vietu, mēs mazliet izklaidējāmies, un tad viņa aizbēga." Tas ir viss.

– Tu melo! Vasiļina nekad ar tevi nemelotu! Viņa nav tāda!

"Es viņai piedāvāju izvēlēties: viņa vai tu." Viņa tevi pasargāja, vai zini? Kādu nakti es apsolīju viņu palaist, – Cvetkovs īgni pasmaidīja. "Es atzīstu, man nevajadzēja viņu izmest uz ceļa naktī, bet viņa mani apvainoja."

Šī versija atšķīrās no tās, ko viņš stāstīja policijai, taču es jutu, ka arī tā nav taisnība. Viņa to juta, bet klusēja.

Glezniecība notika nākamajā dienā. Šķiet, Cvetkovs bija nepacietīgs, lai ātri ievilktu mani savā migā. Ļoti nožēloju, ka nosacījumu sarakstā neiekļāvu ilgstošu bildināšanu uz gadu vai diviem… Bet, no otras puses, man bija iespēja ātri pārmeklēt viņa māju. Cerēju, ka mana izmeklēšana ilgi neievilksies. Varbūt es kaut ko iemācīšos no kalpiem vai kaimiņiem. Es atradīšu kaut ko mājā, dažus pierādījumus. Viņas lietas. Jebkuri pierādījumi…

Bet manas cerības nepiepildījās. Pirmo gadu Cvetkovs mani uzmanīgi vēroja. Es visu kontrolēju. Katrs mans žests un elpa. Es nevarēju iziet no telpas bez ziņkārīgām acīm. Man vajadzēja izlikties, lai viņu nomierinātu. Pārlieciniet mani, ka esmu ar to samierinājusies.

Bet dīvainākais ir tas, ka savā veidā viņš mani mīlēja un pat izpildīja lielāko daļu savu solījumu. Viņš apbēra viņu ar dāvanām, veda uz restorāniem, saģērba, vilka pa jūrām un pludmalēm un daudz fotografēja. Brīžiem man likās, ka viņš ar mani spēlējas, it kā ar lelli.

Ja jūs nepievēršat uzmanību viņa dīvainajai ņirgāšanās, viņš pieprasīja, lai es valkātu tikai īsus svārkus, kad es izeju ar viņu sabiedrībā. Jā, neskatoties uz regulārajām nebūšanām, kuru cēloni galu galā uzzināju, no malas varētu teikt, ka mums bija normāla līgumlaulība. Pat laimīgs.

Bet pats galvenais, mans vīrs pamazām pieradināja sevi un ar katru gadu man tika dota arvien lielāka brīvība. Drīz es pat sāku braukt pilsētā ar mašīnu, ko viņš man iedeva. Dodieties iepirkties un restorānos. Tad es sāku braukt uz Maskavu, lai gan man bija jāņem līdzi sargs, lasīt – spiegs. Bet pats galvenais, viņš nesteidzināja mani ar mantiniekiem. Man par laimi, Cvetkovs nevarēja ciest bērnus. Un es bieži nesasprindzināju sevi ar tuvību, kas ir pārsteidzoši.

Vēlāk es uzzināju, kāpēc. Mans vīrs tiešām bija slims. Viņš tiešām izturējās pret mani kā pret kolekcionējamu lelli. Skaists. Ar kuru jūs varat spēlēties vai vienkārši novietot to plauktā, kur tas izskatās lieliski. Ar ko jūs varat lielīties saviem draugiem. Un izklaidi, kuras viņam trūka mājās, viņš saņēma specializētos klubos. Esmu uzkrājis gigabaitus kompromitējošu pierādījumu slepenā mākonī.

Vispār man bija daudz noslēpumu. Es jutos kā guļošs aģents, kurš jebkurā brīdī var pamosties un iznīcināt Cvetkovu. Sarullējiet to pankūkā! Sakari ar pazemi, korupcija, nelegālās afēras no mūsdienām un nedarbi no viņa vētrainās jaunības. Viss tika glabāts mapē ar nosaukumu "Pasdienas diena". Pietrūka tikai viena: informācijas par manu māsu. Viņa vienkārši iegrima ūdenī. Un visi mani jautājumi noveda pie nekā. Nīstais vīrs gadiem atkārtoja vienu un to pašu: “Mēs sastrīdējāmies, viņa mani apvainoja, izmeta uz ceļa no mašīnas. Es kļūdījos, bet ko es varu darīt?

