Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 15

Pelējuma, puvuma, ķimikāliju, eļļas un benzīna dvingu sajaukums šķita neizturami kodīgs. Bonds ar pūlēm noturējās neieklepojies un miedza acis, kas sūrstēja un asaroja. “Vai jūtama arī dūmu smaka?”

Hospitāļa pagraba telpā nebija logu, un vienīgais vārais apgaismojums plūda no ieejas tunelī, pa kuru viņš nupat ienāca. Bonds ieslēdza kabatas lukturīti. Viņš atradās pie dzelzceļa griezuļa, platformas, ar kuras palīdzību apgrieza pretējā braukšanas virzienā nelielas lokomotīves pēc tam, kad tās atvedušas materiālus vai pacientus.

Turēdams rokā pistoli, Bonds apskatījās apkārt, ieklausījās, vai nesadzirdēs balsis, soļus, klikšķus, ko rada patronu ievietošana patrontelpā vai drošības slēga noņemšana. Valdīja pilnīgs klusums.

Iedams ziemeļu virzienā prom no griezuļa, Bonds nonāca pie plāksnītes, kas viņu uz īsu brīdi uzjautrināja. “Morgs.”

Nodaļā bija trīs lielas telpas bez logiem, un varēja manīt, ka tās vēl nesen izmantotas – uz grīdām nemanīja putekļu kārtas, un visās salikti jauni lēti darbagaldi. Dūmu avots varētu būt meklējams vienā no šīm telpām. Bonds redzēja pie sienas un grīdas ar līmlenti piestiprinātus vadus, kas acīmredzot nodrošināja elektrību apgaismojumam un instrumentiem. Varbūt radies īssavienojums.

Izgājis no morga, viņš nonāca atklātā zālē, no kuras dubultdurvis labajā pusē veda uz galveno laukumu austrumu virzienā. Pa platu robu paneļu sienā telpā spiedās gaisma. Bonds to iegaumēja kā iespējamo bēgšanas ceļu, ja sāktos apšaude un viņam vajadzētu virzīties uz izeju.

Pie grīdas bija piestiprināti vecumveci tērauda galdi ar brūniem un melniem plankumiem. Katram bija sava noteka. Protams, tie lietoti līķu sekcijai.

Bonds turpināja ceļu uz ēkas ziemeļu spārnu, kura galā rindojās vairākas šauras telpas ar aizrestotiem logiem. Uzraksts paskaidroja: “Psihiatriskā nodaļa.”

Durvis, kas veda uz pirmo stāvu, izrādījās aizslēgtas, tāpēc Bonds atgriezās pie trim telpām blakus dzelzceļa griezulim. Metodiski meklējumi beidzot ļāva uziet dūmu cēloni – vienā istabas stūrī uz grīdas plēnēja steigā sarīkots ugunskurs. Aģents pamanīja lielas deguša papīra plēksnes, uz kurām vēl vīdēja rakstu zīmes. Vienu Bonds centās satvert, taču tā sabirza pirkstos.

“Esi rūpīgāks!” Bonds sev atgādināja.

Viņš piegāja pie viena no vadiem, kas stiepās augšup pa sienu, norāva vairākus sudrabainās biezās līmlentes gabalus, ar kuriem vadi bija piestiprināti pie sienas, un sagrieza līmlenti sešu collu garās strēmelēs. Pēc tam viņš rūpīgi piespieda strēmeles pie pelēki melnajām plēksnēm, ieslidināja līmlentes kabatā un turpināja meklējumus. Otrajā telpā uzmanību piesaistīja sudrabains atspīdums. Piesteidzies klāt, viņš istabas stūrī atrada uz grīdas mētājamies sīkas metāla atlūzas. Arī tās viņš ar līmlentes gabaliņa palīdzību pacēla un iebāza kabatā.

Tajā brīdī Bonds sastinga, jo ēka iedrebējās. Pēc mirkļa vibrācija stipri pieņēmās spēkā. Netālu iedārdējās dīzeļa motors. Acīmredzot strādnieki pirmīt bija devušies pusdienas pārtraukumā un tagad atgriezušies.

“Laiks doties prom.” Bonds atgriezās telpā ar griezuli, lai dotos prom cauri tunelim.

Un tikai par mata tiesu paglābās no ielauzta galvaskausa.

