Читать книгу 2005 / 2006 / 2012 / 2017 - Romans Arzjancevs - Страница 2

Ja arī tu esi uz pareizā ceļa —

tas nebūt nenozīmē, ka tu drīksti apstāties,

tev jāiet tālāk, jākāpj augstāk. [9; 47]

Viena no galvenajām tendencēm, kas raksturīga mūsdienu sporta attīstībai ir sportistu psiholoģiskās sagatavošanas lomas paaugstināšana efektīvu un drošu rezultātu sasniegšanai dažādos sacensību apstākļos. Psiholoģiskās gatavības sacensībām veidošana var kļūt par spēcīgu rezervi sportiskās darbības rezultātu paaugstināšanai; to uzskata par pirmo uzdevumu psiholoģiskajā sagatavošanā.

Psiholoģiskajā sagatavošanā lielu vērību veltī percepcijas un domāšanas procesu pētīšanai, sportistam nodarbojoties ar konkrētiem sporta veidiem. Šajos procesos pēta darbību optimālas vadīšanas problēmu aspektus, ātras pareizu lēmumu pieņemšanas problēmas sportiskās cīņas gaitā, psihisko stāvokļu problēmas un to regulācijas metodes.

Mūsdienās nevar būt pat runa par augstiem sportiskajiem sasniegumiem, ja nav nepieciešamās sportista psiholoģiskās sagatavošanas.

Ietilpīgās sportiskās sagatavotības procesa mērķuzdevums ir augsta fiziskā un psihiskā potenciāla uzkrāšana un maksimāli iespējama šī potenciāla realizācija līdz «optimālam augstāko sasniegumu pieaugumam» [51; 3—4].

Lielas treniņu slodzes uzstāda augstas prasības organisma kustību, veģetatīvajām un psihiskajā funkcijām. Tāpēc, analizējot treniņu slodzes, jāņem vērā vingrinājumu psihiskās iedarbības pakāpe attiecībā uz sportista stāvokli [35; 3].

Peldēšana ir viens no sporta veidiem, kas attīstās vislielākā mērā. Pastāvīgi pieaugošais sportisko sasniegumu līmenis peldēšanā prasa neatlaidīgu treniņu procesa pilnveidošanu. Mūsdienu peldēšanas attīstības posmā cīņa notiek par sekundes desmitdaļām. Tālāku sasniegumu izaugsmi sporta peldēšanā, sekmīgas piedalīšanās iespēju lielākajās sacensībās lielā mērā nosaka pastāvīga peldētāju sagatavošanas sistēmas pilnveidošana. Dotajā treniņu procesa attīstības posmā tādi treniņu elementi kā apjoms un intensitāte ir jau gandrīz sasnieguši galējos lielumus. Tagad, lai uzvarētu, jābūt labai ne tikai visu īpašību fiziskai sagatavotībai, bet jāpiemīt arī labai emocionālai noturībai. Tāpēc viens no galvenajiem panākumu noteikumiem ir sportista psihiskās gatavības stāvoklis sacensībām. Tieši šajā sagatavošanas posmā vadošie sporta peldēšanas speciālisti redz lielas rezerves peldētāju meistarības paaugstināšanai.

Pētījuma objekts: treniņu process peldēšanā.

Pētījuma priekšmets: peldētāju vispārējā psiholoģiskā sagatavošana.

Pētījuma subjekts: dažādu sagatavotības līmeņu peldētāji.

Pētījuma mērķis: autogēnā treniņa satura atlase, aprobācija, peldētāju psiholoģiskās sagatavotības un sacensību rezultātu dinamikas izvērtējums.

Pētījuma hipotēze: ja psiholoģiskās sagatavošanas saturā tiks akcentēta mobilizācijas un nomierināšanās noturības attīstīšana ar autogēnā treniņa palīdzību, tad uzlabosies peldētāju sasniegumi sacensībās.

Aizstāvēšanai tiek izvirzīta: autogēnā treniņa saturs un aprobācija.

Atslēgas vārdi: peldēšana, psiholoģiskā sagatavošana, autogēnais treniņš.

1. PSIHOLOĢISKĀS SAGATAVOŠANAS PAMATI TRENIŅU PROCESĀ DAŽADU SAGATAVOTĪBAS LĪMEŅU PELDĒTAJIEM

1.1. Psiholoģiskās sagatavošanas īpatnības peldēšanā

Psiholoģiskā sagatavošanās sacensībām ir viena no aktuālākajam problēmām Latvijas sportā – vēl arvien nepietiekama uzmanība tiek veltīta tās teorētiskajam pamatojumam. Psiholoģiskās sagatavošanas problēmas atrisināšanai ir praktiska nozīme – tai jānodrošina sportistu vispusīga sagatavotība, rezultativitāte un uzvaras dažāda līmeņa sacensībās.

Atšķirībā no Amerikas sporta psihologiem, kuri uzmanību velta atsevišķiem sportista sagatavošanas aspektiem, piemēram, stresa menedžmentam, motivācijai, mentālo treniņu izmantošanas iespējām utt., Sanktpēterburgā un arī citur Eiropā sporta psihologi ir izveidojuši psiholoģiskās sagatavošanas sistēmu, kura paredz vairākus psiholoģiskās sagatavošanas veidus. Šīs piramīdas pamatā ir vispusīga psiholoģiskā sagatavošana. Un tikai uz tās bāzes tiek attīstīta speciālā psiholoģiskā sagatavošana, kurā ietilpst psiholoģiskā sagatavošana konkrētām sacensībām un tiešā psiholoģiskā sagatavošana startam.

1. att. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas veidi [9; 14].

Sportista psiholoģiskā sagatavošana ir mērķtiecīga psihisko procesu, stāvokļu un sportista personības īpatnību pilnveidošana saskaņā ar sportiskās darbības prasībām.

Sportista psiholoģiskā sagatavošana ir svarīgs posms sportista kopējās sagatavošanas struktūrā un sistēmā, kas nepieciešama mērķtiecīgajai iedarbībai uz psihiskajiem procesiem, stāvokļiem un sportista personības īpatnībām gan vispārējās sagatavošanas gaitā, gan gatavojoties katrām konkrētām sacensībām.

Sportiskā darbība ir viens no cilvēka fiziskās pilnveidošanas līdzekļiem, tā ir cieši saistīta ar psihisko procesu, stāvokļu izpausmēm un personības īpatnībām. Būtībā, šīs saites nosaka darbības panākumus [27; 6].

2. att. Psiholoģiskās īpašības, kas nosaka augstāko sporta sasniegumu panākumus [34; 231].

Sportā eksistē divu veidu psiholoģiskā sagatavošana:

– sportista vispārējā psiholoģiskā sagatavošana;

– sportista psiholoģiskā sagatavošana priekšā stāvošām sacensībām.

Abas psiholoģiskās sagatavošanas daļas ir cieši saistītas, tomēr ir būtiskas un īpašas atšķirības, kas jāņem vērā sportisko treniņu metodikā [43; 4].

Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana vispārinātā veidā ir sportista psihiskās adaptācijas slodzei optimizācija.

Vispārējo psiholoģisko sagatavošanu risina citiem veidiem. Pirmais veids paredz sportistam iemācīt universālus paņēmienus, kas nodrošina cilvēka psihisko gatavību darbībai ekstremālos apstākļos: emocionālo stāvokļu pašregulācijas paņēmieni, aktivizācijas līmeņi, kas nodrošina efektīvu darbību, uzmanības koncentrācija un sadalīšana, mobilizācijas spēja ar maksimālu gribas un fizisko piepūli. Otrais veids paredz mācīšanu sacensību cīņas apstākļu (neattiecinot uz konkrētām sacensībā) modelēšanas veidiem ar mutisku-tēlu modeļu palīdzību.

Pašlaik visplašāk pielietotās ir tādas specializētas psihiskās iedarbības sistēmas kā neiromuskulārais treniņš (NMT) un mentālais treniņš (MT) [38; 489—487].

Vispārējo psiholoģisko sagatavošanu realizē, tuvinot treniņa apstākļus tipiskajiem sacensību apstākļiem vispār un tipiskajiem sacensību apstākļiem konkrētajā sporta veidā. Sportists pielāgojas satraucošajiem sacensību apstākļiem un vēro gan paša, gan komandas biedru vai partneru un pretinieku darbību un uzvešanos. Tomēr tāda sportista vispusīga sagatavošana vēl nenodrošina psihisko gatavību konkrētām sacensībām. Tā jāuzskata tikai kā priekšnoteikums.

Psiholoģisko sagatavošanu veic, speciāli, mērķtiecīgi gatavojoties konkrētām sacensībām, un tā ir pilnīgi nepieciešama treniņu procesa sastāvdaļa, it sevišķi sacensību periodā [9; 45].

Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana virzīta:

– sporta treniņu procesa mācību-audzināšanas un izglītošanas uzdevumu sekmīgas risināšanas nodrošināšanai;

– sportistu adaptācijas nodrošināšanai sacensību apstākļos;

– motivācijas attīstībai, lai sasniegtu labākus sportiskos rezultātus sacensību apstākļos [8; 5].

Psiholoģiskās sagatavošanas galvenie uzdevumi:

– Sportista morālo rakstura iezīmju un īpašību audzināšana.

– Sportista emocionālo-gribas īpašību attīstība, spēcīgas gribas un vadāmas emocionālās sfēras audzināšana

– Konkrēta sporta veida specializētas uztveres pilnveidošana. Peldēšanai raksturīga specializēta vides uztvere, kā piemēram, «ūdens izjūta», «distances izjūta», «laika izjūta» utt. Specializētas uztveres ir sportiskās formas indikators. Ja tās nav skaidri izteiktas, tas nozīmē, ka sportists nav «sportiskā formā».

– Uzmanības attīstība. Pildot katalizatora lomu citu psihisko procesu aktivizācijā, uzmanība kļūst par optimizācijas stimulu dažādām sportiskām darbībām.

– Atmiņas, iztēles, uzskatāmās aktīvās domāšanas attīstība. Atmiņai un iztēlei ir svarīga loma ideomotorā treniņa procesā [27; 23—25].

A. Puni psihisko gatavību sacensībām apskata kā daudzu komponentu un daudzu dimensiju struktūru, kas ietver ideju, morālo, funkcionālo un speciālo (fizisko, tehnisko, taktisko, teorētisko) gatavību. Tādējādi, gatavības psihisko stāvokli saprot kā personības pilnīgu izpausmi, ko raksturo noteikti laika parametri.

Psihiskās gatavības stāvokļa struktūrā izdala sekojošus komponentus:

– skaidru pārliecību par saviem spēkiem,

– tieksmi neatlaidīgi, līdz pēdējam mirklim cīnīties par sacensībās sasniedzamo mērķi,

– optimālu emocionālās uzbudinātības līmeni,

– augstu noturību pret nelabvēlīgu ārēju un iekšēju kairinājumu iedarbību,

– spēju patvaļīgi vadīt savas darbības, domas, jūtas un uzmanību kopumā [20; 5].

Sacensības – tā ir asa un sasprindzināta cīņa par uzvaru vai rekordu. Peldēšana pieder pie šādas grupas: bez tiešas saskarsmes ar pretinieku. Sportists cīnās pats ar sevi, bet sportistu var nelabvēlīgi ietekmēt pretinieki, skatītāji, tiesneši u.c.

Sportiskās konkurences jūtas ir saistītas ne tikai ar biedriskumu, savstarpēju palīdzību, bet ari ar frustrāciju, kura pastiprina agresivitāti. Amerikāņu psihologs T. Caplow rakstīja, ka praktiski visās sacensību situācijās starp tiem, kuri sacenšas, rodas noteiktas pakāpes naids. Sacensību laikā viens sacensību dalībnieks traucē otra dalībnieka darbību. Abi uzvarēt nevar, zaudējums parasti noved pie pašcieņas zaudēšanas. Tāpēc sacensības ir frustrācijas avots, kas palielina agresiju.

Svarīgs faktors sacensību procesā ir tas, vai sportists uzvarējis, vai zaudējis. Viena no hipotēzēm (M. Volkamer) ir – zaudējums rada spēcīgākas agresivitātes tieksmes:

1. ja sportists zaudē līdzīgam pretiniekam, cilvēks, kurš neredz iespēju uzvarēt, mazāk uztraucas, nekā tas, kas zaudē jau gandrīz uzvarot;

2. jo lielāka uzvara, jo lielāka būs frustrācija uzveiktam. Tas ir – agresija lielāka, ja pretinieku spēki ir līdzīgi un uzvara vērtējama ļoti augsti.

Daži autori ir pētījuši zaudējuma ietekmi un sacensības situācijas darbības īpatnības uz pretinieka atbildes agresiju. Atbildes reakcijas novērošana parādīja, ka zaudējums izsauc frustrāciju, bet ne dusmas, drīzāk vilšanos. Atbildes agresivitātes intensitāte ir saistīta ar to, ka pretinieks uzņem agresivitāti (A. R. Beisser). Jau pirmssacensību stāvoklis var novest sportistu līdz aktīvai vai pasīvai agresīvai darbībai [6; 20—21].

Sacensību darbības psiholoģiskā īpatnības:

– sacensībām ir stimulējoša ietekme;

– sportistam sacensību laikā piemīt tieksme uzvarēt vai uzlabot uzstāšanās rezultātu;

– sacensības ietekmē sportista statusu sabiedrībā; piedalīšanās sacensībās tiek ietverta dzīves sasniegumu novērtējumā. Sacensības ir sociāli nozīmīgas, to rezultātiem ir plaša sabiedriska rezonanse un novērtējums;

– sacensību rezultāti ir personīgi nozīmīgi pašam sportistam, tā ir pārbaude izvēlētā ceļa pareizībai un laika un pūļu lietderīgumam;

– sacensības ir specifisks faktors, kas rada ekstraordināru emocionālu un gribas stāvokli. Kas ietekmē (pozitīvi vai negatīvi) sportista darbības procesu un rezultātu [12; 20].

Piedalīšanas sacensības ikvienam sportistam saistās ar diviem komponentiem. Šādi komponenti ir sacensību apstākļi un sportista personība jeb viņa individuālās īpatnības.

Ja sportists nav sagatavots darboties konkrētajos, daudzveidīgajos, neatkārtojamajos sacensību apstākļos, tad tas parasti rada nevēlamas sekas.

Starp vairākiem citiem faktoriem, kas mēdz būt par iemeslu neveiksmēm sacensībās, visbūtiskākā nozīme ir nepietiekamai sportista psihiskajai gatavībai.