Es paveicu lielisku darbu. Sadraudzējās ar kalpiem un apsardzi. Viņa pamazām nomainīja nelojālos, izņemot tuvākos, kurus nevarēja viegli pakustināt. Es ieguvu mazliet vairāk brīvības un beidzot varēju uzzināt, ka mana māsa ir bijusi savrupmājā “viesistabā” un pēc tam novembrī kaila aizbēgusi. Bet tas ir tikai vārdos, baumu līmenī un lielā pārliecībā. Joprojām nebija pierādījumu.

Sakrājis naudu, par laimi mans vīrs nebija skops ar dāvanām, es sāku slepeni meklēt kārtīgu detektīvu. Neuzpērkamā meklēšana ilga apmēram gadu, bet es varēju viņam uzticēties. Ar lielām grūtībām man izdevās uzsākt īstu profesionālu izmeklēšanu, man bija jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai netiktu pieķerts. Es negribētu gadiem ilgi būt ieslēgta mājā. Tas varēja notikt ar Cvetkovu. Pēdējo reizi viņš man ar to pat draudēja, kad bija greizsirdīgs uz vienu no apsargiem.

Un pirms dažām nedēļām Egoram, kā sauca manu detektīvu, izdevās noskaidrot Vasiļinas datora likteni. Māsa plānoja savākt apsūdzošus pierādījumus un teica, ka nosūtīs visus ierakstus uz serveri*.

Ja Vasiļinai izdevās kaut ko atrast, iespējams, tas ir tur. Ar drauga starpniecību Jegors varēja iegūt informāciju, ka Vaska dators patiešām ir konfiscēts, to apstiprināja viņa fotogrāfija noliktavas telpā. Tiesa, cietais disks kaut kur pazudis. Viņu aizveda jau pirmajā nedēļā, lai gan tas bija nepieņemami. Nebija šaubu, kura rokās tas iekrita.

Man bija kriminālistikas bildes, es zināju, kā tas disks izskatās, tā sērijas numuru, un man pat bija ideja, kur to meklēt, ja tāds vēl eksistē. Protams, maz ticams, ka tur atradīsiet kaut ko noderīgu, un turklāt es nezinu paroles, bet Egors teica, ka ir speciālisti. Vispār man tagad ir vismaz kāda cerība.

Cvetkovam bija viena vieta – baložu māja. Zemes gabals ar mazu būdiņu, kurā vienmēr dzīvoja padzīvojis sargs. Un tur tiešām bija īsta baložu māja ar daudziem dažādu šķirņu putniem. Reizi divos vai trijos mēnešos manam vīram kaut kas uznāca, un viņš devās nevis uz bordeli, kā parasti, bet gan uz savu baložu novietni. Parunājiet ar putniem, pasēdiet klusumā, dodieties makšķerēt – netālu bija ezers. To viņš man teica, bet nekad neaicināja mani uz baložu novietni.

Reiz es veicu veselu īpašu operāciju, lai nokļūtu šajā vietā. Viņai izdevies noskaidrot, kur atrodas baložu māja, un pat iekļūt iekšā, uzlaužot kombinēto slēdzeni. Tas ir banāli, bet mūsu sarunas datums ar Cvetkovu notika tajā pašā dienā iznīcinātajā dzīvoklī.

Zem baložu novietnes atklāju slepenu ieeju, kas veda uz pagrabu, kur atradu komfortablu ar jaunākajām tehnoloģijām aprīkotu istabu ar ērtu krēslu, milzīgu televizoru un pie tā pieslēgtu portatīvo datoru. Un gar sienām bija daudz plauktu ar dažādiem zibatmiņas diskiem, diskiem, videokasetēm un citiem datu nesējiem. Viss ir kārtīgi parakstīts un sakārtots kategorijās, kuras es nesaprotu.

Vienu brīdi es biju vienkārši apmulsusi. Likās, ka esmu maniaka midzenī.

