Читать книгу Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers - Страница 5

No rītiem celdamies augšā, tēvocis Stens allaž sazin kā pamanījās pamodināt arī visus pārējos mājiniekus. Neviens par to nežēlojās, jo viņš bija ģimenes maizes pelnītājs, turklāt visādā ziņā arī lētāks un uzticamāks par modinātājpulksteni.

Vispirms Harijs dzirdēja, kā noklaudz guļamistabas durvis. Pēc tam sekoja tēvoča smagie soļi uz kāpņu laukumiņa čīkstošajiem dēļiem, tad lejup uz pirmo stāvu un ārā no mājas. Tad nobrīkšķēja vēl vienas durvis, un viņš nozuda mazmājiņā. Ja nu gadījumā kāds vēl nebūtu pamodies, tad ūdens šļākšanās pēc tam, kad tēvocis Stens bija parāvis ķēdi un tad vēl divas reizes aizcirtis durvis, atkal nonākot savā guļamistabā, šie trokšņi kalpoja par atgādinājumu, ka tēvocis Stens vēlas, lai brokastis būtu galdā, kad viņš ieies virtuvē. Viņš mazgājās un skuvās tikai sestdienas vakarā, kad parasti devās izklaidēties. Nevienam ne prātā neienāktu apsūdzēt tēvoci Stenu par savas sūri pelnītās naudas izšķērdēšanu, pērkot pārāk daudz ziepju.

Meizija, Harija mamma, cēlās uzreiz pēc Stena. Viņa teju izlēca no gultas jau pēc tam, kad durvis noklaudzēja pirmo reizi. Kad tēvocis Stens nāca no mazmājiņas, uz krāsns jau bija uzlikts putras trauks. Drīz pēc tam piecēlās vecāmāte un pievienojās savai meitai virtuvē vēl pirms tam, kad Stens ieņēma savu vietu galda galā. Ja Harijs vēlējās dabūt vismaz kādu kumosu no brokastu galda, tad viņam vajadzēja būt virtuvē piecu minūšu laikā pēc pirmās durvju noklaudzēšanas. Pēdējais virtuvē ieradās vectēvs, jo viņš bija tik kurls, ka allaž pamanījās nogulēt visu Stena rituālās trokšņošanas laiku. Tāds bija dienas sākums Kliftonu mājās, un tas allaž palika nemainīgs. Ja ģimenei ir pieejama tikai viena āra mazmājiņa, viena vienīga izlietne un viens pats dvielis, tad kārtības iedibināšana kļūst par nepieciešamību.

Kamēr Harijs uzšļakstīja sejai mazliet auksta ūdens, viņa māte virtuvē klāja galdu. Divas biezas, ar taukiem apziestas maizes rikas tēvocim Stenam, četras plānas šķēlītes pārējiem ģimenes piederīgajiem. Ja grozā, ko ik pirmdienas rītu izlika pie ārdurvīm, bija vēl kaut mazliet ogļu, viņa maizi uzgrauzdēja. Kad Stens bija izēdis savu putras bļodu, Harijs drīkstēja to izlaizīt.

Uz pavarda vienmēr bija liela, brūna tējkanna. Vecāmāte tēju salēja dažādu izmēru krūzēs. Viņa izmantoja apsudrabotu Viktorijas laikmeta tējas sietiņu, ko bija mantojusi no savas mātes. Visi malkoja nesaldinātu tēju – cukurs bija paredzēts tikai īpašām reizēm un svētku dienām. Stens iztukšoja alus pudeli. Viņš allaž izdzēra visu vienā malkā. Pēc tam viņš piecēlās no galda, skaļi atraugājās un tad paņēma savu pusdienu kārbu, ko vecāmāte bija piepildījusi, kamēr viņš brokastoja. Tajā bija divas ar Marmite pastu apziestas maizes šķēles, cīsiņš, ābols, divas alus pudeles un piecas cigaretes. Kad viņš bija aizgājis uz dokiem, visi mājinieki vienlaikus sāka runāt.

Vecāmāte gribēja zināt, kādi ļaudis pabijuši tējnīcā, kurā strādāja viņas meita. Kas viesiem bijis mugurā, kur katrs sēdējis, ko baudījis no ēdiena, kas pagatavots uz plīts telpā, ko apgaismo elektriskās spuldzes, kuras neko nenopilina ar vasku kā sveces. Un vissvarīgākais bija vaicājums par to, kurš atstājis dzeramnaudu, ko Meizijai allaž nācās dalīt ar pavāru.