Sportista psihiskā gatavība iekļaujas sportiskās formas jēdzienā. Tā ir viena no būtiskākajām pazīmēm, bez kuras nav iedomājama sportiskā forma.

Sportistiem ar līdzvērtīgu fizisko, tehnisko un taktisko sagatavotību sacensībās visu izšķir tikai teicama psihiskā sagatavotība, sportista stingrā pārliecība par savām spējām, cenšanās līdz pēdējai iespējai cīnīties par uzvaru, kā arī viņa optimālais emocionālās uzbudinātības līmenis, spēja nepakļauties nelabvēlīgo ārējo faktoru ietekmei un prasme brīvi regulēt savas jūtas un darbību.

Psihiskās gatavības stāvokli raksturo:

– pārliecība par saviem spēkiem;

– cenšanās aktīvi, visiem spēkiem cīnīties līdz galam (tieši līdz galam) par mērķa sasniegšanu;

– optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis;

– spēja nepakļauties dažādu sportistam nelabvēlīgu ārējo un iekšējo faktoru ietekmei, spēja brīvi regulēt savu darbību un uzvedību pastāvīgi mainīgajos sasprindzinātajos sportiskās cīņas apstākļos.

– Prasme pārvarēt šķēršļus un grūtības, kas var rasties sacensību laikā [9; 46].

Sportista psiholoģisko sagatavošanu priekšā stāvošām sacensībām dabiskā veidā ierobežo uzdevumi, kurus uzstāda sportistam tieši šajās sacensībās. Tajā skaitā var būt sekojoši uzdevumi:

– Priekšā stāvošo sacensību un sportisko uzdevumu īpatnību apzināšana.

– Priekšā stāvošo sacensību konkrētu noteikumu (laika, vietas, trases, klimatisko apstākļu utt.) apzināšana un sagatavošanās efektīvai darbībai konkrētos apstākļos.

– Pretinieka stipro un vājo pušu apzināšana un sagatavošanās darbībai, ņemot vērā šīs pretinieka īpatnības.

– Nepieciešamo kustību iemaņu pārbaude un iemaņu prasmes lietošanas slīpēšana, ņemot vērā to psiholoģisko struktūru.

– Aktīvas uzvarēttieksmes ierosināšana (orientācija uz uzvaru) priekšā stāvošās sacensībās.

– Veidot ciešu pārliecību par saviem spēkiem un iespējām sasniegt uzvaru priekšā stāvošās sacensībās.

– Negatīvo emociju pārvarēšana, ko izraisījušas priekšā stāvošās sacensības; moža emocionālā noskaņojuma radīšana un uzturēšana – raksturīga «sportiskās formas» īpatnība.

– Ierosināt gatavību maksimālam gribas sasprindzinājumam un prasme to izpaust priekšā stāvošos sacensību apstākļos [43; 9—10].

Pēc A. Puni, psiholoģiskā sagatavošana – tā ir sarežģīta pilnīga personības izpausme, ko raksturo sportista skaidra pārliecība par saviem spēkiem, vēlme aktīvi un azartiski cīnīties līdz galam uzstādīto mērķu sasniegšanai, optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis, augsta traucējumu noturības pakāpe attiecībā pret dažādām nelabvēlīgas ārējās un iekšējās iedarbības ietekmēm, spēju patvaļīgi vadīt savas darbības, domas, jūtas, visu uzvedību, adekvāti radušos bezgalīgi mainīgās sportiskās cīņas situācijās; viss tas austākās pakāpes saspringtā, sacensību afekta situācijā [44; 10].

Būtiska vieta gatavības sacensībām stāvokļa izpētē ir jautājumiem par šo stāvokļu vadīšanu, gan no ārienes, gan paša sportista spēju to darīt. Šiem jautājumiem ir īpaša nozīme, t.i., psihiskais stāvoklis ir relatīva miera – kustības līdzsvarā izpausme. Bet līdzsvars var būt noturīgs un nenoturīgs. Priekšā stāvošo un jau notiekošo sacensību apstākļos to ietekmē daudzi un daudzveidīgi iekšējie un ārējie faktori. Tāpēc pašam sportistam un personai (pirmkārt, treneriem), kas palīdz viņam risināt sacensību uzdevumus, ir nepieciešams speciāls un neatliekams uzdevums – pretdarbība šiem faktoriem vai no līdzsvara izsistas sistēmas atjaunošana, t.i., psihiskās gatavības stāvokļa atjaunošana [37; 6].

Par gaidāmo sacensību apstākļiem parasti nekad neuzzina visus sīkumus. Tādēļ jārēķinās ar vairāk vai mazāk precīzu atspoguļojumu jeb iztēli, kas veidojas sportista smadzenēs, kā arī ar sportista attieksmi un tās raksturu pret visu to nezināmo vai nepietiekami labi zināmo, taču gaidāmo. Pārvarēt sportistā nevēlamu attieksmi pret gaidāmajām sacensībām – tas ir viens no galvenajiem psiholoģiskās sagatavošanas uzdevumiem.

Nepieciešamās informācijas trūkums, protams, traucē psiholoģiskās gatavības veidošanu, bet, ja vājas vietas ir vēl arī citos sportista sagatavotības veidos, tad tas kļūst par papildfaktoru, kas kavē sasniegt labāku rezultātu. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas procesā liela nozīme ir pareizai sacensību mērķu un motīvu noteikšanai un izpratnei.

Piedalīšanos sacensībās parasti iekļauj sportista treniņu gada plānā. Tajā ir jābūt arī gada laikā paredzēto startu skaitam. Taču ne visas sacensības ir vienādi nozīmīgas. Nozīmīguma ziņā jāizdala galvenās. Sacensības, kuras notiek pirms tām, var uzskatīt par sagatavojošām [9; 47].

Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana dalās posmos, kas faktiski ir dažādas šī procesa attīstības pakāpes. Eksistē dažāda šo posmu klasifikācija.

Psiholoģisko sagatavošanu iedala piecos posmos:

– Posms, kas seko tieši pēc sacensībām. Šajā posmā sportists, vadoties no iepriekšējo sacensību rezultātiem, apgūst to vai citu nostādni nākošajiem treniņiem un priekšā stāvošām sacensībām.

– Treniņu posms pirms sacensībām. Šis posms ir pats ilgstošākais. Tā galvenais uzdevums – sportista psiholoģisko īpašību īpatnību, to izpausmju sacensību laikā pētīšana un tādu pasākumu izvēle, kas nepieciešami šo īpašību attīstībai.

– Tiešas sagatavošanās sacensībām posms. Šo posmu nosaka virzība sportista emocionālajā sfērā.

– Pēdējā šī posma daļa – pirmsstarta stāvoklis tieši pirms sacensībām.

– Pašu sacensību process.

A. Puni sacensību psiholoģisko sagatavošanu iedala trīs posmos:

– Iepriekšēja darbības plānošana saskaņā ar paredzamajiem sacensību apstākļiem.

– Šīs programmas pārbaude, precizēšana un nostiprināšana ar domāšanas un praktiskām darbībām.

– Nostiprināts lēmums par darbības programmu [27; 28—30].

Zems psihiskās noturības līmenis izpaužas paaugstinātā trauksmes stāvoklī, nemotivētā agresivitātē, nedrošībā, apātijā.

Lai paaugstinātu noturības līmeni pret traucējumiem, var izmantot iespējamo stresoru desensibilizāciju, veiksmes un neveiksmes modelēšanu, spēlētāja, posma, komandas patstāvības attīstību, treniņu sarežģītākos apstākļos, augstu starppersonisko saišu līmeni, perceptīvās noturības attīstību, motivācijas nostiprināšanu, anticipāciju attīstību spēļu epizožu scēnās, emocionālās rezerves radīšanu sacensībām, psiholoģiskā klimata optimizāciju komandā [33; 74—75].

Sportista psiholoģiskajā sagatavošanā svarīga vieta ir savu emocionālo pārdzīvojumu vadīšanas spēju veidošanai. Sportiskajā darbībā, īpaši sacensību periodā, valda spēcīgas emocijas, kas graujoši ietekmē «sportisko formu» vai sportista trenētības stāvokli., kas ar lielu darbu sasniegts ilgstošas fiziskas, tehniskas un taktiskas sagatavošanas procesā. Ja sportists pakļaujas šīm emocijām, viņš slikti startē un nobeidz sacensības ar zemiem rezultātiem [43; 26].

Psiholoģiskajā sagatavošanā izdala speciālas psiholoģiskā sagatavošanas aspektu, kura būtība – sportista iespēju realizācija konkrētās sacensībās. Sportistam jānovērtē apstākļus, sāncensi, sevi pašu, jāpieņem lēmumu un jādarbojas. Īpaši atbildīgs ir pirmsstarta periods. Pārlieku liels uzbudinājums var samazināt darbības rezultativitāti. Tāpēc sportistam jāzina savas emocionālās izpausmes, kā arī paņēmieni un metodes, ko jāizmanto, lai samazinātu pārmērīgi spēcīgas emocijas [51; 79].

Psiholoģiskās sagatavošanas procesā īpaša vieta ir tieši peldētāja pirmsstarta sagatavošanai. Tas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt optimālu līmeni un virzienu emocionālajam uzbudinājumam. Daudzie vērojumi rāda, ka pārlieku liels uzbudinājumu (pirmsstarta drudzi) raksturo nedrošība, trauksme, domas par neveiksmīgas uzstāšanās sekām utt., tas, kā likums, vēl pirms starta uzstāšanās nolemj sportistu neveiksmei [26; 9—10].

Pirms starta sportistu emocionālais stāvoklis nemitīgi mainās. Ne vienmēr sportists pats pamana izmaiņas sevī. Lūk, piemēram, ko par sevi stāsta otrās klases peldētājs K. «Pirms starta es vienmēr kļūstu jautrs, man nav pirmsstarta drudzis. Ja man ilgi jāgaida starts šo jautrību nomaina starta apātija. Kad es redzu kā peld sportisti, mani pārņem satraukums; paātrinās pulss, elpošana, pat nedaudz galva griežas. Pirms starta es neesmu jautrs. Pirms starta es cenšos vairāk būt kopā ar biedriem, runāju, novirzu domas no priekšā stāvošā starta.. Man rodas apātija, ja pietrūkst sarunu ar cilvēkiem, ja nav biedru» [51; 80].

Pirmsstarta emocionālos stāvokļus var novērtēt pēc sešiem ārējo pazīmju kritērijiem:

– Uzmanība un uzvedība. Var mainīties no vienaldzības, miegainības, pazeminātas reakcijas, zemas uzmanības intensitātes, kas raksturo apātiju, līdz garastāvokļa biežai maiņai un uzmanības nenoturībai drudža stāvoklī.

– Mīmika un pantomīmika. No nekustīgas sejas izteiksmes līdz saspringtai mīmikai ar izteiktu žestikulāciju.

– Kustības. Apātijai raksturīgas lēnas, neizteiksmīgas kustības. Drudzim – straujas, ātras kustības.

– Statiskās pozas. Pozas parasti ir neērtas, bet pirmajā gadījumā nemainīgas (statiskas), nekustīgas, otrajā – šo pozu bieža maiņa.

– Runa. Apātijai raksturīga palēnināta, mazizteiksmīga, klusa. Drudzim – ātra, skaļa, bet vārdu galotnes netiek skaidri izrunātas.

– Veģetatīvās reakcijas. Sirdsdarbības frekvence un elpošanas ritms lēnāki, vai otrādi – ātrāki nekā parasti. Sejas krāsa bāla vai sarkana, mainās arī muskuļu tonuss [9; 49].

Pirmssacensību un sacensību psihiskā stāvokļa pašregulācija ir pats svarīgākais faktors psihiskās gatavības sacensībām stāvokļa radīšanai un saglabāšanai un tā uzturēšanai optimālā līmenī sacensību apstākļos. Pašregulācijas pamatā ir sportista sevis paša pārzināšana, konkrēti runājot, to izmaiņu, kas raksturīgas tam vai citam psihiskajam stāvoklim.

Dažādu pašregulācijas līdzekļu izmantošanai (autogēnais treniņš, psihoregulējošais treniņš, psihiskās domāšanas treniņš u.c.) nepieciešama speciāla apmācība psihologu, ārstu, treneru vadībā [29; 9].

Lietojot personības emocionālās sfēras pilnveidošanas paņēmienus, plaši izmanto īpaši organizētas izteiksmīgas kustības.

Sporta praksē sportista emocionālajai sfērai pietiekami efektīvas ir mīmikas, elpošanas un brīvas izteiksmīgas kustības.

Visai daudzveidīgi paņēmieni ir augstas kvalifikācijas sportistu emocionālās sfēras galveno izpausmju pilnveidošanai, lai risinātu uzdevumus psiholoģiskai sagatavošanas sacensībām. Tomēr visa šī daudzveidība kalpo vienai prasībai – nepieciešamība pastāvīgi uzkrāt katra sportista emocionālā fonda rezerves.

Augsta līmeņa kvalificētu sportistu emocionālā fonda rezerves var kalpot par pamatu modeļu raksturojumu sastādīšanai viņu emocionālajai sfērai. Te pirmajā vietā izvirzās specializēti līmeņi tikumisko jūtu izpausmēm. To izpausmes efektivitātes galvenais rādītājs ir sportisko rezultātu izaugsme, uzstājoties atbildīgās sacensībās [33; 27].

Psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ar jauniem sportistiem virzīts psiholoģiskās gatavības sacensībām radīšanai un pareizai sportista personības tapšanai, kas ietver sportiski-lietišķās motivācijas veidošanu, adekvātu pašnovērtējumu, cenšanos sasniegt grūtu sportisku mērķi un optimālu pārliecību par tā sasniegšanu, pareizu attieksmi attiecībā pret sasniegtajām veiksmēm un īslaicīgām sportiskām neveiksmēm. Tādējādi, psiholoģiski-pedagoģiskais darbs ir svarīga trenera darbības sastāvdaļa [20; 11].

Viens no trenera uzdevumiem sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir paša sportista psiholoģiskās sagatavošanas kontrolēšana.

Galvenie trenera uzdevumi vispārējā psiholoģiskajā sagatavošanā ir sekojoši:

– Sportista psiholoģiskā raksturojuma sastādīšana.

– Sportista psiholoģiskās sagatavošanas plānošana.

– Sportista mācīšana izmantojot vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.

