Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 20

Piecpadsmit pāri astoņiem Bonds izkāpa no taksometra Blūmsberi rajonā pie restorāna Antoine’s un uzreiz atzinīgi novērtēja Fillijas izvēli. Piebāztus, skaļus restorānus un bārus viņš necieta un vairākas reizes dzīvē bija atstājis augstākās sabiedrības iestādes, kad decibelu līmenis pārāk kaitināja. “Dārgie krogi drīzāk domāti gaisagrābšļiem, nevis gardēžiem,” Bonds reiz secināja.

Turpretī Antoine’s restorānā valdīja klusums un pustumsa. Telpas otrā malā dižojās iespaidīga vīnu kolekcija, un pie sienām karājās klusināti deviņpadsmitā gadsimta portreti. Bonds palūdza savrupu galdiņu netālu no sienas ar pudelēm, uz elegantā ādas dīvāna iekārtojās ar seju pret durvīm un nopētīja zāli un citus apmeklētājus. “Uzņēmēji un tuvējās apkārtnes iedzīvotāji,” viņš sprieda.

– Vai vēlaties kaut ko iedzert? – piedāvāja viesmīlis, patīkams, nepilnus četrdesmit gadus vecs vīrietis ar gludi skūtu galvu un caurdurtām ausīm.

Bonds izšķīrās par kokteili. – Dubulto Crown Royal ar ledu, lūdzu. Pievienojiet pusi mērtrauka ar Triple sec apelsīnu liķieri, pāris malku rūgtā alus un apelsīna miziņu.

– Labi, ser. Interesants dzēriens.

– Līdzinās kokteilim “Vecmodīgais”. Patiesībā es pats to izgudroju.

– Kā to sauc?

– Pagaidām nekā, – viņš atteica. – Es vēl neesmu sameklējis visatbilstošāko nosaukumu.

Pēc brīža viesmīlis atnesa glāzi, un Bonds nobaudīja malciņu. Kokteilis bija iemaisīts nevainojami, un Bonds nekautrējās izteikt uzslavu. Nolicis glāzi uz galda, viņš ieraudzīja pa durvīm ienākam starojošo, smaidošo Filliju. Šķita, ka solis paātrinās, tiklīdz viņa ieraudzīja Bondu gaidām.

Fillija bija tērpusies cieši pieguļošos melnos džinsos, brūnā ādas jakā un zem tās pavilkusi pieguļošu tumši zaļu svīteri – viņa Jaguar krāsā.

Tiklīdz Fillija pienāca, Bonds pa pusei pieslējās kājās, un viņa apsēdās drīzāk blakus nekā iepretim. Rokās viņa turēja portfeli.

– Vai viss kārtībā? – Fillija taujāja.

Aģents gan šķita gaidījis personiskāku apsveicināšanos, nevis šādu nevērīgu jautājumu. Bet tad viņš domās sev stingri noprasīja: “Kāpēc?”

Tikko novilkusi jaku, viņa piesaistīja viesmīļa skatienu, un tas smaidīdams sveicināja apmeklētāju: – Ofīlija!

– Āron! Es gribētu glāzi Mozeles rīslinga.

– Jau nesu.

Kad viesmīlis pienesa vīnu, Bonds pavēstīja, ka maltīti pasūtīs mazliet vēlāk. Abi pielieca glāzes vienu pret otru, taču nesaskandināja.

– Vispirms par Haidtu, – Bonds ieteicās klusā balsī, pievirzīdamies sievietei mazliet tuvāk. – Pastāsti par viņu!