Savukārt Meiziju vairāk interesēja tas, ko Harijs iepriekšējā dienā darījis skolā. Viņa pieprasīja, lai dēls par to atskaitās visos sīkumos. Toties vecaimātei tas nelikās interesanti. Droši vien tālab, ka viņa skolā nekad nebija gājusi. Patiesību sakot, arī tējnīcā viņa nebija spērusi kāju.

Vecaistēvs vispār reti kad izteica kādu komentāru. Viņš bija kļuvis gluži kurls, jo četrus gadus no vietas bija pielādējis vieglās artilērijas lielgabalu no rītiem, pusdienlaikā un vakarā. Viņš apmierinājās ar to, ka lasīja tekstu no lūpām un laiku pa laikam gluži vienkārši pamāja ar galvu. Svešiniekam tas varēja radīt iespaidu, ka vecaistēvs īsti nedraudzējas ar prātu, taču ģimenei bija labi zināms, cik šāds uzskats būtu nepamatots.

Ģimenē iedibinātā dienas kārtība mazliet mainījās vien nedēļas nogalē. Sestdienās, kad tēvocis Stens devās ārā no virtuves, Harijs sekoja viņam cieši pa pēdām un gāja līdzi uz dokiem. Svētdienās mamma pavadīja Hariju uz baznīcu, kur trešajā solu rindā gozējās sava dēla – kora solista – slavas staros.

Bija kārtējā sestdiena. Divdesmit minūšu ilgā gājiena laikā uz dokiem Harijs parasti nebilda ne vārda, izņemot reizes, kad tika tieši uzrunāts. Un vienmēr, kad Stens uzsāka sarunu, tā allaž izvērtās tieši tāda pati kā iepriekšējā sestdienā.

– Kad tu beidzot metīsi to skološanos pie malas un ķersies pie īsta darba, jaunais cilvēk? – Šādiem vārdiem Stens parasti vērsās pie Harija.

– Es nedrīkstu pamest skolu, kamēr man vēl nav četrpadsmit gadu, – Harijs tēvocim atgādināja. – Tā likumā noteikts.

– Sasodīti stulbs likums, ja tu vaicātu manu viedokli. Es biju ar visu ticis galā un uzsācis darbu jau tad, kad man palika tikai divpadsmit, – Stens pavēstīja, itin kā Harijs šo dziļo domu nebūtu dzirdējis jau neskaitāmas reizes. Zēns arī nepūlējās atbildēt, jo labi zināja, ko tēvocis sacīs pēc tam. – Un pat nozīmīgāks fakts ir tas, ka vēl pirms savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas es jau pieteicos armijā.

– Tēvoci Sten, pastāsti man kaut ko vairāk par karu! – Harijs mudināja, jo zināja, ka šis temats varētu ilgt vismaz dažus simtus jardu.

– Mēs ar tavu tēvu Karaliskajā Glosteršīras pulkā pierakstījāmies vienā un tajā pašā dienā, – tēvocis Stens atteica un pieskārās savai cepurei, itin kā salutēdams senajām atmiņām. – Vispirms bija divpadsmit nedēļu ilgas pamatapmācības Tontonas kazarmās. Pēc tam mūs nosūtīja cīnīties ar fričiem. Frontē mums galvenokārt nācās tupēt žurku apsēstās tranšejās un gaidīt, kad mūsu stulbais virsnieks noaurosies un mums būs jāmetas kaujā, izstieptiem durkļiem un rejošiem ieročiem jāsasniedz ienaidnieka ierakumu līnijas… – Pēc tam iestājās gara pauze, un tad tēvocis vēl piebilda: – Es biju viens no tiem, kuriem uzsmaidīja veiksme. Tiku cauri sveikā. – Harijs precīzi vārdu pēc vārda zināja tēvoča nākamo teikumu, tomēr klusēja un klausījās. – Tu vienkārši nesaproti, cik ļoti tev ir paveicies, puis. Es zaudēju divus brāļus. Tavus tēvočus Reju un Albertu. Tavs tēvs karā turklāt zaudēja ne vien brāli, bet arī tēvu, tavu otru vectēvu, kuru tev tā arī neizdevās iepazīt. Tas tik bija īsts vīrs! Viņš spēja iztukšot pinti alus tik ātri kā neviens cits man pazīstams doku strādnieks.

Ja Stens būtu vērīgāks, tad redzētu, ka zēns ar lūpām atveido viņa sacītos vārdus. Šajā reizē, Harijam par milzu pārsteigumu, tēvocis pievienoja teikumu, kāds viņu rīta sarunā vēl nebija skanējis. – Un tavs tētis vēl šodien būtu dzīvs, ja vien vadība būtu ieklausījusies manī.