Bonds nebija redzējis uzbrucēju, nebija dzirdējis viņa elpu vai atvēzēto ieroci, taču brīdī, kad svešinieka apģērbs absorbēja troksni, dīzeļmotora rīboņa šķita par dažiem decibeliem klusāka.

Aģents instinktīvi lēca atpakaļ, un metāla caurule pašāvās garām.

Ar kreiso roku Bonds stingri satvēra to, un uzbrucējs, gandrīz zaudējis līdzsvaru un aiz pārsteiguma neizlaidis ieroci no rokām, paklupa. Jaunais gaišmatis bija ģērbies lētā tumšā uzvalkā un baltā kreklā – pēc Bonda domām, apsardzes darbinieka formastērpā. Kaklasaiti viņš droši vien noņēmis, gatavodamies uzbrukumam. Apjukumā iepletis acis, viņš vēlreiz sagrīļojās un teju pakrita, taču acumirklī atguva līdzsvaru un neveikli metās virsū Bondam. Abi saķērušies nogāzās uz apaļās telpas netīrās grīdas. Bonds zināja, ka tas nav Īrs.

Viņš pielēca kājās un spēra soli uz priekšu, savilkdams plaukstas dūrēs. Šī māņu kustība tika izdarīta ar nolūku piespiest muskuļoto puisi atkāpties un izvairīties no gaidāmā sitiena, un uzbrucējs tā arī rīkojās, sniedzot Bondam iespēju izvilkt ieroci. Tomēr viņš neizšāva – šis cilvēks jānotver dzīvs.

Ieraudzījis pret sevi pavērsto četrdesmitā kalibra pistoli, uzbrucējs sastinga, taču ar roku taustījās zem žaketes.

– Lai nu paliek, – Bonds vēsi norādīja. – Gulies zemē un izplet rokas!

Svešais tomēr palika nekustīgi stāvam un nervozi svīda, bet roka kavējās viņa ieroča tuvumā. Bonds ievēroja, ka tā ir Gloka sistēmas pistole. Iedūcās svešinieka tālrunis. Viņš palūkojās uz žaketes kabatu.

– Gulies zemē! Veicīgi!

“Ja viņš izraus ieroci, es mēģināšu viņu ievainot, taču iespējams arī letāls iznākums,” Bonds sprieda.

Tālrunis apklusa.

– Tūlīt pat! – Bonds pavērsa ieroci zemāk, tēmēdams uz svešinieka labās rokas elkoni.

Izskatījās, ka gaišmatis kuru katru brīdi padosies. Pleci viegli saguma, un acis ēnainajā gaismā iepletās, paužot izbailes un nedrošību.

Nākamajā mirklī virszemē iedarbojās buldozers, un telpā no griestiem nobira ķieģeļu un zemes piku lietus. Bondam trāpīja pamatīgs akmens. Viņš saviebās un atkāpās, miegdams acis, lai izberzētu putekļus. Ja uzbrucējs būtu profesionālāks vai drosmīgāks, tad izvilktu ieroci un šautu. Taču viņš pagriezās un skrēja prom pa tuneli.

Bonds nostājās savā iecienītākajā paukotāja pozā – kreisā pēda novietota mazliet priekšā un perpendikulāri labajai. Abām rokām satvēris ieroci, viņš izšāva ar apdullinoši skaļu troksni, un lode ieurbās vīrietim apakšstilbā. Svešais iekliegdamies smagi nogāzās zemē apmēram desmit jardu attālumā no ieejas tunelī.

Telpa drebēja aizvien spēcīgāk un grabēja aizvien skaļāk, un arvien vairāk ķieģeļu krita no sienām. No griestiem bira ģipša un zemes lietus. Tieši uz brūces plecā uzkrita betona atlūza kriketa bumbiņas lielumā, un Bonds pēkšņās sāpēs nostenējās, taču apņēmīgi turpināja skriet cauri tunelim. Uzbrucējs rāpoja tuvāk plaisai, pa kuru iespīdēja saules gaisma.

Buldozers tobrīd šķita atrodamies tieši virs galvas. “Kusties taču, nolāpīts!” Bonds sev pavēlēja. “Drīz vien ēka būs nolīdzināta līdz zemei.” Dīzeļdzinēja pukšķināšana pieņēmās skaļumā. Uz grīdas krita aizvien jauni ķieģeļi.