– Ikdienas palīdzība un kontrole sportista vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas rekomendāciju izpildei.

Trenera uzdevumi sportista psiholoģiskās sagatavošanas jomā konkrētām sacensībām noteikti sekojošā veidā:

– Pozitīvas attieksmes veidošana pret psiholoģisko sagatavošanu sacensībām.

– Mācīt sportistiem visefektīvākos psiholoģiskās sagatavošanas paņēmienus un līdzekļus.

– Palīdzēt sportistam konkrētu psiholoģiskās sagatavošanas līdzekļi izvēlē. Šī izvēle atkarīga no tiem uzdevumiem, kas tiek izvirzīti sportistam sakarā ar dotajām sacensībām.

– Trenera palīdzība, lai pareizi risinātu izvirzītos uzdevumus, nosakot izvēlēto līdzekļu efektivitāti.

– Palīdzība sportistam tieši sacensību laikā [27; 19—20].

Analizējot ārzemju psihologu (ASV, Krievija, Bulgārija, Kanāda) darbības virzienus, būtiskais ir sporta veida psiholoģiskais raksturojums. Tāpēc tika izveidota shēma sporta veida psiholoģiskajam raksturojumam. Šī shēma sastāv no trim daļām:

– sporta darbības objektīvie apstākļi;

– personības psiholoģiskās īpatnības, kuras nodrošina augstus sasniegumus šajā sporta veidā.

– Psiholoģiskā sagatavotība konkrētajā sporta veidā [5; 65—66].

Liela nozīme sportista psiholoģiskajā sagatavošanā ir sociālajam faktoram. Atkarībā no tā, cik lielā mērā sportists apzinās savu sabiedrisko pienākumu, cik liela ir viņa atbildības sajūta biedru, sporta kolektīva priekšā, lai būtu labi panākumi priekšā stāvošajās sacensībās, stiprinās sportista griba uzvarēt, aktīvāk norit psiholoģiskie procesi, risinot taktiskos uzdevumus, iespējama labāka uzmanības koncentrācija sportiskās cīņas situācijās.

Visām šīm psiholoģiskās parādībām, ko aktivizē sociāli ētiskās motivācijas, ir liela loma sportisko iemaņu apgūšanas procesā, radušos grūtību pārvarēšanā, īpaši sacensību gaidīšanas un piedalīšanās laikā. Jāatzīmē, ka sociāli ētiskie motīvi kā sportista psihes stimulatori, sekmīgi darbojas tad, ja sportistam sacensībās uzstādītie uzdevumi nepārsniedz viņa reālās fiziskās, tehniskās, taktiskās un psiholoģiskās iespējas [45; 12].

Zināms, ka, ja sportists stipri noguris, tos veicina nelīdzsvarotus psiholoģiskos stāvokļus, kad starp funkcionējošās sistēmas elementiem pašas rodas nospiedošas attiecības.

Tāds sportista stāvoklis ir īpaši izteikts psiholoģiskās sagatavošanas posmos, kad tiek plānoti atbilstoši darba apjomi, kas vislielākā mērā veido tālākos sasniegumus. Speciālās sagatavošanas līdzekļu intensitātes palielināšana rada ne tikai fiziskās sagatavošanas pasliktināšanos, bet arī pasliktina svarīgāko psiholoģisko funkciju koordināciju, izposta smalkākās specializētās uztveres psiholoģiskās funkcijas. Sportista speciālās un psiholoģiskās sagatavošanas neordināras izmaiņas subjektīvi sportistam rada neapmierinātību ar savas darbības kvalitāti, kā rezultātā vērojama pārmērīga psiholoģiskā spriedze un atjaunošanās procesu palēnināšanās treniņu gaitā, kā arī pēc tiem [33; 75—76].

Rodas arī emocionāla spriedze. Tas ir saistīts ar emociju nervu aparāta aktivizāciju. Emocijas uz agrāk uzkrātu emociju bāzes atspoguļo efektīvu darbību iespējamību vēl līdz tam, kad darbības sāk realizēties. (Sportā tā ir vienas vai otras tehniskās vai taktiskās darbības pielietošanas efektivitātes iespējamība, kas ietekmē uzstāšanās sacensībās pozitīvu iznākumu). Tas ir īpašs nervu mehānisms, kas kompensē informācijas trūkumu, kas nepieciešams piemērošanās darbībām; pēc informācijas deficīta likvidēšanas emocijas var kļūt par traucēkli darbību organizēšanai. Labi automatizētu prasmi nepavada emocionālās spriedzes pazīmes [51; 27—28].

Peldēšanas sporta veidā dominē «monofrontālā» psihiskā aktivitāte, kas virzīta nepieciešamā pārvietošanās ātruma uzturēšanai, savas tehnikas kontrolei, fiziskās un gribas piepūles regulācijai pieaugoša noguruma apstākļos utt. Tomēr, tiešas cīkstēšanās situācijā, saistītā ar to, ka sportisti sacenšas uz viena vai paralēliem celiņiem, tā ir spēcīgs mobilizējošs faktors, un tajā pašā laikā prasa pastāvīgi kontrolēt pretinieka darbības, sekot sacensību situācijas izmaiņām un attiecīgi mainīt savas darbības. Tādējādi, šajos sacensību darbības veidos ir sportistu «biofrontālas» psihiskās aktivitātes elementi [40; 19].

Vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas uzdevums – noteikt un izstrādāt praktiskas metodes, ar kuru palīdzību varētu nodrošināt sportistu psiholoģisko sagatavošanu sacensībām. Psiholoģisko gatavību sacensībām rada un nostiprina pareizi organizēta mācīšana un audzināšana treniņu procesā. Vispusīgā psiholoģiskā sagatavotība ir bāze psiholoģiskajai sagatavošanai sacensībām.

Sportista psihe pilnveidojas tikai apkārtējās vides mijiedarbības rezultātā. Panākumi sportā lielā mērā ir atkarīgi no sportista individuālajām psiholoģiskajām īpatnībām.

Speciālā psiholoģiskā sagatavošana konkrētām sacensībām ir sportista psihiskās gatavības veidošanas, saglabāšanas un atjaunošanas process konkrētām sacensībām. Galvenie uzdevumi: sacensību mērķu izvirzīšana, pārliecības veidošana izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Sportistu psiholoģiskās sagatavošanas mērķis ir veidot tādu psiholoģisko stāvokli sacensībās, lai sportisti spētu pilnībā izmantot savas funkcionālās spējas un speciālo sagatavotību, lai sacensībās uzrādītu maksimāli iespējamo rezultātu; uzrādīt stabilitāti sacensību darbība, neņemot vērā nelabvēlīgos faktorus pirms sacensībām un sacensībās.

1.2. Sportista psihoregulācija un pirmsstarta stāvokļu regulācijas paņēmieni peldēšanā

Ar psihoregulāciju saprot pasākumu kompleksu, kas virzīts tādu psihisko stāvokļu veidošanai sportistam, kas veicinātu vispilnīgāko viņa potenciālo iespēju realizāciju. Par tāda stāvokļa psihofizioloģisko pamatu kalpo optimāla darba (ergotropās) un atjaunošanas (tropotropās) sistēmas attiecības [30; 346].

No psihoregulācijas sportā vispārējās pieredzes izdala trīs galvenās sportista stāvokļa rādītāju (sindromu) grupas.

Somātiskie sindromi. Tiem pieder visi noguruma veidi, sākot no subjektīva noguruma, psihogēnā noguruma un beidzot ar somātisko astēniju, pārgurumu, saistītu ar pārciestajām traumām, anatomi-morfoloģiskajām vai organiskajām novirzēm.

Individuāli-tipoloģiskie sindromi. Te treneris un psihologs sastopas ar augstākās nervu darbības atšķirībām un tipoloģiskām īpatnībām, kuras jāņem vērā, pareizi būvējot psihoregulējošās iedarbības, kas ir adekvātas dotā sportista nervu sistēmas spēka, ātruma, kustīguma, līdzsvarotības individuālajām īpašībām.

Sociāli-psiholoģiskie sindromi. Tiem pieder saskarsmes deformācija un daži īpaši traucējumi, tādi kā «sociometriskā statusa deficīts» un «brīvi neaizvietojama referentometriskā valence (vērtība) ”; sindromi, kas rodas profesionālas emocionāli spriegas darbības apstākļos [47; 94].

Svarīga psiholoģiskās sagatavošanas sastāvdaļa ir sportista pirmsstarta stāvokļa psiho- un pašregulācijas spējai. Pirmsstarta stāvokļu psiholoģisko izpausmju kompleksā izdala:

– vispārējā apziņas virzība – domu saturs, uzmanības virzība, uztveres un priekšstatu īpatnības;

– emocionālā gribas virzība – emocionālā uzbudinājuma līmenis, apņēmība, pārliecība;

– morālā gribas gatavība sacensībām – atbildības sajūta, mērķtiecība, ticība panākumiem [48; 15—16].

Ļoti svarīga ir sportista funkcionālā stāvokļa kontroles līdzekļu racionāla saskaņošana, mērķtiecīgu pasākumu veikšana psihisko darbaspēju atjaunošanai un, beidzot, dažādu hetero- un autoregulējošo paņēmienu izmantošana. Starp tām īpaša vieta ir metodēm, kas nepieciešamas izpildāmās darbības svarīguma un vajadzības apzināšanai, skaidrai izpratnei par savstarpējo sakarību starp ieguldītajām pūlēm un dažādām morālās un materiālās stimulēšanas formām.; visas sportiskās darbības nozīmīguma apzināšanās sportista personīgo prasību apmierināšanai [52; 26].

Nelīdzsvarotiem sportistiem ilgi līdz sacensībām attīstās vispārēja rakstura pirmsstarta stāvoklis, kas negatīvi ietekmē darba spējas. Sportistiem ar līdzsvarotu nervu sistēmu psihiskās gatavības stāvoklis attīstās vienmērīgāk un vairumā gadījumu optimālu līmeni sasniedz tieši pirms sacensībām. Paaugstināts emocionālais uzbudinājums pirmsstarta apstākļos ir pozitīvs faktors, ja tas nepāriet sportistam raksturīgas optimālās robežas [48; 15—16].

Pašregulācija ir psihisks mehānisms, kas nodrošina indivīda uzvedības organizāciju atbilstoši pieņemtajām vērtībām, motīviem un priekšstatiem, dod iespēju izmantot izzināšanas datus, veidot mērķtiecīgu darbību vai atteikties no tās.

Pašregulācijas metodes ir tās metodes, kuras palīdz indivīdam pašam apgūt iemaņas, kā savu ķermeni un psihi atslābināt no spriedzes. Vajadzētu regulēt to, kas nav labvēlīgs [9; 50].

Pirmsstarta stāvokļu pašregulācijas paņēmieni pamatojas uz apziņas objektu uzskaiti. Tos nosaka: no vienas puses – apziņas likumsakarības un tās refleksijas, no otras puses – arvien pieaugošā pašregulācijas paņēmienu sarežģītības pakāpe, kas, apgūstot šos paņēmienus, normalizē pieejamības un pakāpenības prasību realizāciju.

Saskaņā ar šo principu, visi pašregulācijas paņēmieni dalās četrās paņēmienu grupās:

1. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo apkārtējo materiālo pasauli;

2. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo savu fizisko «Es»;

3. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo savu garīgo «Es»;

4. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo savu sociālo «Es» [41; 29].

Izšķir sekojošus psihoregulācijas klasifikācijas principus, metodes, ko pielieto no ārpuses (heterogēni), un pašregulācijas metodes (autogēnās):

1. tabula

PSIHOREGULĀCIJAS METODES [29; 347]

Heteroregulācijas verbālajās metodēs izdala arī tādus jēdzienu kā hipnosuģestija – iedvešana, atrodoties hipnotiskā stāvoklī. Hipnosuģestijā izdala sekojošus trīs hipnozes veidus:

– Frakcijas hipnoze – pēc 2—3 minūtēm pēc noteikta hipnotiska stāvokļa radīšanas sportistu «izved ārā» no tā, izjautā par sajūtām, novērš traucējumus, bet pēc tam viņu atkal diezgan ātri noved hipnotiskā stāvoklī.

– Hipnosuģestija ar «reportāžas» paņēmienu. Tā pamatojas uz frakcijas metodes principiem, tomēr tai ir arī noteikta specifika. Saskaņā ar vispārpieņemtu metodiku notiek relaksācijas, miera stāvokļa iedvešana, bet pēc tam mainās kontakta maniere.

– Posthipnotiskā (oterogēnā) iedvešana. Var realizēties pēc vairākām dienām. Izmanto gadījumos, ja psihologs vai treneris nevar braukt uz sacensībām kopā ar sportistu. Piemērs peldēšanā: S.V., Sporta meistara kandidāts (SMK). Sūdzības par stipru, nospiedošu uztraukumu pirms starta. Vērojumi atlasē un sacensībās ļāva atklāt tipiskus starta drudža simptomus. Veiktās iedvešanas laikā sportistam radīja pārliecības par sevi, miera sajūtu. Sibīrijas un Tālo Austrumu (Krievija) zonas sacensībā viņš izpildīja SMK normu peldēšanā brasā 200 m distancē, uzlabojot savu rezultātu par 3 sek. [52; 29—32].

Verbālās metodes ir nozīmīgas pašregulācijas metodes. To grupā piederīgs ir ideomotorais treniņš, t.i., noteiktu kustību izpildīšana domās vai savas uzvedības iztēlošanās tajos vai citos apstākļos, kad sportists domās izrunā uzdevumu, nosauc kustības.

Ja ideomotoro treniņu veic tikai priekšstatu līmenī, tas būs neverbāls pašregulācijas paņēmiens [30; 351—352].

Ideomotorais treniņš veicina specializētas uztveres pilnveidošanu, kas sportistam ļauj labāk redzes-dzirdes, muskuļu-kustību, redzes-kustību, kustību-mutvārdu priekšstatus domformu atveidošanas veidā apgūt racionālus tehniski-taktiskus kustību izpildes variantus, optimālu muskuļu aparāta darba režīmu.

Ideomotorā treniņa praktiskajā realizācijā jāievēro metodiskos paņēmienus, kam pastāvīgi jāatrodas trenera un sportista redzes lokā. Pirmkārt, domās atveidotajām kustībām jābūt stingrā saskaņā ar darbības tehnikas raksturojumu. Otrkārt, jākoncentrē uzmanību uz konkrētu darbības elementu izpildi.