Harija uzmanība piepeši bija pamodusies. Viņa tēva nāve allaž tika apspriesta tikai čukstus, citam citu klusinot, arī tēvocis Stens piepeši noslēdzās sevī, it kā būtu apjautis, ka pateicis par daudz. “Varbūt nākamajā nedēļā,” nodomāja Harijs un panāca tēvoci. Tālāk abi aizgāja soli solī, gluži kā divi kareivji armijas parādē.

– Ar ko šajā pēcpusdienā spēlē City? – pavaicāja Stens, atgriezies pie ierastā scenārija.

– Ar Charlton Athletic, – Harijs atbildēja.

– Tas taču ir īsts vecu nejēgu bars!

– Pagājušajā sezonā viņi pieveica mūsējos, – atgādināja Harijs.

– Ja vēlies zināt manas domas, tad viņiem tikai sasodīti paveicās, – atteica Stens un vairs nesacīja ne vārda. Viņi bija nonākuši līdz ieejai doku teritorijā. Stens vispirms reģistrējās un pēc tam gāja uz nodalījumu, kur strādāja kopā ar pārējiem dokeriem. Nevienam ne prātā nenāca nokavēt kaut minūti. To viņi nedrīkstēja. Bezdarba līmenis valstī bija sasniedzis augstāko pakāpi, un pie ieejas dokos stāvēja daudz jaunu, spēcīgu vīriešu, kuri to vien gaidīja, kad varēs ieņemt kāda neveiksmīgāka vietu.

Harijs negāja līdzi savam tēvocim, jo zināja, ka Haskinsa kungs, pamanījis viņu slaistāmies apkārt, sāpīgi saplūkās ausi. Pēc tam vēl viņam nāksies saņemt spērienu pa sēžamvietu no tēvoča Stena par to, ka atļāvies sakaitināt brigadieri. Harijs devās gluži pretējā virzienā. Viņa pirmā pieturas vieta katru sestdienu bija Vecā Džeka Tāra mītne. Tā bija iekārtota vecā dzelzceļa vagonā otrā doku teritorijas malā. Harijs nestāstīja tēvocim par to, ka regulāri viesojas pie šā vīra. Stens bija cieši piekodinājis no viņa visiem spēkiem izvairīties.

– Šis droši vien jau gadiem nav bijis vannā, – sacīja cilvēks, kurš pats mazgājās vienu reizi ceturksnī un arī tikai pēc tam, kad Harija mātei bija nācies lūgties un žēloties par nepatīkamo smaku.

Tomēr ziņkārība bija Hariju pieveikusi. Kādā rītā viņš, rokām un kājām piepalīdzot, uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās pa logu. Vecais vīrs sēdēja pirmās klases kupejā un lasīja grāmatu.

Vecais Džeks pagriezās pret Hariju un sacīja: – Nāc vien, puis! Nāc iekšā! – Harijs steigšus nolēca zemē un, ko kājas nes, metās projām. Viņš apstājās tikai pie savas mājas durvīm.

Nākamajā sestdienā Harijs atkal uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās iekšā pa logu. Nu izskatījās, ka vecais vīrs agri devies pie miera, bet tad Harijs saklausīja viņu sakām: – Kāpēc tu nenāc iekšā, manu zēn? Es taču tev nekodīšu.

Harijs pagrieza smago misiņa rokturi un atvēra vagona durvis. Iekšā viņš tomēr neuzdrošinājās iet, tikai stāvēja un skatījās uz vīrieti, kurš sēdēja vagona centrā. Bija grūti pateikt, cik īsti vīram gadu, jo viņa seju klāja labi kopta sudrabaini pelēka bārda. Šādu krāsu mēdz dēvēt par “sāls un piparu” sajaukumu. Viņš līdzinājās jūrniekam, kas attēlots uz Players Please cigarešu paciņas. Viņš uz Hariju raudzījās ar patiesu siltumu acīs. Tēvocis Stens ne reizi tā nebija skatījies uz savu māsasdēlu.

– Vai jūs esat Vecais Džeks Tārs? – Harijs, saņēmis drosmi, pavaicāja.

– Tā viņi ir mani iesaukuši, – atbildēja vecais vīrs.

– Un te jūs dzīvojat? – Harijs tincināja un paraudzījās apkārt. Zēna skatienu piesaistīja augsta vecu laikrakstu kaudze uz pretējā sēdekļa.

– Jā, – vecais vīrs atteica, – šeit ir manas mājas nu jau pēdējos divdesmit gadus. Varbūt aizver durvis un apsēdies, jaunais cilvēk?