“Diez vai es gribētu, lai mani te aprok dzīvu.”

Līdz cietušajam palika tikai desmit jardu. “Uzliec viņam žņaugu, izvelc no tuneļa, nogādā drošā vietā – un sāc uzdot jautājumus.”

Taču atskanēja apdullinošs krakšķis, un pavasara dienas maigā gaisma tuneļa galā izdzisa. Tās vietā iespīdēja divas degošas baltas acis, kas spiedās cauri putekļu miglai. Mirkli tās vērās nekustīgi un tad, gluži kā medījumu pamanījis lauva, mazliet pagriezās, pievērsdamās tieši Bondam. Buldozers neganti ieklepojās un neapturami rakās uz priekšu, stumdams sev pa priekšu zemes un akmeņu vilni.

Bonds notēmēja, taču mērķi neredzēja – lāpsta atradās augstu, aizsedzot operatora kabīni. Transporta līdzeklis neatlaidīgi rāpās uz priekšu, stumdams zemi, ķieģeļus un būvgružus.

Buldozers brauca aizvien tuvāk, un ievainotais kliedza, taču buldozerists viņu neredzēja. Ja arī pamanīja, tad par cilvēka bojāeju nenieka nebēdāja.

Vēl reizi iekliedzies, uzbrucējs pazuda zem akmeņainās kārtas. Nākamajā mirklī žvadzošās kāpurķēdes pārrāpās pāri vietai, kur viņš tika aprakts.

Drīz starmešu gaisma pazuda aiz gruvešu sienas, un tunelī iestājās piķa melna tumsa. Bonds ieslēdza kabatas lukturīti un metās skriet uz griezuļa telpu. Pie ieejas tajā viņš paklupa un spēji nogāzās – zeme un ķieģeļi apraka pēdas, tad augšstilbus.

Pēc brīža smagums cieši piespieda ceļgalus pie grīdas.

Buldozers grūda dubļainos gruvešus aizvien dziļāk telpā. Uzbērums jau bija sagrābis Bondu līdz viduklim. Pēc pusminūtes milzu slānis apraks arī galvu.

Taču kalns buldozeram izrādījās par smagu; iespējams, tas uzdūrās ēkas pamatiem. Vilnis aprima. Buldozerists vēl nepaguva pārslēgt atpakaļgaitu, bet Bonds jau izkārpījās brīvībā un iztrausās no telpas. Acīs koda, plaušas neciešami sāpēja. Spļaudīdams putekļus un zemi, viņš pagrieza lukturīti pret tuneli. Tas izrādījās pilnībā aizbērts.

Viņš izsteidzās cauri trim istabām bez logiem, kur pirmīt atrada pelnus un metāla krikumus. Pie durvīm, kas veda uz autopsijas nodaļu, Bonds apstājās. “Vai eja ir aizbērta, lai iedzītu mani slazdā? Vai tur mani gaida Īrs un citi apsardzes cilvēki?” Viņš uzskrūvēja skaņas slāpētāju pistoles stobra galā. Vairākas reizes dziļi ieelpojis, viņš vēl brīdi pastāvēja, tad strauji atgrūda durvis un zibenīgi noslīga aizsardzības pozīcijā, kreisajā rokā turēdams uz priekšu pavērstu kabatas lukturīti un uz tā balstīdams labo roku ar pistoli.

Skatienam pavērās lielā, tukšā zāle – taču pirmīt redzētās dubultdurvis, pa kurām ieplūda gaišs stars, tagad izrādījās aizbērtas. Buldozers tām priekšā bija aizstūmis milzīgu zemes kalnu.

Iesprostots…

Viņš skrēja uz mazākajām istabām pagraba ziemeļu pusē, uz psihiatrisko nodaļu. Vislielākajā no šīm telpām – acīmredzot kādreizējā ārsta kabinetā – bija ierīkotas durvis, taču tās izrādījās cieši noslēgtas. Bonds notēmēja ar pistoli un no slīpa leņķa raidīja četras lodes, kas spindzēdamas atsitās pret metāla slēdzenes plati, un četras ieurbās eņģēs.

Nekāda labuma. Svins, pat pusapvalka patrona nevarēja mēroties ar tēraudu. Pārlādējis viņš ieslidināja iztukšoto aptveri kreisajā kabatā.