Svarīga psiholoģiskās sagatavošanas puse, kuras loma pieaug, pieaugot sporta meistarībai, ir starpmuskuļu psihiskās regulācijas koordinācijai, kas izpaužas gan galveno kustību izpildīšanu nodrošinātāju muskuļu darba režīma veidošanā, gan to antagonistu.

Sportista spēja koncentrēt uzmanību uz atsevišķu muskuļu grupu maksimālu aktivitāti, pie citu maksimālas atslābināšanas prasa mērķtiecīgu ideomotoro treniņu. Šī uzdevuma risināšanai vislielāko efektu sportista apmācībā iespējams gūt pie pilnīgas patvaļīgas muskuļu atslābināšanas, bet pēc tam spējas pilnveidošana muskuļu grupas sasprindzināšanas koncentrācija nodrošina efektīvu kustības izpildi [34; 237].

Neverbālās pašregulācijas metodes iedala: aparāta un neaparāta metodēs. Aparāta kontakta pašregulācijas metodēm pieder visas tās, kad sportists izmanto blakus ierīces (mūzika), kas viņam palīdz sasniegt atslābināšanās efektu, palīdz tikt vaļā no nepatīkamām emocijām un jūtām.

Bezaparāta – neverbālās pašregulācijas metodes ietver vienkāršākās metodes un ideomotoro treniņu [30; 351—352].

Šulca diennakts treniņš ir viena no svarīgākajām uzbudinājuma regulācijas metodēm sportistiem. Šīs metodes būtība – cilvēkam ir jākoncentrē uzmanību uz muskuļu un autonomo (veģetatīvo) sistēmu, un psihisko stāvokli. Cilvēkam piedāvā atslābināties un palīdz iemācīties regulēt savu pulsu un elpošanu un izraisīt smaguma stāvokli dažādās ķermeņa vietās, domās iztēlojoties atbilstošus tēlus.

Eksperimentāli noteikts, ka autogēnais treniņš nodrošina organismā norisošo psihofizioloģisko procesu izmaiņas. Atklāja, ka priekšstats par siltuma sajūtu ekstremitātēs patiešām izraisa to pasiltināšanos, iespējams iemācīties patvaļīgi mainīt pulsa biežumu, kā arī izsaukt būtiskas izmaiņas elpošanas sistēmā [13; 131].

Izstrādāto autogēnā treniņa metodiku lietošana paredzēta dziļam atslābināšanās un miera stāvoklim bez aktivitātēm. Tās pielietošana nav mērķtiecīga sporta praksē un reizēm var pat pazemināt sportista darba spējas pirms sacensībām. Tas notiek tāpēc, ka, beidzot pielietot metodi, kas pamatojas uz atslābināšanos, sportists vēl ilgu laiku paliek atslābinājies, pat slābans (gauss). Sporta praksē, beidzot seansu, nepieciešama optimāla sportista aktivizācija, lai veiksmīgi pildītu priekšā stāvošās darbības. Paņēmienus pielieto sekojošā secībā:

– atslābināšanās paņēmieni:

– atbrīvošanās no negatīviem emocionāliem stāvokļiem;

– nomierināšanās;

– pilnīgs miers;

– pēc miera perioda – paņēmieni:

– domāti uzmanības aktivizācijai un organisma sagatavošanai gaidāmām sportiskām darbībā, ietverot ideomotoro treniņu, atbilstošu dotajai darbībai;

– tam nepieciešamo emocionālo stāvokļu aktivizāciju [55; 16—17].

Autogēnais treniņš – psihoregulācijas metode, kas pamatojas uz psihisku pašiedvesmu, kad smadzeņu darbība, galvenokārt, koncentrēta uz priekšstatu treniņu. Metodes satura pamatā ir formulas, kuru uzdevums ir radīt pazeminātas aktivitātes stāvokli dažādās organisma sistēmās. Tāda stāvokļa fonā daudzas reizes izpilda dažādu muskuļu grupu atslābināšanās vingrinājumus, aktivizācijas un mobilizācijas vingrinājumus. Lai sportists labi tiktu galā ar lielu sportisko slodzi, viņa vispārējam stāvoklim ir jābūt labam, jābūt viegli vadāmam pamudinājuma un orientēšanās aspektā, kā arī jābūt vadāmam ar psihoregulējošo vingrinājumu palīdzību, kad dotajam sportistam darba spēju līmenis ir zemāks par normālo [32; 85—86].

Autogēnajam treniņam ir divas pakāpes – pirmā un otrā. Klasisku pirmās pakāpes variantu sastāda «smaguma» (subjektīva muskuļu smaguma sajūtas sasniegšana, objektīvi – to relaksācija), «siltuma» sajūtas, «mierīgas sirdsdarbības», «brīvas elpošanas», «vēsas pieres» vingrinājumi.

Jāatzīmē, ka pedagoģiskajā darbā netiek izmantota otrā – augstākā – autogēnā treniņa pakāpe, kas būtībā ir atslēgšanās no apkārtējās pasaules. To izmanto, lai «ieietu sevī» ar mērķi noskaidrot galveno priekšā stāvošajā darbībā, lai aktualizētu dzīves vērtību orientācijas un kustību to realizācijai, tas ir pats augstākais regulācijas līmenis – pašapziņa – pašregulācija, sarunas ar sevi pašu (Горбунов, 1966) par pārdomu un pārspriedumu labumu.

Zināms, ka viens no autogēnā treniņa avotiem ir dažādi pašregulācijas paņēmieni, ko praktizē jogas filozofijas mācību sekotāji.

Autogēnā treniņa pieaugošo popularitāti sportistu vidū, acīmredzot, var izskaidrot sekojoši:

– autogēnais treniņš ir ne tikai regulācijas, bet arī pašregulācijas metode, tik nepieciešama pašam sportistam, kas atbildīgu sacensību momentos parasti ir atstāts viens pats;

– metodes apmācīšana un tās pilnveidošana ir pieejama katram sportistam, jau pirmie apmācības soļi ir pārliecinoši;

– autogēnais treniņš vispārina citus psihisko stāvokļu vadīšanas veidus;

– acīmredzami ir divi galvenie psiholoģiskie mehānismi autogēnajā treniņā: uzmanības koncentrācija un pagātnes pieredzes tēlu iztēlošanās;

– autogēnais treniņš – salīdzinoši veca psihoterapijas metode, kas ir praktiski apstiprināta ar klīniskiem novērojumiem [49; 250—252].

Autogēno treniņu plaši pielieto Eiropā, daudz mazāk Ziemeļamerikā.

Tāda tipa frāzes kā: «Mana labā roka ir smaga», «Mana sirds sit mierīgi», «Mana piere ir vēsa» ir parasti izmantojamo verbālo stimulu piemēri autogēnā treniņa programmā. Viens no iemesliem, kāpēc autogēnais treniņš nav ieguvis popularitāti Ziemeļamerikā, ir tas, ka autogenā treniņa tehnikas apgūšana prasa daudz laika, nepieciešami vairāki regulāru nodarbību mēneši (pa 10—40 min. katru dienu) [50; 170—171].

Daudzi psihologi dažādas valstis ir atzinuši, ka klasiskais autogēnais treniņš nav piemērojams visiem gadījumiem. Dažādi uzdevumi, kas jārisina, prasa citus psihiskās pašregulēšanās variantus. Krievijas psihologi, kas nodarbojās ar šiem jautājumiem, ir ieteikuši citu pašiedvesmas izmantošanas veidu.

Darba pieredze lielajā sportā ir parādījusi, ka sportisti – atšķirībā no nesportistiem – lieliski prot atslābināt muskuļus. J. H. Šulca ieteiktajās smaguma formulās var rast tik stipru efektu, ka sportistiem no radušās smaguma sajūtas ne vienmēr izdodas atbrīvoties tik ātri un pilnīgi, kā konkrētajā sacensību situācijā tas ir nepieciešams.

Tāpēc Krievijas speciālisti, kas sportā izmantoja pašiedvesmu, atteicās no formulām, kuras rada šādu sajūtu, un izmantoja citas formulas, kas vērstas uz atslābinājuma, siltuma, viegluma radīšanu. Viņi pat ieteica lietot speciālas formulas smaguma sajūtas likvidēšanai tādos gadījumos, kad tā rodas pati no sevis.

Ar autogēno treniņu iegūtais miers un nosvērtība, kā arī psihiskā nostabilizēšanās cilvēku nedara gausu, bet atbrīvo spēkus, kurus var lietderīgi izmantot. Lai mobilizētu sportistus maksimālo rezultātu sasniegšanai, pašiedvesmas formulas jāizstrādā, stingri pielāgojot tās sporta veida specifikai, kā arī ikviena sportista personības individuālajām īpatnībām. Ja formulās nav pietiekamas konkrētības pakāpes, tās var noderēt tikai vispārīgi.

Ar autogēno treniņu var pārvarēt:

– pirmsstarta drudzi un sasprindzinājumu, mazvērtības kompleksu sacensību laikā;

– nespēju likt lietā visus savus spēkus;

– nespēju pietiekami koncentrēties, lai novērtētu situāciju;

– vispārēju nervozitāti un ar to saistīto bezmiegu pirms sacensībām un sacensību drudzi [9; 54].

Autogēnā treniņa mācīšana (V. Lobzins, M. Rešetņikovs, 1986)

Galveno vingrinājumu kompleksu secība:

– Vispārējā nomierināšanās.

– Trenētas muskuļu relaksācijas sasniegšana: smaguma sajūtas pašiedvesma.

– Siltuma sajūtas izsaukšana locekļos (ekstremitātēs).

– Siltuma sajūtas izsaukšana saules pinumā.

– Elpošanas ritma un biežuma regulācijas apgūšana.

– Mobilizējoši vingrinājumi.

– Emocionālās-gribas sfēras vispārēja nostiprināšana.

2. tabula

Autogēnā treniņa mācīšanas satura norises posmi un plāns-grafiks [28; 170].

1. izmanto pilnas pašiedvesmas formulas ar suģestējošu pastiprinājumu un sensoro reprodukciju;

2. nedod suģestējošu pastiprinājumu, sensoro reprodukciju nepieciešamības gadījumā veic pastāvīgi, izmanto tikai uzdotās pašiedvesmas formulas;

3. nepieciešamās sajūtas izsauc tikai ar katra vingrinājuma «atslēgas» formulām.

Autogēnā kursa 1.-6. nodarbības struktūra:

– vingrinājums;

– vingrinājums;

– vingrinājums.

I. Vingrinājumi, kas domāti vispārējai nomierināšanai

– Es esmu pilnīgi mierīgs…

Atcerieties kādreiz izjustu patīkama miera sajūtu.

– Mani nekas nesatrauc…

Atcerieties patīkama, bezrūpīga miera sajūtu, kad pēc saspringta darba Jūs pārnākat mājās un liekaties atpūsties.

– Visi mani muskuļi ir patīkami atslābināti atpūtai…

Izjūtiet šo atslābumu. To ir viegli izdarīt. Ērta poza pati no sevis rada muskuļu atslābumu. Izjūtiet šo atslābumu.

– Viss mans ķermenis pilnīgi atpūšas…

Atcerieties patīkamas atpūtas sajūtu un atslābinieties, kad Jūsu ķermenis guļ siltā vannā.

– Es esmu pilnīgi mierīgs…

Domājiet par mieru, atpūtu.

II. Vingrinājumi, kas domāti trenētu muskuļu relaksācijas sasniegšanai

Pārnesam visu uzmanību un iekšējo skatienu uz labo roku un sākam pašiedvesmu.

– Es jūtu patīkamu smagumu labajā rokā…

Tēlaini iedomājieties, ka Jūsu labā roka kā pilns trauks piepildās (tiek pieliets) ar svinu, kļūstot arvien smagāka un smagāka.

– Smaguma sajūta labajā rokā arvien vairāk un vairāk pieaug…

Roka kļūst arvien smagāka un smagāka, smags biezs svins piepilda Jūsu roku.

– Mana labā roka ir ļoti smaga…

Turpiniet cik iespējams spilgtāk noturēt tēlaino priekšstatu, fiksējiet šo sajūtu.

– Patīkams smagums piepilda manas rokas un kājas…

1. un 3. nodarbībās formulas 4 un 5 netiek izmantotas.

Pārnesiet iekšējo skatienu un tēlaini iedomājieties, kā Jūsu abas rokas piepildās (tiek pielietas) ar svinu, kļūstot arvien smagākas un smagākas.

– Visā ķermenī arvien vairāk un vairāk pieaug patīkama smaguma sajūta…

1. un 3. nodarbībās formulas 4 un 5 netiek izmantotas.

Patīkams smagums, smags biezs svins piepilda Jūsu rokas un kājas.

– Viss mans ķermenis ir ļoti smags…

Koncentrējieties uz visu ķermeni, izjūtiet šo smagumu, fiksējiet šo patīkamo atslābināšanās un smaguma sajūtu.

– Viss mans ķermenis ir atslābinājies un smags…

III. Vingrinājumi, kas domāti siltuma sajūtas izsaukšanai ekstremitātēs

– Es jūtu patīkamu siltumu labajā rokā…

Iedomājieties, ka labo roku Jūs iegremdējat ļoti siltā, gandrīz karstā ūdenī.

– Labās rokas asinsvadi nedaudz paplašinājās…

Atcerieties, kā Jūsu roka kļūst sārta, kad Jūs to ieliekat karstā ūdenī. Tā paplašinās labās rokas asinsvadi. Asinis pieplūst rokai, roka kļūst sārta.

– Karstas asinis sasildīja manu labo roku…

Atkārtojiet pārliecinoši. Izjūtiet to.

– Patīkama siltuma sajūta izlīst pa manu labo roku…

Atcerieties, cik iespējams spilgtāk patīkama siltuma sajūtu labajā rokā, kad Jūs to iegremdējat ļoti siltā, gandrīz karstā ūdenī, karsējat to, pakāpeniski pielejot arvien karstāku un karstāku ūdeni.

– Labā roka līdz pirkstu galiņiem ir kļuvusi karstāka…

Fiksējiet šo sajūtu, noturiet apziņā spilgtu tēlainu priekšstatu. Iedomājieties, kā paplašinās Jūsu labās rokas asinsvadi.

– Es paplašinu manas labās rokas asinsvadus…

Atkārtojiet pārliecinoši. Domājiet par teikto.