Harijs mazliet apdomājās, tad spēji lēca atpakaļ un atkal deva kājām vaļu.

Nākamajā sestdienā Harijs jau aizvēra vagona durvis, tomēr neatgāja no tām un neatlaida rokturi. Viņš bija gatavs kuru katru brīdi atgrūst durvis vaļā un mesties projām, ja vien vecais vīrs pakustinātu kaut muskulīti. Brīdi viņi lūkojās viens uz otru, un tad Vecais Džeks noprasīja: – Kā tevi sauc?

– Harijs.

– Un kur atrodas tava skola?

– Es neeju skolā.

– Ko tad tu ceri savā dzīvē sasniegt, jaunais cilvēk?

– Pats par sevi saprotams, ka es gribu pievienoties savam tēvocim dokos, – Harijs atbildēja.

– Kāpēc gan tev būtu jāgrib kas tāds? – noteica vecais vīrs.

– Un kāpēc tad ne? – Harijs sabozās. – Vai jums liekas, ka neesmu gana labs?

– Tu esi krietni vien par labu, – Vecais Džeks atbildēja. – Kad es biju tavā vecumā, – viņš turpināja, – tad gribēju iestāties armijā. Manam vecajam nebija pa spēkam mani atrunāt. Ne viņa vārdi, ne darbi nevarēja ietekmēt manu apņemšanos. – Nākamo stundu Harijs kā apburts stāvēja un klausījās Vecā Džeka Tāra stāstos par dokiem, par Bristoli un piejūras zemēm. Nevienā ģeogrāfijas stundā viņš nebūtu varējis uzzināt kaut ko tādu.

Nākamajā sestdienā un arī daudzās citās sestdienās, tik daudzās, ka zēns pat nezināja skaitu, Harijs devās pie Vecā Džeka Tāra. Tomēr par šiem gājieniem viņš neteica ne tēvocim Stenam, ne arī savai mātei. Vecais Džeks Tārs bija Harija pirmais īstais draugs, un zēns baidījās, ka viņi varētu aizliegt šos apciemojumus.

Kad tajā sestdienas rītā Harijs pieklaudzināja pie vagona durvīm, kļuva skaidrs, ka Vecais Džeks pavisam noteikti ir viņu gaidījis. Ierastais Cox’s Orange Pippin šķirnes ābols jau bija nolikts uz pretējā sēdekļa. Harijs to paņēma, nokoda kumosu un apsēdās.

– Paldies, Tāra kungs, – Harijs tencināja un noslaucīja sulu sev no zoda. Viņš nekad nevaicāja, no kurienes ir šie āboli, un tādējādi piešķīra šim lieliskajam cilvēkam vēl dziļāku noslēpumainību.

Vecais Džeks ļoti atšķīrās no tēvoča Stena, kurš atkal un atkal atkārtoja to mazumiņu, ko pats zināja. Vecais Džeks iemācīja Harijam jaunus vārdus, palīdzēja apgūt jaunu pieredzi, pat atvēra ceļu uz jaunām pasaulēm… Un tā katru nedēļu. Harijs bieži brīnījās par to, kālab gan Tāra kungs nestrādā par skolotāju. Likās, viņa zināšanas ir pat plašākas nekā Mandejas jaunkundzei un gandrīz tikpat pilnīgas kā Holkoma kungam. Un Harijs bija pārliecināts, ka Holkoma kungam zināms itin viss, jo uz katru zēna uzdoto jautājumu viņam vienmēr bija atbilde. Vecais Džeks smaidot noskatījās, kā Harijs apēd ābolu un izmet serdi pa logu. Līdz tam brīdim vecais vīrs neteica ne vārda.

– Vai šonedēļ skolā iemācījies kaut ko tādu, – vecais vīrs vaicāja, – ko iepriekšējā nedēļā vēl nezināji?

– Holkoma kungs stāstīja, ka ir vēl citas zemes aiz jūras un tās ir daļa no Britu impērijas, un mūsu karalis valda pār viņiem.

– Holkoma kungam taisnība, – vecais Džeks apstiprināja.

– Vai tu vari nosaukt kādu no šīm valstīm?

– Austrālija, Kanāda, Indija. – Brīdi svārstījies, Harijs vēl piebilda: – Un Amerika.

– Nē, Amerika gan ne, – sacīja vecais Džeks. – Reiz tā bija, taču nu vairs ne. Vājas gribas premjerministra un slima karaļa dēļ.

– Un kurš tad bija premjerministrs un kurš karalis? – Harijs sapīcis vaicāja.