Man bija aizdomas, ka vīra jumts tek, pretējā gadījumā viņš nebūtu darījis visas šīs trakās lietas, bet tad es beidzot par to pārliecinājos. Viņš nav vienkārši dīvains puisis, viņš ir pilnīgs stulbs! Tikko nosalusi!

Mani zobi klabēja no bailēm, kad klēpjdatoram pievienoju pirmo zibatmiņu, ik mirkli gaidot, ka pagrabā ielauzīsies apsargs vai, vēl ļaunāk, mans vīrs!

Man par atvieglojumu Cvetkovs nesadalīja video redzamos cilvēkus. Viņš vienkārši bija izvirtulis, kurš mīlēja ierakstīt un, acīmredzot, pārskatīt savus gultas piedzīvojumus. Viņš to bija darījis ilgu laiku, viņam bija ļoti iespaidīga kolekcija. Tajā bija pat vecas videokasetes!

Mūsu guļamistabā bija arī slēptā kamera. Es par to zināju jau sen, bet man nebija ne jausmas, ka ieraksti no tā kaut kur glabājas. Izrādījās, ka tas ir arī šeit – atsevišķā plauktā. Toreiz es visu vienkārši nofotografēju, pievienojot bildes jau savāktajiem apsūdzošajiem pierādījumiem, un, atdevis zibatmiņas savās vietās, aizbēgu.

Pēc tam nācu vēl trīs reizes, bet ne reizi nevarēju iekļūt teritorijā. Veco sargu nomainīja noziedzīga izskata stiprs vīrietis, kurš bez ieroča pat uz tualeti negāja. Bet šodien man šis varoņdarbs būs jāatkārto. Un ne tikai atkārtojiet to, bet atrodiet tur Vaska “Esdešņiku”. Ja tas joprojām pastāv, tas tur tiek glabāts. Tas nozīmē, ka man par to ir jāpārliecinās.

Lēmums pieņemts, ja nekas neizdosies, Vasiļinu vairs nemeklēšu. Es tikai nosūtīšu adresātiem savāktos apsūdzošos pierādījumus un skatīšos, kā Cvetkovs steidzas kā pannā, lai pēdējā brīdī dotu izšķirošo sitienu. Es gribēju viņu sagraut un iznīcināt.

Tikai domas par atriebību ļāva man savest kopā un, uzvelkot seju sniega karalienes masku, ar augsti paceltu galvu vērsties pret savu vīru.

– Esmu gatavs!

Es nekad viņu nemānīju ar smaidiem, tāpēc šodien to nedarīju. Tas būtu aizdomīgi. Cvetkovs lēnām apstaigāja ap mani, arvien neapmierinātāk grimasēdama.

"Svārki ir pārāk gari," viņš beidzot teica.

Cik tu esi noguris, ķēms!

– Mini tagad nav modē. Maxi ir sezonas tendence.

Garīgi nolādēdama viņu, viņa paņēma no gultas iepriekš sagatavoto apavu kasti.

– Apmale vilksies pa grīdu. Kāds tev uzkāps virsū, un tu dižosies apakšbiksēs!

"Ar apaviem garums būs tieši piemērots," es mierīgi iebildu un izņēmu no kastes elegantas pumpas ar plāniem papēžiem tādā pašā pieklusinātā zilā krāsā.

Bet viņai tik tikko bija laiks nolikt tās uz grīdas sev priekšā, kad Cvetkovs iesita nevainīgās kurpes tālākajā stūrī.

– Ko tu dari?! – es biju patiesi sašutis.

Man patika kurpes. Man patika skaistas, dārgas lietas un centos ar tām rīkoties uzmanīgi. Senais ieradums krāt katru santīmu nav zudis.

"Tu domāji, ka es neko neuzzināšu?" – vīrs man soļoja taisni pretī, liekot man atkāpties.

Viņš zina! Egora brīdinājums nāca laicīgi, man izdevās tikt galā ar pirmo šoku. Bet no kurienes? Kur mēs paspējām sabojāt?

– Par ko tu runā? – es tēloju patiesu neizpratni.

– Kas viņš ir? Kur tu viņu savāc? – vīrs norūca, neļaujot man atvērt muti.

*Marina nesaprot IT tehnoloģiju sarežģījumus, un viņai var nebūt pilnīgi pareiza priekšstata par to, kā tieši Vasiļina visu organizēja