– Es varu to izdarīt – paplašināt asinsvadus jebkurā citā orgānā…

Atkārtojiet pārliecinoši…

Domājiet par mieru, siltumu labajā rokā…

Sākot ar 4. nodarbību pārnesam uzmanību uz kreiso roku!

– Es jūtu patīkamu siltumu kreisajā rokā…

Iedomājieties, ka Jūs iegremdējat savu kreiso roku ļoti siltā, gandrīz karstā ūdenī, karsējat to, pakāpeniski pielejot arvien karstāku un karstāku ūdeni.

– Mana kreisā roka ir silta…

Fiksējiet šo sajūtu. Pastāvīgi noturiet apziņā spilgtu tēlainu priekšstatu.

Pārnesam uzmanību uz abām kājām!

– Es jūtu patīkamu siltumu abās kājās…

Izsaucam to pašu tēlaino priekšstatu: Jūs karsējat savas kājas, pakāpeniski pielejot arvien karstāku un karstāku ūdeni.

– Manas kājas ir siltas…

Fiksējiet šo sajūtu. Noturiet apziņā spilgtu tēlainu priekšstatu.

Koncentrējieties uz visu ķermeni!

– Patīkams siltums izlīst pa visu manu ķermeni…

Sākot ar 7.nodarbību, izpildot 1.-3. vingrinājumu, izmanto tikai uzdotās pašiedvesmas formulas bez suģestējoša pastiprinājuma.

7.-9. nodarbības struktūra:

– vingrinājums;

– vingrinājums;

– vingrinājums;

– vingrinājums (izmanto tikai «uzdotās» formulas bez suģestējoša pastiprinājuma).

IV. Vingrinājumi, kas domāti siltuma sajūtas izraisīšanai saules pinumā

Apmācāmajiem piedāvā koncentrēt savu uzmanību uz saules pinumu un tēlaini iedomāties, ka šajā vietā atrodas maza spilgta saule. Pēc tam apmācāmie domās pēc trenera atkārto mutvārdu pašiedvesmas formulas.

– Mans saules pinums izstaro siltumu…

– Patīkama siltuma sajūta caurstrāvo visus iekšējos orgānus…

– Siltuma sajūta saules pinumā arvien vairāk un vairāk pieaug…

– Tā paplašinās mana saules pinuma asinsvadi…

– Patīkams siltums piepilda visus iekšējos orgānus

– Es paplašinu saules pinuma asinsvadus…

– Es varu to paveikt – paplašināt asinsvadus jebkurā savā orgānā…

10.-12. nodarbības struktūra:

– vingrinājums;

– vingrinājums;

– vingrinājums;

– vingrinājums;

– vingrinājums.

V. Vingrinājumi, kas domāti elpošanas ritma un biežuma regulācijas apgūšanai

Apmācāmajiem rekomendē pakāpeniski pagarināt elpošanas fāzes. Pie tam, uzsver, ka elpošanas akta pagarināšana notiek pakāpeniski. Par pareizi veikta vingrinājuma kritēriju uzskata nepatīkamu sajūtu trūkumu, palēninot elpošanu, un spēju saglabāt uzdoto ritmu visa treniņa laikā. Mutvārdu formulās fiksē miera sajūtu:

– Es esmu pilnīgi mierīgs…

– Mana elpa palēninās…

– Mana elpa ir mierīga…

– Es elpoju ritmiski, līdzeni…

– Mana elpa ir līdzena, silta…

– Ar katru elpas vilcienu es arvien vairāk un vairāk nomierinos…

– Es esmu pilnīgi mierīgs…

12.-14. nodarbības struktūra: izmanto tikai 1.-5. vingrinājuma «atslēgas» formulas.

– Es esmu pilnīgi mierīgs…

– Viss mans ķermenis ir atslābinājies un smags… (vai – visi mani muskuļi ir pilnīgi atslābinājušies…)

– Patīkams siltums izlīst pa visu manu ķermeni…

– Mans saules pinums izstaro siltumu…

– Mana elpa ir mierīga…

VI. Mobilizējošie vingrinājumi

– Es labi atpūtos…

– Mani spēki atjaunojās…

– Visā ķermenī es sajūtu enerģijas pieplūdumu…

– Domas ir skaidras, noteiktas…

– Muskuļi ir viegli, piepildās ar spēku…

– Gatavs darboties…

– Es jūtos it kā būtu bijis atsvaidzinošā dušā…

– Pa visu ķermeni pārskrien patīkamas trīsas…

– Izdaru dziļu ieelpu… Ātra izelpa, paceļu galvu (vai pieceļos) un atveru acis.

(«Atslēgas» formulas 1—3, 9.)

Autogēno treniņu procesā, sākot ar 6. nodarbību pirms «mobilizācijas» kompleksa var pildīt vingrinājumus, kas domāti vispārējai emocionālās-gribas sfēras nostiprināšanai.

Vingrinājumu formulas, kas domātas vispārējai emocionālās-gribas sfēras nostiprināšanai

– Es arvien labāk valdu pār sevi…

– Es valdu pār savām domām…

– Es valdu pār savām jūtām…

– Es vienmēr esmu uzmanīgs…

– Es pastāvīgi esmu disciplinēts…

– Es vienmēr esmu pārliecināts par sevi…

– Es vienmēr esmu līdzsvarots…

– Es valdu pār sevi…

(Tās ir vispārīgākās pašiedvesmas formulas, kuras var plaši variēt praktiskajā pielietošanā) [28; 170—177].

Mūsdienu sporta psiholoģijā izdala jaunu jēdzienu – «mentālais treniņš».

ASV un Kanādas sporta psiholoģi par «mentālo treniņu» sauc jebkuru mērķtiecīgu un īpaši organizētu psihisko iedarbību uz sportistu, sagatavojot viņu sacensībām. Latvijā šim terminam ir sākotnējā nozīme: prāta, izziņas (kognitīvā) sagatavošana. Te domāta sistēma mutiskai (mazākā mērā tēlu) iedarbībai uz sportista apziņu ar mērķi – optimizēt indivīda psihiskos procesus un paaugstināt psihiskās darbības spēju.

Viens no vadošajiem zviedru speciālistiem (L. E. Unestahl) mentālā treniņa jomā uzskata, ka mentālo treniņu var saukt par apzinātas pašprogrammēšanas sistēmu veiksmes sasniegšanai gan sportā, gan dzīvē, pamatojoties uz dabisku relaksācijas un prāta treniņa apvienojumu.

Mentālo treniņu jāsaprot kā psihisko līdzekļu kompleksu, kas ietver:

– apkārtējās situācijas izzināšana un novērtēšana;

– psihofizioloģisko un uzvedības reakciju kontrole;

– efektīvas darbības iedvešanas un pašiedvesmas paņēmieni relaksācijai un nepieciešamo priekšnoteikumu radīšanai.

Tāds komplekss mentālais treniņš ļauj sportistam veidot nepieciešamo uzstādījumu priekšāstāvošajai darbībai un pārvarēt treniņu un sacensību ekstremālo apstākļu negatīvo iedarbību [38; 487—488].

Izvēloties un pielietojot konkrētus paņēmienus emocionālo stāvokļu regulācijā liela nozīme ir sportista individuālo īpatnību pareizai uzskaitei. Emocionālo stāvokļu pašregulācijas sistēmai piemīt būtiskas īpašības, kas raksturīgas visām emocijām. Izdala sekojošus novirzīšanas (abstrahēšanas) un nomierināšanas paņēmienus:

– apzināta izteiksmīgu kustību izpausmes aizkavēšana vai izmainīšana;

– īpaši kustību vingrinājumi;

– atslābināšanās vingrinājums un sekojoša izvingrināto muskuļu sasprindzināšana;

– individuāla iesildīšanās pirms sportista uzstāšanās;

– elpošanas vingrinājumi, pielietoti dažādā ritmā; ar ieelpas, izelpas un pauzes starp tām dažāda ilguma attiecībām, atkarībā no uzdevuma [53; 63—68].

Nereti pirms sacensībām emocionālā situācija darbojas tik spēcīgi, ka sportists nevar savu emocionālo uzbudinājumu novest līdz optimālam līmenim, nevar saglabāt vai atjaunot to. Rodas vajadzība to regulēt no ārienes, pirmkārt, tas jādara trenerim.

Tāda regulācija notiek trenera un sportista ierastas sarunas procesā, pamatojoties uz iepriekš izveidotajām attiecībām. Visbiežāk sarunas virzītas, lai samazinātu pārlieku lielu uzbudinājumu, kas raksturīgs starta drudža stāvoklim.

Vislielākā nozīme emocionālā uzbudinājuma līmeņa vadīšanā ir sportista brīvā laika organizācijai starta dienā. Uzdevums ir šāds – nepieļaut pārlieku sportista koncentrēšanos uz domām par sacensību gaitu, īpaši kontrasta veida domas par to pozitīvu vai negatīvu iznākumu [23; 112—113].

Optimālu sportista psihiskā stāvokļa regulāciju iedala: «cīņas», «mobilizācijas» gatavības un sportista psihisko gatavību sacensībām. «Cīņas gatavību» raksturo:

– uzmanības koncentrēšana priekšā stāvošām sacensībām, uzmanības apjoma paaugstināšana;

– uztveres un domāšanas procesu paasinājums;

– trauksmes stāvokļa emocijas, kas veicina sekmīgu piedalīšanos sacensībās.

«Mobilizācijas gatavību» saprot kā stāvokli, kādā atrodas sportists tieši pirms sacensībām. To raksturo visu spēku un iespēju mobilizācija mērķa sasniegšanai [15; 4—5].

Pirms jebkuras sacensību darbības sākuma jāformulē tāda mobilizācijas gatavība, kas pēc iespējas būtu vistuvākā dalībnieka sagatavošanās līmenim sacensībām un vienlaicīgi tiktu sasniegta visīsākajā laikā.

Šie fakti dod mums pamatu nosaukt tiešo sportista gatavību pirms sacensībām un pirms dotās sportiskās darbības izpildīšanas par mobilizācijas gatavību [42; 247].

Sportista psihiskās gatavības stāvoklis sacensībām – sarežģīta, pilnīga personības izpausme, ko raksturo:

– skaidra sportista pārliecība par saviem spēkiem;

– cenšanās aktīvi un aizrautīgi, ar pilnu spēku atdevi cīnīties līdz galam izvirzītā mērķa sasniegšanai;

– optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis;

– augsta traucējumu noturība attiecībā pret sportistam nozīmīgu ārējās un iekšējās iedarbības nelabvēlīgu ietekmi;

– spēju patvaļīgi vadīt savas darbības, jūtas bezgalīgi mainīgās sportiskās cīņas apstākļos [15; 4—5].

Treniņu procesā psihisko spriedzi var regulēt, pielietojot treniņu līdzekļu un metožu nosacītu gradāciju.

Svarīga psihiskās spriedzes regulēšanas daļa ir racionālas stratēģijas izstrādāšana sportista attieksmei pret uzstāšanās kļūdām un neveiksmēm, kas ietekmē aktīvo pozīciju. Konkrēti, tiek piedāvāts:

– kļūdas un neveiksmīgas uzstāšanās apskatīt kā nepatīkamu izņēmumu, bet sekmīgas uzstāšanās – kā normālu stāvokli;

– maksimāli ātri jāatgriežas pie sekmīgas uzstāšanās, neļaujot neveiksmēm pazemināt pārliecības par saviem spēkiem sajūtas;

– pēc neveiksmīgas uzstāšanās uzreiz veikt izveidojušās situācijas analīzi, atklāt kļūdu iemeslus, izveidot veiksmīgas uzstāšanās tēlu un domās vizualizēt to;

– kļūdas un neveiksmes apskatīt kā tālākas pilnveidošanās faktoru;

– nelabvēlīgu kļūdas un neveiksmju psiholoģisko ietekmi aizvietot ar atmiņām par veiksmīgu uzstāšanos, sekmīgi izpildītām darbībām utt. (Unestahl, 1992) [34; 242].

Svarīgākie faktori, kas palīdz regulēt emocionālā uzbudinājuma stāvokļus:

– uzmanības novēršana no uzbudinošiem vai kavējošiem kairinātājiem;

– uzmanības fiksēšana uz pozitīviem, patīkamiem stāvokļiem;

– miera, līdzsvara, možuma, veselīgas aktivitātes stāvokļi.

Kad pašregulācijas paņēmienus pielieto neilgi pirms sacensību sākuma vai iziešanas uz starta, to ilgums saīsinās līdz 5—10 minūtēm. Tās var pavadīt guļus vai sēžot, atkarībā no apstākļiem [55; 34—35].

Speciālisti ir vienprātīgi, ka mērens stress pozitīvi ietekmē treniņu un sacensību darbības efektivitāti, bet pārlieku liels – rada negatīvas sekas (Вяткин, 1981; Сурков и др., 1984). Mērena psihiskā spriedze paaugstina kustību analizatora jūtīgumu, kas smalkāk ļauj vadīt telpiskos, laika un dinamiskos kustību raksturojumus, kā arī stimulē uzmanības koncentrāciju, gribas aktivitāti utt. Gala rezultātā, viss tas ne tikai paaugstina treniņu darbības efektivitāti, bet arī nosaka sportista sasniegumu līmeni sacensībās [34; 241].

Emocionālās spriedzes samazināšanā ielikts princips sportista uzmanības pārslēgšanai no stipra kairinātāja uz vājāku ar vieglu fizisko vingrinājumu palīdzību, kas ietekmē jūtu orgānus un analizatorus. Ieslēdzot analizatorus, satraucošo objektu ietekme samazinās. Fiziskiem vingrinājumiem ir vāju monotonu kairinātāju raksturs, kas sākumā rada nenozīmīgu uzbudinājuma avotu. Viegls nogurums, kas rodas to izpildes rezultātā, ir bremzēšanas izplatīšanās pirmā pazīme galvas smadzeņu garozā. Pakāpeniski rodas apstākļi snaudas un miega stāvokļa iestāšanās, kā arī emocionālā uzbudinājuma pakāpes samazināšanai.

Bremzēšanas procesi galvas smadzeņu garozā notiek monotonu kairinājumu ietekmē saskaņā ar negatīvās indukcijas likumu: smadzeņu garozā apkārt uzbudinātajam iecirknim rodas bremzēšana [21; 45—46].