– Tronī tūkstoš septiņi simti septiņdesmit sestajā gadā sēdēja karalis Džordžs Trešais, – skaidroja vecais Džeks, – taču taisnības labad jāteic, ka viņš bija patiešām slims cilvēks. Viņa premjerministrs lords Norts vienkārši izlikās neredzam, kas notiek kolonijās, un diemžēl galu galā savējie pacēla ieročus pret mums.

– Vai tad mēs viņus nesakāvām? – nesaprata Harijs.

– Nē, nesakāvām vis, – vecais vīrs skaidroja. – Un ne jau tikai tālab, ka taisnība bija viņu pusē, turklāt tas ir obligāts nosacījums uzvarai…

– Ko nozīmē “nosacījums”?

– Tas ir kaut kas tāds, kam noteikti jābūt, – Vecais Džeks paskaidroja un turpināja, it kā nemaz nebūtu pārtraukts.

– Viņus vadīja izcils ģenerālis.

– Un kā viņu sauca?

– Džordžs Vašingtons.

– Pagājušajā nedēļā jūs man sacījāt, ka Vašingtona ir Amerikas galvaspilsēta. Vai viņš tika nosaukts šajā vārdā par godu galvaspilsētai?

– Nē, pilsētu nosauca šajā vārdā, lai godinātu viņu. To uzcēla purvainā vietā, ko dēvēja par Kolumbiju. Tur cauri plūst Potomakas upe.

– Vai arī Bristole nosaukta kāda cilvēka vārdā?

– Nē! – Vecais vīrs īsi iesmējās. Viņu uzjautrināja tas, cik ātri Harija zinātkārais prāts aizšaujas no viena temata pie cita. – Bristole sākotnēji tika dēvēta par Brigstovu. Un šis nosaukums saistījās ar to, ka tur bija tilts, bet pie tā atradās iecienīta tikšanās vieta.

– Un kad tā kļuva pr Bristoli?

– Vēsturniekiem šajā ziņā nav vienota viedokļa, – stāstīja Vecais Džeks. – Bristoles mūra pili uzcēla Glosteras Roberts tūkstoš simt devītajā gadā, kad pamanīja, ka būtu izdevīgi īriem pārdot vilnu. Tā bija laba iespēja. Pēc tam pilsēta pārtapa par tirdzniecības ostu. Kopš tā laika jau simtiem gadu pilsēta ir kuģu būves centrs. Un kopš tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada, kad kļuva skaidrs, ka jāpaplašina flote, tas attīstās vēl straujāk.

– Mans tētis piedalījās Pasaules karā, – ar lepnumu paziņoja Harijs. – Vai jūs arī piedalījāties? – Šī bija pirmā reize, kad pēc Harija vaicājuma Vecais Džeks svārstījās ar atbildi. Viņš gluži vienkārši sēdēja un neteica ne vārda. – Atvainojiet, Tāra kungs, – sacīja Harijs. – Es negribēju būt uzbāzīgs okšķeris.

– Nē, nē, nekas… – Vecais Džeks mierināja. – Nu jau vairākus gadus man šo jautājumu neviens nav uzdevis. – Viņš vairs nesacīja neko, vien pavēra plaukstu, un tajā vizēja sešpensu monēta.

Harijs paņēma nelielo sudraba naudiņu un iekoda tajā. Viņš bija redzējis, ka tā dara tēvocis Stens. – Paldies! – Harijs tencināja un tad ielika monētu kabatā.

– Ej, nopērc sev ceptu zivi un kartupeļus doku kafejnīcā, tikai nestāsti savam tēvocim. Citādi viņš tev vaicās, kur ņēmi naudu.

Patiesību sakot, Harijs vispār ne reizi tēvocim Stenam nebija ieminējies par Veco Džeku. Reiz viņš bija dzirdējis, kā Stens saka viņa mammai: – To ķerto taču vajadzētu iespundēt! – Harijs bija vaicājis Mandejas jaunkundzei, ko nozīmē vārds “ķertais”, jo pats nebija varējis atrast skaidrojumu vārdnīcā. Kad jaunkundze viņam bija izstāstījusi, Harijs pirmo reizi aptvēra, cik dumjš patiesībā ir viņa tēvocis Stens.

– Nu… ne jau obligāti dumjš, – Mandejas jaunkundze paskaidroja, – Varbūt tikai slikti informēts un tālab aizspriedumains. Harij, es nemaz nešaubos, – viņa vēl piebilda, – ka savā dzīves ceļā tu sastapsi ne vienu vien šādu cilvēku. Turklāt daudzi no viņiem ir daudz augstākos amatos nekā tavs tēvocis.