– Es ievācu informāciju Īpašo operāciju direktorātā Skotlendjardā, MI6, Interpolā, Amerikas Nacionālajā noziedzības informācijas centrā, CIP un Nīderlandes Izlūkošanas un drošības dienestā. Paklusām ieguvu dažas ziņas arī no MI5. – Viņas acīm nebija paslīdējusi secen spriedze Bonda un Osborna-Smita attiecībās. – Sodāmības nav. Nav atrodams nevienā uzraugāmo sarakstā. Drīzāk torijs, nekā leiborists, taču politikai lielu uzmanību nevelta. Nav reģistrēts nevienā draudzē. Pret padotajiem izturas labi, nav reģistrēti nekādi darbaspēka protesti. Sarežģījumu ar Ieņēmumu dienestu vai Veselības drošības dienestu nav. Šķiet, parasts bagāts uzņēmējs. Ļoti bagāts. Visu savu darba dzīvi saistījis ar atkritumu savākšanu un pārstrādi.

“Lupatlasis…” Bonds nodomāja.

– Piecdesmit seši gadi, joprojām neprecējies. Holandiešu izcelsmes vecāki, abi jau miruši. Tēvs bijis itin turīgs un bieži braukājis komandējumos. Haidts dzimis Amsterdamā un divpadsmit gadu vecumā kopā ar māti apmeties uz dzīvi šeit. Viņa pārcietusi nervu sabrukumu, tāpēc zēnu lielākoties audzinājusi ekonome, kas atbraukusi ģimenei līdzi no Holandes. Tad viņa tēvs zaudējis lielāko daļu naudas un izgaisis no zēna dzīves. Tā kā alga vairs nav maksāta, ekonome piezvanījusi sociālajiem dienestiem un pazudusi, kaut gan pirms tam astoņus gadus rūpējusies par zēnu. – Fillija līdzcietīgi pašūpoja galvu. – Tobrīd viņam bijis četrpadsmit gadu. Jau pēc gada viņš sācis strādāt par atkritumu savācēju. Turpmākos nepilnus desmit gadus par Haidtu nekas nav zināms. Viņš nodibināja Green Way International laikā, kad sākās pārstrādes bums.

– Kā viņam tas izdevās? Vai mantojis naudu?

– Nē. Tas joprojām ir noslēpumā tīts. Ciktāl man zināms, viņš sācis uzņēmējdarbību bez penija kabatā. Universitātes studiju laikā nodrošināja sevi pats. Daudz lasījis par seno laiku vēsturi un arheoloģiju.

– Un uzņēmums?

– Nodarbojas ar sadzīves atkritumu savākšanu, konteineru izvešanu, būvgružu aizvākšanu, metāllūžņu vākšanu, ēku nojaukšanu, otrreizējo pārstrādi, dokumentu iznīcināšanu, bīstamo materiālu apsaimniekošanu. Saskaņā ar ziņām presē, uzņēmums darbojas ducī ārvalstu, izveidojot tur atkritumu savākšanas un otrreizējās pārstrādes centrus.

Fillija parādīja uzņēmuma reklāmas brošūras. Ieraudzījis logotipu, Bonds sarauca pieri. Tas atgādināja plakaniski novietotu zaļu dunci.

– Tas nav nazis, – Fillija smiedamās sacīja. – Es sākumā padomāju līdzīgi. Bet tā ir lapa. Globālā sasilšana, piesārņojums un enerģija ir vispievilcīgākie temati mūsdienu dabas aizsardzības kustībā. Taču videi draudzīga atkritumu savākšana un otrreizējā pārstrāde strauji gūst ievērību. Un Green Way šajā jomā ir viens no lielajiem inovatoriem.

– Vai ir kāda saistība ar Serbiju?

– Caur meitas uzņēmumu viņam daļēji pieder neliela firma Belgradā. Bet arī tajā, tāpat kā visā uzņēmumu grupā, nevienam nav kriminālas pagātnes.

– Es vienkārši netieku gudrs, kas viņam aiz ādas, – Bonds sacīja. – Par politiku intereses nav, terorisma noslieces nav novērotas. Gandrīz vai šķiet, ka viņš ir nolīgts piektdien sarīkot uzbrukumu vai kādu citu pasākumu. Taču nauda viņam diez vai būtu vajadzīga. – Bonds iedzēra kokteiļa malku. – Labi, tagad, detektīvinspektore Meidenstone, pastāstiet par pierādījumiem! Par otru apdegušo lapiņu no Mārčas. MI6 izlasīja vārdus “Ben-Hinoma” un “piektdiena, divdesmitais maijs”. Vai Skotlendjarda tiesmedicīnas ekspertiem izdevās vēl kaut ko noskaidrot?