No tā izriet: par labu sportista psihisko sagatavošanu liecina prasme ātri aizmigt sacensību priekšvakarā. Aizmigšanas paātrināšanai rekomendē metodes, kas pamatojas uz novirzīšanas (abstrahēšanās) psiholoģisko principu cilvēka uzmanības pārslēgšanai no stipra kairinātāja uz vājāku. Pie tam, izmanto paņēmienus, kas iedarbojas uz vienu vai otru analizatoru (kinestētiskais, taustes, dzirdes, ožas) vai to apvienojumu. Jāatbrīvojas no satraucošām domām, kas traucē aizmigt. Monotoni kairinātāji rada pakāpenisku bremzēšanas procesa izplatīšanos galvas smadzeņu nervu šūnās. Tas rada nosacījumus snaudas stāvokļa iestāšanās un miegam [45; 86].

Visus emocionālos stāvokļus, ko sportists pārdzīvo pirms sacensībām un starta, pirmkārt, raksturo aktīvas vai pasīvas emocijas. Cīņas gatavības stāvoklī pārsvarā ir emocijas, kas aktivizē sportista dzīvības procesu norises. Pie tam, emociju stiprums atbilst nervu sistēmas uzbudinājuma līmenim. Šis līmenis vislabvēlīgāk ietekmē sportista panākumus, labu darba spēju stāvokli. Tas ir tipiski labi trenētiem cilvēkiem un liecina par sportista labu psiholoģisko sagatavotību.

Pretēji, negatīvi sportista darba spējas ietekmē divi citi pirmsstarta stāvokļu tipi. Tos abus raksturo pasīvas astēniskas emocijas. Tās saistītās ar nervu darbības uzbudinājuma un bremzēšanas procesu pārliku lielu uzbudinājumu un spriedzi [54; 188—189].

Spriedzes impulsīvā forma, pirmkārt, izpaužas pieaugošā kļūdainu darbību skaitā uz uzdevumu izpildes ātruma saglabāšanas, pat ātruma palielināšanas fona. Kļūdām ir impulsīvas darbības tips.

Spriedzes vispārējo formu raksturo vairāk izteikti norādītie traucējumi. Vairāk samazinās operatora darbību skaits. Pie tam, palēninās kustību temps, palielinās kļūdu skaits, pasliktinās kustību koordinācija, pastiprinās veģetatīvās reakcijas. Pēdējie emocionālie pārdzīvojumi vairāk raksturīgi starta apātijas vai pārtrenēšanās, vai starta drudža un kustību uzbudinājuma stāvoklim [25; 22—23].

Sportista emocionālo stāvokļu regulēšanā īpaši izdala izziņas funkcijas, kas sportistu padara vairāk vai mazāk jūtīgu pret kustību darbību saturu, fokusē viņa uzmanību un aktivitāti uz darbības izziņas, gribas un motorajiem procesiem.

Izziņas emociju regulējošā funkcija pamatā ir doma, ka emocijas ir psihiskā atspoguļojuma veids. Šī atspoguļojuma saturs ir sportista stāvoklis, neatkarīgi no tā, vai viņš ir kustību aktivitātes vai «operatīva miera» stāvoklī, gatavojoties darbībai. Emocionālais stāvoklis vienlaicīgi atspoguļojas un ietekmē attieksmi pret darbību, to, kā sportists var darboties, kā viņš iztēlojas šo darbību. Pirms darbību sākuma un to izpildīšanas procesā izpaužas noskaņotā emociju funkcija, spēja ar emociju enerģijas palīdzību precīzi, tieši, nevis citādā veidā sagatavoties darbībai [19; 294—295].

Gribas gatavības posmā notiek organisma funkcionālo sistēmu integrācija. Sportista izveidotā regulēšanas sistēma visaugstāko darba spēju stāvoklī iedarbina funkcionālo sistēmu fiziskos, bioloģiskos, ožas, operāciju (izpildīšanas – tehniski taktiskos) parametrus. Tāda regulēšanas sistēma funkcionē divos līmeņos – patvaļīgā (apzinātā) un zemapziņas līmenī.

Šie regulēšanas līmeņi nodrošina uzstādījuma veidošanu visu grūtību pārvarēšanai sacensību darbībā ar gribas piepūli. Tāds uzstādījums veicina pārliecības, augstas psihiskās aktivitātes, stabilitātes, apņēmības izpausmes. Sacensību darbības procesā sportistam bieži nav laika apzinātai savu darbību analīzei, tāpēc svarīgu, grūtu gribas lēmumu pieņemšanu tādās situācijās veic, pamatojoties uz gribas uzstādījumu [56; 102].

Vislielāko aktualitāti individuāli nozīmīgas psihoregulācijas taktikā var kalpot tādi psihiskie stāvokļi kā nogurums, frustrācija (vilšanās), pārlieku liela nervu un psihiskā spriedze.

Noguruma attīstība un kulminācija noris sarežģīti. Sākumā sportisti sajūt gurdenumu, miegainību, apātiju, intereses zudumu par treniņiem; pēc tam viņiem vērojama paaugstināta uzbudinātība, ātra garastāvokļu maiņa. Pēdējā noguruma attīstības posmā vērojams izteiktu neirotisku izpausmju komplekss (nenoturīgs garastāvoklis, miega traucējumi, zemas darba spējas, apātija).

Pārguruma periodā jāsamazina ne tikai fiziskā, bet arī psihiskā slodze, izmantojot visus psihoregulācijas veidus, kam ir uzmanības novirzīšanas loma [30; 355—356].

Sportistu sagatavojot sacensībām, psihoregulācijā eksistē tāds jēdziens kā desensibilizācija – nepatīkamu jūtu, tādu vai citādu nepatīkamu emociju, piemēram, sāpju, baiļu likvidācija. Desensibilizāciju sportists panāk pašiedvesmas procesā ar psihiskiem līdzekļiem – ar vārdu spēku un domformu tēliem [10; 22].

Sakarā ar to, ka pašiedvesmas ceļā vajadzīgo rezultātu sasniedz ar tīri psihiskiem līdzekļiem – vārdu spēku un domformu tēliem, desensibilizāciju psihiskās domāšanas treniņa praksē sauc par «psihisku» [22; 135].

Sagatavošanās atbildīgām sacensībām parasti noris divos posmos: pirmajā – priekšroku dod vispārējās fiziskās sagatavošanās līdzekļiem, otrajā – speciālajiem līdzekļiem. Kā likums, otrā posma vidū sportistiem rodas, tā saucamā, psihiskā pārsātināšanās. Zūd vēlēšanās trenēties, pasliktinās specializētās uztveres: peldēšanā – «ūdens izjūta».

Tādā situācijā izmanto divus metodiskos paņēmienus. Noteikts, ka augstu psihiskās atjaunošanās efektu dod peldēšana kombinācijā ar psihiskās regulācijas formulām. Pēc saspringtas nodarbības rekomendē peldēt lēnā tempā un veikt psihoregulācijas seansu, piemēram, psihisko domāšanas treniņu.

Psihoregulācijas līdzekļiem jāatbilst psiholoģiskās sagatavošanas veidam – novirzītas (attālinātas), tiešas. Attāla psiholoģiskā sagatavošana ir ikdienas treniņu nodarbībās, tāds treniņš var notikt pirmssacensību sapulcēšanās pirmajos posmos.

Tieša sagatavošanās būtībā sākas no tā brīža, kad beidzas treniņu procesa trieciena mikrocikli [39; 104—106].

Peldēšanā gatavības pakāpē sacensībām ietilpst četri faktori: stabilitāte, mobilizācija, cīnītāja īpašības, kontrole (SMCK), kas atspoguļo specifisku pirmsstarta kompleksu.

Jēdzienā stabilitāte ietilpst – emocionālā gribas stabilitāte, pašsavaldīšanās, izturība, aukstasinība, disciplinētība; mobilizācija – tā ir mērķtiecība, koncentrācija, neatlaidība, uzstājība, nogurstot – psihiskā izturība; cīnītāja īpašības vai gatavība aktīvai cīņai – sāncensības gars, izlēmība, griba uzvarēt, sportisks niknums; kontrole un aktīva pašregulācija – vērīgums, apzināta darbību vadīšana, taktisks briedums, aprēķins [48; 16—17].

Mūsdienu sporta psihoregulācijas metožu attīstības trūkumiem attiecina trīs faktorus:

– vienu psihoregulācijas metožu pretstatīšana citām, piemēram, vienpusīga aizraušanās vai nu ar heterogēnas iedarbības vai autogēnām metodēm;

– psihoregulācijas metožu pielietošana vēl arvien ir nesistemātiska, izrauta no vispārējās psiholoģiskās sagatavošanas konteksta;

– neadekvāta individuālā personīgā pieeja sportista īpatnībām un tehniski taktiskām īpatnībām tajā sporta veidā, ar ko viņš nodarbojas [47; 94].

Analizējot literatūras avotus par psihoregulāciju un tās komponentiem, var droši apgalvot, ka psihoregulējošais treniņš-process ir līdzīgs jebkuram citam sportu treniņam. Tikai psihoregulējošā treniņā (PRT), pirmkārt, trenējas nevis organisma fiziskie komponenti, bet gan nervu-psihiskā sfēra, galvas smadzenes. Treniņš ar PRT nomierinošās daļas palīdzību nozīmē, ka cilvēks sākumā nomierina sevi, bet pēc pašiedvestas atpūtas pāriet uz aktīva možuma stāvokli [11; 174—175].

Neiromuskulārā treniņa apgūšanas procesā atgūst divus galvenos psihofiziskos faktorus, kas ir pašhipnozes pamatā:

– iegrimšana apziņas kontrolētā miegam līdzīgā hipnozes, galvas smadzeņu «ekrāna» stāvoklī, kad tas iegūst paaugstinātu uzņēmību pret tajā ievadāmo informāciju;

– operēšana (meditēšana) tādā stāvoklī ar tiem vārdiem un to domformām, ko iepriekš nepieciešams atlasīt (sagatavot) konkrētu pašregulācijas uzdevumu risināšanai [38; 487].

Ar psihoregulējošo kompleksu saprot pasākumus sportista psihiskā stāvokļa veidošanai, kas veicina viņa potenciālo iespēju vispilnīgāko realizāciju. Tāda stāvokļa psihofizioloģiskais pamats ir optimālas darba (ergotropās) un atjaunošanas (trofotropās) sistēmu attiecības.

Atkarībā no pielietošanas rakstura psihiskie līdzekļi iedalās uz pašregulāciju (autoiedarbība) un heteroregulāciju (citu pedagoģiskā procesa dalībnieku iedarbība – trenera, psihologa, masiera utt.).

Psihiskās sagatavošanas līdzekļi un metodes atkarībā no pielietošanas mērķiem iedalās: mobilizējošie, koriģējošie, relaksējošie.

Pašregulācija ir mehānisms, kas nodrošina indivīda uzvedības organizāciju atbilstoši pieņemtajām vērtībām, motīviem un priekšstatiem, dod iespēju izmantot izzināšanas datus, veidot mērķtiecīgu darbību vai atteikties no tās.

Autogēnais treniņš ir pielietots ka speciālo vingrinājumu komplekss, lai regulētu nelabvēlīgo emocionālo stāvokli, no kā ir atkarīgs muskuļu tonuss. Kompleksā ir iekļauti vingrinājumi, kas regulē elpošanu, sirdsdarbību, smaguma sajutās atsevišķām muskuļu grupām. Atkarībā no mērķa autogēnā treniņa kompleksi peldēšanā var būt divējādi: nomierinoši vai mobilizējoši.

Ideomotorā treniņa uzdevums – pilnveidot kustību darbības parametru un arējas vides kinemātisko un redzes uztveri treniņos un sacensībās. Ideomotorā treniņa ietekmē pieaug starpmuskuļu koordinācija. Ideomotorā treniņa realizācijā jāievēro šādus metodiskos paņēmienus: domās kustību izpilda atbilstoši tās tehniskajam izpildījumam, uzmanību koncentrē uz konkrētiem darbības elementiem.

1.3. Treniņa procesa saturs, plānošana un psiholoģiskās sagatavošanas loma dažāda sagatavotības līmeņa peldētājiem

Sportistu psiholoģiskajai sagatavošanai ir daudz un dažādas pieejas. Var pat teikt tā: cik sportistu, tik arī pieeju, bet tās visas sevī tomēr ietver kopējus punktus, kas visiem sportistiem ir vienādi. Psiholoģisko sagatavošanu realizē ar individuālo treniņu plānu palīdzību, atbilstoši sportista fiziskajām un psihiskajām īpašībām.

Sportista psiholoģiskā sagatavošana sākas jau trenera un sportista pirmajā tikšanās reizē. Trenerim katrs sportists ir individualitāte. Treneris ne tikai organizē un vada sportista treniņu procesu, bet arī sekmē sportista personības izaugsmi [9; 24].

Viena no raksturīgākajām tendencēm mūsdienu peldēšanā ir strauja sportisko sasniegumu izaugsme un sasniegumu blīvuma paaugstināšanās. Saskaņā ar speciālistu viedokli sporta sasniegumu pieauguma tempi ir peldētāju sagatavošanas pilnveidošanās sekas, konkrēti, tādu šīs sistēmas posmu kā: agra sportiska specializācija, rūpīga sākuma sagatavošana, īpaši augsta treniņu slodze, racionāla treniņu procesa plānošana, pietiekams materiāli-tehniskais, medicīniskais un zinātniskais nodrošinājums.

Būtiskākie uzdevumi, kuri risināmi, plānojot un realizējot treniņu sistēmu, ir:

– talantīgāko jauno sportistu atlase un sportistu pilnveides sistēmas organizācija;

– racionāla treniņu procesa izveide gaidāmajām sacensībām;

– sporta veida tehnikas, taktikas pilnveide un tehniski taktiskā sagatavotība;

– fiziskās sagatavošanas sistēma;

– dažādu palīglīdzekļu pielietošana;

– psiholoģiskās sagatavošanas līdzekļi, darbspēju un atjaunošanās veicināšana;

– sporta inventāra pilnveidošana;

– sadarbība starp sportistu, treneri, ārstu un masieri.

Treniņu procesa un sacensību darbības veidošana, balstoties uz jaunākajiem sporta zinātnes sasniegumiem.

Sportistu treniņu sistēmas attīstību veicinājusi pētījumu sporta bioloģijā paplašināšanās, it īpaši tajā jomā, kas saistīta ar muskuļu struktūru, regulācijas īpatnībām un energoapgādi, kā arī ar dažādu funkcionālo sistēmu adaptāciju ekstremāliem apstākļiem. Šie pētījumi veicinājuši principiālas korekcijas, bet atsevišķos gadījumos pārskatītas daudzas iesīkstējušas sportistu sagatavošanas likumsakarības un principi [9; 11].