Kamēr Bonds pētīja aizrestotos logus, atskanēja skaļa balss.

– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči!

Bonds apsviedās un meklēja mērķi.

Taču balss skanēja no sienā iestiprināta skaļruņa.

– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči! Brīdinājums! Atlikušas trīs minūtes!

Arī pēdējais teikums tika atkārtots holandiešu, poļu un čehu valodās.

Brīdinājums?

– Nekavējoties sākt evakuāciju! Draud briesmas! Uzstādītas sprāgstvielas!

Bonds lukturīša gaismā paskatījās apkārt.

“Vadi! Tie nevis vada elektrību, bet savieno sprāgstvielu lādiņus!” Bonds nebija spridzekļus pamanījis, jo lādiņi bija piestiprināti ar līmlenti pie tērauda sijām augstu griestos. Visā ēkā bija uzstādītas sprāgstvielas, lai to vienā mirklī noārdītu.

Trīs minūtes…

Lukturīša gaismā pavīdēja dučiem lādiņu, ar kuriem pietiktu, lai pārvērstu šīs akmens sienas putekļos – un Bonds izgarotu līdz ar tiem. Izejas nebija. Sirdij mežonīgi sitoties un sviedriem izsitoties uz pieres, Bonds iegrūda kabatās lukturīti un pistoli un cieši sagrāba vienu no dzelzs stieņiem pie loga. Pat spēcīgi vilkts, tas neizkustējās no vietas.

Miglainajā gaismā, kas plūda cauri stiklam, viņš nopētīja telpu, uzkāpa pie tuvējās sijas, norāva lādiņu un nolēca zemē. Spriežot pēc smakas, tas bija heksogēna maisījums. Nogriezis ar nazi prāvu gabalu, viņš piespieda to pie durvju roktura un slēdzenes. “Vajadzētu būt gana, lai uzspridzinātu slēdzeni un pats paliktu dzīvs. Ātrāk! Pasteidzies!”

Bonds atkāpās apmēram divdesmit pēdu attālumā no durvīm, rūpīgi notēmēja un izšāva. Lode ieurbās sprāgstvielā.

Taču viņa bažas piepildījās, un nekas nenotika – nāvējošā dzeltenpelēkā plastikas masa ļengani nopaukšķēja uz grīdas. Sprāgstvielu maisījumi eksplodē tikai ar detonatora palīdzību, nevis fiziska trieciena rezultātā, kad tajā ietriekusies lode ar ātrumu divtūkstoš pēdu sekundē. Bija atlikusi vienīgi cerība, ka šis maisījums ir izņēmums.

Telpā atbalsojās nākamais brīdinājums. Palika divas minūtes.

Pacēlis galvu, Bonds aplūkoja no lādiņa atvienoto detonatoru, kurš tagad nokarājās no sijas. “To varētu aktivizēt ar elektrisko strāvu. Elektrība… Skaļruņi? Nē, pārāk mazs spriegums, un ar to detonatora kapsulu nevarēs aktivizēt.” Arī kabatas lukturīša baterija šim nolūkam nederēja.

Atkal atskanēja brīdinājums, vēstot, ka līdz sprādzienam atlikusi viena minūte.

Bonds notrausa sviedrus no plaukstām, pavilka pistoles aizslēgu un izņēma patronu. Ar nazi izķeksējis svina gabaliņu, viņš to nometa zemē un iespieda patronu ar šaujampulveri sprāgstvielu masā, pielipinājis to pie durvīm. Tad viņš atkāpās, rūpīgi notēmēja uz patronas aplīti un izšāva. Lode trāpīja kapsulai, tā aizsvilināja pulveri, un tas savukārt – plastmasas sprāgstvielu. Pēc spoža uzliesmojuma slēdzene sašķīda gabalos.

Koka šķembu krusas un dūmu pavadīts, Bonds apdullis nogāzās uz grīdas. Tad viņš pietrausās kājās un klupdams aizstreipuļoja līdz pavērtajām durvīm, kuras gan bija ieķīlējušās. Sprauga vīdēja tikai astoņas collas plata. Bonds satvēra rokturi un pamazām vilka smago vērtni vaļā.

– Uzmanību! Opgelet! Groкba! Nebezpeči!