Fillija ierunājās klusākā balsī, un Bondam vajadzēja pieliekties tuvāk. Viņš sajuta saldās, taču nenosakāmās smaržas. Kašmira svīteris viegli pieskārās viņa plaukstas virspusei.

– Izdevās gan. Viņi spriež, ka tur vēl ir rakstīts tā: “Kurss apstiprināts. Sprādziena rādiusam jābūt vismaz simts pēdas. Optimālais laiks – desmit trīsdesmit.”

– Tātad spridzeklis. Desmitos trīsdesmit piektdien, turklāt vakarā, kā vēstīja pirmais pārtvertais ziņojums. Un ar “kursu”, visticamāk, domāts kuģa vai lidmašīnas maršruts.

– Un tagad pastāstīšu par tiem metāla gabaliņiem, – Fillija turpināja. – Tas ir titāna un tērauda velmējums. Unikāls. Neviens laboratorijas darbinieks neko tādu nebija redzējis. Tās ir sīkas skaidiņas, tapušas vakar vai aptuveni tai laikā.

“Ar ko Haidta cilvēki nodarbojās hospitāļa pagrabā? Vai no šā metāla izgatavoja ieroci?”

– Un bāze joprojām pieder Aizsardzības ministrijai, lai gan trīs gadus nav izmantota.

Bonda skatiens pārslīdēja sievietes brīnišķīgajam profilam no pieres līdz krūtīm, kamēr viņa malkoja vīnu.

– Kas attiecas uz serbiem, – Fillija turpināja, – es burtiski liku manīt, ka piespiedīšu viņus nomainīt dinārus uz eiro, ja nesaņemšu palīdzību. Tādējādi es noskaidroju visu iespējamo. Aldo Karičs, kas strādāja kopā ar Īru, bijis dzelzceļa kravu plānotājs.

– Viņš noteikti zināja, kurā vilcienā iekrauta bīstamā krava.

– Jā. – Fillija sarauca uzacis. – Tomēr, Džeims, ir kaut kas dīvains. Metilizocianāts ir itin bīstama ķimikālija. Nonāvēja cilvēkus Bopalā.

– Ak kungs!

– Te būs visas vilciena kravas uzskaite. – Fillija pasniedza angliski pārtulkotu sarakstu. – Ķimikālijas glabājušās ložu necaurlaidīgos konteineros. Cik nopratu, tādas tvertnes neatvērtos pat tad, ja tās nomestu no lidmašīnas.

Bondu tādas ziņas mulsināja. – Tātad vilciena katastrofa neizraisītu noplūdi?

– Ārkārtīgi maz ticams. Un vēl kas. Vagonā atradās ne vairāk kā trīssimt kilogramu metilizocianāta. Tā neapšaubāmi ir bīstama viela, taču Bopalā izplūda četrdesmit divi tūkstoši kilogramu metilizocianāta. Pat ja daži konteineri atsprāgtu vaļā, postījumi nebūtu pārmērīgi.

“Kas tad interesējis Īru?” Bonds pārlūkoja sarakstu. Ja neskaita ķimikālijas, pārējā krava šķita nekaitīga – boileri, transporta līdzekļu rezerves daļas, motoreļļa, metāllūžņi, baļķi, kokmateriāli… Neredzēja ne ieroču, ne nestabilu vielu, ne citu bīstamu materiālu. “Iespējams, incidents iecerēts kā sarežģīts plāns ar nodomu aizsūtīt uz viņsauli vilciena mašīnistu vai kādu, kas dzīvo kalna pakājē pie restorāna. Vai Īram bijis padomā sarīkot slepkavību, kas izskatītos pēc negadījuma? Iekams Noasa mērķis nav noskaidrots, skaidru atbildi rast nav iespējams.” Atlika vienīgi cerēt, ka novērošana, kuru viņš pirms dažām stundām bija negribīgi uzsācis, ar laiku atmaksāsies.