Treniņu darbības un procesa psiholoģiskās īpatnības:

– apmācība un audzināšana, kas nepieciešama sportista personības attīstībai;

– psiholoģisko procesu un personības īpatnību pilnveidošana;

– adaptācija pieaugošām fiziskām un psiholoģiskām slodzēm;

– sistemātiska agrāk sasniegtā un jau ierasta fiziskās un psihiskās attīstības līmeņa paaugstināšana (sevis paša pārvarēšana);

– sevis pakļaušana risināmā uzdevuma stingrai disciplīnai, dzīves režīmam;

– sportista attieksme pret treniņu darbību un viņa motivācijas sistēmas pilnveidošana;

– specifiskas saskarsmes esamība:

– ar treneri, kas cenšas pamudināt sportistu apjomīgam un kvalitatīvam darbam;

– ar biedriem, kas bieži ir sāncenša vai konkurenta lomā;

– psihiskā spriedze, kas noteiktos apstākļos var novest pie psihiskas pārslodzes [12; 20].

Treniņu procesa organizācijas vadīšanas un kontroles psiholoģisko aspektu uzskaites galvenā problēma ir diagnostika, sportista psiholoģiskā stāvokļa novērtējums. Psiholoģisko stāvokļu problēma ir viena no vismazāk izstrādātajām jomām psiholoģijā.

Izskatot psihisko stāvokļu sistēmu pozīciju problēmu, šī psihiskā parādība reprezentējas kā organisma un psihes apakšsistēmu adaptācijas integrāls sistēmas raksturojums konkrētā darbības situācijā, dzīvības procesu norises apstākļos [40; 19].

Sporta treniņu raksturīga likumsakarība ir visaugstāko rezultātu sasniegšana, kam nepieciešama padziļināta sportista specializācija. Sportā sacensību darbības tiešs mērķis ir augstāka rezultāta sasniegšana. Tāpēc specializācijas noteikšana jāuzskata kā peldēšanas veida un distances noskaidrošana, kur sportista sasniegumu līmenis būs visaugstākais [31; 10].

Sporta treniņš ir pedagoģiski vadīts sportista kustību spēju attīstības un pilnveidošanas process, kas izvēlētā veidā balstās uz sacensību vingrinājumiem, kas virzīti uz visaugstāko sagatavotības stāvokli uz sportiskās formas sasniegšanu galvenajās sacensībās [24; 8].

Treniņu mērķis ir noteiktā laika periodā uzlabot sportista sagatavotības stāvokli līdz tādam līmenim, kas nodrošinātu ieplānotā rezultāta sasniegšanu.

Faktoru kopums, kas papildina sacensības un sportisko treniņu, ietver sevī: sociālos un higiēniskos sportista dzīves apstākļus; apkārtējās vides apstākļus (klimats, augstums virs ūdens līmeņa, laika josla utt.), sociāli psiholoģiskās sagatavotības nodrošināšanu, tajā skaitā arī sportista motivācijas sistēmu, emocionāli psiholoģisko atmosfēru sporta grupā, treneru un pieaicināto speciālistu profesionālo zināšanu līmeni un meistarību, materiāli tehnisko un medicīniski bioloģisko sagādi.

Tajā pašā laikā sporta treniņam savā specifiskajā būtībā piemīt spilgti izteikts bioloģisks pamats. Peldētāja meistarība formējas, organismam ilgstoši morfofunkcionāli adaptējoties specifiskās treniņu un sacensību slodzēs [8; 5—6].

Peldēšanā izdala trīs treniņu veidus: intervāla, atkārtotais un mainīgais [24; 8].

Sporta rezerves peldētāji sasniedz III sporta klasi vidēji pēc viena gada intensīvām peldēšanas nodarbībām, II sporta klasi – pēc 2 gadiem, I sporta klasi – pēc 4 gadiem, sporta meistara nosaukumu – pēc 6—7 gadiem. Šie dati vidēji attiecas uz 10 gadu vecumu zēniem pēc nodarbību uzsākšanas sporta skolā un 9 gadu vecumu meitenēm (N. Bulgakovs) [14; 13—14].

Sporta treniņš ir ilggadīgs pedagoģisks process, kas ilgst apmēram 7—15 gadus (ietverot arī, apmācības periodu). Nosacīti tas sadalāms trīs posmos.

– Treniņa bāzes veidošanas posms, kurš nosacīti beidzas ar peldēšanas tehnikas pamatu apgūšanu un III vai II sporta klasei atbilstošu rezultātu uzrādīšanu. Šis posms parasti ilgst no viena līdz diviem gadiem.

– Padziļinātas specializācijas posms, kurš noslēdzas ar sporta meistara normatīvu izpildi. Šī posma garums ir atkarīgs no iesācēja vecuma, tā apdāvinātības un citiem faktoriem. Tas vidēji ilgst 5—6 gadus.

– Sporta meistarības pilnveidošanās posmam ir raksturīga starptautiskai klasei atbilstošu rezultātu demonstrēšana. Tā garums atkarīgs no sportista spējām uzturēt augstus rezultātus.

Katrā šajā mācību un treniņa procesa posmā veicami savi konkrēti uzdevumi. Pirmajā – treniņa bāzes veidošanās posmā – galvenā uzmanība veltāma:

– fiziskai attīstībai (atsevišķu fizisko īpašību attīstīšana, kustību aparāta nostiprināšana);

– peldēšanas sagatavotības attīstīšanai, kas paredz visu sporta peldēšanas veidu, startu un apgriezienu tehnikas pilnveidošanu, vispārējās izturības attīstīšanu;

– jaunā sportista veselības nostiprināšanai; organisma norūdīšanai, nepieciešamo higiēnisko iemaņu apgūšanai;

– sportista psihiskai pilnveidošanai, lai sasniegtu optimālus rezultātus peldēšanā – motivācijas, psihisko procesu, stāvokļu un īpašību, paškontroles un pašregulācijas spēju izveide dažādos aktivitātes režīmos.

Otrā (padziļinātas specializācijas) posma pamatuzdevumi ir:

– tālāka izturības, spēka, lokanības un citu fizisko īpašību attīstīšana;

– vispārējās izturības tālāka pilnveidošana un speciālās izturības attīstība;

– sporta peldēšanas veidu, startu un apgriezienu tehnikas pilnveidošana;

– gribas un morālo īpašību pilnveidošana cīnītāja rakstura īpašību attīstīšanai;

– mācību un treniņa procesa izzināšanai nepieciešamo teorētisko zināšanu apgūšana;

– sporta meistara normatīva izpilde vienā vai vairākos sporta peldēšanas veidos.

Trešajam (sporta meistarības pilnveidošanas) posmam raksturīgas sekojošas iezīmes:

– peldētājam nepieciešamo fizisko īpašību maksimāla attīstība;

– organisma funkcionālo spēju maksimāla pilnveidošana;

– sporta peldēšanas veidu tehnikas stabilizācija ekstremālos sacensību apstākļos;

– cīnītāja rakstura īpašību tālāka attīstība startam starptautiskās sacensībās;

– starptautiskas klases rezultātu stabila demonstrēšana [7; 93—94].

Peldētāju sagatavošanas procesā ir iespējams izšķirt tehnisko, fizisko, taktisko, psiholoģisko, teorētisko un intelektuālo sagatavošanu. Visi šie virzieni ir cieši savstarpēji saistīti, taču katram ir arī savas atšķirības iezīmes.

Tehniskā sagatavošana kustību sistēmas (peldēšanas tehnikas) apgūšanas pakāpi, kas sekmē optimālu rezultātu sasniegšanu.

Tehnisko sagatavotību pēc kustību darbību apguves pakāpes raksturo trīs līmeņi:

– priekšstatu veidošanās par kustību darbībām;

– kustību prasmju veidošanās;

– kustību iemaņu veidošanās.

Tehnikas mācīšanas un pilnveidošanas procesu varētu sadalīt nosacīti patstāvīgās un tanī pat laikā savstarpēji saistītās daļās. Sportistu tehniskajā sagatavošanā izšķir trīs posmus:

priekšstata radīšanas un sākotnējās apgūšanas posms

↓

padziļinātas un detalizētas mācīšanas posms

↓

nostiprināšanas un tālākās pilnveidošanas posms

Priekšstata radīšanas un sākotnējās apgūšanas posms. Tā laikā tiek radīts priekšstats par kustību tehniku, apgūti tehnikas pamati (kustību izpilde pamatvilcienos), tiek veidota kustību ritmiskā struktūra. Lai realizētu šo mērķi, izvirzāmi šādi galvenie uzdevumi:

– Vispārējā priekšstata radīšana par kustību.

– Darbības tehnikas pamatelementu mācīšana.

– Kustību ritma struktūras veidošana.

– Lieko kustību un kļūdu novēršana.

Padziļinātas un detalizētas mācīšanas posms. Šajā posmā uzmanību pievērš kustību iemaņu pilnveidošanai, detalizētai tehnikas apguvei, kustību stabilitātes paaugstināšanai, kustību darbības struktūras, kā arī tās dinamikas un kinemātikas pilnveidošanai, ņemot vērā sportista individuālās īpatnības.

Nostiprināšanas un tālākās pilnveidošanas posms. Iemaņas stabilizējas, notiek darbības stabilitātes un racionālas variativitātes sasniegšana, ņemot vērā sportista individuālās īpatnības, dažādus apstākļus, nepieciešamības gadījumā jāprot pārveidot, tehnisko izpildījumu, balstoties uz vienlaicīgu fizisko īpašību attīstīšanu [4; 5—6].

Taktiska sagatavošana ir tādu zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšana, kas, ņemot vērā specifiskos nosacījumus, nodrošina sekmīgu sportisko cīņu. Sporta taktiku īsi var definēt kā sportiskās cīņas vadīšanas mākslu. Taktiskā sagatavotība ir tas sagatavotības veids, kurā izpaužas trenera radošais potenciāls. Amerikāņu treneri uzskata, ka nav nepieciešamas grāmatas par taktisko apmācību, bet ir jāizmanto paša iecerētais

Sportista taktiskā meistarība ir cieši saistīta ar tehniskās, psiholoģiskās un fiziskās sagatavotības līmeni.

Taktiskās sagatavotības struktūru nosaka stratēģiskie uzdevumi, kuri savukārt nosaka sportiskās cīņas pamatvirzienus. Taktiskās sagatavošanas process notiek trijos posmos:

1. posms – orientācijas (iepazīšanās ar uzdevumiem);

2. posms – realizācijas (daudzkārtēja vingrinājumu izpilde, meklējot optimālo tehniski taktisko izpildes variantu, apgrūtinātos un sacensību apstākļos);

3. posms – kontroles – noskaidro taktiskās darbības efektivitāti, nosaka rašanās cēloņus, kļūdu novēršanas ceļus.

Taktiskajā sagatavošanā izvirza dažāda līmeņa uzdevumus un tie ir:

– uzdevumi, kurus realizē pēc parauga. Tos pielieto darbības apguves sākotnējā etapā, izpilda pēc paskaidrojuma un demonstrējuma individuāli vai kopdarbībā ar partneriem un pretiniekiem standartsituācijās, kurās noteikts un reglamentēts traucējošu darbību skaits;

– reproduktīvā meklējuma rakstura uzdevumi (priekšstatu, tēlu, agrāk uztvertu objektu, zīmju aktualizēšana), tehnisko darbību pilnveidošana grūtās konfliktējošās mijiedarbības situācijās, laika un telpas deficīta apstākļos;

– rekonstruktīvi-variatīvā rakstura uzdevumi, t.i., sportistam piedāvā aktīvu līdzdalību sacensību darbības situāciju modelēšanā un realizācijā adekvātās tehniski taktiskajās darbībās [4; 8—9].

Vispārējās taktiskajās sagatavošanas uzdevums – iegūst pamatzināšanas, kurās ietver taktikas teorētisko pamatu apgūšanu un taktiskās domāšanas attīstīšanu. Zināšanas taktikas teorētiskajos pamatos palīdz precīzi novērtēt situāciju sacensībās, adekvāti izvēlēties sacensību darbībā līdzekļus un metodes ņemot vēra individuālās īpatnības, kvalifikāciju, pretinieka un partneru sagatavotības līmeni.

Speciālās taktiskajās sagatavošanas pamatuzdevums peldēšanā saistīts ar sacensību distances veikšanas racionāla taktikas modeļa izstrādi un realizāciju.

Speciālajā taktiskajā sagatavošanā jāņem vērā:

– sportistu tehniskās, psiholoģiskās un fiziskās sagatavotības līmenis;

– informācija par pretinieku;

– ziņas par sacensību norises apstākļiem.

Taktiskās sagatavotības praktiskā realizācija ir sintezējošs taktiskās sagatavošanas virziens, kurā risināmi šādi uzdevumi:

– visaptveroša priekšstata radīšana par gaidāmo cīņu;

– sacensību cīņas vadīšanas individuālā stila veidošana;

– izšķirošu un laikus pieņemto lēmumu īstenošana, pateicoties racionāliem paņēmieniem un darbībām, ņemot vērā pretinieka, vides, tiesāšanas, sacensību situācijas u.c. īpatnības [4; 12- -14].

Visaptverošs priekšstats par gaidāmo cīņu rodas mācību treniņu procesā, piedaloties sacensībās, uzkrājoties pieredzei taktikā un apgūstot speciālās zināšanas.

Fiziskās sagatavošanas galvenais uzdevums ir nodrošināt tādu cilvēka funkcionālo sistēmu stāvokli, kas garantē fizisko pamatīpašību nepieciešamo attīstības līmeni, efektīvu sacensību darbību un veselību.

Fiziskā sagatavošana notiek divos savstarpēji saistītos virzienos – vispārējā fiziskā sagatavošana un speciālā fiziskā sagatavošana.

Vispārējā fiziskā sagatavošana (VFS) balstās uz fizisko īpašību un funkcionālo spēju tādu daudzpusīgu attīstību, kas nodrošina augstas darbaspējas un veido bāzi nodarbībām peldēšanā. Vispārējās fiziskās sagatavošanas uzdevums ir nodrošināt visu svarīgāko fizisko spēju attīstīšanu, optimālu vispārējo darbaspēju sasniegšanu, vispusīgu organisma attīstīšanu, veselības nostiprināšanu. Starp VFS un speciālo fizisko sagatavošanu pastāv zināma savstarpējā saikne: VFS ir bāze SFS.