– Vai vēl kaut kas zināms par “Ben-Hinomu”?

– Tā ir Elle.

– Kā, lūdzu?

Fillijas seja atplauka smaidā. – Ben-Hinoma ir jūdu un kristiešu elles koncepcijas pirmsākums. Tās nosaukums cēlies no Ben-Hinomas ielejas Jeruzalemē. Daži uzskata, ka senos laikos tajā dedzināja atkritumus un, iespējams, tur bijušas dabasgāzes iegulas, kas neļāva liesmām nodzist. Bībelē Ben-Hinoma apzīmē vietu, kur tiks sodīti grēcinieki un neticīgie. Vienīgā nesenā atsauce… ja vien simt piecdesmit gadus vecus notikumus drīkst saukt par neseniem… atrodama Radjarda Kiplinga dzejolī. – Fillija to zināja no galvas. – “Lejup uz Ben-Hinomu vai augšup uz troni/Visātrāk nonāk tas, kurš ceļo viens.”

Bondam šīs rindiņas iepatikās, un viņš tās klusībā atkārtoja.

– Un tagad pievērsīsimies manam otrajam uzdevumam, proti, “Dzelzs patronai”.

“Tikai mieru!” Bonds sev piekodināja un tēlotā nevērībā viegli iepleta acis.

– Es nevarēju saskatīt nekādu saistību starp plānu “BenHinoma” un operāciju “Dzelzs patrona”, – Fillija atzina.

– To es saprotu. Nedomāju, ka tāda vispār atrodama. Tas ir no citas jomas, vēl pirms Ārzemju attīstības grupas.

Brūno acu skatiens pārslīdēja viņa sejai un mazliet pakavējās pie rētas.

– Tu atradies Aizsardzības ministrijas izlūkdienestā, vai ne? Un pirms tam Afganistānā ar Kara flotes rezerves vienību.

– Tieši tā.

– Afganistāna… Tur, protams, saimniekoja krievi, pēc tam uz tēju iegriezāmies mēs un amerikāņi. Vai tam būtu kāds sakars ar taviem uzdevumiem tajā valstī?

– Tā noteikti varētu būt. Es nezinu.

Fillija noģida, ka uzdod jautājumus, uz kuriem Bonds nevēlas atbildēt.

– Es saņēmu krievu failu, kuru mūsējie Krievijā ieguva, uzlaužot datubāzi, un izskatīju metadatus. Pēc tam nonācu citos avotos un noskaidroju, ka “Dzelzs patrona” bijusi augstā līmenī sankcionēta mērķpersonu iznīcināšanas operācija. Nevaru noskaidrot, vai tas būtu VDK vai Ārējās izlūkošanas dienests, tālab datums nav zināms.

Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmajā gadā bēdīgi slavenā Padomju Savienības drošības un spiegošanas iestāde VDK pārtapa par Federālo drošības dienestu, kura pārziņā nonāca iekšzemes lietas, un Ārējās izlūkošanas dienestu. Spiegu aprindās valdīja vienots uzskats, ka šīs pārmaiņas bijušas tikai virspusējas.

– Mērķpersonu likvidēšana, – Bonds apcerīgi atkārtoja.

– Gluži pareizi. Un viens no mūsu slepenajiem MI6 aģentiem bijis tajā iesaistīts, taču pagaidām neesmu noskaidrojusi, kurš tas ir. Iespējams, mūsu cilvēks dzinis pēdas slepkavam no Krievijas. Iespējams, viņu gribēja pārvilināt mūsu pusē un padarīt par dubultaģentu. Un tikpat labi mūsu aģents pats varēja būt šim mērķis. Drīz ziņu būs vairāk, jo esmu jau iedarbinājusi dažas sviras.