Speciālo fizisko sagatavotību (SFS) raksturo tāds fiziskās sagatavošanas līmenis, kas tieši nosaka sasniegumus peldēšanā. SFS galvenie uzdevumi ir izkopt būtiskākās fiziskās īpašības un kustību iemaņas, kas nodrošina optimālus rezultātus peldēšanā, paaugstināt organisma funkcionālās spējas, nostiprināt orgānus un sistēmas, kas tieši saistītas ar pamatslodzi peldēšanā. SFS raksturo sportistu spēju sasniegto gatavību realizēt sacensībās.

SFS veic, pielietojot vispārattīstošos, speciālos, speciāli sagatavojošos, imitācijas un sacensību vingrinājumus, kas sekmē tehnikas elementu apgūšanu, pilnveidošanu un fizisko īpašību izkopšanu. Veidojot fiziskās sagatavotības programmu, ieteicams:

– noteikt, kad speciālā fiziskā sagatavošana būs primārā treniņu programmā;

– traumas varētu būt pārāk lielas intensitātes treniņu sekas.

SFS treniņu ciklos ir cieši saistīta ar citiem sagatavošanas veidiem – tehnisko, taktisko, teorētisko un psiholoģisko [4; 15—19].

Speciālie sagatavotības vingrinājumi balstās uz augstas klases sportistu sagatavošanu un ietver tos līdzekļus, kuros ietilpst sacensību darbības elementi un darbība, kura tuvināta sacensībām pēc formas, struktūras, organisma funkcionālo sistēmu darbības un fizisko īpašību izpausmes.

Sacensību vingrinājumi sekmē kompleksu kustību darbības izpildi, kura ir pamats sporta specializācijai saskaņā ar sacensību noteikumiem. Sacensību vingrinājumiem piemīt dažas īpatnības. Pirmkārt, tos izpildot, dažkārt tiek sasniegti augsti rezultāti un rekordi, tiek noteikta sportista adaptīvo spēju robeža, kuru viņš sasniedz, pielietojot vispārējās sagatavošanas, palīgvingrinājumus un speciālās sagatavošanas vingrinājumus. Otrkārt, paši sacensību vingrinājumi tiek uzskatīti par objektīviem modeļiem, lai novērtētu sportista spēju rezerves [3; 72—75].

Daudzgadu sagatavošanas procesa struktūra un ilggadība ir atkarīga no šādiem faktoriem:

1. sacensību darbības struktūras un sportistu sagatavotības, kura sekmē optimālu rezultātu sasniegšanu;

2. sportiskās meistarība un adaptatīvo procesu veidošanās likumsakarībām;

3. sportistu individuālajām īpatnībām un dzimuma, bioloģiskā brieduma iestāšanās laika;

4. vecumposms, kurā sportists uzsāk treniņus un kurā vecumposmā sāk specializētus treniņus;

5. treniņu procesa saturs – līdzekļu un metožu izvēle, slodzes dinamika, atsevišķu treniņu procesa struktūrelementu uzbūve, papildlīdzekļu pielietošana (speciāls uzturs, trenažieri, darbaspēju stimulējošie līdzekļi u.c.).

Daudzgadu sagatavošanas procesa racionāla plānošana ir cieši saistīta ar optimālo vecumposmu noteikšanu, kuros tiek realizēti visaugstākie sasniegumi. Parasti daudzgadu sagatavošanas procesā izšķir trīs vecumposmus – pirmo lielo panākumu laiks, optimālo spēju realizācijas posms, augstu sasniegumu saglabāšanas posms.

3. tabula

Sportistu optimālie vecumposmi augstāko rezultātu sasniegšana

(Ozoliņš, 1970; Platonovs, 1997) [4; 28—29].

3. att. Treniņu procesa kvalitāti ietekmējošie faktori (Bompa, 1990) [3; 23].

Treniņu procesa optimizācijā un treniņu slodzes normatīvo parametru noteikšanā liela nozīme ir ne tikai sportista morfoloģiskās un funkcionālās gatavības novērtējumam, bet jāņem vērā arī jaunu sportistu adaptācijas iespējas.

Jauno peldētāju izaugsmes un attīstības procesa analīzes rezultāti daudzgadīgā treniņu gaitā ļauj noformulēt sekojošus secinājumus un praktiskās rekomendācijas:

– Fiziskās īpašības un funkcionālās iespējas attīstās heterohroni. Reizēm var rasties disharmonija dažādu fizisko īpašību attīstības līmeņos (tas atkarīgs no indivīdu pubertātes attīstības tempiem). Zēniem-peldētājiem visintensīvākais pieaugums vairumam rādītāju spēkam, spēka izturībai un anaerobajam ražīgumam it kā nobīdīts pēc 14 gadu vecuma, kad pieauguma virsotne ir 14—15 un 16—17 gados. Visintensīvākais pieaugums anaerobajām iespējām ir 11—15 gados, kad pieauguma virsotne ir 13—15 gados. Meitenēm fiziskās attīstības rādītāju pieaugums ir par diviem gadiem ātrāk, nekā zēniem. Pēc 15 gadiem meitenēm notiek krasa pieauguma procesu bremzēšana.

– Vadoties no priekšstatiem par sensitīvajiem periodiem, fizisko īpašību mērķtiecīgs treniņš jāveic tieši šo īpašību vislielākās intensitātes periodā.

– Ilggadīgas specializētas jauno peldētāju sagatavošanas pirmajos gados, kad organisma fiziskā attīstība un augšana notiek ļoti lēni (meitenēm 8—9 gados, zēniem – 9—11 gadi), vismērķtiecīgāk ir akcentēt uzmanību uz tehniskās sagatavotības pilnveidošanu, pēc iespējas plašāka kustību darbības spektra apgūšanas.

– Nosakot ilggadīgu jauno peldētāju sagatavošanas stratēģiju, jāņem vērā, ka jaunu sportistu organisma funkcionālās un piemērošanās spējas nav identiski jēdzieni. Bērni un pusaudži, kam ir relatīvi augsts funkcionālais potenciāls attiecībā pret saviem vienaudžiem, pirmām kārtām kļūst par forsētas sagatavotības upuriem. To, ka viņi var augstā līmenī izpildīt atsevišķas treniņu sērijas, pat veselas nodarbības, nenozīmē, ka viņi līdzīgas slodzes var izturēt visā nodarbību sērijas gaitā vai visā sagatavošanas periodā.

– Peldēšanā galveno fiziskās attīstības rādītāju būtisku pieauguma tempu vecumu pamatīpašībās sakrīt ar sportiskās atlases vecumu robežām un ilggadīgu sagatavošanu.

Tieši fiziskās un funkcionālās attīstības dabīgai dinamikai jābūt noteicošajai, sadalot ilggadīgas sagatavošanas posmus un precizējot katra posma saturu [16; 32—35].

Viens no treniņu procesa pamatprincipiem ir atsevišķu nodarbību, mikrociklu, mezociklu un makrociklu periodisks atkārtojums.

Mikrocikli ilgst no 2—3 līdz 7—10 dienām, mezocikli – no 3 līdz 5—6 nedēļām, bet makrocikli ilgst no 2—4 līdz 12 mēnešiem un vairāk, piemēram, četrgadu (olimpiskie) makrocikli.

Plānojot treniņu procesu un ņemot vērā dažādus ciklus, rodas iespēja sistematizēt uzdevumus, metodes un līdzekļus, kā arī realizēt treniņu procesa pārējos pamatprincipus: pakāpeniski pieaugošas maksimālās slodzes, treniņu procesa nepārtrauktība, slodžu dinamikas viļņveidība u.c. [9; 22].

Zināms, ka ilggadīgus treniņus peldēšanā pieņemts sadalīt trīs posmos:

– iepriekšējā sportiskā sagatavošana;

– specializētā pamata sagatavošana;

– sagatavošana augstākiem sasniegumiem.

Ilguma ziņā šie posmi ir aptuveni vienādi, tomēr, atkarībā no peldētāju bioloģiskās attīstības tempiem, viņu spējām, sagatavošanas organizatoriskajām īpatnībām un citiem iemesliem, atsevišķu posmu ilgums var svārstīties. Pēdējo gadu lielāko sacensību finālistu vidējais vecums ir 19,8 gadi, bet meiteņu-finālistu – 17,4 gadi. Vīrieši specializējas īsajās distancēs (100 un 200m), to vidējais vecums – 20,3 gadi, bet vidējās un garajās distancēs (400 un 1500 m) – 18,7 gadi. Sieviešu-sprinteru vecums – 17,7 gadi, bet to, kas specializējas vidējās un garajās distancēs – 16,6 gadi [35; 114—115].

Bioloģisko likumsakarību skaitam, kas jāņem vērā un maksimāli jāizmanto, izstrādājot ilggadīgas sporta sagatavošanas periodizāciju un saturu, attiecina: dažādu fizisko īpašību un funkcionālo sistēmu nobriešanas heterohronizāciju (nevienlaicīgumu); sensitīvo («jūtība» pret ārējo iedarbību) periodu attīstību; konservatīvisma pakāpi un fizisko īpašību mainīgumu attīstības procesā un treniņu virzienu; atsevišķu īpašību un sistēmu attīstības līmeņu attiecību ilggadīgu treniņu dažādos posmos; individuālo nobriešanas tempu ietekmi uz fizisko īpašību un sporta sasniegumu dinamiku; dažādu vecumu jauno sportistu piemērošanās iespējas. Peldēšanā robežas, kas ir nosauktas par «optimālu vecumu sākuma sportiskai sagatavošanai» un «optimālu vecumu augstiem sasniegumiem», ir sekojošas: zēniem-jauniešiem 9—11 – 19—21 gads, meitenēm-jaunietēm 8—9 gadi – 17—19 gadi [16; 5].

Kā jau minēts augstāk, treniņu periodizācijā jauno peldētāju sagatavošana sastāv no četriem posmiem: sākuma sagatavošanas posms; sākuma sporta specializācijas (spēju sagatavošanas); padziļinātas specializācijas un pilnveidošanas.

Sākuma sagatavošanas posms.

Sporta peldēšanas sākuma sagatavošanas posma optimālais vecums meitenēm ir 7—9 gadi, bet zēniem 8—10 gadi. Šī posma ilgums ir viens-divi gadi.

Sākuma sagatavošanas posma pamatā ir sporta peldēšanas tehnikas mācīšana, maksimāli izmantojot sagatavojošos un speciālos vingrinājumus, kas balstās uz rotaļu mācību metodi. Treniņu nodarbību skaits var palielināties no 3 līdz 5 reizēm nedēja, kas automātiski palielina fiziskās slodzes kopējo apjomu.

Sākuma specializācijas posms (spēju sagatavošana).

Šī posma sākuma vecums meitenēm ir no 9 līdz 10 gadiem, bet zēniem 10—11 gadi. Posma vidējais ilgums ir 2—3 gadi.

Šis posms ir ļoti svarīgs aerobo spēju attīstīšanai. Šī posma slodzes kā ūdenī, tā arī uz sauszemes plānveidīgi palielinās no gada uz gadu. Pēdējā posma peldēšanas apjoms labākajiem peldētājiem var sasniegt līdz 1200 km gadā. Racionāla slodzes struktūra: 60—65% no kopējā apjoma sastāda aerobas slodzes; 25—30% – aerobi anaerobas slodzes; 2—3% glikolītiskas un alaktātas slodzes.

Jauno sportistu iespējas, ja slodzes ir ilgstošas, MSP līmenī ir ierobežotas. Lai paaugstinātu glikolītiskas un alaktātas spējas, plaši izmanto sacensības.

Jau šajā posmā jāmāca spēka vingrinājumu izpildes tehnika. Dažādu vingrinājumu pielietošana ar maziem svariem un akcentu uz kustību tempu stimulē spēka izturības pieaugumu, pamatojoties uz muskuļu energopatēriņa pilnveidošanu, starpmuskulu koordināciju. Posma beigās periodiski var iekļaut nodarbības uz sauszemes, vingrinājumus ar vidējiem svariem. Lai īpaši attīstītu spēku, ūdenī izmanto dažādas pretestības. Tehnikas pilnveidošanas procesā apzināti jākontrolē soļa un tempa rādītāji [8; 36—37].

Padziļinātas specializācijas posms meitenēm ir 12—14 gadi, zēniem – 13—15 gadi. Posma ilgums 3—4 gadi.

Sagatavošanas uzdevumi dotajā posmā ir: vispārējā funkcionālā līmeņa paaugstināšana; pakāpeniska sportistu organisma sagatavošana maksimālām slodzēm, kas ir raksturīgas šī posma sportiskai pilnveidošanai; tālāka tehniskā un taktiskās sagatavošanas pilnveidošana. Šajā sagatavošanas posmā notiek fiziskās sagatavošanas individualizācija, ņemot vērā bioloģiskās attīstības individuālos tempus. Šajā posmā slodzes apjoma palielināšanu un intensitāti var veikt lēcienveidīgi (atkal individuāli – sasniedzot gatavības līmeni par 4—5 ballēm). Jāatzīmē, ka līdz 13—15 gadiem, palielinot aerobo slodzi, paaugstinās rezultāti garajās un īsajās distancēs, tad pēc 15—16 gadiem aerobā slodze stimulē rezultātu pieaugumu tikai garajās distancēs. Tomēr anaerobā darba apjoma palielināšana šajā sagatavošanas posmā acīmredzami pozitīvi ietekmē rezultātu augšanu peldēšanā tikai tajā gadījumā, ja pirms tam ir noticis aerobais darbs nozīmīgā apjomā.

Summārais peldēšanas apjoms padziļinātas specializācijas posmā tā beigās var sasniegt 1600—1900 km. No tiem aerobā un aerobi-anaerobā darba daļa var sastādīt 65—85%, bet anaerobi-aerobā, glikolītiskā un alaktātā darba daļa – 15—35%.

Sportiskās pilnveidošanās posms meitenēm ir 15—16 gadi, zēniem – 17—19 gadi. Šī posma mērķis ir sagatavot peldētājus starptautiska līmeņa rezultātu sasniegšanai. Sagatavošanas uzdevumi ir: mūsdienu sporta augstākajiem sasniegumiem raksturīgas slodzes apgūšana; augsta līmeņa funkcionālās sagatavošanas uzturēšana; speciālo fizisko īpašību un tehniski-taktiskās sagatavošanas pilnveidošana.