Viņa ievēroja, ka sarunu biedrs, saraucis uzacis, veras galdautā. To manīdams, Bonds pazibināja smaidu. – Lieliski, Fillija. Paldies.

Bonds ievadīja mobilajā tālrunī Fillijas stāsta kopsavilkumu, informāciju par Haidtu, “Divdesmitā datuma incidentu” un atkritumu pārstrādes uzņēmumu, bet ne vārda neminēja par operāciju “Dzelzs patrona” un nosūtīja ziņu M. un Billam Teneram. Tad viņš sacīja:

– Tā. Pēc šī smagā darba laiks uzņemt pārtiku. Pirmām kārtām vīnu. Sarkano vai balto?

– Šai meitenei nepatīk spēlēt pēc noteikumiem, – Fillija noteica, un Bondam šķita, ka vārdi skan ķircinoši. Tad viņa paskaidroja: – Es esmu ar mieru dzert sarkanvīnu, Margaux vai St Julien, apēst kādu pieticīgu zivtiņu, teiksim, paltusu. Neiebilstu arī pret Pinot Gris vai Albariño vīnu un jauku, sulīgu steiku. – Fillija atmaiga. – Ar to es gribēju teikt, ka esmu mierā ar visu, Džeims, ko esi iecerējis.

Fillija uzzieda uz apaļmaizītes sviestu un ar acīmredzamu baudu to apēda, pēc tam paķēra ēdienkarti un nopētīja to kā meitenīte, kas nespēj izšķirties, kuru Ziemassvētku dāvanu atvērt vispirms. Bondu tas apbūra.

Pēc brīža pie galdiņa parādījās viesmīlis Ārons. Fillija uzrunāja Bondu:

– Tu izvēlies pirmais. Man vajadzīgas vēl septiņas sekundes.

– Sākšu ar pastēti. Pēc tam, lūdzu, grilētu āti.

Fillija pasūtīja rukolas salātus, Parmas sieru ar bumbieriem, pēc tam vārītu omāru ar kāršu pupām un jaunajiem kartupeļiem.

Bonds izvēlējās pudeli nerūsējoša tērauda (nevis ozola) mucās turēta Chardonnay vīna, kas gatavots Napā, Kalifornijas pavalstī.

– Lieliski, – Fillija paslavēja. – Amerikāņiem ir labākās Chardonnay vīnogas, ja neskaita Burgundijas novadu, taču viņiem vajadzētu saņemt drosmi un izmest tās nolāpītās ozola mucas.

Bonds bija vienisprātis.

Gan vīns, gan ēdiens izrādījās teicami. Bondam vajadzēja atzīt, ka restorāns ir labs.

Iesākās ikdienišķa saruna. Fillija apjautājās Bondam par dzīvi Londonā, nesenajiem komandējumiem, bērnības vietām. Bonds izpauda tikai vispārēju informāciju, kas pieejama plašākai sabiedrībai, – stāstīja par vecāku bojāeju, par bērnību, kas pavadīta pie krustmātes Čārmianas idilliskajā Kentas grāfistes ciematiņā Petbotomā, par neilgo skološanos Ītonā un gadiem Fetesa koledžā Edinburgā, kurā savulaik izglītojies viņa tēvs.

– Jā, es dzirdēju, ka Ītonā tev gadījies neliels nesmukums ar istabeni. – Fillija brīdi klusēja un pasmaidīja. – Es dzirdēju oficiālo versiju; nedaudz skandaloza. Taču klīda arī citas baumas. Tu esot aizstāvējis meitenes godu.

– Es domāju, ka par šo lietu manas lūpas joprojām būs slēgtas, – Bonds smaidot sacīja. – Es atsaukšos uz Oficiālo valsts noslēpuma deklarāciju. Neoficiāli.

– Ja tā tiešām notika, tu biji samērā jauns klejojošā bruņinieka lomai.

– Šķiet, es toreiz nule biju izlasījis Tolkīna grāmatu “Sers Gaveins”, – Bonds attrauca. Un negribīgi secināja, ka Fillija nudien pacentusies ievākt par viņu informāciju.

Viņš apvaicājās par Fillijas bērnību. Izrādās, ka viņa augusi Devonā, mācījusies internātskolā Kembridžšīrā, kur pusaudzes gados izcēlusies ar brīvprātīgo darbu cilvēktiesību organizācijās, tad sekojušas jurisprudences studijas Londonas Ekonomikas augstskolā. Viņai patīk ceļot, un viņa labprāt stāstīja par atvaļinājumos piedzīvoto. Bet Fillija no tiesas atdzīvojās, runājot par BSA motociklu un savu otro kaislību – slēpošanu.

“Interesanti,” nodomāja Bonds. “Mums ir vēl kaut kas kopīgs.”

Abu skatieni sastapās un vismaz piecas sekundes neatlaidās.

Cauri ķermenim gluži vai izšāvās elektrisks lādiņš – tik pazīstamā sajūta. Bonda ceļgals pieskārās viņas kājai – pa daļai nejauši, pa daļai tīšām. Viņa saglauda brīvi krītošos rudos matus.

Fillija paberzēja aizvērtās acis ar pirkstu galiem un, palūkojusies uz Bondu, klusi sacīja:

– Neliegšos, ka doma par vakariņām bija kolosāla. Man patiešām vajadzēja… – Balss noklusa, un viņa lūkojās Bondā ar uzjautrinājumu acīs, it kā nevarēdama vai negribēdama paskaidrot savu domu. – Es neesmu pārliecināta, ka vakaram tik ātri jābeidzas. Skat, tikai pusvienpadsmit.

Bonds paliecās uz priekšu. Abu apakšdelmi saskārās – un šoreiz viņa neatrāvās.

– Man kārojas mazliet iedzert pēc vakariņām, bet es īsti nezinu, kas šajā restorānā tiek piedāvāts, – sacīja Fillija, taču Bonds saprata, ka viņas dzīvoklī ielas pretējā pusē ir atrodams kāds portvīns vai brendijs, kā arī dīvāns un mūzika.

Un viņu tur, ļoti ticams, gaidīja vēl kaut kas.

Šifrētā saruna…

Nākamajiem vārdiem jābūt šādiem: “Es arī neatteiktos iedzert. Tomēr varbūt ne šeit.”

Bet tajā brīdī Bonds nejauši ievēroja kādu sīkumu, kādu tikko manāmu pazīmi.

Fillija ar labās rokas rādītājpirkstu un īkšķi bija apņēmusi kreisās rokas zeltnesi un viegli berzēja. Viņš pamanīja bālganu svītriņu uz zeltneša vietā, kur neseno brīvdienu laikā saule nebija tikusi klāt – tolaik to sedza Tima dāvinātais saderināšanās gredzens.

Starojošās zaļi zeltainās acis joprojām kā piekaltas vērās Bondā, un smaids no lūpām nenozuda. Viņš apzinājās: “Jā, mēs varētu nomaksāt rēķinu, doties prom un pa ceļam uz dzīvokli sadoties rokās. Mēs turpinātu sacensties asprātībā. Mīlēšanās būtu piesātināta – par to liecina viņas dzirkstošās acis un runa, labā apetīte, izvēlētais apģērbs un valkāšanas maniere. Un smiekli.”

Taču vienlaikus Bonds apzinājās, ka tas nav pareizi. Pagaidām. Novilkusi no pirksta gredzenu un atdevusi to dāvinātājam, Fillija šķīrās no daļas savas sirds. Viņš nešaubījās, ka Fillija jau sākusi atgūties – sieviete, kas ar BSA motociklu lielā ātrumā līkumo pa nomaļiem Pīka rajona ceļiem, ilgi negrims skumjās.